VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)
2019. gada 6. martā (*)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām – Līdzekļu iesaldēšana – Trešās valsts iestādes iespēja tikt kvalificētai kā kompetentai iestādei Kopējās nostājas 2001/931/KĀDP izpratnē – Lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu faktiskais pamats – Pienākums norādīt pamatojumu – Kļūda vērtējumā – Tiesības uz īpašumu
Lieta T‑289/15
Hamas, Doha (Katara), ko pārstāv L. Glock, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko sākotnēji pārstāvēja B. Driessen un N. Rouam, vēlāk – M. Driessen, F. Naert un A. Sikora‑Kalėda, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja F. Castillo de la Torre un R. Tricot, vēlāk – F. Castillo de la Torre, L. Baumgart un C. Zadra, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt, pirmkārt, Padomes Lēmumu (KĀDP) 2015/521 (2015. gada 26. marts), ar ko atjaunina un groza to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu 2014/483/KĀDP (OV 2015, L 82, 107. lpp.), un, otrkārt, Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2015/513 (2015. gada 26. marts), ar ko īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu (ES) Nr. 790/2014 (OV 2015, L 82, 1. lpp.) – daļā, kurā šie tiesību akti attiecas uz prasītāju,
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši V. Valančus [V. Valančius], P. Niuls [P. Nihoul] (referents), J. Svenningsens [J. Svenningsen] un U. Ēbergs [U. Öberg],
sekretārs: H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2018. gada 12. jūlija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūcija 1373 (2001)
1 Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome 2001. gada 28. septembrī pieņēma Rezolūciju 1373 (2001), ar kuru noteica vispusīgas stratēģijas cīņā pret terorisma, jo īpaši cīņā pret terorisma finansēšanu. Minētās rezolūcijas 1. punkta c) apakšpunktā tostarp bija paredzēts, ka visām valstīm nekavējoties ir jāiesaldē līdzekļi un citi finanšu aktīvi vai ekonomiskie resursi, kuri pieder personām, kas veic vai mēģina veikt terora aktus, veicina šādus aktus vai tajos piedalās, organizācijām, kas pieder šīm personām vai ko tās kontrolē, kā arī personām un organizācijām, kas rīkojas šo personu vai organizāciju vārdā vai pēc to norādēm.
2 Minētajā rezolūcijā nebija paredzēts to personu, organizāciju vai grupu saraksts, attiecībā uz kurām šie ierobežojošie pasākumi ir jāpiemēro.
Eiropas Savienības tiesības
3 Eiropas Savienības Padome, uzskatot, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūcijas 1373 (2001) īstenošanai ir nepieciešama Eiropas Savienības rīcība, 2001. gada 27. decembrī pieņēma Kopējo nostāju 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu (OV 2001, L 344, 93. lpp.). Kopējās nostājas 2001/931 2. pantā it īpaši bija paredzēta šīs nostājas pielikumā uzskaitītajām personām, grupām un organizācijām piederošo līdzekļu, finanšu aktīvu vai ekonomisko resursu iesaldēšana.
4 Lai Savienības līmenī īstenotu Kopējā nostājā 2001/931 aprakstītos pasākumus, Padome šajā pašā dienā pieņēma Regulu (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām (OV 2001, L 344, 70. lpp.), kā arī Lēmumu 2001/927/EK, ar kuru nosaka Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā paredzēto sarakstu (OV 2001, L 344, 83. lpp.).
5 Nosaukums “Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem” (Hamas teroristu atzars) ietverts Kopējai nostājai 2001/931/KĀDP pievienotajā un Padomes Lēmumā 2001/927/EK iekļautajā sarakstā. Šie abi tiesību akti, balstoties uz Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu un Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu, tika regulāri atjaunināti, un nosaukums “Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem” joprojām ir iekļauts minētajos sarakstos.
6 2003. gada 12. septembrī Padome pieņēma Kopējo nostāju 2003/651/KĀDP, ar ko atjaunina Kopējo nostāju 2001/931 un atceļ Kopējo nostāju 2003/482/KĀDP (OV 2003, L 229, 42. lpp.), un Lēmumu 2003/646/EK, ar ko īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un atceļ Lēmumu 2003/480/EK (OV 2003, L 229, 22. lpp.). Ar šiem tiesību aktiem saistītājos sarakstos ietvertais organizācijas nosaukums bija “Hamas (tostarp Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem)”.
7 Šīs organizācijas nosaukums joprojām ir iekļauts turpmāk pieņemtajiem tiesību aktiem pievienotajos sarakstos.
Apstrīdētie tiesību akti
8 2015. gada 20. februārī Padome paziņoja prasītājas advokātam iemeslus, kādēļ tā paredz saglabāt minētā prasītāja nosaukumu tās līdzekļu iesaldēšanas sarakstos arī turpmāk, un norādīja viņam, ka viņš vēlākais līdz 2015. gada 6. martam var tai iesniegt apsvērumus par nosaukuma saglabāšanu sarakstos un iesniegt tai visus apliecinošos dokumentus.
9 Prasītāja nav reaģējusi uz šo vēstuli.
10 2015. gada 26. martā Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2015/521, ar ko atjaunina un groza to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP un atceļ Lēmumu 2014/483/KĀDP (OV 2015, L 82, 107. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2015/513, ar ko īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un atceļ Īstenošanas regulu (ES) Nr. 790/2014 (OV 2015, L 82, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie tiesību akti”). Nosaukums “Hamas (tostarp Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem)” palika iekļauts šiem tiesību aktiem (turpmāk tekstā – “strīdīgie saraksti”) pievienotajos sarakstos.
11 Ar 2015. gada 27. marta vēstuli Padome paziņoja prasītājas advokātam pamatojumu, kas attaisno nosaukuma “Hamas (tostarp Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem)” saglabāšanu strīdīgajos sarakstos, norādot viņam uz iespēju lūgt pārskatīt šos sarakstus atbilstoši Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktam un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktam.
12 Prasītāja nav reaģējusi uz šo vēstuli.
13 2015. gada 27. marta vēstulei pievienotajā pamatojuma izklāstā (turpmāk tekstā – “apstrīdēto tiesību aktu pamatojuma izklāsts”) Padome balstījās uz šādiem valstu lēmumiem: pirmkārt, Secretary of State for the Home Department (Apvienotās Karalistes Iekšlietu ministrija, turpmāk tekstā – “Home Secretary”) 2001. gada 29. marta rīkojumu, ar kuru groza UK Terrorism Act 2000 (Apvienotās Karalistes 2000. gada likums par terorismu) un kurā ir noteikts Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem, kas ir uzskatāma par terora aktos iesaistīto organizāciju, aizliegums (turpmāk tekstā – “Home Secretary lēmums”), otrkārt, United States Secretary of State (Amerikas Savienoto Valstu valsts sekretārs, Amerikas Savienotās Valstis) 1997. gada 8. oktobra lēmumu, ar kuru Immigration and Nationality Act (Amerikas Savienoto Valstu Imigrācijas un pilsonības likums, turpmāk tekstā – “INA”) mērķiem Hamas kvalificēta kā ārvalstu teroristiskā organizācija (turpmāk tekstā – “1997. gada ASV likums”), treškārt, Amerikas Savienoto Valstu valsts sekretāra 2001. gada 31. oktobra lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar Executive Order n° 13224 (Prezidenta dekrēts Nr. 13224) (turpmāk tekstā – 2001. gada ASV lēmums) un, ceturtkārt, 1995. gada 23. janvāra lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar Executive Order n° 12947 (Prezidenta dekrēts Nr. 12947) (turpmāk tekstā – “1995. gada ASV lēmums”).
14 Apstrīdēto tiesību aktu pamatojuma izklāsta galvenajā daļā Padome vispirms konstatēja, ka katrs no šiem valstu lēmumiem ir uzskatāms par kompetentās iestādes pieņemto lēmumu Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē un ka tie joprojām ir spēkā. Pēc tam tā norādīja, ka ir pārbaudījusi, vai tās rīcībā ir elementi, kas varētu liecināt par labu prasītājas [nosaukuma] izņemšanai no strīdīgajiem sarakstiem, un nav atradusi nevienu tādu elementu. Visbeidzot tā norādīja, ka ir uzskatījusi, ka joprojām ir spēkā iemesli, kuri pamatojuši Hamas iekļaušanu strīdīgajos sarakstos, un secināja, ka tā ir jāsaglabā strīdīgajos sarakstos.
15 Turklāt apstrīdēto tiesību aktu pamatojuma izklāstā bija iekļauts A pielikums attiecībā uz “Apvienotās Karalistes kompetentās iestādes lēmumu” un B pielikums attiecībā uz “Amerikas Savienoto Valstu kompetentās iestādes lēmumu”. Katrs no šiem pielikumiem ietvēra valsts tiesību aktu, uz kuriem pamatojoties ir pieņemti attiecīgie valsts kompetento iestāžu lēmumi, aprakstu, šajos tiesību aktos iekļauto terorisma jēdziena definīciju pārskatu, minēto lēmumu pārskatīšanas procedūru aprakstu, faktisko apstākļu, uz kuriem ir balstījušās minētās kompetentās iestādes, aprakstu un konstatējumu, ka šie faktiskie apstākļi veido terora aktu Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē.
16 Apstrīdēto tiesību aktu pamatojuma izklāsta A pielikuma 17. punktā Padome norādīja, ka Apvienotajā Karalistē minēto aizliegumu 2014. gada oktobrī bija pārskatījusi starpministriju grupa, kas pilnvarota veikt aizliegumu pārskatīšanu, un ka tā, balstoties uz norādītajiem elementiem, bija secinājusi, ka ir pietiekams pamats uzskatīt, ka Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem turpina iesaistīties terorismā.
