ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 14. februārī (1)
Lieta C‑58/18
Michel Schyns
pret
Belfius Banque SA
(Justice de Paix du canton de Visé (Vizē kantona miertiesa, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju tiesību aizsardzība – Direktīva 2008/48/EK – Prakse pirms līguma noslēgšanas – Kreditora pienākums sameklēt pielāgotāko kredīta veidu un kredīta summu, ņemot vērā patērētāja finansiālo stāvokli līguma slēgšanas brīdī un kredīta mērķi – Kreditora pienākums atteikties no līguma slēgšanas, ja ir pamats uzskatīt, ka patērētājs nevarēs ievērot no līguma izrietošās saistības
I. Ievads
1. Šajā prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā Tiesai tiek lūgts interpretēt Direktīvu 2008/48 par patēriņa kredītlīgumiem (2). Būtībā tā tiek aicināta izskaidrot saistību starp dažādajiem kreditora pienākumiem pirms līguma noslēgšanas. Konkrētāk, runa ir, pirmkārt, par Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punktā minētā pienākuma pirms līguma slēgšanas sniegt izskaidrojumus tvērumu un, otrkārt, par Direktīvas 2008/48 8. pantā paredzētās patērētāja kredītspējas novērtēšanas iespējamo nozīmi līguma slēgšanā.
2. Beļģijas pirmās instances tiesas iesniegtie jautājumi par interpretāciju ir jāvērtē, ņemot vērā “[mērķtiecīgu] pilnīgu saskaņošanu” (3), ko paredz Direktīva 2008/48. Šajā ziņā rodas jautājums, ciktāl šāda saskaņošana ierobežo iespēju pieņemt stingrākas valsts tiesību normas, pat ja šīs tiesību normas, iespējams, varētu efektīvi aizsargāt patērētāju pret pārsteidzīgu vai nepārdomātu kredītsaistību uzņemšanos un tādējādi atbilst vienam no Direktīvas 2008/48 pamatmērķiem. Šī jautājuma problemātika vēlreiz uzsver (4) konfliktsituāciju starp Direktīvā 2008/48 paredzēto augsto patērētāju tiesību aizsardzības līmeni (5), no vienas puses, un vienlaicīgu iekšējā tirgus pilnveidošanu, mazinot juridisko sadrumstalotību (6), no otras puses.
II. Tiesiskais regulējums
A. Savienības tiesības
3. Saskaņā ar 1. pantu Direktīvas 2008/48 mērķis ir saskaņot noteiktus dalībvalstu normatīvo aktu un administratīvo procedūru aspektus, kas attiecas uz līgumiem par patēriņa kredītu.
4. Direktīvas 2008/48 5. pants attiecas uz informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas. Šī panta 6. punkts ir formulēts šādi:
“Dalībvalstis nodrošina, ka kreditori un attiecīgā gadījumā kredīta starpnieki sniedz atbilstīgus izskaidrojumus patērētājam, lai patērētājs varētu novērtēt, vai piedāvātais kredītlīgums ir pielāgots viņa vajadzībām un finansiālajai situācijai, attiecīgā gadījumā izskaidrojot informāciju, kas pirms līguma noslēgšanas sniedzama saskaņā ar 1. punktu, kā arī piedāvāto produktu būtiskākos raksturlielumus un konkrētās sekas, kādas tie varētu izraisīt patērētājam, tostarp sekas gadījumā, ja patērētājs nepildītu maksājumu saistības. Dalībvalstis palīdzības sniegšanas veidu un apjomu, kā arī palīdzības sniedzēju var pielāgot tās situācijas īpašajiem apstākļiem, kādā kredītlīgums tiek piedāvāts, un kam tas tiek piedāvāts, kā arī piedāvātajam kredīta veidam.”
5. Direktīvas 2008/48 8. panta 1. punktā ir paredzēts kreditoram pienākums novērtēt patērētāja kredītspēju pirms līguma noslēgšanas un ir formulēts šādi:
“Dalībvalstis nodrošina, ka pirms kredītlīguma noslēgšanas kreditors novērtē patērētāja kredītspēju, pamatojoties uz pietiekamu informāciju, kas attiecīgā gadījumā iegūta no patērētāja, un, ja nepieciešams, uz ziņām, kas iegūtas no attiecīgās datubāzes. Dalībvalstis, kurās tiesību akti paredz, ka kreditori novērtē patērētāju kredītspēju, pamatojoties uz ziņām, kas iegūtas no attiecīgās datubāzes, var saglabāt šo prasību.”
6. Attiecībā uz saskaņošanas mērķi Direktīvas 2008/48 22. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ciktāl šajā direktīvā iekļauti saskaņoti noteikumi, dalībvalstis savos valsts tiesību aktos nedrīkst saglabāt vai ieviest noteikumus, kas atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem.”
7. Visbeidzot Direktīvas 2008/48 23. pantā ir noteikts dalībvalstīm pieņemt noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas, par valsts noteikumu, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, pārkāpumiem un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu to īstenošanu. Sankcijām ir jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.
B. Valsts tiesības
8. Padomes Direktīva 87/102/EEK (1986. gada 22. decembris) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz patēriņa kredītu (7) Beļģijā tika transponēta ar Likumu par patēriņa kredītu un šī likuma īstenošanas noteikumiem (8). Direktīva 2008/48 tika transponēta, veicot grozījumus šajā likumā (9). Ar 2014. gada 19. aprīļa likumu (2014. gada 28. maija Moniteur belge, 41686. lpp.; vācu valodas redakcija ir publicēta 2017. gada 10. janvāra Moniteur belge) visbeidzot tika atcelts Likums par patēriņa kredītu un tā noteikumi tika iekļauti Ekonomisko tiesību kodeksā un stājās spēkā 2015. gada 1. aprīlī.
9. Likuma par patēriņa kredītu 10. pantā, novērtējot patērētāja kredītspēju, bija paredzēta atsauce uz “tādu [patērētājam prasītu] precīzu un pilnīgu informācijas [..] iegūšanu, ko [kreditors vai kredīta starpnieks] uzskata par nepieciešamu, lai novērtētu viņu finansiālo stāvokli un atmaksas iespējas un katrā ziņā novērtētu pašreizējās finanšu saistības” (10).
10. Likuma par patēriņa kredītu 11. panta 4. punkta 1. apakšpunkts redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktisko apstākļu rašanās brīdī (11), bija formulēts šādi:
“Kreditori un attiecīgā gadījumā kredīta starpnieki sniedz atbilstīgus izskaidrojumus patērētājam, attiecīgā gadījumā paskaidrojot pirms līguma noslēgšanas informāciju, kas sniedzama saskaņā ar 1. punktu, kā arī piedāvāto produktu būtiskās īpašības un konkrētās sekas, ko tie var radīt patērētājam, tostarp informāciju par sekām gadījumos, kad patērētājs nepilda maksājumu saistības, lai patērētājs varētu izvērtēt, vai līgums atbilst viņa vajadzībām un viņa finansiālajam stāvoklim.”
