EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)

2015. gada 17. martā (*)

Civildienests – ECB darbinieki – Disciplinārlieta – Disciplinārsods – Atlaišana – Tiesības uz aizstāvību – Piekļuve disciplinārlietas materiāliem – Piekļuve informācijai un dokumentiem par citiem dienestiem – Saprātīgs termiņš – Disciplinārlietu komitejas sastāva tiesiskums – Disciplinārlietu komitejas konsultatīvā loma – Smagāks sods salīdzinājumā ar ieteikto – Pienākums norādīt pamatojumu – Dienesta vadīšana – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Soda samērīgums – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Atbildību pastiprinoši apstākļi – Iebilde par prettiesiskumu

Lieta F‑73/13

par prasību, kas celta saskaņā ar Protokola par Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas statūtiem, kas ir Līguma par ES un LESD pielikumā, 36.2. pantu,

AX, bijušais Eiropas Centrālās bankas darbinieks, ar dzīvesvietu Kibokā [Kibæk] (Dānija), ko pārstāv L. Levi, advokāte,

prasītājs,

pret

Eiropas Centrālo banku (ECB), ko pārstāv M. López Torres un E. Carlini, pārstāves, kurām palīdz B. Wägenbaur, advokāts,

atbildētāja.

CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. Barentss [R. Barents], tiesneši E. Perillo [E. Perillo] un J. Svenningsens [J. Svenningsen] (referents),

sekretāre K. Lopesa Bankalari [X. Lopez Bancalari], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 2. decembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 17. jūlijā, AX it īpaši lūdz, pirmkārt, atcelt Eiropas Centrālās bankas (turpmāk tekstā – “ECB” vai “Banka”) Valdes 2013. gada 28. maija lēmumu, ar kuru viņam ticis piemērots disciplinārsods – atbrīvošana no amata ar iepriekšēju brīdinājumu, kā arī, otrkārt, piešķirt summu EUR 20 000 apmērā kā atlīdzību par morālo kaitējumu, kurš viņam esot nodarīts.

 Atbilstošās tiesību normas

1.     Protokols par ECBS un ECB statūtiem

2        Protokola par Eiropas Centrālo banku sistēmas un ECB statūtiem, kas ir Līguma par ES un LESD pielikumā (turpmāk tekstā – “Protokols par ECBS un ECB statūtiem”), 36. pantā “Personāls” ir noteikts:

“36.1.      ECB Padome pēc Valdes priekšlikuma izstrādā ECB personāla nodarbināšanas kārtību.

36.2.      Ievērojot ierobežojumus un nosacījumus, ko paredz nodarbināšanas kārtība, Eiropas Savienības Tiesas jurisdikcijā ir visas ECB un tās darbinieku domstarpības.”

2.     ECB Reglaments

3        Pamatojoties uz Protokola par ECBS un ECB statūtiem 12.3. pantu, ECB Padome 1998. gada 7. jūlijā pieņēma ECB Reglamentu. ECB Reglamenta redakcijas, kas ir piemērojama šajā lietā un kas izriet no 2009. gada 19. marta Lēmuma ECB/2009/5 (OV L 100, 10. lpp.), 11. panta “ECB darbinieki” 2. un 3. punktā ir noteikts:

“11.2.      Neskarot [Protokola par ECBS un ECB statūtiem] 36. un 47. pantu, Valde pieņem organizatoriskus noteikumus (še turpmāk “administratīvie cirkulāri [apkārtraksti]”), kuri ir saistoši ECB darbiniekiem.

11.3.      Valde pieņem un atjaunina Rīcības [Uzvedības] kodeksu Valdes locekļiem un ECB darbiniekiem.”

4        ECB Reglamenta 21. pants “Darba nosacījumi [Nodarbināšanas kārtība]” ir izteikts šādi:

“21.1. ECB un tās darbinieku darba attiecības nosaka Darba nosacījumi [Nodarbināšanas kārtība] un Darba kārtības noteikumi [Darbiniekiem piemērojamie noteikumi].

21.2. Darba nosacījumus [Nodarbināšanas kārtību] pēc Valdes priekšlikuma un pēc apspriešanās ar Ģenerālpadomi pieņem Padome.

21.3. Valde pieņem Darba kārtības noteikumus [Darbiniekiem piemērojamos noteikumus], kas īsteno Darba nosacījumus [Nodarbināšanas kārtību].

21.4. Pirms jaunu Darba nosacījumu [Nodarbināšanas kārtības] vai Darba kārtības noteikumu [Darbiniekiem piemērojamo noteikumu] pieņemšanas ir jāapspriežas ar darbinieku komiteju. Tā savu atzinumu iesniedz attiecīgi Padomei vai Valdei.”

3.     ECB personāla nodarbināšanas kārtība

5        Pamatojoties uz Protokola par ECBS un ECB statūtiem 36.1. pantu un, it īpaši, ECB Reglamentu, ECB Padome ar 1998. gada 9. jūnija lēmumu, kurā grozījumi izdarīti 1999. gada 31. martā (OV L 125, 32. lpp.), pieņēma ECB personāla nodarbināšanas kārtību (turpmāk tekstā – “Nodarbināšanas kārtība”). Pēc tam Nodarbināšanas kārtībā vairākkārt ir izdarīti grozījumi. Nodarbināšanas kārtībā – redakcijā, kas bija spēkā 2010. gada 1. janvārī, – it īpaši bija noteikts:

“3.      Privilēģijas un imunitāte, ko ECB darbinieki bauda saskaņā ar Protokolu par privilēģijām un imunitāti [Eiropas Savienībā], viņiem ir piešķirtas tikai ECB interesēs. Šīs privilēģijas un imunitāte nekādā veidā neatbrīvo darbiniekus no to privāto saistību izpildes vai no spēkā esošo tiesību aktu un policijas noteikumu ievērošanas. [..]

4.      a) Darbinieki pilda savus pienākumus apzinīgi, neņemot vērā savas personīgās intereses. Viņi uzvedas atbilstoši viņu pienākumiem un ECB kā [Savienības] struktūrvienības raksturam. [..]

[..]

9.      a) Darba attiecības starp ECB un tās darbiniekiem reglamentē darba līgumi, ņemot vērā [..] Nodarbināšanas kārtību. Valdes pieņemtos Darbiniekiem piemērojamos noteikumus precizē [..] Nodarbināšanas kārtības piemērošanas noteikumi.

[..]

c) Nevienas valsts tiesību akti nereglamentē [..] Nodarbināšanas kārtību. ECB piemēro: i) vispārējos principus, kas ir kopīgi visu dalībvalstu tiesībām; ii) [Savienības] tiesību vispārējos principus un iii) noteikumus, kas iekļauti [Savienības] regulās un direktīvās attiecībā uz dalībvalstu sociālo politiku, kuru adresātes ir dalībvalstis. Ikreiz, kad tas ir vajadzīgs, ECB īsteno šos tiesību [instrumentus]. Šajā sakarā [tiek] pienācīgi ņemtas vērā [Savienības] rekomendācijas sociālās politikas jautājumos. Principi, kas ir noteikti [Savienības] iestāžu personālam piemērojamās regulās, tiesību normās un judikatūrā, tiek pienācīgi ņemti vērā, lai interpretētu [..] Nodarbināšanas kārtībā paredzētās tiesības un pienākumus.

[..]

11.      a) ECB var izbeigt ar saviem darbiniekiem noslēgtos līgumus, balstoties uz Valdes pamatotu lēmumu, saskaņā ar Darbiniekiem piemērojamos noteikumos paredzēto procedūru un uz šādiem pamatiem:

[..]

iv)      disciplināru iemeslu dēļ.

b) Pārbaudes laikā vai atbrīvošanas no amata disciplināru iemeslu dēļ gadījumā uzteikuma termiņš ir viens mēnesis.

[..]

41.      Darbinieki var prasīt, lai attiecībā uz viņiem pieņemtajiem lēmumiem tiek veikta administratīvā pārbaude atbilstoši procedūrai, kas paredzēta Darbiniekiem piemērojamo noteikumu astotajā daļā. [..]

[..]

Disciplinārsodi var tikt apstrīdēti vienīgi, izmantojot īpašo pārsūdzības procedūru, kas ir paredzēta Darbiniekiem piemērojamos noteikumos.

[..]

44. [..] [D]arbiniekiem, kuri tīši vai aiz nolaidības nepilda savus profesionālos pienākumus, attiecīgā gadījumā var tikt uzlikti šādi sodi:

i)      [..]

ii)      Valde turklāt var uzlikt kādu no šādiem sodiem:

[..]

–        pazemināšana pakāpē ar atbilstošajām darbinieka dienesta vietas izmaiņām [ECB] iekšienē;

–        atbrīvošana no amata ar iepriekšēju brīdinājumu vai bez tā pienācīgi pamatotos gadījumos, maksājumu, kas piešķirti pensiju režīma ietvaros [..], vai invaliditātes pabalsta samazināšana, taču tā, lai šāda soda sekas neskartu darbinieka apgādībā esošās personas. [..]

[..]

45. Disciplinārsodi ir samērīgi ar profesionālo pienākumu neizpildes smagumu, un tiem ir jābūt pamatotiem. Lai noteiktu profesionālo pienākumu neizpildes smagumu un piemērojamo disciplinārsodu, it īpaši ņem vērā:

–        profesionālo pienākumu neizpildes būtību un apstākļus, kādos tā ir notikusi;

–        to, kādā mērā profesionālo pienākumu neizpilde rada kaitējumu ECB integritātei, reputācijai vai interesēm;

–        to, kādā mērā profesionālo pienākumu neizpilde ir saistīta ar tīšām darbībām vai nolaidību;

–        darbinieka profesionālo pienākumu neizpildes motīvus;

–        darbinieka pakāpi un darba stāžu;

–        darbinieka personīgās atbildības pakāpi;

–        to, vai profesionālo pienākumu neizpilde ietver atkārtotu darbību vai uzvedību;

–        darbinieka uzvedību visā viņa karjeras gaitā.

Disciplinārsodi tiek noteikti atbilstoši procedūrai, kas ir paredzēta Darbiniekiem piemērojamos noteikumos. Šī procedūra garantē, ka nevienam [..] darbiniekam, kuram ir piemērojama [..] Nodarbināšanas kārtība, nevar piemērot disciplinārsodu, iepriekš viņam nedodot iespēju atbildēt uz iebildumiem, kuri ir izvirzīti pret viņu. [..]

46. Apgalvojuma par profesionālo pienākumu būtisku neizpildi gadījumā Valde pēc tam, kad ir uzklausījusi attiecīgo darbinieku, var nolemt tūlītēji atstādināt viņu no amata, izņemot ārkārtējus apstākļus.

[..]”

4.     ECB darbiniekiem piemērojamie noteikumi

6        Valdes pieņemto ECB darbiniekiem piemērojamo noteikumu (turpmāk tekstā – “Darbiniekiem piemērojamie noteikumi) – redakcijā, kas ir piemērojama šajā lietā, – 8.3. daļā ar nosaukumu “Disciplinārlietas” ir noteikts:

“Nodarbināšanas kārtības 43., 44. un 45. panta normas tiek piemērotas šādi.

8.3.1. Ar “profesionāl[o] pienākumu neizpildi” saprot to pienākumu neizpildi, kuri ir paredzēti [Protokolā par] [ECBS un ECB] statūtiem, ECB Nodarbināšanas kārtībā, Darbiniekiem piemērojamos noteikumos un Uzvedības kodeksā, kā arī jebkurā citā tiesību aktā vai jebkurā citā normā vai iekšējā noteikumā, kas ir piemērojams darbiniekiem.

8.3.2. Pamatojoties uz ziņojumu, kurā ir izklāstīti darba pienākumu neizpildi veidojošie fakti un apstākļi, tostarp jebkurš atbildību pastiprinošs un mīkstinošs apstāklis, pierādījumi pamatojumam un attiecīgā darbinieka uzklausīšanas rezultāti pēc tam, kad viņam ir paziņoti visi lietas materiālos ietilpstošie dokumenti, Valde var nolemt:

–        uzsākt disciplinārlietu par profesionālo pienākumu neizpildi;

[..]

Darbinieks, pret kuru ir uzsākta disciplinārlieta [..], rakstveidā tiek informēts par disciplinārlietas uzsākšanu un par apgalvojumiem, kas formulēti [pret viņu].

[..]

8.3.4. Jebkuru disciplinārsodu, kas nav rakstisks brīdinājums vai rakstisks rājiens, var uzlikt tikai pēc apspriešanās ar Disciplinārlietu komiteju.

8.3.5. Disciplinārlietu komitejas sastāvā ir pieci šādi locekļi:

a)      priekšsēdētājs bez balsstiesībām, kuru ieceļ Valde, izmantojot sarakstu, kurā ietilpst Eiropas Savienības citas iestādes bijušie augsta līmeņa ierēdņi vai Eiropas starptautiskas organizācijas locekļi [..];

b)      [ECB] Cilvēkresursu, budžeta un organizācijas ģenerāldirektors vai ģenerāldirektora vietnieks;

c)      divi darbinieki, kurus ieceļ Valde;

d)      personāla pārstāvis, kuru ieceļ Valde, izmantojot sarakstu, kurā prioritārā secībā ir norādīti trīs darbinieku uzvārdi, kurus ir paziņojusi Personāla komiteja un arodbiedrības. [..]

Disciplinārlietu komitejas locekļi, kuri ir iecelti atbilstoši c) un d) punktam, nedrīkst būt no tā paša dienesta, kurā strādā darbinieks, pret kuru ir uzsākta disciplinārlieta. [..]

[..]

8.3.6. Ja komitejas priekšsēdētājs to apstiprina, Disciplinārlietu komitejas locekli var atbrīvot no šī pienākuma leģitīmu iemeslu dēļ, un viņam ir pienākums atteikties no dalības komitejā, ja viņš atrodas interešu konflikta situācijā. Tad komitejas locekli aizstāj viņa aizstājējs.

8.3.7. Disciplinārlietu komitejas apspriedes un darbība ir personīga un konfidenciāla atbilstoši ECB iekšējiem noteikumiem konfidencialitātes jomā. Disciplinārlietu komitejas locekļi rīkojas savā vārdā un veic savus pienākumus pilnīgi neatkarīgi.

8.3.8. Disciplinārlietu komitejas priekšsēdētājs nodrošina visu lēmumu, kas pieņemti saistībā ar procedūru Disciplinārlietu komitejā, īstenošanu un katram loceklim dara zināmu visu informāciju un visus atbilstošos dokumentus.

[..]

8.3.10. Darbinieks, [pret kuru ir uzsākta disciplinārlieta], tiek informēts par Disciplinārlietu komitejas sastāvu, un viņš drīkst pieteikt noraidījumu kādam no komitejas locekļiem piecu nākamo dienu laikā.

8.3.11. 8.3.2. pantā minēto ziņojumu paziņo darbiniekam. Saņemot ziņojumu, viņam ir tiesības pilnībā iepazīties ar savu personīgo lietu un nokopēt visus ar izskatāmo disciplinārlietu saistītos dokumentus, tostarp attaisnojošus pierādījumus. Viņa rīcībā ir vismaz piecpadsmit kalendārās dienas no ziņojuma saņemšanas dienas, lai sagatavotos savai aizstāvībai.

8.3.12. Disciplinārlietu komiteja uzklausa darbinieku, kurš var sniegt rakstveida vai mutvārdu apsvērumus un kuram var palīdzēt persona pēc viņa izvēles. [..]

[..]

8.3.15. Disciplinārlietu komiteja ar balsu vairākumu izdod galīgo atzinumu, ko ir parakstījuši visi tās locekļi par faktu patiesumu, par to, vai tie veido profesionālo pienākumu neizpildi, un par jebkuru disciplinārsodu. Ikviens Disciplinārlietu komitejas loceklis atzinumam var pievienot viedokli, kas atšķiras no atzinumā paustā viedokļa. Disciplinārlietu komiteja nosūta savu galīgo atzinumu Valdei un darbiniekam trīs mēnešu laikā no brīža, kad darbiniekam ir paziņots par disciplinārlietas uzsākšanu. Ja Disciplinārlietu komiteja veic papildu izmeklēšanu, šis termiņš ir pieci mēneši. Visos gadījumos tam ir jābūt atkarīgam no [disciplinār]lietas sarežģītības.

[..]

8.3.16. Darbinieks var iesniegt Valdei savus apsvērumus piecpadsmit dienu laikā pēc Disciplinārlietu komitejas galīgā pamatotā atzinuma nosūtīšanas.

8.3.17. Valde izlemj par vispiemērotāko disciplinārsodu mēneša laikā no dienas, kad tā ir saņēmusi Disciplinārlietu komitejas galīgo pamatoto atzinumu un darbinieka apsvērumus. Tā pienācīgi ņem vērā Disciplinārlietu komitejas formulētos ieteikumus, tomēr Valdei tie nav saistoši.

[..]”

5.     Apkārtraksts Nr. 1/2006

7        Noteikumi, kuri reglamentē administratīvo izmeklēšanu ECB, ir precizēti Administratīvajā apkārtrakstā Nr. 1/2006, ko Valde ir pieņēmusi 2006. gada 21. martā (turpmāk tekstā – “Apkārtraksts Nr. 1/2006”). Šī apkārtraksta 2. panta 1. punktā ir paredzēts, ka administratīvās izmeklēšanas mērķis ir noskaidrot faktus, bet tā neskar konkrētu disciplinārlietu.

8        Apkārtraksta Nr. 1/2006 6. panta 14. punktā ir minēts, ka administratīvās izmeklēšanas beigās personai vai personu grupai (turpmāk tekstā – “komisija” vai “izmeklēšanas komisija”), kas ir atbildīga par administratīvās izmeklēšanas veikšanu, ir jāsniedz argumentēts ziņojums par izmeklēšanu atbildīgajai personai un tad, ja šī pēdējā minētā persona ir vadošā amatā, tai par to ir jāinformē Valde.

9        Apkārtraksta Nr. 1/2006 7. panta 3. punktā ir paredzēts:

“ECB darbiniekus, pret kuriem ir uzsākta administratīvā izmeklēšana:

a)      persona, kas ir atbildīga par izmeklēšanu, vai komisija informē par apgalvotās profesionālo pienākumu neizpildes saturu pirms argumentēta ziņojuma iesniegšanas, un viņiem tiek piešķirta piekļuve dokumentiem, kuri ir saistīti ar apgalvojumiem, kas izteikti pret viņiem, un ar būtiskiem faktiem viņu tiesību uz aizstāvību īstenošanai; un

b)      viņiem tiek dota iespēja sniegt savu viedokli un pievienot savus apsvērumus un secinājumus, kas uz viņiem attiecas; lai izmeklēšanas lietas materiāli būtu pilnīgi, šie komentāri tiek iekļauti argumentētajā ziņojumā; un

c)      viņi var lūgt viena personāla pārstāvja palīdzību.

ECB darbiniekiem vai citām personām, kas ir iesaistītas administratīvajā izmeklēšanā, arī ir piekļuve visiem faktiem, kuri uz tām attiecas, kā arī saviem personas datiem, lai nodrošinātu to pareizību un pilnīgo raksturu; saistībā ar administratīvajām izmeklēšanām viņiem ir tiesības no personas, kas ir atbildīga par izmeklēšanu un kas rīkojas kā kontrolieris, saņemt jebkuras neprecizitātes vai izlaiduma, kurš saistīts ar to personīgajām norādēm, labojumu.”

6.     ECB Uzvedības kodekss

10      ECB Uzvedības kodeksa, kas pieņemts saskaņā ar Bankas Reglamenta 11.3. pantu (OV 2001, C 76, 12. lpp.; turpmāk tekstā – “Uzvedības kodekss”), atbilstošās normas ir izteiktas šādi:

“[..]

2. [..]

[ECB darbiniekiem, kas ir šī uzvedības kodeksa] adresāti, ir jābūt lojāliem tikai ECB, ir jārīkojas godīgi, neatkarīgi, objektīvi un apdomīgi, neņemot vērā savas personīgās intereses vai nacionālās intereses, jāievēro augsts profesionālās ētikas līmenis un jāizvairās no jebkuras situācijas, kas var radīt interešu konfliktu.

[..]

2.2. Rūpība, efektivitāte un atbildība

[Šī uzvedības kodeksa] adresātiem visos gadījumos pēc iespējas labāk, rūpīgi un efektīvi ir jāveic viņiem uzticētie uzdevumi un pienākumi. Viņiem ir jāapzinās savu pienākumu un uzdevumu svarīgums, ņemot vērā sabiedrības gaidas attiecībā uz viņu morālo uzvedību, ir jāuzvedas tā, lai saglabātu un stiprinātu sabiedrības uzticēšanos ECB, un jāveicina ECB administrācijas efektivitāte.

[..]

4.1. [..]

[Šī uzvedības kodeksa] adresātiem lojalitāte nenozīmē tikai to, ka viņiem ir jāizpilda uzdevumi, kurus viņiem ir noteikuši viņu priekšnieki, ir jāievēro šo pēdējo minēto sniegtie norādījumi un atbilstošā pakļautības kārtība; viņiem arī ir jāpalīdz saviem priekšniekiem un kolēģiem un jākonsultē tie, kā arī jāapliecina atvērtības un pārskatāmības gars, kad viņi sadarbojas savā starpā. It īpaši [ECB darbiniekiem] ir jāinformē savi attiecīgie kolēģi par darba norisi un jāļauj viņiem tajā piedalīties. Informācijas slēpšana no priekšniekiem vai kolēģiem, kas var ietekmēt labu darba gaitu, it īpaši, lai no tā gūtu personisku labumu, nepareizas, kļūdainas vai sagrozītas informācijas sniegšana, atteikums sadarboties ar saviem kolēģiem vai jebkāda veida traucējumi būtu pretrunā lojalitātes garam, kas tiek sagaidīts no [ECB darbiniekiem].

[..]

4.2 [..]

[ECB darbiniekiem] ir jāciena un jāsargā ECB īpašums un nav jāļauj trešām personām izmantot ECB dienestus un/vai telpas. Viss aprīkojums un telpas, ko nodrošina ECB [darbiniekiem], neatkarīgi no to rakstura ir paredzēti tikai lietošanai dienesta vajadzībām, ja vien lietošana privātām vajadzībām nav atļauta saskaņā ar piemērojamiem iekšējiem noteikumiem vai praksi, kas paredzēta Iestādes prakses rokasgrāmatā, vai saņemot īpašu atļauju.

Turklāt [ECB darbinieki] veic visus pamatotos un atbilstīgos pasākumus, lai ierobežotu ECB izmaksas un izdevumus, kur vien iespējams tā, lai pieejamie resursi varētu tikt izmantoti visefektīvākajā veidā.

5. Piemērošana

5.1. [Darbinieku, proti, šī uzvedības kodeksa] adresātu, loma

Šī [uzvedības] kodeksa pareiza piemērošana ir atkarīga, pirmkārt, no [tā] adresātu profesionālisma, profesionālā apzinīguma un veselā saprāta.

[Šī uzvedības kodeksa] adresātiem, kas ieņem vadošu amatu, papildus modrībai, kas ir jāapliecina, ir jāuzvedas priekšzīmīgi attiecībā uz šajā [uzvedības] kodeksā minēto principu un noteikumu ievērošanu.

[..]”

7.     Iestādes prakses rokasgrāmata

11      “Iestādes prakses rokasgrāmatas” (“Business Practices Handbook”, turpmāk tekstā – “Iestādes prakses rokasgrāmata”) 7. nodaļā ir paredzēts, ka, ciktāl tas attiecas uz centralizētā budžeta centriem, ar centralizēto budžetu saistītie uzdevumi un līdzekļi ir saistīti ar dienesta, kas ir atbildīgs par šo centralizēto budžetu, citiem ECB dienestiem sniegtajiem pakalpojumiem. Budžeta centru vadītāji (“Budget Center Managers”) ir atbildīgi par visām to attiecīgā budžeta centra darbībām, un viņiem par tām ir jāatskaitās. Viņi ir atbildīgi par savu finanšu līdzekļu pārvaldību apstiprinātā budžeta robežās un saskaņā ar atbilstošajiem noteikumiem un pamatnostādnēm. Viņiem ir jānodrošina, lai izdevumi tiktu iegrāmatoti pareizajā finanšu kontā. Saskaņā ar Iestādes prakses rokasgrāmatas 8. nodaļu ECB darbinieki piemēro noteikumus publisko iepirkumu jomā un īsteno labu praksi attiecībā uz visām to iepirkumu darbībām. Viņiem ir jācenšas iegūt vislabāko kvalitātes un cenas attiecību, ņemot vērā preces kopējās izmaksas, un jāparedz ne tikai esošās vajadzības, bet arī iespējamās vajadzības nākotnē. Iestādes prakses rokasgrāmatas 8.1.1. pantā ir paredzēts, ka budžeta centra vadītājs ir atbildīgs par labu sniegumu un pozitīviem iepirkumu rezultātiem, proti, viņam ir jāsasniedz vislabākā kvalitātes un cenas attiecība un jāievēro ECB standarti un Uzvedības kodekss saistībā ar iepirkumu sistēmu.

 Tiesvedības rašanās fakti

1.     Sākotnējie fakti, kuri ir minēti arī apvienotajās lietās F‑7/11 un F‑60/11

12      Prasītājs uzsāka darbu ECB 2003. gada 1. jūnijā un pēc iekšējās darbā pieņemšanas procedūras ar 2007. gada 1. jūniju tika iecelts ĢD “Administrācija” biroja pakalpojumu nodaļas, kura no 2008. gada 19. februāra ir pārdēvēta par “Administratīvo pakalpojumu nodaļu”, vadītāja amatā. Šai nodaļai tostarp ir pienākums nodrošināt centrālā pasta, tālruņu centrāles un kopēšanas pakalpojumu darbību; pārvaldīt [telpu] uzkopšanas pakalpojumu darba apakšlīgumu, iekšējo ēdināšanu, viesnīcu vienotu rezervēšanu, tulkošanas pakalpojumus un darījumu braucienus; nodrošināt ECB notiekošo sanāksmju praktisku organizāciju; nodrošināt šoferu un transporta dienesta darbību; saņemt piegādes; pārvaldīt preču uzglabāšanai paredzēto telpu, kā arī apgādāt ar mēbelēm un nodrošināt preču iekšējo sadali.

13      Prasītājs kā horizontālas nodaļas vadītājs, kura ir atbildīga par citu Bankas nodaļu apgādi ar aprīkojumu un pakalpojumiem, tomēr izņemot informātikas iekārtas, bija atbildīgs par centralizēto budžetu. Pienākumu izpildē viņam palīdzēja vadītāja vietnieks (turpmāk tekstā – “nodaļas vadītāja vietnieks”).

14      Atbilstoši Valdes apstiprinātajai ECB iepirkumu politikai ““atbildība par apgādi un iegādēm ir centralizēta, [citu starpā attiecībā uz visiem] centralizētiem informātikas ieguldījumiem (tostarp aprīkojumu un programmatūru)”, un ir uzticēta [ĢD “Informācijas sistēmas”] nodaļai “Infrastruktūra un darījumi””.

15      2010. gada 26. februārī, pamatojoties uz Apkārtrakstu Nr. 1/2006, Valde nolēma veikt administratīvo izmeklēšanu, kuras mērķis bija noskaidrot “visus faktus un apstākļus, kuri ir saistīti ar noteiktu preču iegādi un atsevišķa ECB inventāra izmantošanu, ko īstenojis [Administratīvo pakalpojumu nodaļas] personāls”, kā arī “visus faktus un apstākļus, kuri ir saistīti ar atsevišķu darbinieku iespējamu profesionālo pienākumu neizpildi saistībā ar minēto [preču] iegādi un izmantošanu” (turpmāk tekstā – “sākotnējā izmeklēšana”). Lai nekaitētu administratīvajai izmeklēšanai, tika arī nolemts uzreiz neinformēt attiecīgos darbiniekus. Ar šo pašu 2010. gada 26. februāra lēmumu Iekšējā audita direktorāta direktors tika iecelts par personu, kas ir atbildīga par izmeklēšanu, un tika izveidota izmeklēšanas komisija, kuras sastāvā bija četri ECB darbinieki.

