CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)
2010. gada 27. oktobrī
Lieta F‑60/09
Gerhard Birkhoff
pret
Eiropas Komisiju
Ierēdņi – Atalgojums – Ģimenes pabalsti – Apgādājamā bērna pabalsts – Bērns, kurš nopietnas slimības vai invaliditātes dēļ nespēj sevi uzturēt – Pieteikums par pabalsta izmaksas turpināšanu – Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 5. punkts – Maksimālais bērna ienākumu apmērs kā pabalsta izmaksas turpināšanas nosacījums – No minētajiem ienākumiem atskaitāmās summas
Priekšmets Prasība, kas ir celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu, ar kuru G. Birkhoff būtībā lūdz atcelt Komisijas 2008. gada 14. novembra lēmumu, ar kuru noraidīts viņa pieteikums pēc 2008. gada 31. decembra turpināt apgādājamā bērna pabalsta izmaksu, kuru viņš saņēma no 1978. gada saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 5. punktu par savu meitu, kurai ir invaliditāte
Nolēmums Prasību noraidīt. Prasītājs atlīdzina visus tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Atalgojums – Ģimenes pabalsti – Apgādājamā bērna pabalsts – Tiesības uz izmaksas turpināšanu neatkarīgi no vecuma gadījumā, kad bērns invaliditātes dēļ nespēj sevi uzturēt
(Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 5. punkts)
2. Ierēdņi – Atalgojums – Ģimenes pabalsti – Apgādājamā bērna pabalsts – Iestādes atteikums turpināt minētā pabalsta izmaksu – Medicīniskā ekspertīze
3. Ierēdņi – Atalgojums – Ģimenes pabalsti – Apgādājamā bērna pabalsts – Tiesības uz izmaksas turpināšanu neatkarīgi no vecuma gadījumā, kad bērns invaliditātes dēļ nespēj sevi uzturēt
(Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 5. punkts)
1. Apgādājamā bērna pabalsts atbilst sociālās politikas mērķim, ko attaisno izmaksas, kuras izriet no aktuālām un konkrētām vajadzībām saistībā ar bērna esamību un tā faktisko uzturēšanu. Tomēr katrā konkrētajā gadījumā un ņemot vērā situāciju, kādā atrodas attiecīgās personas, ir jāpārbauda, vai tiek īstenots sociālais mērķis, kura sasniegšana ir paredzēta ar attiecīgā pabalsta izmaksu, kuras turpināšanu var panākt saskaņā ar Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 5. punktu. No tā izriet, ka minētā panta piemērošanai attiecīgās iestādes pienākums ir katrā konkrētajā gadījumā, kā arī, ņemot vērā visus lietas apstākļus, noteikt, vai nopietnas slimības vai invaliditātes dēļ attiecīgais bērns nespēj sevi uzturēt.
Šajā nolūkā Savienības iestādēm ir atļauts pilnveidot vienotu interpretāciju attiecībā uz tādu neskaidru Civildienesta noteikumu jēdzienu, kāds ir jēdziens “nespēj sevi uzturēt”, kurš ir izmantots Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 5. punktā. Šajā ziņā secinājums, ko ir apstiprinājuši Komisijas dienestu vadītāji, ņemot vērā Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 5. punktu, var būt tikai kā “atskaites punkts”, lai izvērtētu katru konkrēto gadījumu, un Komisijas veiktais objektīva kritērija formulējums – 40 % apmērā no 1. pakāpes pirmā līmeņa ierēdņa pamatalgas – neatbrīvo no pienākuma pārbaudīt īpašos konkrētās lietas apstākļus.
Ar invaliditāti tieši saistītās izmaksas, pamatojoties uz “konkrētajiem apstākļiem”, ir pilnībā jāatskaita no apgādājamā bērna bruto vai ar nodokli apliekamajiem ienākumiem, kā rezultātā var būt tā, ka, izvērtējot tā spēju sevi uzturēt, tiek ņemta vērā tikai daļa no šiem ienākumiem. No tā izriet, ka iestādei ir detalizēti jāpārbauda visi izdevumi, kas radušies personai, kurai ir invaliditāte, lai izvērtētu, vai šie izdevumi ir tieši saistīti ar attiecīgo invaliditāti, un gadījumā, ja tas tā ir, atskaitītu tos, kā arī – atbilstošā gadījumā – piešķirtu attiecīgo pabalstu.
(skat. 29.–31., 36., 40., 42. un 43. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1992. gada 7. maijs, C‑70/91 P Padome/Brems, Recueil, I‑2973. lpp., 9. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1994. gada 30. novembris, T‑498/93 Dornonville de la Cour/Komisija, Recueil FP, I‑A‑257. un II‑813. lpp., 38. punkts; 2003. gada 21. oktobris, T‑302/01 Birkhoff/Komisija, Recueil FP, I‑A‑245. un II‑1185. lpp., 40., 41., 43., 44., 47. un 48. punkts.
