ĢENERĀLADVOKĀTA MELHIORA VATELĒ [MELCHIOR WATHELET]
SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 11. janvārī (1)
Lieta C‑673/16
Relu Adrian Coman,
Robert Clabourn Hamilton,
Asociaţia Accept
pret
Inspectoratul General pentru Imigrări,
Ministerul Afacerilor Interne,
Consiliul Naţional pentru Combaterea Discriminării
(Curtea Constituţională (Konstitucionālā tiesa, Rumānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Eiropas Savienības pilsonība – Direktīva 2004/38/EK – 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts – Jēdziens “laulātais” – Savienības pilsoņu tiesības pārvietoties un uzturēties Savienības teritorijā – Laulība starp viena dzimuma personām – Laulības neatzīšana uzņēmējā valstī – 3. pants – Jēdziens “pārējie ģimenes locekļi” – 7. pants – Tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 21. pants
I. Ievads
1. Izskatāmais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 3. panta 1. punktu un 2. punkta a) un b) apakšpunktu un 7. panta 2. punktu (2).
2. Tas dod Tiesai iespēju pirmo reizi izteikties par jēdzienu “laulātais” Direktīvas 2004/38 izpratnē tādas laulības kontekstā, kas noslēgta starp diviem vīriešiem. Tas ir delikāts uzdevums, jo, lai gan ir uzdots jautājums par laulības tiesisko institūtu Eiropas Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās specifiskā un ierobežotā kontekstā, jēdziena “laulātais” definīcija, kura tiks izmantota, noteikti skars attiecīgo vīriešu un sieviešu pašu identitāti – un attiecīgi viņu pašcieņu – un arī individuālo un sociālo redzējumu, kas ir Savienības pilsoņiem attiecībā uz laulību un kas katrai personai un dažādās dalībvalstīs var būt atšķirīgs.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Harta
3. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. pantā “Privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība” ir noteikts:
“Ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību.”
4. Saskaņā ar Hartas 9. pantu “tiesības stāties laulībā un tiesības veidot ģimeni tiek garantētas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kas nosaka šo tiesību izmantošanu”.
5. Savukārt Hartas 21. panta 1. punktā ir aizliegta “jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, diskriminācija saistībā ar piederību pie nacionālās minoritātes, diskriminācija īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ”.
2. Līgums par Eiropas Savienības darbību
6. Saskaņā ar LESD 21. pantu “ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus”.
3. Direktīva 2004/38
7. Direktīvas 2004/38 preambulas 2., 5., 6. un 31. apsvērumā ir noteikts:
“(2) Personu brīva pārvietošanās ir viena no pamatbrīvībām, kas raksturīgas iekšējam tirgum, kurš aptver teritoriju bez iekšējām robežām un kurā brīvība tiek nodrošināta saskaņā ar Līguma nosacījumiem.
[..]
(5) Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā būtu jāpiešķir arī viņu ģimenes locekļiem neatkarīgi no to valstiskās piederības, ja šīs tiesības īsteno, ievērojot objektīvus brīvības un cieņas nosacījumus. Šajā direktīvā “ģimenes locekļa” definīcijai būtu jāietver arī reģistrēts partneris, ja uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktos reģistrētas partnerattiecības tiek uzskatītas par līdzvērtīgām laulībai.
(6) Lai saglabātu ģimenes vienotību plašākā izpratnē un ievērotu aizliegumu diskriminēt personu tās valstiskās piederības dēļ, to personu stāvoklis, uz kurām neattiecas šajā direktīvā ietvertā ģimenes locekļu definīcija un kurām tādēļ nav automātisku tiesību ieceļot un uzturēties uzņēmējā dalībvalstī, būtu jāpārbauda uzņēmējai dalībvalstij, pamatojoties uz saviem tiesību aktiem, lai izlemtu, vai šādas personas drīkst tajā ieceļot un uzturēties, ņemot vērā viņu attiecības ar Savienības pilsoni vai citus apstākļus, piemēram, finansiālo vai fizisko atkarību no Savienības pilsoņa.
[..]
(31) Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un brīvības, un principi, kas jo īpaši ir atzīti {Hartā]. Saskaņā ar Hartā ietverto diskriminācijas aizliegumu dalībvalstīm šī direktīva būtu jāīsteno, nediskriminējot personas, kas gūst no tās labumu, to dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai citu uzskatu, piederības etniskajai minoritātei, mantas, izcelšanās, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.”
8. Direktīvas 2004/38 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:
“Šajā direktīvā:
[..]
2) “ģimenes loceklis” ir:
a) laulātais;
b) partneris, ar ko Savienības pilsonis ir noslēdzis reģistrētas partnerattiecības, pamatojoties uz kādas dalībvalsts tiesību aktiem, ja uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktos reģistrētas partnerattiecības ir noteiktas kā līdzvērtīgas laulībai, un saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts attiecīgajos tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem;
c) Savienības pilsoņa, kā arī viņa laulātā vai b) apakšpunktā definētā partnera tiešie pēcnācēji vecumā līdz 21 gadam, kuri ir tā apgādībā;
d) Savienības pilsoņa, kā arī viņa laulātā vai b) apakšpunktā definētā partnera apgādībā esošie tiešie augšupējie radinieki;
[..].”
9. Direktīvas 2004/38 3. pants “Saņēmēji” ir izteikts šādi:
“1. Šo direktīvu piemēro visiem Savienības pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, un uz viņu ģimenes locekļiem atbilstīgi 2. panta 2. punkta definīcijai, kuri tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem.
2. Neskarot attiecīgo personu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības, kas tām var būt katrai atsevišķi, uzņēmēja dalībvalsts saskaņā ar saviem tiesību aktiem veicina šādu personu ieceļošanu un uzturēšanos:
a) visi pārējie ģimenes locekļi neatkarīgi no to valstiskās piederības, uz kuriem neattiecas 2. panta 2. punktā minētā definīcija un kuri ceļojuma sākuma valstī ir tā Savienības pilsoņa apgādībā vai dzīvo ar viņu vienā mājsaimniecībā, kam ir sākotnējās uzturēšanās tiesības, vai arī gadījumā, kad nopietnu veselības apsvērumu dēļ ir noteikti vajadzīga Savienības pilsoņa ģimenes locekļa personiska kopšana;
b) partneris, ar kuru Savienības pilsonim ir ilgstošas attiecības, tās pienācīgi apliecinot.
Uzņēmēja dalībvalsts sīki pārbauda personiskos apstākļus un pamato aizliegumu šīm personām iebraukt vai uzturēties.”
10. Direktīvas 2004/38 7. panta “Tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus” 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:
a) viņi ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas uzņēmējā dalībvalstī; vai arī
b) viņu līdzekļi ir pietiekami viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem, lai nekļūtu par uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā, un viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī; vai arī
c) – viņi ir reģistrēti privātā vai sabiedriskā iestādē, ko kreditē vai finansē uzņēmēja dalībvalsts, pamatojoties uz saviem tiesību aktiem vai administratīvo praksi, lai apmeklētu mācības, tostarp arodmācības, un
– viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī un viņi, iesniedzot deklarāciju vai pēc savas izvēles izmantojot līdzvērtīgus paņēmienus, pierāda attiecīgajai valsts iestādei, ka viņu līdzekļi ir pietiekami viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem un ka viņi nekļūs par uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā; vai arī
d) viņi ir ģimenes locekļi, kas pavada Savienības pilsoni vai ieceļo kopā ar Savienības pilsoni, kurš atbilst a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.
