Lieta C‑621/16 P
Eiropas Komisija
pret
Itālijas Republiku
Tiesas (virspalāta) 2019. gada 26. marta spriedums
Apelācija – Valodu lietojums – Atklātie konkursi administratoru pieņemšanai darbā – Paziņojums par konkursu – Administratori (AD 5) – Administratori (AD 6) datu aizsardzības jomā – Valodu zināšanas – Konkursu 2. valodas izvēles ierobežošana ar angļu, franču un vācu valodu – Saziņas valoda ar Eiropas Personāla atlases biroju (EPSO) – Regula Nr. 1 – Civildienesta noteikumi – Diskriminācija valodas dēļ – Attaisnojums – Dienesta intereses – Pārbaude tiesā
1. Prasība atcelt tiesību aktu – Pārsūdzami tiesību akti – Tiesību akti, kas rada saistošas tiesiskās sekas – Eiropas Personāla atlases biroja (EPSO) paziņojums par atklāto konkursu, lai izveidotu rezerves sarakstu administratoru pieņemšanai darbā – Iekļaušana
(LESD 263. pants; Civildienesta noteikumu 29. panta 1. punkts un III pielikuma 1. panta 1. punkts)
(skat. 44., 45., 49.–55. punktu)
2. Ierēdņi – Konkurss – Atklātā konkursa norise – Valodas dalībai pārbaudījumos – Otrās valodas izvēles ierobežošana – Diskriminācija valodas dēļ – Pamatošana ar dienesta interesēm – Samērīguma principa ievērošana
(Civildienesta noteikumu 1.d pants, 27. pants un 28. panta f) punkts)
(skat. 65.–68., 80.–83., 88.–92., 102. punktu)
3. Ierēdņi – Konkurss – Atklātā konkursa norise – Valodas dalībai pārbaudījumos – Otrās valodas izvēles ierobežošana – Pārbaude tiesā – Apjoms
(Civildienesta noteikumu 1.d pants)
(skat. 91.–95., 102.–104., 107. punktu)
4. Ierēdņi – Konkurss – Atklātā konkursa norise – Saziņas valoda starp Eiropas Personāla atlases biroju (EPSO) un kandidātiem – Ierobežojums – Pieļaujamība – Pamatojums – Pamatošana ar dienesta interesēm – Vienlīdzīgas attieksmes pret kandidātiem principa ievērošana
(Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. un 6. punkts un III pielikuma 1. pants; Padomes Regulas Nr. 1 2. un 5. pants)
(skat. 117.–126. punktu)
Rezumējums
Tiesa ar 2019. gada 26. martā pasludināto spriedumu Komisija/Itālija (C‑621/16 P) atstāja spēkā apelācijas kārtībā pārsūdzēto Vispārējās tiesas spriedumu (1), ar kuru tā, pamatojoties uz Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 1.d un 28. pantu, šo noteikumu III pielikuma 1. panta 2. punktu un Padomes Regulas (EEK) Nr. 1/58 (2) 1. pantu bija atcēlusi divus Eiropas Personāla atlases biroja (EPSO) paziņojumus par atklāto konkursu, lai izveidotu rezerves sarakstus administratoru pieņemšanai darbā. Šajos paziņojumos par konkursu atlases procedūras otrās valodas izvēle bija ierobežota, ļaujot izvēlēties tikai angļu, franču un vācu valodu, un tikai šīs valodas varēja izmantot saziņai ar EPSO.
Pirmkārt, attiecībā uz prasību pieņemamību pirmajā instancē, Tiesa vispirms atgādināja, ka tiesības celt prasību atcelt tiesību aktu attiecas uz visām iestāžu pieņemtajām normām, kuru mērķis ir radīt saistošas tiesiskas sekas un neatkarīgi no to formas. Turklāt tā atzina, ka Vispārējā tiesa bija pamatoti nospriedusi, ka, ņemot vērā strīdīgo paziņojumu par konkursu juridisko būtību, tie ir nevis apstiprinoši akti vai atklātajos konkursos piemērojamo vispārīgo noteikumu vienkārši izpildes akti, bet gan akti, kuriem ir “obligātas tiesiskās sekas attiecībā uz valodu lietojumu attiecīgajos konkursos” un ka tātad tie ir apstrīdami tiesību akti. Šajā ziņā Tiesa precizēja, ka konkursa rīkošana tiek regulēta paziņojumā par konkursu, kurā ir noteikti tādi būtiskie elementi kā īpašā ieņemamo amatu veida dēļ nepieciešamās valodu zināšanas saskaņā ar Civildienesta noteikumu III pielikumu. Šajā paziņojumā tātad ir paredzēts attiecīgā konkursa “normatīvs regulējums”, ņemot vērā iecēlējinstitūcijas noteikto mērķi, un tādēļ tas rada saistošas tiesiskas sekas. Šo paziņojumu par konkursu juridiskās būtības vērtējumu šajā gadījumā apstiprina EPSO pieņemto atklātajos konkursos piemērojamo vispārīgo noteikumu, kā arī pašu strīdīgo paziņojumu par konkursu formulējums.