17 Apstrīdēto tiesību aktu pamatojuma izklāsta B pielikuma 15. punktā Padome norādīja uz dažādiem notikumiem, kas norisinājušies laikā starp 2003. un 2011. gadu, uz kuriem Amerikas Savienoto Valstu iestādes bija balstījušās, lai kvalificētu prasītāju kā ārvalstu teroristu organizācija, neprecizējot šo iestāžu minētos lēmumus.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
18 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 2. jūnijā, prasītāja cēla šo prasību.
19 Ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2015. gada 18. jūnija lēmumu šī lieta tika iedalīta sestajai palātai.
20 Ar 2015. gada 28. jūlija lēmumu Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētājs atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 69. panta d) punktam nolēma apturēt tiesvedību, līdz Tiesa pieņems galīgos nolēmumus lietās C‑599/14 P Padome/LTTE un C‑79/15 P Padome/Hamas.
21 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 16. septembrī, Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam.
22 2016. gada 3. oktobrī lieta tika pārdalīta pirmajai palātai.
23 Ar 2017. gada 27. jūlija vēstuli lietas dalībnieki tika aicināti iesniegt savus apsvērumus par sekām, kas attiecībā uz šo lietu izriet no Tiesas 2017. gada 26. jūlija sprieduma Padome/LTTE (C‑599/14 P, EU:C:2017:583) un 2017. gada 26. jūlija sprieduma Padome/Hamas (C‑79/15 P, EU:C:2017:584).
24 2017. gada 14. septembrī Padome atbildēja uz šo aicinājumu.
25 2017. gada 27. novembrī Padome iesniedza iebildumu rakstu.
26 Ar 2017. gada 6. decembra lēmumu Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs atļāva Komisijai iestāties lietā. Komisija iesniedza savu iestāšanās rakstu, un galvenie lietas dalībnieki noteiktajos termiņos iesniedza apsvērumus par to.
27 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, kurus Vispārējā tiesa uzdeva 2018. gada 12. jūlija tiesas sēdē.
28 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdētos tiesību aktus daļā, kurā tie attiecas uz prasītāju, “tostarp arī uz Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem”;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
29 Padomes, ko atbalsta Komisija, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– pilnībā noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
30 Prasītāja izvirza septiņus pamatus, kas attiecīgi ir balstīti uz:
– Padomes Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pārkāpumu;
– kļūdām attiecībā uz faktu patiesumu;
– kļūdu vērtējumā attiecībā uz Hamas organizācijas teroristisko raksturu;
– neiejaukšanās principa pārkāpumu;
– pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu;
– tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kā arī tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu valsts līmenī notiekošos procesos;
– tiesību uz īpašumu pārkāpumu.
31 Otrām kārtām tiks pārbaudīts piektais pamats.
Par pirmo pamatu – Padomes Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pārkāpumu
32 Pirmajā pamatā prasītāja pēc savu apsvērumu izklāsta par Apvienotās Karalistes un Amerikas Savienoto Valstu iestāžu lēmumos norādīto organizācijas identifikāciju izvirza iebildumu par to, ka Padome esot pārkāpusi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu, kvalificējot šos lēmumus kā lēmumus, ko pieņēmušas kompetentās iestādes šīs tiesību normas izpratnē.
33 Personas vai organizācijas saglabāšana strīdīgajā sarakstā tādējādi būtībā ir sākotnējās iekļaušanas sarakstā pagarināšana, un tāpēc tās priekšnoteikums ir fakts, ka saglabājas risks, ka attiecīgā persona vai organizācija varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās; risks, kuru sākotnēji bija konstatējusi Padome, balstoties uz valsts lēmumu, kas bija šīs sākotnējās iekļaušanas sarakstā pamats (spriedumi, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 61. punkts, un 2017. gada 26. jūlijs, Padome/Hamas, C‑79/15 P, EU:C:2017:584, 39. punkts).
34 Tādējādi šis pamats ir iedarbīgs.
35 Pēc tam, kad tiks noteiktas organizācijas, kuras norādītas Padomes minētajos lēmumos, vispirms ir jāizvērtē iebildumi pret Amerikas Savienoto Valstu lēmumiem un pēc tam kopīgie iebildumi pret Amerikas Savienoto Valstu un Apvienotās Karalistes iestādēm.
Par organizāciju, kuras norādītas Apvienotās Karalistes iestāžu un ASV iestāžu lēmumos, identificēšanu
36 Prasītāja norāda, ka saskaņā ar Padomes paziņoto apstrīdēto tiesību aktu pamatojuma izklāstu apstrīdētie tiesību akti ir balstīti uz Home Secretary lēmumu, ar kuru aizliegts Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem, Hamas bruņotais atzars, un trim ASV lēmumiem, kuros norādīta Hamas bez sīkākiem precizējumiem.
37 Prasītāja šaubās, ka ASV iestādēm ir bijis nodoms iekļaut sarakstā kopumā visu Hamas, un uzskata, ka Padome, secinot, ka tas tā bija, esot veikusi paplašinātu šo iestāžu lēmumu interpretāciju, kas skaidri neizrietot no sarakstiem, kurus minētās iestādes ir publicējušas.
38 Šajā ziņā ir jānorāda, ka ASV lēmumos skaidri ir norādīts “Hamas”, 1997. gada ASV lēmumā papildinot šo nosaukumu ar desmitiem citu nosaukumu, tostarp arī “Izz‑Al‑Din Al‑Qassam brigades”, ar kuriem arī bija pazīstama šī kustība.
39 Šis apstāklis, pretēji prasītājas apgalvotajam, nevar tikt interpretēts kā tāds, kas norāda uz to, ka ASV iestādes šādi esot vēlējušās ierobežot nosaukumu, attiecinot to vienīgi uz “Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem”. Vispirms starp šiem papildu nosaukumiem ir arī nosaukumi, kas savā kopumā norāda uz Hamas, tādi kā “Islamic Resistance Movement”, kas ir “Harakat Al‑Muqawama Al‑Islamia” tulkojums angļu valodā, tāpat cits nosaukums, kura akronīms ir “Hamas”. Turpinot – šo atšķirīgo nosaukumu norādīšanas mērķis ir vienīgi nodrošināt pret Hamas vērstā pasākuma konkrēto efektivitāti, ļaujot tam vērsties pret visiem tās zināmajiem nosaukumiem un atzariem.
40 No šiem secinājumiem izriet, ka Home Secretary lēmums vērsts pret Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem, savukārt ASV lēmumi vērsti pret Hamas, tostarp Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem.
Par iebildumiem attiecībā uz ASV iestāžu lēmumiem
41 Prasītāja uzskata, ka Padome nevarot balstīt apstrīdētos lēmumus uz attiecīgajiem ASV lēmumiem, jo Amerikas Savienotās Valstis ir trešā valsts, un ka principā šīs valsts iestādes neesot “kompetentās iestāde” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē.
42 Saistībā ar šo prasītāja vispirms norāda, ka ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu izveidotā sistēma ir balstīta uz valsts iestādēm piešķirto uzticēšanos, savukārt uzticēšanās ir balstīta uz lojālas sadarbības principu starp Padomi un Savienības dalībvalstīm, Līgumos ietvertām kopīgām vērtībām un kopīgo tiesību normu, proti, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā, un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, ievērošanu. Trešo valstu iestādes nevarot baudīt šādu uzticēšanos.
43 Šajā ziņā ir jānorāda, ka, Tiesas ieskatā, jēdziens “kompetenta iestāde” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē neattiecas vienīgi uz dalībvalstu iestādēm, bet tajā principā var būt ietvertas arī trešo valstu iestādes (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 22. punkts).
44 Šī Tiesas sniegtā interpretācija ir pamatota, pirmkārt, ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta formulējumu, saskaņā ar kuru jēdziens “kompetentas iestādes” nav attiecināts tikai uz dalībvalstu iestādēm, un, otrkārt, ar šīs kopējās nostājas mērķi, jo tā tika pieņemta, lai īstenotu ANO Drošības padomes Rezolūciju 1373 (2001), kura ir vērsta uz to, lai, visām valstīm sistemātiski un cieši sadarbojoties, pastiprinātu cīņu pret terorismu pasaules līmenī (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 23. punkts).
45 Pakārtoti gadījumā, ja tiktu atzīts, ka trešās valsts iestāde var tikt atzīta par kompetento iestādi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, prasītāja norāda, ka Padomes pieņemto tiesību aktu spēkā esamība ir atkarīga arī pārbaudēm, kuras tai ir jāveic, lai pārliecinātos par ASV tiesību aktu saderību ar tiesību uz aizstāvību principa un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu.
46 Taču šajā lietā Padome apstrīdēto tiesību aktu pamatojumā būtībā esot vien aprakstījusi pārskatīšanas procedūras un norādījusi uz pārsūdzības iespēju esamību, nenoskaidrojot, vai ir nodrošinātas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
47 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, Tiesas ieskatā, kad Padome savu lēmumu pamato ar trešās valsts lēmumu, tai ir iepriekš jāpārbauda, vai šis lēmums ir ticis pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 31. punkts).
48 Padomei šajā lēmumu pamatojumu izklāstā ir jāsniedz norādes, kas ļauj uzskatīt, ka tā ir veikusi šo pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 31. punkts).
49 Šim mērķim Padomei lēmuma pamatojuma izklāstā ir jānorāda iemesli, kuru dēļ tā uzskata, ka trešās valsts lēmums, uz kuru tā balstās, ir pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 33. punkts).
