VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta paplašinātā sastāvā)
2018. gada 26. novembrī (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Institucionālās tiesības – Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības – Līgums, kurā ir noteikta izstāšanās kārtība – LES 50. pants – Padomes lēmums, ar ko ir atļauts sākt sarunas ar Apvienoto Karalisti, lai noslēgtu minēto līgumu – Apvienotās Karalistes pilsoņi, kuru dzīvesvieta ir citā Savienības dalībvalstī – Sagatavojošs tiesību akts – Nepārsūdzams akts – Tieša skāruma neesamība – Nepieņemamība
Lieta T‑458/17
Harry Shindler, Porto d’Askoli [Porto d’Ascoli] (Itālija) un citi prasītāji, kuru vārdi ir iekļauti pielikumā (1) un kurus pārstāv J. Fouchet, avocat,
prasītāji,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv M. Bauer un R. Meyer, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un kurā ir lūgts atcelt Padomes lēmumu (ES, Euratom) (2017. gada 22. maijs), ar ko pilnvaro sākt sarunas ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti par līgumu, kurā nosaka tās izstāšanās kārtību no Eiropas Savienības (dokuments XT 21016/17), tai skaitā šā lēmuma pielikumu, kurā ir noteiktas norādes sarunām par minēto līgumu (dokuments XT 21016/17 ADD 1 REV 2).
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni] (referents), tiesneši L. Madise [L. Madise], R. da Silva Pasošs [R. da Silva Passos], K. Kovalika-Baņčika [K. Kowalik-Bańczyk] un K. Makiokī [C. Mac Eochaidh],
sekretāre: M. Maresko [M. Marescaux], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2018. gada 5. jūlija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2016. gada 23. jūnijā Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pilsoņi referendumā pauda viedokli par labu tam, ka viņu valsts izstājas no Eiropas Savienības.
2 2017. gada 13. martā Apvienotās Karalistes parlaments pieņēma European Union (Notification of Withdrawal) Act 2017 (2017. gada likums par Eiropas Savienību (Paziņojums par izstāšanos)), kurā premjerministram tika atļauts paziņot par Apvienotās Karalistes nodomu izstāties no Savienības atbilstoši LES 50. panta 2. punktam.
3 Apvienotās Karalistes premjerministrs 2017. gada 29. martā paziņoja Eiropadomei par šīs dalībvalsts nodomu izstāties no Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (Euratom) (turpmāk tekstā – “paziņojums par nodomu izstāties”).
4 Eiropadome ar tajā pašā datumā pieņemtu deklarāciju norādīja, ka tā paziņojumu par nodomu izstāties ir saņēmusi.
5 Eiropadome 2017. gada 29. aprīlī pieņēma pamatnostādnes, kurās ir noteikti LES 50. pantā paredzēto sarunu ietvari un paredzēti vispārējie principi un nostājas, ko Savienība šo sarunu gaitā aizstāvēs.
6 Eiropas Savienības Padome 2017. gada 22. maijā, pamatojoties uz LES 50. panta noteikumiem kopsakarā ar LESD 218. panta 3. punktu, pēc Eiropas Komisijas 2017. gada 3. maija ieteikuma pieņēma lēmumu, ar kuru Eiropas Komisija tika pilnvarota sākt sarunas ar Apvienoto Karalisti par līgumu, kurā nosaka Apvienotās Karalistes izstāšanās kārtību no Eiropas Savienības un Euratom (turpmāk tekstā – “līgums par izstāšanās kārtību” vai “izstāšanās līgums”) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
7 Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir noteikta kā Savienības sarunu vedējs (1. pants) un ir norādīts, ka sarunas tiek risinātas saskaņā ar nostādnēm, ko pieņēmusi Eiropadome, un atbilstīgi sarunu norādēm, kas izklāstītas minētā lēmuma pielikumā (2. pants).
8 Apstrīdētā lēmuma pielikumā (dokuments XT 21016/17 ADD 1 REV 2) ir iekļautas sarunu norādes sarunu pirmajam posmam, tostarp attiecībā uz pilsoņu tiesībām, vienotu finansiālu norēķinu, tirgū laistu preču situāciju un Savienības tiesībās balstīto procedūru iznākumu, citiem ar Savienības darbību saistītiem administratīviem jautājumiem, kā arī līguma par izstāšanās kārtību pārvaldību.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
9 Ar prasības pieteikumu, kas reģistrēts 2017. gada 21. jūlijā, prasītājs Harry Shindler un pārējie prasītāji, kuru vārdi ir iekļauti pielikumā, cēla šo prasību.
10 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējas tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 16. oktobrī, Padome atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktam izvirzīja iebildi par nepieņemamību.
11 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 20. oktobrī, Komisija saskaņā ar Reglamenta 143. pantu lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā Padomes prasījumu atbalstam.
12 2017. gada 30. novembrī prasītāji iesniedza savus apsvērumus saistībā ar iebildi par nepieņemamību.
13 Pēc devītās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.
14 Pēc tiesneša referenta ierosinājuma Vispārējā tiesa (devītā palāta paplašinātā sastāvā) atbilstoši Reglamenta 130. panta 6. punktam nolēma uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu, kura aprobežojās ar prasības pieņemamību.
15 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2018. gada 5. jūlija tiesas sēdē.
16 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu, tai skaitā tā pielikumā iekļautās sarunu norādes;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izmaksas, tai skaitā advokāta izdevumus 5000 euro apmērā.
17 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt kā acīmredzami nepieņemamu;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 5. septembrī, prasītāji ir iesnieguši jaunu pierādījumu Reglamenta 85. panta izpratnē, par kuru Padomei tika sniegta iespēja izteikties.
Juridiskais pamatojums
19 Padome apgalvo, ka ar LESD 263. pantu pamatotā prasība ir acīmredzami nepieņemama, jo fiziska vai juridiska persona nevar celt prasību par attiecīgo lēmumu un prasītājiem nav nedz intereses celt prasību, nedz locus standi.
