TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2013. gada 16. aprīlī (*)
Vienotais patents – Lēmums, ar kuru atļauta ciešāka sadarbība saskaņā ar LESD 329. panta 1. punktu – Prasība atcelt tiesību aktu sakarā ar kompetences neesamību, pilnvaru nepareizu izmantošanu un Līgumu pārkāpumiem – LES 20. pantā, kā arī LESD 326. un 327. pantā paredzētie nosacījumi – Neekskluzīvā kompetence – Lēmums, kas pieņemts kā “galējais līdzeklis” – Savienības interešu aizsardzība
Apvienotās lietas C‑274/11 un C‑295/11
par prasībām atcelt tiesību aktu atbilstoši LESD 263. pantam, ko attiecīgi 2011. gada 30. un 31. maijā cēla
Spānijas Karaliste, ko pārstāv N. Díaz Abad, pārstāve,
prasītāja,
ko atbalsta
Itālijas Republika, ko pārstāv G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Fiorentino, avvocato dello Stato,
persona, kas iestājusies lietā,
un
Itālijas Republika, ko pārstāv G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Fiorentino, avvocato dello Stato, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
ko atbalsta
Spānijas Karaliste, ko pārstāv N. Díaz Abad, pārstāve,
persona, kas iestājusies lietā,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko sākotnēji pārstāvēja T. Middleton un F. Florindo Gijón, kā arī A. Lo Monaco, pēc tam T. Middleton un F. Florindo Gijón, kā arī M. Balta un K. Pellinghelli, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Beļģijas Karaliste, ko pārstāv C. Pochet, kā arī J.‑C. Halleux un T. Materne, pārstāvji,
Čehijas Republika, ko pārstāv M. Smolek, D. Hadroušek un J. Vláčil, pārstāvji,
Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv T. Henze un J. Kemper, pārstāvji,
Īrija, ko pārstāv D. O’Hagan, pārstāvis, kam palīdz N. J. Travers, BL,
Francijas Republika, ko pārstāv E. Belliard, kā arī G. de Bergues un A. Adam, pārstāvji,
Ungārija, ko pārstāv M. Z. Fehér un K. Molnár, pārstāvji,
Nīderlandes Karaliste, ko pārstāv C. Wissels un M. de Ree, pārstāves,
Polijas Republika, ko pārstāv B. Majczyna, kā arī E. Gromnicka un M. Laszuk, pārstāvji,
Zviedrijas Karaliste, ko pārstāv A. Falk un C. Meyer‑Seitz, pārstāves,
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko pārstāv L. Seeboruth, pārstāvis, kam palīdz T. Mitcheson, barrister,
Eiropas Parlaments, ko pārstāv I. Díez Parra un G. Ricci, kā arī M. Dean, pārstāvji,
Eiropas Komisija, ko pārstāv I. Martínez del Peral, kā arī T. van Rijn, B. Smulders, F. Bulst un L. Prete, pārstāvji,
personas, kas iestājušās lietā.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], priekšsēdētāja vietnieks K. Lēnartss [K. Lenaerts], palātu priekšsēdētāji A. Ticano [A. Tizzano], M. Ilešičs [M. Ilešič] (referents), T. fon Danvics [T. von Danwitz], J. Malenovskis [J. Malenovský], tiesneši U. Lehmuss [U. Lõhmus], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] un K. Toadere [C. Toader],
ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],
sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 25. septembra tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2012. gada 11. decembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savām prasībām Spānijas Karaliste un Itālijas Republika lūdz atcelt Padomes 2011. gada 10. marta Lēmumu 2011/167/ES, ar ko atļauj ciešāku sadarbību attiecībā uz vienotas patentaizsardzības izveidi (OV L 76, 53. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Apstrīdētais lēmums
2 Apstrīdētā lēmuma redakcija ir šāda:
“ņemot vērā [LESD], un jo īpaši tā 329. panta 1. punktu,
[..]
tā kā:
(1) Saskaņā ar [LES] 3. panta 3. punktu Savienība izveido iekšējo tirgu, tās darbība ir vērsta uz to, lai panāktu ilgtspējīgu Eiropas attīstību, kuras pamatā ir līdzsvarota ekonomiskā izaugsme, un tā veicina zinātnes un tehnikas attīstību. [..] Vienam no uzņēmumiem pieejamajiem juridiskajiem līdzekļiem vajadzētu būt vienotajam patentam, kam ir vienāds spēks visā Savienībā.
[..]
