EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)

2014. gada 14. maijā

Lieta F‑11/13

Nicola Delcroix

pret

Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD)

Civildienests – Ierēdnis – EĀDD – Delegācijas vadītājs trešajā valstī – Pārcelšana uz EĀDD mītnes vietu – Delegācijas vadītāja dienesta attiecību priekšlaicīga izbeigšana

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kurš EAEK līgumam ir piemērojams atbilstoši tā 106.a pantam, ar kuru N. Delcroix būtībā lūdz atcelt lēmumu pārcelt prasītāju uz Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) mītnes vietu Briselē (Beļģija), tādējādi priekšlaicīgi pārtraucot viņa nodarbināšanu Eiropas Savienības delegācijas Džibutijas Republikā vadītāja amatā. Šajā pašā prasības pieteikumā N. Delcroix lūdz piespriest EĀDD viņam samaksāt starpību starp viņa iepriekšējo atalgojumu un to, ko viņš saņem kopš atgriešanās iestādes mītnes vietā

Nolēmums      Atcelt lēmumu, kas paziņots pa elektronisko pastu 2012. gada 8. martā, pārcelt N. Delcroix uz Eiropas Ārējās darbības dienesta mītnes vietu un tādējādi priekšlaicīgi pārtraukt viņa nodarbināšanu Eiropas Savienības delegācijas Džibutijas Republikā vadītāja amatā. Eiropas Ārējās darbības dienests sedz savus un atlīdzina N. Delcroix tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Dienestu organizēšana – Iecelšana Savienības delegācijas vadītāja amatā – Ierēdņa iecelšana citā amatā iestādes mītnes valstī dienesta interesēs – Kompetentā iestāde

(LESD 221. pants; Padomes Lēmuma 2010/427 5. pants)

2.      Ierēdņi – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Apjoms

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkts)

1.      No LESD 221. panta un Lēmuma 2010/427, ar ko nosaka Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) organizatorisko struktūru un darbību, 5. panta izriet, ka delegācijas nodrošina Savienības diplomātisko pārstāvību saskaņā ar 1961. gada 18. aprīļa Vīnes konvenciju par diplomātiskajām attiecībām, un tās ir pakļautas Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, tādējādi pats lēmums delegācijas vadītāju atsaukt uz iestādes mītnes valsti nevar būt piekritīgs Eiropas Ārējās darbības dienesta izpilddirektoram un cilvēkresursu direktoram.

(skat. 25. punktu)

2.      Tiesības uz aizstāvību ir Savienības tiesību pamatprincips, no kura izriet, ka pirms tāda lēmuma pieņemšanas, kas nelabvēlīgi ietekmē ieinteresēto personu, tai ir jādod iespēja lietderīgi izteikt savu viedokli par to faktu un apstākļu atbilstību īstenībai un nozīmību, pamatojoties uz kuriem ticis pieņemts šis lēmums. Lai tiesību tikt uzklausītam pārkāpuma dēļ varētu atcelt apstrīdēto lēmumu, vēl ir jāpārbauda, vai tad, ja šāda pārkāpuma nebūtu, procedūras iznākums varētu būt bijis citāds. Šādos apstākļos apstiprinājums, ka kompetentā iestāde pat pēc ieinteresētās personas uzklausīšanas būtu pieņēmusi šādu pašu lēmumu, nozīmētu tikai to, ka pamattiesības tikt uzklausītam, kas ir noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā, zaudētu savu būtību, jo jau šo tiesību saturs nozīmē, ka ieinteresētajai personai ir iespēja ietekmēt attiecīgā lēmuma pieņemšanas procesu.

(skat. 35., 42. un 44. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1986. gada 10. jūlijs, 234/84 Beļģija/Komisija, 27. punkts; 2000. gada 5. oktobris, C‑288/96 Vācija/Komisija, 99. punkts; 2006. gada 9. novembris, C‑344/05 P Komisija/De Bry, 37. punkts.

Vispārējā tiesa: 2011. gada 14. septembris, T‑236/02 Marcuccio/Komisija, 115. punkts.

Civildienesta tiesa: 2013. gada 12. decembris, F‑129/12 CH/Parlaments, 38. punkts.