ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]
VIEDOKLIS,
sniegts 2012. gada 28. martā (1)
Lieta C‑92/12 PPU
Health Service Executive
pret
S. C.
un
A. C.
(High Court of Ireland (Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Regula (EK) Nr. 2201/2003 – Jurisdikcija un nolēmumu atzīšana un izpilde lietās par vecāku atbildību – Bērna ievietošana, kas ir saistīta ar brīvības atņemšanu, citas dalībvalsts aprūpes iestādē – Uzņemošās dalībvalsts piekrišana – Izpildāmības pasludināšana
I – Ievads
1. Šī lieta steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā ir par Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (2) interpretāciju.
2. Šīs regulas 56. pantā ir noteikta bērnu pārrobežu ievietošana aprūpes iestādēs un audžuģimenēs. Īrijas High Court ir noteikusi, ka septiņpadsmitgadīgs bērns (3) (S. C.) ir ievietojams slēgta tipa aprūpes iestādē Anglijā. Īrijā piemērotas iestādes nebija. Turklāt bērna interesēs attiecīgajā situācijā nebija iespējama kavēšanās, un tāpēc S. C. nekavējoties tika ievietota šajā aprūpes iestādē.
3. High Court šajā kontekstā vispirms vēlas noskaidrot, vai ar brīvības atņemšanu saistīta ievietošana bērna aizsardzības nolūkā vispār ietilpst Regulas materiālajā piemērošanas jomā. Tās nākamie jautājumi, ņemot vērā ievietošanas steidzamību, būtībā ir par to, vai nolēmums, saskaņā ar kuru ir noteikta šāda bērna ievietošana, ir pasludināms par izpildāmu saskaņā ar Regulas 28. pantu un kādas tiesiskās sekas šādam nolēmumam ir citā dalībvalstī pirms tā izpildāmības pasludināšanas. Tāpat tā uzdod jautājumu par prasībām attiecībā uz piekrišanas procedūru saskaņā ar Regulas 56. panta 2. punktu.
II – Atbilstošās tiesību normas
4. Izskatāmajā lietā īpaša nozīme ir šādiem Regulas Nr. 2201/2003 noteikumiem:
“1. pants
Darbības joma
1. Šo regulu neatkarīgi no tiesas iestādes būtības piemēro civillietās, kas saistītas ar:
[..]
b) vecāku atbildības iegūšanu, īstenošanu, deleģēšanu, ierobežošanu vai izbeigšanu.
2. Lietas, kas minētas 1. punkta b) apakšpunktā, var jo īpaši attiekties uz:
[..]
d) bērna nodošanu audžuģimenē vai ievietošanu aprūpes iestādē; [..].”
“28. pants
Izpildāmie spriedumi
1. Spriedums, kas nosaka vecāku atbildības īstenošanu attiecībā uz bērnu, kas taisīts kādā dalībvalstī un ir izpildāms šajā dalībvalstī, un ir ticis nosūtīts, ir jāizpilda citā dalībvalstī, ja pēc kādas ieinteresētās puses pieteikuma tas izsludināts par tur izpildāmu.
2. Tomēr Apvienotajā Karalistē šāds spriedums izpildāms Anglijā un Velsā, Skotijā vai Ziemeļīrijā tikai tad, ja pēc kādas ieinteresētās puses prasības tas reģistrēts kā izpildāms attiecīgajā Apvienotās Karalistes daļā.”
“56. pants
Bērna novietošana citā dalībvalstī
1. Ja tiesa, kurai ir piekritība saskaņā ar 8. līdz 15. pantu, apsver bērna ievietošanu aprūpes iestādē vai audžuģimenē un ja šādai ievietošanai jānotiek citā dalībvalstī, pirmkārt, tā apspriežas ar centrālo iestādi vai citu iestādi, kurai ir piekritība šajā citā valstī, ja publiskās institūcijas iesaistīšanās šajā dalībvalstī ir vajadzīga vietējiem bērnu ievietošanas gadījumiem.
2. Spriedumu par 1. punktā minēto ievietošanu var pieņemt prasītājā valstī tikai tad, ja tās valsts centrālā iestāde, kurai izteikts lūgums, ir piekritusi ievietošanai.
3. Šā panta 1. un 2. punktā minētās apspriešanās un piekrišanas procedūras reglamentē tās valsts tiesību akti, kurai izteikts lūgums.”
III – Fakti, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
5. S. C. ir Īrijas pilsone un dzīvoja Īrijā. High Court īsteno aizbildnības tiesības. S. C. 2000. gadā tika nodota Health Service Executive (kas Īrijā ir iestāde, kurai ir piekritība attiecībā uz valsts aprūpē nodotiem bērniem; turpmāk tekstā – “HSE”) aprūpē. Kopš tā laika S. C. ir bijusi ievietota gan audžuģimenēs, gan aprūpes iestādēs Īrijā. HSE šobrīd iesniedzējtiesā ir iesniegusi pieteikumu par pagaidu noregulējumu (4) ar lūgumu veikt ar brīvības atņemšanu saistītu ievietošanu slēgta tipa ārstnieciskajā un izglītības iestādē (5) Anglijā. Pirms tam S. C. bija ievietota slēgta tipa iestādē Īrijā. Vēl nesen S. C. vairākkārt ir mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Īrijā nebija piemērotas iestādes. Atbildētājas šajā lietā ir S. C. un A. C., bērna māte.
6. Iesniedzējtiesa HSE pieteikumu apmierināja 2011. gada 2. decembrī un viņas pašas aizsardzības nolūkā uzdeva ievietot S. C. privātā slēgta tipa iestādē Anglijā. Izņemot S. C., visi lietas dalībnieki atbalsta viņas ievietošanu Anglijā esošajā iestādē, jo tas vislabāk atbilstot bērna interesēm. Vispirms ievietošana tika noteikta uz vienu mēnesi, pēc tam tā katru mēnesi ir jāpārbauda un – attiecīgā gadījumā – jāatjauno.
7. Tā kā iesniedzējtiesa uzskata, ka bērna intereses prasa tūlītēju rīcību, S. C. saskaņā ar tiesas rīkojumu nekavējoties tika pārvietota uz aprūpes iestādi Anglijā. Šobrīd pamatlieta attiecas uz jautājumiem par ievietošanas tiesiskumu un tās saglabāšanu. High Court ar 2012. gada 16. februāra rīkojumu, kas Tiesā reģistrēts 2012. gada 22. februārī, ir uzdevusi šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai nolēmums, ar kuru bērnu uz noteiktu laiku piespiedu kārtā ievieto citā dalībvalstī esošā iestādē, kurā tiek sniegta ārstnieciska un izglītības aprūpe, ietilpst Padomes Regulas Nr. 2201/2003 materiālajā piemērošanas jomā?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, kādi pienākumi, ja tādi ir, rodas no Padomes Regulas Nr. 2201/2003 56. panta attiecībā uz apspriešanās un piekrišanas mehānismu, lai nodrošinātu bērna, attiecībā uz kuru ir veicama šāda piespiedu ievietošana, efektīvu aizsardzību?
3) Vai tad, ja dalībvalsts tiesa apsver iespēju uz noteiktu laiku ievietot bērnu aprūpes iestādē citā dalībvalstī un ir saņēmusi šīs valsts piekrišanu atbilstoši Padomes Regulas Nr. 2201/2003 56. pantam, šādas ievietošanas priekšnosacījums ir tas, ka tiesas nolēmums, ar kuru nosaka bērna ievietošanu uz noteiktu laiku aprūpes iestādē, kas atrodas citā dalībvalstī, ir jāatzīst un/vai jāpasludina par izpildāmu šajā otrajā dalībvalstī?
4) Vai tiesas nolēmumam, ar kuru nosaka bērna ievietošanu uz noteiktu laiku citā dalībvalstī esošā aprūpes iestādē, ja otra dalībvalsts ir devusi piekrišanu atbilstoši Padomes Regulas Nr. 2201/2003 56. pantam, ir jebkādas tiesiskās sekas šajā otrajā dalībvalstī, pirms tiek veikta atzīšana un/vai pasludināšana par izpildāmu līdz procedūras, ar kuru tiecas panākt šādu atzīšanu un/vai izpildi, pabeigšanai?
5) Vai tad, ja tiesas nolēmums, ar kuru uz noteiktu laiku ievieto bērnu aprūpes iestādē citā dalībvalstī atbilstoši Padomes Regulas Nr. 2201/2003 56. pantam, tiek atjaunots uz turpmāku noteiktu laiku, 56. pantā prasītā otras dalībvalsts piekrišana ir jāiegūst katrreiz, kad tiek nolemts par šādu atjaunošanu?
6) Vai tad, ja tiesas nolēmumu, ar kuru uz noteiktu laiku ievieto bērnu aprūpes iestādē citā dalībvalstī atbilstoši Padomes Regulas Nr. 2201/2003 56. pantam, atjauno uz turpmāku noteiktu laiku, šāds nolēmums ir jāatzīst un/vai jāizpilda šajā otrajā dalībvalstī katrā atjaunošanas reizē?”
8. Ar tajā pašā dienā pieņemtu citu rīkojumu iesniedzējtiesa ir lūgusi lietu izskatīt steidzamības tiesvedībā atbilstoši Tiesas Reglamenta 104.b pantam. Tiesas otrā palāta 2012. gada 29. februārī nolēma šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot steidzamības tiesvedību.