20 Prasītāji apstrīd Padomes argumentāciju un uzskata, ka prasība ir pieņemama.
Par prasības pieņemamību
21 Vispārējā tiesa uzskata, ka ir lietderīgi lemt par to, vai par apstrīdēto lēmumu var celt prasību, kā arī par prasītāju locus standi LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē un šajā ziņā pārbaudīt, vai apstrīdētais lēmums tieši skar prasītājus. Konkrētāk, ir jāizvērtē, vai apstrīdētais lēmums tieši ietekmē prasītāju tiesisko stāvokli.
22 Padome apgalvo, ka par apstrīdēto lēmumu nevar celt prasību par tiesību akta atcelšanu, jo attiecībā uz prasītājiem runa ir tikai par pagaidu pasākumu vai sagatavojošu pasākumu, kura mērķis ir sagatavot LES 50. pantā paredzēto līgumu, kurā ir noteikta izstāšanās kārtība. Fakts, ka Komisijai ir piešķirtas pilnvaras sākt sarunas Savienības vārdā un tās veikt saskaņā ar Eiropadomes pieņemtām pamatnostādnēm un atbilstoši sarunu norādēm, kas pievienotas apstrīdētā lēmuma pielikumā, neietekmē prasītāju tiesisko stāvokli, kurš paliek tāds pats gan pirms, gan pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.
23 Turklāt Padome apgalvo, ka prasītājiem nav locus standi LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, jo tostarp apstrīdētais lēmums tos tieši neskar. It īpaši, apstrīdētais lēmums nekādi neietekmējot prasītāju tiesisko stāvokli. Pirmkārt, LES 50. pantā paredzētā procedūra neesot aizsākta ar apstrīdēto lēmumu, bet gan ar paziņojumu par nodomu izstāties. Ja Padome nebūtu pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, LES 50. pantā paredzētā procedūra būtu turpinājusies un divus gadus pēc paziņojuma par nodomu izstāties Apvienotā Karaliste būtu izstājusies no Savienības bez līguma par izstāšanās kārtību. Otrkārt, apstrīdētajā lēmumā paziņojums par nodomu izstāties neesot ticis “atzīts”, bet gan esot tikai izdarīti secinājumi no šā valsts līmenī pieņemtā lēmuma, nekādi neietekmējot prasītāju tiesības. Neatkarīgi no apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Apvienotā Karaliste turpinot būt Savienības dalībvalsts līdz tās izstāšanās datumam un uz prasītājiem turpinot attiekties tiesības, kuras tie šajā saistībā ir ieguvuši no Līgumiem. Tikai LES 50. pantā paredzētās procedūras noslēgumā prasītāju tiesības varētu tikt ietekmētas, turklāt tādā apmērā, ko nav iespējams paredzēt.
24 Prasītāji apgalvo, ka par apstrīdēto lēmumu var celt prasību atcelt tiesību aktu. Tie arī apgalvo, ka viņu locus standi izriet no apstākļa, ka viņi ir ārvalstīs dzīvojoši Apvienotās Karalistes pilsoņi un Savienības pilsoņi, ka viņi dzīvo citā Savienības dalībvalstī un ka viņiem saistībā normatīvo aktu, kas tiek saukts par “15 years rule” (15 gadu noteikums), bija atņemtas tiesības balsot 2016. gada 23. jūnija referendumā un 2015. gada 7. maija vispārējās vēlēšanās, kuru rezultātā amata pilnvaras ieguva parlamenta deputāti, kas “apstiprināja” referendumu, pieņemot 2017. gada likumu par Eiropas Savienību (Paziņojums par izstāšanos).
25 Pirmkārt, prasītāji apgalvo, ka apstrīdētajam lēmumam ir tieša ietekme uz tiesībām, kuras viņi ir ieguvuši no Līgumiem, tostarp attiecībā uz viņu Savienības pilsoņu statusu un viņu tiesībām balsot Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanās, viņu tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, viņu tiesībām brīvi pārvietoties un strādāt, viņu tiesībām uz īpašumu un viņu tiesībām uz sociālajiem pabalstiem.
26 Otrkārt, prasītāji apgalvo, ka apstrīdētais lēmums nav vienkāršs starppasākums pirms Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības, jo tajā papildus tiešam sarunu uzsākšanas aktam ir ietverts arī netiešs akts, ar kuru Padome esot akceptējusi paziņojumu par nodomu izstāties. Apstrīdētais lēmums esot izraisījis “Apvienotās Karalistes neatgriezenisku “aiziešanu” 2019. gada 29. martā.
27 Treškārt, prasītāji, norāda, ka apstrīdētajā lēmumā, it īpaši tam pievienotajās sarunu norādēs, kuras rada tiesiskas sekas, nav iekļauts mērķis saglabāt Savienības pilsoņu statusu tiem Apvienotās Karalistes pilsoņiem, kuri šo statusu ir ieguvuši pirms 2019. gada 29. marta. Neatkarīgi no tā, vai līgums tiktu vai netiktu noslēgts, neesot šaubu, ka īsā vai vidējā termiņā tiks zaudētas tiesības un brīvības, kuras Savienības tiesībās ir piešķirtas Apvienotās Karalistes pilsoņiem, it īpaši attiecībā uz Savienības pilsonību.
28 Ceturtkārt, prasītāji apgalvo, ka Padomei esot bijis jāatsakās uzsākt sarunas vai šī uzsākšana jāatliek. Viņi apgalvo, ka izstāšanās process ir spēkā neesošs, jo nepastāv konstitucionāls pilnvarojums, kas ir noteikts un balstās uz visu to Apvienotās Karalistes pilsoņu balsojumu, kuri ir arī Savienības pilsoņi. Viņi uzsver, ka Padomei un Apvienotajai Karalistei, pamatojoties uz LES 4. panta 3. punktā paredzēto lojālas sadarbības principu, esot bijusi jāpieprasa paziņojuma par nodomu izstāties konstitucionāla pārbaude tiesā un ka Padomei atbilstoši LESD 218. panta 11. punktam esot bijis jāpieprasa Tiesas atzinums par to, vai ārvalstīs dzīvojošo Apvienotās Karalistes pilsoņu vēlēšanu tiesību un viņu netiešās pārstāvības, ko īsteno parlamenta deputāti, atņemšana ir saderīga ar Līgumiem. Tie piebilst, ka ar šīs prasības noraidīšanu tās nepieņemamības dēļ tiktu pārkāpts demokrātijas princips.
