ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 7. februārī (1)
Lieta C‑664/17
Ellinika Nafpigeia AE
pret
Panagiotis Anagnostopoulos u.c.
piedaloties:
Syllogos Ergazomenon Nafpigeion Skaramagka I Triaina,
Panellinia Omospondia Ergaatoypallilon Metallou (POEM) un
Geniki Synomospondia Ergaton Ellados (GSEE)
(Areios Pagos (Kasācijas tiesa, Grieķija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Uzņēmuma daļas īpašumtiesību pāreja – Darba ņēmēju tiesību aizsardzība – Jēdziens “īpašumtiesību pāreja” – Jēdziens “ekonomiska vienība” – Mātesuzņēmuma daļas saimnieciskās darbības pāreja jaunizveidotajam meitasuzņēmumam – Saimnieciskās darbības turpināšana – Lēmums pārtraukt īpašumtiesību saņēmēja darbību
1. Areios Pagos (Kasācijas tiesa, Grieķija) iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Padomes Direktīvas 98/50/EK (1998. gada 29. jūnijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (2) 1. pantu, ar ko tika grozīts Padomes Direktīvas 77/187/EEK (1977. gada 14. februāris) (3) 1. pants, kas atbilst Padomes Direktīvas 2001/23/EK (2001. gada 12. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (4) 1. pantam, piemērojot šīs direktīvas, ar ko kodificēšanas nolūkā tika atcelta Direktīva 77/187, kas ir grozīta ar Direktīvu 98/50, 12. pantu. Precīzāk, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ņemot vērā tā priekšmetu, attiecas uz Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta interpretāciju.
2. Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Panagiotis Anagnostopoulos un 89 citiem darbiniekiem, no vienas puses, un akciju sabiedrību Ellinika Nafpigeia AE (5) (turpmāk tekstā – “ENAE” (6)), no otras puses, par sākotnēji starp šīm līgumslēdzējām pusēm noslēgto darba līgumu izpildi.
3. Jānorāda uz šīs lietas īpatnību, jo no Direktīvas 2001/23 izrietošas tiesības, kas ir paredzētas darba ņēmēju interesēs uzņēmuma vadītāja maiņas gadījumā, lūdz piemērot nevis darbinieki, bet darba devējs.
4. Iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi, pirmkārt, attiecas uz jēdziena “ekonomiska vienība” interpretāciju un, otrkārt, uz šādas vienības īpašumtiesību nodošanu ar nodomu nevis turpināt, bet izbeigt pārņemto saimniecisko darbību.
5. Savas analīzes beigās es norādīšu, ka Direktīva 2001/23 nav piemērojama, ja tiek konstatēts, ka ekonomiskās vienības īpašumtiesību nodošanas mērķis bija nevis turpināt attiecīgo saimniecisko darbību, bet nepildīt valsts tiesībās noteiktos pienākumus darbinieku tiesību aizsardzības jomā. Ja tas tā nav, Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šo direktīvu var piemērot arī tādai situācijai, kurā pārņemtā uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļa nesaglabā savu organizatorisko autonomiju, ar nosacījumu, ka tā saglabā funkcionālo saikni starp dažādiem nodotajiem ražošanas elementiem un tā ļauj īpašumtiesību saņēmējam izmantot visus šos elementus, lai veiktu tās pašas vai analogas saimnieciskās darbības, bet šis jautājums ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
6. Direktīvas 2001/23 3. un 8. apsvērumā ir noteikts:
“(3) Ir jāparedz darbinieku aizsardzība darba devēja maiņas gadījumā, jo īpaši jānodrošina darbinieku tiesību aizsardzība.
[..]
(8) Tiesiskās drošības un pārskatāmības apsvērumi prasa, lai īpašuma tiesību nodošanas juridiskā koncepcija būtu skaidrota, ņemot vērā Tiesas praksi. Šis skaidrojums nav mainījis Direktīvas [77/187] darbības jomu, kāda tā ir saskaņā ar Tiesas interpretāciju.”
7. Šīs direktīvas 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā ir noteikts:
“a) Šī direktīva attiecas uz jebkuru uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību pāreju citam darba devējam īpašumtiesību nodošanas vai uzņēmumu apvienošanas dēļ;
b) saskaņā ar a) apakšpunktu un citiem šā panta noteikumiem, īpašumtiesību nodošana šīs direktīvas nozīmē notiek tad, ja pāriet īpašumtiesības uz ekonomisku vienību, kas saglabā savu identitāti, paredzot organizētu resursu sagrupēšanu ar mērķi turpināt saimniecisko darbību neatkarīgi no tā, vai tā ir pamata vai palīgdarbība.”
8. Minētās direktīvas 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts ir formulēti šādi:
“Šajā direktīvā:
a) “persona, kas nodod īpašumtiesības” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas, nododot 1. panta 1. punktā norādītās īpašumtiesības, beidz būt par darba devēju attiecībā uz uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļu;
b) “īpašumtiesību saņēmējs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas 1. panta 1. punktā norādītās īpašumtiesību nodošanas dēļ kļūst par darba devēju uzņēmumā, uzņēmējsabiedrībā vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļā.”
9. Šīs direktīvas 3. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:
“Īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kas pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, sakarā ar īpašumtiesību nodošanu pāriet īpašumtiesību saņēmējam.”
10. Direktīvas 2001/23 5. panta 1. un 4. punktā ir paredzēts:
“1. Ja vien dalībvalstis neparedz citādi, tad 3. un 4. pantu nepiemēro attiecībā uz uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību nodošanu, kur pret personu, kas nodod īpašumtiesības, uzsākta bankrota procedūra vai citas maksātnespējas procedūras, kas sāktas nolūkā veikt minētās personas aktīvu realizāciju un atrodas kompetentas valsts iestādes uzraudzībā (tas var būt kompetentas valsts iestādes pilnvarots administrators).
[..]
4. Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai neļautu maksātnespējas procesu izmantot ļaunprātīgi, atņemot darbiniekiem tiesības, kas paredzētas šajā direktīvā.”