11. Likuma par patēriņa kredītu 15. panta 1. punktā un 2. punktā redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu rašanās brīdī (12), bija noteikts:
“1. Kreditoriem un kredīta starpniekiem attiecībā uz kredītlīgumiem, kurus viņi parasti piedāvā vai kuros parasti ir iesaistīti, ir jāsameklē pielāgotākais kredīta veids un summa, ņemot vērā patērētāja finansiālo stāvokli līguma slēgšanas brīdī un kredīta mērķi.
2. Kreditors var slēgt kredītlīgumu tikai tad, ja, ņemot vērā informāciju, kas ir vai kam vajadzētu būt viņa rīcībā, it īpaši, pamatojoties uz pārbaudi, kas veikta saskaņā ar 2001. gada 10. augusta Likuma par Privātpersonu kredītu reģistru 9. pantu, un 10. pantā minēto informāciju, tam ir pamats uzskatīt, ka patērētājs varēs ievērot no līguma izrietošās saistības.”
12. Likuma par patēriņa kredītu (13) 19. panta 1. un 2. punkts ir formulēti šādi:
“Ja finansētā prece vai pakalpojums ir minēts kredītlīgumā vai ja kreditors maksā kredītlīguma summu tieši pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam, patērētāja saistības stājas spēkā tikai pēc preču vai pakalpojuma piegādes; pārdošanas vai pakalpojuma sniegšanas ar atkārtotu izpildījumu gadījumā patērētāja saistības stājas spēkā no preču piegādes vai pakalpojuma sniegšanas sākuma un beidzas, ja piegāde vai pakalpojuma sniegšana tiek pārtraukta, ja vien patērētājs pats nesaņem kredīta summu un kreditoram pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja identitāte nav zināma.
Kredīta summu var nodot pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam tikai pēc tam, kad kreditoram ir paziņots par preču piegādi vai pakalpojuma sniegšanu.”
III. Fakti un tiesvedība pamatlietā
13. 2012. gada 8. maijā ar M. Schyns noslēgtajā līgumā SPRL HOME VISION (turpmāk tekstā – “Home Vision”) apņēmās uzstādīt saules fotoelementu iekārtu 40 002 EUR vērtībā (14). Papildus Home Vision apņēmās atmaksāt ikmēneša kredīta maksājumus 622,41 EUR apmērā apmaiņā pret zaļajiem sertifikātiem, kas attiecībā uz iekārtu tiktu piešķirti 10 gadu laikposmam. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet sīkāka informācija par šo aizdevumu.
14. 2012. gada 10. maijā tika izrakstīts rēķins par nolīgto summu. 2012. gada 22. maijā S.A. DEXIA BANQUE BELGIQUE kā juridiskais priekštecis BELFIUS BANQUE (turpmāk tekstā – “Belfius Banque”) piešķīra M. Schyns aizdevumu, kas zināms kā “Eco‑Crédit Habitation”, 40 002 EUR apmērā ar apmaksas termiņu 120 mēneši un kas atmaksājams ikmēneša maksājumos 427,72 EUR apmērā. Aizdevuma summa tika izmaksāta M. Schyns, kas to savukārt pārskaitīja Home Vision.
15. Tomēr nolīgtās saules fotoelementu iekārtas nekad netika uzstādītas, tādējādi 2012. gada 8. maija līgumā panāktā vienošanās par finansējumu neīstenojās. 2013. gada 5. decembrī Home Vision tika atzīta par maksātnespējīgu.
16. Pēc tam, kad M. Schyns vairāk nekā četrus gadus bija veicis ikmēneša kredītmaksājumus saskaņā ar 2012. gada 22. maija līgumu, viņš 2016. gada 21. decembrī cēla prasību pret kreditoru par līguma atcelšanu sakarā ar Belfius Banque kļūdaino rīcību un par viņa atbrīvošanu no visām atmaksas saistībām. 2017. gada 15. maijā iesniegtajos prasījumos M. Schyns papildus izdevumu atlīdzībai lūdz, lai tiktu konstatēts, ka 2012. gada 22. maija kredītlīgums ir spēkā neesošs, un lai M. Schyns tiktu atbrīvots no visām atmaksas saistībām, sākot no 2016. gada decembra. Belfius Banque iebilda pret prasībām un pakārtoti ierosināja uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu.
IV. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā
17. Ar 2018. gada 22. janvāra lēmumu, kas saņemts 2018. gada 30. janvārī, Justice de Paix du canton de Visé (Vizē kantona miertiesa, Beļģija) uzdeva Tiesai saskaņā ar LESD 267. pantu šādus prejudiciālus jautājumus:
“1.a) Vai ar Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punktu, ņemot vērā tā mērķi nodrošināt patērētājam iespēju novērtēt to, vai piedāvātais kredītlīgums ir pielāgots viņa vajadzībām un viņa finansiālajam stāvoklim, netiek pieļauts Likuma par patēriņa kredītu 15. panta pirmās daļas formulējums (tagad ir atcelts un aizstāts ar Ekonomikas tiesību kodeksa VII.75. pantu), ņemot vērā, ka [15. panta pirmajā daļā] ir noteikts, ka kreditoram un kredīta starpniekam attiecībā uz kredītlīgumiem, kurus viņi parasti piedāvā vai kuros parasti ir iesaistīti, ir jāsameklē pielāgotākais kredīta veids un summa, ņemot vērā patērētāja finansiālo stāvokli līguma slēgšanas brīdī un kredīta mērķi, ciktāl šī [norma] nosaka kreditoram vai kredīta starpniekam vispārīgu pienākumu sameklēt patērētājam pielāgotāko kredītu, kas nav ietverts iepriekš minētās direktīvas tekstā?
b) Vai ar Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punktu, ņemot vērā tā mērķi nodrošināt patērētājam iespēju novērtēt to, vai piedāvātais kredītlīgums ir pielāgots viņa vajadzībām un viņa finansiālajam stāvoklim, netiek pieļauts Likuma par patēriņa kredītu 15. panta otrās daļas formulējums (tagad ir atcelts un aizstāts ar Ekonomikas tiesību kodeksa VII.77. panta 2. punkta pirmo daļu), ievērojot, ka saskaņā ar to kreditors var noslēgt kredītlīgumu tikai tad, ja, ņemot vērā informāciju, kas ir vai kam vajadzētu būt viņa rīcībā, it īpaši, pamatojoties uz pārbaudi, kas veikta saskaņā ar 2001. gada 10. augusta Likuma par Privātpersonu kredītu reģistru 9. pantu, un 10. pantā minēto informāciju, tam ir pamats uzskatīt, ka patērētājs varēs ievērot no līguma izrietošās saistības, ciktāl [šīs normas] sekas ir tādas, ka kreditoram patērētāja vietā pašam ir jālemj par iespējamā patēriņa kredītlīguma noslēgšanas izdevīgumu?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai Direktīva 2008/48 jāinterpretē tādējādi, ka tā uzdod kreditoram un kredīta starpniekam vienmēr patērētāja vietā novērtēt potenciālās kredītlīguma noslēgšanas izdevīgumu?”
18. Prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesā savus rakstveida apsvērumus iesniedza Belfius Banque kā atbildētāja pamatlietā, Beļģijas Karaliste un Eiropas Komisija. Šīs pašas ieinteresētās personas piedalījās 2018. gada 28. novembra tiesas sēdē.
V. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība
19. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ļoti lakoniskais pamatojums rada šaubas par šī lūguma pieņemamību, ņemot vērā Tiesas Reglamenta 94. panta saturiskās prasības.
20. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa var atteikties atbildēt uz valsts tiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu, ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (15). Lai valsts tiesai sniegtu lietderīgu Savienības tiesību interpretāciju, valsts tiesai jānorāda faktiskie apstākļi un atbilstošais tiesiskais regulējums, kas veido kontekstu tās uzdotajiem jautājumiem, vai vismaz jāpaskaidro faktiskie pieņēmumi, uz kuriem šie jautājumi ir balstīti (16).
21. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iesniedzējtiesas nolēmumos ietvertajai informācijai ir ne vien jāļauj Tiesai sniegt noderīgas atbildes, bet arī jāsniedz dalībvalstu valdībām un citām ieinteresētajām personām iespēja iesniegt apsvērumus saskaņā ar Tiesas statūtu 23. pantu. Tiesai ir jāuzrauga, lai šī iespēja tiktu nodrošināta, ņemot vērā, ka saskaņā ar šo pantu ieinteresētajām personām tiek paziņoti tikai lēmumi par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, pievienojot tulkojumu katras dalībvalsts oficiālajā valodā, taču netiek paziņoti valsts tiesā notiekošās tiesvedības materiāli, ko Tiesai, iespējams, nosūtījusi iesniedzējtiesa (17).
22. Tomēr šajā gadījumā ir jākonstatē, ka iesniedzējtiesa aprobežojās tikai ar lietas apstākļu aprakstīšanu īsumā (18) un dažu valsts tiesību normu citēšanu. Lēmums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu atspoguļo tikai Likuma par patēriņa kredītu 15. panta pirmos divus punktus, kā arī 10. panta fragmentu. Kreditora pienākumi saskaņā ar šiem noteikumiem pamato iesniedzējtiesas šaubas par interpretāciju, ņemot vērā Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punktā minēto.
23. Tostarp netika precizēts, ka Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punkts ir identiski transponēts Beļģijas tiesībās, proti, kā to ir norādījusi Beļģijas valdība, Likuma par patēriņa kredītu 11. panta 4. punktā. Valsts tiesību normas, kas attiecas uz saistītiem kredītlīgumiem, proti, šī likuma 19. pants, nav citētas, lai gan prasītāja galvenā prasība pamatlietā ir uz to balstīta. Nav norādītas arī valsts tiesību normās paredzētās juridiskās sekas gadījumā, ja netiek ievēroti 15. panta 1. un 2. punktā minētie pienākumi (19). Tādējādi tiek izslēgta iespēja izprast saikni starp iespējamiem pārkāpumiem kreditora pienākumu izpildē un prasītāja prasījumiem pamatlietā.
24. Šādos apstākļos ir jāuzdod jautājums, vai Tiesas rīcībā ir pietiekama informācija par lietas apstākļiem un piemērojamajiem valsts tiesību aktiem, lai sniegtu lietderīgas atbildes uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem.
25. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu par Savienības tiesību interpretāciju gan ir attiecināma atbilstības prezumpcija (20). Turklāt šajā lietā Beļģijas valdība varēja savus rakstveida apsvērumus papildināt ar atbilstošo valsts tiesību normu izklāstu.
26. Tomēr tas nemaina to, ka valsts tiesību normu nepilnīgs izklāsts un īsie lietas apstākļu konstatējumi nevajadzīgi ierobežoja dalībvalstu iespēju iesniegt rakstiskus apsvērumus saskaņā ar Tiesas statūtu 23. pantu. Bez ievērības jāatstāj, cik lielā mērā trūkstošo informāciju varētu papildināt ar Tiesas vai ieinteresēto personu veiktu izpēti. Katrā ziņā ir jānorāda, ka nepilnīga informācija par lietas apstākļiem un piemērojamajām valsts tiesību normām ievērojami apgrūtina Tiesas spēju sniegt lietderīgas atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem.
27. Ņemot vērā šos apsvērumus, es uzskatu, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu kopumā neatbilst Tiesas Reglamenta 94. panta prasībām un tas ir jānoraida kā nepieņemams.
VI. Prejudiciālo jautājumu vērtējums pēc būtības
28. Pirms pakārtoti pievērsties prejudiciālajiem jautājumiem, Beļģijas valdības rakstveida apsvērumos ietvertā argumentācija par “saistītā kredītlīguma” jēdzienu rosina izvērtēt šīs dalībvalsts priekšlikumu paplašināt uzdoto prejudiciālo jautājumu izskatīšanu atbilstoši attiecīgajiem direktīvas noteikumiem.
A. Beļģijas valdības priekšlikums vērtējumā iekļaut direktīvas noteikumus par saistītajiem kredītlīgumiem
29. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka prasītājs pamatlietā savu galveno prasījumu pamato ar to, ka aizdevuma summa tika pārskaitīta pirms paziņojuma par salīgtā pakalpojuma sniegšanu, tādējādi neievērojot Likuma par patēriņa kredītu 19. pantā sniegto aizsardzības noteikumu. Šī valsts tiesību norma, kas nebija iekļauta lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu (21), attiecas uz saistītiem kredītlīgumiem un it īpaši paredz, ka patērētāja saistības saskaņā ar kredītlīgumu stājas spēkā tikai pēc finansētās preces vai pakalpojuma piegādes. Tādējādi šajā tiesību normā ir transponētas Direktīvas 87/102 11. panta un Direktīvas 2008/48 15. panta prasības.
30. Iesniedzējtiesa tomēr uzskata, ka Likuma par patēriņa kredītu 19. panta aizsardzības noteikums nav piemērojams. Lai gan pastāvot cieša saikne starp patērētāja noslēgto līgumu ar Home Vision un kredītlīgumu, tomēr attiecīgās tiesību normas piemērošanas nosacījumi neesot izpildīti, jo, pirmkārt, kredītlīgumā neesot norādīta finansējamā prece vai pakalpojums un, otrkārt, kreditors aizdevuma maksājumu neesot pārskaitījis tieši pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam.
