EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS
(otrā palāta)

2013. gada 21. februārī

Lieta F‑58/08

Chiara Avogadri

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Pagaidu personāls – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2., 3.a un 3.b pants – Pagaidu darbinieki – Līgumdarbinieki – Līgumdarbinieki palīguzdevumiem – Līguma termiņš – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 8. un 88. pants – Komisijas 2004. gada 28. aprīļa lēmums par personāla, kas nav tās dienestu pastāvīgie darbinieki, maksimālo nodarbinātības ilgumu – Direktīva 1999/70/EK – Piemērojamība iestādēm

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu, ar kuru Chiara Avogadri un 12 citi prasītāji lūdz atcelt Eiropas Komisijas lēmumus, ar ko tiek noteikti viņu pieņemšanas darbā nosacījumi, ciktāl viņu darba līgumi vai to pagarināšana ir ierobežota uz noteiktu laiku

Nolēmums      Prasību noraidīt kā acīmredzami juridiski nepamatotu. Prasītāji sedz savus tiesāšanas izdevumus paši un atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus. Eiropas Savienības Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Kopsavilkums

1.      Tiesvedība – Lēmums, kas pieņemts ar motivētu rīkojumu – Nosacījumi – Acīmredzami nepieņemama vai acīmredzami juridiski nepamatota prasība – Piemērojamība

(Civildienesta tiesas Reglamenta 76. pants)

2.      Iestāžu akti – Direktīvas – Direktīva 1999/70 par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku – Tieša pienākumu noteikšana Savienības iestādēm to attiecībās ar savu personālu – Izslēgšana – Atsaukšanās iespēja – Piemērojamība

(LESD 288. pants; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 8. un 88. pants; Padomes Direktīva 1999/70)

3.      Ierēdņi – Drošības un veselības aizsardzība – UNICE, CEEP un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku – Direktīva 1999/70 – Pasākumi, lai novērstu secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu – Piemērojamība

(Padomes Direktīvas 1999/70 pielikuma 5. klauzulas 1. punkts)

4.      Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Drošības un veselības aizsardzība – UNICE, CEEP un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku – Direktīva 1999/70 – Nodarbinātības stabilitāte – Mērķis, kam nav saistoša rakstura – Uz nenoteiktu laiku noslēgta līguma uzteikums – Pieļaujamība

(LESD 151. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 30. un 31. pants; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 8. un 88. pants; Padomes Direktīvas 1999/70 preambulas 6. un 7. apsvērums un pielikuma preambulas 5. apsvērums un 1 klauzulas b) punkts)

5.      Ierēdņi – Drošības un veselības aizsardzība – UNICE, CEEP un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku – Direktīva 1999/70 – Pasākumi, lai novērstu secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu – Objektīvi iemesli, kas attaisno šādu līgumu atjaunošanu – Objektīvi iemesli – Jēdziens – Piemērošana attiecībā uz līgumdarbiniekiem palīguzdevumiem

(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 3.a, 3.b, 8. un 88. pants; Padomes Direktīvas 1999/70 pielikuma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkts)

6.      Ierēdņi – Drošības un veselības aizsardzība – UNICE, CEEP un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku – Direktīva 1999/70 – Pasākumi, lai novērstu secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu – Pienākums uz noteiktu laiku noslēgtus līgumus pārkvalificēt par uz nenoteiktu laiku noslēgtiem līgumiem – Neesamība

(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 3.a pants un 85. panta 1. un 2. punkts; Padomes Direktīvas 1999/70 pielikuma 5. klauzulas 2. punkts)

7.      Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Lēmums noslēgt vai pagarināt darba līgumu – Pienākums norādīt pamatojumu – Piemērojamība

(LESD 296. pants; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība)

1.      Saskaņā ar Civildienesta tiesas Reglamenta 76. pantu, ja prasība pilnībā vai daļēji ir acīmredzami nepieņemama vai acīmredzami juridiski nepamatota, Civildienesta tiesa, neveicot tālākas procesuālās darbības, var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.