B. Grieķijas tiesības
11. Iesniedzējtiesa norāda, ka piemērojamais tiesību akts ir Proedrikó Diátagma 178/2002: Métra schetiká me tin prostasía ton dikaiomáton ton ergazoménon se períptosi metavívasis epicheiríseon, enkatastáseon í tmimáton enkatastáseon í epicheiríseon, se symmórfosi pros tin Odigía 98/50/EK tou Symvoulíou (Prezidenta dekrēts 178/2002 par pasākumiem saistībā ar darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašumtiesību pārejas gadījumā atbilstīgi Padomes Direktīvai [98/50]) (7).
12. Saskaņā ar šī dekrēta 2. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktu tā noteikumi tiek piemēroti katrai uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašumtiesību pārejai vai apvienošanai atbilstoši līgumam vai likumam, kas izraisa darba devēja maiņu un var skart publiskas vai privātas organizācijas, kuras veic saimniecisko darbību peļņas gūšanas nolūkā vai bez peļņas gūšanas mērķa.
13. Minētā dekrēta 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā “īpašumtiesību pāreja” ir definēta kā tādas ekonomiskas vienības nodošana, kura saglabā savu identitāti, ko saprot kā organizētu resursu sagrupēšanu ar mērķi turpināt saimniecisko darbību neatkarīgi no tā, vai tā ir pamata vai palīgdarbība.
14. Prezidenta dekrēta 178/2002 3. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā ir definēti jēdzieni “persona, kas nodod īpašumtiesības” un “īpašumtiesību saņēmējs”, ar pirmo minēto jēdzienu apzīmējot jebkuru fizisku vai juridisku personu, kas, nododot īpašumtiesības iepriekš minētajā nozīmē, zaudē darba devēja statusu attiecībā uz uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļu, un ar otro jēdzienu apzīmējot jebkuru fizisku vai juridisku personu, kas, saņemot īpašumtiesības šī dekrēta 1. panta 1. punkta izpratnē, iegūst darba devēja statusu attiecībā uz uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļu.
15. Atbilstoši minētā dekrēta 4. panta 1. punkta pirmajai daļai visas īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, pāriet īpašumtiesību saņēmējam no īpašumtiesību pārejas dienas.
16. Tādējādi atbilstoši Nómos 2112/1920 – Perí ypochreotikís katangelías tis symváseos ergasías idiotikón ypallílon (Likums 2112/1920 par privātā sektora darba ņēmēju darba līgumu obligātu izbeigšanu) (8) 6. panta 1. punkta un 1920. gada 16./18. jūlija Vasilikó Diátagma “ perí epektáseos tou N. 2112 [..] kai epí ton ergatón [..] » (Karaļa dekrēts “par Likuma 2112 piemērošanu, tostarp strādniekiem [..]”) 9. panta 1. punkta noteikumiem pilnīga darba devēja maiņa notiek neatkarīgi no juridiskā iemesla vai uzņēmuma īpašumtiesību pārejas formas, un darba ņēmēju piekrišana tai nav vajadzīga.
17. Prezidenta dekrēta 178/2002 4. panta 1. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka pēc īpašumtiesību nodošanas persona, kas nodod īpašumtiesības, kopā ar īpašumtiesību saņēmēju ir solidāri un pilnīgi atbildīga par līgumā vai darba tiesiskajās attiecībās noteikto saistību pildīšanu līdz dienai, kad īpašumtiesību saņēmējs sāk pildīt savus pienākumus.
18. No šī dekrēta 4. panta 2. punkta izriet, ka īpašumtiesību saņēmējs pēc īpašumtiesību pārejas turpina nodrošināt darba apstākļus, kas jau ir paredzēti darba koplīgumā, šķīrējtiesas nolēmumā, regulējumā vai individuālajā darba līgumā.
19. Prezidenta dekrēta 178/2002 5. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību nodošana nav pamats darba ņēmēju atlaišanai. Tomēr saskaņā ar šī dekrēta 5. panta 1. punkta otrajā daļā minētajiem noteikumiem, neskarot to, ka tiek ievēroti noteikumi par atlaišanu, ir atļauta jebkura atlaišana, kas var būt nepieciešama ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ un kas ietver personāla maiņu. Tomēr minētā dekrēta 5. panta 2. punktā ir paredzēts – darba līgums vai darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas tāpēc, ka īpašumtiesību nodošana ir saistīta ar būtiskām darba apstākļu izmaiņām, kaitējot darbinieku veselībai, par darba līguma vai darba tiesisko attiecību izbeigšanu ir atbildīgs darba devējs.
20. Saskaņā ar Prezidenta dekrēta 178/2002 6. panta 1. punktu īpašumtiesību pārejas sekas, kas ir paredzētas šī dekrēta 4. un 5. pantā, nav piemērojamas, ja pret personu, kas nodod īpašumtiesības, ir uzsākta bankrota procedūra vai jebkura cita līdzīga procedūra.
II. Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi
21. Sabiedrība ENAE pieņēma darbā prasītājus, noslēdzot ar viņiem darba līgumus uz nenoteiktu laiku, lai viņi strādātu tās uzņēmumos Skaramagā [Skaramangas], Haidares [Chaïdári] pašvaldībā, Atikā [Attique] (Grieķija) (9) vairāk nekā 30 gadus.
22. 1985. gadā šī sabiedrība kļuva par publiskā sektora uzņēmumu (10). Tā tika privatizēta 2002. gadā, un līdz 2008. gada 30. septembrim tai bija noteikts aizliegums samazināt savu darbinieku skaitu līdz zināmam skaitam (11).
23. Tās privatizācijas laikā ENAE bija četri darbības virzieni, proti, kuģu remonts, karakuģu un tirdzniecības kuģu būve, zemūdeņu būve un remonts, kā arī dzelzceļa transportlīdzekļu būve un remonts, kas bija organizēti kā četras direkcijas, proti, remonta direkcija, virsūdens kuģu direkcija, zemūdens kuģu direkcija un ritošā sastāva direkcija. ENAE organizatoriskajā struktūrā bija arī četras ražošanas “nodaļas”, kas atbalstīja direkciju darbību, proti, velmētava, cauruļu ražošanas uzņēmums, galdniecības cehs un servisa cehs.