50 Atbilstoši judikatūrai pamatojuma izklāstā ietvertās norādes par šo vērtējumu attiecīgā gadījumā var būt īsas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 33. punkts).
51 Prasītājas izvirzītos argumentus attiecībā uz, pirmkārt, tiesību uz aizsardzību principa ievērošanu un, otrkārt, tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir jāizvērtē šī sprieduma 47.–50. punktā norādītās judikatūras gaismā.
52 Attiecībā uz tiesību uz aizsardzību ievērošanu prasītāja norāda, ka apstrīdēto tiesību aktu pamatojuma izklāstā Padome neesot sniegusi norādes par iemesliem, kas tai pārbaudes mērķu dēļ likuši uzskatīt, ka Amerikas Savienotajās Valstīs šo principu ievērošana ir nodrošināta administratīvajos procesos attiecībā uz organizāciju noteikšanu par teroristu organizācijām.
53 Turklāt ASV tiesību aktos neesot prasīts, lai iestāžu pieņemtie lēmumi šajā jomā tiktu paziņoti, pat ne tas, lai tie tiktu pamatoti. Prasītājas ieskatā, ja INA 219. pantā, ar kuru ir pamatots ASV 1997. gada lēmums, ir ietverts pienākums publicēt lēmumu par iekļaušanu sarakstā Federālajā reģistrā, tad tas tā nav attiecībā uz Prezidenta dekrētu Nr. 13224, ar kuru ir pamatots ASV 2001. gada lēmums un kurā neesot paredzēts nekāds šāda rakstura pasākums.
54 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru tiesību uz aizstāvību principa ievērošana nozīmē, ka personām, uz kurām attiecas lēmumi, kuri būtiski skar viņu intereses, ir jādod iespēja atbilstoši darīt zināmu savu viedokli par strīdīgā lēmuma pamatojumā pret viņiem izvirzītajiem elementiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 26. septembris, Tex data Software, C‑418/11, EU:C:2013:588 83. punkts un tajā minētā judikatūra).
55 Tādu pasākumu gadījumā, kad personu uzvārdus vai organizāciju nosaukumus paredz iekļaut līdzekļu iesaldēšanas sarakstā, šis princips prasa, lai iestāde paziņo attiecīgajai personai vai organizācijai šo pasākumu iemeslus un nodrošina tiesības tikt uzklausītai lēmuma pieņemšanas laikā vai uzreiz pēc tā pieņemšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, C‑27/09 P, EU:C:2011:853, 61. punkts).
56 Tāpat kā Padome to ir darījusi attiecībā uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, apstrīdēto aktu pamatojuma B pielikuma 16. punktā tā norāda šādi:
“Attiecībā uz pārskatīšanas procedūrām un aprakstu par pieejamām pārsūdzības iespējām Padome uzskata, ka Amerikas Savienoto Valstu tiesību akti nodrošina tiesību uz aizstāvību aizsardzību [..].”
57 Apstrīdēto tiesību aktu pamatojumā Padomes sniegtā informācija atkarībā no izvērtētā ASV lēmuma atšķiras šādi.
58 Pirmkārt, attiecībā uz Prezidenta dekrētiem Nr. 12947 un Nr. 13224, uz kuriem ir balstīts ASV 1995. gada un 2001. gada lēmums, no Padomes iesniegtā vispārīgā apraksta nevar konstatēt, ka ASV iestādēm būtu jebkāds pienākums paziņot lēmumus ieinteresētajām personām vai pat tos publicēt.
59 No minētā izriet, ka tiesību uz aizsardzību ievērošana attiecībā uz šiem abiem lēmumiem nav pārbaudīta un ka līdz ar to, piemērojot šajā sprieduma 47.–50. punktā minēto judikatūru, tie nevar būt apstrīdēto tiesību aktu pamatojums.
60 Otrkārt, attiecībā uz ASV 1997. gada lēmumu Padome patiešām norāda, ka, piemērojot INA, ārvalstu teroristu organizāciju iekļaušana sarakstā vai lēmumi par šo sarakstā iekļauto nosaukumu atsaukšanu tiek publicēti Federālajā reģistrā. Taču tā nesniedz nekādu norādi par to, vai konkrētajā gadījumā ASV 1997. gada lēmuma publikācijā bija ietverta jebkāda motivācija. Turklāt no apstrīdēto tiesību aktu pamatojuma izklāsta arī neizriet, ka, izņemot lēmuma rezolutīvo daļu, prasītājai jebkādā veidā būtu darīts zināms pamatojums.
61 Šādos apstākļos ir jāizvērtē, vai norāde par to, ka lēmums ir publicēts trešās valsts oficiālajā vēstnesī, ir pietiekama, lai uzskatītu, ka Padome saskaņā ar šā sprieduma 47.–50. punktā minēto judikatūru ir izpildījusi savu pienākumu noskaidrot, vai trešajā valstī, kas pieņēmusi lēmumus, uz kuriem ir balstīti apstrīdētie akti, ir tikušas ievērotas tiesības uz aizsardzību.
62 Šim nolūkam ir jāatsaucas uz lietu, kurā tika pieņemti 2017. gada 26. jūlija spriedums Padome/LTTE (C‑599/14 P, EU:C:2017:583) un 2014. gada 16. oktobra spriedums LTTE/Padome (T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885). Šajā lietā Padome attiecīgo tiesību aktu pamatojuma izklāstā bija norādījusi, ka šie trešās valsts attiecīgo iestāžu lēmumi ir tikuši publicēti šīs valsts oficiālajā vēstnesī, nesniedzot citu informāciju (spriedums, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 145. punkts).
63 2017. gada 26. jūlija spriedumā Padome/LTTE (C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 36. un 37. punkts) Tiesa, ņemot vērā pilnībā visas norādes attiecībā uz trešās valsts iestāžu lēmumiem, kas bija ietvertas Padomes regulas pamatojuma izklāstā, nosprieda, ka tās ir nepietiekamas, lai varētu konstatēt, ka šī iestāde bija veikusi vajadzīgo pārbaudi attiecībā uz tiesību uz aizsardzību ievērošanu šajā trešajā valstī.
64 Tāds pats secinājums motīvu identiskuma dēļ šajā lietā ir jāizdara attiecībā uz vienīgo apstrīdēto tiesību aktu pamatojuma izklāstā ietverto norādi par to, ka ASV 1997. gada lēmums ir ticis publicēts šīs valsts Federālajā reģistrā.
65 Šo iemeslu dēļ un pat neizvērtējot jautājumu par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ir jāuzskata, ka šajā gadījumā pamatojums attiecībā uz ASV lēmumiem ir nepietiekams tādējādi, ka minētie lēmumi nevar būt apstrīdēto tiesību aktu pamats.
66 Tā kā kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktā nav paredzēts, ka Padomes tiesību akti tiek balstīti uz vairākiem kompetento iestāžu lēmumiem, apstrīdētajos aktos katrā ziņā varēja atsaukties tikai uz Home Secretary lēmumu, tādējādi ir jāturpina prasības izvērtēšana, ierobežojot šo izvērtēšanu attiecībā uz apstrīdētajiem tiesību aktiem daļā, kurā tie ir balstīti uz šo pēdējo minēto lēmumu.
Par kopīgajiem iebildumiem attiecībā uz ASV un Apvienotās Karalistes iestāžu lēmumiem
67 Prasītāja norāda, ka trīs iemeslu dēļ ASV un Apvienotās Karalistes iestāžu lēmumi, uz kuriem ir balstīti apstrīdētie tiesību akti, nav uzskatāmi par “kompetento iestāžu lēmumiem” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē.
68 Šie iemesli vēlāk tiks pārbaudīti daļā, kurā tie attiecas uz Home Secretary pieņemto lēmumu, saskaņā ar šā sprieduma 66. punktu.
– Par tiesu iestādēm piešķiramo prioritāti
69 Prasītāja apgalvo, ka saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu Padome var balstīties uz administratīviem lēmumiem tikai tad, ja tiesu iestāžu kompetencē neietilpst cīņa pret terorismu. Taču konkrētajā lietā tas tā nav, jo šī joma ietilpstot Apvienotās Karalistes tiesu iestāžu kompetencē. Tātad Padomei apstrīdētajos tiesību aktos nebija jāņem vērā Home Secretary lēmums.
70 Padome apstrīd šos argumentus.
71 Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru apstāklis, ka lēmums ir administratīvs, nevis tiesas lēmums, nav noteicošais, lai piemērotu Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu, jo pašās šīs tiesību normas formulējumā ir tieši paredzēts, ka iestāde, kas nav tiesu iestāde, arī var tikt kvalificēta kā kompetenta iestāde šīs tiesību normas izpratnē (spriedumi, 2008. gada 23. oktobris People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 144. un 145. punkts, un 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 105. punkts).
72 Pat ja Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta otrās daļas formulējums piešķir prioritāti tiesu iestāžu pieņemtiem lēmumiem, tas nekādā ziņā neizslēdz iespēju ņemt vērā administratīvo iestāžu pieņemtos lēmumus tad, kad, pirmkārt, saskaņā ar valsts tiesībām šīm iestādēm faktiski ir piešķirta kompetence pieņemt ierobežojošus lēmumus attiecībā uz terorismā iesaistītiem grupējumiem, un, otrkārt, tad, kad šīs iestādes, lai arī tās ir tikai administratīvas iestādes, tomēr var tikt uzskatītas par “līdzvērtīgām” tiesu iestādēm (spriedums, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 107. punkts).
