ĢENERĀLADVOKĀTA NILSA VĀLA [NILS WAHL]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 5. oktobrī (1)
Lieta C‑473/16
F
pret
Bevándorlási és Menekültügyi Hivatal (iepriekš – Bevándorlási ésÁllampolgársági Hivatal)
(Szegedi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Segedas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Direktīva 2011/95/ES – Obligātie standarti bēgļa statusa vai alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanai – 4. pants – Faktu un apstākļu novērtējums – Novērtēšanas metodes – Psiholoģiskās pārbaudes – Bailes no vajāšanas dzimumorientācijas dēļ – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 1. pants – Cilvēka cieņa – 7. pants – Tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību
1. Kā valsts iestādēm pārbaudīt tāda patvēruma pieprasītāja apgalvojumu ticamību, kurš kā pamatu patvēruma piešķiršanai norāda bailes no vajāšanas savas izcelsmes valstī ar viņa dzimumorientāciju saistītu iemeslu dēļ? It īpaši – vai ES tiesību akti izslēdz šo iestāžu paļaušanos uz psihologu ekspertu atzinumiem?
2. Īsumā, tie ir jautājumi, kurus šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu uzdod Szegedi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Segedas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija).
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Direktīva 2011/95/ES (2)
3. Saskaņā ar Direktīvas 2011/95 2. panta d) punktu:
““bēglis” ir trešās valsts valstspiederīgais, kas, pamatoti baidoties no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, politisko uzskatu vai piederības kādai noteiktai sociālai grupai dēļ, atrodas ārpus valsts, kuras piederīgais šī persona ir, un nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzību [..]”.
4. Direktīvas 2011/95 4. pantā (“Faktu un apstākļu novērtēšana”) ir noteikts:
“1. Dalībvalstis var uzskatīt par pieteikuma iesniedzēja pienākumu pēc iespējas ātrāk iesniegt visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Dalībvalsts pienākums ir, sadarbojoties ar pieteikuma iesniedzēju, novērtēt attiecīgās pieteikuma sastāvdaļas.
2. Šā panta 1. punktā minētās sastāvdaļas ir pieteikuma iesniedzēja paziņojumi un visa dokumentācija, kas ir pieteikuma iesniedzēja rīcībā attiecībā uz pieteikuma iesniedzēja vecumu, izcelsmi, tostarp attiecīgo radinieku datiem, personu, valstspiederību(-ām) un iepriekšējās dzīvesvietas valsti(‑īm) un vietu(‑ām), iepriekšējiem patvēruma pieteikumiem, ceļojumu maršrutiem, ceļošanas dokumentiem un iemesliem, kādēļ tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.
3. Starptautiskās aizsardzības pieteikuma novērtējums jāveic individuāli par katru pieteikuma iesniedzēju un, to darot, jāņem vērā:
a) visi būtiskie fakti, kas attiecas uz izcelsmes valsti laikā, kad tiek pieņemts lēmums par pieteikumu; tostarp izcelsmes valsts normatīvie akti un veids, kādā tie tiek piemēroti;
b) attiecīgie paziņojumi un dokumentācija, ko iesniedzis pieteikuma iesniedzējs, tostarp informācija par to, vai pieteikuma iesniedzējs bijis vai var tikt pakļauts vajāšanai vai būtiskam kaitējumam;
c) pieteikuma iesniedzēja individuālais stāvoklis un personīgie apstākļi, tostarp tādi faktori kā izcelsme, dzimums un vecums, lai, pamatojoties uz pieteikuma iesniedzēja personīgajiem apstākļiem, novērtētu, vai darbības, ar kādām pieteikuma iesniedzējam bija jāsaskaras vai ar kādām tam var nākties saskarties, būtu uzskatāmas par vajāšanu vai būtisku kaitējumu;
[..]
5. Ja dalībvalstis piemēro principu, saskaņā, ar kuru pieteikuma iesniedzēja pienākums ir pamatot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, un ja pieteikuma iesniedzēja paziņojumos norādīti aspekti nav pamatoti ar dokumentāriem vai citādiem pierādījumiem, šiem aspektiem nav nepieciešams apstiprinājums, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:
a) pieteikuma iesniedzējs pielicis patiesas pūles, lai pamatotu savu pieteikumu;
b) visas attiecīgās sastāvdaļas, kas ir pieteikuma iesniedzēja rīcībā, ir iesniegtas un ir sniegts pietiekams pamatojums attiecībā uz jebkādu citu attiecīgu sastāvdaļu neesamību;
c) pieteikuma iesniedzēja paziņojumi tiek uzskatīti par saskaņotiem un ticamiem un nav pretrunā ar specifisku un vispārēju informāciju, kas pieejama par pieteikuma iesniedzēja lietu;
d) pieteikuma iesniedzējs iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu pie pirmās iespējas, ja vien pieteikuma iesniedzējs nevar parādīt, ka viņam bijuši dibināti iemesli, kāpēc tas nav izdarīts, un
e) konstatēts, ka pieteikuma iesniedzējam kopumā var uzticēties.”