24. Neilgi pēc privatizācijas ENAE nodibināja meitasuzņēmumu Etaireia Trochaiou Ylikou Ellados ΑΕ (12) (turpmāk tekstā – “ΕΤΥΕ”), nododot pēdējai minētajai norises gaitā esošos programmas līgumus starp konsorcijiem, kuros piedalījās ΕΝAE, no vienas puses, un Organismos Sidirodromon Ellados (13) (turpmāk tekstā – “OSE”) un uzņēmumu Ilektrikoí Sidiródromoi Athinon Pireos (14) (turpmāk tekstā – “ISAP”), no otras puses, un kuros bija paredzēts, ka konsorciji ražos un piegādās dažāda veida dzelzceļa transportlīdzekļus.
25. 2005. gadā kuģu būves uzņēmums ThyssenKrupp Marine Systems iegādājās ΕΝΑΕ.
26. Lai no 2006. gada 1. oktobra nodrošinātu ENAE ritošā sastāva direkcijas kā neatkarīgas sabiedrības ar nosaukumu ETYE darbību, ENAE 2006. gada 28. septembrī noslēdza ar to vairākus līgumus, tostarp par zemes gabala nomu Skaramagas zonā, būvētavu rajonā, kopā ar ēkām un infrastruktūras iekārtām, kas atradās uz šī zemes gabala, komerciāliem mērķiem, par ETYE kā uzņēmuma darbībai paredzētas kustamas mantas pārdošanu un piegādi, par administratīvo pakalpojumu sniegšanu uzņēmuma darbības nodrošināšanas nolūkā, kā arī par notiekošo darbu piešķiršanu ETYE to pabeigšanai saskaņā ar trim programmas līgumiem, kas attiecīgi ir numurēti kā 33. (ar OSE un ISAP), 37. un 41.a (15).
27. Sākusi darboties, ETYE 2007. gadā noslēdza ar ENAE citas vienošanās (16), tostarp par ETYE personāla norīkošanu darbā ENAE, par notiekošo darbu, kas ir paredzēti OSE un ISAP noslēgtajā 33.a programmas līgumā, pabeigšanu (17), par pakalpojumiem, ko ETYE sniegs ENAE (18), kā arī par administratīvajiem pakalpojumiem, kurus ENAE sniegs ETYE (19).
28. Iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka “ETYE nākotne bija iepriekš izlemta, un sabiedrība tika virzīta uz likvidāciju”. Tā it īpaši konstatēja, ka “2007. gada 28. septembra pamatnolīguma starp ΕΝΑΕ un ΕΤΥΕ 5. pantā bija noteikts, ka [pēdējās minētās] likvidācija bija ieplānota 2008. gada 30. septembrī, proti, dienā, kad beidzās atlaišanas no darba sešu gadu aizlieguma termiņš, kas bija noteikts, lai ENAE nesamazinātu savu darbinieku skaitu līdz mazāk nekā 1400 darbiniekiem, pamatojoties uz 2002. gada 1. oktobra līgumu par tās pāreju no Grieķijas valsts īpašuma izraudzīto ārvalstu pretendentu īpašumā”. Tā precizēja, ka saskaņā ar šo pantu ENAE bija jāsedz likvidācijas izmaksas, kas ir vienādas ar aplēstajām izmaksām par 160 ETYE darbinieku atlaišanu, un ka minētā summa ik mēnesi bija jāsamazina par 4 %. Tomēr pēc ENAE iniciatīvas ar 2008. gada 10. septembrī izdarītajiem grozījumiem pamatnolīgumā šīs likvidācijas termiņš tika pārcelts uz vēlāku laiku.
29. 2007. gada 1. oktobrī visas ΕΤΥΕ akcijas tika nodotas Vācijas sabiedrību ar ierobežotu atbildību ΙΝΤΕΙ Industriebeteiligungsgesellschaft mbH (ΙΝΤΕΙ) un Industriegesellschaft Waggonbau Ammendorf mbH (ΙGWA) grupai.
30. Ar 2007. gada 8. oktobra paziņojumu visi darbinieki tika informēti par to, ka ΙΝΤΕΙ/IGWA grupa bija iegādājusies ΕΤΥΕ. 2008. gada 13. maijā tika noslēgts koplīgums par visu ETYE darbinieku atalgojumu un darba nosacījumiem (20).
31. 2010. gadā Polymeles Protodikeio Athinon (Atēnu Vispārējā pirmās instances tiesa, Grieķija) atzina ETYE maksātnespēju, precizējot, ka kopš attiecīgo īpašumtiesību pārejas šīs pēdējās minētās veiktā saimnieciskā darbība bija nenozīmīga (21).
32. Prasītāji 2009. gada 1. jūnijā cēla prasību Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu Vispārējā pirmās instances tiesa, tiesnesis vienpersoniski, Grieķija), lūdzot atzīt, ka viņi joprojām bija saistīti ar ENAE atbilstoši darba līgumiem, kas bija noslēgti uz nenoteiktu laiku, ka ENAE ir pienākums samaksāt viņiem likumā noteikto atalgojumu par visu viņu darba līgumu spēkā esamības laiku un darba līgumu izbeigšanas gadījumā nospriest, ka ENAE ir jāsamaksā katram darbiniekam likumā paredzētais atlaišanas pabalsts.
33. Tā kā Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu Vispārējā pirmās instances tiesa, tiesnesis vienpersoniski) apmierināja šo prasību, ENAE iesniedza apelācijas sūdzību Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa, Grieķija). Šī tiesa atstāja negrozītu pirmās instances spriedumu, nospriežot, ka ETYE nekad nebija autonoma organizatoriska vienība. Tā, pirmkārt, atzina, ka ETYE nebija autonoma ražošanas vienība, jo ritošā sastāva ražošanai un remontam bija nepieciešams četru ENAE “ražošanas” nodaļu devums, un ka, ja ENAE būtu pārtraukusi jebkādu darbību, ETYE būtu bijis neiespējami būvēt un remontēt dzelzceļa aprīkojumu. Otrkārt, ETYE izmantoja ENAE administratīvos dienestus, tostarp sekretariātu, un, treškārt, tai nebija finansiālas un pārvaldības autonomijas, jo to nodrošināja ENAE. No tā šī tiesa secināja, ka uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību pāreja nenotika un ka tādējādi ENAE bija prasītāju darba devēja.
34. ENAE par šo 2013. gada 29. augusta nolēmumu iesniedza kasācijas sūdzību Areios Pagos (Kasācijas tiesa). Tā uzskata, ka, ņemot vērā domstarpības palātā, kas izskata lietu, par to, kā ir jāinterpretē Direktīvas 98/50 1. pantā lietotais jēdziens “saimnieciska vienība”, Tiesai ir jāuzdod jautājums par tā nozīmi.