Otrkārt attiecībā uz Vispārējās tiesas veikto pārbaudi tiesā un tās intensitāti, Tiesa atgādināja, ka Savienības iestādēm ir jābūt plašai rīcības brīvībai savu dienestu organizācijā un it īpaši, nosakot vakantajiem amatiem nepieciešamo spēju kritērijus, kā arī, ņemot vērā šos kritērijus un dienesta interesēs, nosakot konkursu rīkošanas kārtību un nosacījumus. Tomēr šī plašā rīcības brīvība ir stingri paredzēta Civildienesta noteikumu 1.d pantā, kurā ir aizliegta jebkāda diskriminācija valodas dēļ un ir paredzēts, ka atšķirīga attieksme valodas dēļ, kas izriet no konkursa valodu lietojuma ierobežojuma līdz noteiktam oficiālo valodu skaitam, ir pieļaujama tikai tad, ja šāds ierobežojums ir objektīvi pamatots un samērīgs ar patiesajām dienesta interesēm. Turklāt jebkādiem nosacījumiem attiecībā uz konkrētām valodas zināšanām ir jābūt balstītiem uz skaidriem, objektīviem un paredzamiem kritērijiem, kas ļautu kandidātiem saprast šī nosacījuma iemeslus un Savienības tiesām pārbaudīt tā likumību.
Tā kā ierobežojuma likumība ir atkarīga no tā pamatotības un samērīguma, Vispārējā tiesa šajā lietā pamatoti izvērtēja in concreto tostarp jautājumu, vai strīdīgajos paziņojumos par konkursu, atklātajos konkursos piemērojamajos vispārīgajos noteikumos un Komisijas iesniegtajos pierādījumos bija “konkrētas norādes”, kas ļautu objektīvi pierādīt to, ka pastāv dienesta intereses, kas šajā gadījumā ļautu pamatot konkursa otrās valodas izvēles ierobežojumu. Vispārējai tiesai ir jāpārbauda ne tikai iesniegto pierādījumu saturiskā pareizība, ticamība un saskanība, bet arī jāpārliecinās, vai šie pierādījumi veido visu atbilstošo informāciju, kāda ir jāņem vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai šie pierādījumi ir tādi, ar kuriem var pamatot no šīs informācijas izdarītos secinājumus.
Visbeidzot, treškārt attiecībā uz saziņas valodas starp kandidātiem un EPSO izvēles ierobežojumu, Tiesa nosprieda, ka Vispārējās tiesas argumentācija, ka Regula Nr. 1/58 reglamentē jebkādus oficiālo valodu, kādas noteiktas saziņai starp EPSO un konkursu kandidātiem, ierobežojumus, ir kļūdaina. Ir tiesa, ka spriedumā Itālija/Komisija (C‑566/10 P) (3) ir ticis nospriests, ka, ja iestāžu, uz kurām attiecas šajā lietā aplūkotie konkursi, reglamentos nav speciālu tiesību normu, kas būtu piemērojamas ierēdņiem un darbiniekiem, tad attiecības starp šīm iestādēm un to ierēdņiem un darbiniekiem nav pilnībā izslēgtas no Regulas Nr. 1//58 piemērošanas jomas. Taču Tiesa norādīja, ka šis precizējums neattiecas uz saziņas starp EPSO un konkursu kandidātiem valodām, bet gan uz minēto paziņojumu par konkursu publicēšanas valodām. Līdz ar to Savienības darbinieku atlases procedūrās atšķirīga attieksme attiecībā uz valodu lietojumu konkursos var tikt atļauta, piemērojot Civildienesta noteikumu 1.d panta 6. punktu. Tomēr šajā lietā Tiesa nosprieda, ka Vispārējā tiesa bija pamatoti secinājusi, ka ar saziņas valodas izvēles pamatojumam izvirzītajiem iemesliem katrā ziņā nevar pamatot saziņas valodu ar EPSO izvēles ierobežojumu Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. un 6. punkta izpratnē, jo strīdīgajos paziņojumos par konkursu nebija precizēts, uz kādiem objektīvi pārbaudāmiem faktiem bija balstīts minētais ierobežojums, kuram bija jābūt samērīgam ar dienesta faktiskajām interesēm.