2. Uzturēšanās tiesības, kas noteiktas 1. punktā, tiek attiecinātas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi, bet pavada Savienības pilsoni uzņēmējā dalībvalstī vai ieceļo kopā ar viņu, ja šis Savienības pilsonis atbilst 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.”
B. Rumānijas tiesības
11. Saskaņā ar Civilkodeksa 259. panta 1. un 2. punktu:
“1. Laulība ir brīvprātīga savienība starp vīrieti un sievieti, kas noslēgta saskaņā ar nosacījumiem, kuri ir paredzēti likumā.
2. Vīrietim un sievietei ir tiesības stāties laulībā, lai izveidotu ģimeni.”
12. Saskaņā ar Civilkodeksa 277. panta 1., 2. un 4. punktu:
“1. Laulība starp viena dzimuma personām ir aizliegta.
2. Laulības starp viena dzimuma personām, ko ārvalstīs noslēguši Rumānijas pilsoņi vai ārvalstu pilsoņi, Rumānijā netiek atzītas. [..]
4. Joprojām ir piemērojami tiesību normu noteikumi par [Eiropas Savienības] dalībvalstu un Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstu pilsoņu brīvu pārvietošanos Rumānijas teritorijā.”
III. Pamatlietas fakti
13. Relu Adrian Coman ir Rumānijas pilsonis, kuram ir arī Amerikas Savienoto Valstu pilsonība. 2002. gada jūnijā Ņujorkā (Amerikas Savienotās Valstis) viņš satika ASV pilsoni Robert Clabourn Hamilton. ASV viņi nodzīvoja kopā no 2005. gada maija līdz 2009. gada maijam. Šajā laikā R. A. Coman apmetās uz dzīvi Briselē, lai strādātu Eiropas Parlamentā par deputāta palīgu, savukārt R. C. Hamilton palika Ņujorkā. Viņi salaulājās Briselē 2010. gada 5. novembrī.
14. 2012. gada martā R. A. Coman pārstāja strādāt Parlamentā un palika Briselē. 2012. gada decembrī R. A. Coman un viņa laulātais uzsāka administratīvos pasākumus Rumānijas administrācijā tādu dokumentu saņemšanai, kuri ir nepieciešami, lai R. A. Coman kopā ar savu laulāto, kurš nav Savienības pilsonis, varētu likumīgi strādāt un uzturēties Rumānijā ilgāk nekā trīs mēnešus.
15. Ar 2013. gada 11. janvāra vēstuli Inspectoratul General pentru Imigrări (Imigrācijas ģenerālinspekcija, Rumānija) viņu pieteikumu noraidīja. Tas uzskatīja, ka saskaņā ar Rumānijas tiesību aktos imigrācijas jomā un citās šajā jomā spēkā esošajās tiesību normās paredzētajiem nosacījumiem ASV pilsonim nevar tikt piešķirts pagaidu uzturēšanās tiesību pagarinājums ģimenes atkalapvienošanās nolūkā.
16. 2013. gada 28. oktobrī R. A. Coman un R. C. Hamilton kopā ar Asociaţia Accept cēla prasību par Inspectoratul General pentru Imigrări (Imigrācijas ģenerālinspekcija) lēmumu Judecătoria Sectorului 5 București (Bukarestes 5. iecirkņa pirmās instances tiesa, Rumānija).
17. Šīs lietas ietvaros viņi izvirzīja iebildi par Civilkodeksa 277. panta 2. un 4. punktā ietverto tiesību normu neatbilstību Konstitūcijai. Pēc viņu uzskata, laulību starp viena dzimuma personām, kas noslēgtas ārvalstī, neatzīšana uzturēšanās tiesību īstenošanas nolūkos ir Rumānijas Konstitūcijas normu, ar kurām tiek aizsargātas tiesības uz intīmo dzīvi, ģimenes dzīvi un privāto dzīvi, kā arī normu par vienlīdzības principu pārkāpums.
18. 2015. gada 18. decembrī Judecătoria Sectorului 5 București (Bukarestes 5. iecirkņa pirmās instances tiesa) vērsās Curtea Constituţională (Konstitucionālā tiesa, Rumānija), lai tā lemj par minēto iebildi. Šī pēdējā minētā uzskatīja, ka izskatāmā lieta attiecas vienīgi uz tādas laulības seku atzīšanu, kas starp Savienības pilsoni un viņa tā paša dzimuma laulāto, kurš ir trešās valsts valstspiederīgais, likumīgi noslēgta ārvalstī, saistībā ar tiesībām uz ģimenes dzīvi un tiesībām brīvi pārvietoties, skatot tās no diskriminācijas aizlieguma seksuālās orientācijas dēļ viedokļa. Šajā kontekstā tai ir šaubas par interpretāciju, kas sniedzama attiecībā uz vairākiem jēdzieniem, kuri ir izmantoti Direktīvā 2004/38, lasot tos kopā ar Hartu un Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) neseno judikatūru saistībā ar tiesībām uz ģimenes dzīvi. Tādēļ tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus.
IV. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā
19. Tādējādi ar 2016. gada 29. novembra lēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2016. gada 30. decembrī, Curtea Constituţională (Konstitucionālā tiesa) nolēma uzdot šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai termins “laulātais” Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā, lasot to kopā ar Hartas 7., 9., 21. un 45. pantu, ietver Eiropas Savienības pilsoņa tā paša dzimuma laulāto, kurš ieceļo no valsts, kas nav Eiropas Savienības dalībvalsts, un ar kuru pilsonis ir likumīgi salaulājies saskaņā ar citas dalībvalsts, ne uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem?
2) Ja uz pirmo jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde, vai Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkts un 7. panta [2]. punkts (3), lasot tos kopā ar Hartas 7., 9., 21. un 45. pantu, prasa, lai uzņēmēja dalībvalsts piešķirtu uzturēšanās tiesības savā teritorijā vai uz laikposmu, kas pārsniedz 3 mēnešus, Eiropas Savienības pilsoņa tā paša dzimuma laulātajam?
3) Ja uz pirmo jautājumu tiek sniegta noliedzoša atbilde, vai Eiropas Savienības pilsoņa tā paša dzimuma laulātais, kurš ieceļo no valsts, kas nav Eiropas Savienības dalībvalsts, un ar kuru pilsonis ir likumīgi salaulājies saskaņā ar citas dalībvalsts, ne uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem, var tikt kvalificēts kā “visi pārējie ģimenes locekļi [..]” Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē vai “partneris, ar kuru Savienības pilsonim ir ilgstošas attiecības, tās pienācīgi apliecinot,” Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ar atbilstošu uzņēmējas valsts pienākumu atvieglot šai personai ieceļošanu un uzturēšanos, pat ja uzņēmēja dalībvalsts neatzīst laulības starp viena dzimuma personām, nedz arī paredz kādu citu alternatīvu juridiskas atzīšanas formu, kā, piemēram, reģistrētās partnerattiecības?