2. Lai gan Savienības tiesai var būt sarežģīti kontrolēt norēķinu biroju ārstu medicīniskos slēdzienus, tomēr nav uzskatāms, ka šie slēdzieni, pat ja tie ir veikti atbilstoši [Civildienesta] noteikumiem, ir galīgi un ārpus tās kontroles, tāpat kā medicīniskie slēdzieni, kurus sniegušas ārstu un invaliditātes komisijas vai kurus ir sniedzis neatkarīgs ārsts, pie kura ir jāvēršas saskaņā ar Civildienesta noteikumu 59. panta 1. punkta piekto daļu, ja ir saņemts lūgums nosūtīt jautājumu neatkarīgam ārstam. Tas tā ir tādēļ, ka medicīniskie slēdzieni, kurus vienpusēji sniedzis tāds ar attiecīgo iestādi saistīts ārsts kā norēķinu biroja ārsts, nesniedz tādas pašas pušu vienlīdzīguma un objektivitātes garantijas kā ārstu un invaliditātes komisiju sniegtie slēdzieni, ņemot vērā šo komisiju sastāvu.
Šā iemesla dēļ Civildienesta tiesa attiecībā uz iestādes atteikumu turpināt apgādājamā bērna pabalsta izmaksu, tāpat kā attiecībā uz norēķinu biroja ārsta atzinumu, uz kuru attiecīgā gadījumā balstās šis atteikums, īsteno kontroli, kas, lai gan ir ierobežota, tomēr attiecas uz kļūdu faktos, kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
(skat. 48. un 49. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1981. gada 21 maijs, 156/80 Morbelli/Komisija, Recueil, 1357. lpp., 15.–20. punkts.
Pirmās instances tiesa: 2000. gada 11. maijs, T‑34/99 Pipeaux/Parlaments, Recueil FP, I‑A‑79. un II‑337. lpp., 29. un 30. punkts; 2004. gada 12. maijs, T‑191/01 Hecq/Komisija, Recueil FP, I‑A‑147. un II‑659. lpp., 64.–78. punkts; 2004. gada 23. novembris, T‑376/02 O/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑349. un II‑1595. lpp., 29. punkts.
Civildienesta tiesa: 2007. gada 22. maijs, F‑99/06 López Teruel/ITSB, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑147. un II‑A‑1‑797. lpp., 74.–76. punkts; 2007. gada 18. septembris, F‑10/07 Botos/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑243. un II‑A‑1‑1345. lpp., 40.–50. punkts.
3. Cīņas pret diskrimināciju invaliditātes dēļ mērķis ir īstenot vienlīdzīgas attieksmes principu attiecībā uz vienādā situācijā esošu personu, kurai ir invaliditāte, un personu, kurai nav invaliditātes, lai ļautu personai, kurai ir invaliditāte, iesaistīties sociālajā un/vai profesionālajā dzīvē. No tā izriet, ka personai, kurai ir invaliditāte, labvēlīga rīcība nav mērķis pats par sevi, bet gan vienlīdzīgas attieksmes nodrošināšanai paredzēts pasākums. Tādējādi personai, kurai ir invaliditāte, labvēlīga rīcība ir atļauta vienīgi tad, ja ar to ir paredzēts vienādā situācijā īstenot vienlīdzīgu attieksmi pret personu, kurai nav invaliditātes. Lai vai cik apbrīnas vērti būtu personas, kurai ir invaliditāte, centieni īstenot netipisku un dinamisku karjeru, Civildienesta noteikumu pašreizējā redakcijā ietvertās atbilstošās tiesību normas sociālo pabalstu jomā ļauj vienīgi sniegt šai personai līdzekļus, ar kuriem ir iespējams novērst finansiāli neizdevīgāku stāvokli, kas tieši izriet no šīs personas invaliditātes. Atzīstot, ka Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 5. punkta mērķis var attiekties arī uz pasākumiem, ar kuriem tiek veicināta personas, kurai ir invaliditāte, integrācija sociālajā un profesionālajā dzīvē, tiktu pārsniegts tas, kas nepieciešams šajā pantā izvirzītā mērķa sasniegšanai. Ar šādiem pasākumiem, kuri ir labvēlīgi personām, kurām ir invaliditāte, tiktu pārsniegts tāds apgādājamā bērna pabalsta ietvars, kāds ir noteikts Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. iedaļā “Ģimenes pabalsti”.
(skat. 51. punktu)
Atsauces
Tiesa: 2008. gada 17. jūlijs, C‑303/06 Coleman, Krājums, I‑5603. lpp., 47. punkts.
Pirmās instances tiesa: iepriekš minētais spriedums lietā Birkhoff/Komisija, 48. punkts.