Otrais gadījums, kas ir paredzēts šajā tiesību normā, attiecas uz ikvienu prasību, kura ir acīmredzami noraidāma tādu iemeslu dēļ, kas ir saistīti ar lietas būtību. Šādas prasības noraidīšana ar motivētu rīkojumu, piemērojot Reglamenta 76. pantu, ne tikai veicina tiesvedības ilguma samazināšanu tostarp, ja tas ir bijis ārkārtīgi garš, bet arī ietaupa lietas dalībnieku izdevumus, kas neizbēgami būtu radušies tiesas sēdes noturēšanas dēļ. Šāds risinājums ir it īpaši attaisnojams gadījumā, kurā prasītāju faktiskās situācijas, kā arī izvirzītie tiesību pamati un argumenti neatšķiras no citā lietā, kurā Savienības tiesa jau ir noraidījusi prasību, esošajiem.

(skat. 30. un 31. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2011. gada 27. septembris, F‑105/06 Lübking u.c./Komisija, 41. punkts.

2.      Tā kā direktīvas ir adresētas dalībvalstīm, nevis Savienības iestādēm, Direktīvas 1999/70, kas attiecas uz UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku, un tās pielikumā ietvertā pamatnolīguma normas nevar uzskatīt par tādām, ar kurām pašām par sevi iestādēm tiek noteikti pienākumi to attiecībās ar savu personālu. Līdz ar to Direktīvas 1999/70 normas, ar kurām tiek īstenots pamatnolīgums, pašas par sevi nevar būt pamatā iebildei par prettiesiskumu pret Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 8. un 88. pantu.

Tomēr nevar izslēgt, ka uz Direktīvas 1999/70 un pamatnolīguma normām var atsaukties, vēršoties pret iestādi saistībā ar tās attiecībām ar saviem ierēdņiem un darbiniekiem, ja tajās ir izteikts tiesību vispārējais princips.

(skat. 44. un 46. punktu)

Atsauces

Eiropas Savienības Vispārējā tiesa: 2011. gada 21. septembris, T‑325/09 P Adjemian u.c./Komisija (turpmāk tekstā – “Adjemian II”), 51., 52. un 56. punkts.

Civildienesta tiesa: 2009. gada 4. jūnijs, F‑134/07 Adjemian u.c./Komisija, (turpmāk tekstā – “spriedums Adjemian I”), 87. punkts; 2012. gada 11. jūlijs, F‑85/10 AI/Tiesa, 133. punkts.

3.      Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ir ietverts Direktīvas 1999/70 par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku, pielikumā, mērķis ir nodrošināt tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma principu, tā 5. klauzulas 1. punktā paredzot minimālos nosacījumus, kuru mērķis ir ierobežot ļaunprātīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošanu. Šīs prasības viennozīmīgi veido Savienības sociālo tiesību normas, kas ir īpaši nozīmīgas, bet tomēr nepauž tiesību vispārējos principus.

(skat. 49. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: Adjemian u.c./Komisija (turpmāk tekstā “turpmāk tekstā – “spriedums Adjemian I”), minēts iepriekš, 96. un 97. punkts.

4.      Lai gan nodarbinātības stabilitāte tiek uzskatīta par darba ņēmēju aizsardzības būtisku elementu, tā tomēr nav tiesību vispārējais princips, pamatojoties uz kuru varētu izvērtēt iestādes akta tiesiskumu. It īpaši no Direktīvas 1999/70 par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku un no tās pielikumā ietvertā pamatnolīguma nekādi neizriet, ka nodarbinātības stabilitāte būtu kļuvusi par tiesību vispārējo principu. Turklāt direktīvas preambulas 6. un 7. apsvērumā, kā arī pamatnolīguma preambulas pirmajā daļā un tās 5. apsvērumā ir uzsvērta nepieciešamība panākt līdzsvaru starp elastīgumu un drošību. Ir jāpiebilst, ka pamatnolīgumā nav arī noteikts vispārējs pienākums darba devējam paredzēt, ka pēc konkrēta skaita reižu, kad uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi tiek atjaunoti, vai pēc noteikta laika posma nostrādāšanas, minētie darba līgumi jāpārveido par līgumiem, kas noslēgti uz nenoteiktu laiku.