4) Ja uz trešo jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde, vai Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkts un 7. panta 2. punkts, lasot tos kopā ar Hartas 7., 9., 21. un 45. pantu, prasa, lai uzņēmēja dalībvalsts piešķirtu uzturēšanās tiesības savā teritorijā vai uz laikposmu, kas pārsniedz 3 mēnešus, Eiropas Savienības pilsoņa tā paša dzimuma laulātajam?”
20. Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāji pamatlietā, Rumānijas, Ungārijas, Nīderlandes un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.
21. Papildus visi šie lietas dalībnieki, izņemot Nīderlandes valdību, izteicās tiesas sēdē, kas notika 2017. gada 21. novembrī. Latvijas valdība un Consiliul Naţional pentru Combaterea Discriminării [Valsts padome diskriminācijas novēršanai], kuras nebija iesniegušas rakstveida apsvērumus, arī varēja izteikt savus argumentus šajā tiesas sēdē.
V. Vērtējums
A. Par Direktīvas 2004/38 piemērojamību
22. Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punktā personas, kas gūst labumu no šīs direktīvas, ir definētas kā “visi Savienības pilsoņi, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, [kā arī] viņu ģimenes locekļi atbilstīgi 2. panta 2. punkta definīcijai, kuri tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem” (4).
23. Tātad pamatlietā R. C. Hamilton nevar atsaukties uz direktīvu savā labā. Proti, kā to īpaši skaidri ir nospriedusi Tiesa, “no Direktīvas 2004/38 noteikumu gramatiskās, sistēmiskās un teleoloģiskās interpretācijas izriet, ka tie neļauj pamatot trešo valstu valstspiederīgo, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, atvasinātās uzturēšanās tiesības šī pilsoņa pilsonības dalībvalstī” (5).
24. Tomēr Tiesa ir atzinusi, ka atvasinātās uzturēšanās tiesības noteiktos apstākļos varētu tikt pamatotas ar LESD 21. panta 1. punktu un ka šajā ziņā Direktīva 2004/38 būtu jāpiemēro pēc analoģijas (6).
25. Proti, ja trešās valsts valstspiederīgajam – Savienības pilsoņa ģimenes loceklim – nebūtu uzturēšanās tiesību dalībvalstī, kuras pilsonība ir Savienības pilsonim, [šis pilsonis] varētu tikt atturēts pamest šo valsti, lai strādātu darbu citas dalībvalsts teritorijā, tāpēc, ka nav pārliecības, ka viņš pēc atgriešanās izcelsmes dalībvalstī varēs turpināt ģimenes dzīvi, kas, iespējams, ir uzsākta uzņēmējā dalībvalstī (7). Lai varētu izmantot šīs atvasinātās uzturēšanās tiesības, ir nepieciešams, lai Savienības pilsoņa uzturēšanās uzņēmējā dalībvalstī tomēr būtu pietiekami faktiska, lai viņš varētu izveidot vai nostiprināt ģimenes dzīvi šajā dalībvalstī (8).
26. Tādējādi tagad ir atzīts, ka tad, “ja Savienības pilsonim, faktiski uzturoties uzņēmējā dalībvalstī saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 1. un 2. punktā ietvertajiem nosacījumiem un ievērojot tos, ģimenes dzīve ir izveidojusies vai nostiprinājusies šajā pēdējā minētajā dalībvalstī, to tiesību lietderīgā iedarbība, kas attiecīgajam Savienības pilsonim izriet no LESD 21. panta 1. punkta, prasa, lai šī pilsoņa ģimenes dzīve uzņēmējā dalībvalstī varētu tikt turpināta, viņam atgriežoties dalībvalstī, kuras pilsonība viņam ir, piešķirot atvasinātās uzturēšanās tiesības attiecīgajam ģimenes loceklim, kas ir trešās valsts valstspiederīgais. Šādu atvasināto uzturēšanās tiesību neesamības gadījumā šis Savienības pilsonis varētu tikt atturēts pamest dalībvalsti, kuras pilsonis viņš ir, lai saskaņā ar LESD 21. panta 1. punktu īstenotu savas tiesības uzturēties citā dalībvalstī, tādēļ, ka viņš nav pārliecināts, ka izcelsmes dalībvalstī kopā ar saviem tuvajiem radiniekiem varēs turpināt ģimenes dzīvi, kas tādējādi ir izveidota vai nostiprināta uzņēmējā dalībvalstī” (9).
27. Šajā lietā, šķiet, ir skaidrs, ka R. A. Coman un R. C. Hamilton patiešām ir nostiprinājuši ģimenes dzīvi, ņemot vērā pirmā minētā, kas ir Savienības pilsonis, faktisko uzturēšanos Beļģijā. Proti, pēc tam, kad viņi četrus gadus bija nodzīvojuši kopā Ņujorkā un šajā gadījumā izveidojuši ģimenes dzīvi (10), viņu attiecības neapšaubāmi ir tikušas nostiprinātas ar viņu laulību Briselē 2010. gada 5. novembrī.
28. Fakts, ka šajā pilsētā R. C. Hamilton nepārtraukti nav dzīvojis kopā ar R. A. Coman, man nešķiet tāds, kas viņu attiecībām var atņemt to faktisko raksturu. Proti, globalizētā pasaulē nereti pāris, no kura locekļiem viens strādā ārvalstī, ilgākā vai īsākā laikposmā nedala vienu un to pašu mājokli attāluma, kas šķir abas valstis, transporta līdzekļu pieejamības, otra laulātā nodarbinātības vai arī bērnu izglītības dēļ. Šī kopdzīves neesamība pati par sevi nevar ietekmēt pārbaudītu stabilu attiecību esamību – kā tas ir šajā lietā – un līdz ar to ģimenes dzīves esamību (11).
29. Tādējādi jautājumi, kurus ir uzdevusi iesniedzējtiesa, joprojām ir atbilstoši, jo lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minēto tiesību normu interpretācija var būt noderīga, lai izspriestu lietu, ko izskata Curtea Constituţională (Konstitucionālā tiesa).
B. Par pirmo prejudiciālo jautājumu
30. Pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā, vai jēdziens “laulātais”, kas ir izmantots Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā, lasot to kopā ar Hartas 7., 9., 21. un 45. pantu, attiecas uz trešās valsts valstspiederīgo, kam ir tāds pats dzimums kā Savienības pilsonim, ar kuru viņš ir likumīgi salaulājies saskaņā ar citas dalībvalsts, kas nav uzņēmēja dalībvalsts, tiesību aktiem.
31. Lietas dalībnieki, kuri ir iesnieguši apsvērumus, piedāvā divas pilnīgi pretējas atbildes. Prasītāji pamatlietā, Nīderlandes valdība un Komisija uzskata, ka Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi. Saskaņā ar šo interpretāciju uz trešās valsts valstspiederīgo, kam ir tāds pats dzimums kā Savienības pilsonim, ar kuru viņš ir likumīgi salaulājies saskaņā ar dalībvalsts tiesībām, būtu attiecināms jēdziens “laulātais”. Turpretī Rumānijas, Latvijas, Ungārijas un Polijas valdības uzskata, ka šis jēdziens neietilpst Savienības tiesībās un tas ir jādefinē saistībā ar uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem.