35. Trīs palātas locekļi uzskata, ka ETYE nevarēja turpināt tai uzticēto darbību, jo ritošā sastāva direkcija, kas šķietami tai tika nodota, nevarēja darboties bez ENAE ražošanas nodaļu, kā arī administratīvo un finanšu dienestu atbalsta. Šo vērtējumu apstiprinot ETYE nelielā darba slodze, kas izraisīja tās maksātnespēju, ko pamato arī attiecīgo darbinieku nostāja, kuri apgalvo, ka attiecīgās īpašumtiesības tika nodotas ar mērķi izbeigt ENAE dzelzceļa transportlīdzekļu būvniecību un remontu un likvidēt ar tiem saistītās darbavietas, neuzņemoties nelabvēlīgas finansiālās sekas.
36. Tomēr divi palātas, kas izskata lietu, locekļi uzskata, ka nodotā vienība bija pietiekami autonoma gan pirms, gan pēc attiecīgās īpašumtiesību pārejas, tāpēc savu saimniecisko darbību tā varēja veikt autonomi. Tiek apgalvots, ka mazāk nozīmīgas vienības īpašumtiesību pārejas gadījumā jēdziena “ekonomiska vienība” būtiskie elementi var tikt uzlūkoti mazāk stingri nekā visa uzņēmuma vai galvenās darbības nodošanas gadījumā. Tas, ka persona, kas nodod īpašumtiesības, īpašumtiesību saņēmējam kā meitasuzņēmumam sniedz atbalstu, lai veiktu nodoto darbību, neizslēdzot īpašumtiesību pārejas esamību, jo, interpretējot jēdzienu “īpašumtiesību pāreja”, būtu jāņem vērā pašreizējās “veicamās darbības” formas. Visbeidzot personas, kas nodod īpašumtiesības, un īpašumtiesību saņēmēja nodoms likvidēt uzņēmumu nav norāde uz īpašumtiesību pārejas neesamību, bet ar to varētu pamatot prasību pret darba ņēmēju, kas nodod īpašumtiesības, lūdzot samaksāt atlīdzību, kura pienākas gadījumā, ja tiek aizskartas darba ņēmēju intereses, vienpusēji mainot darba apstākļus.
37. Tādējādi Areios Pagos (Kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Saskaņā ar Direktīvas 98/50 1. panta noteikumiem un lai konstatētu, vai pastāv uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību pāreja, vai ar jēdzienu “ekonomiska vienība” ir jāsaprot pašpietiekama ražošanas vienība, kas spēj darboties sava saimnieciskā mērķa sasniegšanai bez nepieciešamības no trešajām personām iegūt (iegādājoties, aizņemoties, noīrējot vai citā veidā) jebkādu ražošanas faktoru (izejvielas, darbaspēku, mehānisko aprīkojumu, gatavā izstrādājuma daļas, tehniskās apkopes pakalpojumus, saimnieciskos resursus un jebko citu)? Vai arī, gluži pretēji, lai varētu runāt par “ekonomiskās vienības” jēdzienu, pietiek ar to, ka ir noteikts darbības priekšmets, ka šāds priekšmets faktiski var veidot saimnieciskās darbības mērķi un ka ir ražošanas faktoru (izejvielu, iekārtu un cita aprīkojuma, darbaspēka un tehniskās apkopes pakalpojumu) efektīva organizācija minētā mērķa sasniegšanai, un nav nozīmes tam, vai jaunais saimnieciskās darbības subjekts nodrošina sev ražošanas faktorus arī ārpus sava uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības vai varbūt nav konkrēti sasniedzis savu mērķi?
2) Saskaņā ar Direktīvas 98/50 1. panta noteikumiem, vai īpašumtiesību pārejas pastāvēšana ir izslēgta gadījumā, kad persona, kas nodod īpašumtiesības, vai īpašumtiesību saņēmējs vai abi paredz ne tikai veiksmīgu jaunā saimnieciskās darbības subjekta darbību, bet arī tās pārtraukšanu nākotnē sakarā ar uzņēmējsabiedrības likvidāciju?”
III. Analīze
38. Ar diviem jautājumiem, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “uzņēmuma īpašumtiesību pāreja” attiecas uz situāciju, kurā mātesuzņēmums, kas ir atbildīgs par trim saimnieciskās darbības veidiem kuģu būves nozarē un ceturto darbības veidu ritošā sastāva būves nozarē, ir nodevis šo pēdējo minēto darbību meitasuzņēmumam un šajā nolūkā ir noslēdzis ar to dažādas vienošanās, lai, pirmkārt, tā rīcībā būtu nepieciešamā infrastruktūra un aprīkojums, kas pieder mātesuzņēmumam, lai veiktu esošos darbus saskaņā ar šīs sabiedrības noslēgtajiem programmas līgumiem, un, otrkārt, īstermiņā likvidētu meitasuzņēmumu.
39. Vispirms ir pamats vaicāt par iesniedzējtiesas paustajām šaubām, ciktāl tā ir konstatējusi, ka 2007. gada 28. septembrī persona, kas nodeva īpašumtiesības, un īpašumtiesību saņēmējs bija noslēguši pamatnolīgumu (22), lai pēc gada organizētu attiecīgās saimnieciskās darbības pārtraukšanu, ar nolūku apiet īpašumtiesību saņēmējam noteikto aizliegumu līdz 2008. gada 30. septembrim atlaist darbiniekus.
40. Tā kā jēdziens “īpašumtiesību pāreja” ir nesaraujami saistīts ar darbības turpināšanu, kā tas izriet no Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta un tajā izvirzītajiem mērķiem, proti, aizsargāt darba ņēmēju tiesības darba devēja maiņas gadījumā (23), manuprāt, ir acīmredzami, ka šī direktīva nav piemērojama, ja tiek konstatēts, ka īpašumtiesību pāreja tika organizēta, īstenojot plānu pārtraukt nodoto darbību apstākļos, kas īpašumtiesību saņēmējam ļauj nepildīt pienākumus nodrošināt darba ņēmēju tiesību aizsardzību.