16      2010. gada 26. martā izmeklēšanas komisija prasītāju uzklausīja saistībā ar triju dažādu kategoriju preču iepirkšanu, ko veikusi Administratīvo pakalpojumu nodaļa, proti, i) “X” preču zīmes portatīvo datoru, ii) cita veida portatīvo datoru un iii) digitālo grāmatu lasītāju iegādi. Šajā uzklausīšanā, piemērojot Apkārtraksta Nr. 1/2006 7. panta 1. punktu, prasītājs tika informēts, ka pret viņu ir uzsākta administratīvā izmeklēšana minētā apkārtraksta 2. panta 1. punkta izpratnē. 2010. gada 22. aprīlī prasītājam tika paziņots uzklausīšanas protokola projekts, lai viņš varētu izteikt apsvērumus šajā ziņā, un to prasītājs izdarīja 2010. gada 10. maijā.

17      Ar 2010. gada 6. aprīļa lēmumu, kas stājās spēkā nākamajā dienā, Valde prasītāju atstādināja no amata, saglabājot visu viņa pamatalgu, uz administratīvās izmeklēšanas laiku (turpmāk tekstā – “2010. gada 6. aprīļa lēmums”). Šajā ziņojumā bija norādīts, ka tā pamatā it īpaši ir satraukums, kas valda Administratīvo pakalpojumu nodaļā, un nepieciešamība atvieglot labu sākotnējās administratīvās izmeklēšanas norisi, kā arī ziņojums par komisijas izmeklēšanas darba attīstību (turpmāk tekstā – “2010. gada 6. aprīļa ziņojums par izmeklēšanas darba attīstību”), kas Valdei tika paziņots tajā pašā dienā. 2010. gada 6. aprīļa lēmumu prasītājs apstrīdēja 2010. gada 3. jūnijā un iesniedza īpašu sūdzību, pamatojoties uz Nodarbināšanas kārtības 41. pantu un Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.1.6. pantu.

18      Atbildot uz izmeklēšanas komisijas lūgumu, prasītājs kādam no saviem kolēģiem lūdza nodot Bankai noteiktu skaitu priekšmetu, kuri piederēja Bankai un kurus prasītājs glabāja ārpus ECB telpām. Šis kolēģis minētos priekšmetus atdeva atpakaļ ECB 2010. gada 22. jūlijā. Starp šiem priekšmetiem bija trīs portatīvie datori, digitālo grāmatu lasītājs, portatīvā navigācijas sistēma, divi fotoaparāti un miniprojektors.

19      Turklāt ar 2010. gada 22. jūlija vēstuli prasītājs informēja izmeklēšanas komisiju, ka viņš nevarēšot piedalīties tajā pašā dienā paredzētajā uzklausīšanā medicīnisku iemeslu dēļ. Tomēr šajā vēstulē viņš sniedza detalizētas atbildes uz komisijas uzdotajiem jautājumiem saistībā ar Administratīvo pakalpojumu nodaļas iegādēm, kuras veiktas no 2007. līdz 2010. gadam.

20      Šajā ziņā viņš it īpaši uzsvēra, ka vairākas strīdīgās iegādes tika veiktas izmēģinājumu un eksperimentālos nolūkos. Viņš arī paskaidroja, ka datoru, portatīvo datoru “MacBook” un citu informātikas iekārtu iegādes bija paredzētas, lai izveidotu telpu apmeklētājiem, kuri ieradušies piedalīties ECB sanāksmēs, lai viņi varētu lasīt savas elektroniskā pasta vēstules, pārbaudīt informāciju par saviem lidojumiem un veikt reģistrēšanos tiešsaistē. Citas iekārtas esot bijušas paredzētas, lai aprīkotu uzgaidāmās telpas, kuras izmanto ECB šoferi laikā starp saviem reisiem. Saskaņā ar prasītāja viedokli runa bija par viņu izklaidēšanu, it īpaši ilgstošas gaidīšanas laikā vakaros. Tādējādi Administratīvo pakalpojumu nodaļa esot iegādājusies videospēļu konsoles (Wii). Toties portatīvās navigācijas sistēmas saskaņā ar prasītāja viedokli bija paredzētas šoferu veiktajiem tālajiem pārbraucieniem Vācijā un visā Eiropā. Savukārt mobilie tālruņi bija paredzēti aizdošanai Bankas darbiniekiem, kuriem Banka nebija piešķīrusi pastāvīgus mobilos tālruņus, vai vēl, lai aizvietotu bojātos mobilos tālruņus, kurus Administratīvo pakalpojumu nodaļai nodrošināja ĢD “Informācijas sistēmas”. Mobilo tālruņu BlackBerry un ar tiem saistītā aprīkojuma iegāde arī esot izskaidrojama ar bojāto tālruņu aizvietošanu, kurus Administratīvo pakalpojumu nodaļas rīcībā nodeva ĢD “Informācijas sistēmas”. Bezvadu klaviatūras iegādi prasītājs esot organizējis, lai aprīkotu sanāksmju telpas.

21      Joprojām tajā pašā 2010. gada 22. jūlija vēstulē komisijai saistībā ar piecu digitālo grāmatu lasītāju iegādi prasītājs arī paskaidroja, ka tie esot bijuši iepirkti testēšanas nolūkā, lai noteiktu, vai nākotnē Banka šādu aprīkojumu varētu iegādāties un vai tas tai būtu jāiegādājas, lai to kā dāvanas izdalītu saviem darbiniekiem. Turklāt prasītājs paskaidroja, ka, tā kā viņš pastāvīgi lasot profesionālo literatūru, viņš vienmēr sev līdzi nēsājot savu digitālo grāmatu lasītāju, lai varētu lasīt vilcienā vai darījumu braucienos.

22      Attiecībā uz fotoaparātiem, kurus iegādājusies Administratīvo pakalpojumu nodaļa, tie esot bijuši paredzēti, lai uzņemtu minētās nodaļas piegāžu katalogā ietverto priekšmetu augstas kvalitātes fotogrāfijas. Citas audio un video iekārtas esot iegādātas, lai veiktu prezentācijas sanāksmēs. Saskaņā ar prasītāja viedokli arī datorsomas esot iegādātas, lai ļautu Administratīvo pakalpojumu nodaļas darbiniekiem vieglāk pārvadāt savus portatīvos datorus un dokumentus. Runājot par digitālajiem fotorāmjiem un digitālo fotoaparātu SD (“Secure Digital”) atmiņas kartēm, tie esot tikuši iepirkti, lai vajadzības gadījumā apbalvotu Administratīvo pakalpojumu nodaļas personālu.

23      2010. gada 26. jūlijā Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) paziņoja ECB par savu 1. jūlijā pieņemto lēmumu uzsākt izmeklēšanu. Ar šīs izmeklēšanas uzsākšanu, piemērojot Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 25. maija Regulu (EK) Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) (OV L 136, 1. lpp.), tika izbeigta sākotnējā administratīvā izmeklēšana. Tā kā 2010. gada 26. jūlijā komisijas izmeklēšana nebija pabeigta, [izmeklēšanas] komisija par izmeklēšanu atbildīgajai personai neiesniedza nevienu “argumentētu ziņojumu, kurā ir noskaidroti lietas fakti un apstākļi, kā arī pietiekamu pierādījumu esamība vai neesamība apgalvotās pienākumu neizpildes pamatošanai”, Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.2. panta un Apkārtraksta Nr. 1/2006 6. panta 14. punkta izpratnē.

24      Ar Valdes, kura lēma par prasītāja iesniegto īpašo sūdzību, 2010. gada 3. augusta lēmumu tika atcelts 2010. gada 6. aprīļa lēmums un prasītājam tika piešķirta simboliska atlīdzība EUR 1 apmērā.

25      Ar 2010. gada 4. augusta lēmumu, kas tika paziņots tajā pašā dienā, Valde ar 2010. gada 5. augustu prasītāju atstādināja no amata, saglabājot viņa pamatalgu (turpmāk tekstā – “2010. gada 4. augusta lēmums”). Šajā lēmumā ir norādīts, ka tas ir pamatots, pirmkārt, ar tādu apgalvojumu esamību, kuri, ja tie tiktu pierādīti, veidojot prasītāja profesionālo pienākumu būtisku neizpildi, ņemot vērā kaitējumu, kas tādējādi nodarīts ECB tēlam, kā arī ieinteresētās personas augsto amatu iestādē, un, otrkārt, ar nepieciešamību atvieglot OLAF izmeklēšanas norisi.

26      Vēstulē, ar kuru prasītājam tika nosūtīts 2010. gada 4. augusta lēmums un kuru ir parakstījis arī ĢD “Cilvēkresursi, budžets un organizācija” (turpmāk tekstā – “ĢD “Cilvēkresursi””) ģenerāldirektors, it īpaši ir uzsvērts, ka prasītājs vairākkārt esot atteicies piedalīties uzklausīšanā pirms šī lēmuma pieņemšanas. Atsaucoties uz judikatūru par ieinteresētās personas uzklausīšanu pēc lēmuma par atstādināšanu no amata pieņemšanas, šajā vēstulē prasītājs tika aicināts piedalīties uzklausīšanā 2010. gada 11. augustā plkst. 11.00 vai jebkurā agrākā datumā atbilstoši savām iespējām vai, ja tas netiek darīts, ne vēlāk kā līdz 2010. gada 3. septembrim iesniegt savus rakstveida apsvērumus par 2010. gada 4. augusta lēmumu.

27      Ar 2010. gada 17. augusta vēstuli ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektors informēja prasītāju par apgalvojumiem, kuri formulēti pret viņu un kuri ir tikuši paziņoti Valdei. Runa bija par:

“[..]

[Pirmkārt,] Valdei paziņotajiem apgalvojumiem, kas ir ietverti 2010. gada 6. aprīļa [ziņojumā par izmeklēšanas darba attīstību], pēc pārrunām, kuras veiktas ar [prasītāju] 2010. gada 26. martā un kuru protokols bija nosūtīts [prasītājam] [..], par ko šis pēdējais minētais 2010. gada 10. maijā [bija] iesniedzis rakstveida apsvērumus [..] [saistībā ar]:

i)      [preču zīmes [“X”] portatīvo datoru iegādi, citu portatīvo datoru un digitālo grāmatu lasītāju iegādi, ko veikusi [Administratīvo pakalpojumu nodaļa];

ii)      [to, ka] šo preču profesionālais nolūks, izmantošana un atrašanās vieta bija neskaidri.

[Otrkārt,] Valdei paziņotajiem apgalvojumiem, kuri ir ietverti 2010. gada 6. aprīļa [ziņojumā par izmeklēšanas darba attīstību] un kuri no jauna ir apkopoti un pamatoti [sanāksmes, kas notika] 2010. gada 14. jūlijā, [protokolā,] kura pagaidu versija tika nosūtīta [prasītājam] ar 2010. gada 21. jūlija vēstuli, [proti,] ka

i)      noteikts skaits preču, piemēram, preču zīmes [“X”] portatīvie datori, cita veida portatīvie datori vai galddatori un digitālo grāmatu lasītāji, [bija] iegādātas, izmantojot vienu no diviem centralizētā budžeta centriem, par kuriem ir atbildīga [Administratīvo pakalpojumu nodaļa], un ka šo preču lielākās daļas atrašanās vieta [bija] nezināma;

ii)      [prasītājs kā Administratīvo pakalpojumu nodaļas] vadītājs [bija] uzsācis, atļāvis vai pieļāvis šo preču iegādi;

iii)      profesionālie iemesli, kas ir pamatā šīm iegādēm, arī [bija] apšaubāmi, ņemot vērā [Administratīvo pakalpojumu nodaļas] lomu un pienākumus, kādi tie izriet no [Valdes apstiprinātā nodaļas] uzdevumu apraksta;

iv)      [prasītājs] kā par [Administratīvo pakalpojumu nodaļu] atbildīgā persona [nebija] spējis sniegt saprātīgu skaidrojumu par šo preču lielākās daļas atrašanās vietu.

[Treškārt,] Valdei paziņotie apgalvojumi, kas ietverti ziņojumā par izmeklēšanas darba attīstību 2010. gada 19. jūlijā, [proti]:

i)      127 preču iegādes, kuras ir veikusi [Administratīvo pakalpojumu nodaļa] un kuras [varētu] sadalīt 13 dažādās kategorijās, no kurām vissvarīgākās ir: i) preču zīmes [“X”] portatīvie datori un ar tiem saistītie piederumi; ii) citi datori un ar tiem saistītie piederumi; iii) cita veida informātikas iekārtas un programmatūra; iv) navigācijas sistēmas, un v) mobilie tālruņi. [2010. gada 17. augustā] šo 127 preču atrašanās vieta [varēja tikt] noteikta tikai attiecībā uz ierobežotu skaitu no tām;

ii)      neskaidrības par šo preču iegādes pamatā esošo profesionālo nolūku, par jebkuru projektu vai uzdevumu, ar kuru tās ir saistītas, un par saikni starp attiecīgo projektu vai uzdevumu un [Administratīvo pakalpojumu nodaļas] funkcionālajiem pienākumiem.

[..]”

28      Ar 2010. gada 10. augusta vēstuli prasītājs lūdza ECB piekļuvi noteiktam skaitam dokumentu. Ar 2010. gada 17. augusta vēstuli ECB atteicās šo pieteikumu apmierināt, šajā ziņā nosūtot savu nostāju, kas ietverta iepriekšējās 2010. gada 28. aprīļa, 21. maija un 5. jūlija vēstulēs, kā arī 2010. gada 4. augusta vēstulē, ar kuru tika nosūtīts 2010. gada 4. augusta lēmums. 2010. gada 17. augusta vēstules pielikumā ECB atkārtoti formulēja prasītājam pārmestos iebildumus, uz kuriem tā bija pamatojusies, pieņemot 2010. gada 4. augusta lēmumu.

29      2010. gada 3. un 10. septembra vēstulēs prasītājs izteica savus komentārus par 2010. gada 4. augusta lēmumu. Viņš it īpaši uzsvēra savas kā nodaļas vadītāja (“manager”) īpašības, it sevišķi to, ka viņš ECB esot ietaupījis EUR 3 miljonus saistībā ar līgumu par informātikas sistēmu kopā ar programmatūrām un saistītiem produktiem, kura ir paredzēta datu apstrādei un tiek saukta par “SAP”.

30      Runājot par strīdīgajām iegādēm, prasītājs apgalvoja, ka tās tikušas veiktas atbilstoši ECB spēkā esošajiem noteikumiem un standartiem un ka tās atbilst profesionālajām vajadzībām saistībā ar Administratīvo pakalpojumu nodaļas pienākumiem.

31      Attiecībā uz preču zīmes “X” portatīvo datoru iegādēm prasītājs norādīja, ka šie pirkumi tika veikti ECB apmeklētāju telpas vajadzībām un ka šīs preču zīmes datoru izvēle papildus to estētiskajam aspektam tika izdarīta sakarā ar to lielāku tehnisko spēju bezvadu interneta lietošanā nekā preču zīmes [“Y”] datoriem, kurus parasti izmanto ECB.

32      Pēc tam Valde, atbildot uz prasītāja argumentiem, lūdza izmeklēšanas komisiju sagatavot paziņojumu, kurā būtu ietverti tās apsvērumi, konstatējumi un rezultāti saistībā ar pārrunām/nopratināšanām, kuras veiktas līdz 2010. gada 26. jūlijam.

33      Ar 2010. gada 30. septembra vēstuli prasītājs iesniedza īpašu pārsūdzību par 2010. gada 4. augusta lēmumu. Ar ECB Valdes 23. novembra lēmumu šī sūdzība tika noraidīta.

34      Tajā pašā 2010. gada 23. novembrī pēc prasītāja situācijas pārskatīšanas, ņemot vērā viņa rakstveida komentārus, Valde pieņēma jaunu lēmumu, apstiprinot 2010. gada 4. augusta lēmumu. Šajā jaunajā lēmumā bija norādīts, ka tas ir ticis pieņemts pēc tam, kad Valde bija lūgusi izmeklēšanas komisiju sagatavot paziņojumu, kurā ietverti apsvērumi par prasītāja izteiktajiem komentāriem. Prasītāja atstādināšanas no amata iemesli bija, pirmkārt, Valdes konstatējums, ka atsevišķi prasītāja sniegtie komentāri nesakrīt ar konkrētiem komisijas formulētajiem apsvērumiem un secinājumiem; otrkārt, prasītāja sniegtu paskaidrojumu neesamība attiecībā uz 127 priekšmetiem, par kuriem viņam tika pārmests, ka viņš būtiski nav izpildījis savus profesionālos pienākumus, jo viņa komentāri nepadarīja minētās apsūdzības par pietiekami neiespējamām vai acīmredzami nepamatotām; kā arī, treškārt, OLAF pārbaužu veikšana tā izmeklēšanas ietvaros. Vēstulē, ar kuru tika paziņots šis lēmums, bija ietverti izvilkumi no komisijas pagaidu secinājumiem, uz kuriem, kā norādījusi Valde, tā bija pamatojusies.

35      2011. gada janvārī ECB informēja prasītāju par savu lēmumu attiecībā uz viņu uzsākt invaliditātes procedūru.

36      Ar 2011. gada 15. marta lēmumu ECB Valde noraidīja īpašo pārsūdzību, ko par 2010. gada 23. novembra lēmumu, ar kuru ir apstiprināts 2010. gada 4. augusta lēmums, prasītājs iesniedza 2011. gada 21. janvārī.

37      2011. gada 16. martā ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektors informēja prasītāju, ka no 2011. gada 28. marta viņš vairs nesaņems savu atalgojumu, bet saņems līdzvērtīgu invaliditātes pabalstu.

38      2011. gada 22. martā OLAF uzaicināja prasītāju piedalīties uzklausīšanā, kas paredzēta 2011. gada 12. un 13. maijā.

39      Ar prasības pieteikumiem, kuri Civildienesta tiesas kancelejā ir saņemti attiecīgi 2011. gada 2. februārī un 25. maijā, prasītājs cēla divas prasības – pirmo prasību, kas reģistrēta ar atsauces numuru F‑7/11, atcelt 2010. gada 4. augusta lēmumu un otro prasību, kas reģistrēta ar atsauces numuru F‑60/11, atcelt 2010. gada 23. novembra lēmumu, ar kuru ir apstiprināts 2010. gada 4. augusta lēmums, proti, šajā gadījumā divus lēmumus, ar kuriem ECB viņu bija atstādinājusi no amata.

40      Ar 2012. gada 13. decembra spriedumu AX/ECB (F‑7/11 un F‑60/11, EU:F:2012:195) Civildienesta tiesa noraidīja abas prasības un piesprieda prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

2.     Par [izmeklēšanas] komisijas darbības ziņojumu

41      No lietas materiāliem izriet, ka, lai gan izmeklēšanas komisija nebija pabeigusi savu darbu 2010. gada 26. jūlijā, proti, datumā, kurā ar OLAF paziņojumu par savas izmeklēšanas uzsākšanu tā tika atstādināta no lietas, izmeklēšanas komisija tomēr darīja zināmu, ko tā bija paveikusi līdz šim datumam, darbības ziņojuma formā (“Activity Report”, turpmāk tekstā – “komisijas darbības ziņojums”), kurš datēts ar 2011. gada 15. martu. Šī ziņojuma mērķis esot bijis darīt zināmu “izmeklēšanas komisijas pagaidu vērtējumu 2010. gada 26. jūlijā attiecībā uz profesionālajiem iemesliem, kas bija pamatā katras strīdīgās preču kategorijas iegādei, kā arī saistībā ar sniegto paskaidrojumu konsekvenci”.

42      Par izmeklēšanu atbildīgā persona, proti, Iekšējā audita direktorāta direktors, komisijas darbības ziņojumu paziņoja ĢD “Cilvēkresursi” vienu gadu vēlāk, 2012. gada 22. martā. Šī nosūtīšana bija pamatota ar to, ka minētajā ziņojumā “[bija] ietverta informācija, kas [nebija] atspoguļota [šī sprieduma 51. punktā minētajā] OLAF galīgajā ziņojumā un kas [varēja] sniegt papildu pierādījumus, iespējami ietverot atbildību pastiprinošus vai mīkstinošus apstākļus, kurus [ĢD “Cilvēkresursi”] varētu ņemt vērā [savā] lēmumā uzsākt vai neuzsākt disciplinārlietu”. Turklāt Iekšējā audita direktorāta direktors precizēja, ka komisijas darbības ziņojumā “tikai īsumā [bija] atspoguļoti visi apsvērumi un pārrunu rezultāti, kuri iegūti līdz 2010. gada 26. jūlijam, un ka skaidri [bija] jānošķir šis ziņojums un “argumentētais ziņojums, kurā ir noskaidroti lietas fakti un apstākļi, kā arī pietiekamu pierādījumu esamība vai neesamība apgalvotās pienākumu neizpildes pamatošanai””, proti, šajā gadījumā ziņojums Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.2. panta un Apkārtraksta Nr. 1/2006 6. panta 14. punkta izpratnē.

3.     Par OLAF ziņojumu

 Par izmeklēšanas norisi

43      Saistībā ar savu izmeklēšanu OLAF ar 2010. gada 29. jūlija vēstuli lūdza ECB sniegt informāciju, kura tam tika nosūtīta 2010. gada 6. augusta vēstulē. OLAF izmeklēšanas darba grupa arī īstenoja vienu apmeklējumu uz vietas no 2010. gada 20. līdz 24. septembrim, kura laikā tā uzklausīja divpadsmit ECB darbiniekus “liecinieku” statusā. 2010. gada 19. novembrī OLAF iztaujāja arī kādu citu Bankas darbinieku.

44      2011. gada 23. martā izmeklēšanas komisijas locekļi devās uz OLAF telpām un šajā saistībā apmainījās ar saviem apsvērumiem par katru to priekšmetu kategoriju, kurus bija iegādājusies Administratīvo pakalpojumu nodaļa, sniedza savus pagaidu vērtējumus par faktiem 2010. gada 26. jūlijā un šajā ziņā atbildēja uz OLAF jautājumiem.

45      No lietas materiāliem izriet, ka šādi izmeklēšanas komisija sniedza savu palīdzību OLAF izmeklēšanas veikšanā. Šīs palīdzības ietvaros OLAF ar 2011. gada 29. marta elektroniskā pasta vēstuli lūdza ECB nosūtīt tam komisijas darbības ziņojuma kopiju, kuru tā bija minējusi vienā no atbildēm uz OLAF informācijas pieprasījumiem.

46      2011. gada 30. martā Iekšējā audita direktorāta direktors kā par izmeklēšanu atbildīgā persona nosūtīja OLAF komisijas darbības ziņojumu, pievēršot biroja uzmanību “tam, ka šajā ziņojumā [bija] atspoguļota izmeklēšanas komisijas darbība tikai līdz 2010. gada 26. jūlijam, [proti,] dienai, kurā OLAF [bija] informējis ECB par izmeklēšanas uzsākšanu šajā lietā, tādējādi izbeidzot [sākotnējo] administratīvo izmeklēšanu. Līdz ar to izmeklēšanas komisijas galvenie apsvērumi un pagaidu vērtējumi attiecībā uz Administratīvo pakalpojumu nodaļas veikto strīdīgo iegāžu [trīspadsmit] kategorijām nekādi [nebija] jāsaprot kā galīgie secinājumi par katru no šīm kategorijām vai par jebkuriem citiem lietas materiāliem”.

47      Prasītāja nepieejamības dēļ OLAF viņu aicināja iesniegt apsvērumus un komentārus par apgalvojumu, kuri uz viņu attiecas, kopsavilkumu ne vēlāk kā līdz 2011. gada 31. augustam un turklāt uzdeva viņam vairākus jautājumus.

48      2011. gada 30. augustā ECB prasītāja pārstāvim pilnībā vai tikai daļēji nosūtīja konkrētus prasītāja pārstāvja 2011. gada 26. augustā lūgtos dokumentus. Ar sava pārstāvja 2011. gada 30. augusta vēstuli prasītājs atbildēja uz trim galvenajiem jautājumiem, kurus 2011. gada 13. jūlija elektroniskā pasta vēstulē bija uzdevis OLAF, iesniedza savus komentārus par profesionālajiem iemesliem, kas bija pamatā strīdīgajām iegādēm, un par to saikni ar prasītāja vadītās Administratīvo pakalpojumu nodaļas funkcijām un pienākumiem.

49      Attiecībā uz Administratīvo pakalpojumu nodaļas veikto strīdīgo iegāžu sarakstu prasītājs atgādināja OLAF, ka izmeklēšanas komisija viņu jau 2010. gada 29. jūnijā bija aicinājusi iesniegt savus apsvērumus šajā saistībā. Viņš it īpaši uzsvēra, ka viņš uzskata, ka nebija nekas slikts paņemt sev līdzi uz mājām iekārtas, kas pieder ECB, jo tas viņam ļāva pabeigt to konfigurēšanu un iedarbināšanu, vienlaikus ietaupot darba laiku. Viņš apgalvoja, ka viņš nekad nav licis iegādāties preces par bankas budžetu savai personiskai vai privātai lietošanai un ka katrā ziņā viņa ģimene un viņš pats vienmēr ir bijis ļoti plaši apgādāts par saviem līdzekļiem ar datortehnikas un fotografēšanas aprīkojumu. Savā atbildē OLAF viņš arī apgalvoja, ka nekad nav devis norādījumu izmantot atsevišķus Administratīvo pakalpojumu nodaļas budžeta posteņus attiecīgajām iegādēm, jo konkrēta attiecīgā budžeta posteņa noteikšana atkarībā no attiecīgās iegādes bija jāveic nodaļas vadītāja vietniekam.

50      Pēc tam, kad bija noskaidrots darbinieks, kurš bija apstiprinājis aptuveni vienu trešdaļu no strīdīgajām iegādēm, proti, nodaļas vadītāja vietnieks, OLAF viņu uzklausīja 2011. gada 13. oktobrī.

 Par OLAF ziņojuma secinājumiem

51      Savas izmeklēšanas beigās OLAF pieņēma galīgo ziņojumu, kurā attiecībā uz prasītāju tas ieteica izbeigt izmeklēšanu, ierosinot disciplinārlietu (turpmāk tekstā – “OLAF ziņojums”). Šis ziņojums, kuram bija pievienoti ieteikumi ECB un kurš sagatavots 2011. gada 8. novembrī, tika nosūtīts šai pēdējai minētajai 2012. gada 27. janvārī. Savukārt prasītāju OLAF informēja par šī biroja izmeklēšanas pabeigšanu 2012. gada 23. janvārī.

52      No OLAF ziņojuma izriet, ka ECB darbinieks, kurš ir lūdzis saglabāt anonimitāti (turpmāk tekstā – “brīdinājuma iesniedzējs” (“whistleblower”)), ir atklājis iespējamu pārkāpumu, kuri tikuši izdarīti Administratīvo pakalpojumu nodaļā, esamību. Tie esot bijuši saistīti ar divu portatīvo navigācijas sistēmu iegādi, ko prasītājs esot veicis 2010. gadā, lai gan visas oficiālās ECB automašīnas jau bija aprīkotas ar šādu sērijveida sistēmu, kā arī ar citām iegādēm: vairāku LED projektoru, trīs fotoaparātu, no kuriem viens bija profesionālais fotoaparāts, kā arī vairāku portatīvo datoru un to piederumu iegādēm. Brīdinājuma iesniedzējs esot minējis, ka viņam esot radies iespaids, ka prasītājs, kurš esot saskāries ar ievērojamām finansiālajām grūtībām, pārdeva tālāk sev par labu iekārtas, kas bija iegādātas par viņa dienesta līdzekļiem.