32. Man šķiet, ka šis pēdējais minētais apgalvojums nav atbalstāms. Gluži pretēji – es uzskatu, ka ir jāsniedz autonoma interpretācija un ka tā liek aplūkot jēdzienu “laulātais” Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē neatkarīgi no tās personas dzimuma, kas ir salaulājusies ar Savienības pilsoni.
1. Par jēdziena “laulātais” autonomu interpretāciju
33. Lai gan Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā par reģistrētām partnerattiecībām ir atsauce uz “uzņēmējas dalībvalsts attiecīgajos tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem”, šīs direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā nav nevienas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu “laulātā” statusu.
34. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasības, gan no vienlīdzības principa prasības izriet, ka Savienības tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Savienībā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi (12). Šī interpretācija ir veicama, ņemot vērā ne tikai šīs tiesību normas formulējumu, bet arī tās kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (13).
35. Šī metodoloģija skaidri ir izmantota Direktīvas 2004/38 ietvaros; es neredzu iemeslu no tās atkāpties, lai interpretētu jēdzienu “laulātais” (14).
36. Protams, ir atzīts, ka tiesību akti par civilstāvokli ietilpst dalībvalstu kompetencē un Savienības tiesības šo kompetenci neaizskar (15). Tomēr šajā ziņā ir jāsniedz divas piezīmes.
37. Pirmkārt, saskaņā ar pastāvīgo un transversālo judikatūru dalībvalstīm sava kompetence ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības (16). Jautājumos par personu civilstāvokli netiek piemērota atkāpe no šī noteikuma, jo Tiesa skaidri ir nospriedusi, ka, īstenojot šo kompetenci, ir jāievēro noteikumi, kas attiecas uz nediskriminācijas principu (17).
38. Otrkārt, juridiskā problēma, kas ir strīda pamatlietā centrā, ir nevis problēma par laulības starp viena dzimuma personām legalizāciju, bet gan problēma, kas ir saistīta ar Savienības pilsoņa brīvu pārvietošanos. Lai gan dalībvalstīm ir brīvība paredzēt vai neparedzēt vienāda dzimuma personu laulību savā iekšējā tiesību sistēmā (18), Tiesa ir nospriedusi, ka situācijai, kura tiek regulēta tiesību aktos, kas a priori ietilpst dalībvalstu kompetencē, var būt “raksturīga saikne ar Savienības pilsoņa pārvietošanās brīvību un, lai šī brīvība netiktu aizskarta, netiek pieļauts, ka [trešās valsts] valstspiederīgajiem tiek atteiktas ieceļošanas un uzturēšanās tiesības dalībvalstī, kurā dzīvo šis pilsonis” (19).
39. Laulības – kas tiek izprasta vienīgi kā vīrieša un sievietes savienība – iekļaušana atsevišķās valstu konstitūcijās (20) nevar mainīt šo pieeju.
40. Proti, ja būtu jāuzskata, ka uzskati par laulību skar atsevišķu dalībvalstu nacionālo identitāti – ko skaidri nav apgalvojusi neviena no dalībvalstīm, kuras iesniegušas rakstveida apsvērumus, bet ir norādījusi vienīgi Latvijas valdība 2017. gada 21. novembra tiesas sēdē, – pienākums ievērot šo identitāti, kas ietverts LES 4. panta 2. punktā, nevar tikt uztverts neatkarīgi no lojālas sadarbības pienākuma, kurš ir norādīts šīs pašas tiesību normas 3. punktā. Atbilstoši šim pienākumam dalībvalstīm ir jānodrošina to pienākumu izpilde, kas izriet no Līgumiem vai no Savienības iestāžu aktiem.
41. Šajā lietā iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi iekļaujas vienīgi Direktīvas 2004/38 piemērošanas kontekstā. Tādēļ ir tikai jāprecizē tā pienākuma tvērums, kas izriet no Savienības tiesību akta. Līdz ar to ar jēdziena “laulātais” interpretāciju, kas aprobežojas ar Direktīvas 2004/38 par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā piemērošanas jomu, netiks apšaubīta pašreizējā dalībvalstu brīvība attiecībā uz laulības starp viena dzimuma personām legalizāciju (21).
42. Turklāt – kā es izklāstīšu analīzē, kas attiecas uz Direktīvas 2004/38 kontekstu un mērķiem, – ar jēdzienu “laulātais” saistītās pamattiesības arī nepieļauj interpretāciju, kas homoseksuālam(‑ai) Savienības pilsonim(‑ei) var liegt vai var padarīt grūtāku to, ka viņu pavada persona, ar kuru viņš (vai viņa) ir stājies(‑usies) laulībā.
2. Par jēdzienu “laulātais” Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē
43. Tātad termina “laulātais”, kas ir izmantots Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā, interpretācija ir jāveic, ņemot vērā tiesību normas formulējumu, tās kontekstu un Direktīvā 2004/38 izvirzīto mērķi.
a) Par Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta formulējumu un struktūru
44. Direktīvā 2004/38 nav definēts termins “laulātais”, kas tajā ir lietots vairākkārt, tostarp 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā.
45. Tomēr Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta struktūra apvienojumā ar šīs pašas direktīvas 3. panta 2. punkta b) apakšpunktu ļauj apgalvot, ka jēdziens “laulātais” ietver atsauci uz jēdzienu “laulība”.
46. Proti, papildus tiešajiem pēcnācējiem un tiešajiem augšupējiem radiniekiem, kuri ir minēti Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta c) un d) apakšpunktā, “ģimenes locekļi” Direktīvas 2004/38 izpratnē ir laulātais un partneris, ar ko Savienības pilsonis ir noslēdzis reģistrētas partnerattiecības. Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkta b) apakšpunktā personām, kuras gūst labumu no direktīvas, ir pievienots “partneris, ar kuru Savienības pilsonim ir ilgstošas attiecības, tās pienācīgi apliecinot”.
47. Šie trīs gadījumi noteikti attiecas uz dažādām situācijām no visierobežojošākās līdz viselastīgākajai no juridiskā viedokļa, jo citādi tiem nebūtu nozīmes. Tā kā vienkāršas attiecības, ārpus jebkādām juridiskām saistībām, ir paredzētas Direktīvas 2004/38 3. pantā un reģistrētu partnerattiecību esamība ir norādīta direktīvas 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā, termins “laulātais” aptver juridiski iespējamo trešo un pēdējo gadījumu, proti, attiecības, kas balstītas uz laulību (22).
48. Turklāt Tiesa netieši, bet noteikti Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā izmantoto terminu “laulātais” jau ir saistījusi ar laulību. Proti, 2008. gada 25. jūlija spriedumā Metock u.c. (C‑127/08, EU:C:2008:449) Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka “uz trešās valsts pilsoni, kas ir tāda Savienības pilsoņa laulātais, kurš uzturas dalībvalstī, kuras pilsonības viņam nav, un kas pavada vai pievienojas šim Savienības pilsonim, ir attiecināmas minētās direktīvas normas neatkarīgi no viņu laulības noslēgšanas vietas un datuma, kā arī neatkarīgi no tā, kādā veidā šis trešās valsts pilsonis ir iebraucis uzņēmējā dalībvalstī” (23).
49. Tādējādi, lai gan ir skaidrs, ka termins “laulātais”, kas ir izmantots Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā, norāda uz laulību, tas ir neitrāls no dzimuma viedokļa un attiecībā uz to nav nozīmes vietai, kur laulība ir tikusi noslēgta.