9. Tiesā notiekošajā rakstveida procesā apsvērumus iesniedza HSE, S. C., kuru pārstāv viņas aizbildnis ad litem, A. C., Īrijas valdība, kā arī Komisija. 2012. gada 26. marta tiesas sēdē šie lietas dalībnieki, kā arī Vācijas un Apvienotās Karalistes valdības sniedza mutvārdu apsvērumus.
IV – Juridiskais pamatojums
A – Pirmais prejudiciālais jautājums: Regulas Nr. 2201/2003 materiālā piemērošanas joma
10. High Court of Ireland vispirms vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 2201/2003 piemērošanas jomā ietilpst arī tāds tiesas nolēmums, ar kuru ir noteikta bērna ievietošana, kas ir saistīta ar brīvības atņemšanu un kuras mērķis ir aizsargāt bērnu no pašapdraudējuma, iestādē, kurā tiek sniegta ārstnieciska un izglītības aprūpe.
11. Regulas materiālā piemērošanas joma ir reglamentēta tās 1. pantā. Atbilstoši tā 1. punkta b) apakšpunktam to neatkarīgi no tiesu iestādes būtības piemēro civillietās, kas saistītas ar vecāku atbildības iegūšanu, īstenošanu, deleģēšanu, ierobežošanu vai izbeigšanu.
12. Saskaņā ar 2. panta 7. punktu “vecāku atbildība” it īpaši ietver aizgādības tiesības, kas atbilstoši 2. panta 9. punktam ietver tiesības noteikt bērna dzīvesvietu. Atbilstoši 2. panta 8. punktam ar personu, kam ir vecāku atbildība, “saprot jebkuru personu, kam ir vecāku atbildība par bērnu”. Tāpēc nav svarīgi, ka vecākiem – kā šajā lietā – nav aizgādības tiesību.
13. Saskaņā ar 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu civillietas par vecāku atbildību tostarp attiecas uz bērna nodošanu audžuģimenē vai ievietošanu aprūpes iestādē.
14. Tiesa jau ir lēmusi, ka, pirmkārt, jēdziens “civillietas” ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā var tikt ietverti arī bērna aizsardzības pasākumi, uz kuriem dalībvalsts tiesību sistēmā attiecas publiskās tiesības (6). Otrkārt, Tiesa ir konstatējusi, ka – lai arī Regulā tas nav skaidri atzīts – bērna nodošana aprūpē kā bērna aizsardzības pasākums ir ietverts Regulas piemērošanas jomā (7). Šajā ziņā tā tieši ir atsaukusies uz kādas dalībvalsts viedokli, ka nolēmuma, ar ko tiek noteikta bērna nodošana aprūpē, rezultātā noteiktos apstākļos šim bērnam pat varētu tikt atņemta viņa brīvība (8). Tiesa vēl nekad nav izskatījusi jautājumu, vai piemērošanas jomā ietilpst arī ar brīvības atņemšanu saistīta ievietošana.
15. Ar Regulas 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā izmantoto jēdzienu “aprūpes iestāde” ir jāsaprot iestāde, kurā bērni un jaunieši dzīvo un iegūst izglītību. Atbilstoši šī jēdziena parastajai nozīmei šajā jēdzienā var ietilpt arī iestādes, kurās bērni ir ievietoti, piemērojot brīvības atņemšanu, lai viņus aizsargātu.
16. Jomas, uz kurām Regula neattiecas, ir minētas 1. panta 3. punktā. Saskaņā ar g) apakšpunktu tā neattiecas uz pasākumiem, kas tiek veikti saistībā ar bērnu izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem. Šis izņēmums – tieši pretēji – norāda, ka šīs regulas pieņēmējs bija paredzējis ar Regulu principā aptvert arī ievietošanu slēgta tipa iestādē. Tas ir vienīgais izskaidrojums, kāpēc viņš uzskatīja par vajadzīgu noteikt, ka sodi par jauniešu izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuru vidū tostarp var būt brīvības atņemšanas sods, ar Regulu nav aptverti.
17. Tas pats ir minēts arī Paul Lagarde (9) sniegtajā izskaidrojošajā ziņojumā par Hāgas 1996. gada 19. oktobra Konvenciju par piekritību, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību sakarā ar vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem (turpmāk tekstā – “Hāgas konvencija”) (10). Šis ziņojums saistībā ar Regulas Nr. 2201/2003 interpretāciju saskaņā ar tās vēsturisko attīstību un sistēmu var būt ar norādošu vērtību attiecīgo Regulas noteikumu interpretācijā. Regulas noteikumi par aizgādības tiesībām balstās uz Hāgas konvencijas sagatavošanas darbiem un lielā mērā saskan ar to vairākās sadaļās (11), arī attiecībā uz šajā lietā interpretējamajiem noteikumiem par regulas piemērošanas jomu (12). Turklāt Regulas noteikumi un atbilstošie Hāgas konvencijas noteikumi ir jāinterpretē pēc iespējas vienādi arī tādēļ, lai nerastos atšķirīgi rezultāti atkarībā no tā, vai lieta attiecas uz citu dalībvalsti vai trešo valsti (13).
18. Lagarde ziņojumā pasākumi par bērna ievietošanu audžuģimenē vai aprūpes iestādē ir minēti kā klasiski aizsardzības pasākumi. Nepārprotami, tie ir aptverti ar konvenciju, ja vien tie nav acīmredzami izslēgti, kā tad, ja runa ir par ievietošanu saistībā ar bērna izdarītu noziedzīgu nodarījumu (14). Konvencija attiecas uz bērnu aizsardzību, un tāpēc ir izslēdzami tikai pasākumi, kas attiecas uz jauniešu izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem (15).
19. Tāpat saskaņā ar Regulu katram nolēmumam, kas attiecas uz vecāku atbildību, ir jāietilpst Regulas piemērošanas jomā, ja uz to nav attiecināms neviens no tās 1. panta 3. punktā minētajiem izņēmumiem (16). Tādējādi ievietošana slēgta tipa iestādē, lai aizsargātu bērnu no pašapdraudējuma vai pašnāvības izdarīšanas un lai sniegtu pedagoģisku un ārstniecisku aprūpi, ietilpst Regulas piemērošanas jomā atbilstoši tās gramatiskajai, vēsturiskajai un sistēmiskajai interpretācijai.
20. Šāda interpretācija atbilst arī Regulas mērķim, kas ir izklāstīts tās preambulas piektajā apsvērumā (17). Saskaņā ar šo apsvērumu, lai tiktu nodrošināta vienāda attieksme pret visiem bērniem, Regula ir piemērojama visiem nolēmumiem lietās par vecāku atbildību, tostarp attiecībā uz bērna aizsardzības pasākumiem.
21. Ja bērna aizsardzībai varētu būt vajadzīga ievietošana slēgta tipa iestādē un ar Regulu attiecībā uz nolēmumiem par vecāku atbildību būtu iecerēts nodrošināt vienādu attieksmi pret visiem bērniem, nebūtu iespējams izskaidrot, kāpēc tieši nolēmumi par ievietošanu slēgta tipa iestādē būtu izslēdzami no Regulas piemērošanas jomas. Tieši šāda veida ievietošana visnopietnāk ietekmē attiecīgo personu pamattiesības. Īpaši šādā delikātā jomā ir svarīgi, ka ar Regulu ir paredzēti vienoti noteikumi par tiesas jurisdikciju, kuri saskaņā ar Regulu balstās uz bērna interesēm (18), kā arī par šādu nolēmumu atzīšanu un izpildi.
22. Visbeidzot, ar šāda veida ievietošanas iekļaušanu Regulas piemērošanas jomā ir iespējams izvairīties arī no norobežošanas problēmas, kas varētu rasties atsevišķos gadījumos. Dažāda veida ievietošanas principā ir atbilstoši savstarpēji saistītas. Ievietošana slēgta tipa iestādē vienmēr būs pēdējais līdzeklis un tikai uz absolūti vajadzīgo laiku. Pēc ievietošanas slēgta tipa iestādē bērns tomēr eventuāli joprojām būs ievietots tajā pašā aprūpes iestādē, nepiemērojot viņam brīvības atņemšanas režīmu. Tāda situācija ir arī pamatlietā: S. C., paredzot brīvības atņemšanu, ir jāievieto tikai tik ilgi, cik tas ir absolūti vajadzīgs; pēc šī pasākuma iespējamās atcelšanas S. C. tomēr paliks šajā pašā iestādē. Šajā gadījumā tikai regulējums, ar kuru uz nolēmumiem par visāda veida ievietošanām ir attiecināmi vienoti noteikumi par jurisdikciju un nolēmumu atzīšanu, var nodrošināt bērna intereses. Ja tiktu pieļauts, ka Regulas piemērošanas jomā neietilpst ar brīvības atņemšanu saistīta ievietošana aprūpes iestādē, varētu rasties dažādas tiesas jurisdikcijas atkarībā no ievietošanas veida. Tas nebūtu pareizi.
23. Līdz ar to uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Regulas Nr. 2201/2003 materiālajā piemērošanas jomā ietilpst arī nolēmums, ar kuru ir noteikta bērna ievietošana, kas ir saistīta ar brīvības atņemšanu un kuras mērķis ir bērna aizsardzība, citas dalībvalsts aprūpes iestādē.
B – Otrais prejudiciālais jautājums: prasība, ka no iestādes, kurai ir piekritība, ir jāsaņem iepriekšēja piekrišana
24. Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādi pienākumi saistībā ar šādu ievietošanu rodas no Regulas Nr. 2201/2003 56. panta attiecībā uz apspriešanās un piekrišanas mehānisma raksturu.
25. Šī jautājuma konteksts izriet no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegtās informācijas.