31. Šajā ziņā Beļģijas valdība pamatoti norāda, ka saistīto kredītlīgumu gadījumā kreditora pienākums norādīt finansēto darījumu kredītlīgumā izriet no Direktīvas 2008/48 10. panta e) punkta un it īpaši nosaka Direktīvas 2008/48 aizsargājošā 15. panta piemērošanu (22). Tomēr valsts tiesas netieši sniegtā interpretācija par iepriekš minēto pienākumu atņem attiecīgajam patērētājam šo aizsardzību, jo saskaņā ar to norāde par finansēto darījumu ir kreditora rīcības brīvība (23). Ir apšaubāms, vai šī interpretācija, ņemot vērā valsts tiesas pienākumu sniegt interpretāciju, kas būtu atbilstoša direktīvai (24), atbilst Direktīvas 2008/48 izvirzītajam mērķim.
32. Ņemot vērā iepriekš minēto, Beļģijas valdība ierosina Tiesai izskatīt jautājumu par kreditora pienākumu norādīt finansēto darījumu saskaņā ar Direktīvas 2008/48 10. panta e) punktu, lai precizētu tā piemērojamību tādos gadījumos kā pamatlietā.
33. Patiešām, jautājums par interpretāciju izriet no tā, ka Direktīvas 2008/48 noteikumus attiecībā uz tā saucamajiem “saistītajiem kredītlīgumiem” raksturo neveiksmīga savstarpēja atsauce: proti, kamēr Direktīvas 2008/48 3. panta n) punktā saistīti kredītlīgumi tostarp definēti kā tādi, kuros ir tieši ietverta informācija par konkrētām precēm vai konkrētu pakalpojumu sniegšanu, 10. panta e) punktā ir noteikts, ka ar šo noteikumu ieviestais pienākums norādīt (finansēto) preci vai pakalpojumu ir piemērojams (tikai) saistītu kredītlīgumu gadījumā.
34. Šī lieta tomēr nav īpaši piemērota, lai kliedētu acīmredzamās interpretācijas grūtības. Protams, Tiesa var brīvi izskatīt Savienības tiesību normas, kuras valsts tiesa prejudiciālos jautājumos nav minējusi, lai sniegtu šai tiesai atbilstīgas atbildes (25). Tomēr šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa ir skaidri norādījusi, ka tiesību normas par saistītiem kredītlīgumiem tā uzskata par nebūtiskām lietas izspriešanā. Ņemot vērā uzdevumu sadalījumu starp Tiesu un valsts tiesām, ir jāpieņem šāds [iesniedzējtiesas] norādījums, jo prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesas uzdevums nav noteikt, kādas valsts tiesību normas ir piemērojamas pamatlietā (26). Pat ja Tiesai būtu faktiskā un tiesiskā informācija, kas nepieciešama, lai lietderīgi risinātu šo jautājumu par interpretāciju, tās atbilde katrā ziņā būtu hipotētiska. Tādējādi ir jānoraida prejudiciālā nolēmuma tiesvedības paplašināšana ar šo jautājumu, ko pārējās ieinteresētās puses turklāt nav komentējušas.
B. Par pirmā jautājuma a) daļu
35. Pirmā prejudiciālā jautājuma a) daļa attiecas uz Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punkta interpretāciju. Iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai tajā noteiktā pienākuma pirms līguma slēgšanas sniegt izskaidrojumus, proti, nodrošināt patērētājam iespēju “novērtēt, vai piedāvātais kredītlīgums ir pielāgots viņa vajadzībām un finansiālajai situācijai”, mērķis nepieļauj šī noteikuma interpretāciju valsts tiesiskajā regulējumā, saskaņā ar kuru kreditoram un attiecīgā gadījumā kredīta starpniekam kredītlīgumos, kurus viņi parasti piedāvā vai kuros parasti ir iesaistīti, ir jāsameklē pielāgotākais kredīta veids un summa, ņemot vērā patērētāja finansiālo stāvokli līguma slēgšanas brīdī un kredīta mērķi. Tādējādi jautājums ir par to, vai un cik lielā mērā Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punktā minētais pienākums sniegt izskaidrojumus pirms līguma slēgšanas atbilstoši direktīvas 5. panta 1. punktam var tikt paplašināts ar valsts tiesību normām tādējādi, ka tas paredz kreditoram sniegt individuālu konsultāciju patērētājam, ņemot vērā tā finansiālo situāciju un konkrēto kredīta mērķi.
36. Šis jautājums ir turpmāk jāvērtē, ņemot vērā direktīvas attiecīgā noteikuma regulatīvos mērķus, tā rašanās vēsturi, kā arī citus apsvērumus saistībā ar plānoto saskaņošanu.
1. Izskaidrošanas pienākuma saskaņā ar Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punktu mērķis
37. Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punktā atbilstoši tā formulējumam ir paredzēts pienākums izskaidrot saskaņā ar šī panta 1. punktu sniedzamo informāciju, kā arī piedāvāto produktu būtiskās īpašības un iespējamās konkrētās sekas, it īpaši saistību nepildīšanas gadījumā. Šādiem paskaidrojumiem, kas jāsniedz gan kreditoram, gan kreditora starpniekam, vajadzētu patērētājam sniegt iespēju “novērtēt, vai [piedāvātais] kredītlīgums ir pielāgots viņa vajadzībām un finansiālajai situācijai”.
38. No šī formulējuma vispirms izriet, ka principā patērētājam ir jānovērtē, kurš līgums vislabāk atbilst viņa vajadzībām un finansiālajai situācijai. Attiecīgi Tiesa jau ir atzinusi, ka patērētājam pašam, pamatojoties uz sniegto informāciju, ir jāpieņem lēmums, vai viņš piekrīt, ka tirgotāja iepriekš formulētie nosacījumi ir viņam saistoši (27). Šo secinājumu apstiprina arī Direktīvas 2008/48 5. panta 1. punktā minētās atsauces uz "dažādiem piedāvājumiem” un patērētāja “uz informāciju balstītu lēmumu” par līguma noslēgšanu.
39. Tomēr nevar noliegt, ka tikai pirms līguma slēgšanas sniegtā informācija un tās skaidrojums attiecībā uz produktiem, kas atbilst patērētāja finansiālajai situācijai un konkrētam kredīta mērķim, veido jēgpilnu un mērķtiecīgu patērētāju izglītošanu. Šajā saistībā Tiesa spriedumā CA Consumer Finance (28) atzina, ka, “neraugoties uz informāciju, kas pirms līguma noslēgšanas sniedzama saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 1. punktu, patērētājam pirms kredītlīguma noslēgšanas var būt vajadzīga papildu palīdzība, lai noteiktu, kurš kredītlīgums vislabāk atbilst viņa vajadzībām un finansiālajai situācijai”.
