EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2009. gada 29. septembrī (*)

Civildienests – Līgumdarbinieki – Eiropas Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. pants – Nodarbinātības stabilitāte – Eiropas Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pants – Medicīniska atruna – EKL 39. pants – Darba ņēmēju brīva pārvietošanās

Apvienotās lietas F‑69/07 un F‑60/08

par prasībām, kas celtas atbilstoši EKL 236. pantam un EAEKL 152. pantam,

O, Eiropas Kopienu Komisijas līgumdarbiniece, ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), ko pārstāv S. Orlandi [S. Orlandi], A. Kūlens [A. Coolen], Ž. N. Luī [J.‑N. Louis] un E. Maršals [É. Marchal], avocats,

prasītāja,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv D. Martins [D. Martin] un L. Locano Palačiosa [L. Lozano Palacios], pārstāvji,

atbildētāju,

ko atbalsta

Eiropas Savienības Padome, ko sākotnēji lietā F‑69/07 pārstāvēja I. Šulce [I. Šulce] un M. Simma [M. Simm], pārstāves, un lietā F‑60/08 – I. Šulce un K. Zjeleškeviča [K. Zieleśkiewicz], pārstāves, pēc tam abās minētajās lietās – K. Zjeleškeviča [K. Zieleśkiewicz] un M. Bauers [M. Bauer], pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā.

CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši I. Boruta [I. Boruta] un S. van Rapenbušs [S. Van Raepenbusch] (referents),

sekretārs R. Šiano [R. Schiano], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 10. februāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Prasītāja ir iesniegusi divus prasības pieteikumus, kuri Civildienesta tiesas kancelejā tika saņemti pa telefaksu attiecīgi 2007. gada 12. jūlijā un 2008. gada 25. jūnijā (oriģināli tika iesniegti attiecīgi 2007. gada 13. jūlijā un 2008. gada 1. jūlijā). Šo prasību priekšmets ir atcelt:

–        lietā F‑69/07 – Eiropas Kopienu Komisijas lēmumus, ar kuriem noteikti prasītājas – līgumdarbinieces nodarbinātības noteikumi, ciktāl tajos noteikts piemērot medicīnisko atrunu, kas paredzēta Eiropas Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība”) 100. panta pirmajā daļā, un tiktāl, ciktāl tie ierobežo prasītājas līguma termiņu ar laikposmu līdz 2009. gada 15. septembrim;

–        lietā F‑60/08 – Komisijas 2007. gada 7. septembra lēmumu piemērot prasītājai medicīnisko atrunu, kas paredzēta iepriekš minētajā 100. pantā.

 Atbilstošās tiesību normas

1.     Par līguma termiņu

2        Saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 3.a panta 1. punktu:

“[..] “līgumdarbinieki” ir darbinieki, kuri nav iecelti amatā, kas iekļauts attiecīgās iestādes budžeta iedaļai pievienotajā amatu sarakstā, un kuri ir pieņemti uz pilnu darba laiku vai uz nepilnu darba laiku:

a)      kādā iestādē, lai veiktu manuālus vai administratīvā atbalsta pakalpojumu uzdevumus,

[..]”.

3        Saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 3.b pantu:

“[..] līgumdarbinieki palīguzdevumiem” ir darbinieki, kas pieņemti darbā iestādē [..]:

a)      lai veiktu pienākumus pilnu darba laiku vai nepilnu darba laiku, kas nav minēti 3.a panta 1. punkta a) apakšpunktā, bet kas nav iecelti amatā, kas iekļauts attiecīgās iestādes budžeta iedaļai pievienotajā amatu sarakstā;

b)      pēc tam, kad ir pārbaudītas iespējas iecelt pagaidu amatā kādu no iestādes ierēdņiem, lai aizstātu atsevišķas personas, kuras pašlaik nav spējīgas veikt savus pienākumus, proti:

i)      ierēdņus vai pagaidu darbiniekus funkciju grupā AST;

ii)      izņēmuma gadījumā ierēdņus vai pagaidu darbiniekus funkciju grupā AD, kuri ieņem ļoti specializētu amatu, izņemot daļas vadītājus, direktorus, ģenerāldirektorus un līdzvērtīgus amatus.

Gadījumos, kad ir piemērojams 3.a pants, līgumdarbinieku izmantošana palīguzdevumiem ir izslēgta.”

4        Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. pantā arī paredzēts:

“Attiecībā uz 3.b pantā minētajiem līgumdarbiniekiem:

a)      līgumus noslēdz uz noteiktu laiku; tos var pagarināt;

b)      faktiskais nodarbinātības laiks iestādē, ietverot pagarinājuma laiku, nedrīkst pārsniegt trīs gadus.

Laikposmu, kurā noslēgts līgums kā 3.b pantā minētajam līgumdarbiniekam, neņem vērā, noslēdzot vai pagarinot līgumus saskaņā ar šo pantu.”

5        Ar Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvu 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV L 175, 43. lpp.) ir ieviests Pamatnolīgums par darba līgumiem uz noteiktu laiku, ko 1999. gada 18. martā savā starpā noslēdza vispārējā mērķa starpprofesionālās organizācijas (turpmāk tekstā – “pamatnolīgums”). Saskaņā ar pamatnolīguma 5. klauzulu:

“1. Lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, pielietojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības, dalībvalstis pēc apspriešanās ar darba devējiem un darba ņēmējiem atbilstīgi valsts tiesību aktiem, kolektīvajiem līgumiem vai praksei un/vai darba devēji un darba ņēmēji, ja nav attiecīgu tiesisku pasākumu, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, tā, lai ņemtu vērā konkrētu sektoru un/vai darba ņēmēju vajadzības, ievieš vienu vai vairākus no šādiem pasākumiem:

a)      objektīvus iemeslus, kas attaisno šādu līgumu vai darba attiecību atjaunošanu;

b)      secīgu uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu vai darba attiecību kopējo maksimālo ilgumu;

c)      šādu līgumu vai darba attiecību atjaunojumu skaitu.

2. Dalībvalstis pēc apspriešanās ar darba devējiem un darba ņēmējiem un/vai darba devēji un darba ņēmēji, vajadzības gadījumā, nosaka, kādos apstākļos uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības:

a)      uzskata par “secīgām”;

b)      uzskata par uz nenoteiktu laiku slēgtiem darba līgumiem vai darba attiecībām.”

2.     Par medicīnisko atrunu

6        Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantā ir paredzēts:

“Ja ārsta pārbaudē, kas veikta pirms līgumdarbinieka pieņemšanas darbā, konstatē, ka viņam ir kāda slimība vai invaliditāte, iestāde, [kura pilnvarota slēgt darba līgumus], ciktāl tas attiecas uz riskiem, kas rodas šādas slimības vai invaliditātes dēļ, lemj par garantētiem pabalstiem šādam darbiniekam attiecībā uz invaliditāti vai saistībā ar tā nāvi, kas stājas spēkā tikai pēc pieciem gadiem no datuma, kad viņš ir uzsācis dienestu iestādē.

Līgumdarbinieks šo lēmumu var pārsūdzēt Invaliditātes komitejā, kas minēta [Eiropas Kopienu] Civildienesta noteikumu 9. panta 1. punkta b) daļā.”

 Prāvas priekšvēsture

7        Prasītāja bija nodarbināta Komisijas dienestā no 2001. gada 1. maija līdz 2003. gada 15. septembrim kā vietējā darbiniece. 2003. gada 16. septembrī viņa tika iecelta par palīgdarbinieci saskaņā ar līgumu, kas noslēgts uz noteiktu laiku un kas līdz 2006. gada 15. septembrim tika desmitkārt atjaunots.

8        Pirms stāšanās darbā līgumdarbinieces statusā prasītāja izgāja medicīnisko pārbaudi. Pamatojoties uz šo pārbaudi, medicīnas dienests 2006. gada 12. septembrī viņai piemēroja medicīnisku atrunu.

9        2006. gada 14. septembrī prasītāja parakstīja līgumdarbinieka palīguzdevumiem darba līgumu Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 3.b panta izpratnē uz laikposmu, kas beidzas 2009. gada 15. septembrī.

10      2006. gada 14. septembra vēstulē Komisija vērsa “[prasītājas] uzmanību uz faktu, ka šis darba piedāvājums [ir] pakļauts nosacījumam par medicīniskās atrunas, kas paredzēta Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantā, piemērošanu.”

11      Ar 2006. gada 11. decembra vēstuli prasītāja iesniedza sūdzību iestādei, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”). Prasītāja tajā, pirmkārt, apstrīdēja, ka viņas 2006. gada 14. septembra līgums ir noslēgts uz noteiktu laiku. Otrkārt, tā kritizēja Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. panta pirmās daļas piemērošanu attiecībā uz viņu. Prasītāja pieprasīja iecēlējinstitūcijai “atzīt, ka viņas līgums [tika] noslēgts uz nenoteiktu laiku un ka šajā gadījumā nebija jāpiemēro iepriekš minētajā pantā paredzētā atruna”. Ar šo pašu vēstuli un “tiktāl, ciktāl nepieciešams, lēmumu, [ar kuru viņai tiek piemērota medicīniska atruna], viņa pārsūdzēja Invaliditātes komitejā, kas minēta [Eiropas Kopienu] Civildienesta noteikumu 9. panta 1. punkta b) daļā saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. panta otro daļu”. 2006. gada 14. decembrī prasītāja papildināja savu sūdzību ar sūdzības papildinājumu (turpmāk tekstā – “2006. gada 11. un 14. decembra sūdzība”).

12      2007. gada 30. martā iecēlējinstitūcija atzina, ka tā nevar atbalstīt prasītājas argumentus, kas vērsti pret viņas darba līguma termiņu un lēmumu piemērot viņai medicīnisku atrunu. Līdz ar to iecēlējinstitūcija nolēma neapmierināt prasītājas sūdzību. Ņemot vērā, ka iesniedzot savu sūdzību, prasītāja pārsūdzēja arī šo medicīnas dienesta lēmumu Invaliditātes komitejā, iecēlējinstitūcija pārsūtīja šo sūdzību arī medicīnas dienestam.

13      2007. gada 12. jūlijā prasītāja cēla prasību, kas Civildienesta tiesā tika reģistrēta kā lieta F‑69/07, pret lēmumiem pieņemt prasītāju darbā tikai saskaņā ar līgumu, kas noslēgts uz noteiktu laiku, un piemērot viņai medicīnisku atrunu.

14      Ņemot vērā Invaliditātes komitejas slēdzienu, iecēlējinstitūcija 2007. gada 7. septembrī nolēma piešķirt prasītājai “garantētos pabalstus šādam darbiniekam attiecībā uz invaliditāti vai saistībā ar tā nāvi [..] tikai pēc pieciem gadiem no datuma, kad viņ[a] ir uzsākus[i] dienestu Komisijā kā līgumdarbiniece, ciktāl tas attiecas uz riskiem, kas rodas šādas slimības vai invaliditātes dēļ, saistībā ar kuru medicīniskās pārbaudes rezultātā tika izdota medicīniska atruna”.

15      2007. gada 23. novembrī prasītāja iesniedza sūdzību par šo lēmumu. Iecēlējinstitūcija 2008. gada 14. martā to noraidīja.

16      2008. gada 25. jūnijā (prasības pieteikuma oriģināls tika iesniegts tā paša gada 1. jūlijā) prasītāja Civildienesta tiesā cēla prasību, kas reģistrēta kā lieta F‑60/08, pret 2007. gada 7. septembra lēmumu.

 Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība

17      Prasītājas prasījumi Civildienesta tiesai lietā F‑69/07 ir šādi:

–        atcelt Komisijas lēmumus, ar kuriem noteikti prasītājas – līgumdarbinieces nodarbinātības noteikumi, ciktāl tajos paredzēts, pirmkārt, piemērot Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantā paredzēto medicīnisko atrunu un, otrkārt, ciktāl tajos prasītājas līguma termiņš ierobežots ar laikposmu no 2006. gada 16. septembra līdz 2009. gada 15. septembrim;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

18      Komisijas prasījumi Civildienesta tiesai šajā lietā ir šādi:

–        noraidīt prasību kā daļēji nepieņemamu un katrā ziņā kā nepamatotu;

–        lemt par tiesāšanās izdevumiem atbilstoši tiesību aktiem.

19      Ar vēstuli, kas Civildienesta tiesas kancelejā tika saņemta 2007. gada 21. septembrī pa telefaksu (oriģināls tika iesniegts tā paša gada 24. septembrī) Eiropas Savienības Padome lūdza atļauju iestāties lietā F‑69/07 Komisijas prasījumu atbalstam.

20      Ar Civildienesta tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2007. gada 22. oktobra rīkojumu Eiropas Savienības Padomei tika atļauts iestāties lietā F‑69/07 Komisijas prasījumu atbalstam.