73 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru administratīvās iestādes ir jāatzīst par līdzvērtīgām tiesu iestādēm tad, kad to lēmumi ir pārsūdzami tiesā (spriedums, 2008. gada 23. oktobris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 145. punkts).
74 Līdz ar to apstāklis, ka terorisma apkarošanas joma ir attiecīgās valsts tiesu iestāžu kompetencē, nav šķērslis tam, ka Padome ņem vērā valsts tās administratīvās iestādes lēmumus, kura ir pilnvarota noteikt ierobežojošus pasākumus terorisma jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 108. punkts).
75 Šajā gadījumā no Padomes iesniegtās informācijas izriet, ka Home Secretary lēmumus var pārsūdzēt Proscribed Organisations Appeal Commission (Apelācijas komisija aizliegto organizāciju lietās, Apvienotā Karaliste), kas pieņem lēmumu, piemērojot principus par pārskatīšanu tiesā, un ka katra no pusēm var pārsūdzēt Apelācijas komisijas aizliegto organizāciju lietās lēmumu apelācijas instances tiesā par kādu tiesību jautājumu, ja tā saņem šīs komisijas atļauju, vai tās neesamības gadījumā – apelācijas instances tiesas atļauju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 12. decembris, Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, T‑228/02, EU:T:2006:384, 2. punkts).
76 Šādos apstākļos šķiet, ka Home Secretary lēmumi ir pārsūdzami tiesā, tādējādi, piemērojot šā sprieduma 72. un 73. punktā minēto judikatūru, šo administratīvo iestādi ir jāuzskata par līdzvērtīgu tiesu iestādei un tātad, kā to apgalvo Padome, par kompetentu iestādi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē atbilstoši šajā nozīmē vairākkārt minētajai judikatūrai (spriedumi, 2008. gada 23. oktobris People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, un 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885).
77 Prasītāja atzīst, ka vairākos spriedumos Tiesa ir atzinusi, ka Home Secretary piemīt kompetentās iestādes raksturs, bet uzsver, ka šajās lietās līdztekus minētās iestādes lēmumiem esot bijuši arī tiesas lēmumi, taču šajā gadījumā tas tā neesot.
78 Šajā ziņā ir jānorāda, ka, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, katrā no attiecīgajiem spriedumiem saistībā ar tiesību aktiem, kas balstīti uz Home Secretary lēmumu, līdztekus attiecīgo administratīvo iestāžu lēmumiem nebija tiesas lēmuma. Tā šāda lēmuma nebija lietā, kas bija pamatā 2014. gada 16. oktobra spriedumam LTTE/Padome (T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885). Lietā, kas bija pamatā 2008. gada 23. oktobra spriedumam People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome (T‑256/07, EU:T:2008:461), Tiesa atsaucās gan uz administratīvo, gan uz tiesas lēmumu. Tomēr šī atsauce tika veikta ļoti īpaša kontekstā, kurā prasītājs bija apstrīdējis administratīvo lēmumu valsts līmenī, taču šajā gadījumā tā tas nav.
79 No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētos aktus nevar atcelt tā iemesla dēļ, ka Padome to pamatojuma izklāstā ir atsaukusies uz Home Secretary lēmumu, kas ir administratīvā iestāde.
– Par apstākli, ka Home Secretary lēmumu veido teroristu organizāciju uzskaitījums
80 Prasītāja norāda, ka ar apstrīdētajiem tiesību aktiem saistīto kompetento iestāžu, tostarp Home Secretary, darbību praksē veido teroristu organizāciju sarakstu veidošana, lai tām piemērotu ierobežojošu režīmu. Šī sarakstu veidošanas darbība nenozīmējot represīvo kompetenci, kas pielīdzināma “izmeklēšanas uzsākšanai vai kriminālvajāšanai”, vai arī “notiesāšanai”, lai norādītu pilnvaras, ar kurām atbilstoši Kopīgās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktam ir jābūt apveltītai kompetentajai iestādei.
81 Padome apstrīd šos argumentus.
82 Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru Kopējā nostājā 2001/931 nav paredzēts, ka valsts lēmums ir jāpieņem kriminālprocesā stricto sensu, taču, ņemot vērā minētās Kopējā nostājā izvirzītos mērķus saistībā ar Drošības padomes Rezolūcijas 1373 (2001) īstenošanu, attiecīgās valsts procedūras mērķim tomēr ir jābūt cīņai pret terorismu plašā izpratnē (spriedums, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 113. punkts).
83 Šajā nozīmē Tiesa ir uzskatīja, ka attiecīgo personu aizsardzība netiek apšaubīta, ja valsts iestādes pieņemtais lēmums neietilpst procesā, kura mērķis ir noteikt sankcijas, bet gan procesā, kuras mērķis ir noteikt preventīva rakstura pasākumus (spriedums, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 70. punkts).
84 Šajā gadījumā ar Home Secretary lēmumu tika paredzēti aizlieguma pasākumi pret organizācijām, kas uzskatītas par teroristu organizācijām, un tātad, kā to prasa judikatūra, šis lēmums ir pieņemts valsts procesā, kura mērķis galvenokārt ir preventīvu vai represīvu pasākumu noteikšana attiecībā uz prasītāju saistībā ar cīņu pret terorismu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 115. punkts).
85 Attiecībā uz apstākli, ka attiecīgo iestāžu darbības rezultātā tiek izveidots terorismā iesaistīto personu vai struktūru saraksts, ir jāuzsver, ka šis apstāklis pats par sevi nenozīmē ne to, ka šīs iestādes pirms katras attiecīgās personas vai struktūras iekļaušanas sarakstā nav veikušas to individuālu izvērtējumu, nedz arī to, ka šis izvērtējums noteikti ir bijis patvaļīgs vai nepamatots (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 118. punkts).
86 Tādējādi nozīme ir nevis tam, ka attiecīgās iestādes darbības rezultātā tiek izveidots terorismā iesaistītu personu, grupu vai struktūru saraksts, bet gan tam, vai šī darbība ir īstenota, ievērojot pietiekamas garantijas, lai Padome varētu uz to balstīties, pamatojot pati savu lēmumu par iekļaušanu sarakstā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 118. punkts).
87 Līdz ar to prasītāja kļūdaini apgalvo, ka pieņēmums, ka saraksta izveidošanas pilnvaras var raksturot kompetento iestādi, principā ir pretējs Kopējai nostājai 2001/931.
88 Šo nostāju neatspēko dažādie prasītājas izvirzītie argumenti.
89 Pirmkārt, prasītāja norāda, ka saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu Padome var ņemt vērā tikai Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes izveidotos sarakstus.
90 Šis arguments nevar tikt pieņemts, jo Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pirmās daļas pēdējā teikuma mērķis ir tikai sniegt Padomei vēl vienu iespēju noteikt pasākumus papildus tiem, kurus tā var noteikt, pamatojoties uz kompetento valsts iestāžu lēmumiem.
91 Otrkārt, prasītāja uzsver, ka, tā kā Savienība pārņem kompetento iestāžu piedāvātos sarakstus, Savienības saraksts ir vien sarakstu saraksts, tādējādi paplašinot tā piemērošanas jomu ar valstu administratīvajiem pasākumiem, kurus nepieciešamības gadījumā pieņēmušas trešo valstu iestādes, neinformējot attiecīgās personas un nenodrošinot, ka tās efektīvi var sevi aizstāvēt.
92 Šajā ziņā ir jākonstatē, kā to arī norāda prasītāja, ka Padome, identificējot personas vai struktūras, attiecībā uz kurām ir piemērojami naudas līdzekļu iesaldēšanas pasākumi, balstās uz kompetento iestāžu konstatējumiem.
93 Gadījumā, kad tiek piemērota Kopējā nostāja 2001/931, tiek izveidots īpašs dalībvalstu iestāžu un Savienības iestāžu sadarbības veids, kas rada Padomei pienākumu, cik vien iespējams, izmantot kompetento valsts iestāžu vērtējumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 23. oktobris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 133. punkts, un 2008. gada 4. decembris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑284/08, EU:T:2008:550, 53. punkts).
94 Principā Padomei nav jāspriež par to, vai dalībvalstu iestādes ir ievērojušas ieinteresēto personas pamattiesības, jo šīs pilnvaras ir valsts kompetentām tiesu iestādēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 11. jūlijs, Sison/Padome, T‑47/03, nav publicēts, EU:T:2007:207, 168. punkts).
95 Tikai izņēmuma gadījumā, ja prasītāja, balstoties uz konkrētiem elementiem, apstrīd, ka dalībvalsts iestādes ir ievērojušas pamattiesības, Tiesai ir jānoskaidro, vai tās faktiski ir tikušas ievērotas.
96 Turpretim tad, kad ir iesaistītas trešo valstu iestādes, Padomei, kā tas ir norādīts šā sprieduma 47. un 48. punktā, pēc savas iniciatīvas ir jāpārliecinās, ka šīs garantijas faktiski ir tikušas ievērotas, un jāpamato savs lēmums šajā jautājumā.
– Par nopietnu un ticamu pierādījumu vai norāžu neesamību, kas pamato Home Secretary lēmumu
97 Prasītāja būtībā uzskata, ka, tā kā Padome ir balstījusies uz administratīvu, nevis tiesas lēmumu, tai apstrīdētajos aktos bija jānorāda, ka šīs lēmums ir “balstīts uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai versijām [norādēm]”, kā tas ir paredzēts Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktā.