29 Piektkārt, prasītāji apgalvo, ka šī prasība ir vienīgais tiesību aizsardzības līdzeklis Savienības tiesā pirms nenovēršamās Savienības pilsoņu statusa zaudēšanas, kas apstrīdētā lēmuma dēļ notiks 2019. gada 29. martā.
30 Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka prasību atcelt tiesību aktu var celt par visiem iestāžu pieņemtiem aktiem neatkarīgi no to formas, kuri ir paredzēti, lai radītu saistošas tiesiskas sekas, kas var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski grozot tā tiesisko stāvokli (spriedumi, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 9. punkts, un 2010. gada 26. janvāris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑362/08 P, EU:C:2010:40, 51. punkts).
31 Turklāt, ja – kā šajā lietā – prasību atcelt tiem neadresētu tiesību aktu ir cēluši neprivileģēti prasītāji, nosacījums, ka pārsūdzētā pasākuma saistošajām tiesiskajām sekām ir jābūt tādām, kas var ietekmēt prasītāja intereses, konkrētā veidā mainot tā tiesisko stāvokli, pārklājas ar LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem nosacījumiem (spriedums, 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija, C‑463/10 P un C‑475/10 P, EU:C:2011:656, 38. punkts).
32 Proti, no LESD 263. panta ceturtās daļas noteikumiem izriet, ka fiziskas vai juridiskas personas locus standi esamībai, lai celtu prasību par aktu, kura adresāts tā nav, ir vismaz nepieciešams, ka šis akts – neatkarīgi no tā, vai tas ir reglamentējošs akts vai nav – to skar tieši. Nosacījums, saskaņā ar kuru fiziskai vai juridiskai personai ir jābūt tieši skartai ar aktu, par kuru ir celta prasība, pats par sevi prasa, lai apstrīdētais pasākums varētu tieši ietekmēt prasītāja tiesisko stāvokli (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 5. maijs, Dreyfus/Komisija, C‑386/96 P, EU:C:1998:193, 43. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija, C‑463/10 P un C‑475/10 P, EU:C:2011:656, 66. punkts).
33 Līdz ar to gan prasība, saskaņā ar kuru apstrīdētā pasākuma saistošajām tiesiskajām sekām ir jāvar ietekmēt prasītāja intereses, būtiski grozot tā tiesisko stāvokli, gan nosacījums, ka fiziskai vai juridiskai personai ir jābūt tieši skartai ar aktu, par ko ir celta prasība, kā paredzēts LESD 263. panta ceturtajā daļā, nozīmē, ka aktam, par ko ir celta šī prasība, ir tieši jāietekmē prasītāju tiesiskais stāvoklis.
34 Taču šajā lietā apstrīdētais lēmums šādas sekas tieši nerada.
35 Apstrīdēto lēmumu Padome ir pieņēmusi, pamatojoties uz LES 50. panta 2. punkta trešo teikumu kopsakarā ar LESD 218. panta 3. punktu.
36 Saskaņā ar LES 50. panta 1.–3. punktu:
“1. Jebkura dalībvalsts var nolemt izstāties no Savienības saskaņā ar savām konstitucionālajām prasībām.
2. Dalībvalsts, kura nolemj izstāties, par savu nodomu paziņo Eiropadomei. Ievērojot Eiropadomes paustās nostādnes, Savienība risina sarunas un noslēdz līgumu ar šo valsti, nosakot tās izstāšanās kārtību un ņemot vērā tās turpmākās attiecības ar Savienību. Par šo līgumu veic sarunas saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 218. panta 3. punktu. To noslēdz Padome ar kvalificētu balsu vairākumu, saņēmusi Eiropas Parlamenta piekrišanu.
3. Līgumi attiecīgai valstij vairs nav saistoši no dienas, kad stājas spēkā izstāšanās līgums, vai, ja tāds nav noslēgts, divus gadus pēc 2. punktā minētā paziņojuma, ja vien Eiropadome, vienojoties ar attiecīgo dalībvalsti, vienprātīgi nenolemj šo laikposmu pagarināt.”
37 Atbilstoši LESD 218. panta 3. punktam kopsakarā ar LES 50. panta 2. punktu:
“3. Komisija [..] sniedz ieteikumus Padomei, kura pieņem lēmumu, atļaujot sākt sarunas un atkarībā no paredzētā nolīguma priekšmeta izvirzot Savienības sarunu vadītāju vai sarunu grupas vadītāju.”
38 Apstrīdētais lēmums atbilstoši LESD 288. pantam uzliek saistības kopumā. Ar šo lēmumu Komisija ir pilnvarota Savienības vārdā sākt sarunas, lai ar Apvienoto Karalisti noslēgtu līgumu, kurā noteikta kārtība, kādā Apvienotā Karaliste izstājas no Savienības un Euratom, un ar šo lēmumu ir noteikts, ka sarunu vedējs Savienības vārdā ir Komisija (apstrīdētā lēmuma 1. pants). Apstrīdētajā lēmumā ir norādīts, ka sarunas tiek risinātas saskaņā ar nostādnēm, ko pieņēmusi Eiropadome, un atbilstīgi sarunu norādēm, kas izklāstītas minētā lēmuma pielikumā (apstrīdētā lēmuma 2. pants).
39 Tiesa ir nospriedusi, ka lēmums, kas pieņemts, pamatojoties uz LESD 218. panta 3. un 4. punktu, rada tiesiskas sekas Savienības attiecībās ar tās dalībvalstīm, kā arī starp Savienības iestādēm (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 4. septembris, Komisija/Padome, C‑114/12, EU:C:2014:2151, 40. punkts, un 2015. gada 16. jūlijs, Komisija/Padome, C‑425/13, EU:C:2015:483, 28. punkts).