Kaut arī nodarbinātības stabilitāti nevar uzskatīt par vispārējo tiesību principu, tā tomēr veido pamatnolīguma parakstītāju pušu iecerēto mērķi, kas atspoguļots minētā pamatnolīguma 1. klauzulas b) punktā, kurā noteikts, ka tā mērķis ir radīt kārtību, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas no secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību izmantošanas.

Šādam secinājumam pretrunā nav nedz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 30. un 31. pants, nedz Eiropas Sociālās hartas noteikumi par nodarbinātības visstabilākā iespējamā līmeņa sasniegšanu un saglabāšanu.

Tiešām, pirmkārt, attiecībā uz Eiropas Sociālo hartu pat, ja no LESD 151. panta izriet, ka tā ir iedvesmas avots, ko Savienībai, īstenojot šajā pantā noteiktos mērķus, būtu jāņem vērā, tas Eiropas Sociālo hartu nepadara par tiesību normu, attiecībā uz ko būtu jāvērtē saderīgums ar Savienības tiesību normām.

Otrkārt, attiecībā uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, ar tās 30. pantu nav aizliegts uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu secīgums. Turklāt uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma beigas, kas iestājas vienīgi tā termiņa beigu dēļ, nav atlaišana, kuru ir īpaši jāpamato, ņemot vērā spējas, uzvedību vai iestādes darbības vajadzības. Līdz ar to no minētās hartas 30. panta nevarētu secināt, ka tai būtu jāizraisa Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 8. un 88. panta un Komisijas 2004. gada 28. aprīļa lēmuma par personāla, kas nav tās dienestu pastāvīgie darbinieki, maksimālo nodarbinātības ilgumu piemērošanas izslēgšana vai tas, ka tā tiek piemērota kā tiesību vispārējais princips vai arī ņemta vērā, veicot Direktīvas 1999/70 satura interpretēšanu.

(skat. 51.–55. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: Adjemian u.c./Komisija (turpmāk tekstā “turpmāk tekstā – “spriedums Adjemian I”), minēts iepriekš, 98. un 99. punkts un tajos minētā judikatūra.

5.      Jēdziens “objektīvi iemesli” pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ir ietverts Direktīvas 1999/70 par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku pielikumā, 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir jāsaprot kā tāds, kurš attiecas uz precīziem un konkrētiem apstākļiem, kas raksturo noteiktu darbību un kas līdz ar to ir tādi, kuri šajā īpašajā kontekstā attaisno secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošanu. Šie apstākļi tostarp var izrietēt no to uzdevumu īpašā rakstura, kuru izpildei ir noslēgti šādi līgumi, un no tiem raksturīgajām pazīmēm vai vajadzības gadījumā no likumīgā mērķa, ko dalībvalsts tiecas sasniegt sociālās politikas jomā.