98 Tā kā šī argumentācija neskar “kompetento iestāžu pieņemtā lēmuma” kvalifikāciju Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, kas ir šī [prasības] pamata priekšmets, bet apstrīdēto tiesību aktu pamatojumu, tā tiks izvērtēta kopā ar piekto [prasības] pamatu, kurā uz to arī ir veikta atsauce.
Secinājums
99 Šā sprieduma 47.–65. punkts ļauj domāt, ka ASV lēmumi nevar būt apstrīdēto tiesību aktu pamats tāpēc, ka Padome nav norādījusi pamatojumu attiecībā uz pārbaudi par tiesību uz aizstāvību principa ievērošanu Amerikas Savienotajās Valstīs.
100 Turklāt no šā sprieduma 38.–40. punkta izriet, ka šajā prasības pamatā norādītie ASV iestāžu lēmumi attiecās uz Hamas kopumā, savukārt Apvienotās Karalistes iestāžu lēmumi attiecās tikai uz Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem.
101 Prasītājas ieskatā, šis apstāklis nozīmē to, ka apstrīdētie tiesību akti ir jāatceļ daļā, kurā tie attiecas uz Hamas, un tie var būt spēkā vienīgi daļā, kurā tie attiecas uz Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem.
102 Savukārt Padome norāda, ka šīs abas “kustības” vai “kustības daļas” nekādi nevar nošķirt, jo prasītāja prasības pieteikumā attiecībā uz 2018. gada 14. decembra spriedumu Hamas/Padome (T‑400/10 RENV, EU:T:2018:966) ir aprakstījusi savu organizāciju kā tādu, kas aptver abas kustības daļas.
103 Šajā ziņā Padome citē minētā prasības pieteikuma 7. un 8. punktu:
“Hamas veido Politiskais birojs un bruņotais atzars: Brigades Ezzedine Al‑Qassam [= Hamas IDQ]. Hamas vadībai ir raksturīga “divvaldība”. Iekšējā vadība, kas sadalīta starp Rietumkrastu un Gazas sektoru, un ārējā vadība, kas atrodas Sīrijā [..]. Lai gan bruņotajam atzaram ir raksturīga zināma neatkarība, tas tomēr ir pakļauts Politiskā biroja izstrādātajām vispārīgajām stratēģijām. Politiskais birojs pieņem lēmumus, un brigādes tos ievēro, pateicoties ciešajai solidaritātei, ko sekmējis kustības reliģiskais elements.”
104 Kā ir nospriests 2018. gada 14. decembra sprieduma Hamas/Padome (T‑400/10 RENV, EU:T:2018:966) 293. punktā, šim apgalvojumam ir būtisks pierādījuma spēks tāpēc, ka, pirmkārt, kā to uzsver Padome, to ir paudusi pati prasītāja un, otrkārt, tā uzsāk ar to savu argumentāciju prasības pieteikumā lietā, kas bija par pamatu šim spriedumam.
105 Prasītāja savos procesuālajos dokumentos paskaidro, ka patiesībā abas “kustības” “vai “kustības daļas” nevar nedz tikt sajauktas, nedz pat saistītas, jo tās darbojas pilnībā autonomi.
106 Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Tiesa lūdza prasītājai iesniegt pierādījumu elementus, kas pierāda tās apgalvojumus, taču prasītāja nespēja iesniegt nekādus pierādījumu elementus.
107 Šādos apstākļos, nosakot sekas, ko šajā prasībā rada saistībā ar pirmo prasības pamatu sniegtā atbilde, nevar tikt uzskatīts, ka Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem ir no Hamas nošķirta organizācija (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 29. aprīlis, Bank of Industry and Mine/Padome, T‑10/13, EU:T:2015:235, 182., 183. un 185. punkts, un 2015. gada 29. aprīlis National Iranian Gas Company/Padome T‑9/13, EU:T:2015:236, 163. un 164. punkts).
108 Vēl jo vairāk tas tā ir tāpēc, ka, lai gan attiecībā uz Hamas jau pirms vairākiem gadiem ir pieņemti naudas iesaldēšanas pasākumi, tā nav centusies pierādīt Padomei, ka nekādi nav bijusi iesaistīta darbībās, kuras bijušas šo pasākumu piemērošanas pamatā, bez jebkādas vilcināšanās nošķirot sevi no Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem, kas, tās ieskatā, ir vienīgā atbildīgā par šīm darbībām.
109 No tā izriet, ka šis pamats ir jānoraida.
Par piekto pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
110 Kā tas jau ir norādīts šā sprieduma 97. punktā, prasītāja apgalvo, ka Padomei apstrīdēto aktu pamatojuma izklāstā bija jānorāda “nopietni un ticami pierādījumi un norādes”, uz kuriem ir balstīti kompetento iestāžu lēmumi.
111 Padome, kuru atbalsta Komisija, uzskata, ka attiecīgais arguments nav pamatots.
112 Ņemot vērā šā sprieduma 66. punktu, šo pamatu ir jāizvērtē tikai daļā, kurā tas attiecas uz Home Secretary lēmumu.
113 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasības pamats ir kļūdains faktiskā aspektā. Faktiski pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Padome apstrīdēto aktu pamatojuma izklāsta A pielikuma 14. punktā ir norādījusi tos faktus, uz kuriem ir balstīts Home Secretary lēmums.
114 Katrā ziņā šis arguments ir nepamatots.
115 Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pirmo daļu līdzekļu iesaldēšanas sarakstu izstrādā, pamatojoties uz precīzu informāciju vai materiālu attiecīgajā lietā, kas norāda, ka kompetenta iestāde pieņēmusi lēmumu par attiecīgajām personām, grupām un organizācijām neatkarīgi no tā, vai lieta ir par izmeklēšanas uzsākšanu vai apsūdzību [kriminālvajāšanas uzsākšanu] saistībā ar terora akta veikšanu, mēģinājumu izdarīt terora aktu, līdzdalību šādā aktā vai tā veicināšanu, pamatojoties uz “nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai norādēm”, vai notiesāšanu par šādiem nodarījumiem.
116 No šīs normas vispārējās sistēmas izriet, ka prasība Padomei, pirms personu vai vienību nosaukumi tiek ierakstīti līdzekļu iesaldēšanas sarakstos, pamatojoties uz kompetento iestāžu pieņemtajiem lēmumiem, pārliecināties, ka šie lēmumi ir “balstīti uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai norādēm”, attiecas tikai uz lēmumiem par izmeklēšanas vai kriminālvajāšanas uzsākšanu, nevis uz lēmumiem par notiesāšanu.
117 Tādējādi atšķirība starp abiem lēmumu veidiem izriet no iestāžu un dalībvalstu lojālas sadarbības principa piemērošanas, kas ir princips, kurā iekļaujas ierobežojošu pasākumu pieņemšana cīņā pret terorismu un saskaņā ar kuru Padomei personu vārdu vai struktūru nosaukumu ierakstīšana līdzekļu iesaldēšanas sarakstos ir jāpamato uz lēmumiem, ko pieņēmušas valsts iestādes, bez pienākuma vai pat iespējas tos apšaubīt.
118 Šādi definēts lojālas sadarbības princips ir piemērojams valstu lēmumiem par notiesāšanu, un līdz ar to Padomei, pirms personu vārdi vai vienību nosaukumi tiek iekļauti līdzekļu iesaldēšanas sarakstos, nav jāpārliecinās, ka šie lēmumi balstīti uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai norādēm, un tai šajā ziņā ir jāpaļaujas uz valsts iestādes veikto novērtējumu.
119 Runājot par valstu lēmumiem par izmeklēšanas vai kriminālvajāšanas uzsākšanu, tie pēc savas būtības atrodas procesa sākumā vai procesā, kas vēl nav pabeigts. Lai nodrošinātu šīs cīņas efektivitāti, tiek uzskatīts par lietderīgu, ka Padome, pieņemot ierobežojošus pasākumus, varētu balstīties uz šādiem lēmumiem, pat ja tiem ir tikai sagatavošanas raksturs, vienlaikus, lai nodrošinātu šajos procesos iesaistīto personu aizsardzību, paredzot, ka šāda izmantošana tiek pakļauta Padomes pārbaudei par to, ka šie lēmumi ir balstīti uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai norādēm.
120 Šajā gadījumā Home Secretary lēmums ir galīgs tādā nozīmē, ka pēc tā nav jābūt turpmākai kriminālizmeklēšanai. Turklāt, kā izriet no Padomes sniegtās atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumu, tā mērķis ir noteikt prasītajai aizliegumu Apvienotajā Karalistē ar krimināltiesiskām sekām personām, kuras uztur ciešāku vai mazāk ciešu saikni ar to.
121 Šādos apstākļos Home Secretary lēmums neveido lēmumu par izmeklēšanas uzsākšanu vai kriminālvajāšanu, un tas ir jāpielīdzina lēmumam par notiesāšanu tādējādi, ka saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu Padomei apstrīdēto tiesību aktu pamatojuma izklāstā nav jānorāda “nopietni pierādījumi un norādes”, uz kurām ir balstīts šis kompetentās iestādes lēmums.
122 Šajā ziņā nav nozīmes apstāklim, ka Home Secretary ir administratīva iestāde, jo, kā tas izriet no šā sprieduma 75. un 76. punkta, tās lēmumi ir pārsūdzami tiesā un attiecīgi tā ir jāuzskata par līdzvērtīgu tiesu iestādei.
123 Līdz ar to piektais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par otro pamatu – acīmredzamām kļūdām faktu vērtējumā
124 Apstrīdēto aktu paskaidrojuma izklāsta II.7. punktā Padome ir norādījusi, ka kompetento iestāžu lēmumi, uz kuriem tā balstījās, lai iekļautu prasītājas vārdu strīdīgajos sarakstos, joprojām ir spēkā.
