EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)
2012. gada 5. jūnijā
Lieta F‑71/10
Nicola Cantisani
pret
Eiropas Komisiju
Civildienests – Līgumdarbinieki – Konferenču tulks – Civildienesta noteikumu 12.a un 24. pants – Psiholoģiska vardarbība – Interešu konflikts – Prasība par kaitējuma atlīdzību
Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kurš ir piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu, un ar kuru N. Cantisani lūdz atcelt Komisijas lēmumu, ar ko tika noraidīts viņa lūgums sniegt palīdzību saistībā ar psiholoģisko vardarbību, no kuras viņš esot cietis no 1999. līdz 2007. gadam, pildot konferenču tulka amata (turpmāk tekstā – “KTA”) pienākumus. Prasītājs lūdz arī piespriest Komisijai atlīdzināt viņam radītos zaudējumus
Nolēmums Prasību noraidīt. Prasītājs sedz savus un atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Īstenošana psiholoģiskās vardarbības jomā – Lūguma sniegt palīdzību iesniegšana – Saprātīga termiņa ievērošana – Vērā ņemamais termiņa sākums
(Civildienesta noteikumu 12.a un 24. pants un 90. panta 1. punkts)
2. Ierēdņi – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Piemērošanas joma – Apjoms – Administrācijas pienākums izskatīt sūdzības vardarbības jomā – Prasība ievērot ierēdņa intereses un prasība par ātrumu
(Civildienesta noteikumu 12.a un 24. pants un 90. panta 1. punkts)
3. Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Jēdziens – Rīcība, kuras mērķis vai sekas ir ieinteresētās personas diskreditēšana vai tās darba apstākļu pasliktināšana – Prasība, ka rīcībai jābūt atkārtotai – Prasība, ka rīcībai jābūt tīšai – Apjoms – Prasības par vardarbības izdarītāja nelabvēlīgo nodomu neesamība
(Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkts)
4. Ierēdņi – Prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Prasība saistībā ar administrācijas pienākumu atlīdzināt zaudējumus, kas ierēdnim radušies trešo personu rīcības dēļ – Pieņemamība – Nosacījums – Valsts tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšana – Izņēmums – Efektīvas tiesību aizsardzības iespējas neesamība
(Civildienesta noteikumu 24. panta pirmā un otrā daļa un 91. pants)
1. Civildienesta noteikumu 12.a un 24. pantā nav tieši noteikts nekāds termiņš, kādā iesniedzams lūgums sniegt palīdzību psiholoģiskās vardarbības dēļ. Tomēr saskaņā ar tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principiem ierēdnim vai darbiniekam, kurš vēlas iesniegt šādu lūgumu, tas jādara saprātīgā termiņā un piecu gadu laikposms ir jāuzskata par saprātīgu, lai varētu pienācīgi ziņot par psiholoģisko vardarbību administrācijai un lūgt tās palīdzību.
Turklāt par termiņa, kurā iesniedzams lūgums sniegt palīdzību psiholoģiskās vardarbības dēļ, sākumam atbilst psiholoģiskās vardarbības izdarīšanā aizdomās turētās personas pēdējās darbības brīdis vai katrā ziņā brīdis, no kura nodarījuma izdarīšanā aizdomās turētā persona vairs nespēj turpināt savas darbības attiecībā pret savu upuri.
(skat. 67. un 68. punktu)
Atsauce
Civildienesta tiesa: 2011. gada 8. februāris, F‑95/09 Skareby/Komisija, 41.–44., 49. un 53. punkts.
2. Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu katrai Savienības iestādei ir jāaizsargā savi ierēdņi un darbinieki pret vardarbību un jebkādu degradējošu attieksmi no saviem priekšniekiem. Turklāt saskaņā ar pienākumu sniegt palīdzību administrācijai tāda incidenta gadījumā, kas nav saderīgs ar dienesta kārtību un nopietnību, ir jāiesaistās ar visu tam nepieciešamo enerģiju un jāreaģē ar konkrētajos apstākļos vajadzīgo ātrumu un rūpību, lai konstatētu faktus un, pārzinot lietu, izdarītu piemērotus secinājumus. Šajā ziņā pietiek ar to, ka ierēdnis vai darbinieks, kas lūdz savai iestādei viņu aizsargāt, sniedz sākotnējus pierādījumus par to darbību patiesumu, kuras saskaņā ar ierēdņa apgalvojumiem tikušas vērstas pret viņu. Pastāvot šiem apstākļiem, attiecīgajai iestādei ir jāveic atbilstoši pasākumi, it īpaši izmeklēšana, lai sadarbībā ar sūdzības iesniedzēju noskaidrotu sūdzības pamatā esošos faktus.