53      Attiecībā uz preču zīmes “X” portatīvo datoru, kurus ECB neizmanto, un ar tiem saistīto piederumu iegādi OLAF norādīja, ka šādas informātikas preču iegādes neietilpa Administratīvo pakalpojumu nodaļas pilnvarās. OLAF konstatēja, ka, pat ja būtu bijušas atsauces uz projektu aprīkot ar bezvada interneta savienojumu sanāksmju telpas vienā no ECB ēkām, šis projekts attiecās uz ĢD “Informācijas sistēmas” un neviens portatīvais dators netika iepirkts šī projekta ietvaros. Katrā ziņā OLAF uzskatīja, ka apstāklis, ka attiecīgos portatīvos datorus prasītājs bija iegādājies jau pirms šī projekta uzsākšanas, radīja vēl lielākas šaubas par šādu iegāžu pamatotību. Tādējādi OLAF secināja, ka nekāds pamatots profesionāls iemesls nevarēja izskaidrot šīs kategorijas preču iegādi.

54      Attiecībā uz digitālo fotorāmju (“Electronic photo frames”) un digitālo grāmatu lasītāju (“E‑books”) iegādi OLAF arī secināja, ka nepastāv profesionāls iemesls, kas varētu pamatot šādas iegādes, kuras arī neietilpst Administratīvo pakalpojumu nodaļas pilnvarās.

55      Tāpat attiecībā uz “citu datoru un ar tiem saistīto piederumu” (“other computers and related accessories”) iegādi OLAF norādīja, ka šādas iegādes neietilpa Administratīvo pakalpojumu nodaļas pilnvarās un ka prasītāja un nodaļas vadītāja vietnieka norādītais pamatojums, proti, darbs no attāluma, darba nepārtrauktība un aizdošana Bankas personālam sanāksmēm un prezentācijām, bija pretrunā liecinieku, kurus tas bija uzklausījis, sniegtajām liecībām. Tādējādi OLAF secināja, ka nepastāv profesionāls iemesls, kas varētu pamatot minētās iegādes.

56      Attiecībā uz portatīvo navigācijas sistēmu iegādi OLAF konstatēja, ka prasītāja norādītais pamatojums, proti, ECB šoferu vajadzību apmierināšana saistībā ar viņu garajiem pārbraucieniem Vācijā un visā Eiropā, skaidri bija pretrunā pašu šoferu paziņojumiem un nodaļas vadītāja vietnieka liecībām, kurās norādīts, ka Bankas oficiālās automašīnas jau bija aprīkotas ar integrētām sērijveida navigācijas sistēmām. Tādējādi saskaņā ar OLAF viedokli šādiem pirkumiem nebija nekāda pamatota profesionāla iemesla.

57      Attiecībā uz citu datoru un piederumu iegādi OLAF konstatēja, ka šīm iegādēm bija jābūt centralizētām ĢD “Informācijas sistēmas” līmenī un ka tās nebija pamatotas no Administratīvo pakalpojumu nodaļas profesionālo vajadzību viedokļa.

58      Turklāt OLAF uzskatīja, ka divpadsmit tālruņu BlackBerry un citu mobilo tālruņu iegāde laikposmā no 2007. līdz 2010. gadam, kā arī mobilo tālruņu līgumu noslēgšana nebija pamatota ar profesionāliem iemesliem un ka šo preču un pakalpojumu iepirkumi neietilpa Administratīvo pakalpojumu nodaļas pilnvarās.

59      Attiecībā uz četru digitālo fotoaparātu iegādi 2007. un 2010. gadā OLAF kā pamatojuma iemeslu, kuru bija norādījis prasītājs, noraidīja to, ka attiecīgie fotoaparāti esot tikuši izmantoti kvalitātes nodrošināšanai un nodaļas katalogam tiešsaistē. Runājot par prasītāja sniegtajiem paskaidrojumiem, lai pamatotu, kāpēc viņš paņēmis sev līdzi uz mājām divus no šiem fotoaparātiem, proti, nepieciešamību tos noregulēt, uzlādēt un izlasīt to lietošanas pamācību, OLAF tos noraidīja, it īpaši tāpēc, ka prasītājs kopā ar fotoaparātiem nebija paņēmis sev līdzi minētās lietošanas pamācības.

60      Attiecībā uz printeru iegādi OLAF uzskatīja, ka, ja Administratīvo pakalpojumu nodaļai būtu bijusi šāda vajadzība, šai nodaļai būtu bijis jānodrošinās ar ĢD “Informācijas sistēmas” starpniecību. Tādu pašu konstatējumu OLAF izdarīja attiecībā uz preču zīmes Logitech produktu iegādi.

61      Attiecībā uz televizora, ekrānu un projektoru iegādi OLAF atzina, ka viena televizora un viena ekrāna iegāde varēja tikt pamatota ar ECB šoferu vajadzībām. Savukārt OLAF neredzēja nekādu pamatotu attaisnojumu attiecībā uz projektoru un ekrānu iegādi, kuri paredzēti varbūtējai izmantošanai prezentācijām birojos vai sanāksmju telpās.

62      Attiecībā uz konsoļu un datorspēļu programmatūru iegādi, it īpaši programmatūras, kas tiek dēvēta par “Body for LIFE companion” un kas ir paredzēta, lai plānotu ikdienas sporta aktivitātes, un spēles, uz kuras ir Amerikas futbola komandas logotips, iegādi OLAF norādīja, ka ECB šoferi ir nolieguši, ka viņu rīcībā būtu bijis šāds atpūtas telpu aprīkojums, kas ir pretēji tam, ko bija norādījis prasītājs, lai pamatotu šādas iegādes.

63      OLAF secināja, ka no 2007. gada oktobra līdz 2010. gada martam Administratīvo pakalpojumu nodaļa bija iegādājusies 127 datortehnikas preces un to izstrādājumus, kas kopā veidoja 411 atsevišķus priekšmetus, par kopējo summu aptuveni EUR 65 000, izmantojot Administratīvo pakalpojumu nodaļas centralizētā budžeta pozīciju “Atbalsts administratīvajiem pakalpojumiem [..]” (“Administrative Services Support [..]”). Divu trešdaļu no šiem izdevumiem kredītrīkotājs bija prasītājs, savukārt atlikušo vienu trešdaļu bija apstiprinājis nodaļas vadītāja vietnieks.

64      OLAF konstatēja, ka ECB bija spējusi atrast un lokalizēt 95 attiecīgos priekšmetus, savukārt pārējo 316 priekšmetu atrašanās vieta, kuru vērtība tiek lēsta EUR 40 674,74 apmērā, joprojām nebija zināma. Tā iemesla dēļ, ka neviens no šiem priekšmetiem nebija uzskaitīts šim mērķim paredzētajā iekārtu loģistikas sistēmā (“Equipment Logistics System”, turpmāk tekstā – ““ELS”sistēma”) vai jebkādā citā ECB inventāra uzskaites sistēmā, bija grūti noteikt to atrašanās vietu. Tomēr OLAF norādīja, ka tas nav atradis pierādījumus, kas apstiprinātu aizdomas, ka prasītājs būtu ļaunprātīgi izmantojis attiecīgos priekšmetus vai ka šos priekšmetus būtu nozadzis vai ļaunprātīgi izmantojis kāds ECB darbinieks. Tādējādi, lai arī uz attiecīgajām iegādēm attiecās profesionālo pienākumu neizpilde, OLAF nebija ieteicis nekādu turpmāko tiesvedību.

65      Turklāt papildus šiem izmeklēšanas secinājumiem OLAF sniedza vairākus ieteikumus ECB, proti, pirmkārt, pārskatīt finanšu apriti Administratīvo pakalpojumu nodaļā, lai izvairītos no tā, ka pakļautībā esoša persona būtu līdzparakstītājs, jo pakļautībā esošās personas acīmredzamas neatkarības trūkuma dēļ no tā neizriet nekāda pievienotā vērtība kredītrīkotāja kontrolei; otrkārt, racionalizēt tādus centralizētā budžeta centrus, kuri ir līdzīgi Administratīvo pakalpojumu nodaļas centram, lai palielinātu šajā nodaļā piemērojamās iepirkumu sistēmas pārskatāmību; treškārt, nodrošināt, ka procedūrās Administratīvo pakalpojumu nodaļā tiek stingri piemērots budžeta specifikācijas princips un garantēta pareiza finanšu pārvaldība; kā arī, ceturtkārt, pārskatīt iekšējās kontroles līmeni, kas kopumā drīzāk ir zems gan pašā Administratīvo pakalpojumu nodaļā, gan šīs nodaļas uzraudzībā.

4.     Par disciplinārlietu, kas uzsākta saskaņā ar Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.2. pantu

 Par disciplinārlietas uzsākšanu un par 8.3.2. pantā minēto ziņojumu

66      Pēc OLAF ziņojuma prasītāju uzklausīja ĢD “Cilvēkresursi” Cilvēkresursu un sociālo attiecību politikas nodaļas vadītājs, kā arī divi Sociālo attiecību nodaļas (“Staff Relations Division”) darbinieki, pamatojoties uz Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.2. pantu (turpmāk tekstā – “izmeklēšanas komisija”). Ar 2012. gada 24. augusta elektroniskā pasta vēstuli prasītājs paziņoja izmeklēšanas komisijai dažus dokumentus. Pēc tam, kad 2012. gada 18. oktobrī prasītājs bija formulējis savus apsvērumus par ziņojuma projektu, kas viņam bija paziņots 26. septembrī, ECB Personāla direkcija 2012. gada 19. novembrī pieņēma Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.2. pantā paredzēto ziņojumu “Ziņojums par [..] iespējamo profesionālo pienākumu neizpildi” (turpmāk tekstā – “8.3.2. panta ziņojums”).

67      8.3.2. panta ziņojumā īpaši ir precizēts:

“[..]

Šo ziņojumu ir sagatavojusi ĢD [“Cilvēkresursi”], pamatojoties uz Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.2. pantu, lai sniegtu faktus un apstākļus par [prasītāja] iespējamo profesionālo [pienākumu] neizpildi saistībā ar viņa līdzdalību un atbildību par Administratīvo pakalpojumu nodaļas veiktajām iegādēm. [..]

Tas tika sagatavots, pamatojoties uz[, pirmkārt,] OLAF [..] ziņojumu, [otrkārt,] [Iekšējā audita direkcijas] sniegto informāciju par [..] izmeklēšanas komisijas darbību līdz 2010. gada 26. jūlijam, proti, datumam, kad tika pārtraukta [sākotnējā] administratīvā izmeklēšana, [treškārt,] [prasītāja] sniegto informāciju un[, ceturtkārt,] citu administratīvo informāciju, kas ir pieejama ĢD [“Cilvēkresursi”].

[..]

[Prasītāja vadībā Administratīvo pakalpojumu nodaļa] ir iegādājusies 127 [datortehnikas preces un to izstrādājumus], kas veido 411 atsevišķus individuālus priekšmetus, kuru profesionālais nolūks, ņemot vērā [šīs nodaļas] pienākumus, ir apšaubāms.

[..]

Saistībā ar 411 atsevišķiem priekšmetiem, kurus ir iegādājusies [Administratīvo pakalpojumu nodaļa prasītāja vadībā], ECB ir izdevies atgūt vai lokalizēt 95 priekšmetus. Pārējo 316 priekšmetu atrašanās vieta nav zināma. Tiek lēsts, ka šo trūkstošo priekšmetu vērtība ir EUR 40 674,74.

Tā kā neviens no šiem priekšmetiem nav ticis uzskaitīts ne [“ELS” sistēmā], ne arī kādā citā ECB inventāra uzskaites sistēmā, trūkstošo priekšmetu atrašanās vietas noteikšana [..] ir kļuvusi grūtāka. Saskaņā ar [prasītāja] viedokli ne jau tas, ka priekšmeti nebija reģistrēti sistēmā, apgrūtina to atrašanās vietas noteikšanu. Viņš uzskata, ka iespējamie skaidrojumi [..] ir šādi: i) priekšmeti joprojām atrodas kaut kur ECB rezervēs un nav atrasti neatbilstošas apskates dēļ; tomēr saskaņā ar [prasītāja] viedokli ir apšaubāms, ka tas tā būtu, jo personas no [Administratīvo pakalpojumu nodaļas], kuras ir novietojušas šos priekšmetus rezervēs, precīzi atcerētos vietu, kur šie objekti ir tikuši novietoti, ar [inventāra] uzskaites sistēmu vai bez tās; ii) personāls, kas nav piederīgs [minētajai nodaļai] (citu nodaļu vai ārējo sabiedrību [personāls], kuram ir piekļuve rezervēm), priekšmetus ir pārvietojis [uz ārpusi]; vai iii) viena vai vairākas personas ir pārvietojušas priekšmetus, vai nu lai mēģinātu apsūdzēt [prasītāju], vai lai izmantotu to savā labā.

[..]”

68      8.3.2. panta ziņojumā ir uzskaitīta arī virkne atbildību pastiprinošu un mīkstinošu apstākļu saistībā ar prasītāja attiecīgajiem nodarījumiem.

69      Ar 2012. gada 29. novembra vēstuli prasītājs tika informēts par Valdes 27. novembrī pieņemto lēmumu uzsākt disciplinārlietu, kā arī apstiprināt Disciplinārlietu komitejas sastāvu, proti, apstiprināt vienu bijušo Civildienesta tiesas locekli par priekšsēdētāju un četrus darbiniekus no dažādām ECB ģenerāldirekcijām, kā arī aizstājējus locekļus. Lēmumā uzsākt disciplinārlietu skaidri bija minēts, ka tas pamatojas nevis uz [izmeklēšanas] komisijas darbības ziņojumu, bet gan uz 8.3.2. panta ziņojumu, kura kopija šajā kontekstā tika nosūtīta prasītājam.

70      Pret prasītāju izvirzītie iebildumi bija saistīti ar to, ka viņš kā par Administratīvo pakalpojumu nodaļu atbildīgā persona bija uzsācis, atļāvis vai pieļāvis preču iegādes, kuras neietilpa šīs nodaļas pilnvarās un/vai kurām minētās nodaļas centralizētais budžets nebija jāizmanto, ka viņš nebija izpildījis atsevišķus uzdevumus un nebija pildījis savus pienākumus ar vajadzīgo rūpību, kā arī nebija pārvaldījis budžeta līdzekļus tā, lai tiktu sasniegta visaugstākā efektivitātes, lietderības un ekonomijas pakāpe, un ka viņš vairākkārt nebija ievērojis lojalitāti pret saviem kolēģiem vai nebija veicis visus pamatotos un atbilstīgos pasākumus, lai pēc iespējas ierobežotu ECB izmaksas un izdevumus, tādējādi pārkāpjot Nodarbināšanas kārtības 4. panta a) punktu, Uzvedības kodeksa normas, kā arī Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 0.1.1., 0.4. un 0.5. pantu un Iestādes prakses rokasgrāmatas 7. un 8. nodaļu. Prasītājam tika pārmests arī tas, pirmkārt, ka liels skaits ECB piederošu priekšmetu atradās ārpus Bankas telpām un ka viņš neesot ievērojis pienākumu uzraudzīt tās inventāru, un, otrkārt, ka viņš neesot varējis paskaidrot, kur atrodas liels skaits priekšmetu, kurus iegādājusies Administratīvo pakalpojumu nodaļa. Turklāt viņam tika pārmesta slikta budžeta līdzekļu pārvaldība.

 Par Disciplinārlietu komitejas atzinumu

71      Ar 2012. gada 4. decembra vēstuli prasītājs lūdza noraidīt divus Disciplinārlietu komitejas locekļus un viena no šiem diviem locekļiem aizstājēju, kā arī lūdza pilnīgu piekļuvi visai informācijai un visiem dokumentiem, kuri ir Bankas rīcībā.

72      Šajā ziņā prasītājs lūdza Disciplinārlietu komitejai pieeju konkrētiem dokumentiem, tostarp [izmeklēšanas] komisijas darbības ziņojumam. Tā kā šī pēdējā minētā dokumenta nebija Disciplinārlietu komitejas rīcībā, tā 11. decembrī lūdza Iekšējā audita direktorātu to iesniegt, lai izvērtētu šī ziņojuma atbilstību saistībā ar prasītāja tiesībām uz aizstāvību. ECB nosūtīja komisijas darbības ziņojumu Disciplinārlietu komitejai, un ar Disciplinārlietu komitejas priekšsēdētāja 2013. gada 11. janvāra vēstuli Disciplinārlietu komiteja informēja prasītāju, ka pēc pieprasītā dokumenta atbilstības un tā papildu vērtības pārbaudes salīdzinājumā ar dokumentāciju, kas jau ir nosūtīta prasītājam, tā atsakās apmierināt pieteikumu par komisijas darbības ziņojuma paziņošanu. Disciplinārlietu komiteja paskaidroja savu nostāju šādi:

“[..] Turklāt attiecīgos gadījumos ir tikuši ņemti vērā vairāki papildu apsvērumi, tostarp attiecībā uz trešo personu noteikšanu un vajadzību izvairīties no [procedūras] termiņu pagarināšanas. Disciplinārlietu komitejas nostāja ir tāda, ka ar dokumentiem, kuri jau ir tikuši izsniegti [prasītājam], [šī pēdējā minētā] tiesības uz aizstāvību, it īpaši, ņemot vērā jautājumu par piekļuvi [dokumentiem], ir pilnībā nodrošinātas. Turklāt Disciplinārlietu komiteja uzskata, ka [8.3.2. panta] ziņojumā nav ietverts neviens elements, kas vienīgi vai galvenokārt varētu tikt pierādīts, atsaucoties uz citiem dokumentiem, kuri nav tie, kas ir [prasītāja] rīcībā.

[..]”

73      Savukārt 2012. gada 5. decembrī ECB pilnībā paziņoja prasītājam OLAF ziņojumu.

74      2013. gada 29. janvārī prasītājs iesniedza Disciplinārlietu komitejai rakstveida apsvērumus, tostarp “aizstāvības paziņojumu [..]”, un 2013. gada 30. janvārī pēc viņa uzklausīšanas minētajā komitejā iesniedza šī paziņojuma galīgo grozīto versiju (turpmāk tekstā – “aizstāvības paziņojums”). No šīs uzklausīšanas protokola izriet, ka prasītājs no jauna ir apstrīdējis ECB atteikumu piekļūt atsevišķiem dokumentiem. Šajā ziņā viņš ir norādījis, ka Bankai nebija jāizvērtē, kādi būtu atbilstošie dokumenti viņa aizstāvībai, un ka, viņaprāt, visa informācija, kas ietverta 8.3.2. panta ziņojumā, nevarēja tikt pierādīta, pamatojoties tikai uz viņa rīcībā esošajiem dokumentiem.

75      Savā uzklausīšanā Disciplinārlietu komitejā prasītājs atgādināja, ka strīdīgo iegāžu summas relatīvi bija ierobežotas, veidojot tikai mazu procentuālo daļu no budžeta, par kuru viņš bija atbildīgs, ka šīs iegādes bija redzamas un līdz ar to tās varēja kontrolēt ECB grāmatvedības, iekšējā audita un kontroles dienesti. Prasītājs noliedza, ka būtu devis norādījumu saviem darbiniekiem nereģistrēt iegādātās iekārtas “ELS” sistēmā.

76      Par savu soli, kas saistīts ar pateicības izteikšanu Administratīvo pakalpojumu nodaļas personālam ar mazas vērtības priekšmetu dāvinājumiem, attiecībā uz digitālajiem fotorāmjiem prasītājs apgalvoja, ka viņš bija izbeidzis šo praksi, tiklīdz viņa priekšnieks bija informējis, ka viņš tai nepiekrīt. To, ka viņš bija paņēmis sev līdzi uz mājām dažādas iekārtas, viņš pamatoja ar savu tieksmi strādāt mājās, vienlaikus uzsverot, ka viena trešdaļa priekšmetu, kurus viņš bija atdevis atpakaļ, bija grāmatas no ECB bibliotēkas, otra trešdaļa bija standarta iekārtas, piemēram, mobilie tālruņi, portatīvie datori un mugursomas, savukārt pēdējā trešdaļa atbilda iekārtām, kuras viņš bija paņēmis sev līdzi, lai tās konfigurētu vai iepazītos ar tām, pirms tiek sniegti norādījumi viņa nodaļas personālam to lietošanai.

77      Prasītājs arī paskaidroja Disciplinārlietu komitejai, ka viņš nebija izmantojis uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūras attiecībā uz strīdīgajām precēm, jo to vienības iepirkuma vērtība bija mazāka par EUR 10 000. Attiecībā uz digitālo grāmatu lasītāju iegādi viņš norādīja, ka Administratīvo pakalpojumu nodaļā uzsvars ticis likts uz papīra taupīšanu un ka ticis nolemts šīs nodaļas līmenī pārbaudīt iespēju izmantot šo iekārtu, iesaistot visu tās personālu visos hierarhijas līmeņos.

78      Attiecībā uz fiziskās formas atgūšanas programmatūru, kas veicina svara zaudēšanu, sadedzinot kalorijas, prasītājs paskaidroja, ka šī programmatūra, kas piedāvā fitnesa vingrinājumus, varēja būt noderīga ECB šoferu fiziskā stāvokļa saglabāšanai. Viņš apstiprināja, ka viņš nebija lūdzis ECB medicīniskā dienesta atzinumu par šo izmantošanu, nedz arī pārliecinājies, vai šī iniciatīva nedublējas ar Bankā esošajām veselības programmām. Attiecībā uz portatīvajām navigācijas sistēmām prasītājs norādīja, ka daži šoferi bija sūdzējušies par to, ka atsevišķas sistēmas, ar kurām ir aprīkotas ECB automašīnas, esot novecojušas, un ka tad esot ticis nolemts drīzāk iegādāties jaunas mūsdienīgas portatīvās iekārtas, nevis atjaunināt integrētos navigatorus, ar kuriem bija aprīkotas ECB automašīnas.

79      Atbildot uz jautājumu par viņa vēlmi atgriezties darbā ECB, prasītājs Disciplinārlietu komitejai norādīja, ka viņš būtu gatavs atgriezties darbā, pat ja tas varētu būt delikāts risinājums viņam un citām personām.

80      Disciplinārlietu komiteja pieņēma savu atzinumu 2013. gada 5. aprīlī (turpmāk tekstā – “Disciplinārlietu komitejas atzinums”). Attiecībā uz tajā notikušo procedūru un piekļuvi dokumentiem Disciplinārlietu komiteja izklāstīja:

“Visa procedūra tika veikta atbilstoši piemērojamajām tiesību normām un pilnībā ievērojot [prasītāja] pamattiesības. It īpaši Disciplinārlietu komiteja vienprātīgi uzskata, ka iebildumi, kas izvirzīti [prasītāja] paziņojuma 14. [punktā], nav pamatoti, un, it īpaši, saistībā ar iebildumu par ierobežoto piekļuvi atsevišķiem dokumentiem uzsver, ka gan pirms, gan pēc lietas saņemšanas nozīmīgs skaits un apjoms dokumentu [tika] paziņots [prasītājam], lai viņam ļautu sagatavot savu aizstāvību. Citu dokumentu paziņošana tikai nelietderīgi pagarinātu procedūru un, iespējams, negatīvi ietekmētu trešo personu intereses, nesniedzot nekādu papildu vērtību [prasītāja] aizstāvībai.”

81      Attiecībā uz profesionālo pienākumu pārkāpumiem, kas tiek pārmesti prasītājam, Disciplinārlietu komiteja tos ir apkopojusi trīs kategorijās šādi:

“i) [Prasītājs] uzsāka un/vai atļāva nozīmīgu skaitu iegāžu, kuras nebija [Administratīvo pakalpojumu nodaļas] pilnvarās un/vai attiecībā uz kurām netika ievērota ECB spēkā esošā politika. Noteiktos gadījumos [prasītājs] nav parādījis pārdomātas un konstruktīvas darba attiecības ar ĢD “Informācijas sistēmas”, atsevišķos gadījumos atklāti pārkāpjot ĢD “Informācijas sistēmas” atteikumu attiecībā uz konkrētām iegādēm, [kuras viņš bija paredzējis], un tādējādi vairāk rīkojoties kā persona, kura konkurē ar ĢD “Informācijas sistēmas”. Viņš arī tīši nav ievērojis Valdes norādījumus par darba no attāluma aprīkojuma izmantošanu. Šajā ziņā var tikt minēti [preču zīmes “X”] datori, [“]krīzes[”] datori, mobilie tālruņi un līgums [ar tālruņu operatoru, kurš no 2008. gada jūlija līdz 2010. gada aprīlim sniedza pakalpojumus par summu EUR 17 162,49 apmērā].

ii) [Prasītājs] uzsāka un/vai atļāva nozīmīgu skaitu iegāžu, kuras nebija pamatotas ar identificētajām un dokumentētajām profesionālajām vajadzībām un/vai attiecībā uz kurām profesionālais nolūks un tā īstenošanas iespējamība nebija pietiekami pierādīta. Šādas iegādes ietvēra datorus, kuri, iespējams, paredzēti apmeklētāju telpai, [“]krīzes[”] datorus, dārgus digitālos fotoaparātus un to piederumus, kas [arī] ir dārgi, digitālo grāmatu lasītājus un miniprojektorus. Šīs iegādes ir nodarījušas nozīmīgu finansiālo kaitējumu ECB.

iii) [prasītājs] neieviesa nekādu iegādāto preču uzraudzības sistēmu un nebija pilnvarojis nevienu personu [Administratīvo pakalpojumu nodaļā] to izdarīt, tādējādi pakļaujot šos iegādātos priekšmetus pazušanas [riskam]. Tas, ka [prasītāja] rīcībā bija liels skaits ECB piederošu preču ārpus ECB telpām un viņš nespēja sniegt pamatojumu šajā ziņā, pastiprina viņa pienācīgas rūpības trūkumu iegādāto preču pārvaldībā.”

82      Tādējādi Disciplinārlietu komiteja uzskatīja, ka ilgstošā laikposmā un vairākkārt prasītājs nebija ievērojis Nodarbināšanas kārtības 4. panta a) punktu, Uzvedības kodeksu, it īpaši minētā kodeksa 2., 2.2., 4.1. un 4.2. pantu, kā arī Iestādes prakses rokasgrāmatas 7. un 8. nodaļu, tīši nodarot finansiālu kaitējumu Bankai. Disciplinārlietu komiteja uzskatīja, ka “[prasītāja] profesionālo pienākumu neizpilde [bija] ļoti nopietna un zināmā mērā ietvēra tīšu ECB spēkā esošo noteikumu neievērošanu”, un tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka to bija pieļāvis nodaļas vadītājs, kas ir atbildīgs par ECB finanšu interešu aizsardzību.

83      Disciplinārlietu komiteja apsprieda jautājumu, vai šāda tīša un turpināta profesionālo pienākumu neizpilde, kas pieļauta ilgstošā laikposmā, varēja pamatot atlaišanu kā disciplinārsodu. Šajā ziņā Disciplinārlietu komiteja uzskatīja, ka bija jāņem vērā viens faktors, proti, ECB kā Savienības iestādes un Eiropas nodokļu maksātāju naudas glabātājas ārējā reputācija, kā arī tās efektīvas un atbildīgas paraugadministrācijas loma, ko īsteno nesavtīgi darbinieki. Disciplinārlietu komitejas vairākums piekrita, ka šāds sods būtu jānosaka tad, ja turklāt tiktu konstatēts, ka profesionālo pienākumu neizpilde būtu bijusi motivēta arī ar personīgām interesēm, kas būtu neatgriezeniski kaitējis uzticības saiknei starp ECB un prasītāju. Saistībā ar šo jautājumu par personīgām interesēm un pēc diskusijas Disciplinārlietu komitejas vairākums nebija pilnībā pārliecināts, ka šādas personīgās intereses “nešaubīgi var tikt konstatētas šaurā izpratnē”, it īpaši, ņemot vērā OLAF konstatējumus un secinājumus.