125 Pamatojuma izklāsta A pielikuma 15. punktā Padome piebilda, ka aizlieguma noteikšana prasītājai Apvienotajā Karalistē tika pārskatīta starpministriju grupā, kas atbildīga par aizliegumu pārskatīšanu, un ka tā, balstoties uz faktiem, kurus tā minējusi piemēru veidā, ir secinājusi, ka Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem joprojām ir iesaistīta terorismā.
126 Šie fakti ir šādi. Pirmkārt, 2014. gada vasarā konfliktā starp Izraēlu un Gazu seši Izraēlas civiliedzīvotāji un Taizemes pilsonis tika nogalināti raķešu uzbrukumos, un raķetes skāra vācu kruīza kuģi. Otrkārt, Hamas esot atzinusi, ka sociālajos medijos tostarp ir brīdinājusi Apvienotās Karalistes aviosabiedrības, ka plāno uzbrukt Ben Gurion lidostai Telavivā (Izraēla), kas varētu izraisīt civiliedzīvotāju upurus, un Hamas patiešām esot mēģinājusi uzbrukt lidostai 2014. gada jūlijā.
127 Atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, Padome apstiprināja, ka starpministriju grupas, kas atbildīga par aizliegumu pārskatīšanu, veiktās Home Secretary lēmuma pārskatīšanas iznākumā nav pieņemts jauns lēmums.
128 Turklāt apstrīdēto aktu pamatojuma izklāsta B pielikuma 10. punktā Padome ir norādījusi, ka nesenākā 1997. gada ASV lēmuma, saskaņā ar kuru Hamas klasificēta kā ārvalstu teroristu organizācija, pārskatīšana ir veikta 2012. gada 27. jūlijā, un tās iznākumā valdība ir secinājusi, ka apstākļi, uz kuriem balstīts šis lēmums, nav mainījušies tā, lai attaisnotu nosaukuma atsaukšanu no saraksta.
129 Turklāt apstrīdēto aktu pamatojuma izklāsta B pielikuma 17. punktā Padome uzskaitīja vairākus laikposmā no 2003. gada līdz 2011. gadam notikušus faktus, uz kuriem ir atsaukušās ASV iestādes, aprakstot prasītāju kā ārvalstu teroristu organizāciju, nenorādot precīzu šo faktu avotu.
130 Sniedzot atbildes saistībā ar šo jautājumu procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros, Padome norādīja, ka daži no šiem faktiem izriet no 2008. gadā veiktās ASV 1997. gada lēmuma pārskatīšanas, kas nav minēta apstrīdēto aktu pamatojuma izklāstā.
131 Apstrīdēto aktu pamatojuma izklāsta B pielikuma 17. punktā uzskaitītie fakti ir šādi:
– Hamas ir uzņēmusies atbildību par pašnāvnieka sprādzieniem, kuri tika veikti 2003. gada septembrī, kurā tika nogalināti deviņi Izraēlas karavīri un trīsdesmit cilvēki tika ievainoti Assof Harofeh slimnīcas un Crifinas [Tzrifin] (Izraēla) militārās bāzes tuvumā;
– 2004. gada janvārī Jeruzalemē pašnāvnieks spridzinātājs iznīcināja autobusu premjerministra dzīvesvietas tuvumā, nogalinot vienpadsmit civiliedzīvotājus un ievainojot trīsdesmit citas personas; atbildību par šo aktu kopīgi uzņēmās Hamas un Al‑Aqsa mocekļu brigāde;
– 2005. gada janvārī Karni pārejā palestīniešu pusē teroristi iedarbināja spridzekli, izveidojot atvērumu, kas ļāva palestīniešu bruņotajiem kaujiniekiem nokļūt Izraēlas pusē; viņi nogalināja sešus Izraēlas civiliedzīvotājus un ievainoja piecus citus; atbildību par šo aktu kopīgi uzņēmās Hamas un Al‑Aqsa mocekļu brigāde;
– 2007. gada janvārī Hamas uzņēmās atbildību par trīs bērnu nolaupīšanu Gazas sektorā;
– 2008. gada janvārī palestīniešu snaiperis Gazas sektorā nogalināja 21 gadu veco Ekvadoras brīvprātīgo, kad viņš strādāja Ein Hashlosha (Izraēla) kibuca laukos; atbildību par šo aktu uzņēmās Hamas;
– 2008. gada februārī Hamas pašnāvnieks tirdzniecības centrā Dimonā [Dimona] (Izraēla) nogalināja vecu sievieti un ievainoja trīsdesmit astoņas citas personas; policists nošāva otru teroristu, pirms viņš paspēja aktivizēt savu sprāgstvielu; Hamas uzbrukumu raksturoja kā “varonīgu”;
– 2010. gada 14. jūnijā Hebronā [Hebron] (Rietumkrasts) bruņoti kaujinieki aizdedzināja policijas automašīnu, nogalinot vienu policistu un ievainojot vēl divus; Izraēlas drošības dienesta, Izraēlas policijas un IDF kopīga pasākuma rezultātā 2010. gada 22. jūnijā tika aizturēti uzbrucēji; par uzbrukumu atbildīgais Hamas komandieris nopratināšanas laikā norādīja, ka tās locekļi ir tikuši apmācīti vairākus gadus iepriekš un ka viņi ir iegādājušies ieročus, tostarp Kalašņikova automātus un triecienuzbrukuma šautenes; šīs nopratināšanas laikā kļuva arī skaidrs, ka komandieris plānoja veikt citas darbības, tostarp kareivja un civiliedzīvotāja nolaupīšanu Elcionas [Eltzsion] blokā uz ziemeļiem no Hebrona kalna;
– 2011. gada aprīlī Hamas iedarbināja Kornet raķeti, kas trāpīja Izraēlas skolas autobusā, smagi ievainojot sešpadsmit gadus vecu studentu un viegli ievainojot autobusa vadītāju; uzbrukuma laikā izmantotā sprādziena lode varētu šķērsot modernas tvertnes bruņas;
– 2011. gada 20. augustā uzbrucēji izšāva raķetes uz Ofakimas [Ofakim] (Izraēla) iedzīvotājiem, ievainojot divus bērnus un vienu civiliedzīvotāju; atbildību par šo aktu uzņēmās Hamas.
132 Tiesa 2017. gada 26. jūlija sprieduma Padome/Hamas (C‑79/15 P, EU:C:2017:584) 32. punktā nosprieda, ka tādā gadījumā kā izskatāmajā lietā, kad tas vien, ka sākotnējās iekļaušanas pamatā esošais valsts lēmums joprojām ir spēkā, vairs neļauj secināt, ka turpina pastāvēt risks, ka attiecīgā persona vai organizācija varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās, Padomei ir jābalsta šīs personas vai organizācijas saglabāšana minētajā sarakstā uz aktualizētu situācijas vērtējumu, ņemot vērā jaunākus faktiskos apstākļus, kas pierāda minētā riska saglabāšanos.
133 Konkrētajā gadījumā, ņemot vērā šā sprieduma 124.–131. punktā izklāstīto, ir jāuzskata, ka Padome ir balstījusi prasītāja nosaukuma atkārtotu ievietošanu strīdīgajos sarakstos, pirmkārt, uz lēmumu, kas kvalificēti kā kompetento iestāžu lēmumi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, saglabāšanu spēkā un, otrkārt, uz faktiem, kas minēti apstrīdēto tiesību aktu pamatojuma izklāsta A pielikuma 15. punktā un B pielikuma 17. punktā; šie fakti ir jaunākie elementi, uz kuriem Padome atsaucas autonomi, lai pierādītu, ka joprojām saglabājās Hamas iesaistīšanās teroristu organizācijās risks.
134 Otrajā pamatā prasītāja norāda, pirmkārt, ka Padome, balstoties uz apstrīdētājos tiesību aktos minētajiem faktiem, esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu un, otrkārt, ka tā esot pieļāvusi kļūdu attiecībā uz šo faktu patiesumu.
135 Ņemot vērā saistībā ar piekto pamatu sniegto atbildi un iepriekš šā sprieduma 115.–122. un 133. punktā esošos elementus, šis pamats ir jāizvērtē vienīgi daļā, kurā tas attiecas uz apstrīdēto aktu pamatojuma izklāsta A pielikuma 15. punktā un B pielikuma 17. punktā minētajiem faktiskiem apstākļiem.
Par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
136 Prasītāja apgalvo, ka apstrīdēto aktu pamatojuma izklāsta A pielikuma 15. punktā un B pielikuma 17. punktā minētie fakti ir pārāk neskaidri, jo nav norādīts to datums vai vieta, kā arī to, ka Padome nav paskaidrojusi, kā tie attiecināmi uz Hamas.
137 Tiesas ieskatā, Savienības Tiesai ir jāpārbauda konkrēti, vai ir izpildīts LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu, un attiecīgi – vai norādītie motīvi ir pietiekami precīzi un konkrēti (spriedumi, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 70. punkts, un 2017. gada 26. jūlijs, Padome/Hamas, C‑79/15 P, EU:C:2017:584, 48. punkts).
138 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā paredzētajam pamatojumam ir skaidri un nepārprotami jāatklāj aktu sagatavojušās iestādes argumentācija, lai ļautu ieinteresētajai personai uzzināt veikto pasākumu pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot tās kontroli (skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).
139 Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne vien tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī kopumā visas tiesību normas, kuras regulē attiecīgo jomu (spriedumi, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 53. punkts, un 2009. gada 14. oktobris, Bank Melli Iran/Padome, T‑390/08, EU:T:2009:401, 82. punkts).