40 Ir jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums rada tiesiskas sekas attiecībās starp Savienību un tās dalībvalstīm, kā arī starp Savienības iestādēm, it īpaši attiecībā uz Komisiju. Proti, Komisija uz šā lēmuma pamata ir pilnvarota uzsākt sarunas, lai ar Apvienoto Karalisti noslēgtu līgumu, saskaņā ar Eiropadomes pieņemtajām nostādnēm un atbilstoši Padomes pieņemtajām sarunu norādēm.
41 Savukārt apstrīdētajam lēmumam nav tiešas ietekmes uz prasītāju tiesisko stāvokli.
42 Vispirms apstrīdētais lēmums, ar kuru Padome pilnvaroja Komisiju uzsākt sarunas ar Apvienoto Karalisti saskaņā ar LES 50. panta 2. punktu, nedrīkst tikt sajaukts ar Apvienotās Karalistes lēmumu izstāties no Savienības, kas ir paredzēts LES 50. panta 1. punktā.
43 Apstrīdētais lēmums ir arī jānošķir no 2017. gada 29. marta akta, ar kuru Apvienotās Karalistes premjerministrs paziņoja Eiropadomei par šīs valsts nodomu izstāties no Savienības un Euratom. Ar šo paziņojumu par nodomu izstāties, nevis ar apstrīdēto lēmumu ir aizsākta LES 50. panta 2. un 3. punktā paredzētā procedūra un sācies LES 50. panta 3. punktā paredzētā divus gadus ilgā termiņa skaitījums, kura noslēgumā, ja nav noslēgts izstāšanās līgums, Līgumi attiecīgajai valstij vairs nav piemērojami, ja vien ar attiecīgās dalībvalsts piekrišanu Eiropadome ar vienprātīgu lēmumu nenolemj pagarināt šo termiņu.
44 Turklāt ar apstrīdēto lēmumu nav grozīts to Apvienotās Karalistes pilsoņu tiesiskais stāvoklis, kuri dzīvo kādā no 27 Savienības dalībvalstīm (turpmāk tekstā – “ES 27”), nedz attiecībā uz viņu situāciju apstrīdētā lēmuma datumā, nedz viņu situāciju, sākot no datuma, kurā Apvienotā Karaliste izstāsies no Savienības. Konkrēti, prasītāji nepamatoti apgalvo, ka viņi ir tieši skarti, tostarp attiecībā uz viņu Savienības pilsoņu statusu un viņu tiesībām balsot Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanās, viņu tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, viņu tiesībām brīvi pārvietoties un strādāt, viņu tiesībām uz īpašumu un viņu tiesībām uz sociālajiem pabalstiem.
45 Apstrīdētais lēmums neietekmē prasītāju tiesības, – viņiem – kā to uzsver Padome – ir tādas pašas tiesības gan pirms, gan pēc apstrīdētā lēmuma. Runājot par Apvienotās Karalistes pilsoņu tiesībām ES 27, sākot no izstāšanās datuma, apstrīdētais lēmums ir tikai galīgo līgumu sagatavojošs akts, kura noslēgšana ir tikai eventuāla un par kuru Padomei vēlāk būs jāpieņem lēmums ar kvalificētu balsu vairākumu pēc Eiropas Parlamenta piekrišanas saņemšanas (pēc analoģijas, runājot par Padomes lēmumu, kurā Komisija ir pilnvarota sākt sarunas par starptautiska nolīguma noslēgšanu, skat. spriedumu, 2017. gada 10. maijs, Efler u.c./Komisija, T‑754/14, EU:T:2017:323, 34. punkts).
46 Līdz ar to apstrīdētā lēmuma iespējama atcelšana neietekmēs Apvienotās Karalistes pilsoņu, it īpaši to, kuri, tāpat kā prasītāji, dzīvo citā Savienības dalībvalstī un kuriem nav bijušas tiesības balsot 2016. gada 23. jūnija referendumā un Apvienotās Karalistes vispārējās vēlēšanās, tiesisko stāvokli. Tā sekas nebūs nedz paziņojuma par nodomu izstāties atcelšana, nedz LES 50. panta 3. punktā paredzētā divu gadu termiņa apturēšana. Prasītāju tiesības paliks nemainīgas.
47 Lai gan ir taisnība, ka prasītāju tiesiskais stāvoklis, it īpaši attiecībā uz viņu Savienības pilsoņu statusu var tikt ietekmēts, Apvienotajai Karalistei izstājoties, gan ja tiek, gan ja netiek noslēgts izstāšanās līgums, šī viņu tiesību iespējamā ietekmēšana, kuras saturs un tvērums turklāt pašlaik nevar tikt novērtēts, kā to pareizi norāda Padome, neizriet no apstrīdētā lēmuma.
48 Šajos apstākļos apstrīdētais lēmums tieši neietekmē prasītāju tiesisko stāvokli, tāpēc tie nevar celt prasību atcelt tiesību aktu un tiem nav locus standi saskaņā ar LESD 263. panta ceturtās daļas normām.
49 Neviens no pārējiem prasītāju izvirzītajiem argumentiem šo secinājumu neļauj atspēkot.
50 Pirmām kārtām, prasītāji apgalvo, ka apstrīdētais lēmums nav tikai starppasākums pirms Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības, jo tajā papildus tiešam sarunu uzsākšanas aktam ir ietverts arī netiešs akts, ar kuru Padome esot akceptējusi paziņojumu par nodomu izstāties. Ar apstrīdēto lēmumu esot atzīta Apvienotās Karalistes neatgriezeniska “aiziešana” 2019. gada 29. martā.
51 Šāds arguments nav atbalstāms.
52 Ir taisnība, ka apstrīdētais lēmums nav vienkāršs starppasākums vai sagatavojošs akts pirms Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības, ciktāl tas ir piemērojams attiecībām starp Savienību un tās dalībvalstīm, kā arī starp Savienības iestādēm. Proti, attiecībā uz dalībvalstīm, kā arī šīm iestādēm apstrīdētais lēmums rada tiesiskas sekas, kas ir aprakstītas šā sprieduma 40. punktā. Savukārt tas tā nav attiecībā uz prasītājiem, attiecībā uz kuriem tas ir jāuzskata par sagatavojošu aktu, kurš – kā izklāstīts šā sprieduma 41.–48. punktā – tieši nerada tiesiskas sekas.