50. Laulības noslēgšanas vietas ietekmes neesamība a contrario ir apstiprināta ar Savienības likumdevēja izvēli skaidri atsaukties uz uzņēmējas dalībvalsts tiesībām attiecībā uz reģistrētu partnerattiecību gadījumu. Šo atšķirību var viegli izskaidrot ar apstākli, ka laulības tiesiskajam institūtam piemīt zināms universālums – vismaz šķietams – saistībā ar tiesībām un pienākumiem, kas ar to tiek piešķirti laulātajiem, savukārt tiesību akti par “partnerattiecībām” ir dažādi un atšķiras ar to piemērojamību personām un materiālo piemērošanas jomu, kā arī ar to tiesiskajām sekām (24). Turklāt Savienības likumdevējs ir paredzējis Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošanu reģistrētām partnerattiecībām, kas ir “līdzvērtīgas laulībai” (25).
51. Savukārt Direktīvas 2004/38 sagatavošanas darbi ļauj apstiprināt izraudzītā vārda neitralitātes apzināto raksturu. Proti, lai gan terminu “laulātais” bez citām norādēm Komisija jau bija izmantojusi savā sākotnējā priekšlikumā (26), Parlaments vēlējās, lai tas, ka nav svarīgs personas dzimums, tiktu minēts, pievienojot vārdus “neatkarīgi no dzimuma atbilstoši šajā jomā piemērojamajiem valsts tiesību aktiem” (27). Tomēr Eiropas Savienības Padome vilcinājās izvēlēties tādu termina “laulātais” definīciju, kurā skaidri tiktu ietverti tā paša dzimuma laulātie, jo tolaik tikai divas dalībvalstis bija pieņēmušas tiesību aktus, kuros bija atļauta laulība starp viena dzimuma personām, un Tiesa arī jau bija varējusi konstatēt, ka laulības definīcija, kuru tolaik bija vispārīgi pieņēmušas dalībvalstis, paredzēja savienību starp divām pretēja dzimuma personām (28). Pamatojoties uz Padomes bažām, Komisija deva priekšroku tam, ka “tās priekšlikumā laulātā jēdziens principā jāsaprot tikai kā pretējā dzimuma laulātais, izņemot turpmāko attīstību” (29).
52. Tādējādi man šķiet, ka no šiem sagatavošanas darbiem neizriet neviens arguments par labu vienam vai otram apgalvojumam. Proti, nav strīda par to, ka Savienības likumdevējs pilnībā apzinājās domstarpības, kas varētu rasties saistībā ar termina “laulātais”, kurš nav citādi definēts, interpretāciju. Taču tas nav vēlējies precizēt šo jēdzienu, ne lai to ierobežotu tikai attiecībā uz heteroseksuālu laulību, ne, gluži pretēji, lai paredzētu laulību starp viena dzimuma personām – Komisijai tomēr skaidri uzsverot attīstības iespēju šajā jautājumā. Šī Komisijas atruna ir būtiska. Tā izslēdz to, ka jēdziena “laulātais” saturs un piemērošanas joma ir galīgi nemainīga un attiecībā pret sabiedrības attīstību noslēgta (30).
53. Tādējādi no šīs pirmās pārbaudes izriet, ka Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta formulējums ir neitrāls. Šī likumdevēja izvēle ļauj interpretēt jēdzienu “laulātais” neatkarīgi no laulības noslēgšanas vietas un jautājuma par attiecīgo personu dzimumu. Direktīvas 2004/38 konteksts un mērķis apstiprina šo interpretāciju.
b) Par Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta kontekstu
54. Kad tika pieņemta Direktīva 2004/38, tikai divās Savienības dalībvalstīs – Beļģijas Karalistē un Nīderlandes Karalistē – bija tiesību akti, kuros bija ļauts noslēgt laulību starp viena dzimuma personām. Kā esmu norādījis iepriekš, šim apstāklim ir bijusi nozīme attiecībā uz Padomes izvēli neņemt vērā Parlamenta grozījuma priekšlikumu par labu skaidrākam Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta formulējumam.
55. Tomēr man šķiet, ka ir jāņem vērā attīstība, ko tolaik savā grozītajā priekšlikumā bija paredzējusi Komisija. Būtu jāpiebilst, ka jēdziens “laulātais” arī ir cieši saistīts ar vairākām pamattiesībām; tā sistēmiskā interpretācija nevar būt noslēgta.
1) Par jēdziena “laulātais” interpretāciju, kas laika gaitā attīstās
56. Kā vairākiem ģenerāladvokātiem jau ir bijusi iespēja apgalvot, Savienības tiesības ir jāinterpretē, “ņemot vērā apstākļus, kādi tie ir mūsdienās” (31), t.i., ņemot vērā “mūsdienu realitāti” (32) Savienībā. Proti, tiesības nevar būt “izolētas no sociālās realitātes un nedrīkst nepielāgoties šai realitātei cik vien ātri iespējams. Citādi rastos risks uzspiest novecojušus viedokļus un tādējādi uzņemties statisku lomu” (33). Bez šaubām tas tā ir it īpaši jomās, kuras skar sabiedrību. Kā paskaidrojis ģenerāladvokāts L. A. Hēlhuds [L. A. Geelhoed], “ja Tiesa neņemtu vērā šo attīstību, pastāvētu risks, ka attiecīgās tiesību normas daļēji zaudētu savu iedarbību” (34). Kā norādījusi pati Tiesa, Savienības tiesību norma ir jāinterpretē atbilstoši tās attīstības stāvoklim laikā, kad aplūkojamā norma jāpiemēro (35).
57. Tieši tāpēc risinājums, kuru Tiesa ir izmantojusi 2001. gada 31. maija spriedumā D un Zviedrija/Padome (C‑122/99 P un C‑125/99 P, EU:C:2001:304), kurā noteikts, ka “termins “laulātais” saskaņā ar definīciju, ko vispārīgi pieņēmušas dalībvalstis, nozīmē savienību starp divām pretēja dzimuma personām” (36), mūsdienās man šķiet novecojis.
58. Proti, lai gan 2004. gada beigās tikai divās dalībvalstīs bija atļauta laulība starp viena dzimuma personām, kopš tā laika vēl vienpadsmit dalībvalstis ir grozījušas savus tiesību aktus šajā ziņā, un vēlākais 2019. gada 1. janvārī homoseksuāla laulība būs iespējama arī Austrijā (37). Šī homoseksuālas laulības juridiskā atzīšana tikai atspoguļo sabiedrības vispārējo attīstību attiecībā uz šo jautājumu. Statistikas pētījumi to apstiprina (38); laulības starp viena dzimuma personām atļaušana, izmantojot tautas nobalsošanu Īrijā, to arī ilustrē (39). Lai gan vēl aizvien pastāv atšķirīgi uzskati šajā jautājumā arī Savienībā (40), tomēr attīstība ir daļa no vispārējas virzības. Proti, visos kontinentos tagad ir sastopama šāda veida laulība (41). Tādēļ runa ir nevis par apstākli, kas ir saistīts ar specifisku kultūru vai vēsturi, bet gan, gluži pretēji, par apstākli, kas atbilst ģimeņu daudzveidības vispārējai atzīšanai (42).