21      Savā iestāšanās rakstā, kas Civildienesta tiesas kancelejā tika saņemts 2007. gada 29. novembrī pa telefaksu (oriģināls tika iesniegts tā paša gada 3. decembrī), Eiropas Savienības Padome lūdza Civildienesta tiesu noraidīt prasītājas prasības pieteikumā izvirzīto iebildi par Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. un 100. panta prettiesiskumu kā acīmredzami nepieņemamu un katrā ziņā kā nepamatotu.

22      Prasītājas apsvērumi par iestāšanās rakstu Civildienesta tiesas kancelejā tika saņemti 2008. gada 15. janvārī (oriģināls tika iesniegts tā paša gada 22. janvārī). Prasītāja lūdza Civildienesta tiesu apmierināt viņas prasības pieteikumā izvirzītos prasījumus un piespriest Padomei segt savus tiesāšanās izdevumus. Komisija nav iesniegusi savus apsvērumus par iestāšanās rakstu.

23      Prasītājas prasījumi Civildienesta tiesai lietā F‑60/08 ir šādi:

–        atcelt Komisijas 2007. gada 7. septembra lēmumu, ar kuru noteikti prasītājas – līgumdarbinieces nodarbinātības noteikumi, ciktāl tajā paredzēts piemērot Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantā paredzēto medicīnisko atrunu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

24      Komisijas prasījumi Civildienesta tiesai lietā F‑60/08 ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

25      Ar vēstuli, kas Civildienesta tiesas kancelejā saņemta 2008. gada 29. jūlijā pa telefaksu (oriģināls tika iesniegts tā paša gada 31. jūlijā) Eiropas Savienības Padome lūdza atļauju iestāties lietā F‑60/08 Komisijas prasījumu atbalstam.

26      Ar Civildienesta tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2008. gada 4. septembra rīkojumu Padomei tika atļauts iestāties lietā F‑60/08 Komisijas prasījumu atbalstam.

27      Ar vēstuli, kas Civildienesta tiesas kancelejā saņemta 2008. gada 25. jūnijā pa telefaksu (oriģināls tika iesniegts tā paša gada 1. jūlijā), prasītāja lūdza apvienot lietas F‑69/07 un F‑60/08 rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī galīgā sprieduma taisīšanai. Ar 2008. gada 14. jūlija vēstuli Civildienesta tiesa aicināja Komisiju iesniegt apsvērumus par šo lietu apvienošanu. Komisija pret šo lietu apvienošanu neiebilda. Ar Civildienesta tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2008. gada 4. septembra rīkojumu lietas F‑69/07 un F‑60/08 tika apvienotas mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai.

28      Savā iestāšanās rakstā, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 14. novembrī pa telefaksu (oriģināls tika iesniegts tā paša gada 19. novembrī), Padome Civildienesta tiesai lūdza noraidīt prasības pieteikumā izvirzīto iebildi par Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. panta prettiesiskumu kā acīmredzami nepieņemamu un katrā ziņā kā nepamatotu.

29      Prasītāja un Komisija tiesas sēdes laikā tika aicinātas iesniegt apsvērumus par šo iestāšanās rakstu un vienlaicīgi arī iesniegt savus apsvērumus par to, kādas sekas prasības pieņemamība lietā F‑69/07 varētu atstāt uz prasības pieņemamību lietā F‑60/08.

30      2009. gada 10. februāra tiesas sēdē Civildienesta tiesa lūdza lietas dalībniekus izvērtēt iespēju panākt lietā mierizlīgumu attiecībā uz medicīniskās atrunas piemērošanu. Līdz ar to tā nolēma noslēgt mutvārdu procesu un nodot lietas apspriedei. Vēstulē, kas Civildienesta tiesas kancelejā tika saņemta tā paša gada 25. februārī, Komisija norādīja, ka tā nevar apmierināt šo lūgumu. 2009. gada 11. martā Civildienesta tiesas otrās palātas priekšsēdētājs noslēdza mutvārdu procesu un nodeva lietas apspriedei.

 Juridiskais pamatojums

1.     Par prasības pieņemamību lietā F‑69/07

 Lietas dalībnieku argumenti

31      Komisija, pirmkārt, uzsver, ka prasība ir iesniegta novēloti tiktāl, ciktāl ar to tiek apstrīdēts iepriekšējo darba līgumu, pamatojoties uz kuriem, viņa bija nodarbināta kā vietējā darbiniece vai palīgdarbiniece, termiņu tiesiskums.

32      Otrkārt, Komisija norāda, ka iecēlējinstitūcija savā 2007. gada 30. marta lēmumā ir paziņojusi, ka tā prasītājas sūdzību par medicīniskās atrunas piemērošanu, kas tika noteikta, slēdzot ar prasītāju pagaidu palīgdarbinieka līgumu, esot nodevusi medicīnas dienestam, lai šis dienests sasauktu Invaliditātes komiteju, kas ir tiesīga pieņemt lēmumu šajā sakarā. Komisija secina, ka tā ir apmierinājusi prasītājas lūgumu un ka prasība ir atzīstama par nepieņemamu tiktāl, ciktāl tā attiecas uz šo atrunu, ja prasītājas 2006. gada 11. decembra vēstule ir uzskatāma par lūgumu, kas pamatots ar Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 90. panta 1. punktu, pārsūtīt šo lietu Invaliditātes komitejai.

33      Treškārt, Komisija apgalvo, ka, ja prasītājas 2006. gada 11. decembra vēstule ir uzskatāma par sūdzību par lēmumu piemērot viņai medicīnisku atrunu, prasība esot celta priekšlaicīgi. Komisija būtībā uzskata, ka šajā gadījumā sūdzība būtu uzskatāma par iesniegtu pirms pārsūdzības procedūras Invaliditātes komitejā, kas noteikta Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībā, noslēguma. Padome atbalsta šo viedokli.

34      Savos apsvērumos par iestāšanās rakstu prasītāja iebilst, ka iecēlējinstitūcijas 2006. gada 14. septembra lēmums par medicīniskas atrunas piemērošanu, viņai parakstot līgumdarbinieka palīguzdevumiem darba līgumu, ir uzskatāms par galīgu lēmumu. Turklāt iecēlējinstitūcijas mērķis, vēršoties Invaliditātes komitejā, neesot bijis izvērtēt, raugoties no juridiskā viedokļa, vai prasītājai ir piemērojams Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pants. Būtībā Invaliditātes komitejā varot vērsties tikai ar medicīniska rakstura jautājumiem. Turklāt iecēlējinstitūcijas 2007. gada 7. septembra lēmums atstāt spēkā medicīnisko atrunu saskaņā ar minētās komitejas secinājumiem esot tikai apstiprinoša rakstura.

 Civildienesta tiesas vērtējums

35      No prasības lietā F‑69/07 priekšmeta un prasījumiem izriet, ka prasītāja neiebilst pret viņas iepriekšējo līgumu, saskaņā ar kuriem viņa bija nodarbināta kā vietējā darbiniece vai palīgdarbiniece, ilgumu. Viņa arī neprasa, lai tiktu atcelts šķietamais atteikums vērsties Invaliditātes komitejā. No tā izriet, ka pirmās divas Komisijas iebildes par nepieņemamību ir jānoraida.

36      Atliek izvērtēt, vai prasībā lietā F‑69/07 ietvertais prasījums, kas vērsts pret medicīnisko atrunu, ir uzskatāms par priekšlaicīgu, jo sūdzība šajā saistībā tika iesniegta, pirms bija beigusies pārsūdzības procedūra Invaliditātes komitejā.

37      Jāatgādina, ka tāpat kā visas medicīniskās komitejas (skat. Tiesas 1987. gada 21. janvāra spriedumu lietā 76/84 Rienzi/Komisija, Recueil, 315. lpp., 9.–12. punkts; Pirmās instances tiesas 1997. gada 9. jūlija spriedumu lietā T‑4/96 S/Tiesa, Recueil, II‑1125. lpp., 41. un 59. punkts) Invaliditātes komiteja, kas paredzēta Civildienesta noteikumu 9. panta 1. punkta b) daļā, ir kompetenta sniegt atzinumu tikai par faktiem, kas attiecas uz medicīniska rakstura vērtējumu, izslēdzot jebkādu juridiska rakstura novērtējumu. Turklāt attiecībā uz medicīniska rakstura jautājumiem iecēlējinstitūcijai ir saistošs šīs komitejas slēdziens (Tiesas 1986. gada 11. decembra rīkojums lietā 25/86 Suss/Komisija, Recueil, 3929. lpp., 6. punkts, un Tiesas 1992. gada 19. jūnija spriedums lietā C‑18/91 P V./Parlaments, Recueil, I‑3997. lpp., 26. punkts).

38      Pārsūdzības Invaliditātes komitejā, kas paredzēta Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. panta otrajā daļā, mērķis tātad var būt tikai medicīniska rakstura strīds, un darbiniekam nevar likt ievērot šo procedūru, ja viņa kritika neattiecas uz minētajiem jautājumiem.

39      Tomēr no prasītājas 2006. gada 11. decembra vēstules, kas minēta šī sprieduma 11. punktā, izriet, ka prasītāja, pirmkārt, ir vērsusies iecēlējinstitūcijā ar sūdzību par viņas uz noteiktu laiku noslēgto līgumu un minētajā līgumā noteikto medicīnisko atrunu, pamatojoties uz juridiskiem apsvērumiem, un, otrkārt, viņa arī ir “pārsūdzējusi šo lēmumu” Invaliditātes komitejā tikai “tiktāl, ciktāl tas nepieciešams”.

40      Iecēlējinstitūcija ar savu 2007. gada 30. marta lēmumu ir noraidījusi sūdzībā ietverto prasījumu, kas vērsts pret prasītājas līguma termiņu. Tā arī ir konstatējusi, ka attiecīgais lēmums ir pārsūdzēts Invaliditātes komitejā, un norādījusi, ka tā ir darījusi visu nepieciešamo, lai vērstos šajā komitejā. Tomēr iecēlējinstitūcija šajā lēmumā ir lēmusi arī par sūdzībā ietverto prasījumu saistībā ar medicīniskās atrunas juridisko spēkā esamību. Juridiskā vērtējuma, kam ir galīgs raksturs, noslēgumā tā ir nospriedusi, ka “[prasītājas] argumenti [nevar] tikt atbalstīti”.

41      Turklāt iecēlējinstitūcijas 2007. gada 7. septembra lēmums, kas atspoguļo Invaliditātes komitejas slēdziena sekas, ir balstīts uz Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantu, nevis uz Civildienesta noteikumu 90. pantu, uz kuru Komisijai bija jāatsaucas, ja tā uzskatīja, ka šis pēdējais minētais lēmums tika pieņemts pēc 2006. gada 11. un 14. decembra sūdzības.

42      No iepriekš minētā izriet, ka prasītāja ir izmantojusi divus atsevišķus tiesību aizsardzības līdzekļus ar atšķirīgiem mērķiem un ka Komisija tos arī ir uzskatījusi par tādiem.

43      Līdz ar to 2006. gada 11. un 14. decembra sūdzību un sekojošo Civildienesta tiesā iesniegto prasību nevar uzskatīt par priekšlaicīgu tā apstākļa dēļ, ka šī sūdzība tika iesniegta pirms Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantā paredzētās procedūras beigām.

44      Tomēr Civildienesta tiesa uzskata, ka tai pēc savas ierosmes ir jāizvērtē prasības lietā F‑69/07 pieņemamības ietekme uz prasības lietā F‑60/08 pieņemamību.

2.     Par prasības pieņemamību lietā F‑60/08

45      Jāatgādina, ka par iecēlējinstitūcijas aktu, kas nelabvēlīgi ietekmē kādu darbinieku, var iesniegt tikai vienu sūdzību, kuru pret iecēlējinstitūciju iesniedz attiecīgais darbinieks. Ja divām sūdzībām ir vienāds priekšmets, tikai viena no tām, proti, tā kura tika iesniegta pirmā, ir uzskatāma par sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. pantu, turpretim otra, kas iesniegta pēc tam, ir jāuzskata par tādu, kura tikai atkārto iepriekš minēto sūdzību un tās sekas nevar būt procedūras pagarināšana (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1991. gada 7. jūnija rīkojumu lietā T‑14/91 Weyrich/Komisija, Recueil, II‑235. lpp., 41. punkts, un 1992. gada 25. februāra rīkojumu lietā T‑67/91 Torre/Komisija, Recueil, II‑261. lpp., 32. punkts; Pirmās instances tiesas 2007. gada 11. decembra spriedumu lietā T‑66/05 Sack/Komisija, Krājums, II‑0000. lpp., 37. un 41. punkts).