26. Saskaņā ar iesniedzējtiesas apgalvojumu tai nav bijis iespējams nešaubīgi noteikt, kurai iestādei Apvienotajā Karalistē ir piekritība attiecībā uz Regulas 56. panta 2. punktā paredzēto piekrišanu. Official Solicitor un/vai Central Authority for England and Wales (19) vispirms esot tālāk pārsūtījušas “privātas iestādes” informāciju ar paziņojumu, ka tā var uzņemt S. C. Pēc tam kādā no High Court iesniegtajiem oficiālajiem skaidrojumiem England and Wales centrālās iestādes ierēdnis ir apgalvojis, ka tā nav iestāde, kurai ir piekritība, 56. panta izpratnē un ka nav nevienas iestādes, kurai būtu piekritība, Regulas izpratnē. Tādēļ iesniedzējtiesai esot radies iespaids, ka ir jāsaņem tikai tās “privātās iestādes” piekrišana, kurā ir ievietojama S. C., un šī iestāde ir jāuzskata par iestādi, kurai ir piekritība.
27. Atbildot uz mutvārdu procesā uzdotu jautājumu, Apvienotās Karalistes valdība savukārt apgalvoja, ka iestāde, kurā bērns ticis ievietots, nav privāta iestāde. Aprūpes iestāde – tieši pretēji – pieder Pīterboro [Peterborough] pilsētai, kura to pārvalda, un tāpēc tā esot valsts iestāde. Principā uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāatbild, ņemot vērā konstatētos faktus, uz kuriem ir pamatojusies iesniedzējtiesa savā lēmumā. Tomēr, ņemot vērā Apvienotās Karalistes sniegto informāciju, lietderīgas atbildes uz iesniedzējtiesas uzdoto otro jautājumu sniegšanai ir jāprecizē arī tas, vai valsts aprūpes iestādes piekrišana atbilst 56. panta 2. punkta prasībām.
1. Aprūpes iestāde kā iestāde, kurai ir piekritība
28. Atbilstoši 56. panta 2. punktam nolēmumu par bērna ievietošanu citā dalībvalstī var pieņemt tikai tad, ja tās valsts centrālā iestāde, kurai izteikts lūgums, ir piekritusi šai ievietošanai. 56. panta 1. punktā ir reglamentēts iepriekšējas apspriešanās mehānisms: ja tiesa izvērtē iespēju novietot bērnu ārzemēs, tad tā vispirms apspriežas ar centrālo iestādi vai citu iestādi, kurai ir piekritība uzņemošajā dalībvalstī.
29. 56. panta 2. punktā izmantotais jēdziens “iestāde, kurai ir piekritība” ir jāsaprot kā kopīgs apzīmējums gan attiecībā uz 1. punktā minēto jēdzienu “centrālā iestāde”, gan attiecībā uz 1. punktā minēto jēdzienu “iestāde, kurai ir piekritība”. No šajā pašā tiesību normā izmantotā formulējuma “vai cita iestāde, kurai ir piekritība” izriet, ka centrālā iestāde arī ir uzskatāma par iestādi, kurai ir piekritība.
30. Šādu izpratni pamato arī šīs tiesību normas vēsturiskā interpretācija. Agrākos Regulas projektos 2. punktā paralēli 1. punktā izmantotajiem jēdzieniem runa bija par centrālo iestādi vai citu iestādi, kurai ir piekritība (20). Tikai ļoti vēlā likumdošanas stadijā 2. punktā ietvertā norāde uz centrālo iestādi tika svītrota (21). No dokumentiem par diskusijām Padomē nav izsecināms, vai ar centrālās iestādes izsvītrošanu 2. punktā bija paredzēts panākt saturiskas izmaiņas.
31. Tātad atbilstoši 56. pantam piekrišana ir jādod vai nu centrālajai iestādei, vai citai iestādei, kurai ir piekritība pēc būtības. Tā kā saskaņā ar 53. pantu katra dalībvalsts var noteikt vienu vai vairākas centrālās iestādes, ar Regulas sistēmu ir izslēgts tas, ka nebūtu nevienas iestādes, kurai būtu piekritība, 56. panta 2. punkta izpratnē (22). Ar 53. pantu centrālajai iestādei, kurai nav piekritības, ir noteikts pienākums paziņojumu pārsūtīt (centrālajai) iestādei, kurai ir piekritība.
32. Vēl ir jāpārbauda, vai par iestādi, kurai ir piekritība, 56. panta 2. punkta izpratnē var uzskatīt arī privātu vai valsts iestādi, kurā bērns ir ievietojams.
33. 56. panta 3. punktā gan ir noteikts, ka 1. un 2. punktā minētās apspriešanās un piekrišanas procedūras reglamentē tās valsts tiesību akti, kurai izteikts lūgums. Jautājums par to, vai arī privāta iestāde, kurā ir jāievieto bērns, var būt iestāde, kurai ir piekritība, 56. panta izpratnē, tomēr nav jautājums par piekrišanas procedūru, bet gan pamatnolēmums par pašu piekrišanu. Tas nedrīkstētu tikt atstāts valstu tiesību ziņā, bet būtu jānosaka autonomi Savienībā, vienādi piemērojot Savienības tiesības (23).
34. Vācu valodas versijā jau no jēdziena “Behörde” [“iestāde”] izmantošanas skaidri izriet, ka ir vajadzīga valsts iestādes piekrišana. Arī citu Regulas valodu versijās ir izmantots jēdziens, ar kuru ir izdarīta atsauce uz piekrišanu dodošās iestādes valstisko raksturu: proti, franču valodas versijā ir izmantots jēdziens “autorité compétente” un angļu valodas versijā – jēdziens “competent authority”. Šajās valodu versijās prasība par valsts iestādes iesaistīšanos arī skaidri izriet tieši no pēdējā 56. panta 1. punktā iekļautā teikuma, kurā runa ir par publiskās institūcijas (“autorité publique”, “public authority”) iesaistīšanos līdzīgos vietējos gadījumos.
35. Līdz ar to jau no 56. panta formulējuma izriet, ka privātas iestādes, kurā ir ievietojams bērns, piekrišana nav pietiekama. Šis formulējums nav tik viennozīmīgs attiecībā uz jautājumu, vai valsts aprūpes iestādes piekrišana atbilst 56. panta 2. punkta prasībām. Plaši interpretējot jēdzienu “iestāde”, tajā var tikt ietverta arī valsts aprūpes iestāde.
36. Tomēr to, ka aprūpes iestādes, kurā ir ievietojams bērns, neatkarīgi no tā, vai tā ir privāta vai valsts iestāde, piekrišana nav atbilstoša piekrišana 56. panta 2. punkta izpratnē, apstiprina piekrišanas prasības jēga un mērķis. Tas izriet arī no Lagarde ziņojuma par Hāgas konvenciju, kuras 33. panta 2. punktā ir ietverts Regulas Nr. 2201/2003 56. pantam analogs noteikums par bērnu ievietošanu aprūpes iestādēs. Arī tajā ir izvirzīta prasība par to, ka vispirms ir jāsaņem piekrišana no uzņemošās valsts (24). No Lagarde ziņojuma izriet, ka šī iepriekšējā piekrišana ir domāta, lai ļautu iestādēm iepriekš paredzēt nosacījumus, saskaņā ar kuriem bērns uzturēsies uzņemošajā valstī, it īpaši ņemot vērā šajā valstī spēkā esošos imigrācijas likumus (25) vai arī tādu izdevumu sadali, kas radušies, izpildot pasākumu par ievietošanu aprūpes iestādē (26).
37. Tādējādi ar piekrišanas prasību ir paredzēts nodrošināt, lai – cik vien iespējams – visi jautājumi, kuri var rasties no ievietošanas uzņemošajā dalībvalstī, tiktu noskaidroti, pirms notiek ievietošana. Tādējādi mērķis ir arī bērna interesēs īpaši nodrošināt, lai administratīvie vai citi šķēršļi nekļūtu redzami pārāk vēlu, kad bērns jau ir ievietots un – sliktākajā gadījumā – kad varētu tikt prasīta bērna atpakaļatdošana.
38. Atkārtota jautājuma par to, vai ievietošana ir bērna interesēs, izskatīšana uzņemošajā dalībvalstī nešķiet atbilstoša Regulas sistēmai. Šādu izskatīšanu jau ir veikusi tiesa, kura noteikusi ievietošanu – tiesa, kura saskaņā ar Regulu tiek uzskatīta par piekritīgu. Tomēr uzņemošās dalībvalsts iestādes varēs norādīt, vai, pēc to uzskatiem, var rasties sarežģījumi ar tās sabiedriskās kārtības nodrošināšanu, tādējādi saskaņā ar 23. pantu varētu netikt pieļauta nolēmuma, ar kuru uzdota ievietošana, atzīšana un izpildāmības pasludināšana. Visbeidzot, izmantojot apspriešanās un piekrišanas procedūras, ievietošanas dalībvalsts iestāde var uz to atsaukties, ja rodas problēma sakarā ar konkrēti izvēlēto iestādi. Uzņemošās dalībvalsts iestāde šajā dalībvalstī esošās aprūpes iestādes parasti pārzinās labāk nekā tiesa izcelsmes dalībvalstī. It īpaši ir jānorāda, ka piekrišanas prasībai ir jānodrošina, lai iestādēm, kurām ir piekritība, tiktu agri darīts zināms, ka attiecībā uz bērnu ir piemērojama to jurisdikcija, tādējādi, lai tas nenotiktu bez valsts iestāžu iespējām īstenot pārbaudes.