41. Tomēr no dažādiem viedokļiem, kurus ir izklāstījusi iesniedzējtiesa, var secināt, ka īpašas grūtības strīdā izriet no konstatējuma, ka laikposmā no 2006. gada oktobra līdz maksātnespējas atzīšanai 2010. gadā darbība tika turpināta vismaz vienu gadu. Ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa var paskaidrot šo konstatējumu par saimnieciskās darbības faktisku turpināšanu (24), ir jānoskaidro, kādi secinājumi no tā ir jāizdara.
42. Šajos apstākļos es izklāstīšu vispārējos principus, kurus Tiesa ir noteikusi attiecībā uz “uzņēmuma īpašumtiesību pāreju”, un vēlāk analizēšu to piemērošanu izskatāmās lietas apstākļos.
A. Principi
43. Pirmkārt, ir jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai Direktīvas 2001/23 piemērošanas jomā, kas ir definēta 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā, ietilpst visi iespējamie gadījumi, kad līgumiskajās attiecībās mainās par uzņēmuma darbību atbildīgā fiziskā vai juridiskā persona, kas šī iemesla dēļ uzņemas darba devēja saistības attiecībās ar uzņēmuma darbiniekiem, un nav svarīgi, vai ir tikušas nodotas īpašumtiesības uz materiālajiem aktīviem (25).
44. Tiesa ir vairākkārt atgādinājusi, ka jēdziens “uzņēmums” attiecas uz stabilu ekonomisku vienību, ko veido ikviena organizēta personu un resursu grupa, kas ļauj veikt saimniecisku darbību, kurai ir savs mērķis un kura ir pietiekami strukturēta un patstāvīga (26).
45. Otrkārt, kā pastāvīgi ir norādījusi Tiesa, Direktīvas 2001/23 mērķis ir nodrošināt pastāvošo darba tiesisko attiecību turpinātību saimnieciskas vienības ietvaros neatkarīgi no īpašnieka maiņas (27).
46. Lai noteiktu, vai pastāv īpašumtiesību pāreja šīs direktīvas izpratnē, izšķirošais kritērijs saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir tas, vai attiecīgā vienība pēc tam, kad to ir pārņēmis jaunais darba devējs, saglabā savu identitāti, kas izriet no faktiskas darbības turpināšanas vai no tās pārņemšanas (28).
1. Par vienības identitāti un pastāvību īpašumtiesību pārejas brīdī
47. Tiesa ir precizējusi metodi, kas ir jāizmanto, lai analizētu šo nosacījumu attiecībā uz šiem diviem aspektiem, proti, vienības identitāti un pastāvību īpašumtiesību pārejas brīdī. Tādējādi ir jāņem vērā visi apstākļi, kas raksturo pamatlietā aplūkoto darbību; starp tādiem apstākļiem minams attiecīgā uzņēmuma vai iestādes veids, tas, vai notikusi materiālo aktīvu, piemēram, ēku vai kustamas mantas, pāreja, nemateriālo aktīvu vērtība pārejas brīdī, tas, vai jaunais uzņēmuma vadītājs ir pārņēmis vairumu darbinieku, vai ir pārņemti klienti, kā arī pirms un pēc pārejas veiktās darbības līdzības pakāpe un šīs darbības iespējamā pārtraukuma ilgums. Tiek uzskatīts, ka visi šie apstākļi ir tikai atsevišķi elementi kopējā novērtējumā, kas jāveic, un tāpēc tos nevar izskatīt atsevišķi (29).
48. Tiesa ir uzsvērusi, pirmkārt, ka no tā izriet, ka nozīme, kas attiecīgi ir piešķirama vienam vai otram no šiem kritērijiem, noteikti atšķiras atkarībā no veiktās darbības vai pat ražošanas vai ekspluatācijas metodēm, kuras pielieto attiecīgajā uzņēmumā, uzņēmējsabiedrībā vai attiecīgās uzņēmējsabiedrības daļā (30).
49. Tiesa, otrkārt, ir norādījusi, ka tikai tas vien, ka saimnieciskā vienība ir pārņēmusi citas vienības saimniecisko darbību, neļauj secināt, ka tiek saglabāta pēdējās minētās identitāte. Šādas vienības identitāti nevar reducēt tikai uz tās veicamo darbību, jo tā izriet no nedalāma elementu kopuma, piemēram, personāla, kas to veido, tās vadības, darba organizācijas, darbības metodēm vai arī attiecīgā gadījumā tās rīcībā esošajiem saimnieciskajiem resursiem (31).
2. Par īpašumtiesību pāreju sabiedrību grupas ietvaros
50. Ņemot vērā pamatlietas apstākļus, ir jāprecizē arī tas, ka, ja īpašumtiesību pāreja notiek sabiedrību grupas ietvaros, Tiesa ir nospriedusi, ka tas neļauj izslēgt īpašumtiesību pārejas esamību (32).
51. Precīzāk, šajā gadījumā Tiesa ir nospriedusi, pirmkārt, ka “Direktīvas [2001/23] piemērošanas nolūkā attiecīgajai ekonomiskajai vienībai pirms īpašumtiesību pārejas ir jābūt funkcionāli pietiekami neatkarīgai, jo neatkarības jēdziens attiecas uz pilnvarām, kas ir piešķirtas attiecīgās darba ņēmēju grupas atbildīgajām personām, lai samērā brīvi un neatkarīgi organizētu darbu šajā grupā, konkrētāk, pilnvarām sniegt norādes un uzdot darbus pakļautajiem darbiniekiem, kuri ietilpst attiecīgajā grupā, un tas notiek bez tiešas citu darba devēja organizācijas struktūru iejaukšanās” (33), un, otrkārt, ka “šis secinājums ir apstiprināts ar Direktīvas 2001/23 6. panta 1. punkta pirmo un ceturto daļu par darba ņēmēju pārstāvību, saskaņā ar kuru šī direktīva ir piemērojama katrai tādai īpašumtiesību pārejai, kas atbilst šīs direktīvas 1. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, neatkarīgi no tā, vai ekonomiskā vienība, uz kuru attiecas īpašumtiesību pāreja, saglabā vai nesaglabā savu neatkarību īpašumtiesību saņēmēja struktūrā” (34).