(3) Komisija 2000. gada 5. jūlijā pieņēma priekšlikumu Padomes regulai par Kopienas patentu, lai varētu izveidot vienotu patentu, kas nodrošina vienotu aizsardzību visā Savienībā. Komisija 2010. gada 30. jūnijā pieņēma priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Savienības patenta tulkošanas kārtību (turpmāk tekstā – “ierosinātā regula par tulkošanas kārtību”), kurā paredzēta Eiropas Savienības patentam piemērojamā tulkošanas kārtība.
(4) Padomes 2010. gada 10. novembra sanāksmē tika norādīts, ka nav vienprātības, lai turpinātu ierosinātās regulas par tulkošanas kārtību pieņemšanu. 2010. gada 10. decembrī tika apstiprināts, ka pastāv nepārvaramas grūtības, kuru dēļ vienprātība nav iespējama ne attiecīgajā brīdī, ne tuvākajā nākotnē. Tā kā vienošanās par ierosināto regulu par tulkošanas kārtību ir vajadzīga, lai panāktu galīgo vienošanos par vienotu patentaizsardzību Savienībā, tiek konstatēts, ka, piemērojot attiecīgos Līgumu noteikumus, mērķi – izveidot vienotu patentaizsardzību Savienībā – pieņemamā termiņā nebūtu iespējams sasniegt.
(5) Šajos apstākļos, divpadsmit dalībvalstis, proti, Dānija, Vācija, Igaunija, Francija, Lietuva, Luksemburga, Nīderlande, Polija, Slovēnija, Somija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste, 2010. gada 7., 8. un 13. decembra vēstulēs adresēja Komisijai lūgumus, kuros norādīja, ka tās savā starpā vēlas izveidot ciešāku sadarbību attiecībā uz vienotas patentaizsardzības izveidi, balstoties uz pašreizējiem priekšlikumiem, kurus sarunu laikā šīs dalībvalstis atbalstīja, un ka Komisijai tālab būtu jāiesniedz attiecīgs priekšlikums Padomei. Lūgumi tika atkārtoti pausti Padomes sanāksmē 2010. gada 10. decembrī. Pa šo laiku vēl trīspadsmit dalībvalstis, proti, Beļģija, Bulgārija, Čehijas Republika, Īrija, Grieķija, Kipra, Latvija, Ungārija, Malta, Austrija, Portugāle, Rumānija un Slovākija, ir rakstiski informējušas Komisiju, norādot, ka tās arī vēlas iesaistīties paredzētajā ciešākā sadarbībā. Ciešāku sadarbību ir lūgušas kopumā divdesmit piecas dalībvalstis.
(6) Ciešāka[i] sadarbībai būtu jānodrošina vajadzīgais tiesiskais regulējums vienotas patentaizsardzības izveidei iesaistītajās dalībvalstīs un jāļauj uzņēmumiem visā Savienībā uzlabot konkurētspēju, jo tiem būtu iespēja iegūt vienotu patentaizsardzību iesaistītajās dalībvalstīs [..]
(7) Ciešākas sadarbības mērķim vajadzētu būt vienota patenta izveidei, kas nodrošinātu vienotu patentaizsardzību visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, ko attiecībā uz visām minētajām dalībvalstīm piešķirtu Eiropas Patentu iestāde (turpmāk tekstā – “EPI”). Tulkošanas kārtība ir vienotā patenta neatņemama daļa, tāpēc tai vajadzētu būt vienkāršai un ekonomiski izdevīgai, kā arī tai būtu jāatbilst tulkošanas kārtībai, kas paredzēta priekšlikumā Padomes regulai par Eiropas Savienības patenta tulkošanas kārtību, ar kuru Komisija nāca klajā 2010. gada 30. jūnijā, ietverot kompromisa elementus, kurus prezidentūra ierosināja 2010. gada novembrī un kuri guva plašu Padomes atbalstu. Tulkošanas kārtība saglabātu iespēju iesniegt patenta pieteikumus EPI ikvienā Savienības valodā, vienlaikus nodrošinot, ka tiek kompensētas izmaksas, kas saistītas ar to pieteikumu tulkošanu, kuri iesniegti valodā, kas nav EPI oficiālā valoda. Patents ar vienādu tiesisko spēku būtu jāpiešķir tikai vienā no EPI oficiālajām valodām [..]. Nebūtu vajadzīgi citi tulkojumi, neskarot samērīgus pārejas noteikumus [..]
[..]