39. Piekrišanas prasības mērķi nav izpildīti, ja piekrišanu ir izteikusi privāta iestāde, kurā ir ievietojams bērns. Privāta iestāde attiecībā uz ievietošanas administratīvajiem aspektiem nevar uzņemties nekādas saistības, kuras uzņemošajai dalībvalstij vēlāk būtu jāievēro. Šo piekrišanas prasības aspektu gan varētu izpildīt valsts aprūpes iestāde. Tomēr arī valsts aprūpes iestādes gadījumā, raugoties no problēmu risināšanas skatupunkta saistībā ar konkrēti izvēlēto iestādi, kurā veicama ievietošana, nav pietiekami, ka pati iestāde dod piekrišanu. Tāpēc piekrišanas prasības jēga un mērķis prasa, lai piekrišanu dotu valsts iestāde, kas pati nedrīkst būt aprūpes iestāde. Tam, ka aprūpes iestādi pārvalda vai vada iestāde, kurai ir piekritība, nav nozīmes. Tomēr ir jānodrošina, lai nolēmums, ar kuru tiek izteikta piekrišana, būtu neatkarīgs iestādes, kurai ir piekritība, nolēmums. Protams, šī valsts iestāde savā nolēmumā var un tai, protams, ir jāņem vērā tās aprūpes iestādes vērtējums, kurā bērns ir ievietojams. Šis vērtējums tomēr nedrīkst aizstāt iestādes piekrišanu.
40. Tiesvedībā Tiesā Apvienotā Karaliste apgalvoja, ka Anglijā iestāde, kurai ir piekritība, 56. panta 2. punkta izpratnē ir vietējā iestāde, kuras jurisdikcijā atrodas aprūpes iestāde, kurā ir ievietojams bērns (27). Šajā gadījumā tā ir Peterborough City Council [Pīterboro pilsētas Padome].
41. No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka centrālā iestāde pēc iesniedzējtiesas lūguma dot piekrišanu saskaņā ar 56. panta 2. punktu vispirms ir pārsūtījusi aprūpes iestādes, kurā ir ievietojams bērns, vadītāja vēstuli. Šīs vēstules “galvā” bija minēta gan City Council, gan arī aprūpes iestādes nosaukums (28). Apvienotā Karaliste šo divu adresātu norādi izskaidroja ar to, ka aprūpes iestādi pārvalda Peterborough City Council. Tomēr no lietas materiāliem izriet arī, ka centrālā iestāde Īrijas iestādei, kurai ir piekritība, vēlāk ir pārsūtījusi vēl vienu precizējošu aprūpes iestādes vēstuli, kuras “galvā” bija minēts tikai aprūpes iestādes nosaukums (29).
42. Iesniedzējtiesas ziņā ir galīgi noskaidrot, vai šajā gadījumā runa bija par Peterborough City Council nolēmumu vai tikai par aprūpes iestādes, kurā bija ievietojams bērns, nolēmumu.
2. Iestādes, kurai ir piekritība, nepiekrišanas sekas
43. Turpinājumā ir jānoskaidro, kādas sekas rodas, ja pamatlietā būtu jāapstiprina, ka piekrišanu nav devusi iestāde, kurai ir piekritība.
44. Atbilstoši 56. panta 2. punktam nolēmums par ievietošanu var tikt pieņemts tikai tad, ja tās valsts centrālā iestāde, kurai izteikts lūgums, ir piekritusi ievietošanai. Tādējādi piekrišana ir jāizsaka, pirms izcelsmes dalībvalsts tiesa pieņem nolēmumu par ievietošanu. Piekrišanas obligāto raksturu izceļ tas, ka 23. panta g) punktā ir noteikts, ka nolēmumu, kas saistīts ar vecāku atbildību, neatzīst un neizpilda, ja nav ievērota 56. pantā noteiktā procedūra.
45. Tādēļ es piekrītu Komisijai, ka piekrišana ir priekšnosacījums, lai tiesa pieņemtu nolēmumu par ievietošanu. Tam ir jāizriet arī no iepriekš izklāstītās piekrišanas prasības jēgas un mērķa. Ar iepriekš minēto skaidrojumu attiecībā uz pamatotiem iemesliem pret ievietošanu tieši ir jāizvairās no situācijas, kad pretējā gadījumā vēlāk varētu būt vajadzīga bērna atpakaļatdošana.
46. Tomēr tādā izņēmuma gadījumā kā šajā lietā, kuru raksturo pretrunīgi centrālās iestādes apgalvojumi, ir jāņem vērā, ka piekrišana izņēmuma kārtā var tikt saņemta vēlāk. Galu galā iesniedzējtiesa, pirmkārt, ir pielikusi lielas pūles, lai saņemtu piekrišanu. Otrkārt, nebija tā, ka piekrišanas vispār nav bijis, drīzāk bija tā, ka Apvienotās Karalistes centrālā iestāde vispirms pārsūtīja piekrišanu, bet pēc tam precizēja, ka tā nav iestāde, kurai ir piekritība. Centrālā iestāde tomēr neiebilda pret ievietošanu. Šajā gadījumā bērna interesēs nebūtu vēlreiz izskatīt visu nolēmuma par ievietošanu pieņemšanas procedūru, lai pēc tam vēlreiz noteiktu ievietošanu pēc atbilstošas piekrišanas saņemšanas, ļaujot paiet ievērojamam laikam.
47. Tādējādi šādā izņēmuma gadījumā, kad tiesa, kas pieņem nolēmumu par ievietošanu, neraugoties uz tās centieniem, ir saņēmusi tikai tādu piekrišanu, kas vēlāk izrādās nepietiekama Regulas 56. panta 2. punkta izpratnē, ir pamatoti atļaut piekrišanu saņemt vēlāk (30). Šādas šauras atļaujas piekrišanu saņemt vēlāk atzīšana nerada piekrišanas prasības apiešanas risku.
48. Iestādei, kurai ir piekritība Apvienotajā Karalistē, izvērtējot lūgumu par vēlāku piekrišanas sniegšanu, ir jāņem vērā, ka, arī pamatojoties uz neskaidrajiem apgalvojumiem, kurus sniegusi Apvienotās Karalistes centrālā iestāde, kam patiesībā saskaņā ar 53. pantu bija jāpārsūta lūgums iestādei, kurai ir piekritība, ievietošana Apvienotajā Karalistē notika bez pietiekamas piekrišanas saņemšanas. Bērna interešu ņemšana vērā šajā lietā nozīmētu, ka piekrišana atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 56. panta mērķiem var tikt atteikta tikai tad, ja atteikuma pamatā ir ļoti nopietni iemesli.
3. Citas piekrišanas procedūrai izvirzītās prasības
49. Iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu arī jautā, kāda informācija tiesai, kas izsaka lūgumu, lai saņemtu piekrišanu, ir jāiesniedz uzņemošās dalībvalsts iestādei, kurai ir piekritība. Arī daži lietas dalībnieki savos apsvērumos ir komentējuši citas piekrišanas procedūrai izvirzītās prasības.
50. Šajā ziņā ir jānorāda, ka atbilstoši Regulas 56. panta 3. punktam piekrišanas procedūru reglamentē attiecīgās valsts tiesību akti. No efektivitātes principa tomēr izriet, ka dalībvalstīm, lai nodrošinātu tiesisko drošību un ātrumu, ir jāparedz skaidri noteikumi un procedūras piekrišanas izteikšanai saskaņā ar 56. pantu. Atbilstoši 53. pantam centrālajai iestādei, kurai nav piekritības, paziņojums ir jāpārsūta iestādei, kurai ir piekritība. Tāpēc Regulā paredzētie pienākumi tiek pārkāpti, ja centrālā iestāde citas dalībvalsts tiesai, kura izteikusi lūgumu saņemt piekrišanu, tikai paziņo, ka tai nav piekritības, bet faktiski nenorāda iestādi, kurai ir piekritība. Laika tērēšana un neskaidrības, meklējot iestādi, kurai ir piekritība, nevajadzīgi novilcina nolēmuma par ievietošanu pieņemšanu un ir pretrunā ar Regulu aizsargātajām bērna interesēm.
51. Manuprāt, šajā lietā nav atbilstoši sniegt citus skaidrojumus par jautājumu, vai no Savienības tiesībām izriet vēl kādas citas piekrišanas procedūrai izvirzītas prasības, piemēram, attiecībā uz iesniedzamajiem dokumentiem. Nekas neliecina, ka šie jautājumi faktiski būtu radušies pamatlietā. Saskaņā ar citiem lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu izteiktajiem apgalvojumiem jautājums bija vienīgi par to, vai arī privāta iestāde var būt iestāde, kurai ir piekritība, 56. panta 2. punkta izpratnē. Tieši steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, kurā dalībvalstu (31) piedalīšanās iespējas ir ierobežotas tikai ar mutvārdu apsvērumu sniegšanu, Tiesai ir jābūt uzmanīgai, izvērtējot prejudiciālo jautājumu nozīmi nolēmuma pieņemšanai.