2. Direktīva 2013/32/ES (3)
5. Direktīvas 2013/32 10. panta 3. punktā (“Pieteikumu izskatīšanas prasības”) ir noteikts:
“Dalībvalstis nodrošina, ka atbildīgās iestādes lēmumi par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem tiek pieņemti pēc atbilstīgas izskatīšanas. Šajā nolūkā dalībvalstis nodrošina, ka:
a) pieteikumi tiek izskatīti un lēmumi tiek pieņemti individuāli, objektīvi un taisnīgi;
[..]
d) darbiniekiem, kas izskata pieteikumus un pieņem lēmumus, ir iespēja vajadzības gadījumā konsultēties ar ekspertiem par konkrētiem jautājumiem, piemēram, par medicīnu, kultūru, reliģiju, ar bērniem saistītiem jautājumiem vai dzimumu jautājumiem.”
B. Valsts tiesības
6. A menedékjogról szóló 2007. évi LXXX. törvény (2007. gada likums LXXX par patvēruma tiesībām) 6. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ungārija piešķir bēgļa statusu ārvalstniekiem, kas izpilda Konstitūcijas XIV panta 3. punktā paredzētos nosacījumus.”
7. Šī likuma 7. panta 1. punktā ir noteikts:
“Neskarot šī likuma 8. panta 1. punktā paredzētos noteikumus, patvēruma jomā kompetentā iestāde piešķir bēgļa statusu ārvalstniekiem, kas pierāda vai pietiekami pārliecinoši apliecina, ka viņu gadījumā ir izpildīti šī likuma 6. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi atbilstoši Ženēvas konvencijas 1. pantam.”
8. Šā paša likuma 41. panta 1. punktā ir noteikts:
“Lai pierādītu vai pietiekami pārliecinoši apliecinātu, ka attiecībā uz patvēruma pieteikuma iesniedzēju ir izpildīti nosacījumi bēgļa statusa, alternatīvās aizsardzības vai pagaidu aizsardzības piešķiršanai, patvēruma pieteikuma izskatīšanas procedūrā it īpaši var izmantot šādus pierādījumus:
a) fakti un apstākļi, kurus pieteikuma iesniedzējs ir minējis savas bēgšanas pamatojumam, kā arī attiecīgi apliecinājuma dokumenti;
[..]
c) jebkura būtiska un aktuāla informācija par pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valsti, tostarp tiesību akti un citas tiesību normas, kas ir obligāti attiecībā uz tiesību subjektiem, kā arī par to piemērošanas veidu.”
II. Fakti, tiesvedība un uzdotie jautājumi
9. Prasītājs (turpmāk tekstā – “F”), Nigērijas valstspiederīgais, 2015. gada aprīlī iesniedza pieteikumu bēgļa statusa piešķiršanai (pašreizējā) Bevándorlási és Menekültügyi Hivatal (Ungārijas Imigrācijas un patvēruma dienests, turpmāk tekstā – “Dienests”). Savā pirmajā intervijā viņš izteica bailes, ka tad, ja viņš atgrieztos savas izcelsmes valstī, viņš tiktu vajāts savas homoseksualitātes dēļ.
10. Patvēruma procedūras laikā Dienests pārbaudīja prasītāja apgalvojumu ticamību vairākās personiskās intervijās. Pēc tam Dienests arī norīkoja psihologu, lai pārbaudītu F personību, no kā varētu secināt viņa dzimumorientāciju. Pēc personības izpētes un pārbaudes, cilvēka zīmējuma lietū testa, Roršaha [Rorschach] testa un Sondi [Szondi] testa (kopā saukti – “attiecīgie testi”) psihologs secināja, ka testu rezultāti neapstiprina prasītāja apgalvojumu, ka viņš ir homoseksuāls.