53 Turklāt prasītāji nepamatoti apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ietverot netiešu aktu akceptēt paziņojumu par izstāšanos un ka ar to esot atzīta Apvienotās Karalistes “aiziešana” no Savienības.
54 Kā tika minēts šā sprieduma 42. un 43. punktā, apstrīdēto lēmumu nedrīkst jaukt nedz ar Apvienotās Karalistes lēmumu izstāties no Savienības, kas ir paredzēts LES 50. panta 1. punktā, nedz ar paziņojumu par nodomu izstāties.
55 Turklāt Padome ar apstrīdēto lēmumu nav pieņēmusi netiešu lēmumu akceptēt paziņojumu par nodomu izstāties.
56 Proti, no LES 50. panta formulējuma izriet, ka iespēja dalībvalstij izstāties no Savienības balstās uz tās vienpusēju lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz konstitucionāliem noteikumiem. LES 50. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalsts var “nolemt” izstāties no Savienības. LES 50. panta 2. punktā arī ir noteikts, ka dalībvalsts “nolemj” izstāties no Savienības un paziņo Eiropadomei par tās nodomu izstāties no Savienības, nevis iesniedz lūgumu izstāties.
57 LES 50. panta 3. punktā ir apstiprināts, ka dalībvalsts iespēja izstāties no Savienības nav atkarīga no Savienības iestāžu atļaujas. Proti, pamatojoties uz LES 50. panta 3. punktu, ja nav noslēgts izstāšanās līgums, Līgumi attiecīgajai dalībvalstij vairs nav saistoši divus gadus pēc tam, kad tā ir paziņojusi par savu nodomu izstāties no Savienības, ja vien Eiropadome, vienojoties ar attiecīgo dalībvalsti, nenolemj šo laikposmu pagarināt.
58 Šajā ziņā – lai gan LES 50. panta 1. punktā ir noteikts, ka lēmums, ar kuru dalībvalsts nolemj izstāties no Savienības, tiek pieņemts atbilstoši tās konstitucionālajiem noteikumiem, tas nenozīmē, ka izstāšanās lēmums rada pamatu Savienības iestāžu akcepta lēmumam, ar kuru šīs iestādes pārbauda, vai attiecīgā valsts ir ievērojusi minētos noteikumus. Proti, šādam Padomes vai citas Savienības iestādes pieņemtam akcepta lēmumam nav jābūt un tas LES 50. pantā nav paredzēts.
59 Atbilstoši LES 50. pantam apstrīdētajā lēmumā nav iekļauts neviens lēmums, ar kuru tiktu apstiprināts vai akceptēts paziņojums par nodomu izstāties. Turklāt iestāde, kura ir paziņojuma par nodomu izstāties adresāts, nav Padome, bet gan Eiropadome, kura 2017. gada 29. marta deklarācijā norādīja, ka tā ir saņēmusi minēto paziņojumu. Tāpat Padome ar apstrīdēto lēmumu nav nolēmusi, ka Apvienotā Karaliste “pametīs” Savienību 2019. gada 29. martā. Lai gan apstrīdētā lēmuma 4. apsvērumā ir noteikts, ka Līgumi Apvienotajā Karalistē vairs nebūs piemērojami no dienas, kad stājas spēkā izstāšanās līgums, vai, ja tāds nav noslēgts, divus gadus pēc paziņojuma, ja vien Eiropadome, vienojoties ar Apvienoto Karalisti, vienprātīgi nenolemj šo laikposmu pagarināt, šis apsvērums, kurā ir tikai atgādināts paša LES 50. panta 3. punkta formulējums, nenozīmē, ka Padome ir nolēmusi, ka Apvienotās Karalistes izstāšanās notiks 2019. gada 29. martā.
60 Tādējādi prasītāji nepamatoti apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir ietverts netiešs lēmums, ar kuru Padome būtu akceptējusi paziņojumu par nodomu izstāties un ka apstrīdētais lēmums būtu izraisījis “Apvienotās Karalistes neatgriezenisku “aiziešanu” 2019. gada 29. martā.
61 Otrām kārtām, prasītāji apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā, it īpaši tam pievienotajās sarunu norādēs, kuras rada tiesiskas sekas, nav iekļauts mērķis saglabāt to Apvienotās Karalistes Savienības pilsoņu statusu, kuri šo statusu ir ieguvuši pirms 2019. gada 29. marta. Neesot šaubu, ka īsā vai vidējā termiņā tiks zaudētas tiesības un brīvības, kuras Apvienotās Karalistes pilsoņiem ir piešķirtas Savienības tiesībās. Ja Padome noslēgtu galīgo līgumu, notiekošajās sarunās varētu tikai tikt noteikts apmērs, kādā tiktu zaudētas no Savienības tiesībām izrietošās Apvienotās Karalistes pilsoņu tiesības. Līguma nenoslēgšanas gadījumā Padome apstrīdētajā lēmumā un tam pievienotajās sarunu norādēs neesot paredzējusi nekādu mērķi attiecībā uz Apvienotās Karalistes pilsoņu iegūto tiesību saglabāšanu. Līdz ar to ar šo lēmumu netiekot saglabāts Apvienotās Karalistes pilsoņu Savienības pilsoņu statuss un netiekot sniegta nekāda noteiktība attiecībā uz šīs valsts pilsoņu tiesībām laikposmā pēc izstāšanās datuma.