40. Šajā ziņā Beļģijas valdība pamatoti norāda, ka individuālas konsultācijas sniegšana patērētājam, kā to paredz attiecīgās valsts tiesību normas, neietekmē patērētāja izvēles brīvību un katrā ziņā neatbrīvo viņu no atbildības ievērot savas intereses. It īpaši viņš var brīvi izvēlēties sekot kreditora vai kreditora starpnieka padomam vai nesekot. Nekas viņam arī nevar liegt attiecīgā gadījumā izvēlēties cita pakalpojuma sniedzēja produktu.
41. Tādējādi attiecīgais kreditora pienākums saskaņā ar Likuma par patēriņa kredītu 15. panta 1. punktu neapšaubāmi veicina Direktīvas 2008/48 mērķa sasniegšanu, lai patērētājiem “nodrošinātu augstu un līdzvērtīgu viņu interešu aizsardzības līmeni” (29). Minētais pienākums, proti, nodrošina, ka patērētājs, ņemot vērā savu finansiālo stāvokli, var izvēlēties piemērotāko kredīta veidu un summu. Šāds vērtējums ir atspoguļots arī Tiesas judikatūrā, kur pienākums sniegt atbilstīgus izskaidrojumus dod iespēju patērētājam, pamatojoties uz pietiekamu informāciju, izvēlēties noteiktu kredītlīguma veidu (30).
42. Tomēr jāuzsver, ka Direktīva 2008/48, kā arī daudzi citi sekundāro tiesību instrumenti, kas jau iepriekš ir pieņemti, lai pilnveidotu iekšējo tirgu, kā piemēram, Direktīvā 87/102 ietvertais iepriekšējais tiesiskais regulējums, balstās uz ideju, ka patērētāju izglītošanas pasākumi ir ne tikai patērētāju aizsardzībai.
43. Direktīva 2008/48 tika balstīta uz EKL 95. pantu (tagad – LESD 114. pantu), skatot to kopā ar EKL 251. pantu. No minētā kļūst skaidrs, ka Direktīvas 2008/48 mērķis ir saskaņot augstu patērētāju aizsardzības līmeni ar pienācīgi funkcionējoša iekšējā tirgus vajadzībām, tuvinot tiesību normas jomās, uz kurām tā īpaši attiecas. Atbilstoši Savienības likumdevēja ieskatiem izglītoti patērētāji, kas spēj izlemt starp dažādiem produkta piedāvājumiem, veicinātu konkurenci (31).
44. Lai arī šim mērķim nekaitē individuālas konsultācijas ar patērētāju, kas pārsniedz prasības par informācijas sniegšanu pirms līguma slēgšanas, tomēr salīdzinājums ar citiem sekundāro tiesību instrumentiem, kas reglamentē finanšu pakalpojumu izplatīšanu, liecina, ka Savienības likumdevējs nošķir pirms līguma slēgšanas sniegto informāciju un tās izskaidrošanu, no vienas puses, un individuālas konsultācijas, no otras puses. Direktīva 2014/17/ES (32) arī paredz prasības par informācijas sniegšanu un praksi pirms līguma noslēgšanas, taču stingrāk nošķir pienākumu adresātus (33), kā arī atsevišķā pantā min pienākumu sniegt izskaidrojumus atbilstoši Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punktam. Turpretim konsultāciju pakalpojumi ir atsevišķu noteikumu priekšmets (34). Citā uzņēmējdarbības jomā “ieguldījumu konsultācijas” ir minētas kā regulēta darbība saskaņā ar tā sauktās FITD II (35) direktīvas noteikumiem par ieguldītāju aizsardzību. Līdzīga pieeja ir atrodama arī tā sauktajā AID direktīvā (36), kurā konsultācijas (37) tiek vērtētas kā regulēta apdrošināšanas izplatītāja darbība. Būtu atbilstīgi, ja pienākums sniegt individuālas konsultācijas patērētājam vai ieguldītājam, vai apdrošināšanas ņēmējam iekļautos pienākuma adresāta tiesiskā stāvokļa specifikā. Turpretim izskaidrojumu sniegšanas pienākums saskaņā ar Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punktu attiecas līdzvērtīgi gan uz kreditoru, gan kredīta starpnieku.
45. Kā starpsecinājums ir jānorāda, ka iepriekš minētais pienākums patērētājam sniegt individuālu konsultāciju veicina patērētāja izglītošanu pirms līguma slēgšanas un neatņem viņam iespēju izvēlēties starp dažādiem kredīta produktiem, tādējādi ar to tiek ievērots Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punkta izvirzītais pamatmērķis.
2. Par izskaidrošanas pienākuma saskaņā ar Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punktu rašanās vēsturi
46. Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punkta rašanās vēsture apliecina, ka pienākums sniegt konsultāciju ir cieši saistīts ar pienākumu sniegt informāciju pirms līguma slēgšanas un pienākumu sniegt izskaidrojumus.
47. Pirmajā direktīvas priekšlikumā (38) tās 6. panta nosaukums bija “Iepriekšēja informācijas apmaiņa un pienākums konsultēt” un 3. punkts vēl bija paredzēts, ka “kreditors vai vajadzības gadījumā kredīta starpnieks [..] cenšas noteikt no kredītlīgumiem, ko tie parasti piedāvā vai sagatavo, piemērotāko kredīta veidu un kopējo summu, ņemot vērā patērētāja finansiālo situāciju, piedāvātā produkta priekšrocības un trūkumus un kredīta mērķi”.
48. Tikai 2005. gada grozītajā direktīvas priekšlikumā (39) tika atcelts šāds formulējums un tādējādi arī šāds skaidri noteikts kreditora vai kredīta starpnieka pienākums sniegt konsultācijas. Pašreizējais Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punkta formulējums būtībā atbilst grozītā priekšlikuma 5. panta 6. punkta redakcijai, kas aizstāj sākotnējā priekšlikuma 6. panta 3. punktu.
49. Komisija pamatoja šīs izmaiņas šādi: “Tika grozīta konsultēšanas pienākuma koncepcija. Lai gan ir atsevišķas banku nozares izvirzītas prasības, Komisija saglabā koncepciju, ka kreditoram ir ne tikai jāizpilda prasības attiecībā uz informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, bet arī jāsniedz papildu skaidrojumi, lai patērētājs, pieņemot lēmumu, būtu labi informēts. Taču, ņemot vērā banku nozares un dažu dalībvalstu prasību, tika precizēts, ka patērētājs allaž ir atbildīgs par savu galīgo lēmumu noslēgt kredītlīgumu. Tādēļ atsauce uz konsultāciju ir precizēta kā pienākums dot patērētājam iespēju novērtēt aizdevuma priekšrocības un trūkumus. Turklāt dalībvalstīm ir piešķirta lielāka elastība, lai pielāgotu īstenošanas tiesību aktus situācijai to tirgos” (40).