46      Šķietamajā 2007. gada 22. novembra sūdzībā par iecēlējinstitūcijas 2007. gada 7. septembra lēmumu, ar kuru prasītājai no jauna tika piemērota strīdīgā medicīniskā atruna saskaņā ar Invaliditātes komitejas slēdzienu, prasītāja atkārtoja juridiskos argumentus, kurus tā bija izteikusi savā 2006. gada 11. un 14. decembra sūdzībā.

47      No tā izriet, ka šķietamajai 2007. gada 22. novembra sūdzībai ir tāds pats priekšmets kā 2006. gada 11. un 14. decembra sūdzībai un ka tā bija vērsta pret lēmumu, kurā, nepievēršoties juridiskiem jautājumiem, kas tika izskatīti 2007. gada 30. martā, bija tikai ņemts vērā Invaliditātes komitejas medicīniskais slēdziens, kas saskaņā ar iecēlējinstitūcijas viedokli varēja attaisnot prasītājai piemēroto medicīnisko atrunu.

48      Līdz ar to ir jāuzskata, ka, pirmkārt, šķietamā 2007. gada 22. novembra sūdzība bija tikai iepriekš iesniegtās sūdzības atkārtojums, nevis sūdzība Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē un ka, otrkārt, lēmums par šīs sūdzības noraidīšanu ir tikai apstiprinošs un tātad nav pārsūdzams.

49      Šo secinājumu nevar apstrīdēt ar to, ka iecēlējinstitūcija ir noraidījusi otro 2008. gada 14. marta šķietamo sūdzību, pamatojoties uz detalizētākiem argumentiem nekā tie, kas minēti saistībā ar medicīnisko atrunu tās 2007. gada 30. marta lēmumā, ar kuru noraidīta 2006. gada 11. un 14. decembra sūdzība. Kaut arī iecēlējinstitūcijas 2008. gada 14. marta lēmums tika pieņemts pēc Invaliditātes komitejas, kas pārskatīja prasītājas veselības stāvokli, slēdziena, aspekti, kas tajā minēti attiecībā uz medicīniskās atrunas piemērošanu attiecīgajai personai, neliecina par faktisku tās spēkā esamības pārvērtēšanu. Tie ir tikai to motīvu paplašinājums, kas minēti 2007. gada 30. marta lēmumā par pirmās sūdzības noraidīšanu. Iecēlējinstitūcija savā 2008. gada 14. marta lēmumā būtībā ir norādījusi, ka tā pārņem argumentāciju, kas minēta tās iebildumu rakstā lietā F‑69/07, kas tika ierosināta pēc šīs pirmās sūdzības noraidīšanas. Lēmums, kurā ietverti tikai papildu precizējumi, atklāj tikai iepriekšējā lēmuma apstiprināšanas iemeslus un nav uzskatāms par nelabvēlīgu aktu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 7. jūnija spriedumu lietā T‑375/02 Cavallaro/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑151. un II‑673. lpp., 65. punkts).

50      Tāpat arī šo secinājumu nevar apšaubīt, balstoties uz judikatūru, saskaņā ar kuru prasība atcelt tiesību aktu, kas vērsta pret apstiprinošu lēmumu, ir pieņemama tikai tādā gadījumā, ja apstiprinošais lēmums ir kļuvis par galīgu lēmumu attiecībā pret konkrēto personu tā iemesla dēļ, ka paredzētajā termiņā nav iesniegta attiecīga prasība, turpretim pretējā gadījumā prasītājam ir tiesības apstrīdēt vai nu apstiprināto lēmumu, vai apstiprinošo lēmumu, vai arī abus šos iepriekš minētos lēmumus. Būtībā šāds risinājums nepastāv tādos gadījumos kā šis, kurā apstiprinātais lēmums un apstiprinošais lēmums tiek apstrīdēti ar divām atsevišķām prasībām un prasītāja var aizstāvēt savu viedokli un pamatot savus argumentus pirmās prasības ietvaros (Pirmās instances tiesas 2001. gada 25. oktobra rīkojums lietā T‑354/00 Métropole télévision-M6/Komisija, Recueil, II‑3177. lpp., 35. punkts).

51      Līdz ar to prasība lietā F‑60/08 ir jānoraida kā nepieņemama.

3.     Par prasības būtību lietā F‑69/07

52      Prasītāja apstrīd, pirmkārt, tās līguma termiņa ierobežošanu uz laikposmu no 2006. gada 16. septembra līdz 2009. gada 15. septembrim un, otrkārt, Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantā paredzētās medicīniskās atrunas piemērošanu.

 Par prasību tiktāl, ciktāl tā vērsta pret līguma termiņu

 Lietas dalībnieku argumenti

53      Pamatojot savu prasību, ciktāl tā vērsta pret viņas līguma termiņu, prasītāja būtībā norāda uz diviem pamatiem. Pirmajā un galvenajā izvirzītajā pamatā tā apgalvo, ka ar lēmumu, ar kuru tiek ierobežots viņas līguma termiņš, tiek pārkāptas viņas tiesības uz nodarbinātības stabilitāti un ka viņas sūdzības noraidīšana nav pietiekami pamatota. Otrajā pamatā tiktāl, ciktāl nepieciešams, tā norāda uz Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. panta prettiesiskumu.

54      Pirmkārt, ņemot vērā Civildienesta tiesas 2006. gada 26. oktobra spriedumu lietā F‑1/05 Landgren/ETF (Krājums‑CDL, I‑A‑1‑123. un II‑A‑1‑459. lpp., par kuru Pirmās instances tiesā ir iesniegta apelācijas sūdzība, lieta T‑404/06 P), prasītāja apgalvo, ka darba ņēmēju aizsardzības attīstības dēļ uz nenoteiktu laiku noslēgti darba līgumi ir vispārpieņemta darba attiecību forma. Savukārt uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi atbilst darba devēju un darba ņēmēju vajadzībām tikai atsevišķos gadījumos.

55      Prasītāja, ņemot vērā faktu, ka tā ir Komisijas dienestā no 2001. gada 1. maija saskaņā ar piecpadsmit darba līgumiem, kas viens pēc otra tikuši noslēgti uz noteiktu laiku, secina, ka Komisija ir ļaunprātīgi izmantojusi šo līguma formu un nav ievērojusi tiesības uz nodarbinātības stabilitāti.

56      Prasītāja piebilst, ka tā savu 2006. gada 11. un 14. decembra sūdzību ir pamatojusi ar tiesībām uz nodarbinātības stabilitāti, kā arī ar Eiropas Sociālās hartas, kura 1961. gada 18. oktobrī parakstīta Turīnā, un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, kura 2000. gada 7. decembrī ir proklamēta Nicā (OV C 364, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamattiesību harta”), noteikumiem. Tā apgalvo, ka Komisija, noraidot prasītājas sūdzību, nav atbildējusi uz viņas argumentāciju. Komisija nav sniegusi nekādus paskaidrojumus attiecībā uz apstākļiem, kas attaisnotu piecpadsmit secīgu darba līgumu noslēgšanu uz noteiktu laiku, un nav arī norādījusi, kā šie secīgie darba līgumi atbilst abu pušu vajadzībām.

57      Otrkārt, prasītāja norāda, ka lēmums, ar kuru viņas darba līguma termiņš ir noteikts līdz 2009. gada 15. septembrim, ir balstīts uz Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. pantu un ka šis pants pats par sevi ir prettiesisks tiktāl, ciktāl tajā “nav ievēroti tiesību principi, kas attiecas uz darba ņēmēju aizsardzību”.

58      Savos apsvērumos saistībā ar Padomes iestāšanās rakstu prasītāja precizē, ka viens no darba attiecību stabilitātes vispārējiem principiem izriet no Direktīvas 1999/70. Šī direktīva un tai pievienotais pamatnolīgums attiecoties uz darba līgumiem, kas tiek slēgti ar organizāciju, uz kuru attiecas publiskās starptautiskās tiesības. Turklāt Kopienu pilsonis nezaudējot darba ņēmēja statusu tādēļ, ka tas ir nodarbināts vienā no šādām organizācijām.

59      Prasītāja apgalvo, ka Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība un Direktīva 1999/70 ir vienlīdzīgi tiesību akti, no kuriem neviens neesot pārāks par otru. Tā tomēr piebilst, ka, ja šādi akti var radīt pretrunīgas sekas, esot jāpiemēro tas, kurš atbilst EKL 253. pantā noteiktajām pamatojuma norādīšanas prasībām.

60      Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībā neesot paskaidrots, kādēļ tās 3.b pantā minēto darbinieku pieņemšana darbā ir ierobežota ar trīs gadiem. Tāpat arī tajā neesot pamatota atšķirīgā attieksme pret šiem darbiniekiem un darbiniekiem, kas tiek pieņemti darbā saskaņā ar 3.a pantu un kuru līgumi var tikt pagarināti uz nenoteiktu laiku. Tāpat Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībā neesot ietverts arī nekāds pamatojums atšķirīgai attieksmei, kas paredzēta pret tādiem līgumdarbiniekiem, kuri, tāpat kā prasītāja, ir pieņemti darbā, piemērojot 3.b pantu, pēc tam, kad tie ir bijuši saistīti ar iestādi, kura tos nodarbinājusi saskaņā ar secīgiem līgumiem, kas noslēgti uz noteiktu laiku, lai veiktu pastāvīgus darba pienākumus. Turklāt ne Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībā, ne arī lēmumā, ar kuru ierobežots viņas darba līguma termiņš, neesot pamatota atšķirīgā attieksme pret iepriekš minētajiem darbiniekiem un tādiem darbiniekiem, kas kādā dalībvalstī veic šādus darba pienākumus. Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītāja norāda, ka Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībā nav norādīts pamatojums iespējai atkāpties no pamatnolīguma 5. klauzulas un pieņemt darbā līgumdarbiniekus palīguzdevumiem uz noteiktu laiku, lai veiktu pastāvīgus darba pienākumus, kas saistīti ar iestādes ierasto darbību.

61      Padome iebilst pret iebildes par Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. panta prettiesiskumu pieņemamību, jo prasības pieteikumā attiecībā uz to neesot ietvertas nekādas norādes. Būtībā iebilde par prettiesiskumu esot balstīta uz vispārējiem tiesību principiem saistībā ar darba ņēmēju aizsardzību bez jebkādiem papildu precizējumiem šajā sakarā.

62      Katrā ziņā Komisija un Padome apgalvo, ka darbiniekiem, kuri ir pakļauti Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībai, nav piemērojams neviens no nodarbinātības stabilitātes vispārējiem principiem. Tas attiecoties tikai uz ierēdņiem. Turpretim judikatūrā esot atzīts, ka attiecīgos apstākļos uz noteiktu laiku slēgti darba līgumi var atbilst gan darba devēju, gan darba ņēmēju vajadzībām. Tādējādi ierēdņu, kuriem piemērojami Civildienesta noteikumi, vai darbinieku, pamatojoties uz dažādu kategoriju līgumiem, pieņemšana darbā atbilstot Kopienu administrācijas likumīgajām vajadzībām un pienākumu, kas tai jāveic pastāvīgi vai uz noteiktu laiku, raksturam.

63      Padome šajā sakarā uzsver, ka Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 3.b pantā ir precizēts, ka līgumdarbiniekus palīguzdevumiem var pieņemt darbā, tikai lai veiktu citus pienākumus, nevis tos manuālos vai administratīva atbalsta pakalpojumu uzdevumus, kas paredzēti 3.a pantā, vai lai uz noteiktu laiku aizstātu personas, kuras tobrīd nevar veikt savus pienākumus.

64      Visbeidzot, Padome norāda, ka, ierobežojot līgumdarbinieku palīguzdevumiem pieņemšanu darbā ar trim gadiem, Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. pants liedz secīgu uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu.

65      Komisija un Padome secina, ka iebilde, kas vērsta pret Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. panta prettiesiskumu, ir noraidāma, jo šajā gadījumā nodarbinātības stabilitātes princips, kas izvirzīts tās pamatojumam, nav piemērojams.

66      Komisija turpinot konstatē, ka prasītājas darba līguma ierobežošana ar trīs gadiem atbilst Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. pantam.

 Civildienesta tiesas vērtējums

67      Kaut arī iebilde par Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. panta prettiesiskumu ir izvirzīta tikai pakārtoti, tā ir jāizvērtē vispirms.

–       Par iebildi par prettiesiskumu, kas vērsta pret Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. pantu

68      Prasītāja savā prasības pieteikumā apgalvo, ka Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. pantā nav ievēroti tiesību principi, kas attiecas uz darba ņēmēju aizsardzību. Savos apsvērumos par Padomes iestāšanās rakstu tā arī apgalvo, ka minētajam pantam nav norādīts pamatojums, kā tas tiek prasīts EKL 253. pantā.