(9) Joma, kurā ciešāka sadarbība tiktu īstenota – tādu pasākumu ieviešana, kuru mērķis ir izveidot vienotu patentu, kurš nodrošina aizsardzību visā Savienībā, un centralizētas atļauju piešķiršanas, koordinācijas un uzraudzības kārtības izveide visā Savienībā – ir noteikta [LESD] 118. pantā kā viena no jomām, uz ko attiecas Līgumi.
(10) Kā konstatēts Padomes 2010. gada 10. novembra sanāksmē un apstiprināts 2010. gada 10. decembra sanāksmē, Savienība kopumā nevar pieņemamā termiņā sasniegt mērķi izveidot vienotu patentaizsardzību Savienībā, un tādējādi ir izpildīta [LES] 20. panta 2. punkta prasība, ka ciešāka sadarbība ir galējais līdzeklis.
(11) Ciešākas sadarbības mērķis attiecībā uz vienotas patentaizsardzības izveidi ir stiprināt zinātnes un tehnikas progresu un iekšējā tirgus darbību. Vienotas patentaizsardzības izveide grupā dalībvalstu uzlabotu patentaizsardzības līmeni, nodrošinot iespēju iegūt vienotu patentaizsardzību visā iesaistīto dalībvalstu teritorijā, un novērstu izmaksas un atvieglotu procesu minētajās dalībvalstīs. Tādējādi tā veicina Savienības mērķu sasniegšanu, aizsargā tās intereses un pastiprina integrācijas procesu saskaņā ar [LES] 20. panta 1. punktu.
[..]
(14) Īstenojot ciešāku sadarbību attiecībā uz vienotas patentaizsardzības izveidi, tiek ievērota neiesaistīto dalībvalstu kompetence, tiesības un pienākumi. Iespēja iegūt vienotu patentaizsardzību iesaistīto dalībvalstu teritorijā neietekmē patentaizsardzības pieejamību vai nosacījumus neiesaistīto dalībvalstu teritorijā. Turklāt neiesaistīto dalībvalstu uzņēmumiem vajadzētu būt iespējai iegūt vienotu patentaizsardzību iesaistīto dalībvalstu teritorijā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā iesaistīto dalībvalstu uzņēmumiem. Netiek skarti neiesaistītajās dalībvalstīs spēkā esošie noteikumi, kas paredz nosacījumus patentaizsardzības iegūšanai to teritorijā.
[..]
(16) [..] visas dalībvalstis var jebkurā laikā iesaistīties ciešākā sadarbībā attiecībā uz vienotas patentaizsardzības izveidi, ja tās ir gatavas ievērot visus tiesību aktus, kas jau pieņemti šajā jomā saskaņā ar [LESD] 328. pantu,
[..]
1. pants
Ar šo Beļģijas Karalistei, Bulgārijas Republikai, Čehijas Republikai, Dānijas Karalistei, Vācijas Federatīvajai Republikai, Igaunijas Republikai, Īrijai, Grieķijas Republikai, Francijas Republikai, Kipras Republikai, Latvijas Republikai, Lietuvas Republikai, Luksemburgas Lielhercogistei, Ungārijas Republikai, Maltai, Nīderlandes Karalistei, Austrijas Republikai, Polijas Republikai, Portugāles Republikai, Rumānijai, Slovēnijas Republikai, Slovākijas Republikai, Somijas Republikai, Zviedrijas Karalistei un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei atļauj savā starpā izveidot ciešāku sadarbību attiecībā uz vienotas patentaizsardzības izveidi, piemērojot atbilstīgus Līgumu noteikumus.
2. pants
Šis lēmums stājas spēkā tā pieņemšanas dienā.”
Tiesvedība Tiesā
3 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 27. oktobra rīkojumiem Itālijas Republikai tika atļauts iestāties lietā C‑274/11 Spānijas Karalistes prasījumu atbalstam un tajā pašā lietā Beļģijas Karalistei, Čehijas Republikai, Vācijas Federatīvajai Republikai, Īrijai, Francijas Republikai, Latvijas Republikai, Ungārijai, Nīderlandes Karalistei, Polijas Republikai, Zviedrijas Karalistei, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei, Parlamentam, kā arī Komisijai tika atļauts iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam.
4 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 13. oktobra rīkojumu Spānijas Karalistei tika atļauts iestāties lietā C‑295/11 Itālijas Republikas prasījumu atbalstam un tajā pašā lietā Beļģijas Karalistei, Čehijas Republikai, Vācijas Federatīvajai Republikai, Īrijai, Francijas Republikai, Latvijas Republikai, Ungārijai, Nīderlandes Karalistei, Polijas Republikai, Zviedrijas Karalistei, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei, Parlamentam, kā arī Komisijai tika atļauts iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam.