50. Tādējādi no Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punkta rašanās vēstures izriet, ka izskaidrošanas pienākums, ko pašreiz paredz šie noteikumi, ir jāsaprot kā variācija kreditora vai kredīta starpnieka pienākumam sniegt konsultāciju.
51. Tādēļ ir jāpārbauda, kādi secinājumi izriet no šī konstatējuma, ņemot vērā Direktīvā 2008/48 paredzēto saskaņošanu.
3. Par paredzēto saskaņošanu
52. Tiesa jau spriedumā SC Volksbank Romania (41) norādīja, ka Direktīvas 2008/48 22. panta 1. punktā, to interpretējot, ņemot vērā direktīvas 9. un 10. apsvērumu, ir noteikts, ka šī direktīva paredz tās darbības jomā esošu kredītlīgumu pilnīgu saskaņošanu. Turklāt Tiesa, atsaucoties uz 22. panta nosaukumu, norāda, ka šī saskaņošana ir imperatīva. Tas nozīmē, ka saskaņošanai pakļautajās konkrētajās jomās (42) dalībvalstīm nav atļauts saglabāt vai ieviest direktīvai neatbilstošas valsts tiesību normas.
53. Tā kā pamatlietā nav strīda par to, ka apstrīdētais kredītlīgums ietilpst Direktīvas 2008/48 piemērošanas jomā, šajā gadījumā aplūkojamā pienākuma izvērtēšana vispirms ir atkarīga no tā, ciktāl šis atbilstoši valsts tiesību normām kreditoram vai kredīta starpniekam paredzētais pienākums atbilst vienai no jomām, uz ko konkrēti attiecas Direktīvā 2008/48 paredzētā saskaņošana.
54. Šajā ziņā ir pietiekami balstīties uz Direktīvas 2008/48 normatīvo saturu. Salīdzinājums ar citām direktīvām, kuru mērķis arī ir panākt pilnīgu saskaņošanu jomās, uz kurām tās attiecas (43), nedod iespēju noteikt tās jomas, uz kurām attiecas konkrētā direktīvā paredzētā saskaņošana (44). It īpaši tas ir atkarīgs no attiecīgas direktīvas, ciktāl dalībvalstīm, izmantojot opcijas un atvērtības klauzulas vai īpašas atļaujas, kā, piemēram, Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punkta otrajā teikumā, ir vai nav dota rīcības brīvība konkrētajās jomās, uz kurām attiecas saskaņošana (45). Šajā ziņā ir arī jāņem vērā, ka šādi rīcības brīvības gadījumi, ar kuriem tiek ņemtas vērā Savienības likumdošanas kompetences robežas saskaņā ar LESD 114. pantu, ir saistītas ar pastāvīgu tiesisku sadrumstalotību, kas savukārt ir pretrunā ar attiecīgās direktīvas izvirzīto mērķi (46).
55. Šī rīcības brīvība ir atšķirīga dažādās jomās, uz kurām attiecas konkrētā direktīvā paredzēta saskaņošana. Šajā ziņā izšķirošie ir attiecīgās direktīvas noteikumi.
56. Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punktā atbilstoši tā formulējumam ir definēts “pienākums sniegt izskaidrojumus” saistībā ar šajā pašā pantā minēto informāciju, kas sniedzama pirms līguma slēgšanas. Attiecīgā valsts tiesību norma papildina Likuma par patēriņa kredītu 11. panta 4. punktā noteikto pienākumu sniegt izskaidrojumus, kas ir paredzēts, transponējot Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punktu, ar kreditora pienākumu, kas gandrīz identiski atbilst pienākumam sniegt konsultāciju saskaņā ar sākotnējo direktīvas priekšlikuma 6. panta 3. punktu. Taču Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punkta rašanās vēsture norāda (47), ka Savienības likumdevējs apzināti ir atteicies no šāda pienākuma iekļaušanas un tā vietā ieviesis pienākumu sniegt izskaidrojumus. Līdz ar to katrā ziņā ir skaidrs, ka attiecīgā valsts tiesību norma ietilpst jomā, uz kuru īpaši attiecas Direktīvā 2008/48 paredzētā saskaņošana.
57. Tādēļ vēl jānoskaidro, vai uz attiecīgo valsts tiesību normu neattiecas Direktīvas 2008/48 22. panta 1. punkta aizliegums. Noteicošais faktors ir, ciktāl tā satur noteikumus, kas ir pretrunā Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punktam.
58. Attiecīgā valsts tiesību norma paredz kreditora pienākumus, kas pārsniedz Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punkta pirmā teikuma prasības. Taču šī direktīvas noteikuma otrais teikums, saglabājot principu par pilnīgu saskaņošanu, piešķir dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību (48), nepārprotami ļaujot “palīdzības sniegšanas veidu un apjomu, kā arī palīdzības sniedzēju [..] pielāgot tās situācijas īpašajiem apstākļiem, kādā kredītlīgums tiek piedāvāts, un kam tas tiek piedāvāts, kā arī piedāvātajam kredīta veidam”.
59. Pildot iepriekš minēto pienākumu saskaņā ar Likuma par patēriņa kredītu 15. panta 1. punktu, kreditoram atbilstoši šīs normas tekstam ir jāpievērš uzmanība patērētāja finansiālajai situācijai un kredīta mērķim. Tādējādi kreditora pienākums nodrošina, ka pienācīgi tiek izvērtēti personas, kurai tiek piedāvāts kredītlīgums, īpašie apstākļi, kā arī piedāvātā kredīta veids. Kā iepriekš norādīts (49), šis pienākums vienlīdzīgi attiecas kā uz kreditoru, tā kredīta starpnieku, lai gan konsultāciju apmērs, ko šie dažādie tirgus dalībnieki var piedāvāt, ir atšķirīgs, ņemot vērā to atšķirīgo stāvokli. Tādējādi valsts likumdevējs, izstrādājot minētā pienākuma regulējumu, nav paredzējis pienākuma adresātu diferenciāciju. Lai gan tas var būt nesvarīgi, jo Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punkta otrais teikums piešķir dalībvalstīm rīcības brīvību, vienlaicīgi nepieprasot to izmantot.
60. Šajā kontekstā jāpatur prātā, ka saskaņā ar direktīvas 26. apsvērumu “dalībvalstīm būtu jāveic atbilstīgi pasākumi, lai veicinātu atbildīgu praksi visos kredīta attiecību posmos, ņemot vērā to kredītu tirgus konkrētās īpatnības” (50). Minētais kreditora pienākums saskaņā ar Likuma par patēriņa kredītu 15. panta 1. punktu neapšaubāmi atspoguļo šādu valsts pasākumu, kas veicina atbildīgu praksi visos kredīta attiecību posmos.
