ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 5. decembrī (1)
Lieta C‑341/17 P
Grieķijas Republika
pret
Eiropas Komisiju
Apelācija – ELVGF, ELGF un ELFLA – No Eiropas Savienības finansējuma izslēgti izdevumi – Grieķijas Republikas izdevumi – Regula (EK) Nr. 1782/2003 – Regula (EK) Nr. 796/2004 – Platībatkarīgā atbalsta shēma – Jēdziens “pastāvīgās ganības” – Vienotas likmes finanšu korekcija
I. Ievads
1. Ar izskatāmo apelācijas sūdzību Grieķijas Republika lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2017. gada 30. marta spriedumu lietā Grieķija/Komisija (2) daļā, kurā Vispārējā tiesa ir noraidījusi tās prasību par Eiropas Komisijas Īstenošanas lēmumu 2014/950/ES (3), ar kuru tika piemēroti vienotas likmes samazinājumi Eiropas Savienības ieguldījumam dažādu veidu atbalstā, ko piešķīrusi Grieķijas Republika.
2. Savienības kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) atbalsta shēmai ir raksturīga ne tikai zināma tehniskā sarežģītība, bet arī tas, ka tās noteikumi pastāvīgi tiek precizēti, atjaunināti un papildināti.
3. Tā rezultātā tostarp vienlaikus pastāv dažāda terminoloģija, definējot lauksaimniecības zemes, par ko ir tiesības pretendēt uz atbalstu. Terminoloģijas atšķirības, kuru iemesls galvenokārt ir šo jēdzienu lietojuma specifiskais regulatīvais konteksts, var radīt ievērojamas grūtības, noskaidrojot nosacījumus tiesībām pretendēt uz atbalstu par attiecīgajām platībām.
4. Šajā apelācijas tiesvedībā šīs grūtības kļūst ļoti nopietnas, nosakot jēdziena “pastāvīgas ganības”, kāds tas tika piemērots KLP sistēmā no 2005. līdz 2015. gadam, apjomu. Apelācijas tiesvedībā it īpaši rodas jautājums, vai ir likumīga šā jēdziena šaura interpretācija, ko sniegusi Komisija un ko pārsūdzētajā spriedumā ir apstiprinājusi Vispārējā tiesa (4). Saskaņā ar to platību uzskata par “pastāvīgajām ganībām” tikai tad, ja tajā galvenokārt aug stiebrzāles un zāles lopbarība, nevis kokaugi. Šī šaurā interpretācija rada tālejošas sekas attiecībā uz lauksaimniecības atbalsta izmaksāšanu Vidusjūras reģiona valstīs, kas izskaidro to, ka šajā lietā Grieķijas Republikas prasījumu atbalstam ir iestājusies Spānijas Karaliste. Papildus šai tiesvedībai jēdziena “pastāvīgās ganības” apjoma noteikšana ir nozīmīga arī citā apelācijas tiesvedībā, kuru Tiesā ir uzsākusi Grieķijas Republika (5), kā arī tiesvedībā, ko Vispārējā tiesā ir uzsākusi Spānijas Karaliste (6).
II. Atbilstošās tiesību normas
5. Šajā apelācijas tiesvedībā runa ir par Savienības iemaksu samazinājumiem attiecībā uz atbalsta maksājumiem par 2008. pieprasījumu gadu. Šajā ziņā atbilstošās tiesību normas ir Regula (EK) Nr. 1782/2003 (7), kā arī Īstenošanas regulas (EK) Nr. 795/2004 (8) un Nr. 796/2004 (9), kas pieņemtas uz šā pamata.
6. Regula Nr. 1782/2003 tika aizstāta ar Regulu (EK) Nr. 73/2009 (10), kura savukārt – ar Regulu (ES) Nr. 1307/2013 (11). Grieķijas Republika šajā lietā atsaucas uz pēdējo minēto regulu, jo tajā sniegtā pastāvīgo ganību definīcija, vismaz saskaņā ar tās formulējumu, ir plašāka nekā definīcija, kas sniegta šajā lietā piemērojamajā Regulā Nr. 1782/2003.
A. Regula Nr. 1782/2003
7. Regulā Nr. 1782/2003 bija noteikti kopīgi nosacījumi tiešajiem maksājumiem saskaņā ar dažādām ienākumu atbalsta shēmām KLP ietvaros. Šajā saistībā Regulas Nr. 1782/2003 3., 4., 21. un 24. apsvērumā bija paredzēts:
“(3) Lai novērstu atteikšanos no lauksaimniecības zemes un nodrošinātu labu lauksaimniecības un vides apstākļu saglabāšanu tajās, jāizveido standarti, kuru pamatā var būt vai nebūt dalībvalstu noteikumi. Tāpēc ir lietderīgi noteikt Kopienas sistēmu, saskaņā ar kuru dalībvalstis var pieņemt standartus, ņemot vērā īpašās attiecīgo platību īpašības, ieskaitot augsnes un klimatiskos apstākļus, esošās lauksaimniecības sistēmas (zemes izmantošanu, augseku, lauksaimniecības praksi) un lauku saimniecību struktūras.
(4) Tā kā pastāvīgajām ganībām ir labvēlīga ietekme uz vidi, ir lietderīgi pieņemt pasākumus, lai veicinātu esošo pastāvīgo ganību saglabāšanu un novērstu to masveida pārvēršanu aramzemē.
[..]
(21) Atbalsta shēmas saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku paredz tiešu atbalstu ienākumiem, jo īpaši, lai nodrošinātu pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem. Šis mērķis ir cieši saistīts ar lauku rajonu uzturēšanu. Lai novērstu Kopienas līdzekļu nepareizu sadali, atbalsta maksājumus nemaksā lauksaimniekiem, kuri ir mākslīgi radījuši apstākļus, kas vajadzīgi tādu maksājumu ieguvei.
[..]
(24) Kopienas lauksaimniecības konkurētspējas palielināšana un pārtikas kvalitātes un vides standartu veicināšana nozīmē to, ka noteikti kritīsies lauksaimniecības produktu institucionālās cenas un celsies ražošanas izmaksas Kopienas lauku saimniecībām. Lai sasniegtu minētos mērķus un veicinātu vairāk uz tirgu orientētu un ilgtspējīgāku lauksaimniecību, jāpabeidz pāreja no ražošanas atbalsta uz ražotāju atbalstu, ieviešot savstarpēji nesaistītā ieņēmumu atbalsta sistēmu par katru saimniecību. Kaut arī savstarpēja nesaistīšana nemainīs lauksaimniekam faktiski samaksātās summas, tā būtiski palielinās ieņēmumu atbalsta efektivitāti. Tāpēc ir lietderīgi uz vienreizējo saimniecības maksājumu attiecināt nosacījumus par savstarpēju atbilstību vides, pārtikas nekaitīguma, dzīvnieku veselības un labturības noteikumiem, kā arī par labu lauksaimniecības un vides apstākļu saglabāšanu saimniecībā.”
8. Saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 2. panta pirmās daļas c) punktu
“lauksaimnieciska darbība” [bija] lauksaimniecības produktu ražošana vai audzēšana, ieskaitot ražas novākšanu, slaukšanu, dzīvnieku audzēšanu un turēšanu lauksaimniecības nolūkiem, vai labu lauksaimniecības un vides apstākļu saglabāšanu zemē, kā noteikts saskaņā ar 5. pantu”.
9. Regulas Nr. 1782/2003 29. pantā bija paredzēts:
“Neierobežojot visus īpašos noteikumus individuālās atbalsta shēmās, maksājumi netiek veikti [atbalsta] saņēmējiem, par kuriem ir konstatēts, ka viņi ir mākslīgi radījuši nosacījumus, kas vajadzīgi šādu maksājumu iegūšanai, lai gūtu priekšrocības pretēji attiecīgās atbalsta shēmas mērķiem.”
10. Regulas Nr. 1782/2003 centrāls elements bija III sadaļā noteiktais, ar ražošanu nesaistītais saimniecības maksājums. Lai varētu to saņemt, lauksaimniekiem bija jāiegūst “tiesības uz maksājumu”, kas kopā ar katru lauksaimnieka deklarēto hektāru, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu, bija saimniecības maksājuma izmaksāšanas pamats. Šajā saistībā 44. panta (“Tiesību uz maksājumu izmantošana”) 2. punktā šajā lietā piemērojamajā redakcijā (12) bija noteikts:
“2. “Hektārs, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu” ir jebkura saimniecības lauksaimniecības zeme, ko aizņem aramzeme un pastāvīgās ganības, izņemot zemes, uz kurām atrodas ilggadīgās kultūras, meži vai kuras izmanto ar lauksaimniecību nesaistītām darbībām.”
B. Regulas Nr. 795/2004 un Nr. 796/2004
11. Regulas Nr. 795/2004 2. pantā šajā lietā piemērojamajā redakcijā (13) tostarp bija noteikts:
“Regulas (EK) Nr. 1782/2003 III sadaļā un šajā regulā piemēro šādas definīcijas:
a) “lauksaimniecības zeme” ir aramzemes, pastāvīgo ganību un ilggadīgo kultūru kopējā platība”.
12. Regulas Nr. 796/2004 2. panta pirmajā daļā šajā lietā piemērojamajā, ar Regulām Nr. 239/2005 un Nr. 972/2007 grozītajā redakcijā (14) ir sniegtas šādas definīcijas:
“1) “aramzeme” ir zeme, kas apstrādāta augkopībai, un zeme, kas atstāta atmatā, vai zeme, kas uzturēta labā lauksaimnieciskā un ekoloģiskā stāvoklī saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1782/2003 5. pantu, neatkarīgi no tā, vai tā ir siltumnīcām izmantota zeme, vai zeme, kas pārklāta ar stacionāru vai pārvietojamu pārsegu.”
1.a) “lauksaimniecības zemes gabals” nozīmē nepārtrauktu zemes gabalu, kurā viens lauksaimnieks audzē vienu kultūraugu grupu. Tomēr, gadījumos, kad saistībā ar šo regulu tiek prasīta izmantošanas veida atsevišķa deklarēšana attiecībā uz kultūraugu grupai apstiprinātu platību, šis īpašais izmantošanas veids vēl vairāk ierobežo lauksaimniecības zemes gabalu;
[..]
2) “pastāvīgās ganības” ir zeme, ko izmanto stiebrzāļu vai cita veida zāles lopbarības dabiskai audzēšanai (pašsējā) vai kultivējot (iesējot), un kas nav bijusi iekļauta saimniecības augsekas sistēmā piecus gadus vai ilgāk, izņemot zemi, kas iekļauta atmatu shēmās [..]
2.a) “stiebrzāles vai cita veida zāles lopbarība” ir visi stiebrzāļu augi, kas kādā dalībvalstī tradicionāli aug dabiskās ganībās vai parasti tiek iekļauti sēklas maisījumos ganībām vai pļavām (neatkarīgi no tā, vai tās tiek izmantotas lopu ganīšanai vai nē). [..]”