5 Rakstveida apsvērumus iesniedza visas dalībvalstis, izņemot Latvijas Republiku, un visas iestādes, kas ir iestājušās lietā (turpmāk tekstā – “personas, kas iestājušās lietā”).
6 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 10. jūlija rīkojumu lieta C‑274/11 un lieta C‑295/11 tika apvienotas vienā lietā mutvārdu procesā un sprieduma pasludināšanai.
Par prasībām
7 Savas prasības atbalstam Spānijas Karaliste apgalvo, galvenokārt, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana un ar to nav ievērota Savienības tiesu sistēma. Pakārtoti, tā apgalvo, ka ir pārkāpti LES 20. pantā, kā arī LESD 326. un 327. pantā paredzētie nosacījumi, tostarp tie, kuri attiecas uz tās kompetences ar neekskluzīvu raksturu, kuras īstenošana atbilstoši ciešākas sadarbības jēdzienam ir atļauta tikai kā galējais līdzeklis un ja tā neapdraud iekšējo tirgu.
8 Savas prasības atbalstam Itālijas Republika apgalvo, ka saistībā ar apstrīdēto lēmumu Padomei, vispirms, nebija kompetences izveidot ciešāku sadarbību, lai radītu vienotu patentaizsardzību (turpmāk tekstā – “attiecīgā ciešākā sadarbība”), tālāk, saistībā ar apstrīdēto lēmumu esot pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana un būtisku procedūras noteikumu neievērošana, proti, tostarp nav norādīts pamatojums, kā arī ir pieļauts LES 20. panta 2. punktā paredzētā nosacījuma pārkāpums, saskaņā ar kuru Padomes lēmums, ar ko tiek dota atļauja sākt ciešāku sadarbību, ir jāpieņem kā galējais līdzeklis, un, visbeidzot, esot pieļauti vairāki minētā LES 20. panta, kā arī LESD 118. un 326. panta pārkāpumi.
9 Tā kā lietas C‑274/11 un C‑295/11 ir tikušas apvienotas, argumentus, kas ir izvirzīti šo divu prasību atbalstam, var sagrupēt piecos pamatos attiecīgi par Padomes kompetences neesamību izveidot attiecīgo ciešāko sadarbību, par pilnvaru nepareizu izmantošanu, par nosacījuma, saskaņā ar kuru Padomes lēmums, ar ko tiek dota atļauja sākt ciešāku sadarbību, ir jāpieņem kā galējais līdzeklis, pārkāpumu, par LES 20. panta 1. punkta, LESD 118. un 326. panta, kā arī LESD 327. panta pārkāpumiem un par Savienības tiesu sistēmas neievērošanu.
Pirmais pamats par Padomes kompetences neesamību atļaut attiecīgo ciešāko sadarbību
Lietas dalībnieku argumenti
10 Spānijas Karaliste un Itālijas Republika apgalvo, ka attiecīgā nozare, proti, Eiropas intelektuālā īpašuma tiesības apliecinošu dokumentu, kuri nodrošinātu vienotu intelektuālā īpašuma aizsardzību, ieviešana, kas ir paredzēta LESD 118. pantā, ir nevis viena no dalītajām kompetencēm dalībvalstu un Savienības vidū, bet gan Savienības ekskluzīvā kompetence, kas ir paredzēta LESD 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā attiecībā uz “iekšējā tirgus darbībai nepieciešamo konkurences noteikumu izveidošanu”.
11 Padomei tātad neesot kompetences atļaut attiecīgo ciešāko sadarbību. LES 20. panta 1. punktā ir izslēgta jebkāda ciešāka sadarbība jomās, kas ir Savienības ekskluzīvā kompetencē.
12 Prasītājas uzsver, ka tiesiskajā regulējumā par vienoto patentu būs noteikta monopola, kas tiek piešķirts ar šo intelektuālā īpašuma tiesības apliecinošo dokumentu, piemērošanas joma un ierobežojumi. Šis tiesiskais regulējums tādējādi attieksies uz tādu tiesību normu noteikšanu, kurām ir būtiska nozīme, lai saglabātu konkurenci bez traucējumiem.