2) Par pamattiesībām saistībā ar jēdzienu “laulātais”
59. Jēdziens “laulātais” Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē obligāti ir saistīts ar ģimenes dzīvi un līdz ar to ar aizsardzību, kas tai piešķirta Hartas 7. pantā. Tādēļ šī panta darbības joma ir jāņem vērā sistēmiskajā interpretācijā (43). Šajā ziņā nevar neņemt vērā ECT judikatūras attīstību.
60. Proti, saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu tiesību, kuras atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām. Taču saskaņā ar paskaidrojumiem attiecībā uz Pamattiesību hartu – kurus “Savienības [..] ties[ām ir] pienācīgi [jā]ievēro” (44) – tiesības, kas garantētas ar Hartas 7. pantu, atbilst tām tiesībām, ko garantē ECPAK 8. pants. Tādējādi šo pirmo tiesību nozīme un darbības joma ir tāda pati kā otrajām minētajām tiesībām (45).
61. ECT judikatūras attīstība attiecībā uz ECPAK 8. pantu ir nozīmīga.
62. Proti, lai gan ECT pastāvīgi apstiprina valstu brīvību atļaut laulību starp viena dzimuma personām (46), 2010. gadu sākumā tā ir uzskatījusi, ka ir “mākslīgi turpināt uzskatīt, ka pretēji heteroseksuālam pārim attiecībā uz homoseksuālu pāri nevar tikt atzīta “ģimenes dzīve” [ECPAK] 8. panta piemērošanas nolūkā” (47). Kopš tā laika šī interpretācija ir apstiprināta vairākkārt (48). Tāpat ECT ir apstiprinājusi, ka ECPAK 8. pantā valstīm ir noteikts pienākums piedāvāt homoseksuāliem pāriem iespēju saņemt sava pāra tiesisku atzīšanu un juridisku aizsardzību (49).
63. Šīs attīstības, izvērtējot ģimenes dzīvi, ietekme uz trešo valstu valstspiederīgo uzturēšanās tiesībām ir skaidra. Proti, lai gan ECPAK 8. pantā nav ietverts vispārīgs pienākums pieņemt to, ka laulātie, kuri nav pilsoņi, apmetas uz dzīvi līgumslēdzējas valsts teritorijā, vai atļaut ģimenes atkalapvienošanos tajā, lēmumi, kurus ir pieņēmušas valstis imigrācijas jomā, atsevišķos gadījumos var veidot iejaukšanos tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas tiek aizsargātas ar ECPAK 8. pantu, īstenošanā (50). It īpaši tas tā ir tad, ja ieinteresētajām personām uzņēmējā dalībvalstī ir pietiekami spēcīgas personiskās vai ģimenes saites, kuras var tikt nopietni apdraudētas konkrēta pasākuma piemērošanas gadījumā (51).
64. Pēc ECT uzskata, lai gan “tradicionālās ģimenes aizsardzība noteiktos apstākļos var būt leģitīms mērķis [..], [tā] uzskata, ka attiecīgajā jomā, proti, saistībā ar uzturēšanās atļaujas piešķiršanu homoseksuālam partnerim ārvalstniekam ģimenes iemesla dēļ, tā nevar būt “īpaši pamatots un pārliecinošs” iemesls, kas attiecīgās lietas apstākļos var attaisnot diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ” (52).
65. Tāpat šķiet, ka ECT sliecas uzskatīt, ka atšķirīga attieksme, kas vienīgi – vai izšķiroši – ir balstīta uz apsvērumiem par prasītāja seksuālo orientāciju, ir gluži vienkārši nepieņemama attiecībā uz ECPAK (53). Citā kontekstā ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen] bija izteicis līdzīgu viedokli. Proti, viņam šķita “acīmredzami, ka mērķis, kas paredzēts laulības vai ģimenes aizsardzībai, nevar leģitimēt diskrimināciju seksuālas orientācijas dēļ[, jo] ir grūti iedomāties, kāda cēloņsakarība varētu savienot šāda veida diskrimināciju kā līdzekli ar laulības aizsardzību kā pozitīvu iedarbību, kas no tās var izrietēt (54).
66. Līdz ar to šī tiesību uz ģimenes un privātās dzīves neaizskaramību attīstība, manuprāt, norāda uz tādu jēdziena “laulātais” interpretāciju, kas katrā ziņā ir neatkarīga no attiecīgo personu dzimuma, ja to ierobežo Direktīvas 2004/38 piemērošanas joma.
67. Proti, šī interpretācija optimāli nodrošina Hartas 7. pantā garantēto ģimenes dzīves neaizskaramību, vienlaikus atstājot dalībvalstīm brīvību atļaut vai neatļaut laulību starp viena dzimuma personām. Savukārt pretēja interpretācija izraisītu atšķirīgu attieksmi pret laulātiem pāriem atkarībā no tā, vai tie ir homoseksuāli pāri vai dažādu dzimumu pāri, jo nevienā dalībvalstī nav aizliegta heteroseksuāla laulība. Šāda atšķirīga attieksme, kas pamatota ar seksuālo orientāciju, būtu nepieņemama attiecībā uz Direktīvu 2004/38, kā arī Hartu, kas ir jāinterpretē, ņemot vērā ECPAK.
c) Par Direktīvā 2004/38 izvirzīto mērķi
68. Direktīvā 2004/38 izvirzītais mērķis arī apstiprina termina “laulātais” interpretāciju, kas ir neatkarīga no seksuālās orientācijas.
69. Proti, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Direktīvas 2004/38 mērķis ir atvieglot pamattiesību un individuālo tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā īstenošanu, kas Savienības pilsoņiem tieši ir piešķirtas LESD 21. panta 1. punktā, un nostiprināt šīs tiesības (55).
70. Šis mērķis ir atgādināts Direktīvas 2004/38 preambulas 1. apsvērumā. Preambulas 2. apsvērumā ir piebilsts, ka personu brīva pārvietošanās ir viena no pamatbrīvībām, kas raksturīgas iekšējam tirgum, un turklāt tā ir nostiprināta Hartas 45. pantā.
71. Direktīvas 2004/38 preambulas 5. apsvērumā papildus ir uzsvērts, ka Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā būtu jāpiešķir arī viņu ģimenes locekļiem neatkarīgi no to valstiskās piederības, ja šīs tiesības īsteno, ievērojot objektīvus brīvības un cieņas nosacījumus (56). Proti, kā Tiesa vairākkārt ir konstatējusi, Savienības pilsoņiem Līgumā garantēto brīvību īstenošana tiktu nozīmīgi kavēta, ja viņiem neatļautu īstenot normālu ģimenes dzīvi uzņēmējā dalībvalstī (57).
72. Tādējādi, kā esmu to atgādinājis, izvērtējot Direktīvas 2004/38 piemērojamību šajā lietā, Savienības pilsoņi varētu tikt atturēti pamest dalībvalsti, kuras pilsoņi viņi ir, lai apmestos uz dzīvi citas dalībvalsts teritorijā, ja viņiem nav pārliecības, ka viņi pēc atgriešanās izcelsmes dalībvalstī varēs turpināt ģimenes dzīvi, kas, iespējams, uzņēmējā dalībvalstī ir uzsākta, apprecoties vai apvienojoties ar ģimeni (58).