11. Ar 2015. gada 1. oktobra lēmumu Dienests noraidīja F patvēruma pieprasījumu.
12. F pārsūdzēja šo lēmumu Szegedi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Segedas Administratīvo un darba lietu tiesa). It īpaši viņš apgalvoja, ka ar attiecīgo testu veikšanu ir pārkāptas viņa pamattiesības un ka jebkurā gadījumā šie testi nav piemēroti, lai pierādītu viņa dzimumorientāciju. Turpmākās procedūras gaitā šī tiesa lūdza Tiesu ekspertu un izmeklētāju institūtam sniegt eksperta atzinumu par šiem jautājumiem.
13. Minētā institūta sagatavotajā eksperta atzinumā bija norādīts, ka – pretēji prasītāja apgalvojumiem – attiecīgie testi ir piemēroti, lai ar pietiekamu pārliecību noteiktu personas dzimumorientāciju. Atzinumā bija arī norādīts, ka šo testu veikšana nav tāda, kas aizskartu prasītāja cilvēka cieņu.
14. Szegedi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Segedas Administratīvo un darba lietu tiesa) nolēma, ka, tā kā tai nav vajadzīgo zinātnisko un tehnisko zināšanu, lai izskatītu ekspertu secinājumus, tā nevar novirzīties no šiem secinājumiem. Šī tiesa arī uzskatīja, ka attiecīgie testi nav medicīniski, jo psiholoģija pieder humanitārajām zinātnēm, un ka šie testi nav līdzīgi tiem, kurus Tiesa atzina par nesaderīgiem ar Savienības tiesībām lietā A u.c. (4).
15. Šādos apstākļos, pastāvot šaubām par Savienības tiesību pareizu interpretāciju, iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas 2004/83/EK 4. pants, aplūkojot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 1. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tas, ka attiecībā uz patvēruma meklētājiem, kas pieder [lesbiešu, geju, biseksuāļu, transseksuāļu un interseksuāļu (turpmāk tekstā – “LGBTI”)] kopienai, tiek sniegts un izvērtēts tiesas psihologa atzinums, kas ir balstīts uz projektīviem personības testiem, ja tā izstrādē netiek uzdoti jautājumi nedz par patvēruma meklētāja seksuālajiem paradumiem, nedz arī veikta viņa fiziska izmeklēšana?
2) Gadījumā, ja 1. jautājumā minēto eksperta atzinumu nevar izmantot kā pierādījumu, vai Direktīvas 2004/83 4. pants, aplūkojot to kopsakarā ar [Hartas] 1. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, kad tad, kad patvēruma pieteikums ir pamatots ar vajāšanu dzimumorientācijas dēļ, nedz valsts administratīvajām iestādēm, nedz tiesām nav iespēju ar ekspertu metodēm pārbaudīt patvēruma meklētāja apgalvojumu patiesumu, neatkarīgi no minēto metožu īpašajām iezīmēm?”
16. 2017. gada 19. jūnija vēstulē iesniedzējtiesa informēja Tiesu par savu vēlmi grozīt prejudiciāla nolēmuma sniegšanai iesniegtos jautājumus, aizstājot atsauces uz Direktīvas 2004/83 4. pantu ar atsaucēm uz Direktīvas 2011/95 4. pantu.
17. Rakstveida apsvērumus iesniedza F, Ungārijas, Francijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija. F, Ungārijas un Francijas valdības, kā arī Komisija arī sniedza mutvārdu paskaidrojumus 2017. gada 13. jūlija tiesas sēdē.
III. Vērtējums
18. Ar abiem jautājumiem, kurus es aplūkošu kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, kā valsts iestādēm pārbaudīt tādu patvēruma pieprasītāju izteikto apgalvojumu ticamību, kuri patvēruma piešķiršanas pamatojumā atsaucas uz bailēm no vajāšanas savas dzimumorientācijas dēļ. It īpaši iesniedzējtiesa jautā, vai Direktīvas 2011/95 4. pants, to interpretējot kontekstā ar Hartas 1. pantu, šīm iestādēm liedz izmantot psihologu ekspertu atzinumu.
A. Ievada piezīmes
19. Pirms šīs lietas īpašo jautājumu detalizētas pārbaudes es uzskatu par nepieciešamu īsumā atsaukt atmiņā Savienības tiesību galvenos noteikumus, kā arī Tiesas judikatūru par šiem noteikumiem. Un tiešām, vairākās lietās Tiesa jau ir sniegusi svarīgus izskaidrojumus par dalībvalstīm saistošiem pienākumiem saskaņā ar Savienības tiesībām, pārbaudot starptautiskās aizsardzības pieteikumus.