69      Pirmkārt, ir noraidāms Padomes arguments, saskaņā ar kuru iebilde par Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. panta prettiesiskumu saistībā ar to, ka šajā pantā nav ievēroti “tiesību principi, kas attiecas uz darba ņēmēju aizsardzību”, esot nepieņemama, jo prasības pieteikumā tā nav izklāstīta.

70      Būtībā, apgalvojot, ka Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. pants šī apstākļa dēļ ir prettiesisks, prasītāja atsaucas uz šķietamām tiesībām uz nodarbinātības stabilitāti, kuru pārkāpšanas rezultātā viņa tieši secina, ka lēmums, ar kuru tiek ierobežots viņas darba līguma termiņš, ir prettiesisks. Šo pašu argumentāciju viņa izvirza, arī lai atbalstītu savu iebildi par prettiesiskumu. Komisija un Padome arī to ir interpretējušas šādi un uz to ir atbildējušas.

71      Turklāt ir jāatgādina, ka iebilde par Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. panta prettiesiskumu saistībā ar to, ka šis pants nav pamatots, ir pieņemama, kaut arī prasītāja to ir izvirzījusi tiesvedības gaitā, balstoties uz absolūta rakstura iebildumu, kas var tikt izvirzīts jebkurā tiesvedības stadijā un kas Kopienu tiesai katrā ziņā ir jāizvērtē pēc savas ierosmes.

72      Līdz ar to, otrkārt, ir jāizvērtē vai Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. pants ir pretrunā nodarbinātības stabilitātes principam.

73      Šajā gadījumā prasītāja neuzskata, ka Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. pants būtu pretrunā Direktīvai 1999/70 un pamatnolīgumam. Tā apgalvo, ka, pieņemot šo direktīvu, Padome visām dalībvalstīm ir noteikusi pienākumu ievērot minētā pamatnolīguma normas un ka tās ietverot vispārējus tiesību principus, kas esot jāievēro iestādēm un no kuriem vissvarīgākais esot tiesības uz nodarbinātības stabilitāti.

74      Kaut arī saskaņā ar pamatnolīguma vispārējo apsvērumu 10. punktu, tajā ir noteikti “vispārējie principi, obligātas prasības un noteikumi”, tomēr no Direktīvas 1999/70 14. apsvēruma, tāpat kā no pamatnolīguma preambulas trešās daļas, tā vispārējo secinājumu 9. punkta un tā 1. un 4. klauzulas, izriet, ka principi, par kuriem šajā gadījumā ir runa, ir nediskriminācijas princips, tātad līdztiesības princips starp vīriešiem un sievietēm, un princips, kas aizliedz ļaunprātīgi izmantot tiesības. Kas attiecas uz pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktu, uz kuru pamatojas prasītāja, tajā ir formulētas obligātās prasības nolūkā ierobežot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības un šādā veidā novērst ļaunprātīgu minēto līgumu izmantošanu, kā arī novērst darba ņēmēju situācijas nedrošību (šajā sakarā skat. Tiesas 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑212/04 Adeneler u.c., Krājums, I‑6057. lpp., 63. punkts; 2009. gada 23. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no C‑378/07 līdz C‑380/07 Angelidaki u.c., Krājums, I‑0000. lpp., 73. punkts, un Tiesas 2009. gada 24. aprīļa rīkojumu lietā C‑519/08 Koukou, Krājums, I‑0000. lpp., 53. punkts). Šādas minimālās obligātās aizsardzības normas neapšaubāmi veido īpaši nozīmīgus Kopienu sociālo tiesību noteikumus (šajā sakarā skat. Tiesas 2007. gada 13. septembra spriedumu lietā C‑307/05 Del Cerro Alonso, Krājums, I‑7109. lpp., 27. punkts), tajā pat laikā nepadarot nodarbinātības stabilitāti par vispārēju tiesību principu, kas uzskatāms par mērauklu, izvērtējot iestādes akta tiesiskumu.

75      Būtībā, pat ja nodarbinātības stabilitāte tiek uzskatīta par būtisku darba ņēmēju aizsardzības apstākli (skat. Tiesas 2005. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑144/02 Mangold, Krājums, I‑9981. lpp., 64. punkts; 2008. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C‑268/06 Impact, Krājums, II‑2483. lpp., 87. punkts, un iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Angelidaki u.c., 105. punkts), no pamatnolīguma neizriet, ka tā ir uzskatāma par saistošu tiesību noteikumu. Turklāt Direktīvas 1999/70 sestajā un septītajā apsvērumā, tāpat kā pamatnolīguma preambulas pirmajā daļā un vispārējo apsvērumu 5. punktā, uzsvērta nepieciešamība panākt pilnīgāku “līdzsvaru starp darba laika elastīgumu un darba ņēmēju drošību”. Ir jāpiebilst, kā Tiesa to jau nospriedusi, ka pamatnolīgumā nav noteikts vispārējs dalībvalstu pienākums paredzēt, ka – pēc zināma skaita uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu pagarinājumu vai pēc zināma darba laika nostrādāšanas – minētie darba līgumi tiek pārveidoti par uz nenoteiktu laiku noslēgtiem līgumiem (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Adeneler u.c., 91. punkts, un apvienotajās lietās Angelidaki u.c., 183. punkts, un Tiesas 2006. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑53/04 Marrosu un Sardino, Krājums, I‑7213. lpp., 47. punkts, kā arī iepriekš minēto rīkojumu lietā Koukou, 85. punkts).

76      Kaut arī nodarbinātības stabilitāti nevar uzskatīt par vispārējo tiesību principu, tā tomēr ietver pamatnolīguma parakstītāju pušu iecerēto mērķi, kas atspoguļots minētā pamatnolīguma 1. klauzulas b) punktā, kurā noteikts, ka tā mērķis ir “radīt kārtību, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, piemērojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības” (Civildienesta tiesas 2009. gada 30. aprīļa spriedums lietā F‑65/07 Aayhan u.c./Parlaments, Krājums‑CDL, II‑0000. lpp., 114. un 115. punkts).

77      Katrā ziņā no Civildienesta tiesas 2009. gada 4. jūnija sprieduma apvienotajās lietās F‑134/07 un F‑8/08 Adjemian u.c./Komisija (Krājums‑CDL, II‑0000. lpp., 119.–136. punkts) izriet, ka, ņemot vērā īpašības, kas piemīt Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 3.b pantā paredzētajām darbībām, iepriekš minētais Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. pants neietekmē pamatnolīguma mērķus un tā 5. klauzulā paredzētās obligātās prasības. Būtībā pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā dalībvalstīm ir tikai paredzēts pienākums ieviest savā tiesību sistēmā vienu vai vairākus no a) līdz c) apakšpunktā minētajiem pasākumiem, kuru starpā ir a) apakšpunkts, kurā noteikti “objektīv[i] iemesl[i], kas attaisno šādu līgumu vai darba attiecību atjaunošanu”. Katram līgumdarbinieka palīguzdevumiem amatam saskaņā ar iepriekš minēto 3.b pantu ir jāatbilst pārejošām vai neregulārām vajadzībām. Turklāt administrācijā ar tik lielu personāla skaitu kā Komisija neizbēgama ir situācija, ka šādas vajadzības atkārtojas iemesla, ko izraisa ierēdņu nepieejamība, papildu darba apjoma saistībā ar apstākļiem un katra ģenerāldirektorāta nepieciešamības atsevišķos gadījumos piesaistīt personas ar īpašu kvalifikāciju vai prasmēm dēļ, un šie apstākļi kopā ir uzskatāmi par objektīvu iemeslu, kas attaisno gan līgumdarbinieku līgumus, kas noslēgti uz noteiktu laiku, gan šo darbinieku atjaunošanu darbā, ja rodas šādas vajadzības.

78      No iepriekš minētā izriet, ka nodarbinātības stabilitātes vispārējais princips nevar pamatot iebildi par Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. panta prettiesiskumu un šis pants turklāt arī neliecina par to, ka tas varētu apdraudēt Direktīvai 1999/70 pievienotā pamatnolīguma mērķus un obligātās prasības.

79      Treškārt, atliek izvērtēt argumentu, saskaņā ar kuru Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. pants nav pamatots atbilstoši EKL 253. pantam.

80      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā paredzētajam pamatojumam jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai. Ja runa ir par vispārpiemērojamu tiesību aktu, kā tas ir šajā gadījumā, pamatojumā var iekļaut, pirmkārt, tikai norādi uz vispārējo situāciju, kādā šis tiesību akts ir pieņemts, un, otrkārt, norādi uz vispārējiem mērķiem, kurus ar to ir paredzēts sasniegt. Tiesa turklāt atkārtoti ir atzinusi, ka tad, ja vispārpiemērojamā tiesību aktā ir norādīts galvenais iestādes izvirzītais mērķis, būtu pārmērīgi prasīt, lai tiktu norādīts īpašs pamatojums dažādām tehniska rakstura izvēlēm (Civildienesta tiesas 2007. gada 23. janvāra spriedums lietā F‑43/05 Chassagne/Komisija, Krājums‑CDL, II‑0000. lpp., 105. un 106. punkts un tajos minētā judikatūra).

81      Šajā gadījumā Civildienesta tiesa jau ir nospriedusi, ka Padomes 2004. gada 22. marta Regulas (EK, Euratom) Nr. 723/2004, ar ko groza Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV L 124, 1. lpp.), 36. apsvērums pilnībā attaisno izvirzīto mērķi izveidot jaunas līgumdarbinieku kategorijas, kas paredzētas Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 3.a un 3.b pantā. Tāpat arī Civildienesta tiesa ir norādījusi, ka nevar pārmest Padomei, ka tā nav pamatojusi savu izvēli, atsaucoties uz pamatnolīguma 5. klauzulu, jo no EKL 249. panta trešās daļas izriet, ka direktīvu adresāts ir tikai dalībvalstis (iepriekš 77. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Adjemian u.c./Komisija, 139.–142. punkts). Visbeidzot, pastāv vēl mazāka nepieciešamība sniegt īpašu pamatojumu, jo no šī sprieduma 77. punkta izriet, ka Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. pants neapdraud pamatnolīguma mērķus un obligātās prasības.

82      Šādos apstākļos nevar iebilst pret to, ka Padome nav pamatojusi savu izvēli atkāpties no pamatnolīguma 5. klauzulas. Būtu arī pārmērīgi Padomei pārmest, ka tā nav īpaši pamatojusi savu tehnisko izvēli saistībā ar dažādu kategoriju darbiniekiem un valsts darba ņēmējiem, uz kuriem norādījusi prasītāja un kas uzskaitīti šī sprieduma 60. punktā.

83      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājas izvirzītā iebilde par Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. panta prettiesiskumu ir jānoraida.

–       Par iebildumiem, kas tieši vērsti pret lēmumu, ar kuru ierobežots prasītājas darba līguma termiņš

84      Prasītāja, pirmkārt, norāda, ka tā Komisijā ir bijusi nodarbināta no 2001. gada 1. maija saskaņā ar piecpadsmit secīgiem uz noteiktu laiku noslēgtiem darba līgumiem, lai veiktu pastāvīgus darba pienākumus, kas saistīti ar iestādes ierasto darbību. Prasītāja tādēļ iebilst pret to, ka Komisija, noslēdzot ar viņu līgumdarbinieka palīguzdevumiem darba līgumu 2006. gada 14. septembrī, nav viņu pieņēmusi darbā uz nenoteiktu laiku.

85      Tomēr ir jākonstatē, ka prasītāja savos rakstveida apsvērumos nav norādījusi nekādus konkrētus un atbilstošus faktus, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka viņa tiešām veica ar Komisijas ierasto darbību saistītus pastāvīgus darba pienākumus, nevis pienākumus, kas minēti Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 3.b panta b) punktā. Civildienesta tiesa šajā sakarā atgādina, ka tai nav pienākuma prasības pieteikuma pielikumos meklēt faktus, kas varētu aizpildīt šo trūkumu, jo pielikumi izmantojami vienīgi pierādīšanas un tehniskos nolūkos (skat. Pirmās instances tiesas 2001. gada 18. oktobra spriedumu lietā T‑333/99 X/BCE, Recueil, II‑3021. lpp., 190. punkts, un 2008. gada 15. oktobra spriedumu lietā T‑345/05 Mote/Parlaments, Krājums, II‑2849. lpp., 75. punkts).

86      Tāpat ir arī jāatgādina, ka no šī sprieduma 73.–76. punkta izriet, ka pamatnolīguma 5. klauzulā nav ietverti vispārējie tiesību principi un ka nodarbinātības stabilitāte arī nav uzskatāma par vispārējo tiesību principu. Turklāt prasītāja nav pierādījusi, ka viņas darba līgumu virkne neatbilst Komisijas īpašajām vajadzībām atbilstoši šī sprieduma 77. punktā aprakstītajiem apsvērumiem, ne arī to, ka šo līgumu mērķis ir apmierināt iestādes pastāvīgās un ilgstošās vajadzības.