73. Šo mērķu dēļ Tiesa pastāvīgi uzskata, ka Direktīvas 2004/38 normas nevar interpretēt šauri un katrā ziņā tām nedrīkst liegt to lietderīgo iedarbību (59). Tāpat Tiesa ir atzinusi, ka šeit runa ir par principu, saskaņā ar kuru “tiesību normas – kā Direktīvas 2004/38 –, kuras veltītas Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās iespējai, kas ir Savienības pamats, ir jāinterpretē plaši” (60).
74. Līdz ar to starp vienu termina “laulātais” interpretāciju, kas ierobežo Direktīvas 2004/38 piemērošanas jomu, un otru interpretāciju, kas, ievērojot interpretējamās tiesību normas formulējumu un tās kontekstu, veicina lielāka skaita pilsoņu brīvu pārvietošanos, ir jāizmanto otrā interpretācija.
75. Šāda interpretācijas izvēle ir vēl jo vairāk pamatota arī tādēļ, ka tā atbilst citam Direktīvas 2004/38 mērķim, kas minēts tās preambulas 31. apsvērumā, kurā noteikts, ka dalībvalstīm Direktīva 2004/38 būtu jāīsteno, “nediskriminējot personas, kas gūst no tās labumu, [..] seksuālās orientācijas dēļ”. Taču termina “laulātais” definīcija, kas aprobežotos tikai ar heteroseksuālu laulību, nenovēršami izraisītu situācijas, kas saistītas ar diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ (61).
76. Visbeidzot jēdziena “laulātais” interpretācija, kas nav atkarīga no jautājuma par attiecīgo personu dzimumu, arī var nodrošināt augstu tiesiskās noteiktības un pārskatāmības līmeni, jo Savienības pilsonis, kas ir likumīgi salaulājies, zina, ka viņa laulātais draugs neatkarīgi no dzimuma tiks uzskatīts par viņa laulāto Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē 27 pārējās Savienības dalībvalstīs (62).
3. Starpsecinājums
77. Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā izmantotā jēdziena “laulātais” gramatiskā, sistēmiskā un teleoloģiskā interpretācija liek sniegt tam autonomu definīciju, kas nav atkarīga no seksuālās orientācijas (63).
78. Vispirms saskaņā gan ar Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan vienlīdzības principa prasībām Savienības tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, visā Savienībā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi.
79. Turpinot, lai gan Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta struktūra kopā ar tās 3. panta 2. punkta b) apakšpunktu liek jēdzienu “laulātais” saistīt ar laulību, pārējā daļā likumdevējs brīvprātīgi ir izdarījis izvēli izmantot neitrālu vārdu, kas citādi nav precizēts.
80. Visbeidzot gan Eiropas sabiedrības attīstība – kuru atspoguļo daudzie tiesību akti, kuros ir atļauta laulība starp viena dzimuma personām, un pašreizējā ģimenes dzīves definīcija Hartas 7. panta izpratnē, – gan Direktīvas 2004/38 mērķi – veicināt Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos, respektējot viņu seksuālo orientāciju, – liek interpretēt jēdzienu “laulātais” neatkarīgi no seksuālās orientācijas (64).
C. Par otro prejudiciālo jautājumu
81. Otrajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā, vai Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkts un 7. panta 2. punkts, lasot tos kopā ar Hartas 7., 9., 21 un 45. pantu, prasa, lai uzņēmēja dalībvalsts piešķirtu tiesības uzturēties savā teritorijā uz laikposmu, kas pārsniedz trīs mēnešus, Savienības pilsoņa tā paša dzimuma laulātajam.
82. Direktīvas 2004/38 7. panta 2. punkts ir skaidrs – Savienības pilsoņa tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus tiek attiecinātas uz viņa laulāto, kurš ir trešās valsts valstspiederīgais un kurš viņu pavada vai pievienojas viņam uzņēmējā dalībvalstī, ja vien šis pilsonis atbilst Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.
83. Tātad runa ir par automātiskām tiesībām. Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkts to apstiprina.
84. Proti, kā to ir konstatējusi Tiesa, “gan no Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkta, gan tās vispārējās sistēmas izriet, ka Savienības likumdevējs ir nošķīris Savienības pilsoņa ģimenes locekļus, kas definēti Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punktā un kas atbilstoši šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem bauda ieceļošanas un uzturēšanās tiesības minētā pilsoņa uzņemošajā dalībvalstī, un pārējos ģimenes locekļus, kas minēti šīs pašas direktīvas 3. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā un kuru ieceļošana un uzturēšanās šai dalībvalstij ir vienīgi jāveicina” (65).
85. Tomēr mēs redzējām, ka pamatlietā R. C. Hamilton nevarēja atsaukties uz direktīvu savā labā, jo Direktīvas 2004/38 normas neļauj pamatot trešo valstu valstspiederīgo, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, atvasinātās uzturēšanās tiesības šī pilsoņa pilsonības dalībvalstī (66).
86. Tomēr R. C. Hamilton principā būtu jāspēj izmantot atvasinātās uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz LESD 21. panta 1. punktu, un viņam pēc analoģijas būtu jāpiemēro Direktīva 2004/38 (67).
87. Šādos apstākļos atbilstoši Tiesas judikatūrai nosacījumi atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršanai, kuri ir piemērojami laulātā izcelsmes valstī, principā nedrīkstētu būt stingrāki kā tie, kas ir paredzēti minētajā direktīvā, ja viņš ir situācijā, kad viņa laulātais ir izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, iekārtojoties uz dzīvi dalībvalstī, kas nav tā, kuras pilsonība viņam ir (68).
88. Konkrētāk, pēc analoģijas piemērojot Direktīvu 2004/38, nosacījumi uzturēšanās tiesību piešķiršanai uz laikposmu, kas pārsniedz trīs mēnešus, trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir šī Savienības pilsoņa tā paša dzimuma laulātais, principā nedrīkstētu būt stingrāki kā tie, kas ir paredzēti šīs pašas direktīvas 7. panta 2. punktā.
D. Par trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu
89. Trešais un ceturtais jautājums, kurus ir uzdevusi iesniedzējtiesa, rodas tikai tad, ja jēdziens “laulātais” Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē tiktu interpretēts kā tāds, kas attiecas tikai uz heteroseksuāliem pāriem, kurus vieno laulības saites.
90. Tā kā, manuprāt, šāds secinājums ir pretrunā attiecīgās tiesību normas formulējumam un kontekstam, kā arī Direktīvā 2004/38 izvirzītajiem mērķiem, uz tiem atbildēt nebūtu nepieciešams. Tomēr pilnības labad es tos īsi izvērtēšu. Turklāt tie var tikt izvērtēti kopā.
91. Trešajā un ceturtajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai trešās valsts valstspiederīgais, kam ir tāds pats dzimums kā Savienības pilsonim, ar kuru viņš ir salaulājies saskaņā ar dalībvalsts, kas nav uzņēmēja valsts, tiesību aktiem, var – ja viņš netiek uzskatīts par “laulāto” Direktīvas 2004/38 izpratnē – tikt kvalificēts kā “pārējie ģimenes locekļi” vai “partneris, ar kuru Savienības pilsonim ir ilgstošas attiecības, tās pienācīgi apliecinot,” minētās direktīvas 3. panta 2. punkta a) vai b) apakšpunkta izpratnē un kādas sekas izriet no šīs iespējamās kvalificēšanas.