20. Atbilstoši Direktīvas 2013/32 10. panta 3. punktam dalībvalstīm ir jānodrošina, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumi tiek izskatīti un lēmumi tiek pieņemti “individuāli, objektīvi un taisnīgi”. Saskaņā ar Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punktu, novērtējot pieteikumu, kompetentajām iestādēm ir tostarp jāņem vērā: visi būtiskie fakti, kas attiecas uz izcelsmes valsti laikā, kad tiek pieņemts lēmums par pieteikumu, attiecīgie paziņojumi un dokumentācija, ko iesniedzis pieteikuma iesniedzējs, un pieteikuma iesniedzēja individuālais stāvoklis un personīgie apstākļi.
21. Šis novērtējums sastāv no diviem atsevišķiem posmiem. Pirmais posms attiecas uz tādu faktu konstatēšanu, kas var būt pierādījumi pieteikuma atbalstam, savukārt otrais posms attiecas uz šo faktu juridisku vērtējumu, kas ietver lēmumu par to, vai, ņemot vērā konkrētās lietas faktus, ir izpildīti pamatnosacījumi starptautiskās aizsardzības piešķiršanai (5).
22. Attiecībā uz bēgļa statusu kompetentajām iestādēm būtiski ir noteikt, vai pieteicējs “pamatoti baidās no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, politisko uzskatu vai piederības kādai noteiktai sociālai grupai dēļ” valstī, kuras valstspiederīgais viņš ir (vai bezvalstnieka gadījumā – savas pastāvīgās dzīvesvietas valstī) (6). Ir vispāratzīts, ka homoseksuāļus var uzskatīt par tādiem, kas šajā ziņā veido noteiktu sociālu grupu (7).
23. Saskaņā ar Direktīvas 2011/95 4. panta 1. punktu dalībvalstis var uzskatīt par pieteikuma iesniedzēja pienākumu iespējami ātrāk iesniegt visus elementus, kas nepieciešami, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Tad dalībvalsts pienākums ir, sadarbojoties ar pieteikuma iesniedzēju, novērtēt attiecīgos pieteikuma elementus.
24. Tomēr Direktīvas 2011/95 4. panta 5. punktā papildus ir noteikts, ka tad, ja dalībvalstis piemēro principu, saskaņā ar kuru pieteikuma iesniedzēja pienākums ir pamatot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, un ja pieteikuma iesniedzēja paziņojumos norādītie aspekti nav pamatoti ar dokumentāriem vai citiem pierādījumiem, šiem aspektiem nav nepieciešams apstiprinājums, ja ir izpildīts noteikts skaits kumulatīvu nosacījumu. Šo nosacījumu vidū ir tas, ka pieteikuma iesniedzēja paziņojumi tiek uzskatīti par saskaņotiem un ticamiem un nav pretrunā specifiskai un vispārējai informācijai, kas pieejama par pieteikuma iesniedzēja lietu, un ka ir konstatēts, ka pieteikuma iesniedzējam kopumā var uzticēties.
25. Attiecīgi lietā A u.c. (8) Tiesa norādīja, ka tad, ja nav izpildīti Direktīvas 2011/95 4. panta 5. punktā noteiktie nosacījumi, patvēruma meklētāju paziņojumiem par viņu apgalvoto dzimumorientāciju varētu būt nepieciešams apstiprinājums. Tāpēc šie paziņojumi ir, Tiesas vārdiem runājot, “tikai izejas punkts Direktīvas [2011/95] 4. pantā paredzētajam faktu un apstākļu pārbaudes procesam” (9).
26. Nav strīda par to, ka nevienā Savienības tiesību instrumentā nav paredzēti īpaši noteikumi attiecībā uz metodoloģiju, kas valsts tiesām ir jāpiemēro, izvērtējot pieteicēju iesniegto informāciju un pierādījumus un, konkrētāk, novērtējot pieteicēju apgalvojumu ticamību. Tāpēc dalībvalstīm šajā ziņā ir zināma rīcības brīvība (10). Tomēr izmantotajai metodoloģijai ir jābūt saderīgai ar Direktīvu 2011/95 un 2013/32 noteikumiem, un, kā saprotams attiecīgi no šo direktīvu preambulu 16. un 60. apsvēruma, ar tādām Hartā noteiktām pamattiesībām kā tiesības uz cilvēka cieņas respektēšanu, kas nostiprinātas Hartas 1. pantā, un tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas noteiktas Hartas 7. pantā (11).
27. Šajā tiesvedībā izvirzītos tiesību problēmjautājumus iztirzāšu šajā kontekstā.