140 Konkrētāk, nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos, kas ļauj tai izprast pret to veiktā pasākuma tvērumu (spriedumi, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 54. punkts, un 2009. gada 14. oktobris, Bank Melli Iran/Padome, T‑390/08, EU:T:2009:401, 82. punkts).
141 Šajā gadījumā, tā kā fakti, kurus Padome minējusi apstrīdēto tiesību aktu pamatojuma izklāsta A pielikuma 15. punktā un B pielikuma 17. punktā, ir notikuši prasītajai zināmos apstākļos, ir jāuzskata, ka tie ir pietiekami precīzi un konkrēti aprakstīti, lai prasītāja tos apstrīdētu un Vispārējā tiesa tos pārbaudītu, pat ja nebūtu tieši norādīta to vieta vai precīzs datums, vai iemesli, kuru dēļ tie tika attiecināti uz Hamas.
142 Tātad otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.
Par kļūdu attiecībā uz faktu patiesumu
143 Prasītāja norāda, ka Padomei ir jāpierāda apstrīdēto aktu pamatojuma A pielikuma 15. punktā un B pielikuma 17. punktā izklāstīto faktu patiesums. Taču šis pierādījums lietā neesot ticis iesniegts.
144 Konkrēti, prasītāja apstrīd B pielikuma 17. punktā minēto 2004. gada janvāra faktu attiecībā uz autobusa sprādzienu, motivējot ar to, ka Hamas nav uzņēmusies atbildību par to, bet to ir veicis Fatah bruņotais atzars: Al‑Aqsa mocekļu brigādes.
145 Tiesas sēdē prasītājas advokāts apstiprināja, ka Hamas apstrīd visus faktus, kurus Padome minējusi apstrīdētajos aktos.
146 Atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros, Padome iesniedza dažādus rakstus un publikācijas, lai pierādītu šo faktu faktisko esamību.
147 Šajā ziņā ir jānorāda, ka attiecībā uz turpmākiem lēmumiem par līdzekļu iesaldēšanu Tiesa uzskata, ka Savienības tiesai ir jāpārbauda ne vien tas, vai ir izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, kas ir aplūkots šā sprieduma 136.–142. punktā, bet arī tas, vai šie iemesli ir pamatoti (spriedumi, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 70. punkts, un 2017. gada 26. jūlijs, Padome/Hamas, C‑79/15 P, EU:C:2017:584, 48. punkts).
148 Tiesa arī uzskata, ka attiecīgā persona vai organizācija, ceļot prasību par tās saglabāšanu strīdīgajā sarakstā, var apstrīdēt visus apstākļus, uz kuriem Padome ir balstījusies, lai pierādītu, ka turpina pastāvēt risks, ka tā varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās, neatkarīgi no tā, vai informācija par šiem apstākļiem ir iegūta no valsts lēmuma, kuru ir pieņēmusi kompetenta iestāde, vai arī no citiem avotiem (spriedumi, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 71. punkts, un 2017. gada 26. jūlijs, Padome/Hamas, C‑79/15 P, EU:C:2017:584, 49. punkts).
149 Tiesa piebilst, ka apstrīdēšanas gadījumā Padomei ir jāpierāda apgalvoto faktu pamatotība un Savienības tiesai ir jāpārbauda to saturiskā pareizība (spriedumi, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 71. punkts, un 2017. gada 26. jūlijs, Padome/Hamas, C‑79/15 P, EU:C:2017:584, 49. punkts).
150 Šajā ziņā ir jānorāda, kā tas izriet no judikatūras – ja tiek apstrīdēti vienas puses iesniegtie pierādījumu elementi, otrai pusei ir jāizpilda divas kumulatīvas prasības.
151 Pirmkārt, šie iebildumi nevar būt vispārīgi, bet tiem ir jābūt konkrētiem un detalizētiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 16. septembris, Duravit u.c./Komisija, T‑364/10, nav publicēts, EU:T:2013:477, 55. punkts).
152 Otrkārt, iebildumiem par faktu saturisku patiesumu ir jābūt skaidri norādītiem uz apstrīdēto aktu attiecināmajā pirmajā procesuālajā tiesību aktā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 22. aprīlis, Tomana u.c./Padome un Komisija, T‑190/12, EU:T:2015:222, 261. punkts). Tas nozīmē, ka var ņemt vērā tikai prasības pieteikumā izvirzītos iebildumus.
153 Šo prasību mērķis ir ļaut atbildētājam prasības pieteikuma stadijā precīzi zināt viņam adresētos prasītāja pārmetumus un tādējādi pienācīgi sagatavot savu aizstāvību.
154 Šajā gadījumā no apstrīdēto aktu pamatojuma izklāsta A pielikuma 15. punktā un B pielikuma 17. punktā minētajiem faktiem prasības pieteikumā salīdzinoši skaidri un precīzi ir ticis apstrīdēts tikai 2004. gada janvāra fakts, pārējās darbības šajā tiesvedības stadijā nav īpaši kritizētas. Šīs citas darbības tika apstrīdētas vienīgi tiesas sēdē, vispārīgi norādot, ka prasītāja ir apstrīdējusi, ka “Padomes izvirzītie fakti, lai pamatotu šīs organizācijas nosaukuma turpmāku saglabāšanu teroristu organizāciju sarakstā, var tikt pārmesti Hamas politiskajam atzaram”.
155 Šādos apstākļos ir jāuzskata, pirmkārt, ka šādā vispārīgā veidā vēlīnā tiesvedības stadijā formulēts iebildums neatbilst judikatūrā paredzētajiem nosacījumiem, lai varētu tikt ņemts vērā, un, otrkārt, ka iebildums attiecībā uz 2004. gada janvāra faktu, pieņemot, ka tas ir pamatots, jebkurā gadījumā nebūtu iedarbīgs tāpēc, ka apstrīdēto aktu pamatojuma izklāsta A pielikuma 15. punktā un B pielikuma 17. punktā pārējās Padomes minētās darbības, nebūdamas pienācīgi apstrīdētas, var tikt ņemtas vērā, lai pamatotu pastāvošo risku, ka prasītāja piedalīsies teroristu darbībās.
156 Tie no šiem faktiem, kuri notikuši laikposmā no 2011. līdz 2014. gadam, noteikti ir pietiekami neseni, lai pamatotu apstrīdētos aktus.
157 Tādēļ otrais pamats ir jānoraida.
Par trešo pamatu – kļūdu vērtējumā attiecībā uz Hamas organizācijas teroristisko raksturu
158 Prasītāja uzskata, ka Padome, pieņemot apstrīdētos pasākumus, ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, klasificējot to kā teroristu organizāciju. Tās ieskatā, Vispārējās tiesas kompetencē ietilpst arī Padomes faktu, uz kuriem tā norāda kā uz terora aktiem, kvalifikācijas pārbaude, un šī kontrole ir jāveic gan attiecībā uz faktiem, uz kuriem Padome atsaukusies autonomi, gan arī attiecībā uz faktiem, kuri norādīti kompetento iestāžu lēmumos.
Attiecībā uz kompetento iestāžu lēmumiem
159 Attiecībā uz kompetento iestāžu lēmumos norādītajiem faktiem Vispārējai tiesai, pēc prasītājas domām, būtu jāpārbauda, vai šo iestāžu veiktā klasifikācija ir balstīta uz Kopējā nostājā 2001/931 ietverto terorisma definīciju. Šajā gadījumā šī pārbaude nevar tikt veikta, jo Padome nav sniegusi informāciju par šo klasifikāciju.
160 Ņemot vērā atbildi uz pirmo pamatu, šī daļa ir jāizvērtē vienīgi attiecībā uz Home Secretary lēmumu.
161 Tā kā saistībā ar piekto pamatu ir konstatēts, ka norādes un pierādījumi, uz kuriem ir balstīts šis lēmums, nav jānorāda apstrīdēto aktu pamatojuma izklāstā, Padomei nevar lūgt pārbaudīt valsts iestādes veikto šo faktu kvalifikāciju un norādīt šajos aktos šīs kvalifikācijas rezultātu.
162 Šajā gadījumā tas vēl jo vairāk tā ir tāpēc, ka lēmums ir pieņemts dalībvalstī, attiecībā uz kuru ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu un Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu ir ieviesta īpaša veida sadarbība ar Padomi, nosakot šai iestādei pienākumu pēc iespējas paļauties uz kompetentās valsts iestādes vērtējumu (spriedumi, 2008. gada 23. oktobris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 133. punkts, un 2008. gada 4. decembris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑284/08, EU:T:2008:550, 53. punkts).
Attiecībā uz faktiem, uz kuriem Padome atsaucas autonomi
163 Apstrīdēto aktu pamatojuma izklāstā Padome, pirmkārt, ir kvalificējusi A pielikuma 15. punktā minētos faktus kā terora aktus Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta iii) apakšpunkta a), d), f), g) un i) punkta izpratnē, lai sasniegtu mērķus, kas noteikti šīs pašas Kopējās nostājas 1. panta 3. punkta i) un ii) apakšpunktā, un, otrkārt, ir kvalificējusi B pielikuma 17. punktā minētos faktiskā terora aktus Kopējas nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta iii) apakšpunkta, a), b), c) un f) punkta izpratnē, lai sasniegtu šīs pašas nostājas 1. panta 3. punkta i) un ii) apakšpunktā noteiktos mērķus.