62 Tomēr apstrīdētais lēmums, it īpaši, ciktāl tajā ir iekļautas sarunu norādes izstāšanās līguma noslēgšanai, nav uzskatāms par aktu, ar ko ir noteiktas ES 27 dzīvojošo Apvienotās Karalistes pilsoņu tiesības gadījumā, ja šis līgums tiktu noslēgts. Sarunu norādēs – turklāt vismaz franču un angļu valodas redakcijā izmantojot vēlējuma izteiksmi, nevis pavēlošus formulējumus – ir izklāstīti Savienības mērķi ar Apvienoto Karalisti notiekošo sarunu ietvaros. Sarunu norāžu 11. punktā tostarp ir minēts, ka sarunu pirmā prioritāte ir aizsargāt ES 27 dalībvalstu pilsoņu un viņu ģimeņu statusu un tiesības Apvienotajā Karalistē un Apvienotās Karalistes pilsoņu un viņu ģimeņu statusu un tiesības ES 27 dalībvalstīs. Sarunu norāžu III.1 iedaļā, kas ir veltīta pilsoņu tiesībām, ir paredzēts, ka līgumam “būtu” jāaizsargā statuss un tiesības, kas izriet no Savienības tiesību aktiem izstāšanās dienā, tostarp tiesības, kuras tiks izmantotas vēlāk, kā arī tiesības, kas ir ieguves procesā (20. pants). III.1. iedaļā ir arī paredzēts, ka līgumam “būtu” jāietver vismaz to personu definīcija, uz kurām attiecas šīs tiesības, un ka darbības jomai attiecībā uz personām “vajadzētu” būt tādai pašai kā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV 2004, L 158, 77. lpp.), darbības jomai un jāietver personas, uz kurām attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp.) (21. pants).
63 Līdz ar to sarunu norādes nevar radīt tiesiskas sekas attiecībā uz Apvienotās Karalistes pilsoņiem, kuri dzīvo kādā ES 27 dalībvalstī. Pirmkārt, tajās nav obligāti norādīta galīgā Savienības nostāja, kas ir jāuztur sarunu gaitā, jo – kā tas ir skaidri norādīts minēto norāžu 4. pantā – tās var tikt grozītas un papildinātas pēc vajadzības, it īpaši, lai ņemtu vērā izmaiņas Eiropadomes nostādnēs. Otrkārt, nav tā, ka sarunas obligāti novedīs pie līguma noslēgšanas. Treškārt, pieņemot, ka sarunas noved pie līguma noslēgšanas, Apvienotās Karalistes pilsoņu tiesības ES 27, kuras, iespējams, tiks noteiktas šajā līgumā, pēc definīcijas Savienība nenoteiks vienpusēji, bet tās būs atkarīgas arī no Apvienotās Karalistes nostājas. Ceturtkārt, noteikumi par Apvienotās Karalistes pilsoņu statusu un tiesību saglabāšanu ES 27, sākot no izstāšanās datuma, kādi būtu paredzēti iespējamā līgumā, nav atsevišķā Padomes kompetencē, jo lēmumu par izstāšanās līguma pieņemšanu pieņem Padome ar kvalificētu balsu vairākumu pēc tam, kad ir saņemta Parlamenta piekrišana. Visu šo iemeslu dēļ sarunu norādes ir adresētas tikai Komisijai un tām nevar būt tādas sekas, ka tiek noteiktas ES 27 dzīvojošu Apvienotās Karalistes pilsoņu tiesības, sākot no izstāšanās datuma.
64 Turklāt prasītāju uzsvērtais apstāklis, ka sarunu norādēm nav mērķa nodrošināt, ka Apvienotās Karalistes pilsoņi saglabā Savienības pilsonību, ko tie ir ieguvuši pirms 2019. gada 29. marta, proti, tiesības balsot Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanās, tieši neietekmē viņu tiesisko stāvokli, proti, – kā ir ticis uzsvērts – apstrīdētais lēmums, tai skaitā sarunu norādes, ir tikai sagatavojošs akts, kurš nevar ietekmēt iespējamā galīgā līguma saturu, it īpaši attiecībā uz tādu tiesību normu piemērojamību personām, kuras attiecas uz ES 27 dzīvojošu Apvienotās Karalistes pilsoņu statusa un tiesību saglabāšanu.
65 Papildus tam apstrīdētā lēmuma – kurš attiecas uz sarunām starp Savienību un Apvienoto Karalisti, lai noslēgtu nolīgumu, kurā noteikta izstāšanās kārtība, – mērķis nav noteikt ES 27 dzīvojošo šīs dalībvalsts pilsoņu tiesības, sākot no izstāšanās datuma, gadījumā, ja šis līgums netiktu noslēgts. Līdz ar to prasītāji nevar lietderīgi apgalvot, ka Padome apstrīdētajā lēmumā un sarunu norādēs nav paredzējusi mērķi saglabāt iegūtās tiesības līguma nenoslēgšanas gadījumā un ka tādējādi apstrīdētais lēmums nesniedzot nekādu noteiktību ārvalstīs dzīvojošiem Apvienotās Karalistes pilsoņiem, sākot no izstāšanās datuma.
66 Tāpēc prasītāju arguments par apstrīdētā lēmuma un sarunu norāžu mērķiem ir jānoraida.
67 Trešām kārtām, prasītāji apgalvo, ka Padomei esot bijis jāatsakās uzsākt sarunas vai šī uzsākšana jāatliek. Viņi apgalvo, ka izstāšanās process ir spēkā neesošs, jo nepastāv konstitucionāls pilnvarojums, kas ir noteikts un balstās uz visu to Apvienotās Karalistes pilsoņu balsojumu, kuri ir arī Savienības pilsoņi, un ka apstrīdētajam lēmumam, visticamāk, nav izraisošā faktora. Prasītāji norāda, ka tiem ir atņemtas tiesības balsot 2016. gada 23. jūnija referendumā, kā arī to parlamenta deputātu vēlēšanās, kuri pieņēma 2017. gada likumu par Eiropas Savienību (Paziņojums par izstāšanos), “15 gadu noteikuma” (15 years rule) dēļ, ar kuru ir atņemtas vēlēšanu tiesības Apvienotās Karalistes pilsoņiem, kuri kopš vairāk nekā 15 gadiem dzīvo ārpus šīs valsts. Turklāt 2017. gada likumā par Eiropas Savienību (Paziņojums par izstāšanos) neesot norādīts, ka Apvienotā Karaliste izstājas no Savienības, bet gan premjerministrs tiekot tikai pilnvarots paziņot Savienībai Apvienotās Karalistes lēmumu izstāties no Savienības. Prasītāji norāda, ka Apvienotās Karalistes tiesā pašlaik notiek tiesvedība, ka Padomei un Apvienotajai Karalistei, pamatojoties uz LES 4. panta 3. punktā paredzēto lojālas sadarbības principu, esot bijusi jāpieprasa paziņojuma par nodomu izstāties konstitucionāla pārbaude tiesā un Padomei atbilstoši LESD 218. panta 11. punktam esot bijis jāpieprasa Tiesas atzinums par to, vai ārvalstīs dzīvojošo Apvienotās Karalistes pilsoņu vēlēšanu tiesību un viņu netiešās pārstāvības, ko īsteno parlamenta deputāti, atņemšana ir saderīga ar Līgumiem. Tie piebilst, ka ar šīs prasības noraidīšanu nepieņemamības dēļ tiktu pārkāpts demokrātijas princips, ciktāl Savienības pilsonības atņemšana 2019. gada martā notiktu prettiesiskos apstākļos, kuros Savienības pilsoņiem ir atņemtas vēlēšanu tiesības.