13. Par Regulas Nr. 796/2004 2. panta pirmās daļas 2. punktu un 2.a) punktu Regulas Nr. 239/2005, uz kuru pamatojas šīs tiesību normas šeit izklāstītajā redakcijā, 1. apsvērumā bija norādīts:
“Komisijas Regulas (EK) Nr. 796/2004 2. pants ietver vairākas definīcijas, kas ir jāprecizē. Jo īpaši definīcija “pastāvīgās ganības” minētā panta 2. punktā ir jāprecizē, kā arī ir nepieciešams ieviest definīciju terminam “stiebrzāles vai cita veida zāles lopbarība”. Tomēr šajā sakarā ir jāievēro, ka dalībvalstīm jābūt zināmai elastībai, lai varētu ņemt vērā vietējos agronomiskos apstākļus.”
14. Regulas Nr. 796/2004 8. panta (“Vispārējie principi attiecībā uz lauksaimniecības zemes gabaliem”) 1. punktā šajā lietā piemērojamajā (proti, ar Regulu Nr. 380/2009 vēl negrozītajā) (15) redakcijā bija paredzēts:
“1. Zemes gabals, kurā aug koki, uzskatāms par lauksaimniecības zemes gabalu platībatkarīgā atbalsta shēmu piemērošanai, ja Regulas (EK) Nr. 1782/2003 51. pantā minēto lauksaimniecisko darbību vai attiecīgā gadījumā paredzēto ražošanu var veikt līdzīgi kā zemes gabalos tajā pašā platībā, kuros nav koku.”
15. Nekad negrozītais Regulas Nr. 796/2004 30. panta 2. punkts bija formulēts šādi:
“2. Lauksaimniecības zemes gabala kopējo platību var ņemt vērā, ja to pilnīgi izmanto saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts vai reģiona ierastajām normām. Citos gadījumos ņem vērā faktiski izmantoto platību.
Attiecībā uz tiem reģioniem, kuros konkrēti elementi, jo īpaši žogi, grāvji un uzbērumi, tradicionāli ir daļa no labas lauksaimniecības prakses, ko piemēro augkopībā vai zemes izmantošanā, dalībvalstis var nolemt, ka attiecīgā platība uzskatāma par daļu no pilnīgi izmantotās platības, ja tā nepārsniedz kopējo platumu, kas jānosaka dalībvalstīm. Minētajam platumam jāatbilst tradicionālajam platumam attiecīgajā reģionā un tas nepārsniedz 2 metrus.
[..]”
C. Regula Nr. 1307/2013
16. Regula Nr. 1307/2013 ir saistīta ar KLP reformu procesiem pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un divtūkstošajos gados.
17. Regulas Nr. 1307/2013 4. pantā pašlaik ir noteikts:
“1. Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:
[..]
h) “ilggadīgie zālāji un pastāvīgās ganības” (turpmāk par abiem “ilggadīgie zālāji”) ir zeme, ko izmanto, lai audzētu dabīgi veidojušās (pašiesējušās) vai kultivētas (sētas) stiebrzāles vai citus lopbarības zālaugus, un kas piecus gadus vai ilgāk nav iekļauta saimniecības augsekas sistēmā; tās var būt arī citas sugas, piemēram, krūmi un/vai koki, ko var izmantot noganīšanai, ar noteikumu, ka pārsvaru saglabā stiebrzāles un citi lopbarības zālaugi, kā arī, ja dalībvalstis tā nolemj – zeme, ko var izmantot noganīšanai un kas veido daļu no izveidotās vietējās prakses, ja stiebrzāles un citi lopbarības zālaugi tradicionāli nav dominējoši ganību teritorijās;
[..]
2. Dalībvalstis:
[..]
Dalībvalstis var nolemt, ka platība, ko var izmantot noganīšanai un kas veido daļu no izveidotās vietējās prakses, kur stiebrzāles un citi lopbarības zālaugi tradicionāli nav dominējoši ganību teritorijās, ir jāuzskata par ilggadīgo zālāju platību, kā minēts 1. punkta h) apakšpunktā.”
18. Turklāt Regulas Nr. 1307/2013 32. panta 5. punktā par to, kā piemēro pamata maksājuma shēmu, kas principā ir atbilstīga Regulā Nr. 1782/2003 paredzētajai vienreizējo maksājumu shēmai, ir noteikts:
“Saistībā ar “atbalsttiesīga hektāra” noteikšanu – tās dalībvalstis, kuras pieņēmušas lēmumu, kas minēts 4. panta 2. punkt[a otrajā daļā], var piemērot samazināšanas koeficientu, lai attiecīgos hektārus pārveidotu par atbalsttiesīgiem hektāriem.”
III. Tiesvedības priekšvēsture
A. Komisijas lēmums
19. Saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 1.–11. punktu tiesvedības priekšvēsture būtībā ir šāda.
20. 2008. gada septembrī un 2009. gada februārī Eiropas Komisija veica divas izmeklēšanas par Grieķijas Republikas izdevumiem, kuri tai bija radušies saistībā ar platībatkarīgo atbalstu un lauku attīstības pasākumiem Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļas un Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) (16) ietvaros.
21. Ar 2008. gada 21. novembra un 2009. gada 13. maija vēstulēm Komisija nosūtīja Grieķijas Republikai izmeklēšanu rezultātus, uz kuriem Grieķijas Republika rakstveidā atbildēja attiecīgi 2009. gada janvārī un jūlijā.
22. Pēc tam 2010. gada 8. aprīlī notika divpusēja tikšanās. 2010. gada 2. jūnijā Komisija nosūtīja Grieķijas Republikai savus secinājumus, uz kuriem tā atbildēja 2010. gada 2. augustā.
23. 2013. gada 31. maijā Komisija informēja Grieķijas Republiku, ka tā saglabā savu nostāju par neto summu un paredzēto korekciju motīviem.
24. Pēc tam 2013. gada 11. jūlijā Grieķijas Republika vērsās saskaņošanas struktūrā, kura savā 2014. gada 31. janvārī sniegtajā atzinumā konstatēja, ka pušu nostājas nav samierināmas, tomēr aicināja sazināties atkārtoti.
25. 2014. gada 26. martā Komisija ieņēma savu galīgo nostāju. Tā konstatēja, pirmkārt, lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēmas un ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (17) darbības nepilnības, kas ir ietekmējušas kontrolpārbaudes un administratīvās pārbaudes, otrkārt, nepilnības pārbaudēs uz vietas, kā arī, treškārt, kļūdainus maksājumu un sankciju aprēķinus. Turklāt Komisija norādīja, ka šīs nepilnības ir konstatētas atkārtoti. Attiecībā uz Grieķijas Republiku piemērotās korekcijas galīgais neto apmērs bija 86 007 771,11 EUR.
26. 2014. gada 19. decembrī Komisija pieņēma strīdīgo Īstenošanas lēmumu. Ar to Komisija, pirmkārt, par 2008. pieprasījumu gadu noraidīja Grieķijas Republikas izdevumus platībatkarīgā atbalsta jomā 61 012 096,85 EUR apmērā, no kuriem tā pēc tam atskaitīja 2 135 439,32 EUR, tādējādi finansiālā ietekme radās 58 876 657,53 EUR apmērā. Otrkārt, Komisija noraidīja izdevumus platībatkarīgo lauku attīstības pasākumu jomā 10 504 391,90 EUR apmērā, no kuriem tā pēc tam atskaitīja 2 588 231,20 EUR, tādējādi bija konstatējama finansiālā ietekme 7 916 160,70 EUR apmērā.
27. Korekcijas attiecās uz šādām klasifikācijām:
– lauksaimniekiem, kuri bija deklarējuši tikai ganības, tika piemērota vienotas likmes korekcija 10 % apmērā;
– lauksaimniekiem, kuri nebija deklarējuši ganības, tika piemērota vienotas likmes korekcija 2 % apmērā;
– attiecībā uz papildu platībatkarīgo atbalstu tika piemērota vienotas likmes korekcija 5 % apmērā;
– attiecībā uz visiem platībatkarīgajiem lauku attīstības pasākumiem tika piemērota vienotas likmes korekcija 5 % apmērā.
28. Savā strīdīgajam Īstenošanas lēmumam pievienotajā kopsavilkuma ziņojumā (18) Komisija pamatoja korekcijas ar atkārtoti konstatētajām nepilnībām integrētajā administrācijas un kontroles sistēmā, proti, ZGIS‑ĢIS darbībā un pārbaudēs uz vietas, kas nebija atbilstīgas Regulas Nr. 1782/2003 20. panta un attiecīgi Regulas Nr. 796/2004 23. un 30. panta prasībām. Tostarp tika konstatētas šādas neatbilstības:
– piemērojot ZGIS‑ĢIS – it īpaši attiecībā uz platībām, kas tiek izmantotas ganībām –, tika konstatētas kļūdas attiecībā uz bāzes zemes gabalu robežām un to maksimālo platību, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu. Tādēļ kontrolpārbaudes ar mērķi nepieļaut atbalsta nepamatotu atkārtotu piešķiršanu, bieži vien neesot bijušas pārliecinošas.
– uz vietas veiktajās pārbaudēs par platībām, par kurām ir tiesības pretendēt uz atbalstu, esot atzītas platības, kas neesot bijušas atbilstīgas Regulas Nr. 796/2004 2. panta pirmās daļas 2. punktā un 2.a) punktā ietvertajiem ganību kritērijiem; šīs platības esot klājuši kokaugi un zāles lopbarība, esot atradušās attālās teritorijās un neesot bijušas redzami norobežotas. Neesot veikti platību mērījumi. Turklāt pārbaudes uz vietas, izmantojot attālo uzrādi, kā arī klasiskās pārbaudes uz vietas neesot bijušas pietiekamas.
29. Šīs nepilnības esot bijušas pastāvīgs trūkums galveno pārbaužu un papildpārbaužu darbībā, tādējādi radot lauksaimniecības fondiem zaudējumu risku saistībā ar platībatkarīgo atbalstu. Tās esot ietekmējušas arī ar platībām “saistīto” papildu platībatkarīgo atbalstu.
B. Vispārējās tiesas spriedums
30. Ar 2015. gada 2. marta prasību Vispārējā tiesā Grieķijas Republika lūdza atcelt strīdīgo Īstenošanas lēmumu, ciktāl ar to no Eiropas Savienības finansējuma tika izslēgti izdevumi, kas par 2008. pieprasījumu gadu atbilst 10 % no kopējiem izdevumiem atbalstam par ganībām, 5 % no kopējiem izdevumiem papildu platībatkarīgajam atbalstam un 5 % no kopējiem izdevumiem par platībatkarīgajiem lauku attīstības pasākumiem.