B. Psihologu eksperta ieteikuma izmantošana
28. Lai atbildētu uz uzdotajiem jautājumiem, ir jānoskaidro, vai un saskaņā ar kādiem nosacījumiem valsts iestādes var lūgt psihologu eksperta ieteikumu, izskatot ar dzimumorientāciju pamatotus starptautiskās aizsardzības pieteikumus.
29. Tomēr vispirms vēlos vēlreiz uzsvērt, ka galvenais jautājums, veicot novērtējumu atbilstoši Direktīvas 2011/95 un Direktīvas 2013/32 noteikumiem, ir tas, vai pieteicēja norādītās bažas par vajāšanu ir pamatotas. Citiem vārdiem, kompetentajām iestādēm ir jānoskaidro, vai konstatētie apstākļi ir uzskatāmi par tādiem draudiem, kas attiecīgajai personai, ņemot vērā tās individuālo situāciju, liek pamatoti baidīties no faktiskas vajāšanas (12). Pat ja patvēruma meklētājs atsaucas uz bailēm no vajāšanas, pamatojoties uz viņa dzimumorientāciju, ne vienmēr ir nepieciešams noteikt viņa patieso dzimumorientāciju, kā to norādīja Francijas un Nīderlandes valdības.
30. Piemēram, var būt valstis, kurās – neraugoties uz tādu likumu esamību, kuri aizliedz homoseksualitāti – atsevišķām homoseksuālām personām (piemēram, tāpēc, ka likumi netiek sistemātiski piemēroti (13), un ņemot vērā viņu sociālo, ekonomisko un ģimenes stāvokli, viņu dzīvesvietu utt. (14)) nav reāla riska tikt vajātām. No otras puses, var būt situācijas, kurās vienkārši uzvedības veids, kas, raugoties no tradicionālā viedokļa, tiek uztverts kā nesaderīgs ar dzimumu(15), var radīt attiecīgajai personai faktisku fiziska vai psiholoģiska kaitējuma risku (16).
31. Tāpēc norādīšu, ka atbilstoši Direktīvas 2013/32 10. panta 3. punkta d) apakšpunktam valsts iestādēm, kas novērtē starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ir jābūt iespējai lūgt padomu, kad vien tas vajadzīgs, no konkrēto jomu ekspertiem, tai skaitā par dzimumjautājumiem.
32. Ņemot to vērā, rodas pirmais jautājums – vai eksperta atzinums, kas kompetentajām iestādēm varētu būt nepieciešams, ietver psihologu atzinumu.
33. Es nesaskatu nevienu iemeslu, kāpēc būtībā kompetentās iestādes nevarētu lūgt atzinumu no personām, kuras apmācītas un kvalificētas psiholoģijā (17), kas ir zinātne, kura pēta cilvēka prātu un uzvedību. Man nešķiet, ka jebkāda veida psiholoģiskā pārbaude, kad tā uzskatāma par noderīgu, būtu vienmēr un noteikti nesaderīga ar cilvēka cieņu. Gluži pretēji, nevar izslēgt, ka vismaz noteiktās situācijās psihologu palīdzība varētu būt noderīga administratīvajām iestādēm, lemjot par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, vai valsts tiesām, izskatot šo lēmumu, un, iespējams, arī pašiem pieteicējiem.
34. Piemēram, psihologa klātbūtnē intervijās pieteicējam, kurš apgalvo, ka ir ticis vajāts, vai kuram nodarīts kaitējums (vai kurš vienkārši baidās no vajāšanas, ja viņš atgrieztos savā izcelsmes valstī), var būt vieglāk atklāti runāt par savu pagātnes pieredzi vai savām bailēm, un tādējādi iestādes var gūt pilnīgāku un patiesāku priekšstatu par situāciju (18). Galu galā, saskaņā ar Direktīvas 2013/32 4. pantu valsts iestādei, kas ir atbildīga par pieteikumu izvērtēšanu, “tiek piešķirti atbilstoši līdzekļi, tostarp pietiekami kompetenti darbinieki, lai pildītu tās uzdevumus”. It īpaši personas, kas intervē pieteikuma iesniedzējus, “vispārīgi pārzina arī problēmas, kas varētu negatīvi ietekmēt pieteikuma iesniedzēju spēju sniegt interviju”.
35. Papildus tam iestādes varētu arī uzskatīt, ka psihologa palīdzība var būt noderīga, lai novērtētu pieteicēja apgalvojumu vispārīgo ticamību. Šis ir nozīmīgs aspekts kompetento iestāžu veiktajā novērtējumā, jo tad, ja tiek konstatēta pieteicēja apgalvojumu ticamība (un ar nosacījumu, ka ir ievēroti arī pārējie Direktīvas 2011/95 4. panta 5. punktā noteiktie kumulatīvie nosacījumi), pieteicēja paziņotā dzimumorientācija, neraugoties uz to, ka tā nav pamatota dokumentāri vai ar citiem pierādījumiem, nav jāapstiprina.