13 Turklāt ar LESD 118. pantu piešķirto kompetenču kvalificēšanai par dalītajām kompetencēm pretrunā ir fakts, ka ar šo pantu, kaut arī tajā ir atsauce uz iekšējo tirgu un kaut arī tas ietilpst LESD nodaļā par tiesību aktu tuvināšanu, Savienībai ir piešķirtas nevis valstu tiesību aktu saskaņošanas pilnvaras, bet gan īpaša kompetence izveidot Eiropas intelektuālā īpašuma tiesības apliecinošus dokumentus.
14 Itālijas Republika piebilst, ka LESD 3.–6. pantā ir ietverta tikai aptuvena Savienības kompetenču jomu klasifikācija. Tātad Tiesa varētu ar LESD 118. pantu piešķirtās kompetences kvalificēt par ekskluzīvām, nepamatojoties uz LESD 3. panta 1. punktā ietverto sarakstu.
15 Padome un personas, kas iestājušās lietā, apgalvo, ka intelektuālā īpašuma jomā pastāvošās tiesību normas attiecas uz iekšējo tirgu un šajā jomā Savienībai ir dalītā kompetence atbilstoši LESD 4. panta 2. punkta a) apakšpunktam.
Tiesas vērtējums
16 Apstrīdētā lēmuma mērķis ir atļaut tā 1. pantā minētajām 25 dalībvalstīm attiecībā uz vienotas patentaizsardzības izveidi savā starpā īstenot LESD 118. pantā piešķirtās kompetences.
17 Lai noteiktu, vai šīm kompetencēm ir neekskluzīvs raksturs un līdz ar to tās saskaņā ar LES 20. pantu un tajā, kā arī LESD 326.–334. pantā paredzētajiem nosacījumiem var tikt īstenotas atbilstoši ciešākai sadarbībai, vispirms ir jākonstatē, ka, tieši “veidojot iekšējo tirgu vai nodrošinot tā darbību”, ar LESD 118. panta pirmo daļu ir piešķirta kompetence izveidot Eiropas intelektuālā īpašuma tiesības apliecinošus dokumentus, kā arī saistībā ar šiem tiesības apliecinošiem dokumentiem Savienības līmenī ieviest centralizētu atļauju piešķiršanas, koordinācijas un uzraudzības kārtību.
18 LESD 118. panta otrajā daļā piešķirtā kompetence paredzēt valodas noteikumus, kas attiecas uz iepriekš minētajiem tiesības apliecinošiem dokumentiem, ir cieši saistīta ar šo dokumentu izveidošanu, kā arī centralizēto kārtību, kas ir minēta šī paša panta pirmajā daļā. Līdz ar to šī kompetence arī ietilpst iekšējā tirgus darbības nodrošināšanā.
19 Saskaņā ar LESD 4. panta 2. punktu Savienības un dalībvalstu dalītā kompetence tostarp attiecas uz “iekšējā tirgus” jomu.
20 Attiecībā uz Spānijas Karalistes un Itālijas Republikas argumentu, ka LESD 118. pantā piešķirtās kompetences ietilpst LESD 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajā “iekšējā tirgus darbībai nepieciešamo konkurences noteikumu” jomā un ka tātad tā ir Savienības ekskluzīvā kompetence, ir jāatgādina, ka “iekšējā tirgus” joma, kas ir minēta LESD 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā saskaņā ar LESD 26. panta 2. punktā sniegto definīciju attiecas uz “telpu bez iekšējām robežām, kurā [..] ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite”. LESD 26. panta 1. punktā ir noteikts, ka Savienība “paredz pasākumus, lai izveidotu iekšējo tirgu vai nodrošinātu tā darbību saskaņā ar attiecīgajiem Līgumu noteikumiem”.
21 No formulējuma “attiecīgie Līgumu noteikumi” izriet, ka kompetences, kuras attiecas uz iekšējā tirgus jomu, nav ierobežotas ar LESD 114. un 115. pantā piešķirtajām kompetencēm attiecībā uz tiesību aktu tuvināšanas pasākumu noteikšanu, bet gan aptver jebkuru kompetenci, kas ir saistīta ar LESD 26. pantā paredzētajiem mērķiem, piemēram, LESD 118. pantā Savienībai piešķirtās kompetences.
22 Kaut arī ir taisnība, ka intelektuālā īpašuma jomā pastāvošajām tiesību normām ir būtiska nozīme, lai iekšējā tirgū saglabātu konkurenci bez traucējumiem, tās tomēr, kā to ir izklāstījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 58.–60. punktā, nav “konkurences noteikumi” LESD 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.
23 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 2. panta 6. punktu Savienības kompetences īstenošanas apjomu un pasākumus nosaka Līgumu noteikumi, kas attiecas uz konkrēto jomu.
