CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2008. gada 23. aprīlī

Lieta F‑112/05

Neil Bain u.c.

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Atalgojums – Korekcijas koeficienti – Atalgojuma daļas pārnešana ārpus dienesta valsts – Pensijas – Aizmuguriska lietas izskatīšana – Pirmās instances tiesas Reglamenta piemērošana laikā – Atalgojuma aprēķini – Iebilde par prettiesiskumu

Priekšmets: Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru N. Bains [N. Bain] un trīs citi Komisijas ierēdņi lūdz atcelt savus atalgojuma aprēķinus attiecīgi par 2005. gada februāri, martu un aprīli, kā arī visas turpmākās viņu atalgojuma aprēķinus tādēļ, ka tām tika piemēroti, iespējams, prettiesiski, Padomes 2004. gada 22. marta Regulas (EK, Euratom) Nr. 723/2004, ar ko groza Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV L 124, 1. lpp.), Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK, Euratom) Nr. 856/2004, ar ko no 2004. gada 1. maija nosaka korekcijas koeficientus, kuri attiecas uz Eiropas Kopienas ierēdņu un pārējo darbinieku pensijām (OV L 161, 6. lpp.), un Padomes 2004. gada 20. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 31/2005, ar ko no 2004. gada 1. jūlija koriģē Eiropas Kopienu ierēdņu un pārējo darbinieku atalgojumu un pensijas, kā arī korekcijas koeficientus, kurus piemēro šim atalgojumam un pensijām (OV 2005, L 8, 1. lpp.), noteikumi, jo šie noteikumi, pirmkārt, samazina gan atalgojuma daļu, kas ir pārnesama ārpus dienesta valsts, gan pārnešanai piemērojamos korekcijas koeficientus, otrkārt, samazina korekcijas koeficientus, kas piemērojami pensijas tiesībām, kuras tika iegūtas pirms 2004. gada 1. maija, ievieš jaunu dzīvesvietas nosacījumu šo samazināto korekcijas koeficientu piemērošanai un atceļ korekcijas koeficientus pensijas tiesībām, kas iegūtas no 2004. gada 1. maija; turklāt prasītāji lūdz vajadzības gadījumā atcelt iecēlējinstitūcijas pieņemtos 2005. gada 29. jūlija lēmumus, ar kuriem noraidītas viņu sūdzības par saviem atalgojuma aprēķiniem.

Nolēmums: Prasību noraidīt kā nepieņemamu. Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Kopsavilkums

1.      Tiesvedība – Termiņi – Iebildumu rakstu iesniegšana pēc termiņa beigām – Iebilde par nepieņemamību, kas iesniegta saskaņā ar noteikumiem un savlaicīgi – Pieņemamība – Aizmuguriskas lietas izskatīšanas nepiemērošana – Apsvērumi pēc būtības, kas iesniegti tiesas sēdes dienā – Nepieņemamība

(Pirmās instances tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkts un 122. pants)

2.      Ierēdņi – Prasība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Paziņojums par algu

(Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkts un 91. panta 1. punkts)

3.      Ierēdņi – Prasība – Iepriekšēja administratīva sūdzība – Termiņi – Atskaites datums

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

4.      Ierēdņi – Prasība – Iebilde par prettiesiskumu – Papildu raksturs

(EKL 241. pants, Padomes Regulas Nr. 723/2004, Nr. 856/2004 un Nr. 31/2005)

5.      Ierēdņi – Prasība – Interese celt prasību

1.      Ja atbildētājs iebildi par nepieņemamību ir iesniedzis saskaņā ar noteikumiem un savlaicīgi, tas, ka iebildumu raksts netika iesniegts noteiktajā termiņā, neļauj īstenot aizmugurisku lietas izskatīšanu, kas paredzēta Pirmās instances tiesas Reglamenta 122. pantā. Tā kā tika iesniegts iebildums par nepieņemamību, nevar uzskatīt, ka atbildētājs nav atbildējis uz prasības pieteikumu paredzētajā formā un termiņos.