31. Vispārējā tiesa, pirmkārt, par korekciju 10 % apmērā izdevumiem atbalstam par ganībām secināja, ka neatkarīgi no jēdziena “pastāvīgās ganības” interpretācijas šī korekcija ir bijusi pamatota un samērīga jau tāpēc vien, ka tika konstatētas integrētās administrācijas un kontroles sistēmas nepilnības (19). Šajā gadījumā Vispārējā tiesa atsaucās uz ZGIS‑ĢIS nepareizu piemērošanu, kas ietekmēja vairākkārt uzrādītu platību atklāšanu un administratīvo kontrolpārbaužu uzticamību, uz kļūdainiem platību mērījumiem pārbaudēs uz vietas, kā arī nepareizu pārbaužu veikšanu, izmantojot attālo uzrādi; tāpat neesot saglabāti dati, kas radītu skaidrību par faktiski veiktajām kontrolēm uz vietas (20). Ņemot vērā šīs nopietnās nepilnības, jautājumu par tiesībām pretendēt uz atbalstu par deklarētajām platībām kā “pastāvīgajām ganībām” saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 2. panta pirmās daļas 2. punktu un tādējādi jautājumu par šā jēdziena interpretāciju Vispārējā tiesa atzina par nenozīmīgiem lietas izspriešanā (21). Tomēr Vispārējā tiesa nepārprotami apstiprināja Komisijas vērtējumu par tiesībām pretendēt uz atbalstu par platībām un šā novērtējuma pamatā izmantoto jēdziena “pastāvīgās ganības” interpretāciju (22).
32. Otrkārt, Vispārējā tiesa atstāja spēkā korekciju 5 % apmērā papildu platībatkarīgajam atbalstam (23).
33. Treškārt, Vispārējā tiesa atcēla strīdīgo Īstenošanas lēmumu daļā, kurā attiecībā uz tiem izdevumiem par platībatkarīgajiem lauku attīstības pasākumiem, kas bija noteikti 2009. finanšu gadam attiecībā uz 2008. pieprasījumu gadu, tika veikta korekcija 5 007 867,36 EUR apmērā ar finansiālo ietekmi 2 689 811,61 EUR (atskaitot 2 318 055,75 EUR). Proti, Vispārējā tiesa norādīja, ka Komisija nav pietiekami pamatojusi, kādā mērā ir ņemta vērā agrākā korekcija, kas bija veikta Īstenošanas lēmumā 2013/214/ES (24), lai nepieļautu divkāršu piemērošanu (25).
34. Grieķijas Republikas prasību pārējā daļā Vispārējā tiesa noraidīja un piesprieda tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
IV. Prasījumi un tiesvedība Tiesā
35. Ar 2017. gada 6. jūnija procesuālo dokumentu Grieķijas Republika uzsāka šo apelācijas tiesvedību par pārsūdzēto spriedumu. Tā lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu daļā, kurā tika noraidīta prasība par strīdīgo Īstenošanas lēmumu,
– atcelt strīdīgo Īstenošanas lēmumu un
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
36. Savukārt Komisija lūdz Tiesu:
– noraidīt apelācijas sūdzību daļēji kā nepieņemamu un daļēji kā nepamatotu un
– piespriest Grieķijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
37. Spānijas Karaliste ir iestājusies lietā Grieķijas Republikas prasījumu atbalstam. Tā lūdz Tiesu:
– apmierināt apelācijas sūdzību un
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
38. Lietas dalībnieki ir iesnieguši rakstveida apsvērumus. Tiesas sēde notika 2018. gada 13. septembrī.
V. Juridiskais vērtējums
39. Apelācijas sūdzība, uz kuras nepieņemamību norāda Komisija (par to A daļā), ir balstīta uz pavisam sešiem apelācijas pamatiem. Ar pirmajiem trim apelācijas pamatiem Grieķijas Republika apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu par vienotas likmes korekciju 10 % apmērā lauksaimniekiem, kuri ir deklarējuši tikai ganības (par to B daļā). Ar ceturto un piekto apelācijas pamatu tā iebilst pret Vispārējās tiesas vērtējumu par vienotas likmes korekciju 5 % apmērā attiecībā uz papildu platībatkarīgo atbalstu (par to C daļā). Visbeidzot ar sesto apelācijas pamatu Grieķijas Republika kritizē Vispārējās tiesas vērtējumu par vienotas likmes korekciju 5 % apmērā lauku attīstības jomā, ciktāl Vispārējā tiesa to nav atcēlusi (par to D daļā).
A. Par apelācijas sūdzības pieņemamību
40. Pretēji Komisijas apgalvojumiem nav tā, ka Grieķijas Republika tikai atkārtotu prasības pamatus, ko tā jau bija izvirzījusi, pirmajā instancē apstrīdot sākotnējo Komisijas lēmumu. Neraugoties uz apelācijas pamatu līdzību ar prasības pamatiem, kuri bija izvirzīti sākotnēji, apstrīdot Komisijas lēmumu, un detalizētajām atsaucēm uz procesuālajiem dokumentiem pirmajā instancē, tā drīzāk, atsaucoties uz konkrētiem, daļēji burtiski citētiem sprieduma fragmentiem, izstrādā patstāvīgu juridisku kritiku Vispārējās tiesas argumentācijai.
41. Tādējādi prasība ir pieņemama.
B. Apelācijas pamati saistībā ar Vispārējās tiesas vērtējumu par finanšu korekciju 10 % apmērā attiecībā uz to lauksaimnieku izdevumiem, kuri deklarējuši tikai ganības
42. Attiecībā uz Vispārējās tiesas vērtējumu par vienotas likmes korekciju 10 % apmērā to lauksaimnieku izdevumiem, kuri ir deklarējuši tikai ganības (26), Grieķijas Republika izvirza trīs apelācijas pamatus.
43. Pirmais un otrais apelācijas pamats ir saistīti ar jautājumu par tiesībām pretendēt uz atbalstu attiecībā uz deklarētajām platībām saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 2. panta pirmās daļas 2. punktu, kurā ir definēts jēdziens “pastāvīgās ganības” (par to 1. un 2. sadaļā). Ar trešo apelācijas pamatu Grieķijas Republika iebilst pret Vispārējās tiesas vērtējumu, ka vienotas likmes korekcija 10 % apmērā varēja tikt piemērota jau tāpēc vien, ka bija konstatētas integrētās administrācijas un kontroles sistēmas nepilnības (par to 3. sadaļā).
1. Pirmais apelācijas pamats
44. Ar pirmo apelācijas pamatu Grieķijas Republika apgalvo, ka, pirmkārt, nepareizi interpretējot jēdzienu “pastāvīgās ganības”, ir pārkāptas Regulas Nr. 796/2004 2. panta pirmās daļas 2. punkta prasības (par to a) nodaļā). Otrkārt, tā vēršas pret tās skatījumā juridiski neprecīzu un nepietiekami pamatotu apsvērumu pārsūdzētā sprieduma 66. punktā (par to b) nodaļā). Treškārt, tā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav pietiekami izskaidrojusi jēdziena “pastāvīgās ganības” interpretācijai noteicošo pārbaudes kritēriju (par to c) nodaļā).
a) Pirmā apelācijas pamata pirmā daļa
45. Grieķijas Republika apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā nav pareizi interpretēts jēdziens “pastāvīgās ganības” attiecībā uz tajā ietvertajiem veģetācijas tipiem.
46. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Regulā Nr. 796/2004 izvēlētais kritērijs attiecībā uz atbalstu par ganībām bija attiecīgajās platībās sastopamā veģetācija. Tam esot bijis jānodrošina, ka atbalsts netiek izmaksāts par platībām, kurās netiek veikta lauksaimnieciska darbība. Citu, nevis stiebrzāļu augu pārsvars esot bijis indikators tam, ka attiecīgajās platībās netiek veikta lauksaimnieciska darbība. Līdz ar to “pastāvīgo ganību” definīcija, attiecinot to tikai uz platībām, kuras klāj stiebrzāles un zāles lopbarība, esot ierobežota ar mērķi novērst risku, ka atbalsts tiek piešķirts par platībām, kas faktiski netiek izmantotas dzīvnieku audzēšanai (27).
47. Tādēļ atbilstoši Vispārējās tiesas apsvērumiem (28) saskaņā ar Regulām Nr. 1782/2003 un Nr. 796/2004 platība ir atzīstama par “pastāvīgajām ganībām” ar nosacījumu, ka tā ir “platība, kurai ir lauksaimnieciskajai ražošanai piemērots segums” (29), kas ietver “principā [..] tikai [..] stiebrzāl[es] un zāles lopbarību” (30), turpretim “meži un zemes gabali, kurus klāj kokaugi, principā [ir] izslēgti” (31). Var būt pieļaujama tikai “nenozīmīga kokaugu daudzuma esamība”, “ciktāl tie neapdraud[..] zāles lopbarības resursu attīstību un līdz ar to – zemes gabalu faktisku izmantošanu ganībām” (32).
48. Sīkāk nav precizēts, kāds ir konkrēti pieļaujamais zālaugu un kokaugu daudzums. Lai gan šajā saistībā Vispārējā tiesa atsaucas uz Komisijas Kopīgā pētniecības centra norādījumiem ar mērķi definēt dalībvalstīm pamatnostādnes par to, kā vislabāk ievērot spēkā esošās tiesību normas attiecībā uz KLP (33), kas publicēti 2008. gadā (34), tomēr tā nepaskaidro, kādu nozīmi konkrēti tā piešķir šiem norādījumiem (35).
49. Grieķijas Republika, kuru atbalsta Spānijas Karaliste, uzskata, ka jēdziens “pastāvīgās ganības” ir jāinterpretē plaši, ietverot arī tā dēvētās “Vidusjūras reģiona tipa ganības”, kuru veģetācijai raksturīgi ir arī (vai tikai) krūmāji un kokaugi.
50. Atbilstoši Savienības tiesu pastāvīgajai judikatūrai, interpretējot Savienības tiesību normas, ir jāņem vērā ne tikai to teksts, bet arī to konteksts un šīs normas ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (36).
51. Interpretācijas pamats šajā lietā ir platībatkarīgā atbalsta sistēma, kāda tā bija paredzēta attiecībā uz 2008. pieprasījumu gadu piemērojamajās Regulās Nr. 1782/2003 un Nr. 796/2004.
52. Turklāt Grieķijas Republika atsaucas uz Regulas Nr. 1307/2013 4. panta 1. punkta h) apakšpunktu, kurā jēdziens “pastāvīgās ganības” ir definēts plaši. Saskaņā ar to “pastāvīgās ganības” ietver arī zemi, kurā aug citas sugas, piemēram, krūmi un/vai koki, ko var izmantot noganīšanai, ar noteikumu, ka pārsvaru saglabā stiebrzāles un citi lopbarības zālaugi, vai vietās, kur stiebrzāles un citi lopbarības zālaugi tradicionāli nav dominējuši ganību teritorijās, minētās platības veido daļu no izveidotās vietējās prakses (37).
53. Visi lietas dalībnieki pareizi norāda, ka šo tiesību normu, kura stājusies spēkā tikai pēc šajā lietā nozīmīgā laikposma, nav iespējams tieši piemērot, jo nav paredzēts tās atpakaļejošs spēks. Pretēji Grieķijas Republikas apgalvojumam šī tiesību norma arī interpretācijā var tikt izmantota tikai ierobežoti. Tas tādēļ, ka vēlākas tiesību normas pašas par sevi neietver juridiski saistošu izteikumu par tiesību normas, kas bija spēkā pirms tām, normatīvo saturu, jo formulējuma grozījumi var tikt saprasti ne tikai kā precizējums, bet arī kā juridiskās situācijas grozījumi pēc būtības (38). Tomēr šajā lietā ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1307/2013 sniegtā “pastāvīgo ganību” definīcija katrā ziņā neizslēdz šā jēdziena plašu interpretāciju saskaņā ar Regulu Nr. 1782/2003.