52. Tāpat šajā lietā nav jānoskaidro jautājums, kad saskaņā ar pēdējo 56. panta 1. punktā ietverto teikuma daļu nav jāsaņem piekrišana atbilstoši 56. panta 2. punkta pēdējam teikumam. Saskaņā ar 56. panta 1. punktu apspriešanās nav vajadzīga, ja ievietošanas dalībvalstī nav paredzēta valsts iestādes iesaistīšanās līdzīgos vietējos bērnu ievietošanas gadījumos. 56. panta 2. punktā nav paredzēts līdzīgs izņēmums attiecībā uz piekrišanas saņemšanas prasību. No Regulas teksta nav skaidri izsecināms, vai – tāpat kā apspriešanās prasība 1. punktā – arī piekrišana nav vajadzīga, it īpaši ievietošanai aprūpes iestādē, ja attiecībā uz vietējiem bērnu ievietošanas gadījumiem nav paredzēta valsts iestādes iesaistīšanās. Saistībā ar ievietošanu aprūpes iestādē, ja vispār ir iedomājams, ka šāda ievietošana saskaņā ar dalībvalsts tiesībām ir iespējama bez valsts iestādes iesaistīšanās, katrā ziņā man nešķistu pieņemama atteikšanās no piekrišanas saņemšanas prasības. Šķiet, ka šāds nav arī Regulas mērķis, jo pretējā gadījumā tajā būtu noteikts pienākums informēt iestādi, kurai ir piekritība, kā tas ir ievietošanas audžuģimenēs gadījumos atbilstoši 4. punktam.
53. Tomēr šajā lietā, kā ir paskaidrojusi Apvienotā Karaliste un kā ir sagaidāms ievietošanas slēgta tipa iestādēs gadījumā, saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesībām šajā lietā apspriestajai ievietošanai līdzīgos vietējos gadījumos ir vajadzīga valsts iestādes vai tiesas iesaistīšanās.
4. Starpsecinājums
54. Tādējādi uz otro uzdoto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka piekrišana atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 56. panta 2. punktam ir jādod valsts iestādei pirms nolēmuma par ievietošanu pieņemšanas. Tikai tādas iestādes piekrišana, kurā bērns ir ievietojams, nav pietiekama. Ja vēlāk izrādās, ka tiesa, kura pieņem nolēmumu par ievietošanu, neraugoties uz saviem centieniem, nav saņēmusi iestādes, kurai ir piekritība, piekrišanu, un ja šīs kļūdas pamatā ir pārprotami vai neatbilstoši centrālās iestādes apgalvojumi, tad ir jāatļauj piekrišanu saņemt vēlāk bez jauna nolēmuma par ievietošanu pieņemšanas.
C – Trešais un ceturtais prejudiciālais jautājums
55. Uzdodot trešo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai nolēmums, ar kuru tiek noteikta bērna ievietošana slēgta tipa aprūpes iestādē citā dalībvalstī pret viņa gribu, ir jāpasludina par izpildāmu uzņemošajā dalībvalstī pirms bērna faktiskas ievietošanas. Ar ceturto prejudiciālo jautājumu tiek jautāts, kādas ir šāda rīkojuma par ievietošanu tiesiskās sekas uzņemošajā valstī pirms izpildāmības pasludināšanas.
1. Prejudiciālo jautājumu pieļaujamība
56. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka S. C. jau ir ievietota slēgta tipa iestādē Anglijā, lai arī nolēmums par ievietošanu šajā valstī nav pasludināts par izpildāmu. Tā kā ievietošana jau ir notikusi, trešā jautājuma kontekstā vairs nevar būt svarīgi, vai izpildāmības pasludināšanai ir jānotiek pirms faktiskās ievietošanas. Apvienotās Karalistes sniegtā informācija tiesvedībā Tiesā ir atklājusi arī, ka šīs tiesvedības laikā 2012. gada 8. martā pēc HSE iesniegta pieteikuma Īrijas izdotais rīkojums par ievietošanu ir reģistrēts izpildei Anglijā un tādējādi tas ir pasludināts par izpildāmu. Varētu būt apšaubāms abu jautājumu nozīmīgums nolēmuma taisīšanai un tādējādi to pieņemamība.
57. Tomēr vēl nav beidzies termiņš, lai pārsūdzētu nolēmumu par izpildāmības pasludināšanu. Katrā ziņā līdz šī termiņa beigām ceturtais jautājums vēl joprojām ir nozīmīgs nolēmuma taisīšanai. Turklāt, tā kā iesniedzējtiesa ir apgalvojusi, ka tā nosaka ievietošanu kā pagaidu noregulējuma pasākumu un uz četru nedēļu laikposmu, jautājums par šāda nolēmuma tiesiskajām sekām visā S. C. ievietošanas laikposmā līdz izpildāmības pasludināšanas procedūras pabeigšanai joprojām ir nozīmīgs turpmāk pieņemamajiem nolēmumiem. Iesniedzējtiesa vispirms vēlas noskaidrot, vai – gadījumā, ja S. C. izbēg no aprūpes iestādes, – tās nolēmums, ja nav nolēmuma par izpildāmības pasludināšanu, var būt juridiskais pamats valsts iestāžu noteiktiem pasākumiem, kurus veicot, bērns tiek atpakaļatdots aprūpes iestādei. Līdz ar to jautājums par to, vai tāds rīkojums par ievietošanu kā pamatlietā prasa izpildāmības pasludināšanu, vēl joprojām ir nozīmīgs iesniedzējtiesai, un tādējādi tas ir pieļaujams. Es to izvērtēšu turpinājumā.
2. Izpildāmības pasludināšanas prasība
58. Regulas Nr. 2201/2003 21. pantā ir iedibināts princips, ka vienā dalībvalstī taisīts nolēmums ir automātiski atzīstams citā dalībvalstī.
59. Izpildāmības pasludināšana ir reglamentēta Regulas 28. pantā. Saskaņā ar šo tiesību normu nolēmums, kas nosaka vecāku atbildības īstenošanu attiecībā uz bērnu un kas taisīts kādā dalībvalstī, un ir izpildāms šajā dalībvalstī, un ir ticis izsniegts, ir jāizpilda citā dalībvalstī, ja pēc kādas ieinteresētās puses pieteikuma tas pasludināts par tur izpildāmu. Atbilstoši Regulas 28. panta 2. punktam Apvienotajā Karalistē izpildāmības pasludināšana tiek aizstāta ar reģistrāciju izpildei Anglijā un Velsā, Skotijā vai Ziemeļīrijā atkarībā no tā, kur nolēmums ir jāizpilda. Pēc būtības tā acīmredzami neatšķiras no izpildāmības pasludināšanas.
60. Kā izklāstīts iepriekš, nolēmums, ar kuru tiek noteikta ievietošana slēgta tipa aprūpes iestādē, ir nolēmums, kas ir saistīts ar vecāku atbildību. Šādu klasifikāciju nekādi neietekmē arī apstrīdētā rīkojuma par ievietošanu pagaidu raksturs (32). Tas ir izpildāms arī tādējādi, ka tā saturs var tikt izpildīts (33). Iesniedzējtiesa savā nolēmumā būtībā ir uzdevusi ievietot S. C. slēgta tipa iestādē (34).
61. Izpildāmības pasludināšanas procedūra (“eksekvatūras procedūra”) ir procedūra, lai saņemtu atļauju izpildīt ārvalstu izpildrakstus (35). Izpildāmības pasludināšana vai reģistrācija izpildei – pretēji vienkāršai automātiskai atzīšanai atbilstoši Regulas 21. pantam – tādējādi ir vajadzīga, ja nolēmums ir jāizpilda. Izpilde nozīmē, ka nolēmuma saturu izpilda valsts piespiedu kārtā.
62. Pamatlietā bērns iebilst pret tiesas nolēmumu, ar kuru ir noteikta viņa ievietošana slēgta tipa iestādē. Līdz ar to ir vajadzīgi izpildes pasākumi, lai īstenotu nolēmumu par ievietošanu. To apstiprina faktiskie apstākļi saistībā ar S. C. pārvešanu no Īrijas uz Anglijas aprūpes iestādi: Īrijas atbildīgās amatpersonas un policijas darbinieki lidoja kopā ar S. C. uz Londonu, kur Lielbritānijas policijas darbinieki viņu sagaidīja un organizēja viņas aizvešanu ar privātfirmas palīdzību uz aprūpes iestādi. Kopš tā laika viņa aprūpes iestādē tiek turēta ieslodzījumā pret pašas gribu.
63. Iesniedzējtiesa apgalvo arī, ka, ja S. C. izbēgtu no slēgta tipa iestādes, būtu vajadzīga Apvienotās Karalistes iestāžu palīdzība, lai S. C. pret viņas gribu piespiedu kārtā atvestu atpakaļ uz aprūpes iestādi viņas pašas aizsardzībai. Iesniedzējtiesa šajā ziņā norāda, ka S. C. varēs piedalīties aprūpes iestādes ekskursijās, tiklīdz tas būs iespējams no pedagoģiskā viedokļa. Dalība šādās ekskursijās ir ļoti svarīga veiksmīgai programmas īstenošanai, lai arī tās rada paaugstinātu aizbēgšanas risku.
64. Visi šie ar brīvības atņemšanu un ierobežošanu saistītie pasākumi ir tieši piespiedu pasākumi, lai izpildītu nolēmumu par ievietošanu.
65. Šajā ziņā visās valstu tiesību sistēmās civilprocesā var nebūt klasisko izpildes veidu. Tomēr – tāpat kā Tiesa plaši interpretē Regulas piemērošanas jomu un ietver tajā arī publisko tiesību pasākumus (36) – tāpat ir jāizmanto plaša interpretācija, izpildes pasākumus uzskatot par izpildāmības pasludināšanas prasības priekšnosacījumu. Savienībā autonomu izpildes jēdziena definīciju pieļauj arī Regulas 47. panta 1. punkts, kurā paredzēts, ka izpildes procedūru reglamentē izpildes dalībvalsts tiesību akti. Jautājumi par izpildes procedūru šajā lietā nav nozīmīgi, bet ir jānosaka, kādos gadījumos ir vajadzīga izpildāmības pasludināšanas procedūra. Tie ir jānosaka vienveidīgi visā Savienības teritorijā.