Tomēr apsvērumi pēc būtības, ko atbildētājs iesniedza tiesas sēdes dienā, nav pieņemami. Tā kā iebildumu raksts rakstveida procesa laikā netika iesniegts noteiktajā termiņā, atbildētāja mutvārdu paskaidrojumi pēc būtības ir pielīdzināmi jaunu pamatu izvirzīšanai, kas ir aizliegts Pirmās instances tiesas Reglamenta 48. panta 2. punktā; ja tiktu apstiprināta šajā ziņā pretēja interpretācija, tiktu pieņemts, ka atbildētājam pēc tam, kad tas atsevišķā dokumentā ir izvirzījis iebildumu par nepieņemamību, nav saistošs termiņš, ko Civildienesta tiesa tam noteikusi iebildumu raksta iesniegšanai.

Turpretī persona, kas iestājusies lietā, ir pilnībā tiesīga iesniegt argumentus pēc būtības gan rakstveida procesa laikā, gan tiesas sēdē. It īpaši attiecībā uz prasības pieteikumu, kurā ir apgalvots, ka personas, kas iestājusies lietā, pieņemtās regulas ir prettiesiskas, ir jāatzīst, ka, ja personai, kas iestājusies lietā un kuras prasījumi ir paredzēti tieši tāda paša rezultāta sasniegšanai kā atbildētāja prasījumi iebildē par nepieņemamību, proti, noraidīt prasību, no savas gribas neatkarīgu iemeslu un atbildētāja vainas dēļ nebūtu atļauts iesniegt apsvērumus pēc būtības, tostarp apsvērumus, kas paredzēti, lai aizstāvētu apstrīdēto regulu tiesiskumu, tiktu pārkāpti tiesību uz aizstāvību un pareizas tiesvedības principi.

(skat. 48. un 52.–54. punktu)

Atsauces:

Tiesa: 2007. gada 15. februāris, C‑34/04 Komisija/Nīderlande, Krājums, I‑1387. lpp., 49. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1995. gada 8. jūnijs, T‑459/93 Siemens/Komisija, Recueil, II‑1675. lpp., 21. punkts; 1999. gada 1. decembris, T‑125/96 un T‑152/96 Boehringer/Padome un Komisija, Recueil, II‑3427. lpp., 183. punkts.

2.      Atalgojuma aprēķinam pēc tās būtības un mērķa nepiemīt nelabvēlīga akta īpašības Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta un 91. panta 1. punkta izpratnē, jo ar to tikai naudas izteiksmē tiek paustas agrāko juridisko lēmumu par ierēdņa stāvokli sekas. Tādējādi, lai arī atalgojuma aprēķini parasti tiek uztverti par nelabvēlīgiem aktiem, jo tajos tiek atspoguļots, ka ierēdņa finansiālās tiesības tiek nelabvēlīgi ietekmētas, patiesībā īstais nelabvēlīgais akts ir iecēlējinstitūcijas pieņemtais lēmums samazināt vai atcelt samaksu, kas ierēdnim līdz šim tika maksāta un kas tika norādīta viņa atalgojuma aprēķinos.

Tomēr atalgojuma aprēķins pilnībā saglabā savu nozīmi Civildienesta noteikumos paredzēto ierēdņa procesuālo tiesību noteikšanā. Proti, atalgojuma aprēķina nosūtīšana ierēdnim pilda divas funkcijas – funkciju, kas saistīta ar informēšanu par pieņemto lēmumu, un funkciju, kas saistīta ar termiņiem, – tādējādi, ka, tā kā aprēķinā tiek skaidri norādīts, ka ir pieņemts lēmums un kāda ir tā piemērojamība, ar tā paziņošanu sāk skaitīt apstrīdēšanas termiņu.

(skat. 73. un 76. punktu)

Atsauces:

Tiesa: 1984. gada 19. janvāris, 262/80 Andersen u.c./Parlaments, Recueil, 195. lpp., 4. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1994. gada 27. oktobris, T‑536/93 Benzler/Komisija, Recueil FP, I‑A‑245. un II‑777. lpp., 15. punkts.

Civildienesta tiesa: 2006. gada 28. jūnijs, F‑101/05 Grünheid/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑55. un II‑A‑1‑199. lpp., 33. punkts un tajā minētā judikatūra un 42. punkts; 2007. gada 24. maijs, F‑27/06 un F‑75/06 Lofaro/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp., spriedums pārsūdzēts Pirmās instances tiesā – T‑293/07 P.