54. Tādējādi interpretācijas sākumpunkts ir Regulas Nr. 796/2004 2. panta pirmās daļas 2. punkts redakcijā, kas bija piemērojama šai lietai nozīmīgajā laikā (39). Tajā “pastāvīgās ganības” ir definētas kā “zeme, ko izmanto stiebrzāļu vai cita veida zāles lopbarības dabiskai audzēšanai (pašsējā) vai kultivējot (iesējot), un kas nav bijusi iekļauta saimniecības augsekas sistēmā piecus gadus vai ilgāk [..]”. Saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 2. panta pirmās daļas 2.a) punktu “stiebrzāles vai cita veida zāles lopbarība” ir “visi stiebrzāļu augi, kas kādā dalībvalstī tradicionāli aug dabiskās ganībās vai parasti tiek iekļauti sēklas maisījumos ganībām vai pļavām (neatkarīgi no tā, vai tās tiek izmantotas lopu ganīšanai vai nē)” (40).
55. Tas ļauj izdarīt trīs secinājumus: pirmkārt, Regulas Nr. 796/2004 2. panta pirmās daļas 2. un 2.a) punktā atzīšanai par pastāvīgajām ganībām tiek prasīta “zālaugu” veģetācija (41). Otrkārt, nav nozīmes šīs veģetācijas izcelsmei. Regulas Nr. 796/2004 2. panta pirmās daļas 2. punktā ir ietverta skaidra atsauce gan uz iesēšanu, gan pašsēju. Treškārt, no tā izriet, ka formulējums “izmanto stiebrzāļu vai cita veida zāles lopbarības [..] audzēšanai” nav jāsaprot vārda “audzēšana” tradicionālajā nozīmē kā stādīšana un aktīva augsnes apstrāde, lai ražotu lauksaimniecības produktus. Tā var būt tikai norāde uz attiecīgās zemes izmantošanu lauksaimniecībā.
56. Līdz ar to Regulas Nr. 796/2004 2. panta pirmās daļas 2. punkta formulējums neapšaubāmi ietver tikai lauksaimniecībā izmantotas platības, ko klāj vienīgi zālaugi. Nav skaidrs formulējums attiecībā uz jauktām platībām: piemēram, rodas šaubas, vai tas, ka ir skaidri minētas “stiebrzāles vai cita veida zāles lopbarība”, nozīmē, ka likumdevējs ir vēlējies kategoriski izslēgt citu veģetācijas tipu klātbūtni vai izmantošanu lauksaimniecībā.
57. Tomēr ir jānoraida šaura izpratne, saskaņā ar kuru jēdziens “pastāvīgās ganības” neietver jauktās platības un vienīgi ar kokaugiem klātas platības.
58. Piemēram, pirmkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 239/2005 1. apsvērumu dalībvalstīm, definējot “pastāvīgās ganības” vai arī “stiebrzāles vai cita veida zāles lopbarību”, ir jābūt zināmai elastībai, lai varētu tikt ņemti vērā dažādi Savienībā pastāvoši agronomiskie apstākļi (42). Tas ļauj secināt, ka Regulas Nr. 796/2004 2. panta pirmās daļas 2. punktā sniegtā “pastāvīgo ganību” definīcija ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 239/2005, – it īpaši arī attiecībā uz veģetāciju – nav jāinterpretē pārāk šauri. Kā tiesas sēdē ir paskaidrojusi gan Grieķijas Republika, gan Spānijas Karaliste, faktori, kas ietekmē agronomiskos apstākļus, galvenokārt ir vides apstākļi, piemēram, ģeogrāfiskie un klimata apstākļi, kā arī lauksaimniecības tradīcijas.
59. Otrkārt, ir jāņem vērā, ka Regulas Nr. 796/2004 un līdz ar to tajā sniegtās “pastāvīgo ganību” definīcijas mērķis ir īstenot Regulu Nr. 1782/2003, kurā tostarp ir reglamentēts saimniecības maksājums, saistībā ar ko “pastāvīgās ganības” ir platība, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu (43). Īstenošanas regula ir jāinterpretē pēc iespējas saskaņā ar pamatregulu (44).
60. Regulā Nr. 1782/2003 atzīšanai par “pastāvīgajām ganībām” nav prasīta kāda īpaša veģetācija. Saskaņā ar tās 44. panta 2. punktu nav pieļaujamas tikai “ilggadīgās kultūras” un “meži” (45). Lai gan dažu valodu redakcijas liek secināt, ka šajā tiesību normā runa ir par “zālaugu” veģetāciju (46), tomēr lielākajā daļā valodu redakciju ir lietoti veģetācijai neitrāli jēdzieni, kuri drīzāk var tikt tulkoti kā “pastāvīgās ganības” (47).
61. Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 44. panta 2. punktu apvienojumā ar Regulas Nr. 795/2004 2. panta a) punktu “pastāvīgās ganības” ir lauksaimniecības zemes apakškategorija. Tas tādēļ, ka Regulas Nr. 795/2004 2. panta a) punktā jēdziens “lauksaimniecības zeme” ir definēts kā “aramzemes, pastāvīgo ganību un ilggadīgo kultūru kopējā platība” (48).
62. Jebkuras lauksaimniecības zemes, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu, galvenā pazīme ir tajā veikta “lauksaimnieciska darbība” atbilstoši Regulas Nr. 1782/2003 2. panta pirmās daļas c) punktam (49). No vienas puses, par to liecina nošķīrums starp to un atteikšanos no lauksaimniecības zemes, kā minēts šīs regulas 3. apsvērumā, un, no otras puses, 21. un 24. apsvērumā norādītās saimniecības maksājuma funkcija – stabilizēt lauksaimnieku ienākumus, lai nodrošinātu pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem (50). Tomēr – kā izriet no Komisijas priekšlikuma Regulai Nr. 1782/2003 pamatojuma – ienākumu atbalstu ir paredzēts piešķirt tikai aktīviem lauksaimniekiem, “kuri reāli ražo vai uztur zemi labā lauksaimniecības stāvoklī, saglabājot saikni ar zemes izmantošanu” (51) [Neoficiāls tulkojums].
63. No iepriekš minētā izriet, ka, definējot “pastāvīgās ganības”, salīdzinājumā ar zemes izmantošanu veģetācijas tipam ir pakārtota nozīme. Tātad galvenā nozīme ir zemes faktiskai izmantošanai lauksaimnieciskai darbībai, kas ir raksturīga “pastāvīgajām ganībām” (52). Atbilstoši Regulas Nr. 1782/2003 2. panta pirmās daļas c) punktam tā var būt, piemēram, dzīvnieku audzēšana, kā ir norādījusi Grieķijas Republika un Spānijas Karaliste.
64. Līdz ar to kokaugu klātbūtne nevar liegt atzīt platību par “pastāvīgajām ganībām”, ja tādējādi netiek ietekmēta efektīva lauksaimnieciskas darbības veikšana. Tas tā var būt, piemēram, tad, ja kokaugiem salīdzinājumā ar zālaugiem ir tikai pakārtota nozīme. Turklāt kokaugu esamība var pat veicināt lauksaimnieciskas darbības veikšanas efektivitāti. Tas tādēļ, ka efektivitāte vienmēr ir jāsaprot jau minēto (53) agronomisko apstākļu konkrētajā kontekstā. Līdz ar to arī jauktās platības, kurās dominē kokaugi, vai vienīgi ar kokaugiem klātas platības jēdzienā “pastāvīgās ganības” katrā ziņā ir jāietver tad, ja pastāvošo agronomisko apstākļu dēļ nav sagaidāma zālaugu veģetācijas dominance un tāpēc šīs platības nākas izmantot darbībām, kas ir raksturīgas “pastāvīgajām ganībām”.
65. Šī jēdziena “pastāvīgās ganības” plašā interpretācija, saskaņā ar kuru līdztekus vienīgi ar zālaugiem klātām platībām ir ietvertas arī jauktās platības un vienīgi ar kokaugiem klātas platības, ja vien tās tiek efektīvi izmantotas lauksaimniecībā, atbilst arī Regulas Nr. 1782/2003 mērķiem, proti, stabilizēt lauksaimnieku ienākumus, uzturēt lauku rajonus un aizsargāt vidi.
66. Saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 koncepciju mērķis stabilizēt lauksaimnieku ienākumus (54) vienādi attiecas uz visiem Savienības lauku iedzīvotājiem. Tādējādi piekļuve šajā regulā paredzētajam saimniecības maksājumam pat netieši nedrīkst būt atkarīga no lauksaimnieka reģionālās izcelsmes. Tomēr tādas būtu sekas, ja veģetācijas tips, kura sastopamība ir ļoti atkarīga no klimata, būtu galvenais faktors tiesībām pretendēt uz atbalstu par lauksaimniecības zemi. Tādēļ nebūtu pieņemami, ka aktīviem lauksaimniekiem, kuri efektīvi izmanto tiem pieejamās platības pastāvošajos agronomiskajos apstākļos, tikai klimata noteiktās atšķirīgās veģetācijas dēļ būtu mazāka iespēja stabilizēt savus ienākumus ar saimniecības maksājumu nekā citu Savienības dalībvalstu lauksaimniekiem.
67. Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 21. apsvērumu ienākumu stabilizēšana ir cieši saistīta ar lauku rajonu uzturēšanu (55). Šajā ziņā Komisija saistībā ar 2003. gada KLP reformu pievērsa uzmanību arī daudzpusīgu tradicionālu un ekoloģiski vērtīgu apsaimniekošanas sistēmu mērķtiecīgam atbalstam, lai uzturētu uz vairāk specializētu dzīvnieku un labības audzēšanu un ilggadīgajām kultūrām vērstu tendenci (56). Ņemot to vērā, šķiet, ka iespējai saņemt atbalstu ir jābūt tieši attiecībā uz tradicionāli apsaimniekotām jauktajām platībām un vienīgi ar kokaugiem klātām platībām.
68. Turklāt vides aizsardzība ir ne tikai viens no KLP vispārīgajiem mērķiem (57), bet arī viens no vienreizējo maksājumu shēmas konkrētajiem mērķiem saskaņā ar Regulu Nr. 1782/2003 (58). Šajā saistībā saskaņā ar šīs regulas 3. un 4. apsvērumu īpaša nozīme ir piešķirama “pastāvīgo ganību” atbalstam, jo tas rada finansiālus stimulus, lai novērstu videi nevēlamus scenārijus, proti, atteikšanos no lauksaimniecības zemes vai citu platību pārvēršanu aramzemē. Tomēr šā mehānisma efektivitāte tiktu apdraudēta, ja Regulas Nr. 796/2004 2. panta pirmās daļas 2. punktā sniegtā “pastāvīgo ganību” definīcija, ņemot vērā veģetāciju, tiktu interpretēta pārāk šauri. Pat tad, ja nav bažu par atteikšanos no izmantošanas vai tās maiņu, šķiet, ka, ņemot vērā vides aizsardzību, ir vajadzīga plaša definīcija. Pretējā gadījumā tiktu radīts stimuls likvidēt atšķirīgas veģetācijas struktūras, neņemot vērā to sniegto labumu videi, pat ja tās negatīvi neietekmē lauksaimnieciskas darbības veikšanu attiecīgajās platībās.