66. Izpilde šajā izpratnē ir publisko tiesību iestādes vai tās vārdā veikta jebkāda nolēmuma, kas saistīts ar vecāku atbildību, izpilde.
67. Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, izpildāmības pasludināšana ir nepieciešama arī, lai izpildītu nolēmumu, ar kuru noteikta bērna ievietošana slēgta tipa iestādē.
68. Tomēr iesniedzējtiesa un visi pamatlietas dalībnieki ir izteikuši bažas par laika zaudēšanu saistībā ar izpildāmības pasludināšanas procedūras norisi. Viņi uzsver, ka pamatlieta pēc savas būtības ir īpaši steidzama. Tā kā Īrijā nav alternatīvas ievietošanas iespējas, ievietošana esot iespējama tikai Anglijā un to, ņemot vērā reālo pašapdraudējuma risku, vairs nevarot atlikt. Līdz ar to galvenais arguments ir tāds, ka steidzamības un bērna interešu dēļ izpildāmības pasludināšana nevar būt nosacījums, lai īstenotu ievietošanu ārvalstīs. Izpildāmības pasludināšanas prasība apdraudētu pārrobežu ievietošanas efektivitāti.
69. Iesniedzējtiesas minētās praktiskās problēmas saistībā ar šādas bērna steidzamas pārrobežu ievietošanas īstenošanu tiešām faktiski pastāv. Tāpēc man ir saprotami pamatlietas dalībnieku sniegtie argumenti. Tāpat ir acīmredzams, ka bērnu pārrobežu ievietošanas gadījumi bieži pēc savas būtības būs īpaši steidzami.
70. Regulas Nr. 2201/2003 31. panta 1. punktā ir paredzēts, ka nolēmums par izpildāmības pasludināšanu ir jāpieņem nekavējoties. Apvienotā Karaliste, atbildot uz jautājumu, ir paskaidrojusi, ka šāds nolēmums varētu pat tikt pieņemts ātrāk nekā nedēļas laikā. Tomēr 33. panta 5. punktā ir noteikts viena vai divu mēnešu laikposms pārsūdzības par izpildāmības pasludināšanu iesniegšanai.
71. Taču īpaša steidzamība pati par sevi nevar būt iemesls, lai izpildes pasākumus citā dalībvalstī pamatotu ar rīkojumu par ievietošanu slēgta tipa iestādē, ja šis rīkojums nav pasludināts par izpildāmu.
72. Regulā Nr. 2201/2003 nepārprotami ir atzīts, ka izpildāmības pasludināšana steidzamības dēļ nav vajadzīga attiecībā uz divu veidu nolēmumiem, proti, nolēmumiem, kuri attiecas uz saskarsmes tiesībām (37), un nolēmumiem par nelikumīgi aizvesta bērna atpakaļatdošanu (38). Izpildāmības pasludināšana zināmā mērā ir aizstāta ar apliecinājumu, kurš šādos gadījumos ir jāpievieno nolēmumam, lai varētu atteikties no izpildāmības pasludināšanas procedūras. Izmantojot šo apliecinājumu, nolēmumu pieņemošā tiesa pierāda saderību ar Regulā noteiktajām prasībām, tostarp to, ka bērnam ir bijusi iespēja tikt uzklausītam.
73. No tā, ka attiecībā uz iepriekš minētajiem īpašajiem nolēmumu veidiem ir izslēdzama izpildāmības pasludināšanas procedūra, ieviešot apliecinājumu, – tieši pretēji – izriet, ka izpildāmības pasludināšanas procedūra attiecībā uz pārējiem nolēmumiem, kas ir saistīti ar vecāku atbildību, ir jāveic bez izņēmuma – arī steidzamos gadījumos. Ja nodoms būtu bijis nepiemērot šo procedūru steidzamības dēļ attiecībā uz nolēmumiem par ievietošanu, nolēmumu pieņemošās tiesas apliecinājums pat nevarētu aizstāt šo procedūru.
74. Izpilde ārpus valsts, kurā nolēmums ir pieņemts, bez iepriekšējas izpildāmības pasludināšanas pēc tam radītu arī ievērojamas praktiska rakstura problēmas. Valsts izpildes iestādes faktiski nebūtu tiesīgas uzņemties izvērtēt tām iesniegto ārvalsts nolēmumu, it īpaši izvērtēt nolēmuma izpildāmības nosacījumus un izsecināt no tā veicamās izpildes būtību un apjomu. Lai nepieļautu šādas neskaidrības, Regulā ir noteikta izpildāmības pasludināšanas procedūra. Šie praktiska rakstura sarežģījumi, kuri rodas no izpildes bez izpildāmības pasludināšanas, pamatlietā iesaistīto tiesību sistēmu līdzīguma un vienas un tās pašas valodas izmantošanas dēļ var nebūt acīmredzami. Tomēr tāds pats jautājums par izpildāmības pasludināšanas prasību, protams, var rasties arī gadījumos, kad izpildes iestādēm ir jāizpilda izpildraksts, kuru tās vispār nepārzina.
75. Līdz ar to steidzamības iemesli nevar pamatot atkāpšanos no izpildāmības pasludināšanas prasības.
76. S. C. aizbildnis ad litem ir izvirzījis vēl vienu argumentu attiecībā uz to, ka apstrīdētais nolēmums nav jāpasludina par izpildāmu. Viņaprāt, Regulā vispārīgi nav paredzēts, ka attiecībā uz bērnu noteikts piespiedu pasākums būtu jāpasludina par izpildāmu; šāda pasludināšana ir vajadzīga, vienīgi lai izpildītu nolēmumus attiecībā uz pilngadīgām personām. Tomēr pamatlietā gan HSE, gan S. C. māte, kas ir pamatlietas dalībniece, ir piekritusi ievietošanai. Līdzīgus argumentus tiesas sēdē bija izvirzījusi Vācijas valdība, kura uzskatīja, ka pasākumi, ar kuriem pret bērna gribu tiek īstenots nolēmums, nav jāizpilda.
77. Protams, klasisks gadījums, kas nāk prātā saistībā ar nolēmumu par vecāku atbildību izpildi, ir gadījums, kad viens no vecākiem vēlas izpildīt nolēmumu, kas taisīts attiecībā uz otru no vecākiem. Tomēr Regulas piemērošanas jomā ir ietverti arī nolēmumi par bērnu ievietošanu. Nekas Regulā neliecina par to, ka uz šādiem nolēmumiem varētu nebūt attiecināma izpildāmības pasludināšanas prasība, kad tie ir jāizpilda, neraugoties uz to, ka pret to iebilst pats bērns.
78. Apliecinājumā, kas ir jāizsniedz saskaņā ar Regulas 39. pantu, iesniedzējtiesa centrālo iestādi un Peterborough City Council ir norādījusi kā personas, attiecībā pret kurām ir prasīta izpilde. Līdz ar to S. C. aizbildnis ad litem uzskata, ka nolēmumā neesot ietvertas nekādas norādes saistībā ar bērnu veikt kādas darbības vai atturēties no tām, bet tas esot adresēts aprūpes iestādei, kurai esot jāveic ievietošana. Tomēr nolēmumā par ievietošanu ir iekļauts rīkojums, ar kuru noteikts, ka S. C. ir jāpiekrīt, ka viņa tiek pārvesta uz aprūpes iestādi un ka viņai tajā ir jāuzturas.
79. Rīkojuma par ievietošanu slēgta tipa iestādē piespiedu izpilde ietekmē ievietojamā bērna pamattiesības uz brīvību, kuras saskaņā ar Pamattiesību hartas 6. pantu ir “ikvienam”, tostarp nepilngadīgajiem (39). Viedoklis, ka attiecībā uz bērnu izdota rīkojuma par ievietošanu izpildei nav vajadzīga izpildāmības pasludināšana, nenoliedzami nozīmētu, ka izpildes pasākumiem attiecībā uz bērnu nav vajadzīgs juridiskais pamats, kurš principā ir noteikts izpildei un ar kuru tiek pamatota brīvības aizskaršana, pasludinot izpildāmību, ar kuru ārvalsts nolēmums tiek iekļauts izpildes valsts tiesību sistēmā. Līdz ar to bērns būtu vienīgi valsts veiktā piespiedu pasākuma priekšmets.
80. Šāds uzskats nebūtu savienojams ar bērna pamattiesībām. Tomēr saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 preambulas trīsdesmit trešo apsvērumu Regulā ir atzītas pamattiesības un respektēti Hartas principi, it īpaši, lai nodrošinātu to bērna pamattiesību ievērošanu, kas noteiktas tās 24. pantā (40).
81. Ievietošana, kura ir saistīta ar tādu brīvības atņemšanu, par kādu ir runa apstrīdētajā nolēmumā par vecāku atbildību, un tās izpilde ļoti nopietni aizskar bērna tiesības. Ja tiktu pieņemts, ka šajā lietā izpildāmības pasludināšana nav vajadzīga, piespiedu pasākumi, lai īstenotu rīkojumu par ievietošanu, būtu pamatoti tikai ar nolēmuma atzīšanu saskaņā ar Regulas 21. pantu. Kā Komisija pamatoti ir norādījusi, tas turklāt prasītu bērnam vai viņa aizbildnim ad litem lūgt pieņemt nolēmumu par to, ka nolēmums nevar tikt atzīts saskaņā ar 21. panta 3. punktu, lai izpildes pasākumiem atņemtu to juridisko pamatu. Šādā gadījumā nepietiekami būtu ņemtas vērā bērna intereses.
