CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2009. gada 30. aprīlī
Lieta F‑65/07
Laleh Aayhan u.c.
pret
Eiropas Parlamentu
Civildienests – Parlamenta sesiju palīgdarbinieki – Pieņemamība – Pirmstiesas procedūra – EKL 283. pants – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 78. pants – Iebilde par prettiesiskumu – Vienlīdzīga attieksme – Darba attiecību stabilitāte – Direktīva 1999/70 – Uz noteiktu laiku slēgti līgumi – Atsaukšanās iespēja
Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru L. Aayhan un 79 citi bijušie Parlamenta sesiju palīgdarbinieki lūdz tostarp atcelt institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, 2007. gada 20. aprīļa lēmumu noraidīt viņu – kā tiek apgalvots – 2006. gada 19. decembra “sūdzību”, ar kuru lūgts uzskatīt starp katru no prasītājiem un Parlamentu uz noteiktu laiku noslēgtos secīgus darba līgumus par vienu līgumu uz nenoteiktu laiku un nepilnu darba laiku, atjaunot visas attiecīgās personas iepriekšējos amatos Parlamentā un piešķirt tām atlīdzību, kas “atspoguļo” tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu, ko tās esot ieguvušas par visiem nostrādātajiem laika posmiem
Nolēmums Prasību noraidīt. Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība – Palīgdarbinieki – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 78. panta piemērošana Eiropas Parlamenta sesiju palīgdarbiniekiem
(EKL 283. pants; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 3.a, 3.b un 78. pants)
2. Iestāžu akti – Direktīvas – Tieša pienākumu noteikšana Kopienas iestādēm to attiecībās ar savu personālu – Izslēgšana – Atsaukšanās iespēja – Piemērojamība
(EKL 10. un 249. pants)
3. Sociālā politika – UNICE, CEEP un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku – Direktīva 1999/70 – Pienākumu noteikšana Kopienas iestādēm to attiecībās ar savu personālu
(EKL 10. un 249. pants; Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punkts; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 10. panta pirmā daļa un 80. panta 4. punkts; Padomes Regula Nr. 723/004; Padomes Direktīva 1999/70)
4. Sociālā politika – UNICE, CEEP un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku – Direktīva 1999/70 – Pasākumi, lai novērstu secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu – Objektīvi iemesli, kas pamato šādu līgumu atjaunošanu
(Padomes Direktīvas Nr. 1999/70 pielikuma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkts; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 78. pants)
1. Eiropas Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 78. pants atļauj atkāpties no palīgdarbiniekiem piemērojamā režīma, kas noteikts minētās kārtības III sadaļā, līdz 2006. gada 31. decembrim ļaujot Parlamentam ierobežot līdz tā sesiju darba laika ilgumam palīgdarbinieku, kas nepieciešami šo sesiju organizēšanai, nodarbināšanas laiku. Palīgdarbinieku režīms principā nevar būt piemērojams darba attiecībām, kas katra ilgst īsu laiku, bet ar noteiktu biežumu atkārtojas katru gadu. Tomēr uz šiem sesiju palīgdarbiniekiem attiecas minētā III sadaļa, no kuras vienīgi ir izdarīta atkāpe attiecībā uz viņu pieņemšanas darbā un atalgojuma nosacījumiem, kas paredzēti nolīgumā starp šo iestādi, Eiropas Padomi un Rietumeiropas Savienības asambleju attiecībā uz šo darbinieku nodarbināšanu. Tas nozīmē, ka pārējās III sadaļas normas, tostarp attiecībā uz darba apstākļiem un sociālo nodrošinājumu, paliek piemērojamas neatkarīgi no īpašiem iekšējiem noteikumiem, ko pieņem Parlamenta Prezidijs vai ģenerālsekretārs un kas paredzēti minētās kārtības normu īstenošanai vai papildināšanai.
Līdz ar to Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 78. pants nav pretrunā EKL 283. pantam. Apstāklis, ka likumdevējs saistībā ar sesiju palīgdarbinieku pieņemšanas darbā un atalgojuma nosacījumiem ir izmantojis minēto nolīgumu, nevar būt uzskatāms par tā atteikšanos īstenot ar EKL 283. pantu piešķirto kompetenci pieņemt Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību. Gluži otrādi, tieši īstenojot šo kompetenci, Padome, ņemot vērā trīs Eiropas organizāciju kopīgās intereses un vajadzības attiecībā uz to apspriežu struktūru sēžu pienācīgu norisi, ir uzskatījusi par nepieciešamu pielīdzināt darbinieku, kas pieņemti darbā uz Parlamenta sesiju darba laiku, pieņemšanas darbā un atalgojuma nosacījumus tiem, par ko vienojušās attiecīgās trīs iestādes vai organizācijas, tomēr ievērojot Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 78. panta otrajā daļā paredzēto budžeta kontroli.
Tāpat šī tiesību norma nav pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, jo darbinieku, kas pieņemti darbā, lai apmierinātu periodiskas un lielas vajadzības pēc papildu cilvēkresursiem, ar ko Parlaments sastopas tikai tā sesiju darba laikā, situācija nav salīdzināma ar situāciju, kādā atrodas darbinieki, kuri pieņemti darbā, lai apmierinātu nepārtrauktas un ikdienas vajadzības, kas prasa tādu personālu, kuru veido ierēdņi un vajadzības gadījumā pagaidu darbinieki vai līgumdarbinieki Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 3.a vai 3.b panta izpratnē.
(skat. 85., 86., 97.–100. un 103. punktu)
Atsauce
Tiesa: 1985. gada 11. jūlijs, 43/84 Maag/Komisija, Recueil, 2581. lpp., 19. punkts.