69. Tomēr uz Regulas Nr. 1782/2003 mērķiem balstīta plaša “pastāvīgo ganību” izpratne, kas galvenokārt ir saistīta ar efektīvu izmantošanu lauksaimniecībā, nenozīmē, ka kļūst lieks Regulas Nr. 796/2004 2. panta pirmās daļas 2. punktā nostiprinātais veģetācijas kritērijs. Tas drīzāk rada juridisku prezumpciju tādā nozīmē, ka lauksaimniecības zeme, kuras veģetāciju veido vienīgi zālaugi, automātiski var tikt atzīta par “pastāvīgajām ganībām” Regulas Nr. 796/2004 2. panta pirmās daļas 2. punkta izpratnē. Turpretim jauktu vai vienīgi ar kokaugiem klātu platību gadījumā ir vajadzīga padziļināta pārbaude, kurā jāgūst pozitīvi pierādījumi par to efektīvu izmantošanu un attiecīgā gadījumā – tradicionālo lauksaimniecības veidu.
70. Turklāt Regulas Nr. 796/2004 8. panta 1. punktā un 30. panta 2. punktā (59) ir uzsvērts, ka, izvērtējot tiesības pretendēt uz atbalstu par platībām, efektīvai izmantošanai lauksaimniecībā vai tradicionālajiem lauksaimniecības veidiem ir svarīgāka nozīme nekā lauku elementiem. Saskaņā ar minētajām tiesību normām zemes gabali, kuros aug koki vai kuros ir tādi citi lauku elementi kā žogi, grāvji un uzbērumi, tik un tā ir uzskatāmi par lauksaimniecības zemes gabaliem, ja netiek ierobežota lauksaimnieciskā darbība vai šie lauku elementi ir daļa no vietējām lauksaimniecības tradīcijām (60).
71. Turpretim Regulas Nr. 1782/2003 132. panta 3. punkta otrajai daļai (par ekstensifikācijas maksājumu), uz kuru atsaucas Spānijas Karaliste, nav tiešas nozīmes, interpretējot jēdzienu “pastāvīgās ganības”. Ekstensifikācijas maksājums ir daļa no atbalsta shēmas, kura nav atkarīga no platības, kuras mērķis ir samazināt intensīvo lopkopību un kura ir tikusi piemērota jau pirms saimniecības maksājuma ieviešanas. Šajā saistībā lietotais jēdziens “ganības” raksturo nevis platību, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu, bet ir paredzēts tikai kā aritmētisks atskaites lielums ganāmpulka blīvuma, proti, ganāmpulka vienību un hektāru skaita attiecības, aprēķināšanai. Tomēr, pat ja, ņemot vērā faktu, ka “pastāvīgās ganības” tiek izmantotas it īpaši dzīvnieku audzēšanai, ir sagaidāma zināma jēdzienu līdzība, jēdziens “pastāvīgās ganības” ir jānosaka vienīgi tā īpašajā kontekstā.
72. Visbeidzot, jaukto un vienīgi ar kokaugiem klāto platību iekļaušana “pastāvīgo ganību” definīcijā atbilstoši Regulas Nr. 796/2004 2. panta pirmās daļas 2. punktam nepalielina ļaunprātīgas izmantošanas risku. Piemēram, Regulas Nr. 1782/2003 21. apsvērumā un 29. pantā gan ir paredzēts, ka maksājumi netiek veikti lauksaimniekiem, kuri ir mākslīgi radījuši nosacījumus saimniecības maksājumu saņemšanai, lai gūtu priekšrocības pretēji atbalsta shēmas mērķiem (61). Tomēr jauktas un vienīgi ar kokaugiem klātas platības, kuras, augstākais, formāli, proti, nevēloties izmantot šo platību lauksaimnieciskam potenciālam, tiek izmantotas tikai ar mērķi iegūt tiesības pretendēt uz atbalstu, nesaņem atbalstu arī saskaņā ar “pastāvīgo ganību” plašu definīciju, jo tai noteicošā ir zemes izmantošana lauksaimniecībā.
73. Tādējādi galu galā Regulās Nr. 1782/2003 un Nr. 796/2004, kuras bija piemērojamas attiecībā uz 2008. pieprasījumu gadu, sniegtā jēdziena “pastāvīgās ganības” plašā definīcija, kas ir balstīta uz platības efektīvu izmantošanu “pastāvīgajām ganībām” raksturīgai lauksaimnieciskai darbībai, ir ļoti līdzīga “pastāvīgo ganību” definīcijai, kura ir sniegta vēlākās Regulas Nr. 1307/2013 4. panta 1. punkta h) apakšpunktā. Tajā līdztekus vienīgi ar zālaugiem klātām platībām nepārprotami ir ietvertas arī ar citām augu sugām klātas platības, kuras saskaņā ar vietējo praksi var tikt izmantotas ganīšanai (62). No tā izriet, ka – lai arī Regula Nr. 1307/2013 principā neļauj izdarīt kategoriskus secinājumus par Regulas Nr. 796/2004 interpretāciju (63) – Regulas Nr. 796/2004 2. panta pirmās daļas 2. punktā definētais jēdziens “pastāvīgās ganības” katrā ziņā nav jāsaprot plašāk par Regulas Nr. 1307/2013 4. panta 1. punkta h) apakšpunktā definēto jēdzienu.
74. Šajā saistībā Regula Nr. 1307/2013 saimniecības maksājuma aprēķināšanā ļauj ņemt vērā, ka vienīgi ar zālaugiem klātas platības salīdzinājumā ar jauktām platībām un vienīgi ar kokaugiem klātām platībām parasti prasa atšķirīgus uzturēšanas izdevumus. Regulas Nr. 1307/2013 32. panta 5. punktā šim nolūkam ir paredzēts samazināšanas koeficients, ko fakultatīvi var piemērot dalībvalstis. Pēc iedarbības tas līdzinās proporcionālajai sistēmai, kāda, piemēram, ir paredzēta pārsūdzētajā spriedumā minētajā Grieķijas 2012. gada rīcības plānā (64) attiecībā uz Regulā Nr. 1307/2013 ietverto jauno tiesisko regulējumu (65). Piemērojot šādu sistēmu, lai aprēķinātu saimniecības maksājumu, “pastāvīgo ganību” hektāru kopējais skaits procentuāli tiek samazināts atkarībā no sastopamo kokaugu daudzuma.
75. Līdz ar to, interpretējot jēdzienu “pastāvīgās ganības” Regulas Nr. 796/2004 2. panta pirmās daļas 2. punktā kā platību, kas efektīvi tiek izmantota “pastāvīgajām ganībām” raksturīgai lauksaimnieciskai darbībai, tas nav pretrunā šādas proporcionālās sistēmas piemērošanai. Tas ļauj proporcionāli ņemt vērā zālaugu daudzumu pastāvīgo ganību platībās, aprēķinot atbalstu.
76. Tomēr tādējādi netiek apšaubīts, ka attiecīgā platība principā tiek atzīta par “pastāvīgajām ganībām”. Tas tādēļ, ka – pretēji Komisijas viedoklim –, kā tiesas sēdē pareizi norādīja Spānijas Karaliste, jautājums par tiesībām pretendēt uz atbalstu par “pastāvīgajām ganībām” ir jānoskaidro pirms jautājuma, vai, piemērojot proporcionālo sistēmu, atbalsts par šo platību var tikt procentuāli samazināts kokaugu esamības dēļ.
77. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa gan konstatēja, ka faktiska, efektīva zemes izmantošana lauksaimnieciskai darbībai ir principiāls nosacījums, lai saskaņā ar Regulu Nr. 1782/2003 rastos tiesības pretendēt uz atbalstu par šo zemi (66). Tomēr rezultātā Vispārējā tiesa apstiprināja Komisijas vērtējumu strīdīgajā Īstenošanas lēmumā, tādējādi piešķirot pārāk lielu nozīmi zālaugu veģetācijai kā indikatoram un galvenajam nosacījumam zemes atzīšanai par “pastāvīgajām ganībām” (67). Tādējādi pirmā apelācijas pamata pirmā daļa ir jāapstiprina.
b) Pirmā apelācijas pamata otrā daļa
78. Ar pirmā apelācijas pamata otro daļu Grieķijas Republika vēršas pret Vispārējās tiesas secinājumu pārsūdzētā sprieduma 66. punktā, ka neatkarīgi no jēdziena “pastāvīgās ganības” definīcijas strīdīgās platības bija tādas, par kurām nevarēja pretendēt uz atbalstu. Vispārējā tiesa – tāpat kā Komisija strīdīgajā Īstenošanas lēmumā – neesot pietiekami ņēmusi vērā, ka tikai neliela daļa no deklarētajām platībām tika izmantota tiesību uz saimniecības maksājumu aktivizēšanai (68).
79. Ar šo iebildumu Grieķijas Republika dod mājienu par tā dēvēto “buferzonas efektu”. Tas izriet no tā, ka daudziem lauksaimniekiem ir vairāk zemes nekā tiesību uz maksājumu, tādējādi tikai daļa no deklarētajām “pastāvīgajām ganībām” var būt pamats saimniecības maksājuma saņemšanai. Tā tiek mazināts lauksaimniecības fondu zaudējumu risks, kas pastāv, ja tiesību uz maksājumu aktivizēšanai tiek izmantotas platības, kas neatbilst noteiktajiem kritērijiem. Tas tādēļ, ka tiek pieņemts, ka pastāv vēl nedeklarētas platības, kas būtu atbilstīgas šiem kritērijiem. Tādējādi buferzonas efekts ir svarīgs faktors, aprēķinot korekcijas likmi, kas tiek noteikta atbilstoši kontroles sistēmas nepilnīguma pakāpei un no tā izrietošajam lauksaimniecības fondu zaudējumu riskam.
80. Tomēr pārsūdzētā sprieduma 66. punktā Vispārējā tiesa nav aplūkojusi korekcijas likmes aprēķināšanu, bet tikai precizējusi, ka neatkarīgi no “pastāvīgo ganību” izpratnes strīdīgās platības ir tādas, par kurām nevarēja pretendēt uz atbalstu. Kā liecina 40. punkts un tiesas sēdē ir apstiprinājusi Komisija, strīdīgās platības nav ne vienīgi ar zālaugiem klātas platības, ne jauktās platības vai vienīgi ar kokaugiem klātas platības, bet gan – ciktāl bija iespējams noteikt to atrašanās vietu – smilšains jūras krasts, mežs vai tamlīdzīgas platības.
81. Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.
c) Pirmā apelācijas pamata trešā daļa
82. Ar pirmā apelācijas pamata trešo daļu Grieķijas Republika iebilst pret nepietiekamu pamatojumu, – Vispārējas tiesas apsvērumos pārsūdzētā sprieduma 20.–22. punktā neesot pietiekami izklāstīts pirmajam prasības pamatam piemērotais pārbaudes kritērijs. Tajos neparādoties saistība ar pirmā prasības pamata juridisko pamatproblēmu, proti, Regulas Nr. 796/2004 2. panta pirmās daļas 2. punktā minētā jēdziena “pastāvīgās ganības” interpretāciju.
83. Šis iebildums ir balstīts uz nepietiekamu pārsūdzētā sprieduma 20.–22. punkta interpretāciju. Minētajiem apsvērumiem nemaz nav jāatspoguļo pirmajam prasības pamatam piemērotais juridiskās pārbaudes kritērijs. Tie, gluži otrādi, ir minēti pirms visu prasības pamatu juridiskā vērtējuma un izskaidro visam spriedumam būtiskos judikatūras principus par pierādīšanas un faktu izklāstīšanas pienākumu, kas ir jāievēro Komisijai, ja tā noraida lauksaimniecības fondu izdevumus Savienības tiesību pārkāpumu dēļ. Turpretim tiesību normas, kas Vispārējās tiesas skatījumā ir piemērojamas, interpretējot jēdzienu “pastāvīgās ganības”, ir izklāstītas pārsūdzētā sprieduma 27.–32. punktā. Šeit nav pieļauta nekāda kļūda tiesību piemērošanā.
84. Līdz ar to pirmā apelācijas pamata trešā daļa nav pamatota.
2. Otrais apelācijas pamats
85. Ar otro apelācijas pamatu Grieķijas Republika iebilst, pirmkārt, ka ir pārkāpts LESD 296. pants, saskaņā ar kuru Savienības tiesību aktiem ir jābūt pamatotiem, jo Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, noraidot iebildumu, ka strīdīgajam Īstenošanas lēmumam nav sniegts pietiekams pamatojums (par to a) nodaļā). Turklāt Grieķijas Republika norāda uz nepietiekamu pamatojumu pašā pārsūdzētajā spriedumā, jo Vispārējā tiesa šo spriedumu neesot pietiekami pamatojusi, pretēji prasībai, kas ir izvirzīta Tiesas statūtu 36. pantā apvienojumā ar Tiesas statūtu 53. panta pirmo daļu un Vispārējās tiesas Reglamenta 117. pantu (par to b) nodaļā).
a) Otrā apelācijas pamata pirmā daļa
86. Ar otrā apelācijas pamata pirmo daļu Grieķijas Republika apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 68.–76. punktā ir pārkāpusi LESD 296. panta prasības. Vispārējā tiesa, noraidot argumentu, ka strīdīgā Īstenošanas lēmuma pamatojumā Komisija nav ņēmusi vērā visus Grieķijas Republikas argumentus par jēdziena “pastāvīgās ganības” interpretāciju, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
87. Atsaucoties uz attiecīgo judikatūru, Vispārējā tiesa norāda (69), ka lēmuma par izdevumu finansēšanas no lauksaimniecības fondiem atteikumu pamatojums ir pietiekams tad, ja saistībā ar grāmatojumu noskaidrošanas procedūru notikusī korespondence un kopsavilkuma ziņojums liecina, ka attiecīgā dalībvalsts ir bijusi cieši iesaistīta šajā procesā un tāpēc ir zinājusi motīvus, uz kuriem lēmums ir balstīts. To pamatoto īpatnība, kas piemīt grāmatojumu noskaidrošanas procedūrai, kura paredz plašu dalībvalstu iesaisti. Atbilstoši Vispārējās tiesas secinājumiem pārsūdzētā sprieduma 72.–74. punktā, kurus Grieķijas Republika neapstrīd, jautājums par jēdziena “pastāvīgās ganības” interpretāciju šajā lietā grāmatojumu noskaidrošanas procedūrā ir apspriests. Tādēļ, noraidot Grieķijas Republikas apgalvojumu par nepietiekamu pamatojumu Komisijas lēmumā, nav pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā.
88. Līdz ar to otrā pamata pirmā daļa nav pamatota.
b) Otrā apelācijas pamata otrā daļa
89. Ir jānoraida arī ar otrā apelācijas pamata otro daļu izvirzītais iebildums, ka pašā pārsūdzētajā spriedumā nav pietiekami izanalizēta Grieķijas Republikas argumentācija par to, kā interpretēt jēdzienu “pastāvīgas ganības”.
90. Proti, Vispārējā tiesa ir detalizēti aplūkojusi jēdziena “pastāvīgās ganības” interpretāciju un šajā saistībā atsaukusies uz Grieķijas Republikas argumentiem (70). Šajā kontekstā Vispārējā tiesa it īpaši ir aplūkojusi arī saistībā ar otro apelācijas pamatu minētos Grieķijas Republikas argumentus par to, cik nozīmīgas Vidusjūras reģiona valstīm ir tiesības pretendēt uz atbalstu par Vidusjūras reģiona tipa ganībām, un par Regulā Nr. 1307/2013 ietverto jauno tiesisko regulējumu.
3. Trešais apelācijas pamats
91. Ar trešo apelācijas pamatu Grieķijas Republika iebilst pret Vispārējās tiesas secinājumiem pārsūdzētā sprieduma 88.–103. punktā, ka – neatkarīgi no jēdziena “pastāvīgās ganības” definīcijas – korekcijas likme 10 % apmērā attiecībā uz atbalstu lauksaimniekiem, kuri ir deklarējuši tikai ganības, ir samērīga. Šajā saistībā Grieķijas Republika būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir nepieļaujami papildinājusi strīdīgajā Īstenošanas lēmumā sniegto pamatojumu, kā arī šajā ziņā nepietiekami pamatojusi pārsūdzēto spriedumu (par to a) nodaļā) un pārkāpusi samērīguma principu (par to b) nodaļā).
a) Trešā apelācijas pamata pirmā daļa
92. Grieķijas Republika uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 88.–103. punktā ir pieļautas trīs kļūdas tiesību piemērošanā: pirmkārt, Vispārējā tiesa, pieņemot, ka ar pārkāpumiem administrācijas un kontroles sistēmā vien pietiek, lai pamatotu korekcijas likmi 10 % apmērā lauksaimniekiem, kuri ir deklarējuši tikai ganības, esot nepieļaujami papildinājusi strīdīgo Īstenošanas lēmumu. Tas tādēļ, ka šis lēmums esot balstīts vienīgi uz tiesību pretendēt uz atbalstu par platībām, kas deklarētas kā “pastāvīgās ganības”, neesamību un līdz ar to uz Regulas Nr. 796/2004 2. panta pirmās daļas 2. punktā minētā jēdziena “pastāvīgās ganības” nepareizu interpretāciju. Otrkārt, Vispārējā tiesa neesot aplūkojusi nepamatoto korekcijas likmes palielinājumu līdz 10 % salīdzinājumā ar 5 % iepriekšējā gadā un konstatētos uzlabojumus klasiskajās pārbaudēs uz vietas. Treškārt, spriedumā neesot pietiekami iztirzāts tā dēvētais “buferzonas efekts” (71) un tā ietekme uz korekcijas likmi.
93. Tomēr – pretēji Grieķijas Republikas uzskatam – kopsavilkuma ziņojums, kurā ir ietverts strīdīgā Īstenošanas lēmuma pamatojums, liecina, ka korekcijas likmi 10 % apmērā attiecībā uz atbalstu lauksaimniekiem, kas ir deklarējuši tikai ganības, Komisija galvenokārt ir pamatojusi nevis ar to, ka par konkrētajām platībām nav tiesību pretendēt uz atbalstu, bet gan ar kontroles sistēmas trūkumiem. Tiesību pretendēt uz atbalstu neesamība ir izmantota tikai kā norāde uz nepilnībām pārbaudēs uz vietas. Attiecīgi, pārsūdzētajā spriedumā pamatodama korekcijas likmi ar atsevišķām kontroles sistēmas nepilnībām (72), Vispārējā tiesa nav papildinājusi Komisijas lēmumu, pieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā.
94. Vispārējā tiesa ir arī nepārprotami aplūkojusi konstatēto uzlabojumu pārbaudēs uz vietas nozīmi (73), iepriekšējā gada korekcijas likmi (74) un buferzonas efektu (75).
95. Ņemot to vērā, šā vērtējuma rezultāts, proti, ka kontroles sistēmas nepilnības pamato korekcijas likmi neatkarīgi no jautājuma par “pastāvīgo ganību” definīciju, nav uzskatāms ne par Komisijas pamatojuma nepieļaujamu papildinājumu, ne par nepietiekami pamatotu. Tāpēc trešā apelācijas pamata pirmā daļa nav pamatota.
b) Trešā apelācijas pamata otrā daļa
96. Grieķijas Republika uzskata, ka tas, ka pārsūdzētā sprieduma 88.–103. punktā tika apstiprināta korekcijas likme 10 % apmērā attiecībā uz atbalstu lauksaimniekiem, kuri ir deklarējuši tikai ganības, ir samērīguma principa pārkāpums. Korekcijas likmei esot bijis jābūt 5 %. Korekcijas likme 10 % apmērā esot noteikta, jo kontroles sistēmas nepilnības esot novērtētas attiecībā uz visām deklarētajām platībām – pietiekami neņemot vērā buferzonas efektu (76).
97. Saskaņā ar kritērijiem (77), uz ko ir balstījusies Vispārējā tiesa un kas ir izstrādāti judikatūrā, vienotās korekcijas likmes apmērs ir atkarīgs no kontroles sistēmas nepilnīguma pakāpes un no tā izrietošā lauksaimniecības fondu zaudējumu riska Savienības tiesībās neparedzētu izdevumu dēļ. Nosakot korekcijas likmi, vienmēr ir jāņem vērā samērīguma princips.
98. Šajā lietā Vispārējā tiesa atbilstoši Komisijas viedoklim ir pieņēmusi, ka konstatētie pārkāpumi saistībā ar ZGIS‑ĢIS un pārbaudēm uz vietas ir jāvērtē kā nopietni trūkumi kontroles sistēmas īstenošanā, kas parasti rada augstu zaudējumu risku fondiem. Vispārējās tiesas skatījumā saskaņā ar Komisijas Pamatnostādnēm attiecībā uz finansiālo seku aprēķinu ELVGF Garantiju nodaļas grāmatojumu noskaidrošanas lēmuma sagatavošanas ietvaros (78) tas principā pamatotu korekcijas likmi 25 % apmērā (79). Tiesas sēdē apelācijas tiesvedībā Komisija pat ir norādījusi, ka tā ir apsvērusi korekcijas likmes piemērošanu līdz 50 % apmērā. Vēlākajā strīdīgo platību atkārtotā uzskaitē Grieķijā, pamatojoties uz paplašinātu definīciju, tika reģistrēts platību, par kurām ir tiesības pretendēt uz atbalstu, samazinājums par aptuveni 50 %, kas atklāja sākotnējās problēmas kontroles sistēmas īstenošanā apjomu. Arī uz šo aspektu jau ir norādīts arī pārsūdzētajā spriedumā (80). Tādējādi iemesls tam, ka ir noteikta salīdzinājumā ar 25 % vai 50 % ļoti samazināta korekcijas likme 10 % apmērā, ir buferzonas efekta ņemšana vērā (81).
