EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)

2013. gada 26. jūnijā

Lieta F‑106/11

BM

pret

Eiropas Centrālo banku (ECB)

Civildienests – ECB darbinieki – Disciplinārlieta – Disciplinārsods – Rakstisks rājiens

Priekšmets      Prasība, kas celta atbilstoši LES un LESD pievienotā Protokola par Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas Statūtiem 36.2. pantam un ar kuru BM, Eiropas Centrālās bankas (ECB) darbinieks, lūdz, pirmkārt, atcelt Cilvēkresursu, budžeta un organizācijas ģenerāldirektorāta (turpmāk tekstā – “Cilvēkresursu ĢD”) ģenerāldirektora vietnieka 2011. gada 15. aprīļa lēmumu piemērot viņam rakstisku rājienu, un, otrkārt, samaksāt summu EUR 10 000 apmērā kā atlīdzību par morālo kaitējumu

Nolēmums      Prasību noraidīt. BM sedz savus un atlīdzina Eiropas Centrālās bankas tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Eiropas Centrālās bankas darbinieki – Disciplinārie pasākumi – Pienākums veikt izmeklēšanu pirms disciplinārlietas sākšanas – Neesamība

(Eiropas Centrālās bankas personāla nodarbināšanas kārtības 45. pants; Eiropas Centrālās bankas darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.3.2. pants; Eiropas Centrālās bankas valdes administratīvais rīkojums Nr. 1/2006)

2.      Ierēdņi – Eiropas Centrālās bankas darbinieki – Nepamatotu maksājumu atgūšana – Darbinieka, kurš nav deklarējis Savienības ģimenes pabalstiem līdzīgus pabalstus, atsaukšanās uz labticību – Nepieļaujamība

(Eiropas Centrālās bankas personāla nodarbināšanas kārtības 21. pants; Eiropas Centrālās bankas darbiniekiem piemērojamo noteikumu 0.4.3. un 3.3.2. pants)

3.      Ierēdņi – Eiropas Centrālās bankas darbinieki – Disciplinārie pasākumi – Sods – Samērīguma princips – Jēdziens – Kompetentās iestādes novērtējuma brīvība – Pārbaude tiesā – Ierobežojumi

(Eiropas Centrālās bankas personāla nodarbināšanas kārtības 45. pants)

1.      Ne Eiropas Centrālās bankas personāla nodarbināšanas kārtībā vai darbiniekiem piemērojamajos noteikumos, ne Bankas valdes administratīvajā protokolā par iekšējo administratīvo izmeklēšanu neviens piemērojamais noteikums neparedz, ka pirms disciplinārlietas sākšanas būtu jāveic administratīvā izmeklēšana saskaņā ar minēto protokolu.

(sal. ar 31. punktu)

2.      Eiropas Centrālās bankas darbinieks, kurš nav izpildījis savus profesionālos pienākumus, Bankai nepaziņojot par Bankas maksātajiem ģimenes pabalstiem līdzīgu pabalstu saņemšanu, nevar atsaukties uz labticību, lai izvairītos no disciplinārsoda. Katrā ziņā parasti rūpīgam darbiniekam ir jāzina noteikumi, kas uz viņu attiecas.

(sal. ar 45. un 63. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1996. gada 1. februāris, T‑122/95 Chabert/Komisija, 32. punkts; 2004. gada 1. aprīlis, T‑312/02 Gussetti/Komisija, 106. punkts.

3.      Attiecībā uz Eiropas Centrālās bankas darbiniekiem samērīguma principa piemērošanai disciplinārlietās ir divi aspekti. Pirmkārt, kad ir faktiski noskaidroti darbiniekam pārmestie nodarījumi, piemērots sods ir jāizvēlas kompetentajai iestādei un Savienības tiesa nevar šo izvēli mainīt, ja vien piemērotais sods nav nesamērīgs ar darbiniekam pārmestajiem nodarījumiem. Otrkārt, tā kā Eiropas Centrālās bankas nodarbināšanas kārtībā attiecībā uz personālu nav paredzēta stingra attiecība starp tajā norādītajiem disciplinārsodiem un dažādajiem darbinieku izdarītajiem pārkāpumiem un nav precizēts, ciktāl atbildību pastiprinošu vai mīkstinošu apstākļu pastāvēšanai būtu jāietekmē soda izvēle, iestāde soda noteikšanā pamatojas uz visu konkrēto faktu un katra atsevišķā gadījuma apstākļu vispusīgu izvērtējumu. Tādējādi Savienības tiesa ir kompetenta izskatīt visus faktiskos un tiesību jautājumus, kuriem ir nozīme lietā, kas atrodas tās tiesvedībā, kas disciplinārsoda gadījumā nozīmē, ka tai it īpaši ir pilnvaras izvērtēt pārkāpuma samērīgumu ar sodu. Balstoties uz šiem principiem, Savienības tiesas pārbaude ietver tikai novērtējumu, vai piemērotais sods nav nesamērīgs ar darbiniekam pārmestajiem nodarījumiem un vai Banka ir pienācīgi izvērtējusi atbildību pastiprinošus un mīkstinošus apstākļus.

(sal. ar 51. un 52. punktu)

Atsauce

Vispārējā tiesa: 2012. gada 15. maijs, T‑184/11 P Nijs/Revīzijas palāta, 85. punkts.