84      Ņemot vērā 8.3.2. panta ziņojumā minētos atbildību mīkstinošos apstākļus, proti, nepilnības Administratīvo pakalpojumu nodaļā veiktajās iekšējās pārbaudēs, pirms prasītājs tajā sāka strādāt, šīs nodaļas īpašo struktūru, kuras hierarhijas sistēmā bija tikai daži vadošie amati, tādējādi uzliekot vairāk pienākumu personām, kuras ir atbildīgas par šo nodaļu, kā arī ļoti labu prasītāja dienesta stāvokli, kas apliecināts novērtējuma ziņojumos, Disciplinārlietu komiteja kā piemērotu sodu ieteica pazemināšanu par divām algas kategorijām, proti, algas samazināšanu, prasītāju pārvietojot tādā algas līmenī, kādā viņš bija pirms paaugstināšanas Administratīvo pakalpojumu nodaļas vadītāja amatā 2007. gadā.

5.     Par apstrīdēto lēmumu

85      Ar 2013. gada 24. aprīļa vēstuli prasītājs iesniedza savus apsvērumus par Disciplinārlietu komitejas atzinumu. 16. maijā ĢD “Cilvēkresursi” iesniedza ECB Valdei lēmuma projektu par soda piemērošanu atbilstoši Disciplinārlietu komitejas atzinumam.

86      Tomēr 2013. gada 21. maija sanāksmē ECB Valde nolēma sodīt prasītāju, atlaižot viņu no darba Bankā. No Valdes lēmuma sagatavošanas darbiem izriet, ka tā uzskatīja, ka ar savu vadītāja profesionālo pienākumu pārkāpumiem, kurus ir konstatējusi Disciplinārlietu komiteja, lai gan prasītājs tos ir apstrīdējis, prasītājs “ir neatgriezeniski kaitējis uzticības saiknei, kas nepieciešama starp ECB iecēlējinstitūciju un tās personālu”.

87      Tādējādi ar 2013. gada 28. maija lēmumu ECB Valde prasītājam piemēroja sodu – atlaišanu no amata ar iepriekšēju brīdinājumu –, kas paredzēts Nodarbināšanas kārtības 44. panta ii) punktā (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Šajā lēmumā Valde kā atbildību pastiprinošu apstākli it īpaši norādīja, ka “[prasītājs] [bija] pieļāvis pārkāpumus savu profesionālo pienākumu izpildē kā vadītājs, kuram ir pienākums aizsargāt ECB reputāciju un finanšu intereses”, šajā ziņā vienlaikus uzsverot, ka “ECB kā Eiropas iestāde savu uzticamību balsta [..] uz efektīvas un atbildīgas paraugadministrācijas lomu[,] kuru īsteno personāls [ar] nevainojamu integritāti”.

88      Ar 2013. gada 16. jūlija vēstuli prasītāja pārstāvis lūdza ECB Valdi apstiprināt, ka apstrīdētais lēmums ir pamatots tikai ar tiem dokumentiem, kuri norādīti minētajā lēmumā, proti, ar OLAF ziņojumu, 2010. gada 4. augusta ziņojumu, 8.3.2. panta ziņojumu, paziņojumu, ko ECB ir iesniegusi Vācijas prokuratūrai 2013. gada 6. martā par prasītāja pieļauto profesionālo pienākumu iespējamo neizpildi, Disciplinārlietu komitejas atzinumu, Disciplinārlietu komitejas veiktās prasītāja uzklausīšanas protokolu un ieinteresētās personas rakstveida apsvērumiem, kuri Disciplinārlietu komitejā iesniegti 2013. gada 29. janvārī. Ja tas tā nav, ECB tika lūgts prasītāja pārstāvim izsniegt citus dokumentus, kuri ir Valdes rīcībā un uz kuriem tā ir pamatojusies. Prasītāja pārstāvis turklāt atgādināja, ka ar viņa starpniecību prasītājs bija lūdzis ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektoram 2013. gada 6. marta vēstules, kuru ECB bija nosūtījusi Vācijas prokuratūrai, kopiju.

89      2013. gada 16. septembra atbildes vēstulē ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektors norādīja prasītājam, kādi bija dokumenti, uz kuriem ECB Valde bija pamatojusies, pieņemot apstrīdēto lēmumu. Starp šiem dokumentiem nebija norādīts nedz [izmeklēšanas] komisijas darbības ziņojums, nedz dokuments saistībā ar ECB 2013. gada 6. marta paziņojumu Vācijas prokuratūrai.

 Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība

90      Prasītājs lūdz Civildienesta tiesu:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        līdz ar to izdot rīkojumu viņu pilnībā atjaunot amatā ar atbilstošu paziņojumu, lai viņš atgūtu labu reputāciju;

–        katrā ziņā samaksāt kompensāciju par nodarīto morālo kaitējumu, kas ir novērtēts ex aequo et bono EUR 20 000 apmērā;

–        piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

91      ECB būtībā lūdz Civildienesta tiesu:

–        prasību atzīt par nepamatotu;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

92      Savā replikas rakstā prasītājs izvirzīja jautājumu par Civildienesta tiesas iespēju kā procesa organizatorisko pasākumu izdot rīkojumu ECB iesniegt visus dokumentus par informācijas apmaiņu starp šo iestādi un Vācijas prokuratūru un OLAF.

93      Savā atbildes rakstā uz repliku ECB iebilda pret šādu lūgumu, norādot, ka Civildienesta tiesas kompetencē nav pieprasīt dokumentus, kuri neattiecas uz šo tiesvedību, un ka patiesībā prasītājs mēģina izmantot šo procesa organizatorisko pasākumu, vienīgi lai apietu atteikumu, kas ticis izteikts uz viņa elektroniskā pasta vēstuli ar nosaukumu “Administratīvā pārskatīšana” (“A[dministrative review]”), kura iesniegta 2013. gada 29. novembrī par 30. septembra lēmumu, ar kuru ir noraidīts līdzīgs pieteikums par piekļuvi ECB dokumentiem.

94      Turklāt papildus savam atbildes rakstam uz repliku ECB iesniedza [izmeklēšanas] komisijas darbības ziņojuma konfidenciālo versiju, kas bija paredzēta vienīgi Civildienesta tiesai, lai tā varētu konstatēt, ka minētajā dokumentā nav ietverta atšķirīga informācija no tās, kura ir norādīta 8.3.2. panta ziņojumā. Turklāt Banka lūdza Civildienesta tiesu to neizpaust prasītājam.

95      Ar tiesas kancelejas vadītājas 2014. gada 17. jūnija vēstuli atbilstoši tajā laikā spēkā esošā Reglamenta 44. panta 2. punktam Civildienesta tiesa uzdeva jautājumu Bankai par iemesliem, kādēļ komisijas darbības ziņojums būtu jāuzskata par konfidenciālu. Bankai it īpaši tika lūgts paskaidrot, kādēļ attiecībā uz šo dokumentu bija piemērota konfidencialitātes ievērošana atšķirībā no OLAF ziņojuma un 8.3.2. panta ziņojuma, pamatojoties uz kuriem ECB bija nolēmusi uzsākt disciplinārlietu un kuri pilnībā bija nosūtīti prasītājam. Šajā ziņā ECB it īpaši bija jānorāda Civildienesta tiesai, kādi fakti vai informācija, kas ir ietverta komisijas darbības ziņojumā, nav atrodama abos pārējos ziņojumos.

96      Ar 2014. gada 30. jūnija vēstuli ECB paskaidroja Civildienesta tiesai, ka tā bija paziņojusi prasītājam visus konfidenciālos dokumentus, uz kuriem bija pamatojusies Disciplinārlietu komiteja, un ka pārējie tās rīcībā esošie dokumenti, kurus Valde nebija izmantojusi, tādējādi varēja palikt konfidenciāli. Katrā ziņā saskaņā ar Bankas viedokli visa atbilstošā informācija, kas ietverta komisijas darbības ziņojumā, ir tikusi iekļauta 8.3.2. panta ziņojumā. Tomēr, lai aizsargātu to personu anonimitāti, kuras ir sadarbojušās sākotnējā administratīvajā izmeklēšanā, kas palika nepabeigta, komisijas darbības ziņojums nebūtu jāizpauž prasītājam.

97      2014. gada 23. oktobrī Civildienesta tiesa procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva jautājumus lietas dalībniekiem un lūdza ECB iesniegt noteiktus dokumentus, tostarp komisijas darbības ziņojuma versiju, kas nav konfidenciāla. Lietas dalībnieki pienācīgi izpildīja lūgumu, un pēc tam katrs varēja sniegt apsvērumus saistībā ar to attiecīgajām atbildēm.

98      Turklāt ar 2014. gada 7. novembra vēstuli prasītājs saskaņā ar Reglamenta 57. pantu iesniedza jaunu pierādījumu piedāvājumu, kas galvenokārt ietvēra saraksti, kura norisinājās ar ECB par viņa personīgo lietu atdošanu. Savos 2014. gada 24. novembra apsvērumos par šo prasītāja piedāvājumu ECB galvenokārt uzsvēra, ka minēto lietu atdošana notika 2014. gada 30. maijā, un nodeva to Civildienesta tiesai, lai tā izvērtētu, vai šī jaunā pierādījumu piedāvājuma novēlotā iesniegšana bija pienācīgi pamatota. Šajā ziņā Civildienesta tiesa nolēma pieņemt šo jauno pierādījumu piedāvājumu.

 Juridiskais pamatojums

1.     Par prasījumiem saistībā ar prasītāja atjaunošanu darbā

99      Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kas ir piemērojama arī attiecībā uz prasībām, kuras celtas atbilstoši Protokola par ECBS un ECB statūtiem 36.2. pantam, Civildienesta tiesa nedrīkst izdot rīkojumus Savienības iestādēm (skat. spriedumus Da Silva Pinto Branco/Tiesa, F‑52/09, EU:F:2010:98, 31. punkts, un DH/Parlaments, F‑4/14, EU:F:2014:241, 41. punkts).

100    Tādējādi prasītāja prasījumi par to, lai viņš tiktu atjaunots amatā, uzreiz ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemami.

2.     Par prasījumiem atcelt tiesību aktu

101    Savu prasījumu atcelt tiesību aktu pamatojumam prasītājs izvirza astoņus pamatus, kas saistīti attiecīgi ar:

–        tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, Nodarbināšanas kārtības 45. panta, Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.11. panta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta pārkāpumu, ciktāl ECB viņam ir atteikusi piekļuvi atsevišķiem dokumentiem un/vai informācijai;

–        Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.5. panta prettiesiskumu attiecībā uz objektivitātes principu un Hartas 47. pantu;

–        nevainīguma prezumpcijas un objektivitātes principa, kā arī Hartas 47. un 48. panta neievērošanu;

–        rūpības pienākuma neizpildi, jo nav ievērots saprātīga termiņa princips;

–        pienākuma norādīt pamatojumu neievērošanu;

–        Valdes pilnvaru pārsniegšanu un Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.17. panta neievērošanu;

–        acīmredzamu kļūdu vērtējumā un samērīguma principa neievērošanu;

–        Nodarbināšanas kārtības 44. un 45. panta, kā arī Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3. panta prettiesiskumu, ņemot vērā biedrošanās brīvību un tiesības uz kolektīvām sarunām, kas ir nostiprinātas Hartas 28. pantā.

102    Vispirms, lai izskatītu šos pamatus, Civildienesta tiesa atgādina, ka saskaņā ar Nodarbināšanas kārtības 9. panta c) punktu “principi, kas ir noteikti [Savienības] iestāžu personālam piemērojamās regulās, tiesību normās un judikatūrā, tiek pienācīgi ņemti vērā, lai interpretētu [..] Nodarbināšanas kārtībā paredzētās tiesības un pienākumus”.

103    Tādējādi, ja ECB darbiniekiem piemērojamo tiesību normu kopumā paredzētā disciplinārlietu izskatīšanas procedūra ir zināmā mērā vienlīdzīga ar Eiropas Savienības ierēdņu Civildienesta noteikumos paredzēto procedūru, kas ir piemērojama pārējiem Savienības darbiniekiem un kas izriet no Padomes 1968. gada 29. februāra Regulas (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 259/68, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 22. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1023/2013 (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”), Savienības tiesa nepieciešamības gadījumā var šādā saistībā pēc analoģijas piemērot judikatūru, kas ir izveidojusies saistībā ar Civildienesta noteikumos noteikto disciplinārlietu izskatīšanas procedūru.

 Par pirmo pamatu saistībā ar tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, Nodarbināšanas kārtības 45. panta, Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.11. panta un Hartas 47. panta pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

104    Prasītājs pārmet ECB, tostarp arī Disciplinārlietu komitejai, ka tā nav viņam ļāvusi pilnībā piekļūt visai informācijai un visiem dokumentiem, kuri ir pieejami Bankai, it īpaši attaisnojošiem dokumentiem, kuri viņam varētu būt lietderīgi, aizstāvot savu nostāju. It īpaši prasītājs uzskata, ka, pirmkārt, piekļuve nestandarta iekārtu, datortehnikas aprīkojuma, programmatūru un tehnisko konsultantu pakalpojumu iegāžu sarakstiem, kurus laikposmā no 2003. līdz 2010. gadam izveidojuši ĢD “Informācijas sistēmas”, ĢD “Administrācija”, ĢD “Cilvēkresursi” un, visbeidzot, struktūrvienība, kas tagad ir Iekšējā audita direktorāts, bija nepieciešama, lai īstenotu savas tiesības uz aizstāvību. Tas pats attiecoties uz Iekšējā audita direktorāta dokumentiem par izmeklēšanu attiecībā uz nodaļas vadītāja vietnieku.

105    Prasītājs arī pārmet ECB, ka, otrkārt, tā nav apmierinājusi viņa pieteikumu sniegt viņam “visu dokumentāciju saistībā ar datorizētu pārvaldīšanu un organizācijas attīstības projektu [..], tostarp [..] prezentācijas un Vadības komitejas un Valdes dokumentus”, kā arī “visu [Komunikācijas nodaļas] dokumentāciju saistībā ar [organizācijas attīstības projektiem], tostarp [..] prezentācijas un Vadības komitejas un Valdes dokumentus”.

106    Treškārt, prasītājs norāda uz [izmeklēšanas] komisijas darbības ziņojuma neesamību, kura pastāvēšanu viņš esot atklājis vēlāk disciplinārlietas gaitā. 8.3.2. panta ziņojums tomēr daļēji esot pamatojies uz šo darbības ziņojumu un katrā ziņā, tā kā Disciplinārlietu komiteja ar to ir iepazinusies, lai varētu atbildēt uz pieteikumu, kuru prasītājs tai bija iesniedzis 2012. gada 4. decembrī, par piekļuvi šim dokumentam, minētais dokuments vismaz no šī Disciplinārlietu komitejai iesniegtā piekļuves pieteikuma datuma esot kļuvis par viņa disciplinārlietas materiālu neatņemamu daļu. Turklāt, tā kā tā ir iepazinusies ar komisijas darbības ziņojumu, lai 2013. gada 11. janvārī paustu viedokli par prasītāja 2012. gada 4. decembra pieteikumu, minētā komiteja noteikti esot ietekmējusies no minētā darbības ziņojuma satura, formulējot savu atzinumu. Prasītājs arī norāda, ka viņš pilnībā nav varējis saprast 8.3.2. panta ziņojumu bez komisijas darbības ziņojuma un ka atsevišķu liecinieku vēlmei nodrošināt anonimitāti nebūtu jādod priekšroka salīdzinājumā ar viņa tiesībām uz aizstāvību. Savā 2014. gada 6. novembra atbildē uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem prasītājs tomēr atzina, ka jautājums pavisam noteikti bija nevis par to, vai viņš bija vai nebija spējis saprast 8.3.2. panta ziņojumu, bet gan drīzāk par to, vai viņam bija atļauta piekļuve visai dokumentācijai, kas ir ECB rīcībā.

107    Ceturtkārt, prasītājs uzsver, ka ECB Valde pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas bija informēta, ka Iekšējā audita direktorāts ir ziņojis Vācijas prokuratūrai un ka apstrīdētajā lēmumā tieši ir atsauce uz šo vēršanos Vācijas tiesu iestādēs. Tādējādi tas pierādot, ka šis aspekts bija galvenais vai pat noteicošais iemesls, kas ir licis Valdei drīzāk nolemt prasītāju atlaist no darba, nevis pazemināt amatā. Šajos apstākļos ECB nedrīkstēja viņam liegt piekļuvi šī paziņojuma Vācijas prokuratūrai konkrētajam saturam, jo ECB to bija izmantojusi, lai vēl vairāk apsūdzētu prasītāju un pamatotu viņam uzliekamā soda mainīšanu uz smagāku. Turklāt prasītājs apstrīd viņa lietas paziņošanas Vācijas tiesu iestādēm pamatotību, uzsverot, ka OLAF nebija ieteicis turpināt tiesvedību attiecībā uz lietu.

108    Turklāt saistībā ar Disciplinārlietu komitejas 2013. gada 11. janvāra atteikumu viņam sniegt piekļuvi [izmeklēšanas] komisijas darbības ziņojumam prasītājs apstrīd iespēju Disciplinārlietu komitejai prasītāja vietā izvērtēt, kādi dokumenti būtu varējuši sniegt papildu vērtību viņa aizstāvībai.

109    ECB lūdz noraidīt pirmo pamatu, uzsverot, ka tā prasītājam ir sniegusi piekļuvi visiem dokumentiem, uz kuriem ir balstīts apstrīdētais lēmums, un ka patiesībā prasītājs nepareizi novērtē savu tiesību apjomu, uzskatot, ka viņam ir tiesības piekļūt jebkuram dokumentam, kuru viņš uzskata par lietderīgu savai aizstāvībai, un ka viņš var pārbaudīt katru informācijas vai dokumenta, kas atrodas Bankas telpās, elementu, lai gan apstrīdētais lēmums ne vienmēr ir balstīts uz šo informāciju vai šo dokumentu.

110    Attiecībā uz [izmeklēšanas] komisijas darbības ziņojumu ECB uzsver, ka tas tika sagatavots pirms disciplinārlietas uzsākšanas, kuras beigās tika pieņemts apstrīdētais lēmums, ka tas vispār nav ticis paziņots ECB Valdei, jo tas nav “pilnas disciplinārlietas materiālu” daļa, un ka katrā ziņā atbilstošā šī ziņojuma informācija tika pārņemta 8.3.2. panta ziņojumā, kas prasītājam pilnībā bija pieejams, tāpat kā turklāt OLAF ziņojums. Tā kā prasītājs varēja īstenot savas tiesības uz aizstāvību attiecībā uz 8.3.2. panta ziņojumu, nekas neļaujot pamatot citas tiesības uz aizstāvību saistībā ar komisijas darbības ziņojumu kā tādu, vēl jo vairāk tādēļ, ka 8.3.2. panta ziņojums bija vienīgais dokuments, ar kuru tika pamatots lēmums uzsākt vai neuzsākt disciplinārlietu attiecībā uz prasītāju. Saistībā ar faktu, ka Disciplinārlietu komiteja ir iepazinusies ar komisijas darbības ziņojumu, tas esot tikai prasītāja pieteikuma par piekļuvi ziņojumam sekas, taču tas nenozīmē, ka Disciplinārlietu komiteja būtu balstījusies uz šo ziņojumu, lai sagatavotu savu atzinumu.

111    Attiecībā uz paziņošanu Vācijas prokuratūrai runa esot par atšķirīgu jautājumu, proti, par pārkāpumu strīdīgo faktu iespējamo kvalificēšanu Vācijas tiesībās, bet šī paziņošana neesot prasītāja atlaišanas no darba noteicošais iemesls. Apstrīdētajā lēmumā Valde esot minējusi Iekšējā audita direktorāta nosūtīto paziņojumu Vācijas prokuratūrai, vienīgi lai “vispirms ļoti skaidri precizētu, vai [šis jautājums] ir piekritīgs Vācijas tiesu sistēmai”, pretēji tam, ko varētu saprast no Disciplinārlietu komitejas atzinuma. Arī Valde esot likusi saprast, ka šis jautājums nekādi nav ietekmējis apstrīdētā lēmuma 12.–14. punktā minēto uzticības zudumu. To pierādot tas, ka saistībā ar nodaļas vadītāja vietnieku lēmumā disciplinārlietā, kas attiecas uz viņu, arī ir atsauce uz paziņojumu Vācijas tiesu iestādēm, tomēr ECB neizlēma viņu atlaist no darba.

 Civildienesta tiesas vērtējums

–       Vispārīgi apsvērumi

112    Vispirms ir jāatgādina, ka Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka ikvienai personai ir tiesības piekļūt materiāliem, kas uz to attiecas, ievērojot konfidencialitātes, kā arī profesionālā noslēpuma un komercnoslēpuma likumīgas aizsardzības apsvērumus. Savukārt Nodarbināšanas kārtības 45. pantā ir noteikts, ka saistībā ar disciplinārlietu ir jānodrošina, lai nevienam darbiniekam netiktu piemērots sods, iepriekš viņam nedodot iespēju atbildēt uz iebildumiem, kuri ir izvirzīti pret viņu (spriedumi X/ECB, T‑333/99, EU:T:2001:251, 176. un 177. punkts, un Afari/ECB, T‑11/03, EU:T:2004:77, 50. punkts).

113    Attiecībā uz ieinteresētās personas tiesību apjomu piekļūt dokumentiem un informācijai, kuri ir izmantoti Bankas iebildumu pamatošanai un ar kuriem ir pamatots apstrīdētais lēmums, ir jākonstatē, ka saskaņā ar Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.2. pantu Valde pieņem lēmumu uzsākt disciplinārlietu pēc tam, kad ieinteresētajai personai ir paziņoti visi lietas materiālos ietilpstošie dokumenti un kad tā ir uzklausīta, un ka saskaņā ar Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.11. pantu, “saņemot [8.3.2. panta ziņojumu (proti, šajā lietā – 2012. gada 19. decembra ziņojumu), ieinteresētajai personai] ir tiesības pilnībā iepazīties ar savu personīgo lietu un nokopēt visus ar izskatāmo disciplinārlietu saistītos dokumentus, tostarp attaisnojošus pierādījumus”.

114    Lai gan šajās ECB piemērojamajās tiesību normās ir paredzēts, ka darbiniekam, pret kuru ir uzsākta disciplinārlieta, principā ir neierobežotas tiesības piekļūt disciplinārlietas materiālos esošajai informācijai, ieskaitot to, kas viņam ir labvēlīga, tajās tomēr nav paredzēta šī darbinieka neierobežota piekļuve visai informācijai vai jebkuram dokumentam, kas atrodas Bankas telpās vai kas var tikt kompilēta no pastāvošajiem dokumentiem, kuri pieejami šajās telpās. Proti, runājot par šo pēdējā veida informāciju jeb par “kompilētiem” dokumentiem, kuri principā netiek uzskatīti par disciplinārlietas materiālu neatņemamu daļu, personālam piemērojamajās tiesību normās nav paredzēts tos pēc savas ierosmes paziņot ieinteresētajai personai.

115    Civildienesta tiesa uzskata, ka piekļuves disciplinārlietas materiāliem tiesības, kas ir paredzētas ECB darbiniekiem piemērojamo tiesību normu kopumā, atbilst Savienības tiesībās noteiktajiem kritērijiem, it īpaši Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktā, kā arī Savienības judikatūrā disciplinārlietu jomā noteiktajam. Faktiski disciplinārlietas, ko izskata ECB Disciplinārlietu komiteja, sacīkstes raksturs un tiesības uz aizstāvību šādā lietā noteikti pieprasa, lai prasītājs un, nepieciešamības gadījumā, viņa advokāts varētu iepazīties ar visu faktu informāciju, ar kuru ir ticis pamatots lēmums disciplinārlietā, un tas jādara savlaicīgi, lai viņi varētu iesniegt savus apsvērumus. Tiesību uz aizstāvību ievērošana pieprasa, lai ieinteresētajai pusei tiktu dota iespēja laikus izteikt savu viedokli par faktu atbilstību, kā arī lai tā varētu ieņemt nostāju vismaz attiecībā uz Savienības iestādes izraudzītajiem dokumentiem, kas atklāj būtiskus faktus tās tiesību uz aizstāvību īstenošanai (spriedums Kaufring u.c./Komisija, T‑186/97, T‑187/97, no T‑190/97 līdz T‑192/97, T‑210/97, T‑211/97, no T‑216/97 līdz T‑218/97, T‑279/97, T‑280/97, T‑293/97 un T‑147/99, EU:T:2001:133, 179. punkts). Tomēr ieinteresētās personas prasība piekļūt dokumentiem par viņu var attiekties tikai uz dokumentiem, kas ir izmantoti disciplinārlietā un/vai administrācijas galīgajā lēmumā. Līdz ar to, lai būtu ievērots princips par tiesību uz aizstāvību ievērošanu, administrācijai ne vienmēr ir jāsniedz citi dokumenti (šajā ziņā skat. spriedumu N/Komisija, T‑273/94, EU:T:1997:71, 89. punkts).

116    Civildienesta tiesa arī norāda, ka šajā lietā disciplinārlietas laikā, kas tika uzsākta ar paziņojumu par 8.3.2. panta ziņojumu, prasītājam bija pilnīga piekļuve gan šim ziņojumam, gan OLAF ziņojumam un visiem dokumentiem, kurus ECB ir nodevusi viņa rīcībā, atbildot uz viņa daudzajiem pieteikumiem par piekļuvi dokumentiem.

117    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jānosaka, vai dokumenti un informācija, kuriem piekļuvi ECB prasītājam ir atteikusi un kuri ir minēti šajā pamatā par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, veido prasītāja disciplinārlietas materiālu neatņemamu sastāvdaļu un/vai tie ir tikuši izmantoti Disciplinārlietu komitejas atzinuma un apstrīdētā lēmuma pamatojumam.

–       Par pieteikumiem piekļūt iegāžu sarakstiem un dokumentācijai saistībā ar atsevišķiem informātikas projektiem

118    Pirmkārt, attiecībā uz prasītāja pieteikumiem, kuros viņš lūdza ECB un/vai Disciplinārlietu komiteju viņam izsniegt noteiktus to preču un pakalpojumu iepirkumu sarakstus, kuri pasūtīti laikposmā no 2003. līdz 2010. gadam, kā arī visus dokumentus, it īpaši tos, kurus ir pieņēmusi ĢD “Administrācija” Komunikācijas direkcija saistībā ar “organizācijas attīstības projektu” un “datorizētu pārvaldīšanu”, Civildienesta tiesa norāda, ka šī informācija, pat ja tā varētu tikt kompilēta no Bankas datu bāzēm, pavisam noteikti piemērotā formā nepastāvēja Bankas telpās, proti, šajā gadījumā – esošu dokumentu veidā, kādus bija paredzējis prasītājs savos pieteikumos. Tālāk no lietas materiāliem nekādi neizriet, ka šādi dokumenti vai informācija, lai gan tie, protams, varēja būt ĢD “Cilvēkresursi” rīcībā vai tos šis ģenerāldirektorāts vai citi dienesti varēja kompilēt, ir tikuši nodoti vai ir bijuši Disciplinārlietu komitejas vai Valdes rīcībā.