Attiecībā uz līgumdarbinieku palīguzdevumiem kategoriju Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 3.b panta izpratnē, kuras izveidošana atbilst īpašām vajadzībām, kas atšķiras no tām, kurām atbilst minētās kārtības 3.a pantā paredzētā līgumdarbinieku kategorija, katras līgumdarbinieka palīguzdevumiem darba vietas izveidošanai ir jāatbilst pārejošām vai neregulārām vajadzībām. Galvenā līgumdarbinieku palīguzdevumiem darba līgumu pazīme ir to nepastāvība laikā atbilstoši pašam šo līgumu mērķim, kas ir – nepastāvīga veida uzdevumu vai prombūtnē esoša štata darbinieka pienākumu veikšanas uzticēšana gadījuma rakstura personālam. Iestādē ar lielu nodarbināto skaitu ir nenovēršami, ka šādas vajadzības rodas atkārtoti, īpaši ņemot vērā ierēdņu aizņemtību, ar apstākļiem saistīto darba apjoma pieaugumu vai katra ģenerāldirektorāta gadījuma rakstura nepieciešamību pēc personām ar īpašu kvalifikāciju vai zināšanām. Šie apstākļi ir objektīvi iemesli, kas attaisno gan palīgdarbinieku līgumu ierobežoto ilgumu, gan to atjaunošanu atkarībā no minēto vajadzību rašanās.

Tāpat, ņemot vērā līgumdarbinieku palīguzdevumiem darbības raksturīgās pazīmes, Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 8. un 88. pants neietekmē pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku mērķus un tā 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunktā paredzētās obligātās prasības, jo tās ir jāinterpretē kopā ar minētās kārtības 3.b pantu, to lasot kopā ar minēto pamatnolīgumu.

(skat. 64., 65., 69. un 70. punktu)

Atsauces

Tiesa: 2006. gada 4. jūlijs, C‑212/04 Adeneler u.c., 69. un 70. punkts.

Eiropas Savienības Vispārējā tiesa: Adjemian u.c./Komisija (turpmāk tekstā – “Adjemian II”), minēts iepriekš, 86. punkts.

Civildienesta tiesa: Adjemian u.c./Komisija (turpmāk tekstā – “spriedums Adjemian I”), minēts iepriekš, 128., 132. un 133. punkts.

6.      Ar pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku, kas ir ietverts Direktīvas 1999/70 par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku pielikumā, netiek noteikts vispārējs pienākums darba devējam paredzēt, ka pēc konkrēta skaita reižu, kad uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi tiek atjaunoti, vai pēc noteikta laika posma nostrādāšanas minētie darba līgumi ir jāpārveido par līgumiem, kas noslēgti uz nenoteiktu laiku.

Protams, Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 85. panta 1. un 2. punktā attiecībā uz līgumdarbiniekiem atbilstoši 3.a pantam ir noteikti apstākļi, kuros secīgas līgumu slēgšanas sekas var būt tiesības uz līgumu, kas noslēgts uz nenoteiktu laiku. Tādējādi tas ir atbilstošs pamatnolīguma 5. klauzulas 2. punktā paredzētajam mērķim. Tomēr apstāklis, ka tiesību normas, kas ir piemērojamas līgumdarbiniekiem palīguzdevumiem, neparedz secīgu uz noteiktu laiku noslēgto darba līgumu pārveidošanu par līgumu uz nenoteiktu laiku, nepastāvot šādam vispārējam pienākumam, vienlaicīgi ir saderīgs ar iepriekš minēto klauzulu.

(skat. 71. un 72. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: Adjemian u.c./Komisija (turpmāk tekstā “turpmāk tekstā – “spriedums Adjemian I”), minēts iepriekš, 134. punkts.

7.      Secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku slēgšanas gadījumā iestādei, kas ir pilnvarota slēgt darba līgumus, nav pienākuma, katru pieņemto lēmumu noslēgt jaunu darba līgumu vai atjaunot iepriekšējo darba līgumu, pārveidojot to par līgumu uz nenoteiktu laiku, pamatot citādāk kā tikai, atsaucoties uz atbilstošajām Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības tiesību normām un vajadzības gadījumā uz Komisijas 2004. gada 28. aprīļa lēmumu par personāla, kas nav tās dienestu pastāvīgie darbinieki, maksimālo nodarbinātības ilgumu.

(skat. 84. punktu)

Atsauce

Eiropas Savienības Vispārējā tiesa: Adjemian u.c./Komisija (turpmāk tekstā – “Adjemian II”), minēts iepriekš, 95. punkts.