92. Kā esmu izskaidrojis iepriekš, mūsdienās ir mākslīgi uzskatīt, ka attiecībā uz homoseksuālu pāri nevar tikt atzīta ģimenes dzīve Hartas 7. panta izpratnē (69).
93. Līdz ar to nav apšaubāms, ka trešās valsts valstspiederīgais, kam ir tāds pats dzimums kā Savienības pilsonim, ar kuru viņš ir salaulājies saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem, var ietilpt Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkta piemērošanas jomā kā “pārējie ģimenes locekļi” vai kā partneris, ar kuru Savienības pilsonim ir ilgstošas, pienācīgi apliecinātas attiecības.
94. Tomēr no 2012. gada 5. septembra sprieduma Rahman u.c. (C‑83/11, EU:C:2012:519) izriet, ka Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkts neparedz dalībvalstīm pienākumu atzīt ieceļošanas un uzturēšanās tiesības par labu personām, kuras ietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā. Šī tiesību norma tikai rada dalībvalstīm pienākumu salīdzinājumā ar citu trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanas atļaujas piešķiršanas pieteikumiem piešķirt zināmas priekšrocības pieteikumiem, ko iesniegušas personas, kuras ietilpst tās piemērošanas jomā (70).
95. Tiesa ir precizējusi, ka, lai izpildītu šo pienākumu, dalībvalstīm “atbilstoši Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkta otrajai daļai [būtu] jāparedz iespēja personām, kas minētas šī paša panta 2. punkta pirmajā daļā, ka lēmums par to pieteikumu ir balstīts uz personīgās situācijas padziļinātu izpēti un, ja pieteikums tiek noraidīts, atteikums ir pamatots” (71).
96. Tāpat Tiesai ir bijis jākonstatē, ka dalībvalstīm ir “plaša rīcības brīvība attiecībā uz vērā ņemamo apstākļu izvēli, [ievērojot,] ka uzņēmējai dalībvalstij ir jānodrošina, lai tās tiesību akti ietvertu kritērijus, kas būtu atbilstoši ierastajai vārda “veicina” nozīmei [..] un kas šai tiesību normai neliedz tās lietderīgo iedarbību” (72).
97. Man šķiet, ka šai rīcības brīvībai tomēr būtu jābūt mazākai gadījumā, kuru ir aprakstījusi iesniedzējtiesa.
98. Pirmkārt, atteikums apmierināt trešās valsts valstspiederīgā, kam ir tāds pats dzimums kā Savienības pilsonim, ar kuru viņš ir salaulājies saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem, ieceļošanas un uzturēšanās pieteikumu nevarētu tikt pamatots vienīgi vai izšķiroši ar viņa seksuālo orientāciju, jo citādi tiktu pārkāpti Hartas 7. un 21. pants (73). Šajā ziņā, “lai gan tradicionālās ģimenes aizsardzība noteiktos apstākļos var būt leģitīms mērķis [..], [Eiropas Cilvēktiesību] tiesa uzskata, ka attiecīgajā jomā, proti, saistībā ar uzturēšanās atļaujas piešķiršanu homoseksuālam partnerim ārvalstniekam ģimenes iemesla dēļ, tā nevar būt “īpaši pamatots un pārliecinošs” iemesls, kas attiecīgās lietas apstākļos var attaisnot diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ” (74).
99. Otrkārt, pienākums veicināt trešās valsts valstspiederīgā, kam ir tāds pats dzimums kā Savienības pilsonim, ar kuru viņš ir salaulājies, ieceļošanu un uzturēšanos ir vēl jo vairāk saistošs, un rīcības brīvība ir mazāka tad, ja dalībvalstī nav atļauta laulība starp viena dzimuma personām un arī nav piedāvāta iespēja homoseksuāliem pāriem noslēgt reģistrētas partnerattiecības. Proti, no ECPAK 8. panta – un tādējādi no Hartas 7. panta – izriet pozitīvs pienākums piedāvāt šīm personām, tāpat kā heteroseksuālām personām, iespēju saņemt sava pāra tiesisku atzīšanu un juridisku aizsardzību (75). Uzturēšanās atļaujas piešķiršana Savienības pilsoņa laulātajam veido atzīšanu un ir minimālā garantija, kas viņam var tikt dota.
VI. Secinājumi
100. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Curtea Constituţională (Konstitucionālā tiesa, Rumānija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “laulātais” attiecas uz trešās valsts valstspiederīgo, kam ir tāds pats dzimums kā Eiropas Savienības pilsonim, ar kuru viņš ir salaulājies.
2) Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkts un 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Savienības pilsoņa tā paša dzimuma laulātajam, kurš pavada minēto pilsoni citas dalībvalsts teritorijā, ir tiesības tajā uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus, ja vien šis pēdējais minētais atbilst šīs direktīvas 7. panta 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktam.
LESD 21. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka situācijā, kurā Savienības pilsonis ir izveidojis vai nostiprinājis ģimenes dzīvi ar trešās valsts valstspiederīgo, ņemot vērā faktisku uzturēšanos dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kuras pilsonība viņam ir, Direktīvas 2004/38 normas tiek piemērotas pēc analoģijas, ja minētais Savienības pilsonis kopā ar attiecīgo savas ģimenes locekli atgriežas savā izcelsmes valstī. Šādā gadījumā nosacījumi uzturēšanās tiesību piešķiršanai uz laikposmu, kas pārsniedz trīs mēnešus, trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir šī Savienības pilsoņa tā paša dzimuma laulātais, principā nedrīkstētu būt stingrāki kā tie, kas ir paredzēti Direktīvas 2004/38 7. panta 2. punktā.
3) Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas var tikt piemērots trešās valsts valstspiederīgajam, kam ir tāds pats dzimums kā Eiropas Savienības pilsonim, ar kuru viņš ir salaulājies saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem, vai nu kā “pārējiem ģimenes locekļiem”, vai kā “partnerim, ar kuru Savienības pilsonim ir ilgstošas attiecības, tās pienācīgi apliecinot”.
4) Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:
– ar to dalībvalstīm netiek noteikts pienākums piešķirt tiesības uzturēties savā teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir likumīgi salaulājies ar tā paša dzimuma Savienības pilsoni;
– dalībvalstīm tomēr ir pienākums nodrošināt, lai to tiesību akti ietvertu kritērijus, kas atļauj minētajam valstspiederīgajam saņemt lēmumu par savu pieteikumu par ieceļošanas un uzturēšanās atļaujas izsniegšanu, kurš būtu balstīts uz viņa personīgās situācijas padziļinātu izpēti un, ja pieteikums tiek noraidīts, būtu pamatots;
– lai gan dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, izvēloties minētos kritērijus, tomēr tiem ir jāatbilst ierastajai vārda “veicina” nozīmei un tie šai tiesību normai nedrīkst liegt tās lietderīgo iedarbību, un
– atteikumu apmierināt pieteikumu par ieceļošanas un uzturēšanās atļaujas izsniegšanu katrā ziņā nedrīkst pamatot ar attiecīgās personas seksuālo orientāciju.