119    Tādējādi šķiet, ka šie dokumenti un informācija tika pieprasīti nevis tāpēc, ka tie pastāvēja vai atradās Disciplinārlietu komitejas un/vai Valdes rīcībā, bet gan tāpēc, ka prasītājs spekulēja ar viņa attaisnošanu pierādošo spēku.

120    Šajā ziņā, protams, nedz ECB, nedz Disciplinārlietu komitejai nav jālemj par konkrētu dokumentu atbilstību vai interesi, kas tiem varētu būt darbinieka aizstāvībai, jo nevar tikt izslēgts, ka to varētu interesēt dokumenti, kurus ECB vai Disciplinārlietu komiteja atzinusi par neatbilstošiem. Tādējādi nedz ECB, nedz Disciplinārlietu komiteja nevar vienpusēji izslēgt no administratīvā procesa dokumentus, kurus ieinteresētā persona varētu izmantot savai attaisnošanai (pēc analoģijas skat. spriedumus ICI/Komisija, T‑36/91, EU:T:1995:118, 93. punkts; Eyckeler & Malt/Komisija, T‑42/96, EU:T:1998:40, 81. punkts, un Kaufring u.c./Komisija, EU:T:2001:133, 179. un 185. punkts).

121    Tomēr šajā lietā, pirmkārt, nav ne pierādīts, ne apgalvots, ka attiecīgie iegāžu saraksti būtu bijuši pieejami piemērotā formā ECB vai Disciplinārlietu komitejai un ka Valde būtu pamatojusies uz šiem iegāžu sarakstiem, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu. Otrkārt, tiesības uz aizstāvību, it īpaši tiesības tikt uzklausītam saistībā ar dokumentiem, kurus Disciplinārlietu komiteja un pēc tam Valde ir izmantojusi apstrīdētā lēmuma pamatojumam, nevar paplašināti attiecināt tā, lai tās ietvertu tiesības prasītājam iegūt visu informāciju vai jebkuru dokumentu, kas ir pieejams vai var būt pieejams Bankā, pamatojoties tikai uz to, ka, veicot savu paša izmeklēšanu par strīdīgajiem faktiem, prasītājs spekulē saistībā ar šādu dokumentu vai informācijas viņu attaisnošanu pierādošo spēku.

122    Katrā ziņā Civildienesta tiesa uzskata, ka, pat pieņemot, ka strīdīgajām iegādēm līdzīgas iegādes varēja būt veiktas citās ECB nodaļās, ko acīmredzami mēģina pierādīt prasītājs, izmantojot pieprasītos iegāžu sarakstus, šādas darbības, neievērojot Bankai piemērojamās tiesību normas, ja tās tiktu pierādītas, nekādi nebūtu varējušas attaisnot prasītājam šajā lietā pārmesto rīcību, ne tādējādi veidot atbildību mīkstinošu apstākli.

123    Prasītāja atbildība ir jāpārbauda individuāli un autonomi, proti, neatkarīgi no lēmuma iespējamā tiesiskuma vai prettiesiskuma vai lēmuma, kas būtu pieņemts par citiem darbiniekiem, neesamības. Tādējādi darbinieks nevar lietderīgi atsaukties uz apstākli, ka nekāda disciplinārlieta nav tikusi uzsākta attiecībā uz vienu vai vairākiem citiem darbiniekiem par faktiem, kas ir analogi tiem, par kuriem viņš tiek apsūdzēts, lai apstrīdētu viņam pašam piemēroto sodu (šajā ziņā skat. spriedumus Williams/Revīzijas palāta, 134/84, EU:C:1985:297, 14. punkts, un de Compte/Parlaments, T‑26/89, EU:T:1991:54, 170. punkts, un šis pēdējais minētais apelācijas instancē ir apstiprināts ar spriedumu de Compte/Parlaments, C‑326/91 P, EU:C:1994:218, 52. punkts).

–       Par pieteikumu par piekļuvi lietas materiāliem, kuri paziņoti Vācijas tiesu iestādēm

124    Kas attiecas uz pieteikumu par piekļuvi lietas materiāliem, kurus 2013. gada 6. martā Iekšējā audita direktorāts ir paziņojis Vācijas prokuratūrai, vispirms ir jākonstatē, ka OLAF ziņojums, ciktāl tajā netika uzskatīts par nepieciešamu ieteikt “turpināt tiesvedību”, nevar liegt ECB iespēju vērsties valstu tiesu iestādēs. Tādējādi savas institucionālās autonomijas ietvaros Banka varēja iesniegt informāciju par prasītāja rīcību Vācijas tiesu iestādēs, lai tās izvērtē, vai tā var tikt uzskatīta par Vācijas tiesību pārkāpumu un šajā saistībā pamatot krimināllietas ierosināšanu.

125    Šajā ziņā turklāt ir jāuzsver, kā apstiprinājusi Banka savā 2014. gada 6. novembra atbildē uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem, ka pēc grozījumiem, kas stājās spēkā 2009. gada 1. janvārī, Nodarbināšanas kārtībā, atšķirībā no Civildienesta noteikumu IX pielikuma 25. panta, vairs nav paredzēts teikums, kurš iepriekš bija norādīts tās 44. pantā, ka, “ja pret [ECB] darbinieku ierosina krimināllietu par tādiem pašiem nodarījumiem, galīgo lēmumu pieņem tikai pēc tam, kad tiesa, kas izskata lietu, ir pasludinājusi galīgo spriedumu”.

126    Šajā ziņā savos 2014. gada 24. novembra apsvērumos par iepriekš minēto ECB atbildi uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem, vienlaikus tiesas sēdē atzīstot, ka neviens jauns apstāklis nav iestājies kopš prasības pieteikuma iesniegšanas šajā lietā, galu galā prasītājs ir izvirzījis jaunu pamatu, kas vērsts pret apstrīdēto lēmumu, par to, ka, pirmkārt, iepriekš minētā teikuma svītrošana esot bijusi prettiesiska, pamatojoties uz to, ka par šo svītrojumu nav notikusi pienācīga apspriešanās ar ECB Personāla komiteju, un, otrkārt, par to, ka atsevišķās dalībvalstīs, kā arī Savienības tiesībās atzītais vispārējais tiesību princips, ka disciplinārlieta ir jāaptur, nogaidot krimināllietas iznākumu, esot piemērojams autonomi un neesot ievērots šajā lietā.

127    Jākonstatē, pirmkārt, ka šāds jauns pamats nav balstīts uz “tādiem tiesiskiem un faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā” [Civildienesta tiesas] Reglamenta 56. panta izpratnē. Proti, attiecīgā teikuma svītrošana Darbiniekiem piemērojamos noteikumos notika, pirms attiecībā uz prasītāju tika uzsākta disciplinārlieta, kas nozīmē, ka šis pamats varēja tikt iesniegts prasības pieteikuma stadijā. Tādējādi šķiet, ka šis pamats ir izvirzīts, ietekmējoties tikai no ECB atbildes uz Civildienesta tiesas uzdoto jautājumu satura.

128    Otrkārt, katrā ziņā šis jaunais pamats nav efektīvs. Proti, pat pieņemot, ka darba tiesisko attiecību starp ECB un tās darbiniekiem līgumiskajā kontekstā attiecīgais princips varētu būt piemērojams, Civildienesta tiesa konstatē, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā un pat turklāt tiesas sēdes dienā Vācijas prokuratūra nav pieņēmusi lēmumu par krimināllietas ierosināšanu attiecībā uz prasītāju, kas ļautu uzskatīt, ka norisinās kriminālprocess.

129    Tālāk, atgriežoties pie iebilduma saistībā ar atteikumu piekļūt lietas materiāliem, kuri tika nosūtīti Vācijas prokuratūrai, arī no Civildienesta tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet ne tas, ka Disciplinārlietu komiteja būtu bijusi informēta par šo nosūtīšanu, ne arī tas, ka tā būtu balstījusies uz šādu informāciju, lai pieņemtu savu atzinumu. No minētā izriet, ka ECB nosūtītie lietas materiāli Vācijas tiesu iestādēm šajā stadijā nebija disciplinārlietas materiālu sastāvdaļa un ka līdz ar to nekāda Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.11. panta neievērošana nevar tikt atzīta.

130    Savukārt no paša apstrīdētā lēmuma formulējuma izriet, ka Valde ir ņēmusi vērā šo informāciju.

131    Savā atbildes rakstā uz repliku ECB paskaidroja, ka Iekšējā audita direktorāts bija nosūtījis “personīgi” dažus dokumentus Vācijas prokuratūrai, nenorādot, par kādiem dokumentiem bija runa. Šajā ziņā Civildienesta tiesa uzskata, ka ar to, ka ECB brīvprātīgi nav nodevusi prasītāja rīcībā dokumentus, kuri ir tikuši iesniegti “personīgi” Vācijas prokuratūrā, pašu par sevi netiek pārkāpti Darbiniekiem piemērojamie noteikumi, jo šī nosūtīšana ietilpst Bankas institucionālajā autonomijā, ņemot vērā, ka saskaņā ar Nodarbināšanas kārtības 3. pantu ikvienam Bankas darbiniekam ir jāievēro spēkā esošie tiesību akti un policijas noteikumi šajā ziņā. Civildienesta tiesa arī uzskata, ka, lai gan prasītājs atklāja, ka viņš no Vācijas prokuratūras ir saņēmis CD‑Rom, kurā ietverts ECB paziņojums, nav pierādīts, ka Valde būtu balstījusies uz Vācijas prokuratūrai paziņotajiem dokumentiem, par kuriem turklāt no lietas materiāliem neizriet, ka tie atšķirtos no dokumentiem, kas jau ir prasītāja rīcībā. Turklāt Civildienesta tiesa norāda, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā un pat tiesas sēdes dienā Vācijas prokuratūra, kā tiesas sēdē apstiprinājuši lietas dalībnieki, nebija pieņēmusi lēmumu par tiesvedības tiesā uzsākšanu.

132    Attiecībā uz apstrīdētajā lēmumā minēto informāciju, ka ECB bija informējusi Vācijas prokuratūru par prasītāja gadījumu, pirmkārt, no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka šī informācija ir bijusi noteicošā, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu, it īpaši, ņemot vērā, ka noteicošie iemesli attiecībā uz sodu ir ietverti šī lēmuma 11.–14. punktā. Otrkārt, Civildienesta tiesa uzskata, ka, pat ja prasītājs būtu varējis komentēt šo informāciju, tas neietekmētu apstrīdētā lēmuma 11.–14. punktā norādītos iemeslus un līdz ar to Valdes izraudzīto sodu.

–       Par pieteikumu par piekļuvi [izmeklēšanas] komisijas darbības ziņojumam

133    Vispirms ir jāuzsver, ka ECB izmantotie pierādījumi to iebildumu pamatošanai, kas formulēti pret prasītāju, tādējādi nosakot disciplinārlietas, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, ietvaru, pat ja tie turklāt jau varēja būt ietverti komisijas darbības ziņojumā, ir tie, kas ietverti 8.3.2. panta ziņojumā, par kuru prasītājs ir pilnībā pieņēmis nostāju un kurš ir ticis nodots Disciplinārlietu komitejas un Valdes rīcībā. OLAF ziņojums, kas sagatavots pēc paša šī biroja izmeklēšanas veikšanas ar ECB Iekšējā audita direktorāta palīdzību un pēc atsevišķu darbinieku uzklausīšanas, arī ir disciplinārlietas materiālu galvenais dokuments, kurš prasītājam bija pieejams, par kuru viņš varēja izteikties un uz kuru, kā norādīts šajā atzinumā, galvenokārt ir balstīts Disciplinārlietu komitejas atzinums.

134    Saistībā ar komisijas darbības ziņojumu Civildienesta tiesa norāda, ka tas tika sagatavots 2011. gada 15. martā saistībā ar sākotnējo administratīvo izmeklēšanu, kas palika nepabeigta, proti, pirms disciplinārās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas saskaņā ar Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.2. pantu, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums. Turklāt neatkarīgi no šī ziņojuma satura Iekšējā audita direktorāts tad, kad tas 2011. gada 30. martā šo ziņojumu nosūtīja OLAF, skaidri uzsvēra, ka šajā ziņojumā bija ietverti tikai “izmeklēšanas komisijas galvenie apsvērumi un pagaidu pasākumi attiecībā uz Administratīvo pakalpojumu nodaļas veikto strīdīgo iegāžu [trīspadsmit] kategorijām un ka tie nekādi nebūtu jāsaprot kā galīgie secinājumi par katru no šīm kategorijām vai par jebkuriem citiem lietas materiāliem”. Tāpat, kad 2012. gada 22. martā Iekšējā audita direktorāts to nosūtīja ĢD “Cilvēkresursi”, tas uzsvēra, ka šajā ziņojumā “tikai īsumā [bija] atspoguļoti visi apsvērumi un pārrunu rezultāti, kas panākti līdz 2010. gada 26. jūlijam, un ka [bija] skaidri jānošķir šis ziņojums un “argumentētais ziņojums, kurā noskaidroti lietas fakti un apstākļi, kā arī pietiekamu pierādījumu esamība vai neesamība apgalvotās pienākumu neizpildes pamatošanai””.

135    Tādējādi, pat ja komisijas darbības ziņojuma saturs varēja sniegt ievirzi saistībā ar OLAF izmeklēšanas darbu, tāpat kā jebkura cita informācija, kuru ECB tehniskās sadarbības mehānisma ietvaros ir nosūtījusi OLAF izmeklēšanas veikšanai, un varēja arī palīdzēt izmeklēšanas komisijai tās izmeklēšanas darbā, lai pieņemtu 8.3.2. panta ziņojumu, minētais darbības ziņojums nevar tikt uzskatīts par Bankas apstiprinātu galīgo ziņojumu, atšķirībā no 8.3.2. panta ziņojuma, vai par argumentētu ziņojumu Apkārtraksta Nr. 1/2006 6. panta 14. punkta izpratnē.

136    Proti, ņemot vērā, ka konstatējumiem un secinājumiem ir ievadraksturs un tie, iespējams, varētu tikt iekļauti komisijas darbības ziņojumā, kā arī brīdinājuma iesniedzēja, kurš sākotnēji darījis zināmus administrācijai konkrētus darbības traucējumus Administratīvo pakalpojumu nodaļā, leģitīmās intereses palikt anonīmam, Civildienesta tiesa uzskata, ka šim ziņojumam bija sagatavojošu piezīmju raksturs, kuras sagatavotas pirms disciplinārlietas uzsākšanas un uz kurām lemjošā struktūra, proti, Valde, nevarēja balstīties, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu. Tādējādi šīs sagatavojošās piezīmes kā iekšējs dokuments nebija daļa no disciplinārlietas materiāliem un atbilstoši Darbiniekiem piemērojamiem noteikumiem to paziņošana prasītājam nebija nepieciešama, lai aizsargātu viņa tiesības uz aizstāvību (šajā ziņā skat. spriedumu N/Komisija, EU:T:1997:71, 92. punkts).

137    Attiecībā uz atbildi, kuru sniegusi Disciplinārlietu komiteja, lemjot par prasītāja pieteikumu piekļūt komisijas darbības ziņojumam, Civildienesta tiesa uzskata, ka šajā jomā Disciplinārlietu komiteja novērtējuma brīvību nav īstenojusi kļūdaini, ja tā ir uzskatījusi, ka tad, ja disciplinārlietas materiālos ir pietiekama informācija gan par prasītājam inkriminētajiem faktiem, gan par faktiem, kas kalpo šī pēdējā minētā aizstāvības argumentu pamatošanai, šī dokumenta, kurā ir ietverti [izmeklēšanas] komisijas iepriekšēji novērtējumi, pievienošanai lietai nebija papildu vērtības un tā būtu tikai nepamatoti pagarinājusi procedūru (šajā ziņā skat. spriedumus R./Komisija, 255/83 un 256/83, EU:C:1985:324, 24. punkts, un Y/Tiesa, T‑500/93, EU:T:1996:94, 45. punkts).

138    Attiecībā uz apstākli, ka Disciplinārlietu komiteja ir ieguvusi savā rīcībā komisijas darbības ziņojumu, jo tā ir uzskatījusi to par nepieciešamu, lai atbildētu uz prasītāja 2012. gada 11. decembra pieteikumu par piekļuvi minētajam dokumentam, Civildienesta tiesa uzskata, ka atbilstošāk, protams, būtu bijis Disciplinārlietu komitejai noraidīt prasītāja pieteikumu ar ticamu pamatojumu, ka tās rīcībā nav prasītā dokumenta. Tādējādi nevar tikt uzskatīts, ka, tā kā tā piekrita pieprasīt šo dokumentu no Bankas un to pārbaudīt, lai varētu atbildēt uz prasītāja piekļuves pieteikumu, minētais ziņojums tādējādi būtu kļuvis par disciplinārlietas materiālus veidojošu elementu un ka Disciplinārlietu komiteja noteikti būtu pamatojusies uz minēto ziņojumu, lai pieņemtu savu atzinumu, kurā turklāt nav ietverta neviena atsauce uz komisijas darbības ziņojuma saturu, bet Disciplinārlietu komiteja, gluži pretēji, sava atzinuma 9. punktā ir uzsvērusi, ka tas “galvenokārt ir balstīts uz OLAF ziņojumā konstatētajiem faktiem”.

139    Pilnības labad Civildienesta tiesa atgādina, ka katrā ziņā, lai gan administrācijai ir pienākums attiecīgajai personai paziņot dokumentus, uz kuriem tā skaidri balstās, pieņemot nelabvēlīgo lēmumu, un Bankai ir pienākums saskaņā ar Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.11. pantu ļaut šai personai “kopēt jebkurus disciplinārlietas materiālus, tostarp tos, ar kuriem viņu var attaisnot”, konkrētu dokumentu neizpaušana var izraisīt attiecīgā lēmuma atcelšanu tikai tad, ja formulētie iebildumi var tikt pierādīti, atsaucoties tikai uz šiem pēdējiem minētajiem dokumentiem, un, citiem vārdiem sakot, prasītāja norādīto dokumentu neizpaušana var ietekmēt disciplinārlietas norisi un strīdīgā lēmuma saturu ieinteresētajai personai nelabvēlīgi (skat. spriedumus Tzoanos/Komisija, C‑191/98 P, EU:C:1999:565, 34. un 35. punkts, un E/Komisija, T‑24/98 un T‑241/99, EU:T:2001:175, 92. un 93. punkts).

140    Pat pieņemot, ka atsevišķi komisijas darbības ziņojuma elementi varētu nebūt pārņemti 8.3.2. panta ziņojumā vai OLAF ziņojumā vai arī ka komisijas darbības ziņojums varētu tikt pielīdzināts argumentētam ziņojumam, kas pieņemts, neievērojot Apkārtraksta Nr. 1/2006 prasības, prasītājs nav pierādījis, ka ECB ir balstījusies uz minēto ziņojumu, un, it īpaši, nav norādījis, kāda konkrēta un izšķiroša informācija gan Disciplinārlietu komitejas atzinumā, gan apstrīdētajā lēmumā varētu tikt pierādīta, vienīgi atsaucoties uz citiem dokumentiem, nevis tiem, kuri viņam bija zināmi, proti, šajā gadījumā atsaucoties uz datiem, kas būtu ietverti komisijas darbības ziņojumā.

141    Proti, lai gan prasītājs, pirms iepazīties ar komisijas darbības ziņojumu, bija norādījis iespēju, ka šajā ziņojumā ir ietverti attaisnojoši pierādījumi, Civildienesta tiesa konstatē, ka pēc tam, kad tā 2014. gada 9. oktobrī bija saņēmusi minētā ziņojuma konfidenciālu versiju, kas adresēta Vācijas prokuratūrai, un 2014. gada 10. novembrī arī versiju, kura nav konfidenciāla un kuru ir iesniegusi ECB, atbildot uz Civildienesta tiesas lūgumu, prasītājs savā 2014. gada 6. novembra atbildē, kuru viņš nav papildinājis pēc iepriekš minētā 2014. gada 10. novembra paziņojuma, ir tikai tostarp atsaucies uz sava prasības pieteikuma izvilkumiem un vispārīgi norādījis četrus elementus, kuri, viņaprāt, neesot pierādīti nedz 8.3.2. panta ziņojumā, nedz OLAF ziņojumā, tomēr neprecizējot, kuri šo ziņojumu izvilkumi bija domāti. Turpretī Banka saistībā ar šo aspektu savos 2014. gada 24. novembra apsvērumos ir norādījusi, kādi dokumenti pierādīja minētos četrus elementus.

142    Kad šajā saistībā prasītājam tiesas sēdē tika uzdoti jautājumi, viņš kā piemērus minēja divus komisijas darbības ziņojuma izvilkumus, kuri neesot pārņemti 8.3.2. panta ziņojumā. Pirmais izvilkums par to, ka Administratīvo pakalpojumu nodaļas darbinieki esot saņēmuši BlackBerry mobilos tālruņus no ĢD “Informācijas sistēmas”, nevar atspēkot faktu, ka šādu tālruņu iegādi apstiprinājis pats prasītājs, lai gan ĢD “Informācijas sistēmas” šādas iegādes veikšanu bija atteicis. Attiecībā uz to, ka ir tikuši iztaujāti tikai divi no sešiem ECB šoferiem un ka viens no viņiem esot apstiprinājis, ka video spēles patiešām bija nodotas šoferu rīcībā, tas neveido pierādījumus, kas, ja tie būtu bijuši darīti zināmi prasītājam 8.3.2. panta ziņojuma posmā, viņam būtu ļāvuši efektīvi apšaubīt pret viņu izvirzītos apgalvojumus. Visbeidzot, ņemot vērā prasītāja atbildes arī tiesas sēdē, Civildienesta tiesa konstatē, ka, ņemot vērā dokumentus, kuri jau bija zināmi komisijai, komisijas darbības ziņojums neietvēra nevienu ne apsūdzošu pierādījumu, kas reāli būtu varējis ietekmēt disciplinārlietas norisi un apstrīdētā lēmuma saturu ieinteresētajai personai nelabvēlīgi, ne arī attaisnojošu pierādījumu.

143    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida gan pirmais pamats, gan prasītāja lūgums izdot rīkojumu Bankai iesniegt paziņojumu, kas iesniegts Vācijas prokuratūrā, un [izmeklēšanas] komisijas darbības ziņojumu, ar kuriem kopš tā laika viņš ir iepazinies, it īpaši vēršoties Vācijas prokuratūrā.

 Par otro pamatu saistībā ar Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.5. panta prettiesiskumu, runājot par objektivitātes principu un Hartas 47. pantu

 Lietas dalībnieku argumenti

144    Norādot šo pamatu, prasītājs patiesībā izvirza iebildi par Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.5. panta prettiesiskumu. Proti, prasītājs uzskata, ka atšķirībā no Civildienesta noteikumu IX pielikuma, kurš attiecas uz disciplinārlietām, 4. un 5. panta Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.5. pantā ir paredzēts, ka ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektors piedalās Disciplinārlietu komitejā. Tā kā, prasītājaprāt, ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektors īsteno “noteicošu ietekmi uz visiem darbiniekiem, it īpaši vadošajiem darbiniekiem, kā arī uz citiem Disciplinārlietu komitejas locekļiem (izņemot tās priekšsēdētāju un, zināmā mērā, Personāla komitejas ieceltos locekļus)”, ar Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.5. pantu tiekot pārkāpts objektivitātes princips un Hartas 47. pants. Prasītājs apgalvo, ka šajā lietā ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektora vietnieks uzklausīšanā Disciplinārlietu komitejā bija izturējies kā apsūdzētājs un bija uzsvēris tikai apsūdzošus pierādījumus, tādējādi neievērojot neitralitātes principu. ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektora vietnieks viņam pat esot izvirzījis pierādījumus, kurus viņš esot ieguvis, veicot “savu paša “ārējo” izmeklēšanu”. Šo prasītājam radušos neobjektivitātes sajūtu esot pastiprinājis tas, ka viens no Disciplinārlietu komitejas locekļiem esot iepazinies ar komisijas darbības ziņojumu kā ĢD “Cilvēkresursi” darbinieks.

145    ECB uzskata, ka otrais pamats ir acīmredzami nepamatots. Tā uzsver, ka Disciplinārlietu komitejā ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektoram ir tikai viena balss un tajā viņš piedalās kopā ar četriem citiem locekļiem. Esot likumīgi, ka ECB ģenerāldirektorāta pārstāvis, kurš ir atbildīgs par darbinieku pienākumu ievērošanas uzraudzību, proti, šajā gadījumā ĢD “Cilvēkresursi” pārstāvis, piedalās šajā komitejā. Prasītāja apgalvojumi par ĢD “Cilvēkresursi” iespējamo ietekmi uz Disciplinārlietu komiteju esot tīra spekulācija. ECB pierādījumam norāda, ka tieši Disciplinārlietu komiteja ieteica saudzējošāku sodu, proti, pazemināšanu par divām algas kategorijām, par to, kuru galu galā izvēlējās Valde apstrīdētajā lēmumā. Runājot par atšķirībām, kādas pastāv starp Darbiniekiem piemērojamiem noteikumiem un Civildienesta noteikumiem, Banka atgādina, ka tās vienkārši izriet no ECB funkcionālās neatkarības.

 Civildienesta tiesas vērtējums

146    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Protokola par ECBS un ECB statūtiem 36.1. pantu ECB ir piešķirta funkcionāla neatkarība attiecībā uz tās darbiniekiem piemērojamo tiesību normu kopumu, kas atšķiras no Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem piemērojamiem noteikumiem, uz kuriem ir veikta atsauce LESD 336. pantā, un turklāt tā ir autonoma attiecībā pret dalībvalstu tiesībām (skat. spriedumu Pflugradt/ECB, T‑178/00 un T‑341/00, EU:T:2002:253, 48. punkts).

147    Pat ja šie apsvērumi paši par sevi nerada šķērsli tam, ka šajā lietā prasītājs apgalvo, ka Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.5. pants ir prettiesisks, ir jāatgādina, ka darba tiesiskās attiecības starp ECB un tās darbiniekiem ir līgumiskas, nevis likumiskas; tomēr tās iekļaujas ECB darbinieku pienākumu veikšanā Eiropas sabiedrisko interešu labā un tādējādi ir ļoti līdzīgas likumiskajai saiknei, kāda pastāv starp Eiropas ierēdni un tā iestādi, kas nozīmē, ka šajā ziņā tās var ietvert disciplinārus pasākumus; ka šie disciplinārie pasākumi ir to nosacījumu neatņemama sastāvdaļa, kuri ir zināmi prasītājam un kurus viņš ir pieņēmis brīdī, kad brīvi parakstīja savu darba līgumu ar ECB, kuras līgumā ir atsauce uz Nodarbināšanas kārtību, un, visbeidzot, ka darba devēja iespēja vienpusēji izbeigt darba līgumu darba ņēmēja nopietna pārkāpuma gadījumā ir paredzēta arī privātajās darba tiesībās lielākajā daļā dalībvalstu un ka lielākajā daļā šo tiesību uz šo iespēju attiecas mazāk garantiju, kas aizsargā darba ņēmēju, nekā darba tiesiskajās attiecībās starp ECB un tās darbiniekiem (spriedums X/ECB, EU:T:2001:251, 61. un 68.–70. punkts).

148    Tādējādi savas institucionālās autonomijas ietvaros ECB var paredzēt disciplināros pasākumus, kas ietver Disciplinārlietu komiteju, kuras izveidošanas normas pat būtiski atšķiras no Civildienesta noteikumu IX pielikuma 2. iedaļā esošajām normām attiecībā uz Disciplinārlietu kolēģiju, kura ir paredzēta Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem. Tādējādi attiecībā uz šajā lietā aplūkotajiem disciplinārajiem pasākumiem, kas nebija spēkā laikā, kad tika taisīts spriedums X/ECB (EU:T:2001:251), ir jāuzskata, ka labas pārvaldības un taisnīguma interesēs ECB ir vēlējusies, lai Valdes disciplinārlietu jomā pieņemtais lēmums tiktu pieņemts, ņemot vērā struktūras, kurai piemīt zināma neitralitāte un objektivitāte, atzinumu.