52. Ievērojot šos judikatūrā veiktos konstatējumus, ir jāpiedāvā elementi, lai izvērtētu uzdotos jautājumus, ņemot vērā galvenos faktiskos apstākļus, kurus Areios Pagos (Kasācijas tiesa) ir minējusi savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.
B. Principu piemērošana šīs lietas apstākļiem
1. Par pārņemtās vienības neatkarību pirms īpašumtiesību nodošanas
53. Vispirms ir jāatgādina apstākļi, kādos notika strīdīgā īpašumtiesību pāreja, proti, tās tika nodotas šim nolūkam izveidotajam meitasuzņēmumam (35). Tādējādi ir jāpārbauda, vai pirms īpašumtiesību nodošanas vienība bija neatkarīga (36). No prejudiciālo jautājumu, it īpaši otrā jautājuma, priekšmeta var secināt, ka tie neattiecas uz vērtējumu par to, ka pirms īpašumtiesību nodošanas attiecīgā pārņemtā vienība bija pietiekami funkcionāli neatkarīga.
54. Tādējādi, lai pārbaudītu, vai ir izpildīti nosacījumi par darbības faktisku turpināšanu, turpmākajā analīzē es balstīšos uz to, ka pirms īpašumtiesību pārejas vienību, kas bija ENAE direkcija, kura veica vienu no trim citām darbībām atšķirīgu darbību, izmantojot tos pašus ražošanas līdzekļus, veidoja tādu darba ņēmēju organizēts kopums, kas ilgstoši bija norīkoti šīs stabilās darbības veikšanai.
2. Par nodotās darbības pastāvību
55. Attiecībā uz nodotās darbības pastāvību ir jānorāda, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav sniegti precizējumi par līgumu slēgšanas apstākļiem, it īpaši 2006. gadā, lai darbotos attiecīgajā darbības nozarē, un par to konkrēto saturu. Tāpēc es tāpat kā prasītāji, Grieķijas valdība un Komisija uzskatu, ka ir jānovērš neskaidrība par to, vai īpašumtiesību pārejas brīdī darbība nebija saistīta tikai ar konkrēta darba veikšanu.
56. Iesniedzējtiesa vairākkārt ir konstatējusi, ka ENAE bija uzticējusi ETYE līgumu izpildi. Tā ir precizējusi, ka, “lai no 2006. gada 1. oktobra nodrošinātu ENAE ritošā sastāva direkcijas kā autonomas sabiedrības ar nosaukumu ΕΤΥΕ darbību, starp abām sabiedrībām tika parakstītas [vairākas] vienošanās, tostarp 2006. gada 28. septembra līgums starp ENAE klienta statusā un ETYE pakalpojuma sniedzēja statusā, ar kuru pirmā pasūtīja otrajai pabeigt īstenot notiekošos darbus, kas paredzēti 33. programmas līgumā (ar OSE un ISAP), kā arī jebkuru citu darbu, kas nepieciešams un garantēts ar šo līgumu; [..] 2006. gada 28. septembra līgumam analogs līgums par apturētajiem darbiem – gan galvenajiem, gan garantijas –, kas paredzēti 37. programmas līgumā, un [..] 2006. gada 28. septembra līgumam analogs līgums par apturētajiem darbiem – gan galvenajiem, gan garantijas –, kas paredzēti 41.a programmas līgumā”.
57. Iesniedzējtiesa piebilda, ka, “sākusi darboties, 2007. gada 30. augustā ΕΤΥΕ parakstīja ar ΕΝΑΕ [..] darbu līgumu starp ENAE klienta statusā un ETYE pakalpojuma sniedzēja statusā, ar kuru pirmā pasūtīja otrajai pabeigt īstenot notiekošos darbus, kas paredzēti 33. programmas līgumā (ar OSE un ISAP), kā arī jebkuru citu darbu, kas nepieciešams un garantēts ar šo līgumu”.
58. Tā turklāt norādīja, ka “netika pierādīti argumenti par ETYE – kura esot uzņēmusies saistības uzbūvēt Šveices sabiedrībai Carwaggon AG 200 vagonus – finansiālo autonomiju, [lai arī faktiski] iepriekš minētā sabiedrība 2009. gada 29. aprīlī esot pasūtījusi sabiedrībai ETYE uzbūvēt tikai trīs 27 metrus garus vagonus transportlīdzekļu pārvadāšanai, pasūtījuma cenai esot tikai 510 000 EUR”.
59. Tomēr šie apstākļi, manuprāt, ir jāpielīdzina tiem, kurus Tiesa izvērtēja 1999. gada 2. decembra spriedumā Allen u.c. (37), kas attiecās uz akmeņogļu raktuvē Prince of Wales veiktajiem urbšanas darbiem, kurus īstenoja Amalgamated Construction Co. Ltd (38), kas bija izveidota kā ekonomiska vienība, pirms šis uzņēmums šo darbību nodeva AMS.
60. Šajā spriedumā Tiesa, pirmkārt, nosprieda, ka “apstāklis, ka ACC vienmēr ir bijusi vienīgā RJB Mining (UK) līgumslēdzēja un ka tā noslēdza ar AMS apakšuzņēmuma līgumus, neizslēdza īpašumtiesību pārejas esamību Direktīvas [77/187] izpratnē. Pirmkārt, tas, vai persona, kas nodod īpašumtiesības, nodod īpašumtiesību saņēmējam klientus, ir tikai viens no daudziem elementiem, kas ir jāizvērtē, lai konstatētu īpašumtiesību pārejas esamību (spriedums, [1986. gada 18. marts,] Spijkers [(39)], 13. punkts)” (40).
61. Otrkārt, Tiesa ir nospriedusi, ka “[1995. gada 19. septembra] spriedumā Rygaard [(41)] aplūkotā situācija, kurā uzņēmums nodeva citam uzņēmumam vienu no saviem būvobjektiem, lai tas to pabeigtu, norīkojot šim pēdējam minētajam darbā tikai dažus darbiniekus un piegādājot materiālus nepabeigto būvdarbu veikšanai, neietilpst Direktīvas [77/187] piemērošanas jomā. Tomēr šajā lietā situācijā atšķiras, ciktāl AMS tika uzticēti apakšuzņēmuma līgumi veselu darbu veikšanai. Turklāt [1995. gada 19. septembra] sprieduma Rygaard [(42)] 21. punktā Tiesa piebilda, ka [šo] direktīvu var piemērot būvobjekta nodošanai, kas veikta tā pabeigšanas nolūkā, ja tiek nodots apvienotu resursu kopums, kas ļauj stabili turpināt uzņēmuma, kurš nodod īpašumtiesības, darbības vai dažas darbības. Tādējādi apstāklis, ka ACC noslēdza ar AMS apakšuzņēmuma līgumus tikai par konkrētu urbšanas darbu veikšanu, nav pietiekams, lai noraidītu minētās direktīvas piemērošanu, ja tiek pierādīts, ka saistībā ar šo darījumu AMS bija iegādājusies no ACC resursu kopumu, kas ļāva tai ilgstoši veikt urbšanas darbus akmeņogļu raktuvēs Prince of Wales” (43).