3.      Attiecībā uz gadījumiem, kad strīdīgās finansiālās tiesības tiek skartas tādējādi, ka tiek atcelta samaksa vai samazināts tās apmērs, un šī atcelšana vai samazināšana tiek veikta katru mēnesi un atspoguļota visos atalgojuma aprēķinos, kas seko pirmajam aprēķinam, kurā tika atspoguļota šī atcelšana vai samazinājums, apstrīdēšanas termiņu sāk skaitīt no datuma, kurā ierēdnis ir saņēmis pirmo atalgojuma aprēķinu, kurā tika atspoguļota šī atcelšana vai samazinājums.

Ja vairākos paziņojumos par pensiju vai atalgojuma aprēķinos par turpmākajiem periodiem ir pieļauta tāda pati nelikumība, sākotnējā sūdzība, kas iesniegta tikai par pirmo apstrīdēto paziņojumu vai aprēķinu un ar kuru tika izvirzīta attiecīgā iebilde par prettiesiskumu, parasti ir pietiekama, lai nodrošinātu prasītājam, ka gadījumā, ja viņš gūst virsroku prasībā, kuru viņš ir cēlis pēc minētās sūdzības noraidīšanas, viņš saņems atlīdzību arī par periodiem, kas seko šim apstrīdētajam paziņojumam vai aprēķinam. Turklāt tas vēl jo vairāk ir spēkā tad, ja prasītājs skaidri norāda, ka nav apstrīdējis paziņojumu par pensiju vai atalgojuma aprēķinu pašu par sevi, bet gan lēmumu, kas skar viņa tiesības un ir atspoguļots attiecīgajā paziņojumā vai aprēķinā, atceļot samaksu vai samazinot tās apmēru.

(skat. 77. un 92. punktu)

Atsauces:

Tiesa: 2000. gada 25. maijs, C‑82/98 P Kögler/Tiesa, Recueil, I‑3855. lpp., 49. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1998. gada 20. janvāris, T‑160/96 Kögler/Tiesa, Recueil FP, I‑A‑15. un II‑35. lpp., 39. punkts.

4.      Attiecībā uz lietas dalībnieku, kuram nav tiesību saskaņā ar EKL 230. pantu celt tiešu prasību par vispārpiemērojamu aktu, EKL 241. pants izklāsta vispārīgo principu, kas tam nodrošina tiesības, lai panāktu, ka tiek atcelts lēmums, kas to skar tieši un individuāli, apstrīdēt to vispārpiemērojamo aktu spēku, kuri to ietekmē, bet kurus tam nav bijis tiesību lūgt atcelt. Tomēr EKL 241. pants nerada patstāvīgas tiesības celt prasību un uz to var atsaukties tikai netieši pieņemamas prasības ietvaros, un tas nevar būt prasības priekšmets.

Tādējādi iebilde par prettiesiskumu, kas ir izvirzīta nepieņemamas prasības ietvaros, ir nepieņemama.

(skat. 96. un 99. punktu)

Atsauces:

Tiesa: 1979. gada 6. marts, 92/78 Simmenthal/Komisija, Recueil, 777. lpp., 39. punkts.

Pirmās instances tiesa: 2006. gada 29. novembris, T‑35/05, T‑61/05, T‑107/05, T‑108/05 un T‑139/05 Agne-Dapper u.c./Komisija u.c., Krājums‑CDL, II‑A‑2‑1497. lpp., 42. punkts un tajā minētā judikatūra.

5.      Ierēdnis, kurš vēl strādā, nevar pamatot radušās un pastāvošas intereses panākt lēmumu par korekcijas koeficientu, kas būs piemērojams viņa turpmākajai izdienas pensijai, jo par korekcijas koeficientu nevar pieņemt pāragru lēmumu, kas tūlīt un tieši ietekmē ieinteresētās personas tiesisko stāvokli, tostarp tādēļ, ka pastāv nosacījums par dzīvesvietas valsts izvēli, un šis nosacījums ir pārbaudāms tikai tad, kad ieinteresētā persona pārtrauc savu darbību. Šāds risinājums ir piemērojams arī gadījumā, ja iebildumi neattiecas uz korekcijas koeficientu noteikšanu, bet uz pašu šo koeficientu sistēmu.

(skat. 102. punktu)

Atsauce:

Pirmās instances tiesa: 1992. gada 12. februāris, T‑6/91 Pfloeschner/Komisija, Recueil, II‑141. lpp., 27. punkts.