36. Un pretēji, es neesmu pārliecināts, ka psihologu ekspertu atzinums var no pieteicēja personības analīzes ar pietiekamu pārliecību noteikt, ka pieteicēja apgalvotā dzimumorientācija ir vai nav pareiza. Pirmkārt, vispārīgi pārskatot zinātnisko literatūru, secināms, ka saskaņā ar vairākiem pētījumiem psiholoģijā homoseksuāli vīrieši un sievietes no psiholoģiskā viedokļa neatšķiras no heteroseksuāliem vīriešiem un sievietēm (19).
37. Otrkārt, neatkarīgi no zinātniskā pamatojuma es neesmu pārliecināts, ka analīze, kas balstīta uz personības projektīviem testiem, lai noteiktu tās dzimumorientāciju, ir saderīga ar Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punkta noteikumiem. Ja es pareizi saprotu, tad slēptie konflikti vai emocijas, ko šādai analīzei vajadzētu atklāt, to psihologu redzējumā, kas veica šo analīzi, vai nu apstiprinātu, vai apšaubītu pieteicēja apgalvoto dzimumorientāciju. Tomēr, manuprāt, šāda veida analīze nenovēršami ietver stereotipiskus priekšstatus par homoseksuāļu uzvedību. Faktiski, kad tiesas sēdē to pavaicāja Ungārijas valdībai, tai bija grūtības izskaidrot, kāpēc attiecīgajā analīzē pamatlietā nebija ietverti stereotipiski priekšstati. Tomēr tas ir analīzes veids, ko Tiesa jau atzina par problemātisku lietā A u.c., ciktāl tas neļauj pilnīgi ņemt vērā pieteicēja individuālo situāciju un personiskos apstākļus (20).
38. Ņemot to vērā, rodas otrais jautājums – kādos apstākļos psihologu eksperta atzinums ir pieļaujams un, it īpaši, vai šo eksperta atzinumu var pamatot ar tādiem testiem, kādi ir šajā pamatlietā.
C. Prasība par piekrišanu
39. Pirmkārt, es uzskatu, ka psiholoģiskās pārbaudes ir pieļaujamas tikai tad, kad pieteicējs ir izteicis piekrišanu un kad tās var veikt tādā veidā, kas respektē pieteicēja cieņu un tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību.
40. Direktīvas 2013/32 18. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka, “ja atbildīgā iestāde uzskata, ka tas ir būtiski, lai izvērtētu starptautiskās aizsardzības pieteikumu [..], dalībvalstis ar pieteikuma iesniedzēja piekrišanu organizē pieteikuma iesniedzēja medicīnisko pārbaudi attiecībā uz pazīmēm, kas varētu norādīt uz agrāk veiktu vajāšanu vai nodarītu smagu kaitējumu. Dalībvalstis var arī paredzēt, ka pieteikuma iesniedzējs pats organizē šādu medicīnisko pārbaudi.”
41. Papildus tam šīs pašas direktīvas 25. panta 5. punkta otrajā daļā – kas attiecas uz nepilngadīgo bez pavadības medicīniskām pārbaudēm – ir noteikts, ka “visas medicīniskās pārbaudes veic, pilnībā ievērojot personas cieņu un ar vismazāk invazīviem paņēmieniem, un pārbaudes veic kvalificēti medicīnas speciālisti, nodrošinot, lai pārbaužu rezultāti būtu pēc iespējas uzticamāki”.
42. Direktīvā 2013/32 nav līdzīgu noteikumu par psihologu pārbaudēm. Tomēr es uzskatu, ka Direktīvas 2013/32 18. panta 1. punkta pirmajā daļā un 25. panta 5. punkta otrajā daļā nostiprinātie pamatprincipi zināmā mērā ir spēkā arī attiecībā uz psiholoģiskajām pārbaudēm (21).