87      No tā izriet, ka prasītājas izvirzītais pirmais iebildums pret 2006. gada 14. septembra līgumdarbinieka palīguzdevumiem darba līgumu ir jānoraida.

88      Otrkārt, prasītāja norāda, ka iecēlējinstitūcija savā 2007. gada 30. marta lēmumā nav atbildējusi uz viņas 2006. gada 11. un 14. decembra sūdzībā izvirzītajiem argumentiem, kas pamatoti ar Pamattiesību hartu, Eiropas Sociālo hartu un tiesībām uz nodarbinātības stabilitāti. Saskaņā ar prasītājas viedokli iecēlējinstitūcija neesot arī norādījusi, kādā veidā piecpadsmit secīgi uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi varētu atbilst līgumslēdzēju pušu vajadzībām, kā arī to, kas varētu attaisnot atšķirīgo attieksmi, no kuras cietusi prasītāja, salīdzinājumā ar attieksmi, kas vērsta pret darba ņēmējiem, kas saistīti ar dalībvalsts publiskā vai privātā sektora darba devējiem.

89      Vispirms tomēr ir jākonstatē, ka savā 2006. gada 11. decembra sūdzībā prasītāja Pamattiesību hartas 34. un 35. pantu un Eiropas Sociālās hartas 12. un 13. pantu ir minējusi tikai atbilstošo tiesību normu aprakstā, neizvirzot saistībā ar minētajām normām nekādus argumentus un neatsaucoties uz šīm normām tiesību aktu un principu, kas izvirzīti “savas prasības pamatojumam”, uzskaitījumā.

90      Pamatojumam, lai arī tam nav jābūt izsmeļošam, ir jāļauj Kopienu tiesai veikt apstrīdētā lēmuma tiesiskuma pārbaudi un jāsniedz attiecīgajai personai pietiekama norāde par to, vai lēmums ir pienācīgi pamatots vai arī tajā ir tādi trūkumi, kas ļauj apstrīdēt tā tiesiskumu (Pirmās instances tiesas 2002. gada 23. aprīļa spriedums lietā T‑372/00 Campolargo/Komisija, Recueil FP, I‑A‑49. un II‑223. lpp., 49. punkts, un 2006. gada 17. oktobra spriedums lietā T‑406/04 Bonnet/Tiesa, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑213. un II‑A‑2‑1097. lpp., 67. punkts). Tāpat arī iestādēm nav pienākuma izteikties par katru faktu vai tiesību jautājumu, uz kuriem izdarīta atsauce administratīvā procesa ietvaros, it īpaši, ja šī atsauce ir virspusēja. Tādējādi iecēlējinstitūcija nav pārkāpusi savu pienākumu pamatot sūdzībā ietvertā prasījuma saistībā ar prasītājai piedāvāto līgumdarbinieka līgumu uz noteiktu laiku noraidīšanu tādēļ, ka tā nav pamatojusi savu lēmumu, ievērojot iepriekš minētos Pamattiesību hartas un Eiropas Sociālās hartas pantus. Visbeidzot, iecēlējinstitūcija varēja leģitīmi uzskatīt, ka tie tikuši minēti vienīgi otrā sūdzībā ietvertā prasījuma, kas bija vērsts pret prasītājai piemēroto medicīnisko atrunu, ietvaros.

91      Turklāt prasītāja savā 2006. gada 11. un 14. decembra sūdzībā nav skaidri norādījusi uz atšķirīgo attieksmi pret viņu un kādas dalībvalsts publiskā vai privātā sektora darba ņēmējiem.

92      Arī no 2006. gada 14. decembra sūdzības papildinājumā minētajiem argumentiem izriet, ka ar to ir papildināta sākotnējā prasītājas argumentācija attiecībā uz medicīnisko atrunu, nevis uz to sūdzības daļu, kas vērsta pret līguma termiņu.

93      Visbeidzot, iecēlējinstitūcija ir atbildējusi uz prasītājas argumentiem, kurus tā izvirzījusi, pamatojoties uz tiesībām uz nodarbinātības stabilitāti, uzsverot, ka, kaut arī ir skaidrs, ka uz nenoteiktu laiku noslēgti līgumi sniedz lielāku stabilitāti, tas nenozīmē, ka uz noteiktu laiku slēgti līgumi ir prettiesiski. Tā ir norādījusi arī uz rīcības brīvību, kas tai ir paredzēta šajā jomā, un uzsvērusi, ka palīgdarbinieku līgumi, kas slēgti uz noteiktu laiku, vairāk liecina par to, ka tie atbilst pārejošām, steidzamām vai īpaši specifiskām vajadzībām, tādējādi atbildot arī uz iebildumu, kuru prasītāja izvirzījusi saistībā ar šo darba attiecību secīgo raksturu.

94      No tā izriet, ka otrais iebildums, kuru prasītāja izvirzījusi saistībā ar 2006. gada 14. septembra līgumdarbinieka palīguzdevumiem darba līgumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz minētā līguma termiņu, nav pamatots.

95      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, prasība tiktāl, ciktāl tā attiecas uz līguma termiņu, ir jānoraida.

 Par prasību tiktāl, ciktāl tā attiecas uz medicīnisko atrunu

 Lietas dalībnieku argumenti

–       Prasītājas argumenti

96      Pamatojot savu prasību tiktāl, ciktāl tā attiecas uz medicīnisko atrunu, prasītāja izvirza divus pamatus. Pirmais un galvenais pamats izriet no Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. panta pārkāpuma; otrais pamats, kas izvirzīts pakārtoti, izriet no iebildes par šī paša panta prettiesiskumu.

97      Pirmajā pamatā prasītāja vispirms atgādina, ka saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantu, ja medicīnas pārbaudē, kas veikta pirms darbinieka pieņemšanas darbā, tiek konstatēta slimība, iecēlējinstitūcija var nepiemērot līgumdarbiniekam garantētos pabalstus saistībā ar invaliditāti vai nāvi piecus gadus, sākot no dienas, kurā viņš ir uzsācis dienestu iestādē.

98      Prasītāja apgalvo, ka Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantā paredzētā dienesta uzsākšana nav atkarīga no tā, vai attiecības starp darbinieku un iestādi ir līgumiska rakstura vai arī tās izriet no Civildienesta noteikumiem. Turklāt secīgi uz noteiktu laiku noslēgti līgumi nozīmējot, ka pastāv vienas darba attiecības. Tātad šajā gadījumā medicīnisko atrunu viņai esot varēts piemērot tikai par laikposmu, sākot no 2001. gada 1. maija, kas ir pirmā diena, kurā viņa uzsāka dienestu, līdz 2006. gada 30. aprīlim.

99      Prasītāja tālāk apgalvo, ka medicīniskās atrunas piemērošana ir izraisījusi sekas, kuru rezultātā viņai ir liegta atbilstoša līmeņa sociālā aizsardzība, pārkāpjot vispārējos principus, kas izriet, pirmkārt, no Eiropas Sociālās hartas 12. un 13. panta, kas attiecas uz tiesībām uz sociālo aizsardzību un sociālo un medicīnisko palīdzību, kā arī, otrkārt, no Pamattiesību hartas 34. un 35. panta, kas attiecas uz tiesībām saņemt sociālā nodrošinājuma pabalstus, it īpaši slimības gadījumā, un veselības aizsardzību.

100    Visbeidzot, apstiprinot, ka Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantā lietotais jēdziens “uzsākt dienestu iestādē” nav atkarīgs no piederības valsts vai Kopienu sociālā nodrošinājuma sistēmai, prasītāja uzsver, ka lēmums viņai piemērot medicīnisko atrunu ir samazinājis to aizsardzības līmeni pret riskiem saistībā ar nāvi vai invaliditāti, uz kuru viņai bija tiesības saskaņā ar Ungārijas sociālā nodrošinājuma tiesību aktiem, kā arī Beļģijas tiesību aktiem laikā, kad viņa strādāja Komisijā kā vietējā darbiniece un vēlāk kā palīgdarbiniece. Šajā ziņā prasītāja atgādina, ka viņa ir Komisijas dienestā bez pārtraukuma, sākot no 2001. gada 1. maija, un apgalvo, ka Kopienu iestādes, tāpat kā jebkurš cits darba devējs, nevarot pakļaut savus darbiniekus nestabilai sociālā nodrošinājuma sistēmai, pastāvīgi pārbaudot attiecīgo darbinieku veselības stāvokli.

101    Attiecībā uz otro pamatu prasītāja norāda, ka gadījumā, ja lēmums viņai piemērot medicīnisko atrunu ir uzskatāms par saderīgu ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantu, esot jāatzīst, ka minētais pants ir pretrunā “vispārējiem tiesību principiem saistībā ar darba ņēmēju aizsardzību”.

102    Savos apsvērumos par Padomes iestāšanās rakstu prasītāja ir precizējusi, ka gadījumā, ja tiktu uzskatīts, ka secīgi un uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi veido vairākas, savstarpēji neatkarīgas darba attiecības, tad Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. panta piemērošana šajā gadījumā būtu balstīta uz juridisku fikciju. Tomēr darba ņēmēju aizsardzība, lai novērstu, ka Kopienu iestādes pakļauj savus darbiniekus nestabilai sociālā nodrošinājuma sistēmai, ko raksturo pastāvīga darba ņēmēju veselības stāvokļa pārbaudīšana, pieprasot, lai pastāvētu nepārtrauktas darba attiecības.

–       Komisijas un Padomes argumenti

103    Saistībā ar pirmo pamatu Komisija iebilst, ka Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pants, kas ietverts IV sadaļas “Līgumdarbinieki” 8. nodaļas “Sociālās nodrošināšanas pabalsti” B iedaļā “Apdrošināšana pret nāves un invaliditātes risku”, var tikt piemērots līgumdarbiniekiem, tikai sākot no brīža, kad viņi ir pieņemti darbā šādā statusā. Turklāt Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantā esot ietverta atsauce uz medicīnisko pārbaudi, kas tiek veikta pirms pieņemšanas darbā, tādā veidā, ka šis piecu gadu laikposms, kurā attiecīgajam darbiniekam nepiemēro šajā pantā paredzētos garantētos pabalstus saistībā ar invaliditāti vai nāvi, var sākties tikai pēc tam, kad attiecīgā persona ir pieņemta darbā. Nebūtu nekādas loģikas atvirzīt atpakaļ šo laikposmu uz brīdi pirms šādu tiesību pastāvēšanas. Komisija šajā ziņā konstatē, ka prasītāja vispirms strādāja kā vietējā darbiniece, būdama piesaistīta savas valsts sociālā nodrošinājuma sistēmai, bet pēc tam – kā palīgdarbiniece, uz kuru attiecās Beļģijas sociālā nodrošinājuma sistēma. Kopienu sociālā nodrošinājuma sistēma uz viņu attiecās tikai tad, kad viņa kļuva par līgumdarbinieci.

104    Komisija turklāt norāda, ka Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pants ir analogs Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. pantam un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 32. pantam, kuri attiecas uz ierēdņiem un pagaidu darbiniekiem. Turpretī tā uzsver, ka noteikumi, kas attiecas uz vietējiem darbiniekiem un palīgdarbiniekiem, nav līdzīgi nevienam citam pantam. Šo atšķirību izskaidrojot fakts, ka Kopiena medicīnisko atrunu var piemērot tikai tiem darbiniekiem, kuri ietilpst Kopienu sociālā nodrošinājuma piemērošanas jomā.

105    Attiecībā uz otro pamatu Komisija un Padome uzskata, ka iebilde par Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. panta prettiesiskumu ir nepieņemama tiktāl, ciktāl saistībā ar to prasības pieteikumā nav minēti nekādi argumenti. Pat ja iebildi par prettiesiskumu varētu uzskatīt par tādu, kas balstīta arī uz tiesību uz Kopienas sociālā nodrošinājuma pabalstiem, kuras izriet no Eiropas Sociālās hartas 12. un 13. panta, kā arī no Pamattiesību hartas 34. un 35. panta, pārkāpumu, iebilde tāpat būtu jānoraida kā nepieņemama izvirzītās argumentācijas tīri abstraktā rakstura dēļ, jo tajā trūkst pietiekoši skaidras un precīzas informācijas, kas ļautu citiem lietas dalībniekiem atbildēt uz minēto argumentāciju, kā arī Civildienesta tiesai veikt savu pārbaudi, tādējādi pārkāpjot Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. pantu.

106    Komisija piezīmē, ka Pamattiesību hartai nav juridiski saistoša spēka un ka Eiropas Sociālā harta Kopienai nav piemērojama, jo Kopiena nav starp tās parakstītājiem, kā arī nav tai pievienojusies.

