Apelācijas sūdzība, ko 2020. gada 28. aprīlī Ungārija iesniedza par Vispārējās tiesas (devītā palāta) 2020. gada 12. februāra spriedumu lietā T-505/18 Ungārija/Eiropas Komisija
(Lieta C-185/20 P)
Tiesvedības valoda – ungāru
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Ungārija (pārstāvji: M. Z. Fehér un G. Koós)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi
Apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Vispārējo tiesu:
atcelt Vispārējās tiesas 2020. gada 12. februāra spriedumu lietā T-505/18;
daļēji atcelt Komisijas Īstenošanas Lēmumu (ES) 2018/873 (2018. gada 13. jūnijs), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA), ciktāl tas attiecas uz Ungāriju un ciktāl ar to no Savienības finansējuma ir izslēgts atbalsts, kas ir piešķirts ražotāju grupām ar kvalificētu atzinumu;
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Ungārijas valdība savas apelācijas sūdzības pamatojumam būtībā norāda divus pamatus saskaņā ar Tiesas judikatūrā noteiktajiem kritērijiem.
Pirmkārt, saistībā ar savas apelācijas sūdzības pirmo pamatu tā norāda, ka Vispārējā tiesa neesot pienācīgi ņēmusi vērā Ungārijas paustos argumentus un neesot pareizi interpretējusi prasības pieteikumā un tiesas sēdē izklāstītos argumentus. Vispārējā tiesa zināmā mērā esot vienkāršojusi un neesot atbildējusi uz Ungārijas argumentu, ka pārveidošana par kvalificētu ražotāju grupu nozīmē ražotāju grupas radikālu pārveidošanu un attiecīgā gadījumā izmaiņas tās sastāvā. Ja atbalsts tiek piešķirts grupai, kas ir kvalificēta ražotāju grupa, atbalsts tiek piešķirts nevis sākotnējai grupai, bet gan jaunajai vienībai, kura arī atbilst regulā noteiktajiem mērķiem (atvieglot ražotāju grupu izveidi un administratīvo darbību). Vispārējā tiesa neesot atbildējusi uz šo argumentu pēc būtības un neesot pārbaudījusi attiecības starp kvalificētu ražotāju grupām un ražotāju grupām.
Otrkārt, runājot par Ungārijas valdības prasības pieteikumā izvirzīto otro pamatu, Vispārējā tiesa arī esot pieļāvusi tiesību kļūdu, kas izraisījusi tās procesuālo tiesību būtisku pārkāpumu. Pārsūdzētā sprieduma pamatojums esot acīmredzami nepietiekams saistībā ar tiesisko drošību, kas ir daļa no otrā pamata, un apgalvojumu, kurš, kā uzskata Vispārējā tiesa, esot ticis iesniegts tikai a posteriori tiesas sēdē, un Vispārējā tiesa būtībā esot tikai paudusi savu nostāju vienīgi deklaratīvā veidā, nenorādot nekādu pamatojumu.
Vispārējai tiesai esot bijis jāpārbauda laikposms, uz kuru attiecas izslēgšana, un šajā ziņā jāinterpretē Regulas (ES) Nr. 1306/2013 1 52. panta 4. punkta c) un/vai b) apakšpunkts, pat ja tā uzskatīja, ka Ungārijas valdība nav pienācīgi pamatojusi saikni starp šo jautājumu un otro pamatu, tostarp saikni ar tiesiskās drošības principu. Saistībā ar šo punktu Vispārējā tiesa tomēr esot nepareizi interpretējusi Savienības tiesības, konkrēti Regulas (ES) Nr. 1306/2013 52. panta 4. punktu, neuzskatot šo tiesību normu par jautājumu, kas ir jāizskata pēc savas ierosmes.
Visbeidzot, Ungārijas valdība savu argumentāciju attiecībā uz otro pamatu noslēdz ar dažiem papildu apsvērumiem saistībā ar samērīguma principa pārkāpumu.
____________
1 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1306/2013 (2013. gada 17. decembris) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību un Padomes Regulu (EEK) Nr. 352/78, (EK) Nr. 165/94, (EK) Nr. 2799/98, (EK) Nr. 814/2000, (EK) Nr. 1290/2005 un (EK) Nr. 485/2008 atcelšanu (OV 2013, L 347, 549. lpp.).