164 Prasītāja apgalvo, ka Padome ir pieļāvusi kļūdu, piešķirot attiecīgajiem faktiem terora aktu klasifikāciju. Vispirms tas, ka visi attiecīgie fakti esot notikuši Izraēlas okupācijas kara kontekstā Palestīnā, esot bijis pamats, lai Padome neizmantotu šo kvalifikāciju attiecībā uz prasītāju. Tad, pieņemot, ka šie fakti ir konstatēti, no tā neizrietot, ka tie ir izdarīti Padomes norādītajiem mērķiem, kas minēti Kopējas nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta i), ii) un iii) apakšpunktā.
165 Šie divi argumenti faktiski attiecas uz jautājumu par to, vai, veicot A pielikuma 15. punktā un B pielikuma 17. punktā minēto faktu kvalifikāciju, Padomei apstrīdēto aktu pamatojuma izklāstā bija jāņem vērā fakts, ka Izraēlas un Palestīnas konfliktu regulē bruņoto konfliktu tiesības.
166 Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru bruņota konflikta starptautisko humanitāro tiesību izpratnē esamība neizslēdz tādu Savienības tiesību normu terorisma novēršanas jomā kā Kopējā nostāja 2001/931 un Regula Nr. 2580/2001 piemērošanu attiecībā uz varbūtējiem šī konflikta laikā veiktiem terora aktiem (spriedums, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 57. punkts; skat. arī šajā nozīmē arī spriedumu, 2017. gada 14. marts, A u.c., C‑158/14, EU:C:2017:202, 95.–98. punkts).
167 Proti, pirmkārt, Kopējā nostājā 2001/931 nav veikta nekāda nošķiršana attiecībā uz tās piemērošanas jomu atkarībā no tā, vai attiecīgā darbība ir vai nav veikta bruņota konflikta starptautisko humanitāro tiesību izpratnē laikā. Otrkārt, kā pamatoti norāda Padome, Savienības un tās dalībvalstu mērķi ir cīnīties pret terorismu neatkarīgi no formas, kādā tas var izpausties, atbilstoši spēkā esošo starptautisko tiesību mērķiem (spriedums, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 58. punkts).
168 Tieši tāpēc, lai īstenotu Drošības padomes Rezolūciju 1373 (2001), ar kuru “tiek atkārtoti apstiprināta vajadzība, izmantojot visus Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartā paredzētos līdzekļus, cīnīties pret terora aktu radītajiem draudiem starptautiskajam mieram un drošībai” un “no dalībvalstīm tiek pieprasīts pilnveidot starptautisko sadarbību, īstenojot papildu pasākumus, lai to teritorijā, izmantojot visus likumīgos līdzekļus, novērstu un apkarotu jebkādu terora aktu sagatavošanu un finansēšanu”, Padome ir pieņēmusi Kopējo nostāju 2001/931 (skat. šīs kopējas nostājas 5.–7. apsvērumu) un pēc tam saskaņā ar šo kopējo nostāju – Regulu Nr. 2580/2001 (skat. šīs regulas 3., 5. un 6. apsvērumu) (spriedums, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 59. punkts).
169 Tādējādi trešais prasības pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par ceturto pamatu – neiejaukšanās principa pārkāpumu
170 Prasītāja apgalvo, ka, pieņemot apstrīdētos aktus, Padome ir pārkāpusi neiejaukšanās principu, kas izriet no Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 2. panta un ir jus cogens princips, kas izriet no valstu suverēnas vienlīdzības starptautiskajās tiesībās un saskaņā ar kuru ir aizliegts, ka valsts, kā arī valsts valdība var tikt uzskatītas par teroristu struktūru.
171 Prasītāja neesot tikai nevalstiska organizācija, nemaz nerunājot par neformālu kustību, bet gan likumīga politiska kustība, kas uzvarēja vēlēšanās Palestīnā un esot Palestīnas valdības sirds. Tā kā Hamas vadība ieņem amatus ārpus parastās politiskās partijas, tās darbība Gazā faktiski esot pielīdzināma valsts iestādes darbībai un tāpēc to nevarot nosodīt no pretterorisma pasākumu skatpunkta. Prasītāja ir vienīgā starp tām personām un struktūrām, kuru nosaukumi ir norādīti apstrīdētajos sarakstos, kas ir šādā situācijā.
172 Šajā ziņā ir jānorāda, ka ar neiejaukšanās principu, kas ir starptautisko paražu tiesību princips, tiek īstenotas katras suverēnas valsts tiesības kārtot savas lietas bez ārējas iejaukšanās un tas loģiski izriet no valstu suverēnās vienlīdzības principa.
173 Kā norāda Padome, šis starptautisko tiesību princips ir noteikts suverēnu valstu, nevis grupu vai kustību labā (skat. spriedumu, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).
174 Tā kā Hamas nav ne valsts, ne valdība, tā nevar savā labā izmantot neiejaukšanās principu.
175 Ceturtais pamats tātad ir noraidāms kā nepamatots.
Par sesto pamatu – tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu valsts līmenī notiekošā procesā
176 Prasītāja apgalvo, ka šajā gadījumā nav ievērotas viņa procesuālās tiesības valsts līmenī notiekošajā procesā, jo tā nav bijusi informēta par Amerikas Savienoto Valstu valdības un Home Secretary lēmumiem. Hamas atrodas Dohā (Katara) un Gazā. Šī paziņojuma un pamatojuma neesamība, kā arī neiespējamība iesniegt apsvērumus esot padarījušas par neefektīviem varbūtējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus.
177 Prasītāja secina – ja Padome nepierāda, ka Amerikas Savienoto Valstu un Apvienotās Karalistes valdības ir mēģinājušas brīdināt Hamas, bet mēģinājums nav izdevies no tās gribas neatkarīgu iemeslu dēļ, apstrīdētie akti esot jāatceļ, jo ir pārkāpts tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
178 Ņemot vērā iepriekš 66. punktā izdarīto secinājumu, šis pamats ir jāizvērtē tikai attiecībā uz Home Secretary lēmumu.
179 Taču tiesas sēdē prasītāja norādīja, ka viņa atsakās no sestā pamata, ciktāl tas attiecas uz šo lēmumu.
180 Tādējādi nav jālemj par sesto pamatu.
Par septīto pamatu – tiesību uz īpašumu pārkāpumu
181 Prasītāja apgalvo, ka līdzekļu iesaldēšana ir tās tiesību uz īpašumu pārkāpums, kas nav pamatots, jo apstrīdētie akti ir prettiesiski iepriekš minētajos pamatos izskaidroto iemeslu dēļ.
182 Padome, ko atbalsta Komisija, uzskata, ka šis prasības pamats nav pamatots.
183 Tā kā iepriekš minētie pamati ir noraidīti, šis pamats ir nepamatots un attiecīgi noraidāms kā nepamatots.
184 Katrā ziņā ir jāatgādina, ka pamattiesībām, tostarp īpašuma tiesībām, Savienības tiesību kontekstā nav absolūtas aizsardzības. Šo tiesību izmantošanai var noteikt ierobežojumus ar nosacījumu, pirmkārt, ka tos attaisno Savienības īstenojamie vispārējo interešu mērķi un, otrkārt, ka tie attiecībā uz šiem mērķiem nav pārmērīga un nepieļaujama iejaukšanās, kas apdraud pašu šo tiesību būtību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 121. punkts un tajā minētā judikatūra).
185 Attiecībā uz pirmo nosacījumu ir jāatgādina, ka, ievērojot tādu vispārējo interešu mērķi, kas ir tik būtisks starptautiskajai sabiedrībai kā visa veida cīņa pret starptautiskā miera un drošības apdraudējumu, ko rada terora akti, personu, kas saskaņā ar Regulā Nr. 2580/2001 un Kopējā nostājā 2001/931 paredzētajām tiesību normām identificētas kā iesaistītas terorisma finansēšanā, naudas līdzekļu, finanšu aktīvu un citu ekonomisko resursu iesaldēšana pati par sevi nav uzskatāma par neatbilstošu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 123. punkts un tajā minētā judikatūra).
186 Attiecībā uz otro nosacījumu ir jānorāda, ka pasākumi, kas paredz līdzekļu iesaldēšanu un, konkrēti, prasītāja uzvārda saglabāšanu strīdīgajos sarakstos, nešķiet nesamērīgi, nepanesami vai tādi, kas ietekmē pamattiesību būtību vai dažas no tām.
187 Faktiski šāda veida pasākumi ir vajadzīgi demokrātiskā sabiedrībā, lai cīnītos pret terorismu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 23. oktobris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 129. punkts un tajā minētā judikatūra).
188 Turklāt līdzekļu iesaldēšanas pasākumi nav absolūti, bet paredz iespēju, pirmkārt, atļaut izmantot iesaldētos līdzekļus galvenajām vajadzībām vai noteiktu saistību izpildei un, otrkārt, piešķirt īpašas atļaujas atsaldēt līdzekļus, citus finanšu aktīvus vai ekonomiskos resursus (skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 127. punkts un tajā minētā judikatūra).
189 Turklāt personu uzvārdu un struktūru nosaukumu saglabāšana līdzekļu iesaldēšanas sarakstā periodiski tiek izvērtēta, lai nodrošinātu to, ka tiek izslēgtas personas un organizācijas, kuras vairs neatbilst kritērijiem, lai būtu šajā sarakstā (spriedums, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 129. punkts).
190 Šajos apstākļos septītais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par tiesāšanās izdevumiem
191 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
192 Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās izvirzītajiem prasījumiem.
193 Turklāt atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam iestādes, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
194 Līdz ar to Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Hamas sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus.
3) Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Pelikánová | Valančius | Nihoul |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 6. martā.
[Paraksti]