(skat. 78. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1989. gada 26. janvāris, 224/87 Koutchoumoff/Komisija, 15. un 16. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1993. gada 21. aprīlis, T‑5/92 Tallarico/Parlaments, 31. punkts; 2000. gada 5. decembris, T‑136/98 Campogrande/Komisija, 42. punkts.
3. Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā psiholoģiska vardarbība ir definēta kā “nepiedienīga rīcība”, kuras pierādīšanai ir nepieciešams, lai būtu izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi. Pirmais nosacījums ir saistīts ar to, ka pastāv fiziska rīcība, mutiska vai rakstu valoda, žesti vai cita rīcība, kura ir “pastāvīga, atkārtojas vai ir sistemātiska”, kas nozīmē, ka psiholoģiska vardarbība ir jāsaprot kā process, kas noteikti turpinās laikā un kas saistīts ar atkārtotām vai turpinātām darbībām, kuras ir “tīšas”. Otrais kumulatīvais nosacījums, kas no pirmā ir nošķirts ar saikli “un”, pieprasa, lai šī fiziskā rīcība, mutiskā vai rakstu valoda, žesti vai cita rīcība radītu kaitējumu personas personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei. Tā kā apstākļa vārds “tīša” ir saistīts ar pirmo, nevis ar otro nosacījumu, var izdarīt divus secinājumus. Pirmkārt, Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā paredzētajai fiziskajai rīcībai, mutiskajai vai rakstu valodai, žestiem vai citai rīcībai ir jābūt brīvprātīgai, kas no šīs normas piemērošanas jomas izslēdz rīcību, kura ir notikusi nejauši. Otrkārt, netiek savukārt prasīts, ka šai fiziskajai rīcībai, mutiskajai vai rakstu valodai, žestiem vai citai rīcībai ir jābūt izdarītai ar nodomu radīt kaitējumu personas personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei. Citiem vārdiem, psiholoģiska vardarbība Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta nozīmē var pastāvēt, kaut arī vardarbības izdarītājam ar savu rīcību nav bijis nodoma diskreditēt cietušo vai apzināti pasliktināt viņa darba apstākļus. Pietiek ar to, ka šī rīcība, kas ir īstenota brīvprātīgi, objektīvi ir radījusi šādas sekas.
Visbeidzot, tā kā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktu attiecīgajai rīcībai ir jābūt ļaunprātīgai, no tā izriet, ka rīcības atzīšana par vardarbību ir pakļauta nosacījumam, ka uz rīcību attiecas pietiekami objektīva realitāte tādā nozīmē, ka objektīvs un saprātīgs novērotājs, kuram ir normāls jūtīgums un kurš atrodas tādos pašos apstākļos, to uzskatītu par pārmērīgu un kritizējamu.
(skat. 89. un 90. punktu)
AtsaucesCivildienesta tiesa: 2008. gada 9. decembris, F‑52/05 Q/Komisija, 135. punkts; 2012. gada 16. maijs, F‑42/10 Skareby/Komisija, 135. punkts.
Vispārējā tiesa: 2011. gada 12. jūlijs, T‑80/09 P Komisija/Q.
4. Civildienesta noteikumu 24. panta otrās daļas mērķis ir to zaudējumu atlīdzība, kuri ierēdnim vai darbiniekam nodarīti kādas trešās personas vai citu ierēdņu, kas minēti šā paša panta pirmajā daļā, rīcības dēļ, ar atrunu, ka viņš nav varējis iegūt atlīdzību no tās izdarītājiem. Prasības par zaudējumu atlīdzību, ko ierēdnis vai darbinieks cēlis saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. panta otro daļu, pieņemamība tātad ir pakārtota valsts pārsūdzības līdzekļu izsmelšanas nosacījumam, ja tie efektīvi nodrošina ieinteresēto personu aizsardzību un to rezultātā var tikt izmaksāta atlīdzība par apgalvotajiem zaudējumiem.
(skat. 130. punktu)
Atsauces
Tiesa: 2006. gada 5. oktobris, C‑365/05 P Schmidt–Brown/Komisija, 78. punkts.Pirmās instances tiesa: 2005. gada 9. marts, T‑254/02 L/Komisija, 148. punkts.
Vispārējā tiesa: Komisija/Q, minēts iepriekš, 67. punkts.