99. Šie apsvērumi dokumentē to, ka Vispārējā tiesa ir pietiekami izvērtējusi samērīguma principu un šajā ziņā būtiskos aspektus, nepieļaujot kļūdas tiesību piemērošanā. Turklāt šajā kontekstā vienmēr ir jāņem vērā, ka runa ir par vienotas likmes korekciju. Šķiet, ka tieši to neievēro Grieķijas Republika, vēloties, lai kontroles sistēmas nepilnības tiktu ņemtas vērā tikai tiktāl, ciktāl tās ir radušās saistībā ar platībām, kas ir izmantotas tiesību uz maksājumiem aktivizēšanai.
100. Turklāt Grieķijas Republika apgalvo, ka samērīguma principa pārkāpums izriet no tā, ka secinājumi pārsūdzētā sprieduma 103. punktā ir pretrunā Tiesas secinājumiem spriedumā lietā Planes Bresco (82). Tomēr nav saskatāms, kāda nozīme, novērtējot korekcijas likmes samērīgumu, būtu citētajam sprieduma Planes Bresco fragmentam, kurā pastāvīgo ganību platības saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 44. panta 2. punktu, par kurām ir tiesības pretendēt uz atbalstu, ir konceptuāli nošķirtas no lauksaimnieka tiesību uz maksājumu aprēķinam sākotnēji izmantotajām lopbarības platībām saskaņā ar šīs regulas 43. panta 2. punktu.
101. Līdz ar to arī trešā apelācijas pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.
4. Starpsecinājumi
102. Rezultātā ir jākonstatē, ka ir jāapstiprina tikai pirmā apelācijas pamata pirmā daļa. Vispārējā tiesa, pārsūdzētajā spriedumā balstoties uz Regulas Nr. 796/2004 2. panta pirmās daļas 2. punktā minētā jēdziena “pastāvīgās ganības” pārāk šauru interpretāciju, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
103. Tomēr šī kļūda tiesību piemērošanā šajā lietā nenozīmē, ka pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ (83). Tas tādēļ, ka Vispārējā tiesa nepārprotami ir secinājusi, ka integrētās administrācijas un kontroles sistēmas nepilnības pamato noteikto korekcijas likmi 10 % apmērā lauksaimniekiem, kuri ir deklarējuši tikai ganības, neatkarīgi no jautājuma par “pastāvīgo ganību” definīciju (84). Tādējādi Vispārējā tiesa pati ir norādījusi pamatojumu, uz kuru ir balstīta pārsūdzētā sprieduma rezolutīvā daļa neatkarīgi no jēdziena “pastāvīgās ganības” interpretācijas. Šo Vispārējās tiesas secinājumu Grieķijas Republika nav sekmīgi apstrīdējusi. Tādēļ pirmā apelācijas pamata pirmās daļas apstiprināšana nevar būt pamats pārsūdzētā sprieduma atcelšanai.
104. Turklāt šo secinājumu neliek apšaubīt tas, ka šajā lietā ne tikai atbalsts lauksaimniekiem, kuri ir deklarējuši tikai ganības, bet arī viss atbalsts, ko skāra strīdīgajā Īstenošanas lēmumā noteiktie samazinājumi, ir ar deklarēto lauksaimniecības zemi saistīts atbalsts (85).
105. Proti, pirmkārt, papildu platībatkarīgais atbalsts ir saistīts nevis ar pastāvīgo ganību kā platības, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu, esamību, bet gan ar konkrētu lauksaimniecības produktu audzēšanai izmantotām platībām (86). Otrkārt, apelācijas sūdzībā Grieķijas Republika ir iebildusi pret Vispārējās tiesas secinājumiem par atbalsta samazinājumiem attiecībā uz platībatkarīgiem lauku attīstības pasākumiem nevis saistībā ar to, vai pastāv tiesības pretendēt uz atbalstu par izmantotajām platībām un vai šie samazinājumi ir samērīgi, bet gan tikai saistībā ar to, ka Īstenošanas lēmums 2013/214 nav ņemts vērā attiecībā uz 2008. pieprasījumu gadu/2010. finanšu gadu (87).
106. Tādējādi nevar būt nekādas nozīmes secinājumam, vai Vispārējā tiesa, interpretēdama jēdzienu “pastāvīgās ganības”, saistībā ar šo apelācijas sūdzību novērtējot samazinājumus attiecībā uz papildu platībatkarīgo atbalstu un platībatkarīgajiem lauku attīstības pasākumiem, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
C. Apelācijas pamati saistībā ar Vispārējās tiesas vērtējumu par finanšu korekciju 5 % apmērā attiecībā uz papildu platībatkarīgo atbalstu
107. Ar ceturto un piekto apelācijas pamatu Grieķijas Republika iebilst pret Vispārējās tiesas vērtējumu par vienotas likmes korekciju 5 % apmērā attiecībā uz papildu platībatkarīgo atbalstu (88).
1. Ceturtais apelācijas pamats
108. Ar ceturto apelācijas pamatu Grieķijas Republika apgalvo, ka nepareizi un nepietiekami pamatoti ir interpretēts un piemērots Regulas (EK) Nr. 1290/2005 (89) 31. pants apvienojumā ar Regulas (EK) Nr. 885/2006 (90) 11. pantu. Tajos ir prasīts, lai Komisija pēc savas iniciatīvas visus pārbaužu rezultātus, uz kuriem galu galā pamatojas finanšu korekcija, apspriestu ar attiecīgo dalībvalsti divpusējā sanāksmē.
109. Vispārējā tiesa divpusējai sanāksmei nav piešķīrusi tādu nozīmi. Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka saskaņā ar Regulas Nr. 885/2006 11. panta 1. punkta pirmo daļu uz sacīkstes principu balstītā procedūra, kuras rezultātā tiek pieņemts lēmums par grāmatojumu noskaidrošanu, tiek uzsākta ar pirmo rakstveida paziņojumu, ar kuru dalībvalsts ir pilnībā jāinformē par pārbaužu rezultātiem, lai tai garantētu iespēju paust savu viedokli (91). Ja Komisija ir izpildījusi šo informēšanas pienākumu, dalībvalsts nevar atsaukties uz to, ka rezultāti nav apspriesti arī divpusējā sanāksmē saskaņā ar Regulas Nr. 885/2006 11. panta 1. punkta trešo daļu (92).
110. Šī interpretācija neatklāj kļūdu tiesību piemērošanā.
111. Ne Regulas Nr. 1290/2005 31. pantā, ne Regulas Nr. 885/200[6] 11. pantā nav prasību attiecībā uz divpusējās sanāksmes saturu. Pirmajā minētajā normā ir vienīgi paredzēts, ka dalībvalsts par pārbaudes rezultātiem ir jāinformē rakstveidā, bet otrajā minētajā normā tas ir precizēts tādējādi, ka tas ir jāizdara jau ar pirmo rakstveida paziņojumu.
112. Pašas divpusējās sanāksmes galvenais mērķis tad vairs nav informēt dalībvalsti, bet ar to jau šajā agrīnajā procedūras posmā, pamatojoties uz iepriekš notikušo informācijas apmaiņu, ir jādod iespēja panākt saskaņā ar Regulas Nr. 1290/2005 31. panta 3. punktu nepieciešamo vienošanos par pārkāpumu juridisko vērtējumu un veicamajiem pasākumiem.
113. Turklāt Vispārējā tiesa savu viedokli par to procesuālo garantiju saturu, kas paredzētas Regulas Nr. 1290/2005 31. pantā apvienojumā ar Regulas Nr. 885/2006 11. pantu, ir loģiski saprotami piemērojusi šīs lietas pamatā esošajiem faktiem (93).
114. Piedevām Vispārējās tiesas apsvērumi ir arī pietiekami detalizēti un saprotami. Tādējādi ir jānoraida arī Grieķijas Republikas izteiktā kritika, ka Vispārējās tiesas pamatojums attiecībā uz minētajām procesuālajām garantijām ir nepilnīgs un pretrunīgs.
115. Līdz ar to ceturtais apelācijas pamats kopumā nav pamatots.
2. Piektais apelācijas pamats
116. Ar piekto apelācijas pamatu Grieķijas Republika iebilst pret papildu platībatkarīgajam atbalstam noteiktās korekcijas likmes 5 % apmērā nepietiekamo pamatojumu, kā arī nepieļaujamo strīdīgā Īstenošanas lēmuma pamatojuma papildināšanu pārsūdzētā sprieduma 126.–128. punktā, kā arī 132. un 133. punktā.
117. Pretēji Komisijas viedoklim šis piektais apelācijas pamats nav jānoraida kā nepieņemams. Lai gan tā pamatojums – tāpat kā jau arī citas apelācijas sūdzības vietas – ir neskaidrs, tomēr būtībā, arī tieši tāpēc, ka ir sniegtas atsauces uz konkrētiem sprieduma fragmentiem, tas ir pietiekami konkrēts, lai pārbaudītu tā pamatotību.
118. Tomēr, pretēji Grieķijas Republikas viedoklim, aspekti, kuri bija galvenie, nosakot korekcijas likmi 5 % apmērā papildu platībatkarīgajam atbalstam, skaidri izriet no pārsūdzētā sprieduma (94). Proti, tas attiecas uz jau minētajām nepilnībām kontroles sistēmā, kuras – kā jau norādīts – izriet arī no kopsavilkuma ziņojuma (95), kā arī uz papildu platībatkarīgajam atbalstam mazsvarīgo buferzonas efektu (96) un līdz ar to faktu, ka samazinājuma likme 5 % apmērā papildu platībatkarīgajam atbalstam bija augstāka par attiecīgo likmi 2 % apmērā atbalstam lauksaimniekiem, kuri nebija deklarējuši ganības (97). Savos attiecīgajos apsvērumos Vispārējā tiesa ir pienācīgi ņēmusi vērā arī Grieķijas Republikas atbilstīgos argumentus.
119. Tādējādi arī piektais apelācijas pamats izrādās nepamatots.
D. Par apelācijas pamatu saistībā ar Vispārējās tiesas vērtējumu par finanšu korekciju 5 % apmērā attiecībā uz platībatkarīgajiem lauku attīstības pasākumiem (sestais apelācijas pamats)
120. Sestais apelācijas pamats attiecas uz vienotas likmes korekciju 5 % apmērā lauku attīstības jomā, ciktāl Vispārējā tiesa to nav atcēlusi (98).