68 Ar šo argumentāciju prasītāji izvirza pamatus pēc būtības, kuri patiesībā ir vērsti uz to, lai apšaubītu apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Proti, viņi šo lēmumu apstrīd, ciktāl ar to nav atteikta vai apturēta sarunu uzsākšana saistībā ar nosacījumiem, kuros notika 2016. gada 23. jūnija referendums un Apvienotās Karalistes vispārējās vēlēšanas, kā arī saistībā ar 2017. gada likuma par Eiropas Savienību (Paziņojums par izstāšanos) saturu. Viņi pret apstrīdēto lēmumu vēršas arī tāpēc, ka pirms tā nav norisinājušās tiesvedības, kuru mērķis būtu tostarp pārbaudīt paziņojuma par nodomu izstāties konstitucionalitāti un ārvalstīs dzīvojošo Apvienotās Karalistes pilsoņu vēlēšanu tiesību neesamības saderīgumu ar Līgumiem.
69 Taču šie pamati pēc būtības neskar prasības pieņemamību, tāpēc tie neliek apšaubīt, ka apstrīdētajam lēmumam nav tiešas ietekmes uz prasītāju tiesisko stāvokli. Pat pieņemot, ka Padomei būtu bijusi jāatsaka sarunu uzsākšana vai būtu bijis jāpārbauda, vai lēmums, ar kuru Apvienotā Karaliste ir nolēmusi pamest Savienību, ir ticis pieņemts atbilstoši tās konstitucionālajiem noteikumiem, apstrīdētais lēmums, kurā ir vienīgi atļauta sarunu uzsākšana ar Apvienoto Karalisti un paredzētas norādes, kas ļauj veikt minētās sarunas, negroza prasītāju tiesisko stāvokli. It īpaši apstāklis, ka Padome kļūdaini neesot izmantojusi LESD 218. panta 11. punktā paredzēto iespēju saņemt Tiesas atzinumu par plānotā nolīguma saderīgumu ar Līgumiem vai neesot ievērojusi lojālas sadarbības principu, nevar nozīmēt, ka tiek izslēgti LESD 263. pantā skaidri paredzētie pieņemamības nosacījumi (šajā nozīmē par lojālas sadarbības principu skat. spriedumu, 2018. gada 20. februāris, Beļģija/Komisija, C‑16/16 P, EU:C:2018:79, 40. punkts), turklāt lūgums sniegt atzinumu ir iespēja, nevis Padomes pienākums.
70 Attiecībā uz apgalvojumiem, ka esot pārkāpts demokrātijas princips, kurš ir minēts tostarp ES līguma preambulā, LES 2. pantā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas preambulā, nevar pamatoti apgalvot, ka prasība ir jāatzīst par pieņemamu tāpēc, ka apstrīdētais lēmums esot pieņemts, pārkāpjot demokrātijas principu. Proti, šāda argumentācija nozīmētu, ka uz LESD 263. panta pamata celtas prasības atcelt tiesību aktu pieņemamība tiktu izsecināta no iespējama apstrīdētā akta prettiesiskuma. No Tiesas judikatūras izriet, ka apgalvotā attiecīgās iestādes pieļautā trūkuma smagums vai no tā izrietošā aizskāruma nozīmīgums attiecībā uz pamattiesību ievērošanu neizslēdz LESD paredzēto absolūto šķēršļu tiesas procesam piemērošanu (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2001. gada 10. maijs, FNAB u.c./Padome, C‑345/00 P, EU:C:2001:270, 40. punkts). Tāpēc šis arguments ir neiedarbīgs, jo ar apstrīdēto lēmumu pašu par sevi prasītāju tiesības nav ierobežotas.
71 Ir jānoraida arī prasītāju arguments, saskaņā ar kuru Padomei esot bijusi jāatsaka sarunu uzsākšana vai tā jāaptur, jo nav konstitucionāla pilnvarojuma, kas būtu noteikts un pamatots ar visu Apvienotās Karalistes pilsoņu balsojumu.
72 Ceturtām kārtām un visbeidzot, prasītāji apgalvo, ka šī prasība ir vienīgais tiesību aizsardzības līdzeklis Savienības tiesā pirms nenovēršamas Savienības pilsoņu statusa zaudēšanas, kas apstrīdētā lēmuma dēļ notiks 2019. gada 29. martā. Nedz steidzamības tiesvedība, nedz a fortiori prasība par atbildību nevarot novērst nekavējošo Savienības pilsonības atņemšanu šajā datumā. Šis tiesību aizsardzības līdzeklis esot jāsaglabā, ņemot vērā uz tiesībām balstītas Savienības principu un Pamattiesību hartas 47. pantu.
73 Tomēr ir jākonstatē, ka Padome, kā tas tika norādīts šā sprieduma 59. punktā, ar apstrīdēto lēmumu nav nolēmusi, ka Apvienotā Karaliste “pametīs” Savienību 2019. gada 29. martā. Apvienotās Karalistes pilsoņu iespējama Savienības pilsoņa statusa zaudēšana 2019. gada 29. martā tādējādi neizriet no apstrīdētā lēmuma, kas attiecībā uz prasītājiem ir uzskatāms par sagatavojošu aktu.