62. No šiem apsvērumiem un konstatējuma par pietiekamu faktisko apstākļu precizējumu neesamību izriet, ka iesniedzējtiesai saskaņā ar šo judikatūru vispirms ir jāizvērtē, vai pamatlietas apstākļos, it īpaši attiecībā uz darbu piešķiršanu, tika saglabāta pārņemtās vienības identitāte, nododot resursu kopumu, kas ļauj stabili turpināt uzņēmuma, kurš nodod īpašumtiesības, darbību.
63. Šajā posmā pieņemot, ka šie nosacījumi ir izpildīti, ir jāatbild uz iesniedzējtiesas jautājumiem par nodotās vienības funkcionālās neatkarības trūkumu.
3. Par nodotās vienības neatkarību pēc īpašumtiesību pārejas
64. Saskaņā ar Tiesas judikatūru vispirms ir jāuzskata, ka veiktā darbība ir bijusi kvalificēta, jo no tā ir atkarīga dažādu Tiesas noteikto kritēriju līdzsvarošana (44).
65. Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas jautājumiem par ražošanai nepieciešamā aprīkojuma izmantošanu (45) var secināt, ka attiecīgā īpašumtiesību pāreja tika veikta nozarē, kurā darbs nav būtībā balstīts uz darbaspēku.
66. Tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, lai veiktu strīdīgo saimniecisko darbību, proti, nodrošinātu ritošā sastāva direkcijas darbu, ir jāsaņem atbalsts no četrām ražošanas nodaļām, proti, velmētavas, cauruļu ražošanas uzņēmuma, galdniecības ceha un servisa ceha, kas ir trīs citas ENAE pakļautībā esošās direkcijas.
67. Visbeidzot uz iesniedzējtiesas pamatjautājumu par to, ka nepieciešamie materiālie aktīvi attiecīgās pamatlietā aplūkotās darbības veikšanai vienmēr ir piederējuši ENAE, var atbildēt, ka šī konstatējuma dēļ nevar izslēgt uzņēmuma īpašumtiesību pārejas esamību Direktīvas 2001/23 izpratnē, jo analoģisko apstākļos Tiesa ir nospriedusi, ka “nav nozīmes tam, vai ir tikušas nodotas īpašumtiesības uz materiāliem aktīviem” (46).
68. Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka “tas, ka jauna uzņēmēja pārņemti materiāli aktīvi nepiederēja tā priekšgājējam, bet maksātājs vienkārši tās bija nodevis tā rīcībā, neļauj izslēgt uzņēmuma īpašnieka maiņas notikšanu minētās direktīvas izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, [2003. gada 20. novembris,] Abler u.c., C‑340/01, EU:C:2003:629, 42. punkts). No tā izriet, ka Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretācija, izslēdzot no šīs direktīvas piemērošanas jomas situāciju, kurā attiecīgie darbības norisei obligāti materiālie aktīvi nekad nav pārstājuši būt īpašumtiesību saņēmēja īpašumā, atņemtu minētajai direktīvai daļu tās lietderīgās iedarbības” (47).
69. Visbeidzot attiecībā uz lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minēto finansēšanas veidu (48), tāpat kā uz organizatoriskas neatkarības neesamību pēc īpašumtiesību nodošanas (49), ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka tikai šo elementu dēļ nevar izslēgt Direktīvas 2001/23 piemērošanu.
70. Situācijā, kuru var pielīdzināt pamatlietā aplūkotajai (50), Tiesa ir nospriedusi, ka “no [2009. gada 12. februāra] sprieduma Klarenberg [(51)] 46. un 47. punkta faktiski izriet, ka, lai konstatētu, ka ir saglabāta pārņemtās vienības identitāte, nozīme ir nevis specifiska organizēšanas veida saglabāšanai, ko uzņēmējs ir noteicis attiecībā uz dažādiem pārņemtajiem ražošanas elementiem, bet gan šo elementu savstarpējās atkarības un komplementaritātes funkcionālās saiknes saglabāšanai. Tādējādi šādas funkcionālas saiknes saglabāšana starp dažādiem pārņemtajiem elementiem ļauj īpašumtiesību saņēmējam izmantot pēdējos minētos pat tad, ja pēc pārņemšanas tie tiek integrēti jaunā un atšķirīgā organizatoriskā struktūrā, lai veiktu identiskas vai analogas saimnieciskās darbības (skat. spriedumu, [2009. gada 12. februāris], Klarenberg [(52)], 48. punkts)” (53).
71. Tādējādi, manuprāt, iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, vai funkcionālā saikne starp dažādiem pārņemtajiem ražošanas elementiem ir tikusi saglabāta, lai veiktu identiskas vai analogas saimnieciskās darbības (54).
72. Citiem vārdiem sakot, ir tikai jānoskaidro, vai īpašumtiesību nodošanas brīdī bija paredzēts, izmantojot atbilstošus līdzekļus, jaunas vadības pakļautībā turpināt iepriekšējo darbību, par kuru agrāk atbildību bija uzņēmusies ENAE, un nav būtiskas nozīmes tam – kā tas tika atgādināts iepriekš –, ka aktīvi, kurus ir nodrošinājusi persona, kas nodeva īpašumtiesības, netiek izmantoti tikai pārņemtās darbības veikšanai. Tādējādi saimnieciskās darbības izdošanās pēc īpašumtiesību nodošanas, par ko jautā iesniedzējtiesa, nav uzskatāma par atbilstošu kritēriju Direktīvas 2001/23 piemērošanai.