149    Šajā ziņā Civildienesta tiesa norāda, ka, piemērojot Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.5. pantu, ECB Disciplinārlietu komitejas sastāvā ir viena persona, kas nestrādā iestādē un kas to vada, un ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektors vai ģenerāldirektora vietnieks. Tajā ir arī divi citi locekļi, kurus ECB iecēlusi no darbinieku vidus, un viens loceklis, kuru piedāvājusi personāla pārstāvība, un šie pēdējie trīs minētie locekļi nevar būt no tā paša dienesta, kurā strādā darbinieks, pret kuru ir uzsākta disciplinārlieta. Turklāt darbiniekam, pret kuru ir uzsākta disciplinārlieta, ir iespēja pieteikt noraidījumu kādam no Disciplinārlietu komitejas locekļiem.

150    Pat ja tajā nav paredzēts tāds pats līdzsvars starp administrācijas ieceltajiem locekļiem un personāla pārstāvjiem, kāds ir paredzēts Civildienesta noteikumos, Civildienesta tiesa uzskata, ka Bankas kontekstā, kurš atrodas ārpus Civildienesta noteikumiem, pirmkārt, Disciplinārlietu komitejas sastāvs, it īpaši tas, ka tās locekļiem ir jābūt no dažādiem dienestiem, otrkārt, apstāklis, kas ir paredzēts Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.7. pantā, ka “Disciplinārlietu komitejas apspriedes un darbība ir personīga un konfidenciāla atbilstoši ECB iekšējiem noteikumiem konfidencialitātes jomā [un ka] Disciplinārlietu komitejas locekļi rīkojas savā vārdā un veic savus pienākumu pilnīgi neatkarīgi”, treškārt, apspriežu koleģiālais raksturs un, visbeidzot – ceturtkārt, iespēja ieinteresētajai personai pieteikt noraidījumu kādam no locekļiem, veido atzinuma, kuru Disciplinārlietu komiteja izstrādā un pieņem Valdes vajadzībām, pietiekamas neatkarības un objektivitātes garantijas (šajā ziņā skat. spriedumu Onidi/Komisija, T‑197/00, EU:T:2002:135, 132. punkts).

151    Šajā ziņā apstāklis, ka ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektors vai ģenerāldirektora vietnieks ir tiesību aktos paredzēts Disciplinārlietu komitejas loceklis, pretēji tam, ko spekulatīvi apgalvo prasītājs, nenozīmē, ka viņš īsteno vai var īstenot “noteicošu ietekmi uz visiem darbiniekiem” un tādējādi uz Disciplinārlietu komitejas apspriedēm.

152    It īpaši, pirmkārt, nav pierādīts, ka šāda persona, pat ja tā ir ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektors, noteikti rīkojas apsūdzoši. Turklāt Civildienesta tiesa uzskata, ka ir pieņemami, ka tādā kontekstā ārpus Civildienesta noteikumiem, kāds ir raksturīgs darba tiesiskajām attiecībām starp ECB un tās darbiniekiem, šāds darbinieks pārstāv Bankas intereses Disciplinārlietu komitejā, vēl jo vairāk tādēļ, ka ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektors nav Valdes, kas disciplinārlietās ir lemjošā struktūra, loceklis.

153    Otrkārt, prasītāja apgalvojums, ka ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektoram vai ģenerāldirektora vietniekam esot piekļuve privileģētai informācijai, kuru viņš varētu izmantot, lai ietekmētu Disciplinārlietu komitejas darbu, ir jānoraida, jo tas nekādi nav pierādīts un ir pretrunā debašu koleģialitātes principam, kā arī tam, ka katram Disciplinārlietu komitejas loceklim ir iespēja izteikt atšķirīgu viedokli, ko, piemēram, personāla pārstāvības ieceltais loceklis pavisam noteikti būtu izdarījis, ja viņam būtu iesniegts dokuments, kas neietilpst disciplinārlietas materiālos. Turklāt prasītājs kādam no administrācijas ieceltajiem locekļiem nevar pārmest, ka tas, uzklausot prasītāju Disciplinārlietu komitejā, ir uzdevis jautājumus tā, lai prasītājs domātu, ka viņš ir apsūdzēts. Proti, šāda rīcība, ja tā ir pierādīta, ne vienmēr pierāda neobjektivitāti, bet tā varētu tikt izskaidrota ar vēlmi dot savu ieguldījumu sacīkstes veida debatēs, konfrontējot prasītāju ar viņam pārmestajiem iebildumiem.

154    Tādējādi, pat ja prasītājs savas uzklausīšanas laikā varēja subjektīvi uztvert ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektora vietnieka izteiktās piezīmes kā apsūdzības, tas vien nenozīmē, ka nav ievērotas tiesības uz aizstāvību vai nevainīguma prezumpcijas princips, it īpaši, ņemot vērā, ka, lai arī daži locekļi nosliecās par labu sodam, proti, atlaišanai no darba, Disciplinārlietu komiteja galu galā vienprātīgi ieteica saudzējošāku sodu (šajā ziņā skat. spriedumu Zavvos/Komisija, T‑21/01, EU:T:2002:177, 336. punkts).

155    Nevar arī tikt kategoriski apgalvots, ka savu amata pienākumu dēļ ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektors vai ģenerāldirektora vietnieks noteikti ir interešu konflikta situācijā, proti, situācijā, kurā darbinieks nonāk, veicot savus darba pienākumus, kad viņam izskatāmajā lietā jāpieņem lēmums vai risinājums, kurā viņš ir personīgi ieinteresēts tādā mērā, ka tas var mazināt viņa neatkarību (saistībā ar interešu konflikta jēdzienu skat. spriedumu Giannini/Komisija, T‑100/04, EU:T:2008:68, 223. punkts). It īpaši ir jāuzsver, kā Banka to ir norādījusi, ka izmeklēšanas komisijas locekļi, ECB darbinieki, kuri bija iesaistīti 8.3.2. panta ziņojumā, un Disciplinārlietu komitejas locekļi – visi šajā lietā bija atšķirīgas personas.

156    Turklāt Civildienesta tiesa norāda, ka Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.5. pantā Disciplinārlietu komitejas vadība ir uzticēta nevis ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektoram vai ģenerāldirektora vietniekam, bet personai, kas nestrādā Bankā, pat ja šai personai nav balsstiesību, proti, šajā gadījumā – bijušajam Civildienesta tiesas loceklim. Turklāt Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.6. pantā attiecībā uz ikvienu Disciplinārlietu komitejas locekli skaidri ir paredzēts pienākums atteikties no dalības komitejā interešu konflikta gadījumā.

157    Katrā ziņā prasības, kas pamatota ar LESD 270. pantu vai, kā šajā lietā, ar Protokola par ECBS un ECB statūtiem 36.2. pantu, pārbaude Savienības tiesā ļauj atbilstoši un efektīvi vērsties neatkarīgā un objektīvā tiesā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, 6. panta 1. punkta un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izpratnē, katrā ziņā ļaujot novērst prasītāja apgalvotos iespējamos trūkumus un pārkāpumus, tostarp attiecībā uz Disciplinārlietu komitejas izveidi (šajā ziņā skat. spriedumu Andreasen/Komisija, T‑17/08 P, EU:T:2010:374, 145. punkts).

158    Ņemot vērā iepriekš minēto, otrais pamats saistībā ar Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.5. panta prettiesiskumu ir jānoraida.

 Par trešo pamatu saistībā ar nevainīguma prezumpcijas, objektivitātes principa, kā arī Hartas 47. un 48. panta neievērošanu

 Lietas dalībnieku argumenti

159    Savā trešajā pamatā prasītājs apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Valde nav atbildējusi uz iebildumiem, kurus viņš bija formulējis savā aizstāvības paziņojumā un kurus nebija ņēmusi vērā Disciplinārlietu komiteja. Būtībā prasītājs pārmet ECB, ka tā jau no sākuma ir pieņēmusi, ka viņš ir vainīgs viņam inkriminētajos faktos. Tādējādi viņš uzskata, ka Banka nav ņēmusi vērā viņa ieguldījumu būtiskā vairāku Administratīvo pakalpojumu nodaļas darbības aspektu uzlabošanā. Pret viņu uzsāktā procedūra esot arī neobjektīva, jo no četriem locekļiem ar balsstiesībām Disciplinārlietu komitejā divi locekļi, no kuriem viens, neapšaubāmi, bija ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektora vietnieks, ir norādījuši, ka esošie pierādījumi liecinot, ka pārmestie pārkāpumi bija motivēti ar prasītāja personīgajām interesēm. Šajā pamatā viņš piebilst, ka apstrīdētajā lēmumā Valde esot sagrozījusi Disciplinārlietu komitejas atzinumu, jo tā ir norādījusi iepriekš minēto divu Disciplinārlietu komitejas locekļu nostāju, lai gan savā atzinumā šī komiteja ar locekļu vairākumu bija uzskatījusi, ka tā nav pārliecināta, ka personīgās intereses “nešaubīgi” varētu tikt pierādītas. Visbeidzot, paziņošana Vācijas prokuratūrai, neievērojot OLAF ieteikumus, tāpat esot nevainīguma prezumpcijas neievērošanas pazīme.

160    ECB lūdz noraidīt trešo pamatu kā acīmredzami pilnībā nepamatotu, vispirms uzsverot, ka saskaņā ar judikatūru šajā jomā Valdei nav nekāda pienākuma lēmumā par soda noteikšanu ne izskatīt, ne atgādināt visus aspektus, kurus attiecīgais darbinieks ir apstrīdējis Disciplinārlietu komitejā. Tālāk Banka uzsver, ka prasītāja minētais apstāklis, ka viņš tika atstādināts no amata izmeklēšanas posmu laikā, nekādi nepierādot nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu un turklāt prasītājs nevarot atkārtoti uzsākt debates, kas izbeigtas ar spriedumu AX/ECB (EU:F:2012:195), par atstādināšanas pasākumu likumību. Tāpat procesuālajos rakstos, ar kuriem šī komiteja ir pilnībā iepazinusies, plaši izklāstītais, ka Disciplinārlietu komiteja izlēma nepiekrist prasītāja viedoklim, nenozīmē nekādu nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu. Turklāt ECB esot tiesības iesniegt Vācijas prokuratūrā lietas materiālus pat tad, ja OLAF nav ieteicis šādu darbību.

161    Attiecībā uz prasītāja pārmetumiem, ka izmeklēšanas procedūra, disciplinārlieta un apstrīdētais lēmums atklājot Bankas vēlmi pierādīt prasītāja vainu, ECB ne tikai uzskata, ka tie ir pilnībā nepamatoti, bet arī pauž nožēlu, ka prasītājs “izvirza [šādus] hipotētiskus apgalvojumus, kuri nav patiesi, godājamajā Civildienesta tiesā”.

 Civildienesta tiesas vērtējums

162    Ir jāatgādina, ka nevainīguma prezumpcijas pārkāpums var tikt konstatēts tikai tad, ja ir pierādījumu elementi par to, ka administrācija jau disciplinārlietas sākumā bija nolēmusi šai attiecīgajai personai katrā ziņā piemērot sodu neatkarīgi no šīs personas sniegtajiem paskaidrojumiem (skat. spriedumu Pessoa e Costa/Komisija, T‑166/02, EU:T:2003:73, 56. punkts).

163    Attiecībā uz prasītāja atstādināšanu no pienākumiem pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas ir jāuzsver, ka Nodarbināšanas kārtības 46. pantā piedāvātās iespējas atstādināt darbinieku mērķis nav sodīt pēdējo minēto (šajā ziņā skat. spriedumu X/ECB, EU:T:2001:251, 151. punkts), bet ļaut administrācijai noteikt aizsardzības pasākumu, lai nodrošinātu, ka šī persona neiejaucas notiekošajā izmeklēšanā.

164    Šādi precizējusi, Civildienesta tiesa uzskata, ka ar prasītāja argumentāciju, ciktāl tā attiecas uz trešo pamatu, daļēji tiek apstrīdēts apstrīdētā lēmuma pamatojums vai pamatojuma neesamība. Tā kā tas ir piektā pamata priekšmets, šis aspekts tiks izskatīts saistībā ar minēto pamatu.

165    Attiecībā uz argumentācijas pārējo daļu ir jākonstatē, ka ar to prasītājs galvenokārt vēlas pārmest Disciplinārlietu komitejai un Valdei, ka tās nav piekritušas viedoklim, kuru viņš ir aizstāvējis disciplinārlietas laikā.

166    Taču, runājot par apstākli, ka divi Disciplinārlietu komitejas locekļi uzskatīja, kā viņiem to ļauj darīt Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.15. pants, ka inkriminētie pārkāpumi bija motivēti ar prasītāja personīgajām interesēm, tas nekādi nepierāda, ka nevainīguma prezumpcijas princips būtu pārkāpts. Proti, līdzīga nostāja tikai atspoguļo debašu koleģialitātes principu un iespēju sniegt viedokli, kas atšķiras no Disciplinārlietu komitejas vairākuma pieņemtā galīgā atzinuma. Saistībā ar šo aspektu Disciplinārlietu komitejas atzinumā nav precīzi atzīts, ka personīgās intereses “šaurā izpratnē nešaubīgi [varēja] tikt pierādītas”. Savukārt pārējā daļā Disciplinārlietu komiteja kā nepamatotus noraidīja prasītāja apgalvojumus, kas it īpaši ietverti viņa aizstāvības paziņojumā, attiecībā uz to, ka ir pārkāptas viņa tiesības uz aizstāvību.

167    Turklāt Civildienesta tiesa uzskata, ka tas vien, ka šajā lietā Valde nolēma piemērot vienu no smagākajiem disciplinārsodiem, kuri ir paredzēti Darbiniekiem piemērojamajos noteikumos, nepierāda, ka disciplinārlietas laikā netika ievērota nevainīguma prezumpcija.

168    Attiecībā uz paziņojumu Vācijas prokuratūrai – tas ietilpst ECB prerogatīvu jomā saistībā ar tās institucionālo autonomiju un nekādi neskar nostāju, kāda Vācijas tiesu iestādēm būtu jāpieņem savā kompetenču jomā, proti, krimināltiesībās. Turklāt savā 2014. gada 6. novembra atbildē uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem prasītājs ir norādījis, ka viņš ir saņēmis no Vācijas prokuratūras CD‑Rom kopiju, kurā ietverts ECB paziņojums, tomēr nespējot identificēt nevienu pierādījumu, kas varētu pamatot apgalvojumus par nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu.

169    Pārējā daļā prasītāja argumentācijā Civildienesta tiesa nav atklājusi nekādus sākotnējos pierādījumus, kas pamatotu viņa tomēr nopietnos apgalvojumus, ka ECB viņa gadījumā esot pārkāpusi nevainīguma prezumpcijas principu.

170    Tādēļ trešais pamats ir jānoraida.

 Par ceturto pamatu saistībā ar pienākuma ievērot pienācīgu rūpību pārkāpumu saprātīga termiņa principa neievērošanas dēļ

 Lietas dalībnieku argumenti

171    Šajā pamatā prasītājs pārmet ECB apstākli, ka kopumā sākotnējā administratīvās izmeklēšanas procedūra un disciplinārlietas izskatīšanas procedūra, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, ir ilgušas vairāk nekā trīs gadus. Šāds laikposms neesot saprātīgs, un, pat ja atsevišķi termiņi ir atkarīgi no OLAF izmeklēšanas procedūras, ECB esot jābūt atbildīgai par termiņiem, kuri ir saistīti ar OLAF izmeklēšanas procedūru, ciktāl šī biroja izmeklēšanas ziņojumi nav apstrīdami tiesību akti. Balstoties uz spriedumu Andreasen/Komisija (F‑40/05, EU:F:2007:189), prasītājs arī norāda, ka saistībā ar visu procedūru viņš 38 mēnešus ir bijis atstādināts no pienākumiem.

172    ECB uzskata, ka ceturtais pamats acīmredzami ir juridiski pilnībā nepamatots, it īpaši uzsverot, ka pats prasītājs atzīst, ka Banka ir ievērojusi Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.2. pantā paredzētos termiņus. Turklāt, ņemot vērā judikatūru šajā jomā, neesot notikusi nekāda saprātīga termiņa principa neievērošana. Attiecībā uz laiku, kurā viņš bijis atstādināts no saviem pienākumiem, šis jautājums neesot daļa no izskatāmās prasības priekšmeta.

 Civildienesta tiesas vērtējums

173    Disciplinārlietās ECB vai, atkarībā no lietas, OLAF ir pienākums rīkoties ar pienācīgu rūpību no brīža, kad tie uzzina par faktiem un rīcību, kas var būt ECB darbiniekiem noteikto pienākumu pārkāpums, lai izvērtētu, vai ir jāuzsāk izmeklēšana, un vēlāk – apstiprinošā gadījumā – rūpīgi veikt šo izmeklēšanu, un attiecībā uz Banku – pienākums ar pienācīgu rūpību izskatīt disciplinārlietu (pēc analoģijas skat. spriedumu Kerstens/Komisija, F‑12/10, EU:F:2012:29, 125. punkts).

174    Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka termiņi, kas paredzēti, lai reglamentētu disciplinārlietas norisi, raugoties no laika aspekta, nav kategoriski, bet vispirms veido labas pārvaldības noteikumu, kas nosaka iestādei ar pienācīgu rūpību izskatīt disciplinārlietu un rīkoties tā, lai katrs izmeklēšanas akts būtu pieņemts saprātīgā termiņā salīdzinājumā ar iepriekšējo (spriedums D/Komisija, T‑549/93, EU:T:1995:15, 25. punkts). Savienības tiesa turklāt ir uzsvērusi, ka, lai izvērtētu saprātīgu termiņu, kura laikā ir jāveic disciplinārlietas izskatīšana, tai “ir jāņem vērā vienīgi laiks, kāds pagājis starp izmeklēšanas aktu un nākamo aktu, [un ka] šis vērtējums nav atkarīgs no kopējā disciplinārlietas laika” (spriedums Teixeira Neves/Tiesa, T‑259/97, EU:T:2000:208, 123. punkts un tajā minētā judikatūra).

175    Tādējādi ECB, piemērojot savu disciplinārlietu izskatīšanas procedūru, ir jāraugās, lai katrs akts būtu pieņemts saprātīgā termiņā salīdzinājumā ar iepriekšējo (šajā ziņā skat. spriedumus Kerstens/Komisija, EU:F:2012:29, 124. punkts, un Goetz/Reģionu komiteja, F‑89/11, EU:F:2013:83, 126. punkts).

176    Šajā lietā no brīža, kad Banka uzzināja brīdinājuma iesniedzēja apgalvojumus, tā 2010. gada februārī izveidoja izmeklēšanas komisiju, kuras darbs nevarēja tikt pabeigts sakarā ar to, ka 2010. gada 1. jūlijā OLAF uzsāka izmeklēšanu par tiem pašiem faktiem, un par šo uzsākšanu tika paziņots Bankai šī paša gada 26. jūlijā. OLAF izmeklēšana it īpaši ietvēra apmeklējumu ECB telpās, kā arī trīspadsmit ECB darbinieku uzklausīšanu. OLAF darbs tika pabeigts ar 2012. gada 27. janvāra galīgā izmeklēšanas ziņojuma paziņošanu ECB.

177    Šajā ziņā Civildienesta tiesa konstatē, ka sākotnējās administratīvās izmeklēšanas procedūra un OLAF izmeklēšanas procedūra tika uzsāktas saprātīgā termiņā, proti, šajā gadījumā neilgi pēc tam, kad attiecīgi Banka un OLAF uzzināja par faktiem un rīcību, kas var būt ECB darbiniekiem noteikto pienākumu pārkāpums (šajā ziņā skat. spriedumus François/Komisija, T‑307/01, EU:T:2004:180, 48. punkts, un López Cejudo/Komisija, F‑28/13, EU:F:2014:55, 90. punkts).

178    Attiecībā uz OLAF izmeklēšanas ilgumu, proti, 19 mēnešiem, – tas, ņemot vērā strīdīgo iegāžu skaitu un raksturu, kā arī konkrētu priekšmetu, uz kuriem attiecās izmeklēšana, tehnisko raksturu, šķiet saprātīgs.

179    Vēlāk Banka pieņēma 8.3.2. panta ziņojumu, ar kuru uzsāka disciplinārlietu, nosakot tās apjomu. Šī ziņojuma pieņemšana 2012. gada 19. novembrī notika pēc tam, kad bija uzklausīts prasītājs un bija ņemti vērā dokumenti, kurus viņš bija iesniedzis 2012. gada 24. augustā, kā arī viņa tā paša gada 18. oktobrī sniegtie apsvērumi par ziņojuma projektu, kas viņam tika paziņots. Šajā ziņā Civildienesta tiesa uzskata, ka deviņi mēneši, kas pagājuši no OLAF ziņojuma nosūtīšanas ECB līdz 8.3.2. panta ziņojuma pieņemšanai, ko veikusi Banka, – ņemot vērā daudzos un apjomīgos iesaistītos dokumentus un daudzos prasītāja formulētos apsvērumus pirms 8.3.2. panta ziņojuma pieņemšanas –, nav pārmērīgs laiks. Turklāt ECB nevar tikt pārmests, ka tā, piemērojot savas iekšējās tiesību normas, ir uzskatījusi par vajadzīgu papildus sākotnējai administratīvajai izmeklēšanai un OLAF izmeklēšanai veikt jaunu administratīvo izmeklēšanu, lai sagatavotu 8.3.2. panta ziņojumu (šajā ziņā skat. spriedumu Goetz/Reģionu komiteja, EU:F:2013:83, 131. un 132. punkts). Proti, nepabeigtā sākotnējā administratīvā izmeklēšana, kas tika veikta, pamatojoties uz Apkārtrakstu Nr. 1/2006, – kā tas izriet no šī apkārtraksta 2. panta 1. punkta –, nav skārusi disciplinārlietas uzsākšanu, kura varēja tikt ierosināta, vienīgi ievērojot Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3. panta, it īpaši 8.3.2. panta, prasības. Turklāt šajā lietā personas, kas piedalījās izmeklēšanas komisijā, nebija tās pašas, kuras sadarbojās 8.3.2. panta ziņojuma sagatavošanā.

180    Pēc Disciplinārlietu komitejas iecelšanas 2012. gada 27. novembrī tā 2013. gada janvārī uzklausīja prasītāja rakstveida un mutvārdu apsvērumus un 2013. gada 5. aprīlī pieņēma savu atzinumu. Šajā ziņā Civildienesta tiesa uzskata, ka, pabeidzot savu darbu četru mēnešu laikā, šī komiteja ir darbojusies ar vajadzīgo ātrumu, turklāt sarežģītā lietā un neraugoties uz daudzajiem prasītāja apsvērumiem un sūdzībām, it īpaši saistībā ar viņa uzklausīšanas Disciplinārlietu komitejā protokolu.

181    Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pieņemšanu 2013. gada 28. maijā – pēc tam, kad prasītājs 2013. gada 24. aprīlī bija iesniedzis savus apsvērumus, – tā atbilst gan Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.17. pantā paredzētajam termiņam, gan saprātīga termiņa principam.

182    Tādējādi no šajā lietā uzsāktās disciplinārlietas vēstures izriet, ka laiks, kāds pagājis starp katru izmeklēšanas aktu un nākamo aktu, ir bijis pilnībā saprātīgs un ka, ja arī būtu bijis nokavējums, tas būtu bijis tāpēc, ka bija jāievēro prasītāja tiesības uz aizstāvību un jāatbild uz daudziem viņa juriskonsulta iesniegtajiem komentāriem un apsvērumiem (skat. spriedumu Teixeira Neves/Tiesa, EU:T:2000:208, 125. punkts).

183    Civildienesta tiesa turklāt uzskata, ka, skatot tās kopumā, gan sākotnējās administratīvās izmeklēšanas procedūra, gan disciplinārlieta ir norisinājušās saprātīgu laiku, proti, šajā gadījumā – trīs gadus un trīs mēnešus. Turklāt Civildienesta tiesa norāda, ka katrā ziņā prasītājs nav apgalvojis, ka Banka nebūtu ievērojusi termiņu, kas paredzēts disciplinārlietu jomā piemērojamajos tiesību aktos.

184    Visbeidzot, lai gan patiešām iepriekšējo izmeklēšanu laikā pirms disciplinārlietas uzsākšanas un tās laikā prasītājam bija jāuzgaida un situācija nebija skaidra, it īpaši attiecībā uz viņa profesionālo nākotni, šis aspekts, ņemot vērā, ka šī situācija ir vienāda jebkurā disciplinārlietā un ka disciplinārlietas uzsākšanu šajā lietā attaisnoja Savienības intereses, kuras nosaka, ka ECB, saņemot apgalvojumus, kas liek apšaubīt divu tās darbinieku godīgumu, no kuriem viens ir prasītājs, ir jāveic nepieciešamie pasākumi, ieskaitot prasītāja [darba tiesisko attiecību] apturēšanu, lai pārliecinātos par viņa profesionālās rīcības nevainojamību, nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma spēkā esamību (šajā ziņā skat. spriedumu Pessoa e Costa/Komisija, EU:T:2003:73, 66. punkts).

185    Ņemot vērā iepriekš minēto, ceturtais pamats ir jānoraida.

 Par piekto pamatu saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu neievērošanu

 Lietas dalībnieku argumenti

186    Saskaņā ar prasītāja viedokli apstrīdētajā lēmumā neesot norādīts pamatojums par viņa iebildumiem saistībā ar viņa pamattiesību pārkāpumu, saprātīga termiņa principa un rūpības pienākuma neievērošanu. Tajā neesot sniegti arī paskaidrojumi par iebildumiem, kas izvirzīti pret prasītāju, par iespējami neizpildītajiem pienākumiem un to, kādā mērā pārmestie fakti esot saistīti ar katru no Bankas noteiktajiem pienākumiem. Apstrīdētajā lēmumā no juridiskā viedokļa neesot pietiekami precizēts pamatojums, kādēļ Valde nolēma uzlikt smagāku sodu par Disciplinārlietu komitejas ieteikto sodu. Šajā lēmumā neesot arī paskaidroti iemesli, kādēļ Banka esot nolēmusi, ka uzticības saikne ar prasītāju ir pārtrūkusi, lai gan Disciplinārlietu komiteja savā atzinumā bija norādījusi, ka uzticības saiknes pārtrūkšana varētu tikt konstatēta tikai tad, ja tiktu pierādīts, kas tā nav, ka prasītājs bija rīkojies personīgās interesēs.

187    Banka lūdz pamatu noraidīt, uzsverot, ka, ņemot vērā prasītāja argumentācijas saturu, viņš, šķiet, nav sapratis pienākuma norādīt pamatojumu apjomu, it īpaši tādā gadījumā kā šajā lietā, kas ir labi zināms ieinteresētajai personai. ECB apstrīd prasītāja nostāju, ka attiecībā uz konstatējumu par uzticības saiknes pārtrūkšanu starp darbinieku un viņa darba devēju esot jāsniedz pierādījums tam, ka darbinieka darbības bijušas motivētas ar personīgām interesēm.

 Civildienesta tiesas vērtējums

188    Pienākums norādīt pamatojumu, kas ir paredzēts LESD 296. pantā un kas ir atgādināts Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā, ir būtisks Savienības tiesību princips, kura mērķis ir, pirmkārt, nodrošināt attiecīgajai personai pietiekamu informāciju, lai tā varētu izvērtēt tai nelabvēlīga akta pamatotību, un, otrkārt, padarīt iespējamu tā pārbaudi tiesā (skat. spriedumus Michel/Parlaments, 195/80, EU:C:1981:284, 22. punkts; Lux/Revīzijas palāta, 69/83, EU:C:1984:225, 16. punkts, un Camacho-Fernandes/Komisija, F‑16/13, EU:F:2014:51, 111. punkts).