61. No iepriekš minētā secinu, ka ar Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punktu netiek liegta tāda valsts tiesību norma kā Likuma par patēriņa kredītu 15. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru kreditoriem un kredīta starpniekiem ir pienākums attiecībā uz kredītlīgumiem, kurus tie parasti piedāvā vai kuros parasti iesaistās, sameklēt pielāgotāko kredīta veidu un summu, ņemot vērā patērētāja finansiālo stāvokli līguma slēgšanas brīdī un kredīta mērķi.
C. Par pirmā jautājuma b) daļu
62. Ar jautājuma b) daļu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai ar Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punktā atspoguļoto apsvērumu, kas nosaka, ka patērētājs ir atbildīgs par vērtējumu, kurš līgums ir pielāgotākais viņa vajadzībām un finansiālajai situācijai, netiek pieļauta tāda valsts tiesību norma kā Beļģijas Likuma par patēriņa kredītu 15. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru kreditoram ir jāatturas no līguma noslēgšanas, ja, ņemot vērā informāciju, kas ir vai kam vajadzētu būt tā rīcībā, ir pamatotas šaubas par patērētāja maksātspēju nākotnē.
63. Tomēr vispirms ir jāprecizē konteksts, kādā šis jautājums attiecas uz obligāto patērētāja kredītspējas novērtējumu saskaņā ar Direktīvas 2008/48 8. pantu.
1. Par jautājuma priekšmetu
64. Pirmā prejudiciālā jautājuma b) daļa attiecas vienīgi uz Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punktu. Vispirms tomēr jānorāda, ka šis noteikums, kā to apliecina tā formulējums un leģislatīvais konteksts (51), attiecas uz praksi pirms kredītlīguma noslēgšanas. Tā darbības joma neietver jautājumus par līguma slēgšanu, kā, piemēram, konkrēto jautājumu par attiecīgā gadījumā obligātu prasību, slēdzot līgumu, ņemt vērā atziņas par patērētāja iespējamo maksātspēju nākotnē, kā to paredz Likuma par patēriņa kredītu 15. panta 2. punkts.
65. Neskatoties uz to, Tiesas uzdevums ir sniegt valsts tiesai lietderīgu atbildi lēmuma pieņemšanai tās tiesvedībā esošajā lietā. Attiecīgi Tiesa saskata pienākumu nepieciešamības gadījumā pārformulēt tai uzdotos prejudiciālos jautājumus un tā var ņemt vērā Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies (52).
66. Savos rakstveida apsvērumos Beļģijas valdība un Komisija pamatojās uz Direktīvas 2008/48 8. panta 1. punktu un tajā minēto pienākumu pirms līguma slēgšanas novērtēt patērētāja kredītspēju. Līdz ar to, tas, vai un kādā mērā šis pienākums pirms līguma slēgšanas var ietekmēt līguma noslēgšanu, ir jāvērtē atbilstoši šim direktīvas noteikumam.
2. Par sistēmisko pozīciju un patērētāja kredītspējas obligātā novērtējuma jēgu un mērķi
67. Kā Beļģijas valdība un Komisija pamatoti norāda, kreditora pienākums pirms kredītlīguma noslēgšanas novērtēt patērētāja kredītspēju ir vērsts uz atbildīgu kreditēšanas nodrošināšanu un izvairīšanos no kredītu piešķiršanas patērētājiem bez kredītspējas (53).
68. Tomēr Direktīvas 2008/48 8. panta 1. punktā nav ietverts tiešs regulējuma par to, kā kreditoram būtu jārīkojas, ja, izvērtējot patērētāja kredītspēju, rodas pamatotas šaubas vai tādām šaubām vismaz vajadzētu rasties par patērētāja turpmāko spēju pastāvīgi izpildīt no plānotā kredītlīguma izrietošās saistības.
69. Tiesa jau ir precizējusi, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/48 23. pantu dalībvalstīm ir pienākums noteikt sankcijas par valsts tiesību normu, kas pieņemtas saskaņā ar minētās direktīvas 8. pantu, pārkāpumiem attiecībā uz patērētāja kredītspējas novērtēšanu pirms līguma noslēgšanas (54). Saskaņā ar Direktīvas 2008/48 23. panta otro teikumu attiecīgām sankcijām ir jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām. Tomēr minētais kreditora pienākums atteikties no kredītlīguma noslēgšanas, ja pastāv pamatotas šaubas par turpmāko patērētāja kredītspēju, nav šāda sankcija. Gluži pretēji, minētā valsts tiesību norma ir saistīta ar obligāto patērētāja kredītspējas novērtēšanu atbilstoši Direktīvas 2008/48 8. panta 1. punktam.
70. Direktīvā 2008/48 paredzētā mērķtiecīgā pilnīgā saskaņošana, pēc manām domām, tomēr neizslēdz šādu kreditora pienākumu, jo minētais pienākums nav attiecināms uz konkrētajām jomām, uz kurām attiecas pilnīga saskaņošana.
71. Apsvērumos par pirmā jautājuma a) daļu jau ir atspoguļots, ka ir problemātiski precīzi norobežot konkrētās jomas, uz kurām attiecas saskaņošana, no pārējām jomām, kurās dalībvalstis saglabā savu likumdošanas kompetenci. Attiecībā uz aplūkojamo kreditora pienākumu tomēr ir jāmin, ka Direktīva 2008/48 nesatur nekādus saskanīgus noteikumus par līguma izstrādi. Šajā ziņā ir jāatsaucas uz valsts tiesību normām.
72. Tādējādi kļūst skaidrs, ka Direktīvas 2008/48 pamatā esošais modelis, atbilstoši kuram atbildīgs, labi informēts patērētājs, pamatojoties uz saņemto informāciju, kas, iespējams, papildināta ar atbilstošiem izskaidrojumiem, lemj par līgumisku saistību uzņemšanos vai atteikšanos (55), neierobežo kreditora pilnvaras – līgumu slēgšanas brīvības izpausmi, īstenojot savu kreditēšanas politiku, – attiecīgā gadījumā atteikties noslēgt kredītlīgumu.
73. Kredīta pieteikuma noraidīšanu paredz Direktīvas 2008/48 9. panta 2. punkts saistībā ar direktīvas 29. apsvērumu, kas šādā gadījumā kreditoram uzliek īpašu ziņošanas pienākumu. Taču Direktīvā 2008/48 nav ietverts neviens papildu noteikums attiecībā uz šādu kredīta pieteikuma noraidīšanu.