4. Par personas, kas nodod īpašumtiesības, un īpašumtiesību saņēmēja nodomu darbības nodošanas brīdī
73. Ja iesniedzējtiesa, veikusi iepriekšējos punktos minētās pārbaudes (55), secinātu, ka uzņēmuma daļas īpašumtiesību pārejas kritēriji šajā lietā ir izpildīti, tad būtu tikai jānoskaidro, kādi secinājumi ir jāizdara no šīs tiesas konstatējuma, saskaņā ar kuru “ETYE nākotne bija iepriekš izlemta, un sabiedrība tika virzīta uz likvidāciju”, pat ja laikposmā no 2006. līdz 2007. gadam darbība tikai veikta, lai arī tā bija nenozīmīga (56).
74. Kā norāda ENAE, nav runa par tāda jauna nosacījuma noteikšanu, kurš attiektos uz īpašumtiesību pārejas ekonomiskiem panākumiem vai kura dēļ būtu jāapšauba tās nosacījumi, ja tiktu pārtraukta turpmāka darbība, par ko lemj īpašumtiesību saņēmējs. Īpašumtiesību saņēmēja brīvība pārtraukt darbību pēc tās nodošanas nav jāapšauba a priori.
75. Kā Tiesa ir vairākkārt nospriedusi un kā, starp citu, izriet no Direktīvas 2001/23 4. panta, “šī piemērojamība neliedz dalībvalstīm iespēju atļaut darba devējiem grozīt darba tiesiskās attiecības, padarot tās mazāk labvēlīgas, it īpaši attiecībā uz aizsardzību pret atlaišanu un atalgojuma noteikumiem. Minētajā direktīvā vienīgi ir aizliegts šos grozījumus veikt saistībā ar īpašumtiesību pāreju un tās dēļ” (57).
76. Precīzāk, pamatlietas apstākļos personas, kas nodod īpašumtiesības, lēmums izmantot īpašumtiesību nodošanu arī kā līdzekli nodotās darbības, par kuru tas bija atbildīgs, pārtraukšanai, lai atbrīvotos no saistībām nodrošināt darba ņēmēju tiesību aizsardzību (58), liedz to iekļaut Direktīvas 2001/23 piemērošanas jomā.
77. Tāpēc nav būtiskas nozīmes tam, ka darbību var turpināt pēc saimnieciskās darbības nodošanas, ja ir pierādīts, ka nebija paredzēts nodrošināt tās stabilitāti un ka īpašumtiesību pārejas laikā tā tika organizēta apstākļos, kas varēja izraisīt tās pārtraukšanu.
78. Citiem vārdiem sakot, nozīme ir nevis konstatējumam par darbības ilgumu, bet pilnvarām, kas tika dotas pārņemtajai vienībai, lai turpinātu tās veikšanu principā nenoteiktā laikposmā. Šajā ziņā plānotais līgumu izpildes termiņš, neparedzot tirdzniecības dinamiku saistībā ar klientu piesaisti vai uzdevumu dažādošanu, var būt norāde uz stabilitātes trūkumu īpašumtiesību pārejas laikā. Tā tas var būt arī gadījumā, ja iepriekš tiek paredzēti noteikumi par darbinieku uzraudzības personāla, darbinieku darba laika vai arī viņu skaita reorganizāciju, kas liedz darbības turpināšanu. Tādējādi, manuprāt, īpašumtiesību pārejas brīdī svarīga nozīme ir tam, kādi līdzekļi ir izvēlēti, lai sasniegtu šo mērķi.
79. Katrā ziņā uzskats, ka saimnieciskās darbības turpināšanas elements ir elements, lai izvērtētu īpašumtiesību pārejas esamību, būtu pretrunā darbinieku tiesību aizsardzības mērķim, ko pastāvīgi ir uzsvērusi Tiesa (59), un veicinātu Savienības tiesību ļaunprātīgu piemērošanu (60).
80. Tomēr, ja tiktu konstatēts tikai tas, ka vienošanās ir noslēgta darbības pārtraukšanas nolūkā, lai arī faktiski tas nenotiktu, jo šajā ļoti teorētiskajā gadījumā šī darbība tiktu turpināta, tiktu sasniegts ar šīs direktīvas mērķi nesaderīgs rezultāts.
81. No tā izriet, ka, ja tiek pierādīts, ka īpašumtiesību pārejas brīdī personas, kas nodod īpašumtiesības, un īpašumtiesību saņēmēja mērķis ir nevis turpināt nodoto darbību, bet apiet valsts tiesībās noteiktos darbinieku tiesību aizsardzības pienākumus, Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts uz šo īpašumtiesību pāreju nav attiecināmi.
82. Šajā gadījumā, manuprāt, darbinieku tiesību aizsardzība arī attaisno tādu valsts tiesību normu piemērošanu, ar kurām tiek noteikts sods par iespējamām kaitīgām sekām, kuras izraisa šāda negodīga rīcība.
83. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar nosacījumu, ka tiek konstatēts, ka ekonomiskās vienības īpašumtiesību pārejas brīdī nodoms ir turpināt saimniecisko darbību, šī direktīva var tikt piemērota arī tādos gadījumos, kuros pārņemtā uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļa nesaglabā savu organizatorisko neatkarību, ar noteikumu, ka tā saglabā funkcionālo saikni starp dažādiem nodotajiem ražošanas elementiem, kas ļauj īpašumtiesību saņēmējam izmantot visus šos elementus, lai stabili veiktu tās pašas vai analogas saimnieciskās darbības, bet šis ir jautājums, kurš ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
IV. Secinājumi
84. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Areios Pagos (Kasācijas tiesa, Grieķija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Padomes Direktīvas 2001/23/EK (2001. gada 12. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar nosacījumu, ka tiek konstatēts, ka ekonomiskās vienības īpašumtiesību pārejas brīdī nodoms ir turpināt saimniecisko darbību, šī direktīva var tikt piemērota tādos gadījumos, kuros pārņemtā uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļa nesaglabā savu organizatorisko autonomiju, ar noteikumu, ka tā saglabā funkcionālo saikni starp dažādiem nodotajiem ražošanas elementiem, kas ļauj īpašumtiesību saņēmējam izmantot visus šos elementus, lai stabili veiktu tās pašas vai analogas saimnieciskās darbības, bet šis ir jautājums, kurš ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.