107    Katrā ziņā Komisija uzskata, ka ir ievērotas abos šajos dokumentos minētās tiesības uz augsta līmeņa veselības aizsardzību. Uz prasītāju, tāpat kā uz jebkuru citu ierēdni vai darbinieku, attiecas veselības apdrošināšana, un viņai ir tiesības saņemt apdrošināšanu saistībā ar invaliditāti vai nāvi, kuru izraisījusi cita slimība, nevis tā, saistībā ar kuru viņai ir piemērota medicīniskā atruna.

108    Padome katrā ziņā apgalvo, ka tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem saskaņā ar Pamattiesību hartas 34. panta 1. punktu ir atkarīgas no Kopienu un valstu tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem vai arī saskaņā ar Eiropas Sociālās hartas 12. panta 4. punktu – no pasākumiem, ko noteikušas līgumslēdzējas puses. Tātad arī Civildienesta noteikumos un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībā varot tikt paredzēta sociālās nodrošināšanas sistēma, kas piemērojama Eiropas civildienestam. Turklāt Pamattiesību hartas 34. pantā neesot paredzēta aizsardzība invaliditātes vai nāves gadījumā. Šāds pats novērojums attiecoties arī uz minētās hartas 35. pantu, kurā ir noteikts tikai, ka katrai personai ir tiesības uz veselības aizsardzības profilaksi un medicīnisko aprūpi saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem. Ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantu prasītājai netiekot atņemtas šādas tiesības. Turklāt Eiropas Sociālās hartas 12. pants attiecoties uz līgumslēdzēju pušu sociālā nodrošinājuma sistēmas izveidi, šādas sistēmas uzturēšanu atbilstošā līmenī un tādu pasākumu veikšanu, kas nodrošina, ka šīs priekšrocības var izmantot personas, kuras pārvietojas līgumslēdzēju valstu ietvaros. Šīs hartas 13. pantā esot garantētas tiesības uz sociālo un medicīnisko palīdzību. Tādējādi Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pants neietilpstot šo divu minēto pantu piemērošanas jomā.

 Civildienesta tiesas vērtējums

109    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 70. un 121. pantu vietējais darbinieks un palīgdarbinieks ir valsts obligātā sociālā nodrošinājuma sistēmas dalībnieks un, runājot par palīgdarbinieku, vēlams tās valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas dalībnieks, kurai tas bijis pakļauts pēdējai, vai arī izcelsmes valsts sistēmas dalībnieks, bet vietējā darbinieka gadījumā – tās valsts sistēmas dalībnieks, kurā tas veic savus darba pienākumus. Šajā gadījumā prasītāja no 2001. gada 1. maija līdz 2006. gada 15. septembrim, attiecīgi būdama vietējās darbinieces statusā, bet pēc tam – palīgdarbinieces statusā, bija sociālā nodrošinājuma sistēmas dalībniece saskaņā ar Ungārijas un Beļģijas tiesību aktiem.

110    Turpretī līgumdarbinieks ir apdrošināts pret dažādiem sociāliem riskiem saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības IV sadaļas “Līgumdarbinieki” 8. nodaļu “Sociālās nodrošināšanas pabalsti”, it īpaši tās 99.–108. pantu, kas attiecas uz riskiem saistībā ar invaliditāti vai nāvi. Tas nozīmē, ka, sākot no brīža, kad prasītāja 2006. gada 16. septembrī tika pieņemta darbā kā līgumdarbiniece, viņa vairs nav pakļauta Beļģijas sociālā nodrošinājuma tiesību aktiem, bet ir ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību izveidotās sociālā nodrošinājuma sistēmas dalībniece.

111    Saistībā ar invaliditāti vai nāvi Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantā paredzēts, ka, “ja ārsta pārbaudē, kas veikta pirms līgumdarbinieka pieņemšanas darbā, konstatē, ka viņam ir kāda slimība vai invaliditāte, [iecēlējinstitūcija], ciktāl tas attiecas uz riskiem, kas rodas šādas slimības vai invaliditātes dēļ, lemj par garantētiem pabalstiem šādam darbiniekam attiecībā uz invaliditāti vai saistībā ar tā nāvi, kas stājas spēkā tikai pēc pieciem gadiem no datuma, kad viņš ir uzsācis dienestu iestādē”. Līdzīga norma ietverta arī Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 1. panta 1. punktā attiecībā uz ierēdņiem un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 32. pantā attiecībā uz pagaidu darbiniekiem.

112    No Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. panta formulējuma skaidri izriet, ka šajā pantā ir paredzēta tikai iecēlējinstitūcijas iespēja piemērot medicīnisko atrunu, kad darbinieks kļūst par Kopienu sociālās nodrošinājuma sistēmas dalībnieku, gadījumā, ja slimība vai invaliditāte, kas skar minēto darbinieku, ir atklāta ārsta pārbaudē, kas veikta pirms pieņemšanas darbā. Turklāt laikposms, kurā nepienākas pabalsti attiecībā uz invaliditāti vai nāvi saistībā ar šo slimību vai invaliditāti, ir pieci gadi, “[sākot] no datuma, kad [darbinieks] ir uzsācis dienestu iestādē”.

113    Ir jāprecizē, kas tieši ir jāsaprot ar vārdiem “uzsācis dienestu iestādē”, jo šīs lietas dalībniekiem ir strīds par to, ko īsti nozīmē šis jēdziens. Saskaņā ar prasītājas viedokli ir jāņem vērā laikposma sākums, kurā attiecīgā persona uzsākusi savu darbību iestādē, lai kāds arī nebūtu līguma veids, kas attiecas uz šo personu, kas šajā gadījumā atbilst dienai, kurā prasītāja tika pieņemta darbā kā vietējā darbiniece, proti, 2001. gada 1. maijs. Komisija turpretim apgalvo, ka ir jāņem vērā datums, kurā līgumdarbinieks kļūst par Kopienu sociālā nodrošinājuma sistēmas dalībnieku, proti, šajā gadījumā – 2006. gada 16. septembris.

114    Šajā ziņā ir jānorāda, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, interpretējot Kopienu tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un regulējuma, kura daļa tā ir, mērķi, kā arī visas Kopienu tiesību normas (šajā sakarā skat. Tiesas 1982. gada 6. oktobra spriedumu lietā 283/81 Cilfit u.c., Recueil, 3415. lpp., 20. punkts, un 1983. gada 17. novembra spriedumu lietā 292/82 Merck, Recueil, 3781. lpp., 12. punkts; Pirmās instances tiesas 2005. gada 6. oktobra spriedumu apvienotajās lietās T‑22/02 un T‑23/02 Sumitomo Chemical un Sumika Fine Chemicals/Komisija, Krājums, II‑4065. lpp., 47. punkts).

115    Vispirms no Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. panta formulējuma parastās nozīmes izriet, ka dienesta uzsākšana iestādē atbilst datumam, kurā attiecīgais darbinieks ir sācis pildīt savus darba pienākumus iestādē, lai arī kāds nebūtu līguma, ar kuru saistīts šis darbinieks, raksturs, kas šajā gadījumā nozīmētu, ka laikposms, kurā attiecīgajai personai nepienākas paredzētie garantētie pabalsti saistībā ar invaliditāti vai nāvi, šajā gadījumā būtu sācies 2001. gada 1. maijā. Tomēr, kā uzsver Komisija, nebūtu loģiski noteikt, ka šādam laikposmam jāsākas, pirms attiecīgais darbinieks ir kļuvis par Kopienu sociālā nodrošinājuma sistēmas dalībnieku.

116    Ņemot vērā, ka laikposms, kurā nepastāv tiesības saņemt apdrošināšanu saistībā ar sociāliem riskiem, būtībā var sākties tikai tad, kad ir piemērojama ar šo risku saistītā sociālā nodrošinājuma sistēma, nevar būt jautājums par to, ka šis laikposms, kurā netiek piemērotas paredzētās garantijas saistībā ar invaliditāti vai nāvi, varētu sākties pirms datuma, kurā prasītāja uzsāka pildīt savus darba pienākumus Komisijā, proti, pirms 2001. gada 1. maija.

117    Tomēr, lai interpretētu Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantu saistībā ar šīs lietas apstākļiem, ir jāņem vērā arī konteksts, kurā parādās šis pants, tiesiskā regulējuma, kura daļa tas ir, mērķi, kā arī citas Kopienu tiesību normas.

118    Pirmkārt, kas attiecas uz Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. panta kontekstu un tiesiskā regulējuma, kura daļa tas ir, mērķi, ir jānorāda, ka minētais pants ir daļa no Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības normu kopuma, kas radītas, lai līgumdarbiniekiem nodrošinātu augsta līmeņa aizsardzību pret tradicionāliem sociālā nodrošinājuma riskiem, ieskaitot invaliditātes risku. Komisija turklāt savos rakstveida apsvērumos arī ir uzsvērusi šo Kopienu tiesiskā regulējuma īpašību, uzskatot, ka tas atbilst Pamattiesību hartas un Eiropas Sociālās hartas mērķiem veselības aizsardzības un sociālā nodrošinājuma jomā. Tiesas sēdes laikā tā norādīja arī, ka Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pants nav piemērojams automātiski, jo šajā pantā ir paredzēta tikai iecēlējinstitūcijas iespēja piemērot medicīnisko atrunu.

119    Ir svarīgi arī uzsvērt, ka attiecībā uz līgumdarbiniekiem, kā arī attiecībā uz ierēdņiem un pagaidu darbiniekiem, sociālo aizsardzību, it īpaši apdrošināšanu pret invaliditātes risku, realizē pati iestāde, piemērojot Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību. Kopienu likumdevējs, pieņemot Regulu Nr. 723/2004, Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 52. pantā ir iekļāvis normu, kurā paredzēta palīgdarbinieku līgumu izskaušana līdz 2007. gada 31. decembrim, lai, kā tas izriet no minētās regulas 36. apsvēruma, aizstātu šos līgumus ar līgumdarbinieku līgumiem. Ir skaidrs, ka līdzās šai reformai netika ieviesti koordinācijas pasākumi starp tādām valstu invaliditātes apdrošināšanas sistēmām, kuru dalībnieki bija palīgdarbinieki, un Kopienas apdrošināšanas shēmām, kas attiecas uz līgumdarbiniekiem, tāpat kā darba ņēmēju brīvas pārvietošanās Kopienā vispārējā kontekstā saskaņā ar EKL 42. pantu, it īpaši, kā tas ir paredzēts Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. pantā saistībā ar vecuma apdrošināšanu.

120    Šādos apstākļos administrācija, piemērojot Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantu attiecībā uz bijušajiem palīgdarbiniekiem, kuri pēc Komisijas pieprasījuma bija aicināti noslēgt jaunu – līgumdarbinieka līgumu, nevarētu, nosakot Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantā paredzēto termiņa, kurā netiek piemēroti garantētie pabalsti, ilgumu, neņemt vērā faktu, ka attiecīgie darbinieki iepriekš bija iestādes dienestā un bija spiesti kļūt par citas sociālā nodrošinājuma shēmas dalībniekiem tādēļ, ka Civildienesta noteikumu reformas rezultātā tika mainīta tiem piemērotā līgumu sistēma.

121    Ņemot vērā iepriekš minētos iemeslus, atbilstoši Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. panta īpašajam kontekstam un Civildienesta noteikumu reformas plašākajam kontekstam, kā arī saskaņā ar tiesiskā regulējuma, kura sastāvdaļa ir 100. pants, mērķi, šis pants ir jāinterpretē šauri, ņemot vērā, ka medicīniskās atrunas piemērošana izraisa tādas sekas, ka attiecīgajai personai tiek atņemtas tiesības saņemt jebkādu invaliditātes pensiju, būtībā pat saskaņā ar iepriekš piemērojamajiem valsts tiesību aktiem, kā arī Komisija to ir atzinusi šajā lietā tiesas sēdes laikā, gadījumā, ja attiecīgās personas darba nespēju ir izraisījusi slimība, kas atklāta medicīniskās pārbaudes laikā, kas tikusi veikta pirms pieņemšanas darbā.

122    Turklāt, interpretējot Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantu, it īpaši sociālā nodrošinājuma jomā ir jāņem vērā prasības, kas izriet no darba ņēmēju brīvas pārvietošanās principa, kas paredzēts EKL 39. pantā un kas ir viens no Kopienu pamatprincipiem (skat., piemēram, Tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑482/01 un C‑493/01 Orfanopoulos un Oliveri, Recueil, I‑5257. lpp., 64. punkts, un 2005. gada 17. februāra spriedumu lietā C‑215/03 Oulane, Krājums, I‑1215. lpp., 16. punkts), un Komisijai tās ir jāņem vērā, interpretējot Civildienesta noteikumus vai Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību.