24 Savukārt Savienības kompetences “iekšējā tirgus darbībai nepieciešamo konkurences noteikumu” jomā īstenošanas apjoms un pasākumi ir paredzēti LESD trešās daļas VII sadaļas 1. nodaļā, tostarp LESD 101.–109. pantā. Uzskatīt LESD 118. pantu par tādu, kas ietilpst iepriekš minētajā jomā, līdz ar to būtu pretrunā LESD 2. panta 6. punktam, un tam būtu tādas sekas, ka nepamatoti tiktu paplašināta LESD 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas joma.
25 Šādos apstākļos ir jāsecina, ka ar LESD 118. pantu piešķirtās kompetences ietilpst dalītās kompetences jomā LESD 4. panta 2. punkta izpratnē un līdz ar to tām piemīt neekskluzīvs raksturs LES 20. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē.
26 Līdz ar to pamats par Padomes kompetences neesamību atļaut attiecīgo ciešāko sadarbību ir jānoraida.
Otrais pamats par pilnvaru nepareizu izmantošanu
Lietas dalībnieku argumenti
27 Spānijas Karaliste un Itālijas Republika atgādina, ka jebkurai ciešākai sadarbībai ir jāstiprina integrācijas process. Taču šajā lietā patiesais apstrīdētā lēmuma mērķis esot nevis panākt integrāciju, bet izslēgt Spānijas Karalisti un Itālijas Republiku no sarunām par vienotā patenta valodas noteikumiem un tādējādi liegt šīm dalībvalstīm to prerogatīvu, kas ir piešķirta LESD 118. panta otrajā daļā, iebilst pret tādiem valodas noteikumiem, kuriem tās nevar piekrist.
28 Fakts, ka iepriekš minētā LESD 118. panta otrajā daļā ir paredzēts īpašs juridiskais pamats valodas noteikumu paredzēšanai Eiropas intelektuālā īpašuma tiesības apliecinošiem dokumentiem, pierādot šī jautājuma jutīgo raksturu un Padomes neatbilstošo rīcību. Šo rīcību apstiprinot īsais laika brīdis, kāds pagājis starp Komisijas priekšlikumu un apstrīdētā lēmuma pieņemšanu.
29 Prasītājas no tā secina, ka ciešākas sadarbības mehānisms šajā lietā ir izmantots, lai izslēgtu dalībvalstis no sarežģītām sarunām un lai apietu vienprātības prasību, kaut arī, kā apgalvo prasītājas, šis mehānisms esot izveidots, lai to izmantotu tādos gadījumos, kad viena vai vairākas dalībvalstis vēl nav gatavas pilnībā piedalīties Savienības likumdevējdarbībā.
30 Spānijas Karaliste piebilst, ka ciešākas sadarbības dalībnieku iecerētā vienotā patenta sistēma ir jāuzskata par īpašu nolīgumu Konvencijas par Eiropas patentu piešķiršanu (Eiropas Patentu konvencijas), kas parakstīta Minhenē (Vācija) 1973. gada 5. oktobrī un stājusies spēkā 1977. gada 7. oktobrī (turpmāk tekstā – “EPK”), 142. panta izpratnē. Līdz ar to, pat ja vienotā patenta izveide tiek pasniegta kā ciešāka sadarbība, Padome patiesībā esot vēlējusies atļaut izveidot īpašu Eiropas patentu kategoriju saistībā ar EPK; šādai izveidei, šīs dalībvalsts ieskatā, nebūtu bijis jāpiemēro LES vai LESD paredzētās procedūras.
31 Padome apgalvo, ka, ja Spānijas Karaliste un Itālijas Republika nepiedalās šajā ciešākajā sadarbībā, tad tas ir tādēļ, ka tās atsakās to darīt, nevis tāpēc, ka šīs valstis būtu no tās izslēgtas, ciktāl apstrīdētā lēmuma 16. apsvērumā ir uzsvērts, ka visas dalībvalstis var jebkurā laikā iesaistīties ciešākā sadarbībā. Turklāt vienotas patentaizsardzības izveide sekmētu Savienības mērķu sasniegšanu un pastiprinātu integrācijas procesu.
32 Personas, kas iestājušās lietā Padomes prasījumu atbalstam, pievienojas šai pozīcijai. Tās uzsver, ka jomas, kurās tiek prasīta vienprātība, nekādā ziņā nav izslēgtas no jomām, kurās ir atļauts izveidot ciešāku sadarbību. Turklāt tas esot veids, kā pārvarēt problēmas, ko rada bloķējošais mazākums.