189    Jautājums par to, vai ECB lēmuma, ar ko tiek noteikts sods kādam no tās darbiniekiem, pamatojums atbilst šīm prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kuras regulē attiecīgo jomu, proti, šajā gadījumā – disciplinārlietu jomu. Šajā ziņā, lai gan Disciplinārlietu komitejai un Valdei ir pienākums norādīt faktiskos un tiesību apstākļus, no kuriem ir atkarīgs to atzinumu un/vai lēmumu juridiskais pamatojums, un apsvērumus, kas likuši tos pieņemt, tomēr nav prasīts, lai tās izvērtētu visus faktiskos un tiesību apstākļus, kurus ieinteresētā persona ir minējusi procedūras laikā. Katrā ziņā lēmums ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajam darbiniekam zināmos apstākļos un ļauj viņam izprast pret viņu veiktā pasākuma apjomu (spriedums EH/Komisija, F‑42/14, EU:F:2014:250, 131. punkts un tajā minētā judikatūra).

190    Ja ieinteresētajai personai piemērotais sods, kā šajā lietā, galu galā ir smagāks par Disciplinārlietu komitejas ieteikto, tomēr ir jāuzskata, ka, ņemot vērā ar jebkuru disciplinārlietu saistītās prasības, ECB lēmumā, pat saistībā ar tikai līgumiskām darba attiecībām, ir jāprecizē pamatojums, kas ir licis Bankai neņemt vērā savas Disciplinārlietu komitejas izdoto atzinumu (šajā ziņā skat. spriedumus F./Komisija, 228/83, EU:C:1985:28, 35. punkts; N/Komisija, T‑198/02, EU:T:2004:101, 95. punkts, un EH/Komisija, EU:F:2014:250, 132. punkts).

191    Šajā lietā Civildienesta tiesa norāda, ka apstākļi, kuros ir pieņemts apstrīdētais lēmums, bija pilnībā zināmi prasītājam, it īpaši, ņemot vērā daudzo rakstveida un mutvārdu apsvērumu saturu, kurus viņš bija izteicis disciplinārlietas gaitā, tostarp saistībā ar aktu projektiem, kuri sagatavoti saistībā ar šo procedūru, piemēram, uzklausīšanas protokoliem. It īpaši, pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, viņam pārmestie iebildumi pietiekami skaidri un precīzi bija norādīti 8.3.2. panta ziņojumā, kā arī Disciplinārlietu komitejas atzinumā, proti, dokumentos, par kuriem viņš, kā tas it īpaši ir norādīts šī sprieduma 67., 70. un 81. punktā, pilnībā ir ticis uzklausīts.

192    Tālāk Disciplinārlietu komitejas atzinumā ir ņemti vērā prasītājam pārmestie iebildumi, Bankā spēkā esošie dažādie noteikumi un normas, kurus, kā uzskatījusi šī komiteja, prasītājs nebija ievērojis, kā arī iemesli, kādēļ tā uzskatījusi par nepamatotiem prasītāja apgalvojumus, it īpaši viņa aizstāvības paziņojumā formulētos, ka esot pārkāptas viņa tiesības uz aizstāvību. Minētā komiteja savā atzinumā ir norādījusi arī jautājumus, kuri tajā tika apspriesti. No tā izriet, ka šīs komitejas locekļu viedoklis atšķīrās jautājumā, vai prasītājs būtu jāatlaiž no darba, bet viņi panāca vienošanos par to, ka atlaišana no darba varētu tikt noteikta, ja “turklāt profesionālo pienākumu neizpilde būtu motivēta ar personīgām interesēm, kas būtu neatgriezeniski kaitējis uzticības saiknei starp ECB un [prasītāju]”. Šajā kontekstā divi Disciplinārlietu komitejas locekļi uzskatīja, ka pierādījumi par to lietas materiālos bija pietiekami, bet galu galā locekļu vairākums nebija “pilnībā pārliecināts, ka nešaubīgi var tikt pierādītas personīgās intereses [..] šaurā izpratnē”.

193    Disciplinārlietu komiteja pēc tam, kad tā bija izklāstījusi atbildību mīkstinošus apstākļus, kas var tikt izmantoti prasītāja gadījumā, tās locekļiem vienojoties, formulēja priekšlikumu par sodu – pazemināšanu par divām algas kategorijām.

194    Tieši šajos apstākļos ir pieņemts apstrīdētais lēmums, kurā Valde norādīja, ka tā ir ņēmusi vērā Disciplinārlietu komitejas atzinumu, domstarpības šajā komitejā saistībā ar jautājumu par personīgo interešu, kā arī minētajā atzinumā norādīto atbildību mīkstinošo apstākļu pastāvēšanu. Tomēr Valde kā atbildību pastiprinošu apstākli it īpaši ir norādījusi faktu, ka prasītājs bija pieļāvis attiecīgos pārkāpumus savu profesionālo pienākumu izpildē, būdams vadītāja amatā, kuram ir īpaša atbildība ECB reputācijas un finanšu interešu aizsardzībā. Tālāk apstrīdētajā lēmumā Valde ir izklāstījusi savu prasību līmeni saistībā ar tās personāla integritāti un uzskatījusi, ka attiecīgie profesionālo pienākumu pārkāpumi ir neatgriezeniski kaitējuši uzticības saiknei, kuru Banka uzskata par nepieciešamu attiecībās ar tās personālu.

195    Ņemot vērā iepriekš minēto, Civildienesta tiesa uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā, skatot to kopā ar Disciplinārlietu komitejas atzinumu, uz kuru tajā ir izdarīta atsauce, ir ietverts pamatojums, kas atbilst judikatūras prasībām, kuras ir piemērojamas arī Bankai un kuras ir atgādinātas šī sprieduma 188.–190. punktā.

196    It īpaši – pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, – Valde ir paskaidrojusi iemeslus, kādēļ tā izvēlējās smagāku sodu par to, par kuru Disciplinārlietu komitejas locekļi bija spējuši panākt vienošanos. Šajā ziņā apstāklis, ka Valdes izraudzītais sods atbilst sodam, kuram par labu nosliecās divi no četriem balsstiesīgajiem Disciplinārlietu komitejas locekļiem, pats par sevi nav tāds, kas padara par spēkā neesošu apstrīdēto lēmumu no pienākuma norādīt pamatojumu viedokļa.

197    Attiecībā uz apstākļiem, kuros var tikt uzskatīts, ka uzticības saikne starp Banku un kādu no tās darbiniekiem ir pārtrūkusi, ir jāuzsver, ka Valdei, kā tas skaidri ir norādīts Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.17. pantā, nav saistošs Disciplinārlietu komitejas atzinums. Līdz ar to, pat ja Disciplinārlietu komitejas vairākums vienojās par to, ka – pēc tās viedokļa – uzticības saiknes zudumu Valde var konstatēt tikai tad, ja šī pēdējā minētā uzskata, ka prasītājs ir rīkojies personīgās interesēs, Civildienesta tiesa uzskata, ka Valde, īstenojot savu plašo novērtējuma brīvību jautājumā par to, kā definēt prasības saistībā ar integritāti attiecībā uz ECB darbiniekiem, varēja šajā lietā uzskatīt, ka uzticības saikne ir pārtrūkusi, tostarp arī tad, ja Disciplinārlietu komiteja nav to ieteikusi, proti, pat tad, ja nav pierādījumu par to, ka prasītājs ir rīkojies personīgās interesēs. Turklāt Civildienesta tiesa norāda, ka savos 2013. gada 24. aprīļa apsvērumos par Disciplinārlietu komitejas atzinumu prasītājs reāli nav izklāstījis īpašus argumentus attiecībā uz jautājumu par uzticības saiknes pārtrūkšanu, ko Disciplinārlietu komiteja tomēr ir norādījusi savā atzinumā, kas paredzēts Valdei.

198    No iepriekš izklāstītā izriet, ka piektais pamats ir jānoraida.

 Par septīto pamatu saistībā ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā un samērīguma principa neievērošanu

 Lietas dalībnieku argumenti

199    Prasītājs būtībā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā skaidri nav identificēti iebildumi, kuri ir tikuši izmantoti šī lēmuma pamatošanai, un nav pietiekami ņemti vērā atbildību mīkstinošie apstākļi, kurus viņš bija norādījis disciplinārlietas laikā. It īpaši viņš uzsver, ka visas strīdīgās iegādes esot tikušas īstenotas, pilnībā ievērojot ECB spēkā esošos noteikumus, un bijušas zināmas un acīmredzamas citiem dienestiem; to, kas ir ticis konstatēts un ko ir konstatējis arī OLAF, ka pastāv nepilnības Administratīvo pakalpojumu nodaļas finanšu kontrolē un uzraudzībā; apstākli, ka tad, kad viņa priekšnieki bija norādījuši uz neiespējamību turpināt veikt atsevišķas iegādes, proti, šajā gadījumā digitālo fotorāmju iegādes, viņš šos norādījumus esot izpildījis; to, ka viņš nav saņēmis apmācību vai konkrētus padomus saistībā ar piemērojamajām budžeta normām; savu profesionālo sniegumu, uzlabojot Administratīvo pakalpojumu nodaļas darbības līmeni, kas esot ļāvis ECB ietaupīt vairākus miljonus euro; šīs nodaļas mazo vadošo darbinieku skaitu; to uzdevumu apjomu, kas viņam bija uzticēti, kā arī apstākli, ka viņam bija jāapstiprina simtiem iepirkumu pasūtījumu un rēķinu nedēļā attiecībā uz Administratīvo pakalpojumu nodaļu un ka galu galā strīdīgās iegādes šajā lietā no to kopējās vērtības viedokļa veidoja mazāk nekā tūkstošdaļu no nodaļas budžeta.

200    Prasītājs apgalvo, ka sakarā ar to, ka nav ņemts vērā vai ir nepietiekami ņemts vērā zināms skaits atbildību mīkstinošu apstākļu, ECB viņam esot piemērojusi nesamērīgu sodu. Šajā ziņā viņš apstrīd, ka ir nodarījis kaitējumu ECB reputācijai, atļaujot strīdīgās iegādes. Turklāt prasītājs uzsver, ka viņš jau ir ticis sodīts ar atstādināšanu no pienākumiem uz laiku un ar to, ka disciplinārlieta ir ietekmējusi gan viņa profesionālo, gan privāto dzīvi.

201    ECB lūdz noraidīt septīto pamatu kā nepamatotu. Šajā ziņā tā uzskata, ka prasītājs esot nepilnīgi vai pat sagrozīti interpretējis apstrīdēto lēmumu, kurā, pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, atsaucoties uz Disciplinārlietu komitejas atzinuma 34. punktu, ir pietiekami ņemti vērā šīs lietas atbildību mīkstinošie apstākļi. Banka norāda, ka prasītājs sniedzot vispārīgus apgalvojumus attiecībā uz to, ka nav ņemti vērā atsevišķi atbildību mīkstinoši apstākļi, skaidri tos neidentificējot, kas radot jautājumu par šādu vispārīgu apgalvojumu pieņemamību. Katrā ziņā Banka uzskata, ka tā ir ņēmusi vērā visus atbilstošos prasītāja lietas apstākļus, taču uzsver, ka atbildību mīkstinošu apstākļu pastāvēšana nevar liegt iespēju viņu ipso jure atlaist no darba.

202    ECB uzskata, ka Bankas ārējās reputācijas kaitējuma risks, kas izriet no prasītāja rīcības, bija acīmredzams vēl jo vairāk tāpēc, ka prasītājs nav varējis paskaidrot, kur atradās lielākā daļa no viņa uzraudzībā iegādātajām precēm. Attiecībā uz argumentu, ka atstādināšana no pienākumiem viņa gadījumā jau esot ļoti smags sods, kas liedzot iespēju viņu atlaist no darba, Banka atgādina, ka šāda atstādināšana no pienākumiem nav sods un ka katrā ziņā uzticības saiknes zudums viņa gadījumā bija īstenojies un pamatoja piemēroto sodu.

 Civildienesta tiesas vērtējums

203    Civildienesta tiesa uzskata par atbilstošu izskatīt šo septīto pamatu pirms sestā pamata.

–       Vispārīgi apsvērumi

204    Sākumā ir jāatgādina, ka jebkura disciplinārsoda tiesiskuma priekšnoteikums ir tāds, ka tiek pierādīts attiecīgajai personai pārmesto faktu patiesums (spriedumi Daffix/Komisija, T‑12/94, EU:T:1997:208, 64. punkts; Tzikis/Komisija, T‑203/98, EU:T:2000:130, 51. punkts, un EH/Komisija, EU:F:2014:250, 90. punkts).

205    Attiecībā uz Disciplinārlietu komitejas konstatētās darbinieka pienākumu neizpildes smaguma un izraudzītā soda, kas, ņemot vērā šo pienākumu neizpildi, šķiet, ir vispiemērotākais, vērtējumu Bankai principā ir plaša novērtējuma brīvība, izņemot gadījumus, kad uzliktais sods nav samērīgs ar atklātajiem faktiem (spriedums E/Komisija, EU:T:2001:175, 85. un 86. punkts). Tādējādi saskaņā ar iedibināto judikatūru civildienesta normu jomā, kas var tikt pārņemta ECB līgumiskā kontekstā, šai iestādei ir tiesības novērtēt sava darbinieka atbildību, kas atšķiras no Disciplinārlietu komitejas veiktā vērtējuma, kā arī pēc tam izvēlēties disciplinārsodu, kuru tā uzskata par atbilstošu, lai sodītu par konstatētajiem disciplinārajiem pārkāpumiem (skat. spriedumus Y/Tiesa, EU:T:1996:94, 56. punkts, un Tzikis/Komisija, EU:T:2000:130, 48. punkts).

206    Kad ir pierādīta konstatēto faktu atbilstība patiesībai, pārbaude tiesā, ņemot vērā Bankai piešķirto plašo novērtējuma brīvību disciplinārajos jautājumos, ir jāveic tikai par acīmredzamas kļūdas vērtējumā un pilnvaru nepareizas izmantošanas neesamību (šajā ziņā skat. spriedumus X/ECB, EU:T:2001:251, 221. un 222. punkts, un EH/Komisija, EU:F:2014:250, 92. punkts).

207    Saistībā ar disciplinārsoda samērīgumu attiecībā uz konstatēto faktu smagumu Civildienesta tiesai ir jāņem vērā, ka soda noteikšana ir jābalsta uz ECB veiktu visu konkrēto faktu un katra atsevišķa gadījuma apstākļu vispusīgu izvērtējumu, uzsverot, ka, tāpat kā Civildienesta noteikumos, ECB darbiniekiem piemērojamo tiesību normu kopumā, it īpaši Nodarbināšanas kārtības 45. pantā, nav paredzēta konstanta attiecība starp tajā noteiktajiem sodiem un dažādiem iespējamajiem pārkāpumiem saistībā ar profesionālo pienākumu neizpildi un tajā nav precizēts, kādā mērā atbildību pastiprinošu vai mīkstinošu apstākļu pastāvēšanai ir jāietekmē soda izvēle. Tāpēc pārbaude pirmās instances tiesā attiecas tikai uz to, vai Bankas veiktā atbildību pastiprinošu un mīkstinošu apstākļu izsvēršana ir tikusi veikta samērīgi, precizējot, ka, veicot šo pārbaudi, tiesa nevar aizstāt Bankas šajā saistībā veikto vērtējumu ar savējo (skat. spriedumus X/ECB, EU:T:2001:251, 221. punkts; Afari/ECB, EU:T:2004:77, 203. punkts, un BG/Ombuds, T‑406/12 P, EU:T:2014:273, 64. punkts), kurai ir jāveic disciplinārsoda izvēle (spriedums Nijs/Revīzijas palāta, F‑77/09, EU:F:2011:2, 132. punkts).

–       Par pārmesto profesionālo pienākumu neizpildi

208    Šajā lietā Civildienesta tiesa konstatē, ka prasītājs neapstrīd, ka viņš ir veicis strīdīgos preču un pakalpojumu iepirkumus, citiem vārdiem sakot, neapstrīd faktu atbilstību patiesībai, bet saistībā ar to apstrīd, ka viņš būtu slikti rīkojies vai būtu pieļāvis jebkādu prettiesisku rīcību, citiem vārdiem sakot, to kvalificēšanu par profesionālo pienākumu neizpildi.

209    No minētā izriet, ka šī pamata ietvaros acīmredzama kļūda vērtējumā, ko prasītājs attiecina uz Valdi, skar profesionālo pienākumu neizpildes konstatējumu un tās smaguma novērtējumu, kurus veikusi Disciplinārlietu komiteja un uz kuriem balstījusies Valde, nosakot sodu, ko tā ir uzlikusi prasītājam. Šajā ziņā – pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, – no Disciplinārlietu komitejas atzinuma skaidri izriet, ka tās konstatētā profesionālo pienākumu neizpilde ietver Nodarbināšanas kārtības 4. panta a) punkta, Uzvedības kodeksa 2., 2.2., 4.1., 4.2. un 5.1. panta, kā arī Iestādes prakses rokasgrāmatas 7. un 8. nodaļā ietverto norādījumu pārkāpumu. No apstrīdētā lēmuma arī izriet, ka Valde ir apstiprinājusi šos Disciplinārlietu komitejas konstatējumus.

210    Šajā ziņā Disciplinārlietu komitejas atzinumā minētā ECB darbiniekiem piemērojamo tiesību normu kopuma mērķis ir nodrošināt, ka ECB darbinieki ar savu rīcību rada cieņpilnu tēlu atbilstoši īpaši korektai un cieņpilnai uzvedībai, kura leģitīmi var tikt sagaidīta no starptautiskas publiskas iestādes darbiniekiem, pat ja tie ir nodarbināti uz līguma pamata (skat. spriedumus Williams/Revīzijas palāta, T‑146/94, EU:T:1996:34, 65. punkts, un N/Komisija, EU:T:1997:71, 127. punkts). It īpaši pienākums, kurš ietverts Nodarbināšanas kārtības 4. panta a) punktā – “uzvesties atbilstoši to pienākumiem un ECB kā [Savienības] struktūrvienības raksturam” –, ir jāsaprot tādējādi, ka ECB darbiniekiem it īpaši tiek noteikti lojalitātes un cieņas pienākumi, kas ir līdzīgi tiem, kuri ir piemērojami Savienības ierēdņiem (skat. spriedumu Afari/ECB, EU:T:2004:77, 193. punkts).

211    Attiecībā uz Uzvedības kodeksa normām, kas tiek aplūkotas šajā lietā, to mērķis ir precizēt ECB darbiniekiem noteiktos pienākumus atbilstoši lojalitātes pienākumam, piemēram, pienākumu informēt savus priekšniekus, izturēties priekšzīmīgi un nodrošināt, lai tiktu saglabāta Bankas ārējā reputācija, kā arī atgādināt elementāras normas, kuras ir piemērojamas jebkurai iestādei, kas tiek finansēta, izmantojot publiskos naudas līdzekļus, proti, ka iestādes īpašums un aprīkojums ir jāizmanto tikai profesionāliem mērķiem un profesionālo vajadzību robežās un ka darbiniekiem ir jāraugās, lai aprīkojuma iegādes tiktu racionalizētas un izmantotas pēc iespējas efektīvāk.

212    Attiecībā uz šajā lietā aplūkotajām Iestādes prakses rokasgrāmatas normām – tajās ir atgādinātas labas budžeta pārvaldības normas, identificējot vajadzības un izmantojot budžetu, kas atbilst tādiem centralizētā budžeta centriem kā Administratīvo pakalpojumu nodaļas budžets saistībā ar pakalpojumiem, kuri tiek sniegti citiem ECB direktorātiem.

213    Attiecībā uz profesionālo pienākumu neizpildes aprakstu, kuru, kā uzskatīja Disciplinārlietu komiteja, ir pieļāvis prasītājs un kura šajā gadījumā ir norādīta Disciplinārlietu komitejas atzinuma 27. punktā, Civildienesta tiesa uzskata, ka no lietas materiāliem izriet, ka šī komiteja pamatoti ir izdarījusi secinājumu, ka prasītājs nebija ievērojis Nodarbināšanas kārtības 4. panta a) punktu, kā arī Uzvedības kodeksa un Iestādes prakses rokasgrāmatas normas.

214    Proti, ņemot vērā vairāk nekā divarpus gadu laikposmā veikto strīdīgo iegāžu veidu, skaitu un biežumu, kā arī to, ka nepastāv konkrēts un pārliecinošs pamatojums attiecībā uz nepieciešamību veikt šādas iegādes Administratīvo pakalpojumu nodaļas likumīgajām vajadzībām, par kurām bija atbildīgs prasītājs, šis pēdējais minētais nevar ticami apgalvot, ka viņš ir rīkojies atbilstoši Bankas tiesiskajai paļāvībai, kas formāli noteikta iekšējos noteikumos, kurus tā ir pieņēmusi, un nav nodarījis finansiālu kaitējumu Bankai.

215    Piemēram, Civildienesta tiesa norāda, ka datortehnikas aprīkojuma atsevišķu vienību iegāde ārpus iestādes vienotās iepirkumu politikas, kas šajā gadījumā ir centralizēta ĢD “Informāciju sistēmas” līmenī, kā Banka ir apstiprinājusi tiesas sēdē, pavisam noteikti izraisīja to, ka minētais aprīkojums tika iepirkts par augstākām cenām, piemēram, preču zīmes [“X”] datori, kurus faktu norises laikā ECB oficiāli neizmantoja. Cits rīcības piemērs, kas neatbilst Bankas tiesiskajai paļāvībai, kura formāli noteikta iekšējos noteikumos, kurus tā ir pieņēmusi, un ir tai nodarītā finansiālā kaitējuma avots, bija tas, ka netika ieviesta iepirkumu uzraudzība, kā dēļ cita starpā nebija iespējams noteikt ievērojama skaita preču, kuras iegādājusies Administratīvo pakalpojumu nodaļa un uz kurām attiecas pret prasītāju izvirzītie iebildumi, precīzu atrašanās vietu. Ir arī savādi, ka iestādes darbinieks varētu aiznest sev līdzi uz mājām un tur ilgstošu laikposmu glabāt, kā to ir darījis prasītājs, ievērojamu skaitu informātikas un fotografēšanas iekārtu vai arī portatīvo navigācijas sistēmu.

216    Šajā ziņā apstāklis, ko prasītājs ir uzsvēris savā jaunajā pierādījumu piedāvājumā, ka daži priekšmeti vēlāk ir tikuši atrasti, neļauj apšaubīt faktu, ka kopumā viņš bija iegādājies daudzas preces, neievērojot spēkā esošos noteikumus. Turklāt Civildienesta tiesa uzskata, ka, pirmkārt, šis jaunais pierādījumu piedāvājums apstiprina ECB veikto prasītāja biroja aprakstu, proti, ka šis birojs bija kā noliktava priekšmetu, kuri tajā atradās bez apzīmējuma, ievērojamu uzkrājumu dēļ. Šajā ziņā to apliecina fakts, ka kastes ar spēlēm tika atrastas neizsaiņotas. Taču līdzīgs apstāklis var izskaidrot to, ka ECB nebija spējusi, it īpaši ņemot vērā attiecīgo iekārtu tehnisko raksturu, sagatavot izsmeļošus sarakstus, kuros būtu nošķirti priekšmeti, kas atradās tās telpās, no priekšmetiem, kuru atrašanās vieta nebija zināma, kā arī tie, kuri piederēja attiecīgi prasītājam un ECB. Tādējādi tas var izskaidrot faktu, ka 8.3.2. panta ziņojumā un Disciplinārlietu komitejas atzinumā norādīto trūkstošo priekšmetu skaits un veids varētu nedaudz atšķirties no priekšmetiem, kuri ietverti OLAF ziņojumā vai arī [izmeklēšanas] komisijas darbības ziņojumā, tomēr šī atšķirība neatklāj acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Proti, kopumā prasītājs nav atspēkojis faktu, ka saskaņā ar viņa rīkojumiem iepirktie daudzie priekšmeti bija pazuduši un ka šīs iegādes tika veiktas bez konkrēta un nopietna profesionālā pamatojuma. Otrkārt, katrā ziņā ar apstrīdēto lēmumu ECB viņu nekādi nav sodījusi par atsevišķu attiecīgo iekārtu nozagšanu.

217    Tādējādi Civildienesta tiesa uzskata, ka, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kā ir izklāstīts šī sprieduma 82. un 83. punktā, Disciplinārlietu komiteja ir konstatējusi “tīšu, turpinātu un ilgstošu” profesionālo pienākumu neizpildi, kuru ir pieļāvis prasītājs kā ECB darbinieks. Tā to ir uzskatījusi par “ļoti nopietnu, [kas] zināmā mērā [ietvēra] tīšu ECB spēkā esošo noteikumu neievērošanu”. No minētā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā ECB Valde varēja pārņemt šos Disciplinārlietu komitejas vērtējumus, turklāt nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pat ja šajā lēmumā Valde būtu varējusi vairāk pamatot, kādā mērā tā piekrīt minētajiem vērtējumiem.

218    Tagad ir jāpārbauda, vai Valde nav ņēmusi vērā vispār atbildību mīkstinošus apstākļus vai atsevišķus prasītāja apgalvotos faktus, vai arī to darījusi nepietiekami.

–       Par atbildību mīkstinošu apstākļu ņemšanu vērā

219    Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Valde ir ņēmusi vērā trīs atbildību mīkstinošus apstākļus, kuri minēti Disciplinārlietu komitejas atzinumā, proti, šajā gadījumā – nepilnības Administratīvo pakalpojumu nodaļas iekšējā kontrolē pirms prasītāja stāšanās amatā, to, ka Administratīvo pakalpojumu nodaļā bija mazs vadošo darbinieku skaits, kā arī ļoti labo prasītāja dienestu.

220    Tomēr prasītājs norāda uz vispārējo kontekstu, kurā viņš ir rīkojies, un uzsver, ka “lielu skaitu faktu un apstākļu [ECB] ir vienkārši ignorējusi vai ņēmusi vērā nepietiekami”.

221    Saistībā ar šo aspektu, neatkarīgi no jautājuma par šī iebilduma pieņemamību, kuru izvirzījusi Banka, Civildienesta tiesa uzskata, ka ar prasītāja juku jukām uzskaitītajiem elementiem nevar tikt pierādīta nedz acīmredzama kļūda vērtējumā, nedz tas, ka ECB Valde nav ņēmusi vērā atbildību mīkstinošus apstākļus.

222    Proti, runājot par prasītāja argumentāciju, kurā norādīta viņa priekšnieku bezdarbība saistībā ar to uzraudzības lomu, kā arī ĢD “Cilvēkresursi” Budžeta, pārvaldības kontroles un organizācijas nodaļas bezdarbība, uzraugot Administratīvo pakalpojumu nodaļas budžetu un finanses pēc viņa stāšanās amatā, Civildienesta tiesa atgādina, ka viņa priekšnieku un minētās nodaļas iespējamā bezdarbība nevar attaisnot pienākumu neizpildi, kas tiek pārmesta prasītājam, kurš kā vadītājs, proti, šajā gadījumā – Administratīvo pakalpojumu nodaļas vadītājs, ir atbildīgs par savu rīcību (šajā ziņā skat. spriedumus R./Komisija, EU:C:1985:324, 44. punkts; Z/Parlaments, T‑242/97, EU:T:1999:92, 115. punkts, un X/ECB, EU:T:2001:251, 233. punkts).