74 Turklāt par Savienības tiesību sistēmas ievērošanas pārbaudi tiesā, kā tas izriet no LES 19. panta 1. punkta, rūpējas ne tikai Tiesa, bet arī dalībvalstu tiesas (skat. spriedumu, 2015. gada 28. aprīlis, T & L Sugars un Sidul Açúcares/Komisija, C‑456/13 P, EU:C:2015:284, 45. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā lietā – kā to norāda Padome – viens no galvenajiem iebildumiem, ko izvirza prasītāji, ir apstāklis, ka tie nevarēja balsot nedz 2016. gada 23. jūnija referendumā, nedz to parlamenta deputātu vēlēšanās, kuri pieņēma 2017. gada likumu par Eiropas Savienību (Paziņojums par izstāšanos). Taču par šīm Apvienotās Karalistes pilsoņu balsošanas procedūrām, tāpat kā arī par paziņojumu par nodomu izstāties varēja tikt celtas prasības Apvienotās Karalistes tiesā, kura attiecīgā gadījumā var vērsties Tiesā par Līgumu interpretāciju, uzdodot prejudiciālus jautājumus uz LESD 267. panta pamata. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Apvienotās Karalistes tiesas vairākkārt ir izskatījušas tādas lietas par Apvienotās Karalistes procedūru un iestāžu aktu tiesiskumu, kuru mērķis bija īstenot LES 50. pantā paredzēto atsaukšanas procedūru. Ar 2016. gada 28. aprīļa spriedumu High Court of Justice (England and Wales), Queen’s Bench Division (Administrative Court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Karaļnama kompetences lietu departaments(Administratīvā tiesa), Apvienotā Karaliste) pasludināja spriedumu saistībā ar prasību, ar kuru H. Shindler un citi prasītāji apstrīdēja 2016. gada 23. jūnija referenduma likumību, apgalvojot, ka kopš vairāk nekā 15 gadiem citā Savienības dalībvalstī dzīvojošiem Apvienotās Karalistes pilsoņiem ar normatīvo aktu, kas tiek saukts par “15 gadu noteikumu (15 years rule), pārkāpjot Savienības tiesības, ir atņemtas balsstiesības. Kā tika uzsvērts tiesas sēdē, šī pati tiesa ar 2018. gada 12. jūnija spriedumu ir noraidījusi prasību, kurā E. Webster un citi prasītāji, balstīdamies uz to, ka neesot izstāšanās lēmuma, kas pieņemts atbilstoši Apvienotās Karalistes konstitucionālajiem noteikumiem, apstrīdēja to, ka Apvienotā Karaliste veic sarunas, kuru mērķis ir noslēgt izstāšanas līgumu.
75 Visbeidzot, prasītāji savas argumentācijas atbalstam, kura ir balstīta uz to, ka šī prasība ir vienīgais veids, kā var tikt nodrošinātas viņu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, apgalvo, ka pēc 2019. gada 29. marta gadījumā, ja notiks tiesvedība par iespējamu izstāšanās līgumu, Apvienotā Karaliste būs ārpus Savienības esoša trešā valsts un varēs uzskatīt, ka tai nav saistošs Savienības tiesas lēmums. Pēc šā datuma Savienības tiesas lēmums par iespējamu izstāšanās līgumu nebūšot izpildāms.
76 Taču šīs prasības nepieņemamība nav izsecināta no prasītāju iespējas celt prasību Savienības tiesā par lēmumu noslēgt iespējamu izstāšanās līgumu, bet gan izriet no konstatējuma, ka šajā lietā nav izpildīts nosacījums, saskaņā ar kuru apstrīdētajam lēmumam ir tieši jāietekmē prasītāju tiesiskais stāvoklis. Lai gan šis pieņemamības nosacījums ir jāinterpretē, ņemot vērā pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas ir aizsargātas Pamattiesību hartas 47. pantā, no tā nevar atteikties, nepārsniedzot pilnvaras, kas Savienības tiesām ir piešķirtas ar LESD (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 97. un 98. punkts). Vērtējums par šīs prasības pieņemamību, kurā ir jāievēro LESD noteikumi, nav arī atkarīgs no jautājuma, vai Apvienotā Karaliste uzskata, ka tai ir saistošs Savienības tiesas nolēmums gadījumā, ja notiek tiesvedība par iespējamu izstāšanās līgumu.
77 Tāpēc arguments saistībā ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir jānoraida.
78 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka par apstrīdēto lēmumu, kas nerada saistošas tiesiskas sekas, kuras var ietekmēt prasītāju intereses, būtiski grozot viņu tiesisko stāvokli, nevar tikt celta prasība atcelt tiesību aktu. Turklāt prasītājiem, kurus apstrīdētais lēmums tieši neskar, nav locus standi, pamatojoties uz LESD 263. panta ceturto daļu. Tādējādi prasība ir pilnībā noraidāma.
Par pieteikumu par iestāšanos lietā
79 Saskaņā ar Reglamenta 142. panta 2. punktu iestāšanās lietā ir pakārtota pamata strīdam un zaudē savu priekšmetu, tostarp, ja prasības pieteikums ir atzīts par nepieņemamu.
80 Šajos apstākļos nav jālemj par Komisijas pieteikumu par iestāšanos lietā Padomes prasījumu atbalstam.
Par tiesāšanās izdevumiem
81 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
82 Tā kā prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež tiem segt savus, kā arī atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.
83 Atbilstoši Reglamenta 144. panta 10. punktam, ja tiesvedība pamatlietā tiek izbeigta, pirms ir pieņemts lēmums par pieteikumu par iestāšanos lietā, pieteikuma par iestāšanos lietā iesniedzējs un puses paši sedz savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar pieteikumu par iestāšanos lietā.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Prasību noraidīt kā nepieņemamu.
2) Par Eiropas Komisijas pieteikumu par iestāšanos lietā nav jālemj.
3) Harry Schindler un pārējie prasītāji, kuru vārdi ir iekļauti pielikumā, papildus savu tiesāšanās izdevumu segšanai atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus.
4) Komisija savus saistībā ar pieteikumu par iestāšanos lietā radušos tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Gervasoni | Madise | da Silva Passos |
Kowalik‑Bańczyk | | Mac Eochaidh |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 26. novembrī.
[Paraksti]