123    Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Kopienu pilsonis, kas strādā dalībvalstī, kura nav viņa izcelsmes valsts, nezaudē darba ņēmēja statusu EKL 39. panta 1. punkta izpratnē tādēļ vien, ka viņš strādā Kopienu iestādē (Tiesas 2000. gada 3. oktobra spriedums lietā C‑411/98 Ferlini, Recueil, I‑8081. lpp., 42. punkts, un 2004. gada 16. decembra spriedums lietā C‑293/03 My, Krājums, I‑12013. lpp., 37. punkts). Tādējādi viņam nevarētu tikt liegtas tiesības un sociālās priekšrocības, kas viņam piešķirtas ar šo pantu (iepriekš minētie spriedumi lietā Ferlini, 43. punkts, un lietā My, 38. punkts; šajā sakarā skat. arī Civildienesta tiesas 2007. gada 19. jūnija spriedumu lietā F‑54/06 Davis u.c./Padome, Krājums‑CDL, II‑0000. lpp., 96. punkts).

124    Tiesas sēdes laikā Komisija tomēr, pārsvarā atsaucoties uz iepriekš minēto spriedumu lietā My (38. un 40. punkts), apgalvoja, ka EKL 39. pants šīs lietas apstākļos nav piemērojams, jo šīs lietas apstākļi attiecas uz pieeju darbam brīdī, kad prasītāja jau bija uzņemta Beļģijas teritorijā un jau bija tajā strādājusi. Saskaņā ar Komisijas viedokli prasītājas situācija esot jāpielīdzina dalībvalsts iekšējai situācijai.

125    Šāds viedoklis nav pieņemams. Patiesībā vispirms ir jāatgādina, ka EKL 39. pantā būtībā ir noteikts, ka dalībvalstu pilsoņiem ir tiesības atstāt savu izcelsmes valsti, lai dotos uz citas dalībvalsts teritoriju, un tur uzturēties, lai veiktu saimniecisku darbību (Tiesas 1995. gada 15. decembra spriedums lietā C‑415/93 Bosman, Recueil, I‑4921. lpp., 95. punkts; 2000. gada 27. janvāra spriedums lietā C‑190/98 Graf, Recueil, I‑493. lpp., 22. punkts, un 2008. gada 1. aprīļa spriedums lietā C‑212/06 Gouvernement de la Communauté française un Gouvernement wallon, Krājums, I‑1683. lpp., 44. punkts).

126    Šajā gadījumā prasītāja, būdama Ungārijas pilsone, pameta savu izcelsmes valsti 2003. gada septembrī, t.i., pirms Ungārijas Republika bija pievienojusies Eiropas Savienībai, lai sāktu strādāt Komisijā kā palīgdarbiniece. Protams, tajā laikā viņas pārcelšanos uz Beļģiju nevarēja pielīdzināt tiesību uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos EKL 39. panta nozīmē īstenošanai.

127    Tomēr kopš Ungārijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai 2004. gada 1. maijā EKL 39. pants saskaņā ar akta par pievienošanās nosacījumiem, kas pievienots Līgumam starp piecpadsmit vecajām dalībvalstīm un desmit jaunajām dalībvalstīm saistībā ar pēdējo minēto valstu pievienošanos Eiropas Savienībai, kas parakstīts 2003. gada 16. aprīlī (OV L 236, 33. lpp.), 24. pantu un tā X pielikuma 1.1. punktu, ievērojot minētā pielikuma 1.2.–1.14. punktā paredzētos pārejas noteikumus, ir pilnībā piemērojams Ungārijas pilsoņiem. No tā izriet, ka kopš Ungārijas Republikas pievienošanās Ungārijas pilsonis, kurš pirms dienas, kurā viņa izcelsmes valsts pievienojās Eiropas Savienībai bija nodarbināts citā dalībvalstī, nevis tajā, kas ir viņa izcelsmes valsts, var atsaukties uz šīm tiesību normām (šajā sakarā skat. Tiesas 1989. gada 27. septembra spriedumu lietā 9/88 Lopes da Veiga, Recueil, 2989. lpp., 9. un 10. punkts, kā arī 1993. gada 26. maija spriedumu lietā C‑171/91 Tsiotras, Recueil, I‑2925. lpp., 12. punkts).

128    Iepriekš minētie akta par Ungārijas pievienošanās nosacījumiem X pielikumā paredzētie pārejas noteikumi neaizliedz tādam darba ņēmējam, kurš ir Ungārijas pilsonis, kurš pievienošanās dienā bija likumīgi nodarbināts citā dalībvalstī, nevis tajā, kas ir viņa izcelsmes valsts, proti, Kopienu iestādē, gadījumā, ja viņš piekļūst citam darbam pie tā paša darba devēja, pieprasīt uzņemošajā dalībvalstī tiesības un priekšrocības, kas viņam pienākas saskaņā ar EKL 39. pantu, it īpaši sociālā nodrošinājuma jomā.

129    Spriedums lietā My (šī sprieduma 123. punkts) nevar ietekmēt EKL 39. panta piemērojamību šajā gadījumā. Kā jau iepriekš uzsvērts, prasītāja, būdama Ungārijas pilsone, daļu no savas profesionālās karjeras bija nodarbināta savā izcelsmes valstī, pirms viņa pārcēlās uz Beļģiju, lai tur strādātu kā Komisijas palīgdarbiniece un pēc tam pieņemtu līgumdarbinieces vietu šajā pašā iestādē. Šie apstākļi atšķir šo lietu no minētās lietas My apstākļiem, kurā prasītājs pamata lietā, Itālijas pilsonis, bija ieradies Beļģijā deviņu gadu vecumā un visu savu profesionālo karjeras laiku bija strādājis Beļģijā. Šajā lietā, 2006. gada septembrī pieņemot jaunu darba piedāvājumu Komisijā un veicot to citos apstākļos nekā tie, kas paredzēti akta par Ungārijas Republikas pievienošanās nosacījumiem pārejas noteikumos, kas ierobežo pilnīgu EKL 39. panta piemērošanu, prasītāja ir tieši izmantojusi vienas no tiesībām, kas tai piešķirtas ar šo pantu, proti, tiesības pieņemt darbu, kurš tai faktiski tiek piedāvāts tādas uzņemošās valsts teritorijā, kas ir cita, nevis viņas izcelsmes valsts.

130    Ņemot vērā tādējādi konstatēto EKL 39. panta piemērojamību šajā lietā, ir jāatgādina, ka no darbības veikšanas veida var būt atkarīga arī piekļuve šai darbībai un ka tāds tiesiskais regulējums, kas attiecas uz saimnieciskās darbības veikšanas nosacījumiem, var traucēt darba ņēmēju pārvietošanās brīvību (Tiesas 2005. gada 15. septembra spriedums lietā C‑464/02 Komisija/Dānija, Krājums, I‑7929. lpp., 37. punkts). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 39.–42. panta mērķis netiktu sasniegts, ja, izmantojot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, darba ņēmējs zaudētu savas sociālā nodrošinājuma priekšrocības, ko tam nodrošina kādas dalībvalsts tiesību akti; šādas sekas varētu atturēt Kopienas darba ņēmēju īstenot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, tādējādi radot šādas brīvības ierobežojumu (skat. Tiesas 1994. gada 20. septembra spriedumu lietā C‑12/93 Drake, Recueil, I‑4337. lpp., 22. punkts, un 1995. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑443/93 Vougioukas, Recueil, I‑4033. lpp., 39. punkts).

131    Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. panta piemērošana šīs lietas apstākļos nostāda prasītāju neizdevīgā stāvoklī un tādējādi rada šādu atturošu iedarbību, jo, piekrītot palikt strādāt atbildētājas dienestā saskaņā ar jaunu līgumdarbinieka darba līgumu, prasītāja uz pieciem gadiem viņai piemērotās medicīniskās atrunas dēļ zaudē tiesības saņemt invaliditātes pabalstus, kurus viņai garantēja iepriekš piemērojamie Beļģijas tiesību akti, neiegūstot tajā pat laikā tiesības saņemt Kopienas pabalstus saistībā ar invaliditāti vai nāvi, ko ir izraisījusi slimība, kas atklāta medicīniskajā pārbaudē, kas tikusi veikta pirms pieņemšanas darbā.

132    Tieši nolūkā garantēt, lai Līgumā piešķirto tiesību uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos izmantošanas sekas nebūtu tādas, ka darba ņēmējam tiek atņemtas sociālā nodrošinājuma priekšrocības, uz ko tam būtu tiesības, ja tas visu laiku būtu strādājis vienā dalībvalstī, Kopienu likumdevējs ir ieviesis EKL 42. pantu, kurā paredzēts noteikums par apdrošināšanas, uzturēšanās vai nodarbinātības laikposmu summēšanu sociālā nodrošinājuma jomā, pieņemot Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (OV L 149, 2. lpp.), kura ir tikusi vairākkārt grozīta. Saistībā ar tādiem valsts tiesību aktiem, saskaņā ar kuriem invaliditātes pabalstu saņemšana ir atkarīga no nosacījuma, ka brīdī, kad attiecīgā persona kļūst par sociālā nodrošinājuma sistēmas dalībnieku, apdrošinātās personas veselības stāvoklis nedrīkst būt tāds, kas ļauj paredzēt, ka drīzumā iestāsies darba nespēja, kam seko invaliditāte, Tiesa ir nospriedusi arī, ka Regulas Nr. 1408/71 38. panta 1. punkts, kurā paredzēts laikposmu summēšanas noteikums saistībā ar invaliditāti, liedz valsts iestādei saskaņā ar tās piemērotajiem tiesību aktiem uzskatīt, ka dalības sociālā nodrošinājuma sistēmā sākums ir apdrošināšanas laikposma, kas jāņem vērā saistībā ar invaliditātes pabalstu izmaksu, sākuma datums (Tiesas 1995. gada 26. oktobra spriedums lietā C‑481/93 Moscato, Recueil, I‑3525. lpp., 30. punkts; šajā sakarā skat. arī Tiesas 1995. gada 26. oktobra spriedumu lietā C‑482/93 Klaus, Recueil, I‑3560. lpp., 23. punkts).

133    Regula Nr. 1408/71, kas ir piemērojama palīgdarbiniekiem, neattiecas ne uz līgumdarbiniekiem, ne arī uz Eiropas Kopienu ierēdņiem un pagaidu darbiniekiem (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Ferlini, 41. punkts, un lietā My, 35. punkts). Tomēr šīs iepriekš minētās personas ir uzskatāmas par darba ņēmējiem EKL 39. panta nozīmē un, kā Tiesa to ir izskaidrojusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Moscato (28. punkts), pārvietošanās brīvība tiktu ierobežota, ja valsts iestādes, piemērojot tādas valsts tiesību normas, kas līdzinās Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantā ietvertajai, par dalības sociālā nodrošinājuma sistēmā sākumu uzskatītu tikai to datumu, kurā attiecīgā persona kļūst par šādas sistēmas dalībnieku saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kurus tās piemēro, un atteiktos ņemt vērā attiecīgās personas pabeigtos apdrošināšanas laikposmus saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem.

134    Jāpiebilst, ka, “lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz sociālo aizsardzību izmantošanu”, Eiropas Sociālās hartas 12. panta 4. punkta b) apakšpunktā ir paredzēta “sociālās nodrošināšanas tiesību [..] saglabāšana [..] ar tādiem līdzekļiem kā saskaņā ar ikvienas Līgumslēdzējas puses likumdošanu veikt[ā] apdrošināšanas vai nodarbinātības periodu [laikposmu] summēšana”. Pat ja Kopiena šai hartai nav pievienojusies, tas pats ir minēts arī Līguma par Eiropas Savienību preambulas ceturtajā apsvērumā, kā arī EKL 136. pantā un ir daļa no starptautiskajiem instrumentiem, kuriem būtu jāpalīdz iestādēm piemērot un interpretēt Civildienesta noteikumu un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības normas, it īpaši tās, saskaņā ar kurām darba ņēmējam var liegt sociālās aizsardzības pamattiesības tikai tādēļ, ka iestādes vērtējumam ir atstāta izvēles iespēja.

135    Turklāt ir skaidrs, ka šī sprieduma 132. punktā minētā judikatūra attiecas uz tādām situācijām, kurās sociālā nodrošinājuma priekšrocības tiek zaudētas brīdī, kad tiek izmantotas tiesības uz pārvietošanās brīvību, kam seko apdrošinātājas valsts maiņa, lai gan šīs lietas situācijā iestāde Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantu piemēroja gadījumā, kad tika mainīts darba līguma veids un piemērojamā sociālā nodrošinājuma sistēma, kas notika trīs gadus pēc tam, kad prasītāja bija ieradusies Beļģijā, lai tur veiktu saimniecisko darbību.