Tiesas vērtējums
33 Tiesību aktā ir pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, izrādās, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, kuru sasniegšanai ir piešķirtas attiecīgās pilnvaras, vai tādēļ, lai apstākļos, kādi ir konkrētajā gadījumā, varētu izvairīties no līgumos īpaši paredzētas procedūras piemērošanas (šajā ziņā skat. 2008. gada 15. maija spriedumu lietā C‑442/04 Spānija/Padome, Krājums, I‑3517. lpp., 49. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Ar savu pamatu par pilnvaru nepareizu izmantošanu Spānijas Karaliste un Itālijas Republika būtībā pārmet Padomei, ka, atļaujot attiecīgo ciešāko sadarbību, Padome ir apgājusi LESD 118. panta otrajā daļā paredzēto vienprātības prasību un ir noraidījusi šo divu dalībvalstu iebildes pret Komisijas priekšlikumu attiecībā uz vienotā patenta valodas noteikumiem.
35 Šajā ziņā ir svarīgi norādīt, ka nekas LES 20. pantā vai LESD 326.–334. pantā dalībvalstīm neaizliedz savā starpā izveidot ciešāku sadarbību attiecībā uz tām Savienības kompetencēm, kuras atbilstoši Līgumiem ir jāīsteno vienprātīgi. Tieši otrādi, no LESD 333. panta 1. punkta izriet, ka tad, ja ir izpildīti LES 20. pantā un LESD 326.–334. pantā paredzētie nosacījumi, šādām kompetencēm var tikt piemērota ciešāka sadarbība un ka šādā gadījumā – ar nosacījumu, ka Padome nav nolēmusi lemt ar kvalificētu balsu vairākumu – vienprātību veidos tikai to dalībvalstu balsis, kuras piedalās ciešākā sadarbībā.
36 Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Spānijas Karaliste un Itālijas Republika, LES 20. pantā un LESD 326.–334. pantā iespēja piemērot ciešāku sadarbību nav ierobežota tikai ar gadījumu, kad viena vai vairākas dalībvalstis ir paziņojušas, ka tās vēl nav gatavas pilnībā piedalīties konkrētā Savienības likumdošanas iniciatīvā. Saskaņā ar LES 20. panta 2. punktu situācija, kura var leģitīmi novest pie ciešākas sadarbības, ir tāda, “kurā Savienība kopumā nevar pieņemamā termiņā sasniegt šādas sadarbības mērķus”. Šajā tiesību normā minētās neiespējamības iemesli var būt dažādi, piemēram, vienas vai vairāku dalībvalstu neieinteresētība vai dalībvalstu, kuras visas ir izrādījušas ieinteresētību Savienības regulējuma pieņemšanā, nespēja nonākt pie vienošanās par šāda regulējuma saturu.
37 No tā izriet, ka Padomes lēmums atļaut ciešāku sadarbību pēc tam, kad tā konstatējusi, ka Savienība kopumā nevar pieņemamā termiņā izveidot vienoto patentu un tā valodas noteikumus, nekādā gadījumā nav ne LESD 118. panta otrajā daļā paredzētās vienprātības prasības apiešana, ne arī to dalībvalstu izslēgšana, kuras nav pievienojušās ciešākas sadarbības aicinājumiem. Ciktāl apstrīdētais lēmums atbilst nosacījumiem, kuri ir paredzēti LES 20. pantā, kā arī LESD 326. un nākamajos pantos, kas tiks pārbaudīts, izskatot pārējos prasības pamatus, tajā nav pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana, bet, tieši otrādi, ņemot vērā, ka attiecībā uz Savienību kopumā nav iespējams pieņemt šādu regulējumu pieņemamā termiņā, šis lēmums veicina integrācijas procesu.
38 Šo secinājumu turklāt nekādi neatspēko Spānijas Karalistes arguments par EPK 142. pantu.
39 Saskaņā ar iepriekš minētā 142. panta 1. punktu “ikviena dalībvalstu grupa saskaņā ar īpašu nolīgumu, kas paredz, ka Eiropas patentam, kas piešķirts attiecībā uz šīm valstīm, ir vienots raksturs to teritorijās, var paredzēt, ka attiecībā uz šīm valstīm piešķir tikai vienoto Eiropas patentu”.