121. Šajā saistībā Grieķijas Republika apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav visaptveroši izskatījusi tās pirmajā instancē izvirzīto iebildumu, un to var pielīdzināt nepietiekamam pamatojumam. Piemēram, iebildumu par to, ka nav pietiekami ņemta vērā jau ar Īstenošanas lēmumu 2013/214 veiktā korekcija atbalstam lauku attīstībai, Vispārējā tiesa esot izskatījusi tikai attiecībā uz 2008. pieprasījumu gadu/2009. finanšu gadu, nevis attiecībā uz 2008. pieprasījumu gadu/2010. finanšu gadu.
122. Prasības pirmajā instancē pieteikumā Grieķijas Republika prasības pamatā par 5 % korekciju lauku attīstības atbalstam sākotnēji esot norādījusi uz nepietiekamu pamatojumu, kā arī kļūdu faktu vērtējumā un samērīguma principa pārkāpumu un tādējādi apstrīdējusi attiecīgo korekciju kopumā (proti, 5 % attiecīgo izdevumu, kas atbilst 10 504 391,90 EUR (99)). Turklāt Grieķijas Republika esot iebildusi pret to, ka Komisija nav pietiekami ņēmusi vērā iepriekšējo, ar Īstenošanas lēmumu 2013/214 tādu pašu iemeslu dēļ piemēroto korekciju, kuras apmērs bija 6 175 094,49 EUR, jo no 10 504 391,90 EUR tā ir atskaitījusi tikai 2 588 231,20 EUR (100). Šā Grieķijas Republikas argumenta mērķis esot bijis nevis korekcijas pamatsummas attiecībā uz lauku attīstības atbalstu (5 % attiecīgo izdevumu, 10 504 391,90 EUR), bet gan strīdīgā Īstenošanas lēmuma atcelšana, ciktāl, aprēķinot no šīs pamatsummas atskaitāmo summu, nebija pienācīgi ņemts vērā Īstenošanas lēmums 2013/214.
123. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa vispirms noraidīja iebildumu par nepietiekamu pamatojumu, kā arī – lai gan netieši – iebildumu par kļūdainu faktu vērtējumu un samērīguma principa pārkāpumu (101). Šajā saistībā Grieķijas Republika pārmeta Komisijai, ka tā nav pietiekami ņēmusi vērā pārbaužu uz vietas pieaugumu, lai gan šīs pastiprinātās pārbaudes esot ievērojami samazinājušas atklāto kļūdu risku. Vispārējā tiesa ir izvērtējusi šo iebildumu pēc būtības un to noraidījusi, kaut arī tā nav vēlreiz skaidri minējusi kļūdainā faktu vērtējuma un samērīguma principa pārkāpuma juridisko pamatojumu (102). Šis noraidījums ļauj secināt, ka Vispārējā tiesa ir kopumā noraidījusi Grieķijas Republikas lūgumu atcelt korekciju 5 % apmērā attiecībā uz atbalstu lauku attīstībai.
124. Turpretim, runājot par attiecīgā prasības pamata otro daļu, kura bija par to, ka nav pietiekami ņemta vērā jau ar iepriekšējo Īstenošanas Lēmumu 2013/214 veiktā korekcija, un uz kuru attiecas šis apelācijas pamats, Vispārējā tiesa Grieķijas Republikas vēlmi daļēji ir apmierinājusi. Neraugoties uz pašas iegūto informāciju un aprēķiniem, Vispārējā tiesa secināja, ka nav saskatāms, kā ir tikušas aprēķinātas summas, ko Komisija bija atskaitījusi no korekcijas 5 % apmērā attiecībā uz atbalstu lauku attīstībai. Tādējādi Vispārējā tiesa secināja, ka strīdīgajā Īstenošanas lēmumā nav sniegts pietiekams pamatojums attiecībā uz to, vai ir ņemta vērā iepriekšējā, ar Īstenošanas lēmumu 2013/214 veiktā korekcija atbalstam lauku attīstībai (103).
125. Tomēr savos attiecīgajos apsvērumos gan pārsūdzētā sprieduma pamatojumā, gan rezolutīvajā daļā Vispārējā tiesa bez redzama iemesla ir minējusi tikai ar strīdīgo Īstenošanas lēmumu veikto korekciju attiecībā uz 2008. pieprasījumu gadu/2009. finanšu gadu un attiecīgi atskaitīto summu (korekcija 5 007 867,36 EUR apmērā, atskaitījums 2 318 055,75 EUR apmērā un galīgā summa 2 689 811,61 EUR apmērā (104)). Tomēr savā prasības pieteikumā pirmajā instancē Grieķijas Republika nepārprotami bija atsaukusies uz visas korekcijas attiecībā uz atbalstu lauku attīstībai ar Īstenošanas lēmumu 2013/214 vērā ņemšanu strīdīgajā Īstenošanas lēmumā, jo abi šie lēmumi attiecās gan uz 2008. pieprasījumu gadu/2009. finanšu gadu, gan uz 2008. pieprasījumu gadu/2010. finanšu gadu. No Īstenošanas lēmuma 2013/214 un strīdīgā Īstenošanas lēmuma, kā arī no attiecīgajiem kopsavilkuma ziņojumiem patiešām izriet, ka abos īstenošanas lēmumos ir paredzētas korekcijas atbalstam lauku attīstībai attiecībā uz 2008. pieprasījumu gadu/2009. finanšu gadu un 2008. pieprasījumu gadu/2010. finanšu gadu (105).
126. Tādēļ tas, ka Vispārējā tiesa savos apsvērumos ir iekļāvusi tikai korekciju attiecībā uz 2008. pieprasījumu gadu/2009. finanšu gadu, nozīmē, ka tā nav visaptveroši izskatījusi Grieķijas Republikas argumentāciju. Tādējādi nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu (106).
127. Tādējādi sestais apelācijas pamats ir pamatots.
128. Turklāt no apsvērumiem šo secinājumu 122. un 125. punktā izriet, ka – pretēji Komisijas apgalvojumam – šis apelācijas pamats nepapildina pirmajā instancē izvirzītos prasības pamatus. Šis apelācijas pamats arī attiecas uz pārsūdzētā sprieduma pamatojumu un jautājumu par to, vai Vispārējā tiesa ir pietiekami izskatījusi Grieķijas Republikas argumentāciju, nevis – kā to apgalvo Komisija – uz faktu jautājumiem, kuri nevar tikt pārskatīti apelācijas instancē.
129. Tomēr ir jāpiekrīt Komisijai secinot, ka pārsūdzētā sprieduma rezolutīvā daļa kontekstā ar šā sprieduma pamatojumu ir jāsaprot tādējādi, ka korekciju 5 % apmērā atbalstam lauku attīstībai attiecībā uz 2008. pieprasījumu gadu/2009. finanšu gadu Vispārējā tiesa ir atcēlusi nevis attiecībā uz atbalsta pamatsummu, bet tikai attiecībā uz (nepietiekamo) summu, kuru Komisija no šīs pamatsummas ir atskaitījusi, lai ņemtu vērā jau ar Īstenošanas lēmumu 2013/214 veikto korekciju (107). Līdz ar to šis apelācijas pamats ir jāsaprot tādējādi, ka Grieķijas Republika lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl attiecībā uz atbalstu lauku attīstībai Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā jau ar Īstenošanas Lēmumu 2013/214 to pašu iemeslu dēļ veikto korekciju par 2008. pieprasījumu gadu/2010. finanšu gadu.
VI. Pārsūdzētā sprieduma atcelšana un galīgais spriedums lietā
130. Saskaņā ar Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja apelācija ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu. Tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.
131. Pirmā apelācijas pamata pirmā daļa un sestais apelācijas pamats ir pamatoti. Tomēr jau tika secināts, ka pirmā apelācijas pamata pirmās daļas apstiprināšana nevar būt pamats pārsūdzētā sprieduma atcelšanai (108). Tādējādi pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ tikai attiecībā uz Vispārējās tiesas vērtējumu par finanšu korekciju 5 % apmērā attiecībā uz atbalstu lauku attīstībai, uz ko attiecas sestais apelācijas pamats.
132. Šajā ziņā tiesvedības stadija ļauj taisīt galīgo spriedumu lietā. Vispārējā tiesa ir izskatījusi iebildumu par korekcijas divkāršu piemērošanu tikai attiecībā uz 2008. pieprasījumu gadu/2009. finanšu gadu. Tomēr tās apsvērumi, saskaņā ar kuriem Komisija nevarēja pamatoti paskaidrot, kādā mērā Īstenošanas lēmumā 2013/214 noteiktā korekcija ir ietekmējusi strīdīgajā Īstenošanas lēmumā paredzētās korekcijas apmēru, ir attiecināmi arī uz korekciju attiecībā uz 2008. pieprasījumu gadu/2010. finanšu gadu. Tādējādi šajā ziņā Tiesa var taisīt galīgo spriedumu lietā.
VII. Tiesāšanās izdevumi
133. Tiesas Reglamenta 138. panta 3. punktā, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, ir paredzēts, ka, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr Tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var arī nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.
134. Šajā gadījumā Grieķijas Republikai spriedums ir daļēji labvēlīgs gan saistībā ar apelācijas tiesvedību, gan tiesvedību pirmajā instancē.
135. Tādēļ gan par tiesāšanās izdevumiem pirmajā instancē, gan par tiesāšanās izdevumiem apelācijas tiesvedībā šķiet pamatoti lemt, ka Grieķijas Republika sedz vienu trešdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina vienu trešdaļu no Komisijas tiesāšanās izdevumiem un ka Komisija sedz divas trešdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina divas trešdaļas no Grieķijas Republikas tiesāšanās izdevumiem.
VIII. Secinājumi
136. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai nospriest:
1) Atcelt Vispārējās tiesas 2017. gada 30. marta spriedumu (T‑112/15, EU:T:2017:239) daļā, kurā Vispārējā tiesa ir noraidījusi iebildumu par korekcijas divkāršu piemērošanu viena un tā paša iemesla dēļ attiecībā uz 2008. pieprasījumu gadu/2010. finanšu gadu saistībā ar finanšu korekciju 5 % apmērā atbalstam lauku attīstībai un piespriedusi Grieķijas Republikai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē.
2) Atcelt Komisijas 2014. gada 19. decembra Īstenošanas lēmumu 2014/950/ES attiecībā uz Grieķijas Republikas izdevumiem ELFLA atbalsta lauku attīstībai jomā 2. prioritārā virziena (2007–2013, platībatkarīgie pasākumi) ietvaros, ciktāl tas attiecas uz Komisijas 2013. gada 2. maija Īstenošanas lēmuma 2013/214/ES ņemšanu vērā, aprēķinot korekciju 2010. finanšu gadam, saistībā ar nepilnībām lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēmā (ZGIS) un pārbaudēs uz vietas (otrais pīlārs, 2008. pieprasījumu gads).
3) Apelācijas sūdzību pārējā daļā noraidīt.
4) Grieķijas Republika sedz vienu trešdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā, kā arī atlīdzina vienu trešdaļu no Komisijas tiesāšanās izdevumiem pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.
5) Komisija sedz divas trešdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā, kā arī atlīdzina divas trešdaļas no Grieķijas Republikas tiesāšanās izdevumiem pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.