136    Šis pēdējais apstāklis tomēr nevar atspēkot apgalvojumu, ka prasītāja, kura 2003. gadā atstāja savu izcelsmes valsti, lai strādātu Komisijā, tādēļ, ka viņas palīgdarbinieka līgums tika mainīts uz līgumdarbinieka līgumu, kas bija kļuvis par obligātu prasību Civildienesta noteikumu reformas rezultātā, kā arī tam sekojošās sociālā nodrošinājuma sistēmas maiņas rezultātā, ir nonākusi situācijā, kurā viņai vai nu:

–        jāzaudē tiesības uz invaliditātes pabalstiem, kurus viņai garantēja iepriekš piemērojamie Beļģijas tiesību akti, tajā pat laikā neiegūstot tiesības uz Kopienas pabalstiem saistībā ar invaliditāti un nāvi, ko var izraisīt slimība, kas atklāta pirms pieņemšanas darbā veiktajā medicīniskajā pārbaudē, kas ir pabalsti, kurus viņai būtu tiesības saņemt, ja tiktu ņemti vērā viņas iepriekšējie apdrošināšanas laikposmi, kas pabeigti saskaņā ar Beļģijas tiesību aktiem pie šī paša darba devēja;

–        vai pēc sava palīgdarbinieces līguma termiņa beigām jāatsakās no darba Beļģijā Komisijas dienestā, kas ir darbs, kura dēļ viņa bija atstājusi savu izcelsmes valsti.

137    Saistībā ar šo iepriekš minēto punktu vēl ir jāatgādina, ka saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantu medicīnisko atrunu var piemērot jebkuram līgumdarbiniekam “no datuma, kad viņš ir uzsācis dienestu iestādē”, pēc “ārsta pārbaudes, kas veikta pirms [viņa] pieņemšanas darbā”. Precizējot, prasītājas palīgdarbinieka līgums automātiski beidzās, kad 2006. gada 15. septembrī bija beidzies tā termiņš, un Komisija, izturoties pret atbildētāju kā pret jaunu darbinieci, piemēroja viņai strīdīgo medicīnisko atrunu saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantā minētajiem nosacījumiem. Tātad šajā gadījumā Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantā paredzēti nosacījumi attiecībā uz darba ņēmēja piekļuvi darba tirgum.

138    No iepriekš minētā izriet, ka Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. panta piemērošana šīs lietas apstākļos prasītāju nostāda neizdevīgā situācijā un var ierobežot EKL 39. pantā, kas ir viens no Kopienas pamatnoteikumiem, paredzēto tiesību izmantošanu.

139    Komisija nav pierādījusi, ne arī centusies pierādīt, ka šāds EKL 39. pantā paredzēto tiesību ierobežojums bija nepieciešams, lai sasniegtu kādu no vispārējo interešu mērķiem, ka tas bija piemērots šī mērķa sasniegšanai, ne arī, ka tas nepārsniedza šī mērķa sasniegšanai nepieciešamo (šajā sakarā skat. šī sprieduma 125. punktā minēto spriedumu lietā Gouvernement de la Communauté française un Gouvernement wallon, 48., 52. un 55. punkts). Šajā ziņā jāatgādina, ka Līgumā paredzētas pamatbrīvības ierobežojumu nevar pamatot tikai ar ekonomiska rakstura apsvērumiem (Tiesas 1997. gada 5. jūnija spriedums lietā C‑398/95 SETTG, Recueil, I‑3091. lpp., 23. punkts, un 1998. gada 28. aprīļa spriedums lietā C‑158/96 Kohll, Recueil, I‑1931. lpp., 41. punkts).

140    Turklāt fakts, ka Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. panta piemērošana varētu izraisīt situāciju, kad arī attiecībā uz Beļģijas pilsoņiem, kuri pēc tam, kad tie strādājuši Beļģijā kā palīgdarbinieki, noslēdz līgumdarbinieka līgumu ar Komisiju un kuri iepriekš nav izmantojuši savas tiesības uz pārvietošanās brīvību Kopienas teritorijā, nepastāv apdrošināšanas segums saistībā ar invaliditātes riskiem, nevar būt iemesls, lai līdzīgā situācijā liegtu tādam citas dalībvalsts pilsonim, kurš iepriekš ir izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, izmantot viņam EKL 39. pantā paredzētās sociālās tiesības un priekšrocības (šajā sakarā skat. šī sprieduma 125. punktā minēto spriedumu lietā Gouvernement de la Communauté française un Gouvernement wallon, 36.–42. punkts).

141    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iecēlējinstitūcijai, lai prasītājai netiktu liegtas sociālā nodrošinājuma priekšrocības, kuras viņai būtu tiesības saņemt, ja viņa būtu bijusi apdrošināta saskaņā ar Ungārijas vai Beļģijas tiesību aktiem, bija pienākums šīs lietas īpašajos apstākļos neizmantot tai Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantā paredzēto iespēju.

142    Visbeidzot ir jāatbild uz Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru, pārsvarā pamatojoties uz EKL 39. pantu, uz kuru prasītāja nebija atsaukusies savos rakstveida apsvērumos saistībā ar medicīniskās atrunas piemērošanu, Civildienesta tiesa pēc savas ierosmes var pārbaudīt iecēlējinstitūcijas administratīvā akta tiesiskumu saistībā ar pamatu, kurš izvirzīts attiecībā uz Līguma noteikuma pārkāpumu.

143    Vispirms un vispārējā veidā ir jāuzsver, ka tiesas tiesības pēc savas ierosmes izvirzīt kādu pamatu ir ierobežotas ar pienākumu pieturēties pie strīda priekšmeta un pamatot savu lēmumu ar faktiem, kas tai iesniegti. Šo ierobežojumu pamato princips, saskaņā ar kuru iniciatīva tiesvedības ietvaros ir lietas dalībniekiem, kā rezultātā tiesa pēc savas ierosmes var rīkoties tikai ārkārtas gadījumos – sabiedriskajās interesēs (šajā sakarā skat. Tiesas 2007. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no C‑222/05 līdz C‑225/05 van der Weerd u.c., Krājums, I‑4233. lpp., 34.–36. punkts).

144    Nepastāvot nepieciešamībai šajā situācijā noteikt gadījumus, kuros Civildienesta tiesai būtu jāizvirza pamats pēc savas ierosmes, pietiek norādīt, ka, precizējot juridisko ietvaru, kurā jāinterpretē atsavināto tiesību norma, Kopienu tiesa nelemj par šīs normas tiesiskumu, ņemot vērā augstākās tiesību normas, starp kurām ir arī Līguma normas, bet cenšas atrast tādu strīdīgās normas interpretāciju, saskaņā ar kuru šīs normas piemērošana būtu, cik vien iespējams, atbilstoša primārajām tiesībām un, cik vien iespējams, saderīga ar juridisko ietvaru, kurā šī norma parādās. Šajā gadījumā Civildienesta tiesa, interpretējot Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantu, it īpaši ņemot vērā prasības, kas izriet no EKL 39. pantā paredzētās darba ņēmēju pārvietošanās brīvības, nav pārkāpusi strīda robežas, kādas noteikusi prasītāja, un nav balstījusies uz citiem faktiem un apstākļiem kā vien tiem, ar kuriem prasītāja ir pamatojusi savu prasību. Turklāt prasītājas argumentācija, ko tā izvirzījusi Civildienesta tiesā, lai gan tieši neatsaucoties uz EKL 39. pantu, kā arī argumentācija, kas ietverta šajā spriedumā saistībā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. panta interpretāciju, ņemot vērā EKL 39. pantu, būtībā ir diezgan līdzīga.

145    Vispār tiesības uz aizstāvību ir nodrošinātas, jo tiesas sēdes sagatavošanas ziņojumā visi lietas dalībnieki bija aicināti izteikties tiesas sēdē par iespējamo iepriekš minēto spriedumu lietā Moscato (šī sprieduma 132. punkts), lietā Vougioukas (šī sprieduma 130. punkts) un lietā My (šī sprieduma 123. punkts) ietekmi uz šo gadījumu saistībā ar aizsardzību pret invaliditātes risku un EKL 42. panta a) punktā paredzēto apdrošināšanas laikposmu summēšanu.

146    Tādēļ Komisijas iebildums, saskaņā ar kuru Civildienesta tiesa, izvērtējot šo strīdu, it īpaši EKL 39. panta kontekstā, nav ievērojusi tai noteikto pasīvo lomu, ir jānoraida.

147    No visa iepriekš minētā, tā kā nav jāpārbauda darba ņēmēju pārvietošanās brīvības Kopienā ietekme uz Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. panta interpretāciju citos apstākļos nekā tie, kas ir šīs lietas pamatā, izriet, ka iecēlējinstitūcijai bija pienākums neizmantot Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantā paredzēto izvēles iespēju attiecībā pret prasītāju.

148    Līdz ar to Komisija nevarēja prasītājai piemērot medicīnisko atrunu, pamatojoties uz Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantu.

149    Tādējādi pirmais pamats, kurš vērsts pret medicīnisko atrunu, ir jāatzīst par pamatotu un līdz ar to lēmums, ar kuru prasītājai piemērota medicīniskā atruna, ir jāatceļ, nepārbaudot otro pamatu, kurš attiecas uz to pašu priekšmetu, jo šādā veidā nebūtu iespējams panākt minētā lēmuma atcelšanu plašākā apmērā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

150    Atbilstoši Civildienesta tiesas Reglamenta 122. pantam šī reglamenta II sadaļas 8. nodaļas noteikumi par tiesāšanās izdevumiem un Civildienesta tiesai radītajiem izdevumiem ir piemērojami vienīgi lietām, kuras Civildienesta tiesā ir ierosinātas, sākot no šī reglamenta spēkā stāšanās dienas, proti, 2007. gada 1. novembra. Attiecīgie Pirmās instances tiesas Reglamenta noteikumi šajā jomā ir piemērojami mutatis mutandis lietām, kuras tiek izskatītas Civildienesta tiesā pirms šā datuma.

151    Līdz ar to prasībai lietā F‑69/07 ir piemērojami Pirmās instances tiesas Reglamenta noteikumi par tiesāšanās izdevumiem.

152    Atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam un 3. punkta pirmajai daļai lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Civildienesta tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Turklāt atbilstoši šī reglamenta 88. pantam tiesvedībā, kurā puses ir Kopienas un to darbinieki, iestādes sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

153    Tāpat Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 4. punktā ir paredzēts, ka iestādes, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

154    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 1. punktam, kas piemērojams lietā F‑60/08, ievērojot citus šī reglamenta II sadaļas 8. nodaļas noteikumus, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

155    Visbeidzot, Reglamenta 89. panta 4. punktā ir paredzēts, ka persona, kas iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

156    No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājas prasība lietā F‑69/07 ir apmierināta attiecībā uz vienu no tās diviem priekšmetiem. Līdz ar to Civildienesta tiesa saistībā ar tiesāšanās izdevumiem šajā lietā nolemj piespriest Komisijai segt pašai savus tiesāšanās izdevumus un pusi no prasītājas tiesāšanās izdevumiem, kurai savukārt jāsedz otra puse no saviem tiesāšanās izdevumiem.

157    Tā kā prasītājai spriedums lietā F‑60/08 ir nelabvēlīgs, tā sedz savus, kā arī atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus šajā lietā.

158    Padome, kas ir persona, kas iestājusies lietā, savus tiesāšanās izdevumus lietās F‑69/07 un F‑60/08 sedz pati.

Ar šādu pamatojumu

CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta)

nospriež:

1)      atcelt Eiropas Kopienu Komisijas 2006. gada 14. septembra lēmumu tiktāl, ciktāl tajā prasītājai ir noteikta medicīniskā atruna;

2)      prasību lietā F‑69/07 O/Komisija pārējā daļā noraidīt kā nepamatotu;

3)      prasību lietā F‑60/08 O/Komisija noraidīt kā nepieņemamu;

4)      lietā F‑69/07 Eiropas Kopienu Komisija sedz savus un atlīdzina pusi no prasītājas tiesāšanās izdevumiem;

5)      prasītāja sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem lietā F‑69/07, kā arī sedz savus un atlīdzina Eiropas Kopienu Komisijas tiesāšanās izdevumus lietā F‑60/08;

6)      Eiropas Savienības Padome savus tiesāšanās izdevumus abās lietās sedz pati.

Kanninen Boruta Van Raepenbusch

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2009. gada 29. septembrī.

Sekretārs       Priekšsēdētājs

W. Hakenberg       H. Kanninen

Šī nolēmuma teksts, kā arī tajā minēto un Krājumā vēl nepublicēto Kopienu tiesu nolēmumu teksti ir pieejami Tiesas interneta vietnē www.curia.europa.eu

* Tiesvedības valoda – franču.