223    Tāpat prasītājs kā atbildību mīkstinošu apstākli nevar norādīt uz faktu, ka viņu nav brīdinājis ĢD “Administrācija” un ĢD “Cilvēkresursi” un attiecīgi to iekšienē Grāmatvedības un iepirkumu nodaļa un Budžeta, pārvaldības kontroles un organizācijas nodaļa par to, ka strīdīgās iegādes nevarēja tikt veiktas. Proti, tā kā nav jāiedziļinās dažādo veikto iegāžu detaļās, Civildienesta tiesa uzskata, ka, ņemot vērā dažu no tām iezīmes, piemēram, konsoļu un datorspēļu programmatūru iegādi, mobilās telefonijas abonēšanas līgumu noslēgšanu un mobilo tālruņu atbilstīgu nodošanu to darbinieku rīcībā, kuriem saskaņā ar Bankas iekšējiem noteikumiem tie nebija atļauti, vai vēl preču iegādi, lai apbalvotu prasītāja vadītās Administratīvo pakalpojumu nodaļas darbiniekus, viņam būtu bijis jārodas nopietnām šaubām attiecībā uz minēto iegāžu veikšanas likumību un viņa rīcības saderību ar skaidrajiem ECB noteikumiem, kas it īpaši ietverti Nodarbināšanas kārtības 4. panta a) punktā, kā arī Uzvedības kodeksā.

224    Tas, ka prasītājs bija izbeidzis digitālo fotorāmju iegādes, kad viņam šādu rīkojumu deva viņa priekšnieks, nebūt nav atbildību mīkstinošs apstāklis, gluži pretēji, tam būtu viņu jāmudina pārskatīt savu publisko finanšu pārvaldības veidu, kas ir viņam kā nodaļas ar autonomu budžetu vadītājam uzticēts uzdevums, it īpaši, ja viņš iegādājās datortehnikas aprīkojuma atsevišķas vienības pretēji ĢD “Informācijas sistēmas”, kuras kompetencē ir šī joma, pieņemtajām kolektīvo iepirkumu izvēlēm.

225    Attiecībā uz prasītāja profesionālo sniegumu, kas, viņaprāt, esot ļāvis Bankai ietaupīt ievērojamas summas, Civildienesta tiesa uzsver, pirmkārt, ka, lai gan saskaņā ar Nodarbināšanas kārtības 45. pantu ECB ir jāņem vērā “darbinieka uzvedība visā viņa karjeras gaitā”, šī ņemšana vērā ne vienmēr ir līdzvērtīga atbildību mīkstinoša apstākļa atzīšanai (spriedums EH/Komisija, EU:F:2014:250, 119. punkts). Otrkārt, Banka varēja likumīgi uzskatīt, ka fakti bija tik nopietni, ka, pat ja prasītājs izcili veica savu darbu, šim apstāklim nebija ietekmes (šajā ziņā skat. spriedumu Yasse/EIB, T‑141/97, EU:T:1999:177, 114. punkts). It īpaši nevar piekrist, ka, aizbildinoties ar nepieciešamību palīdzēt iestādei tās darbības budžetā sasniegt ievērojamus vispārējus ietaupījumus, darbinieks var sevi uzskatīt par atbrīvotu no elementārām labas budžeta un finanšu pārvaldības normām tādēļ, ka attiecīgie preču un pakalpojumu iepirkumi attiecas tikai uz nelielām summām salīdzinājumā ar viņa atbildībā esošo budžetu. Proti, lai arī kāda būtu aplūkojamā summa, jebkuriem publiskajiem izdevumiem ir jābūt veiktiem saskaņā ar normām par budžeta un grāmatvedības stingrību.

226    Attiecībā uz prasītāja argumentu, ka viņš neesot ticis apmācīts konkrēti budžeta pārvaldībā un iepirkuma normās, Civildienesta tiesa uzskata, ka tas nav efektīvs, jo, pieņemot, ka varētu tikt konstatēts, ka Banka nav sniegusi pietiekamu apmācību savam vadības personālam, šis iespējamais trūkums neļauj prasītājam rīkoties pretēji skaidrām normām, kuras pieņēmusi ECB savos iekšējos noteikumos.

227    Tas pats attiecas uz prasītāja argumentu saistībā ar viņa darba apjomu. Proti, pat ja Administratīvo pakalpojumu nodaļai bija jāpārvalda simtiem iepirkumu pasūtījumu nedēļā, prasītājam palīdzēja nodaļas vadītāja vietnieks. Taču no lietas materiāliem izriet, ka viņi abi divi bija piekrituši apšaubāmām iegādēm, un katrā ziņā Civildienesta tiesa uzskata, ka Administratīvo pakalpojumu nodaļas apstrādātais iknedēļas iepirkumu apjoms nevar attaisnot spriestspējas trūkumu, iegādājoties atsevišķas preces, it īpaši, ja tās skaidri neatbilst leģitīmām dienesta vajadzībām.

228    Attiecībā uz to, ka citas ECB nodaļas esot veikušas tikpat nepamatotas iegādes kā tās, kas tiek aplūkotas šajā lietā, Civildienesta tiesa vēlreiz atgādina, ka darbinieks nevar lietderīgi atsaukties uz apstākli, ka nekāda disciplinārlieta nav tikusi uzsākta attiecībā uz vienu vai vairākiem citiem darbiniekiem par faktiem, kas ir līdzīgi tiem, par kuriem viņš tiek apsūdzēts, lai apstrīdētu viņam pašam piemēroto sodu (šajā ziņā skat. spriedumus Williams/Revīzijas palāta, EU:C:1985:297, 14. punkts, un de Compte/Parlaments, EU:T:1991:54, 170. punkts).

229    No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētais lēmums neatklāj acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz strīdīgo faktu un atbildību mīkstinošu apstākļu ņemšanu vērā. Tādēļ ir jāpārbauda, vai atbilstoši judikatūrai, kas piemērojama disciplinārlietu jomā, Bankas veiktā atbildību pastiprinošu un mīkstinošu apstākļu izsvēršana ir tikusi īstenota samērīgi, atgādinot, ka, veicot šo pārbaudi, tiesa nevar aizstāt Bankas šajā saistībā veikto vērtējumu ar savējo.

–       Par uzliktā soda samērīgumu

230    Saistībā ar šo aspektu vispirms ir jāuzsver, ka apstrīdētajā lēmumā Valde ir ņēmusi vērā atbildību mīkstinošos apstākļus, kurus ir atzinusi Disciplinārlietu komiteja, bet ir arī norādījusi uz atbildību pastiprinošu apstākli, kas ir atgādināts šī sprieduma 87. punktā.

231    Šajā ziņā Civildienesta tiesa norāda, ka no ECB darbiniekiem piemērojamo tiesību normu kopuma izriet ECB darbinieka lojalitātes pienākums attiecībā pret savu institucionālo darba devēju, kuram, it īpaši tad, ja darbinieks ir augstākā pakāpē, tāpat kā prasītājs, to jārosina uzvesties nevainojami, lai vienmēr saglabātu starp viņu un Banku pastāvošo uzticības saikni (spriedums N/Komisija, EU:T:1997:71, 129. punkts).

232    Taču, ņemot vērā, cik svarīgas ir pastāvošās uzticības attiecības starp Savienību un tās darbiniekiem gan Savienības iekšējai darbībai, gan tās tēlam ārlietās, un ņemot vērā, ka Nodarbināšanas kārtības 4. panta a) punkta un Uzvedības kodeksa normas, kuras ir minētas Disciplinārlietu komitejas atzinumā, ir izteiktas vispārīgi, tās attiecas uz jebkuru apstākli vai uzvedību, kas ECB darbiniekam būtu attapīgi jāsaprot, ņemot vērā viņa pakāpi un viņa veicamos pienākumus, kā arī konkrētās lietas apstākļus, kas trešām personām varētu šķist kā tādi, kuri var radīt sajukumu attiecībā uz Savienības interesēm, kurās šai personai būtu jādarbojas (pēc analoģijas skat. spriedumu Gomes Moreira/ECDC, F‑80/11, EU:F:2013:159, 63. punkts).

233    It sevišķi Bankas kā Savienības finanšu iestādes, kas rīkojas kā darba devējs līgumiskā ietvarā, īpašajā kontekstā Civildienesta tiesai ir jāveic darbiniekam pārmesto nodarījumu un uzliktā soda samērīguma analīze, ņemot vērā mērķus un funkcijas, kas ir jāizpilda Bankai (šajā ziņā skat. spriedumu Yasse/EIB, EU:T:1999:177, 108. punkts). Saistībā ar šo aspektu Civildienesta tiesa faktiski uzskata, ka prasītājam, kurš ieņem Administratīvo pakalpojumu nodaļas vadītāja amatu, bija lielāka atbildība par Bankas reputācijas un finanšu interešu aizsardzību. Turklāt, ņemot vērā tās atbildību Savienības monetārās politikas īstenošanā, Banka faktiski balsta savu ārējo reputāciju uz efektīvas un atbildīgas paraugadministrācijas lomu, kas nozīmē, ka tajā strādā darbinieki ar “nevainojamu integritāti”. Turklāt tas ir atgādināts Uzvedības kodeksa 2.2. pantā, proti, ka ECB darbiniekiem “ir jāapzinās savu pienākumu un uzdevumu svarīgums, ņemot vērā sabiedrības gaidas attiecībā uz viņu morālo uzvedību, ir jāuzvedas tā, lai saglabātu un stiprinātu sabiedrības uzticēšanos ECB, un jāveicina ECB administrācijas efektivitāte”.

234    Kā Savienības tiesa ir konstatējusi attiecībā uz Savienības finanšu iestādi (skat. spriedumu Yasse/EIB, EU:T:1999:177, 110. punkts), šādi pienākumi ir ļoti svarīgi, lai varētu sasniegt banku iestādei izvirzītos mērķus, un tie veido būtisku uzvedības elementu, kas šīs iestādes darbiniekiem ir jāievēro, lai saglabātu tās neatkarību un cieņu.

235    Šajos apstākļos, ņemot vērā pārmestās profesionālo pienākumu neizpildes smagumu, tīšo raksturu un to atkārtošanos ilgā laikposmā, kādu to ir konstatējušas Disciplinārlietu komiteja un Valde, kā arī ņemot vērā integritātes līmeni, ko Banka paredz likumīgi prasīt no saviem darbiniekiem un kas veido šīs iestādes vērtējumu, kuru tiesa nevar aizstāt ar savējo, Civildienesta tiesa uzskata, pirmkārt, ka prasītāja gadījumā Valde varēja izmantot atbildību pastiprinošu apstākli, kas ir ietverts apstrīdētajā lēmumā. Otrkārt, Civildienesta tiesa uzskata, ka Bankas veiktā atbildību pastiprinošu un mīkstinošu apstākļu izsvēršana šajā lietā ir īstenota samērīgi.

236    It īpaši, ņemot vērā judikatūras prasības šajā jomā, Banka varēja uzskatīt, ka ar strīdīgajām darbībām, lai gan pastāvēja atbildību mīkstinoši apstākļi, prasītājs bija neatgriezeniski kaitējis uzticības saiknei, kas viņu vienoja ar Banku. Proti, tādā situācijā kā šajā lietā Banka saistībā ar savu plašo novērtējuma brīvību, definējot savas prasības darbinieku integritātes jautājumā, varēja uzskatīt, ka, lai gan bija prasītāja vēlme turpināt darba tiesiskās attiecības, šī uzticības saikne nekādā gadījumā nebija atjaunojama, līdz ar to apgrūtinot vai pat padarot par neiespējamu uzdevumu, kurus Savienība ir paredzējusi Bankai, īstenošanu sadarbībā ar šo darbinieku (šajā ziņā skat. spriedumu Gomes Moreira/ECDC, EU:F:2013:159, 67. punkts).

237    Pat ja, kā prasītājs ir norādījis tiesas sēdē, ar saudzējošāku sodu, kuru ieteikusi Disciplinārlietu komiteja, viņš būtu atjaunots amatā, kurā vairs nebūtu jāveic centralizētā budžeta pārvaldība, bet tādējādi ietverot tādu pienākumu pildīšanu, kuri nebūtu vadības pienākumi un kuriem obligāti nebūtu nepieciešams tikpat augsts uzticības līmenis kā tas, kas raksturīgs viņa kā nodaļas vadītāja darba tiesiskajām attiecībām ar Banku, Civildienesta tiesa uzskata, ka ECB savas plašās novērtējuma brīvības ietvaros, ņemot vērā darba attiecību līgumisko raksturu, kas to saista ar tās darbinieku, varēja uzskatīt, ka Disciplinārlietu komitejas ieteiktais sods, ņemot vērā šīs personas, kura bija atbildīga par centralizēto budžetu, izdarītos pārkāpumus, nebūs pietiekams un ka, ņemot vērā, ka viens no tās vadītājiem, no kura tika sagaidīta priekšzīmīga uzvedība, ir pieļāvis tīšu un nopietnu darba pienākumu neizpildi, uzticības saikne ir pilnībā pārrauta.

238    Ņemot vērā iepriekš minēto, septītais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par sesto pamatu saistībā ar Valdes pilnvaru pārsniegšanu un Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.17. panta neievērošanu

 Lietas dalībnieku argumenti

239    Saistībā ar šo pamatu prasītājs norāda, ka Valdei ir pilnvaras lemt tikai par piemērojamā soda izvēli, ņemot vērā profesionālo pienākumu neizpildi, kuru ir konstatējusi Disciplinārlietu komiteja. Tomēr Valdes kompetencē neesot izteikties par jautājumu, vai fakti ir reāli pierādīti. Taču šajā lietā Valde esot sagrozījusi Disciplinārlietu komitejas atzinumu, iesaistoties, it kā tā būtu “Disciplinārlietu komitejas piektais oficiālais loceklis, lai netieši ietekmētu balsu līdzsvaru un nolemtu, ka saskaņā ar tās viedokli personīgo interešu īstenošana [bija] raksturīga”. Valde faktiski esot konstatējusi personīgo interešu īstenošanu, lai gan Disciplinārlietu komiteja bija uzskatījusi, ka šajā lietā tā nevarēja tikt pierādīta. Tādējādi Valdes pilnvaru pārsniegšana ietverot to, ka tā pati esot nolēmusi, ka fakti bija pierādīti, tā vietā, lai vienīgi izlemtu par piemērotu sodu.

240    ECB lūdz noraidīt sesto pamatu kā acīmredzami nepamatotu, norādot, ka apstrīdētā lēmuma vienkāršs lasījums skaidri parāda, ka Valde nav ne sagrozījusi, ne citādi mainījusi Disciplinārlietu komitejas konstatējumus par faktiem un juridisko analīzi.

 Civildienesta tiesas vērtējums

241    Jānorāda, ka saskaņā ar Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.15. pantu Disciplinārlietu komiteja izdod “galīgo atzinumu, kuru parakstījuši visi tās locekļi, par faktu patiesumu, par jautājumu, vai tie veido profesionālo pienākumu neizpildi, un par jebkuru disciplinārsodu” un ka saskaņā ar šo pašu noteikumu 8.3.17. pantu “Valde nolemj par vispiemērotāko disciplinārsodu, pienācīgi [ņemot] vērā Disciplinārlietu komitejas formulētos ieteikumus, tomēr Valdei tie nav saistoši”.

242    Šajā lietā neatkarīgi no jautājuma par to, vai Valdes kompetence aprobežojas tikai ar piemērojamā soda noteikšanu, Civildienesta tiesa uzskata, ka prasītājs nav pierādījis, kā Valde būtu sagrozījusi faktus, kādus tos ir konstatējusi Disciplinārlietu komiteja. Proti, Valde ir balstījusies uz faktu patiesumu, kuru ir konstatējusi Disciplinārlietu komiteja, kā arī uz tās konstatējumiem attiecībā uz prasītāja profesionālo pienākumu neizpildi.

243    Tomēr no apstrīdētā lēmuma izriet, ka skaidrāk nekā Disciplinārlietu komiteja savā atzinumā, taču nepārsniedzot novērtējuma brīvību, kas tai ir piešķirta šajā jomā arī attiecībā uz vērtējumiem, Valde ir uzskatījusi, ka tas, ka prasītājs bija pieļāvis strīdīgos profesionālo pienākumu pārkāpumus, lai gan viņš pildīja vadības pienākumus, kuri ietver īpašu pienākumu nodrošināt Bankas reputāciju un finanšu intereses, bija atbildību pastiprinošs apstāklis. Valde arī ir izklāstījusi savu prasību līmeni saistībā ar integritāti attiecībā uz tās darbiniekiem, kas acīmredzami ietilpst tās novērtējuma brīvībā šajā jomā. Tas pats attiecas uz konstatējumu par uzticības saiknes, kuru tā uzskata par nepieciešamu attiecībās ar tās personālu, pārtrūkšanu. Proti, pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, konstatējums par šādu pārtrūkšanu ir spēkā ne tikai gadījumā, kuru ir sniegusi Disciplinārlietu komiteja, saistībā ar konstatējumu par personīgo interešu īstenošanu.

244    Patiesībā, ja tiktu pieņemta prasītāja argumentācija, tiktu noliegta jebkāda iespēja Valdei piemērot sodu, kas atšķirtos no Disciplinārlietu komitejas ieteiktā soda, un galu galā tiktu uzskatīts, ka Disciplinārlietu komiteja ir nevis konsultatīva, bet gan lemjoša struktūra.

245    Proti, lai noteiktu piemērotu sodu, Valdei obligāti būtu jāformulē viedoklis par prasītāja gadījumā atbildību mīkstinošiem apstākļiem, kā arī atbildību pastiprinošiem apstākļiem, kā tas izriet no pastāvīgās judikatūras disciplinārlietu jomā, kurā noteikts, ka administrācijai ir tiesības sniegt tādu vērtējumu par sava darbinieka atbildību, kas atšķiras no Disciplinārlietu komitejas veiktā vērtējuma, kā arī pēc tam izvēlēties disciplinārsodu, kuru tā uzskata par atbilstošu, lai sodītu par konstatētajiem disciplinārajiem pārkāpumiem (spriedums Tzikis/Komisija, EU:T:2000:130, 48. punkts), atgādinot, ka tiesa nevar aizstāt Bankas šajā saistībā veikto vērtējumu un tai veicamo disciplinārsoda izvēli ar savējo (spriedums EH/Komisija, EU:F:2014:250, 93. punkts).

246    Ņemot vērā iepriekš minēto un to, ka Civildienesta tiesa nav atklājusi nevienu pierādījumu, ar kuru varētu tikt konstatēta vai kurš varētu kaut radīt aizdomas par pilnvaru pārsniegšanas esamību, sestais pamats ir jānoraida kā acīmredzami nepamatots.

 Par astoto pamatu saistībā ar Nodarbināšanas kārtības 44. un 45. panta, kā arī Darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3. panta prettiesiskumu attiecībā uz biedrošanās brīvību un tiesībām risināt kolektīvas sarunas, kas ir nostiprinātas Hartas 28. pantā

 Lietas dalībnieku argumenti

247    Šajā pamatā prasītājs norāda, ka Nodarbināšanas kārtība un Darbiniekiem piemērojamie noteikumi, tostarp tiesību normas par disciplinārlietām, ir prettiesiski, pirmkārt, tādēļ ka “ir pārkāpts demokrātijas princips, pilnvaru nošķiršanas princips, kā arī princips, ka sekundārais likumdevējs var rīkoties tikai primārā likumdevēja noteiktajās robežās”, un, otrkārt, tādēļ ka tie netika pieņemti, ievērojot sociālo dialogu, biedrošanās brīvību un tiesības uz kolektīvām sarunām. It īpaši viņš apgalvo, ka ECB Padome “acīmredzami ir izpildstruktūra, nevis Savienības likumdošanas vara”. Tādējādi viņš apstrīd Valdes un Padomes kompetenci pieņemt Nodarbināšanas kārtību, vēl jo vairāk – vienkāršas konsultēšanās ar personāla pārstāvjiem nobeigumā.

248    Banka lūdz noraidīt astoto pamatu kā daļēji nepieņemamu un katrā ziņā nepamatotu, vienlaikus atgādinot funkcionālo neatkarību, kas tai ir piešķirta šajā jomā.

 Civildienesta tiesas vērtējums

249    Protokola par ECBS un ECB statūtiem 36.2. pants ietilpst protokolā, kas pieņemts saistībā ar Māstrihtas līgumu, un tādējādi ir primāro tiesību norma, kurā varēja tikt paredzēta atkāpe no EKL 283. panta, tagad – LESD 336. panta (šajā ziņā skat. spriedumu X/ECB, EU:T:2001:251, 38. punkts).

250    Šajā ziņā no [Bankas] Padomes pieņemtā ECB Reglamenta 21. panta izriet, ka šī pēdējā minētā varēja Valdei likumīgi deleģēt kompetenci, kura tai ir piešķirta sākotnēji, pieņemt Nodarbināšanas kārtību un ka tā arī varēja Valdei piešķirt pilnvaras definēt Nodarbināšanas kārtības izpildes nosacījumus, proti, pilnvaras pieņemt Darbiniekiem piemērojamos noteikumus. Šajā ziņā nevienā tiesību aktā formāli nav aizliegta attiecīgā deleģēšana, un turklāt par šo deleģēšanu ir ticis nolemts, pamatojoties uz primāro tiesību aktu, par kuru Savienības tiesa jau ir norādījusi, ka tajā ir ietvertas pilnvaras Padomei deleģēt personāla nodarbināšanas kārtības definēšanu (skat. spriedumu X/ECB, EU:T:2001:251, 100.–104. punkts).

251    Tāpat – pretēji tam, ko norāda prasītājs, – ECB bija tiesības, pamatojoties uz Protokola par ECBS un ECB statūtiem 36.1. pantu, Nodarbināšanas kārtībā paredzēt disciplināros pasākumus, kas tai ļautu, it īpaši tad, ja kāds no tās darbiniekiem neizpildītu savus darba līguma pienākumus, veikt vajadzīgos pasākumus, ņemot vērā viņam noteiktos pienākumus un mērķus (spriedums X/ECB, EU:T:2001:251, 63. punkts).

252    Turklāt, atbildot uz līdzīgi formulētiem argumentiem, Civildienesta tiesa jau ir nospriedusi – un to saistībā ar šo aspektu nav apstrīdējusi apelācijas instance –, ka labākajā gadījumā Eiropas Sociālās hartas, kas parakstīta Turīnā 1961. gada 18. oktobrī, 6. panta 2. punkts “mudina [..], nenosakot to kā pienākumu, ieviest mehānismus brīvprātīgu sarunu noturēšanai starp darba devējiem vai darba devēju organizācijām, no vienas puses, un strādājošo organizācijām, no otras puses, lai ar darba koplīgumu palīdzību regulētu darba apstākļus”, un ka saistībā ar Hartas 28. pantu un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 11. pantu – “lai gan tajos ir paredzētas tiesības uz biedrošanās brīvību, kurā ietilpst darba ņēmēju tiesības veidot arodbiedrības savu ekonomisko un sociālo interešu aizsardzībai, – to tiesību normās nav iekļauts pienākums izveidot kolektīvo sarunu procedūru vai sniegt minētajām arodbiedrībām koplēmuma pilnvaras saistībā ar darba ņēmēju darba apstākļu noteikšanu” (spriedums Heath/ECB, F‑121/10, EU:F:2011:174, 121. punkts).

253    Tādējādi ECB var vienpusēji pieņemt Nodarbināšanas kārtību un Darbiniekiem piemērojamos noteikumus un tos grozīt pēc konsultēšanās ar Personāla komiteju, ievērojot, ka šajā jomā nepastāv pienākums tālāk rīkoties, pieņemot darba koplīgumu, ko parakstītu ECB un tās personālu pārstāvošās arodbiedrības. Proti, tā kā LES 13. pantā tā ir minēta kā Savienības iestāde un piemērojot Protokolu par ECBS un ECB statūtiem, ECB ir tiesības iekšējā tiesiskajā regulējumā paredzēt tās darbiniekiem piemērojamus noteikumus (skat. spriedumu Cerafogli/ECB, F‑84/08, EU:F:2010:134, 47. punkts).

254    No iepriekš minētā izriet, ka astotais pamats ir jānoraida kā acīmredzami nepamatots.

255    Tādējādi, tā kā visi pamati saistībā ar prasību atcelt apstrīdēto lēmumu tikuši noraidīti, prasījumi atcelt tiesību aktu nav pamatoti.

3.     Par prasījumiem saistībā ar kaitējuma atlīdzību

256    Lai gan prasītājs formāli iesniedz savus prasījumus par kaitējuma atlīdzību ne tikai saistībā ar apstrīdēto lēmumu, bet arī ar ECB rīcību, Civildienesta tiesa konstatē, ka viņa prasījumi atlīdzināt kaitējumu skaidri ir saistīti ar prasījumiem atcelt apstrīdēto lēmumu. Tā kā šie pēdējie minētie tika noraidīti kā nepamatoti, ir jānoraida arī prasījumi saistībā ar kaitējuma atlīdzību.

257    Pilnības labad Civildienesta tiesa norāda, ka katrā ziņā prasītājs nekādi nav pierādījis tā apgalvotā materiālā un morālā kaitējuma patiesumu, kas izriet no ECB rīcības ārpus apstrīdētā lēmuma pieņemšanas konteksta.

258    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasība ir jānoraida pilnībā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

259    Atbilstoši Reglamenta 101. pantam, ievērojot citas šī reglamenta otrās sadaļas astotās nodaļas tiesību normas, lietas dalībnieks, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, sedz savus tiesāšanās izdevumus pats un viņam piespriež atlīdzināt lietas dalībnieka, kuram spriedums ir labvēlīgs, tiesāšanās izdevumus, ja šis lietas dalībnieks to ir prasījis. Saskaņā ar šī paša reglamenta 102. panta 1. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībnieks, kam spriedums ir nelabvēlīgs, sedz savus tiesāšanās izdevumus, bet viņam piespriež atlīdzināt otra lietas dalībnieka tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šī pienākuma.

260    No šajā spriedumā izklāstītā pamatojuma izriet, ka prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs. Viņš, protams, ir norādījis, ka ECB būtu jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pat gadījumā, ja prasība tiktu noraidīta, bet šī prasījuma pamatojumam viņš nav izvirzījis nevienu argumentu. Labākajā gadījumā prasītājs ir uzsvēris, vienlaikus par to izsakot nožēlu, apstākli, ka Banka sistemātiski izmanto advokātu savai pārstāvībai Civildienesta tiesā, lai gan tās rīcībā ir juridiskais dienests, kurā strādā personas, kas ir specializējušās strīdos ar Bankas personālu. Šajā ziņā Civildienesta tiesa atgādina, ka principā Savienības iestādes, tostarp ECB, var izmantot advokāta palīdzību un šīm iestādēm nav jāpierāda, ka šāda palīdzība ir bijusi objektīvi pamatota (skat. rīkojumus Komisija/Kallianos, C‑323/06 P‑DEP, EU:C:2012:49, 10. un 11. punkts; Marcuccio/Komisija T‑44/10 P‑DEP, EU:T:2013:513, 29. un 30. punkts, un Eklund/Komisija F‑57/11 DEP, EU:F:2014:254, 34. un 35. punkts).

261    Tādējādi, tā kā ECB savos prasījumos skaidri ir lūgusi piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā turklāt šīs lietas apstākļos Reglamenta 102. panta 1. punkta piemērošana nav attaisnota, prasītājam ir jāsedz savi tiesāšanās izdevumi un jāatlīdzina ECB tiesāšanās izdevumi.

Ar šādu pamatojumu

CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      AX sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina Eiropas Centrālās bankas tiesāšanās izdevumus.

Barents Perillo Svenningsen

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 17. martā.

Sekretāre       Priekšsēdētājs

W. Hakenberg       R. Barents

* Tiesvedības valoda – angļu.