82. Visbeidzot, Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par bērna tiesībām 20. pantā arī ir noteikts, ka bērnam, kuram uz laiku vai pastāvīgi nav savas ģimenes vides, ir tiesības uz īpašu valsts aizsardzību un palīdzību.
83. Izpildāmības pasludināšanas procedūrā tiesa, izvērtējot jautājumu par izpildāmību, pati pēc savas ierosmes pārbauda, vai saskaņā ar Regulas 23. pantu ir kāds atteikuma pamats. Papildus 56. pantā noteiktās procedūras ievērošanai 23. panta a) punktā ir minēta sabiedriskā kārtība, tieši atsaucoties uz bērna interesēm. Saistībā ar to īpaši jānorāda arī uz 23. panta b) punktā minēto atteikuma pamatu – bērna neuzklausīšanu.
84. Pieņemot Regulu Nr. 2201/2003, tika panākta vienošanās par atsevišķiem vienveidīgiem procesuālajiem standartiem, piemēram, principā saglabāt izpildāmības pasludināšanas prasību. Tās mērķis bija arī aizsargāt lietas dalībniekus. Atteikšanās no šiem procesuālajiem standartiem attiecībā uz nepilngadīgajām personām, kuras iebilst pret rīkojumiem par ievietošanu slēgta tipa iestādē, viņu nepilngadības dēļ nebūtu savienojama ar Regulas mērķi.
85. Regulas 56. panta 2. punktā paredzētā piekrišanas procedūra nevar aizstāt izpildāmības pasludināšanu. Vispirms tas izriet no 56. panta vietas Regulas sistēmā, – tas atrodas nodaļā par sadarbību starp centrālajām iestādēm, nevis nodaļā par atzīšanu un izpildi. Turklāt abām procedūrām ir dažādi mērķi. Kā izskaidrots iepriekš, piekrišanas mērķis ir pirms rīkojuma par ievietošanu izdošanas noskaidrot administratīvos šķēršļus, kuri varētu rasties saistībā ar pārrobežu ievietošanu. Savukārt ar izpildāmības pasludināšanu nolēmumu par ievietošanu ir iespējams izpildīt. Regulā nav ietvertas nekādas norādes par piekrišanas procedūras praktisko organizēšanu. Tā – gluži pretēji – atbilstoši 56. panta 3. punktam ir valstu tiesību ziņā. Arī šī iemesla dēļ piekrišana nevar būt atbilstošs izpildāmības pasludināšanas procedūras, attiecībā uz kuru Regulā ir paredzēti detalizēti noteikumi, aizstājējs.
86. Tādējādi nolēmums par bērna ievietošanu slēgta tipa iestādē ir jāpasludina par izpildāmu pat tad, ja tas ir jāizpilda attiecībā uz bērnu.
3. Starpsecinājums
87. Uz trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka nolēmums par bērna ievietošanu slēgta tipa iestādē ir jāpasludina par izpildāmu saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 28. pantu, ja pasākumi, kurus ir noteikušas valsts iestādes citā dalībvalstī, lai īstenotu nolēmuma saturu, ir pamatoti ar šo nolēmumu.
4. Apsvērumi par īpašu steidzamību
88. Situācija šajā lietā, ņemot vērā pašapdraudējuma risku un to, ka Īrijā nav piemērotas alternatīvas ievietošanas iespējas, ir īpaši steidzama. Līdz ar to es gribētu tālāk izteikt dažus apsvērumus par tiesas sēdē apspriesto jautājumu saistībā ar iespējamajiem veidiem, kas ļautu nonākt pie pragmatiska risinājuma īpaši steidzamā pārrobežu ievietošanas gadījumā.
89. Šajā lietā viena iespēja būtu Anglijas tiesām līdz izpildāmības pasludināšanas procedūras pabeigšanai, pamatojoties uz Regulas 20. panta 1. punktu, noteikt pagaidu pasākumus, lai īstenotu šo ievietošanu. To ir izvēlējusies darīt arī Anglijas High Court.
90. Atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 20. pantam ir jāizpilda trīs kumulatīvi nosacījumi: pirmkārt, saskaņā ar 1. punktu attiecīgajiem pasākumiem ir jābūt steidzamiem; otrkārt, tie ir jānosaka attiecībā uz personām dalībvalstī, kurā atrodas tiesas, kuras vēlas atsaukties uz 20. pantu; un, treškārt, tiem ir jābūt pagaidu pasākumiem 2. punkta mērķiem, proti, tos jāpārtrauc piemērot brīdī, kad dalībvalsts tiesa, kurai ir piekritība pēc būtības, ir “veikusi pasākumus” (41).
91. Steidzamības nosacījums nenoliedzami būtu izpildīts šajā lietā. Šajā lietā būtu izpildīts arī otrais nosacījums par to, ka personai ir jāatrodas valstī, kurā atrodas tiesa. Manuprāt, īpaši steidzamā lietā bērns sākotnēji varēja tikt aizvests uz citu dalībvalsti, izmantojot valsts pasākumus, ar kuriem tiek īstenots rīkojums par ievietošanu, lai līdz izpildāmības pasludināšanas procedūras beigām radītu prasītos apstākļus pagaidu ievietošanai šajā valstī atbilstoši 20. pantam. Lai nodrošinātu bērna aizsardzības pasākumu saskaņošanu, šādā gadījumā tiesas iepriekš varētu un tām būtu jāsazinās vienai ar otru saskaņā ar 55. panta c) punktu.
92. Vairums lietas dalībnieku ir iebilduši pret pieeju, kas balstīta uz 20. pantu, apgalvojot, ka tiesa, kurai faktiski saskaņā ar Regulu ir jurisdikcija, nepieņem nolēmumu šajā lietā. Pašā 20. panta 2. punktā ir paredzēts, ka pagaidu pasākumus pārtrauc piemērot brīdī, kad dalībvalsts tiesa, kurai ir piekritība pēc būtības, ir veikusi pasākumu. Šajā lietā tiesa, kurai ir piekritība pēc būtības, jau ir pieņēmusi nolēmumu un jautājums ir tikai par to, vai šim nolēmumam ir iedarbība.
93. Tādējādi tiesas sēdē kā alternatīva pieejai saskaņā ar Regulas 20. pantu tika diskutēts, vai izpilde var pamatoties uz izpildāmības pasludināšanu pat pirms pārsūdzības par izpildāmības pasludināšanu iesniegšanas termiņa izbeigšanās vai pirms pārsūdzības izskatīšanas pabeigšanas. Tas nozīmētu, ka, tiklīdz tiesa, kurai ir piekritība, būtu pieņēmusi nolēmumu par izpildi saskaņā ar 31. panta 1. punktu, ar to varētu tikt pamatoti izpildes pasākumi. Pārsūdzības iesniegšanai līdz ar to nebūtu nekādas apturošas iedarbības. Atbilstoši Regulas 31. panta 1. punktam nolēmums par izpildāmības pasludināšanu ir jāsagatavo nekavējoties; Anglijā šāds nolēmums var tikt pieņemts dažu dienu laikā.
94. Tomēr no Apvienotās Karalistes valdības iesniegtajiem tiesību aktiem un rakstveida atbildes uz Tiesas uzdotu jautājumu nepārprotami izriet, ka saskaņā ar Anglijas tiesībām izpildes pasākumus nav atļauts pamatot ar ārvalsts tiesas nolēmumu, kamēr nav beidzies Regulā noteiktais laikposms pārsūdzības par izpildāmības pasludināšanu iesniegšanai (42).
95. Tādējādi rodas jautājums, vai tādā lietā kā šī lieta izpildes pasākumi varētu tikt atļauti saskaņā ar Regulu pat tad, ja izpildāmības pasludināšana atbilstoši valsts tiesībām vēl nav stājusies likumīgā spēkā.
96. Regulā Nr. 2201/2003 nav ietverts Regulas Nr. 44/2001 (“Briseles I regula”) (43) 47. pantam līdzīgs noteikums, kurā tieši būtu paredzēta iespēja veikt izpildi aizsardzības nolūkā pirms izpildāmības pasludināšanas procedūras beigām.
97. Tomēr Regulā ietvertais formulējums pieļauj interpretāciju, saskaņā ar kuru izpildes pasākumi ir iespējami uzreiz, tiklīdz ir pieņemts nolēmums par izpildāmības pasludināšanu. Regulas 28. panta 1. punktā ir paredzēts, ka nolēmums, ar kuru tiek noteikta vecāku atbildības īstenošana, ir jāizpilda, kad tas ir pasludināts par izpildāmu. Nolēmums par izpildāmības pasludināšanu ir pieņemts, kad tiesa ir pieņēmusi nolēmumu saskaņā ar 31. pantu. Atbilstoši Regulā ietvertajam formulējumam šī situācija nemainās, ja par nolēmumu, ar kuru pasludināta izpildāmība, ir iesniegta pārsūdzība saskaņā ar 33. pantu.
98. Interpretējot un piemērojot Regulu, vispirms, ņemot vērā Pamattiesību hartas 24. pantu, ir jāievēro bērna intereses. Bērna intereses var prasīt elastīgu risinājumu, kas uz laiku, kamēr notiek izpildāmības pasludināšanas procedūra, ir pieļaujams īpaši steidzamos pārrobežu ievietošanas gadījumos, kad citādi ar rīkojumu par pārrobežu ievietošanu laika rituma dēļ nevar tikt izpildīts tā mērķis.