74. Šajā kontekstā nepārliecinoši ir Belfius Banque pārstāvētie argumenti, ka negatīvs kredītspējas novērtējums saskaņā ar obligāto novērtējumu atbilstoši Direktīvas 2008/48 8. panta 1. punktam varētu vienīgi radīt situāciju, ka patērētājs saskaņā ar Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punkta prasībām pirms aizņemšanās tiek brīdināts. Ir taisnība, ka direktīvas noteikumiem vajadzētu lielā mērā nodrošināt, ka patērētājs, “zinot visus faktus”, var pieņemt lēmumu par līguma slēgšanu (56). Tomēr tieši Direktīvas 2008/48 9. pants rāda, ka ir iespējams noraidīt kredīta pieteikumu, pamatojot “ar datubāzē iegūtām ziņām”, kas ir pieprasītas, “lai novērtētu patērētāju kredītspēju".
75. Vēl atliek noskaidrot, vai valsts tiesību normas noteiktās situācijās var kreditoram uzlikt pienākumu noraidīt kredīta pieteikumus vai jebkurā gadījumā atteikties no līguma slēgšanas.
76. Kreditora pienākums atteikties no līguma noslēgšanas, ja pastāv pamatotas šaubas par patērētāja maksātspēju nākotnē, kā to šajā gadījumā paredz Likuma par patēriņa kredītu 15. panta 2. punkts, atbilst Direktīvas 2008/48 8. panta 1. punktā izvirzītajam mērķim nodrošināt patērētājus ar efektīvu aizsardzību pret bezatbildīgiem kredītlīgumiem, kuri pārsniedz viņu finansiālo kapacitāti un var izraisīt viņu maksātnespēju.
77. Ne bez pamata Komisija norāda, ka Direktīvas 2008/48 8. panta 1. punktā minētam pienākumam nebūtu jēgas, ja kreditors varētu brīvi slēgt līgumu arī negatīva novērtējuma gadījumā. Šajā ziņā, manuprāt, uzmanība jāpievērš noteikumu saskaņotībai patērētāju tiesību aizsardzības un uzraudzības jomā: pienācīga kredītriska pārvaldīšana no kreditora puses ir viena no uzraudzības prioritātēm (57). Atbildīgai kreditēšanai šajā gadījumā ir izšķirīga nozīme.
78. Šo analīzi apstiprina salīdzinājums ar atbilstošajām prasībām patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu atbilstoši Direktīvai 2014/17 (58). Tās 18. panta 5. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka dalībvalstis it īpaši nodrošina, ka “kreditors piešķir kredītu patērētājam tikai tad, ja kredītspējas izvērtējuma rezultāti liecina, ka saistības, kas izriet no kredītlīguma, visticamāk, tiks izpildītas saskaņā ar minētā līguma prasībām”.
79. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz pirmā jautājuma b) daļu atbildēt tā, ka ne ar Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punktu, ne ar 8. panta 1. punktu netiek liegta tāda valsts tiesību norma kā tā, kas tiek aplūkota šajā lietā, saskaņā ar kuru kreditors var noslēgt kredītlīgumu tikai tad, ja kreditoram, ņemot vērā informāciju, kas ir vai kam vajadzētu būt tā rīcībā, ir pamatoti jāpieņem, ka patērētājs varēs ievērot no kredītlīguma izrietošās saistības.
D. Par otro prejudiciālo jautājumu
80. Ar otro jautājumu, kas nav saistīts ne ar vienu konkrētu direktīvas noteikumu, Tiesai tiek lūgts skaidrojums gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiek sniegta noraidoša atbilde, proti, ciktāl Direktīva 2008/48 var tikt interpretēta tādējādi, ka tā vienmēr pieprasa kreditoram un kredīta starpniekam patērētāja vietā novērtēt potenciālā kredītlīguma noslēgšanas izdevīgumu.
81. Tas, cik šis jautājums ir nozīmīgs nolēmuma pieņemšanai, var palikt nenoskaidrots, jo atbilde uz šo jautājumu izriet jau no maniem apsvērumiem par pirmā prejudiciālā jautājuma abām daļām. Proti, no šiem apsvērumiem izriet, ka Direktīva 2008/48 nevar tikt interpretēta tādējādi, ka tā vienmēr pieprasa kreditoram un kredīta starpniekam patērētāja vietā novērtēt potenciālās kredītlīguma noslēgšanas izdevīgumu.
82. No vienas puses, izskatot [pirmā jautājuma a) daļu], tika konstatēts, ka ar Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punktu netiek liegta tāda valsts tiesību norma, kas kreditoram un kredīta starpniekam paredz sameklēt pielāgotāko kredīta veidu un kredīta summu, ņemot vērā patērētāja finansiālo stāvokli līguma slēgšanas brīdī un kredīta mērķi. Attiecīgā tiesību norma pienācīgi atspoguļo Direktīvas 2008/48 5. punkta 6. panta mērķi, proti, nodrošināt, ka patērētājs var pieņemt pamatotu lēmumu par līguma slēgšanu, nepārkāpjot šī noteikuma otrajā teikumā minētās rīcības brīvības robežas.
83. No otras puses, izvērtējot [pirmā jautājuma b) daļu], tika konstatēts, ka ne ar Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punktu, ne ar 8. panta 1. punktu netiek liegta tāda valsts tiesību norma, kas kreditoram liek atteikties no līguma noslēgšanas, ja patērētāja kredītspējas novērtējums ir negatīvs. Katrā ziņā šādu pienākumu, kas aprobežojas ar konkrētu gadījumu, nevar uzskatīt par līdzvērtīgu vispārējam pienākumam sistemātiski novērtēt kredītlīguma noslēgšanas izdevīgumu.
84. Tāpēc nav nepieciešams atsevišķi apskatīt otro jautājumu.
VII. Secinājumi
85. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai Justice de Paix du canton de Visé (Vizē kantona miertiesa, Beļģija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu noraidīt kā nepieņemamu.
86. Pakārtoti, ja Tiesa neatbalstītu šo priekšlikumu, es ierosinu uz pirmo jautājumu atbildēt šādi:
1. Ar Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punktu netiek liegta tāda valsts tiesību norma kā Beļģijas Likuma par patēriņa kredītu 15. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru kreditoriem un kredīta starpniekiem ir pienākums attiecībā uz kredītlīgumiem, kurus tie parasti piedāvā vai kuros parasti iesaistās, sameklēt pielāgotāko kredīta veidu un summu, ņemot vērā patērētāja finansiālo stāvokli līguma slēgšanas brīdī un kredīta mērķi.
2. Ne ar Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punktu, ne ar 8. panta 1. punktu netiek liegta tāda valsts tiesību norma kā Beļģijas Likuma par patēriņa kredītu 15. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru kreditors var noslēgt kredītlīgumu tikai tad, ja kreditoram, ņemot vērā informāciju, kas ir vai kam vajadzētu būt tā rīcībā, ir pamatoti jāpieņem, ka patērētājs varēs ievērot no līguma izrietošās saistības.