2. Direktīvas, kas tiek adresētas dalībvalstīm, nevis Kopienu iestādēm, nevar uzskatīt par tādām, kas pašas par sevi nosaka pienākumus minētajām iestādēm to attiecībās ar savu personālu. Tomēr šīs apsvērums nevar izslēgt jebkādu iespēju atsaukties uz direktīvu attiecībās starp iestādēm un to ierēdņiem vai darbiniekiem. Pirmkārt, direktīvas noteikumi var būt netieši saistoši iestādei, ja tajos ir pausts Kopienu tiesību vispārējs princips, kas iestādei ir jāpiemēro. Otrkārt, direktīva var būt saistoša iestādei tad, ja iestāde, īstenojot savu organizatorisku autonomiju un ievērojot Civildienesta noteikumos paredzētās robežas, plāno izpildīt kādu konkrētu direktīvā noteikto pienākumu, vai arī tad, ja pašā vispārpiemērojamajā iekšējā tiesību aktā ir tieša norāde uz pasākumiem, ko noteicis Kopienu likumdevējs Līgumu piemērošanai. Treškārt, iestādēm saskaņā ar lojalitātes pienākumu, kas tām ir saistošs atbilstoši EKL 10. panta otrajai daļai, rīkojoties darba devēja statusā, ir jāņem vērā tiesību aktu noteikumi, kas pieņemti Kopienu līmenī.
(skat. 111.–113., 116., 118. un 119. punktu)
Atsauces
Tiesa: 2000. gada 26. septembris, C‑262/97 Engelbrecht, Recueil, I‑7321. lpp., 38. punkts; 2003. gada 9. septembris, C‑25/02 Rinke, Recueil, I‑8349. lpp., 24. punkts.
Pirmās instances tiesa: 2008. gada 21. maijs, T‑495/04 Belfass/Padome, Krājums, II‑781. lpp., 43. punkts.
3. Direktīvas 1999/70 par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku un minētā pamatnolīguma noteikumus nevar uzskatīt par tādiem, kas paši par sevi nosaka pienākumus Kopienas iestādēm to attiecībās ar savu personālu. Tāpat šie noteikumi nav netieši saistoši iestādēm kā Kopienu tiesību vispārējs princips, jo no direktīvas un no pamatnolīguma nemaz neizriet, ka darba attiecību stabilitāte ir kļuvusi par saistošu tiesību normu. Visbeidzot, šādi pienākumi – runājot par ierēdņu darba apstākļiem, kuriem jāatbilst atbilstošiem veselības un drošības standartiem, – neizriet no Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punktā ietvertās norādes uz minimālajām prasībām, kas piemērojamas saskaņā ar veselības un drošības jomā pieņemtajiem pasākumiem atbilstoši Līgumiem, jo direktīvas mērķis ir nevis uzlabot darba vidi, pastiprinot darba ņēmēju veselības aizsardzību un drošību pašu par sevi, bet gan tuvināt valsts tiesību aktus un praksi darba apstākļu jomā attiecībā uz darba attiecību ilgumu.
Tomēr iestādēm saskaņā ar lojalitātes pienākumu, kas tām ir saistošs atbilstoši EKL 10. panta otrajai daļai, ir jāņem vērā Kopienas līmenī pieņemtie tiesību aktu noteikumi, kuros tostarp ir paredzētas minimālās obligātas prasības, kuru mērķis ir uzlabot darba ņēmēju dzīves un darba apstākļus dalībvalstīs, tuvinot valsts tiesību aktus un praksi, un it īpaši Kopienu likumdevēja griba izvirzīt darba attiecību stabilitāti par galveno mērķi darba attiecību jomā Eiropas Savienībā. Šis pienākums ir saistošs vēl jo vairāk tāpēc, ka Regulā Nr. 723/2004 paredzētā administratīvā reforma ir uzsvērusi tendenci uz Eiropas civildienesta pāriešanu uz līgumiem. Runājot konkrēti par pamatnolīgumu, kura mērķis ir tuvināt valsts tiesību aktus un praksi, paredzot minimālās obligātas prasības attiecībā uz darbu uz noteiktu laiku, iestādēm tātad ir jāinterpretē Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības normas cik vien iespējams atbilstoši pamatnolīguma tekstam un mērķim, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu.
Līdz ar to Direktīva 1999/70 pati par sevi nevar pamatot iebildi par prettiesiskumu, kas vērsta pret Padomes regulas, kurā ir ietverti Civildienesta noteikumi un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība, normu, kas izrādās pretrunā pamatnolīgumam.
(skat. 111., 114., 116., 117., 119., 120. un 122. punktu)
Atsauces
Tiesa: Rinke, minēts iepriekš, 24. punkts.
Pirmās instances tiesa: Belfass/Padome, minēts iepriekš, 43. punkts.
4. Eiropas Parlamenta periodiskās un lielās vajadzības pēc cilvēkresursiem tikai uz sesiju laiku 1999. gada 18. martā noslēgtā pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ietverts Direktīvas 1999/70 par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku pielikumā, 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir “objektīvi iemesli”, kas var pamatot secīgu uz noteiktu laiku ar palīgdarbiniekiem noslēgtu darba līgumu, kurus atjauno sakarā ar katras Parlamenta sesijas rīkošanu, kādi tie ir paredzēti Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 78. pantā, izmantošanu līdz 2007. gada 1. janvārim. Lai gan šādas vajadzības bija paredzamas, darbību apjoma pieaugums tomēr nebija ilgstošs un pastāvīgs.
(skat. 134. un 135. punktu)
Atsauce
Tiesa: 2006. gada 4. jūlijs, C‑212/04 Adeneler u.c., Krājums, I‑6057. lpp., 69. punkts.