99. Ņemot vērā vajadzību ievērot bērna intereses un – cik vien iespējams – tās aizsargāt, arguments par labu šai pieejai ir tāds, ka ar to var tikt īstenots tādas tiesas nolēmums, kurai ir piekritība saskaņā ar Regulas sistēmu, bet nevar tikt veikta atsaukšanās uz steidzamiem pasākumiem, kurus noteikusi tiesa, kurai ir tikai sekundāra piekritība starplaikā. Saskaņā ar Regulu tiesa, kura atrodas vietā, kurā bērns pastāvīgi dzīvo, ir uzskatāma par tiesu, kurai ir primāra piekritība, jo tiek uzskatīts, ka šī tiesa pieņems visatbilstošāko nolēmumu, jo tā atrodas vistuvāk bērnam (44). Turklāt ar tiesas nolēmumu, kas pasludināts par izpildāmu, jau ir atļauta iespēja veikt izpildi, pamatojoties uz dokumentu uzņemošajā dalībvalstī.
100. Nenoliedzami, nolēmuma tūlītēja īstenošana uz laiku, kamēr notiek pārsūdzības izskatīšana saskaņā ar Regulas 33. pantu, būtu noticis fakts, jo rīkojums, kuru izdevusi tiesa, kurai ir piekritība, neatgriezeniski tiktu izpildīts vismaz šajā laikposmā. Tomēr šajā lietā prioritāte ir dodama bērna interešu aizsardzībai. Ja pārsūdzības izskatīšanas laikā ievietošana netiktu veikta, tad pastāvētu arī notikuša fakta iespēja ar daudz nopietnākām sekām, proti, kaitējuma nodarīšanu bērna veselībai vai pat viņa dzīvībai. Līdz ar to tiesa, kurai ir piekritība un kura ir izvērtējusi visus attiecīgos apstākļus, rīkojumu par ievietošanu ir atzinusi par vajadzīgu pasākumu. Regulā noteiktajai jurisdikcijas sistēmai un savstarpējās uzticības principam būtu pretrunā, ja tiesa uzņemošajā dalībvalstī pārskatītu šo vērtējumu netieši, nosakot savus steidzamos pasākumus uz pārsūdzības izskatīšanas laiku.
101. Līdz ar to es priekšroku dotu risinājumam, saskaņā ar kuru īpaši steidzamos pārrobežu ievietošanas gadījumos, kad steidzamība ir acīmredzama no paša nolēmuma, tiesas, kurai ir piekritība, pieņemtais nolēmums var tikt izpildīts pat pirms nolēmuma par izpildāmības pasludināšanu stāšanās likumīgā spēkā.
102. Ja, tieši pretēji, tiktu atļauta pieeja tikai saskaņā ar Regulas 20. pantu, iepriekš minētie apsvērumi, manuprāt, nozīmētu, ka ar aizsardzības pasākumiem, kas noteikti līdz izpildāmības pasludināšanas procedūras pabeigšanai, arī – cik vien iespējams – būtu jāizpilda tiesas, kurai ir piekritība, nolēmuma saturs.
103. Šādi pagaidu un aizsardzības pasākumi ir pasākumi, kuri ir paredzēti attiecīgās dalībvalsts tiesībās. Tādējādi valsts likumdevējam principā ir jānosaka valsts iestāžu veicamie pasākumi, lai aizsargātu bērna intereses, un jāparedz detalizēti procesuālie noteikumi to īstenošanai (45).
104. Tādā lietā kā pamatlieta, kurā nozīmīgs ir tikai starplaiks līdz izpildāmības pasludināšanas pabeigšanai ar likumīgā spēkā stājušos nolēmumu, uzņemošās valsts tiesām ir jāizmanto savas valsts tiesībās pieejamie līdzekļi, lai – cik vien iespējams –, izmantojot tās noteiktos steidzamos pasākumus, izpildītu tāda nolēmuma saturu, kuru pieņēmusi tiesa, kurai ir piekritība. Tas izriet no nolēmuma par ievietošanu atzīšanas sekām saskaņā ar Regulas 21. pantu.
D – Piektais un sestais prejudiciālais jautājums
105. Ar piekto un sesto prejudiciālo jautājumu tiek jautāts, vai tad, ja tiesa pieņem jaunus rīkojumus, ar kuriem tiek pagarināts ievietošanas termiņš, katrreiz ir vajadzīga piekrišana saskaņā ar 56. panta 2. punktu un izpildāmības pasludināšana atbilstoši 28. pantam. Iesniedzējtiesa šos jautājumus ir uzdevusi, ņemot vērā, ka tā vēlētos izdot rīkojumu par ievietošanu, katrā gadījumā nosakot pagaidu pasākumu uz cik vien īsu laikposmu iespējams, bet ne ilgāku par četrām nedēļām, un pēc tam atjaunot rīkojumus par ievietošanu uz īsiem laikposmiem, ja tas būtu vajadzīgs. Iesniedzējtiesai nešķiet praktiski iespējams katrreiz saņemt piekrišanu un lūgt izpildāmības pasludināšanu.
106. Lai izpildītu tās iepriekš minēto mērķi, attiecībā uz plānoto ievietošanas ilgumu ir jāsaņem piekrišana saskaņā ar 56. panta 2. punktu. Līdz ar to piekrišana, kas ir dota tikai uz vienu mēnesi, nevar būt spēkā bezgalīgi nākotnē, ja vien tā nav tieši dota attiecībā uz iespējamu rīkojuma par ievietošanu pagarināšanu vai uz nenoteiktu laikposmu.
107. Izpildes pasākumi var tikt pamatoti ar nolēmumu, kurš ir bijis pasludināts par izpildāmu, tikai tiktāl, ciktāl tas izriet no paša nolēmuma. Ja ievietošana ar šo nolēmumu ir noteikta tikai uz noteiktu laikposmu, pat nolēmums, kurš ir ticis pasludināts par izpildāmu, nevar būt juridiskais pamats, lai tiktu īstenota ievietošana uz ilgāku laiku, nekā paredzēts nolēmumā. Šāds nolēmums nav izpildāms uz ilgāku laikposmu. Ārpus laikposma, attiecībā uz kuru ar nolēmumu ir noteikta ievietošana, attiecībā uz izpildāmības pasludināšanas procedūru nebūtu izpildīts nosacījums par nolēmuma izpildāmību valstī, kurā nolēmums ir pieņemts (46). Līdz ar to attiecībā uz turpmākiem rīkojumiem par ievietošanu būs vajadzīgs jauns nolēmums par izpildāmības pasludināšanu. Tā kā ievietošana slēgta tipa iestādē vienmēr būs pēdējais līdzeklis, saprātīgāk to ir noteikt tikai uz absolūti nepieciešamo laiku. Ja vajadzīgs, tiesa, kas nosaka ievietošanu, tomēr sākotnēji var noteikt ievietošanu uz ilgāku laikposmu (un tas ir pasludināms par izpildāmu) un tad ik pēc neilga starplaika pārbaudīt, vai šis rīkojums nebūtu atceļams.
108. Līdz ar to uz piekto un sesto jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 56. panta 2. punktu sniegtā piekrišana, kura tikusi dota uz noteiktu laikposmu, nav piemērojama arī attiecībā uz nolēmumiem, ar kuriem ievietošana tiek pagarināta; šādā gadījumā ir jāsaņem jauna piekrišana. Izpildes pasākumi var tikt pamatoti ar nolēmumu, kurš ir pasludināts par izpildāmu, tikai uz laikposmu, attiecībā uz kuru ar nolēmumu ir noteikta ievietošana.
V – Secinājumi
109. Ņemot vērā šos apsvērumus, iesaku Tiesai uz High Court of Ireland prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Regulas (EK) Nr. 2201/2003 materiālajā piemērošanas jomā ietilpst arī nolēmums, ar kuru ir noteikta bērna ievietošana, kas ir saistīta ar brīvības atņemšanu un kuras mērķis ir bērna aizsardzība, citas dalībvalsts aprūpes iestādē;
2) piekrišana atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 56. panta 2. punktam ir jādod valsts iestādei pirms nolēmuma par ievietošanu pieņemšanas. Tikai tādas iestādes piekrišana, kurā bērns ir ievietojams, nav pietiekama. Ja vēlāk izrādās, ka tiesa, kura pieņem nolēmumu par ievietošanu, neraugoties uz saviem centieniem, nav saņēmusi iestādes, kurai ir piekritība, piekrišanu, un ja šīs kļūdas pamatā ir pārprotami vai neatbilstoši centrālās iestādes apgalvojumi, tad ir atļauts piekrišanu saņemt vēlāk bez jauna nolēmuma par ievietošanu pieņemšanas;
3) nolēmums par bērna ievietošanu slēgta tipa iestādē ir jāpasludina par izpildāmu saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 28. pantu, ja pasākumi, kurus ir noteikušas valsts iestādes citā dalībvalstī, lai īstenotu nolēmuma saturu, ir pamatoti ar šo nolēmumu;
4) saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 56. panta 2. punktu sniegtā piekrišana, kura tikusi dota uz noteiktu laikposmu, nav attiecināma arī uz nolēmumiem, ar kuriem ievietošana tiek pagarināta; šādā gadījumā ir jāsaņem jauna piekrišana. Izpildes pasākumi var tikt pamatoti ar nolēmumu, kurš ir pasludināts par izpildāmu, tikai uz laikposmu, attiecībā uz kuru ar nolēmumu ir noteikta ievietošana.