43. Psiholoģiskās pārbaudes var būt pieteicēja psihei tikpat mokošas kā medicīniskās pārbaudes viņa ķermenim. Arī tās acīmredzami iejaucas viņa privātajā dzīvē (22). Tāpēc es uzskatu, ka pieteicēja piekrišana veikt šādas pārbaudes šajā kontekstā ir nepieciešama. Protams, man ir zināms, ka tādā situācijā, kādā ir šis patvēruma meklētājs, praktiski varētu būt diezgan sarežģīti nedot piekrišanu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka bieži varētu būt grūtības iesniegt pierādījumus par savu dzimumorientāciju (23). Manuprāt, tāpēc jo īpaši svarīgi ir, pirmkārt, respektēt atteikumu veikt šādu pārbaudi. Priekšnosacījums īstai piekrišanai, acīmredzot, ir tas, ka patvēruma meklētājam ir jābūt bijušai iespējai iegūt pietiekamas zināšanas un sapratni par visiem psiholoģisko pārbaužu elementiem un no tām izrietošajām sekām (24). Otrkārt, ārkārtīgi svarīgi, ka šīs pārbaudes tiek veiktas tādā veidā, ka tiek ievērota pieteicēja cieņa un privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība (25).
44. Šo interpretāciju apstiprina arī Direktīvas 2013/32 preambulas 29. apsvērums, atbilstoši kurai “dažiem pieteikuma iesniedzējiem var būt nepieciešamas īpašas procesuālās garantijas inter alia viņu [..] seksuālās orientācijas [..] dēļ. [..] Minētajiem pieteikuma iesniedzējiem būtu jānodrošina atbilstīgs atbalsts, tostarp pietiekams laiks, lai radītu apstākļus, kas nepieciešami to efektīvai piekļuvei procedūrām, un lai iesniegtu elementus viņu starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatojumam”. Šis apsvērums apstiprina jebkādas iejaukšanās personas seksualitātē sensitīvo dabu.
45. Acīmredzams, ka pieteicēja atteikums veikt šādu pārbaudi – kad ir nodrošināta tāda pārbaudes veikšana, kurā tiek respektēta pieteicēja cieņa un privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība – nevar kavēt iestādes pieņemt lēmumu par pieteikumu (26). Tas nozīmē, ka tad, kad dalībvalstis piemēro principu, saskaņā ar kuru pieteikuma iesniedzējam ir pienākums pamatot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, un Direktīvas 2011/95 4. panta 5. punktā noteiktie nosacījumi nav izpildīti, pieteicēja atteikumam var būt noteiktas sekas, kas jācieš pašam pieteicējam.
46. Atbilstoši lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu F bija piekritis veikt psiholoģisku pārbaudi. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šī pārbaude tika veikta tādā veidā, ka patiešām tika respektēta F cieņa un privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība (27).
D. Psiholoģisko testu izmantošana
47. Otrkārt, psiholoģiskajām pārbaudēm, ko veic iestāžu iecelti eksperti, ir jābūt balstītām uz metodēm, principiem un atziņām, kas ir vispārpieņemtas zinātniskajā sabiedrībā vai kas jebkurā gadījumā ir pietiekami ticamas. Turklāt šīm metodēm, principiem un atziņām jābūt, ņemot vērā lietas apstākļus, atbilstīgām tās pārbaudes veidam, kādu veic iestādes. Tādējādi psiholoģiskajām pārbaudēm būtu jāspēj dot pietiekami ticamus rezultātus (28).
48. Manuprāt, iestādes nevarētu pārbaudes, kas veiktas, pamatojoties uz strīdīgu vai neatzītu zinātni, uzskatīt par tādām, kam ir pierādījuma vērtība. Līdzīgi arī pārbaudes, kas būtībā ir balstītas uz vispārpieņemtām metodēm, principiem un atziņām, bet kas nav pareizi piemērotas vai kas ir piemērotas nepareizā kontekstā, nevar dot pietiekami ticamus rezultātus.
49. Saprotams, ka šai Tiesai nav jāpauž nostāja par attiecīgo īpašo veidu testu pamatlietā ticamību un piemērotību (29). Par to būs jālemj iesniedzējtiesai, it īpaši par to, vai F gadījumā izmantotie testi (cilvēka zīmējuma lietū tests, Roršaha tests un Sondi tests) – kā norādīja Ungārijas valdība – ir balstīti uz metodēm, principiem un atziņām, kas ir vispārpieņemtas zinātniskajā sabiedrībā, vai – kā apgalvo F – zinātniskajā literatūrā ir ļoti strīdīgi.
E. Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību
50. Treškārt, kad valsts tiesa ir tā, kas, lai izskatītu iestāžu lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, lūdz eksperta atzinumu, šī tiesa nekādos apstākļos, de lege vai de facto, nevar uzskatīt par sev saistošiem ekspertu secinājumus (un a fortiori kompetento iestāžu administratīvajā procesā iecelto ekspertu atzinumus).
51. Atbilstoši Direktīvas 2013/32 46. panta 1. un 3. punktam starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem ir jābūt tiesībām uz “efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā” saistībā ar tostarp pieņemto lēmumu par viņu pieteikumu. Šai tiesiskajai aizsardzībai ir jānodrošina “faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīga [..] pārbaude (30)”.
52. Tāpēc Direktīvas 2013/32 46. pantā – it īpaši to interpretējot saistībā ar Hartas 47. pantu – ir noteikts, ka valsts tiesām ir jāspēj veikt visu būtisko faktisko un tiesisko aspektu padziļinātu, neatkarīgu un kritisku pārbaudi (31). Manuprāt, tas noteikti ietver iespēju neņemt vērā ekspertu secinājumus – kas ir pierādījumi, kuri jāvērtē kopā ar citiem pierādījumiem, – ko tiesnesis, piemēram, var uzskatīt par neobjektīviem, nepamatotiem vai balstītiem uz pretrunīgām metodēm un teorijām.
53. Šajā ziņā, saskaņā ar procesuālās autonomijas principu un ņemot vērā līdzvērtības un efektivitātes principus, kompetentajā valsts tiesā pieņemamie pierādīšanas līdzekļi vai arī principi, kurus ievērojot, šai tiesai ir jāvērtē tai iesniegto pierādījumu elementu pierādījuma spēks, kā arī prasītais pierādīšanas līmenis ir jānosaka katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā (32). Tomēr saskaņā ar efektivitātes principu Tiesa ir secinājusi, ka valsts tiesas nevar piemērot pierādīšanas noteikumus tādējādi, ka tās praksē ieviestu nepamatotas prezumpcijas, kas varētu apdraudēt Savienības instrumentos noteiktos pierādīšanas noteikumus vai ietekmēt šajos instrumentos paredzēto noteikumu efektivitāti pēc būtības (33). Šāda problēma varētu rasties situācijā, kad valsts tiesas piemēro vietējos pierādīšanas noteikumus pārlieku stingrā veidā, pieņemot nebūtiskus vai nepietiekamus pierādījumus.
54. Līdz ar to valsts tiesām ir jāpārliecinās, ka tām iesniegtie pierādījumi ir pietiekami nopietni, konkrēti un atbilstoši, lai varētu pamatot no tiem izdarīto secinājumu (34). Tām pašām ir jāsaglabā sava novērtējuma brīvība attiecībā uz to, vai šāds pierādījums ir juridiski pietiekams, līdz brīdim, kad pēc iepazīšanās ar visiem abu pušu iesniegtajiem elementiem un to norādītajiem argumentiem, pēc to domām, tās var, ievērojot visus izskatāmā gadījuma atbilstošos apstākļus, formulēt savu galīgo nolēmumu šajā ziņā (35).
55. Pretēja nostāja būtībā nozīmētu, ka tiesnesis atsakās no savas lomas, padarot Direktīvas 2013/32 46. pantā expressis verbis noteiktās garantijas neefektīvas. It īpaši tas tā ir attiecībā uz ekspertu atzinumiem, kuros ir izteikts viedoklis par tiesību jautājumiem. Piemēram, es norādīšu, ka Szegedi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Segedas Administratīvo un darba lietu tiesa) ieceltais eksperts pamatlietā konstatēja, ka veids, kādā Ungārijas administratīvo iestāžu ieceltie psihologi veica F pārbaudes, nepārkāpa F pamattiesības. Tomēr tas ir juridisks vērtējums, kas jāveic kompetentiem tiesnešiem, nevis tiesvedībā ieceltam ekspertam (36).
IV. Secinājumi
56. Ņemot vērā šos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Szegedi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Segedas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvas 2011/95/ES par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu, 4. pants, aplūkojot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1. pantu, neliedz valsts iestādēm izmantot psihologu ekspertu atzinumu, it īpaši, lai novērtētu starptautiskās aizsardzības pieprasītāja apgalvojumu vispārīgo ticamību, ar nosacījumu, ka: i) prasītāja pārbaude notiek ar viņa piekrišanu un to veic, respektējot prasītāja cieņu, kā arī privāto un ģimenes dzīvi, ii) secinājumi ir balstīti uz metodēm, principiem un atziņām, kas ir pietiekami ticami un būtiski lietas apstākļos un kas var sniegt pietiekami ticamus rezultātus, un iii) eksperta atzinumi nav saistoši valsts tiesām, kas izskata lēmumu par pieteikumu.