40 Tā kā katra Savienības dalībvalsts ir EPK līgumslēdzēja valsts, tāds vienota spēka Eiropas patents Savienības dalībvalstu starpā, kāds ir iecerēts apstrīdētajā lēmumā, kā to apgalvo Spānijas Karaliste, var tikt ieviests ar “īpašu nolīgumu” EPK 142. panta izpratnē. Tomēr pretēji tam, ko apgalvo šī dalībvalsts, no šī apstākļa nevar tikt secināts, ka LES 20. pantā paredzētās pilnvaras ir izmantotas citiem mērķiem, nevis tiem, kuriem tās ir piešķirtas, ja Savienības dalībvalstis šādu patentu izveido ar aktu, kas tiek pieņemts, piemērojot ciešāku sadarbību, nevis noslēdzot starptautisku nolīgumu.
41 No visa iepriekš minētā izriet, ka pamats par pilnvaru nepareizu izmantošanu ir jānoraida.
Trešais pamats par nosacījuma, saskaņā ar kuru lēmums, ar ko tiek dota atļauja sākt ciešāku sadarbību, ir jāpieņem kā galējais līdzeklis, pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
42 Prasītājas apgalvo, ka ir stingri jāievēro LES 20. panta 2. punktā paredzētais nosacījums, ka lēmumu, ar ko tiek dota atļauja sākt ciešāku sadarbību, pieņem kā galējo līdzekli. Taču šajā lietā nekādā gadījumā neesot tikušas pilnībā izmantotas sarunu iespējas visu dalībvalstu starpā par vienotā patenta valodas noteikumiem.
43 Spānijas Karaliste apgalvo, ka starp priekšlikumu par valodas noteikumiem, kuru Komisija iesniedza 2010. gada 30. jūnijā, un šīs pašas iestādes tā paša gada 14. decembrī iesniegto ciešākas sadarbības priekšlikumu nebija pagājuši pat seši mēneši. Runājot par laikposmu no pirmā priekšlikuma par Kopienas patenta regulu, kas tika iesniegts 2000. gada augustā, līdz iepriekš minētajam Komisijas priekšlikumam par valodas noteikumiem, tas nevarot tikt ņemts vērā, lai novērtētu, vai apstrīdētais lēmums ir pieņemts kā galējais līdzeklis. Par šo pašu jautājumu šī dalībvalsts paskaidro, ka 2003. gadā tika noteikta kopēja pieeja un pēc tam jautājums par valodas noteikumiem Padomē vairs būtībā nav ticis apspriests.
44 Itālijas Republika atzīst, ka Padomei ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz sarunu stāvokļa novērtēšanu un ka Tiesa tādējādi tikai ierobežoti var pārbaudīt, vai ir ievērots nosacījums par lēmuma, ar ko tiek dota atļauja sākt ciešāku sadarbību, pieņemšanu kā galējo līdzekli. Šajā lietā tomēr vienotā patenta “likumdošanas pakete” esot bijusi nepilnīga un sarunas par valodas noteikumiem esot bijušas īsas. Šādos apstākļos acīmredzami esot pārkāpts LES 20. panta 2. punkts.
45 Itālijas Republika uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā turklāt nav veikta apstākļu pārbaude un nav norādīts pamatojums, jo tajā ir ārkārtīgi īsi izskaidrots, kādu iemeslu dēļ Padome uzskata, ka ir izpildīti LES un LESD paredzētie nosacījumi ciešākas sadarbības jomā.
46 Padome un personas, kas iestājušās lietā, uzsver, ka jau tā ilgās sarunas par vienoto patentu un tā valodas noteikumiem bija nonākušas strupceļā.
Tiesas vērtējums
47 Saskaņā ar LES 20. panta 2. punktu Padome var atļaut ciešāku sadarbību tikai kā “galējo līdzekli [..], ja konstatēts, ka Savienība kopumā nevar pieņemamā termiņā sasniegt šādas sadarbības mērķus”.
48 Šim nosacījumam ir īpaša nozīme, un tas ir jālasa kopā ar LES 20. panta 1. punkta otro daļu, saskaņā ar kuru ciešākas sadarbības mērķis ir “veicināt Savienības mērķu sasniegšanu, aizsargāt tās intereses un pastiprināt integrācijas procesu”.
49 Acīmredzami Savienības intereses un integrācijas process nebūtu aizsargāti, ja katru neauglīgu sarunu iznākumā varētu tikt izveidotas viena vai vairākas ciešākas sadarbības tā vietā, lai panāktu kompromisu, kas ļautu pieņemt visai Savienībai kopīgu tiesisko regulējumu.
50 Tādējādi, kā to savu secinājumu 108. un 111. punktā ir izskaidrojis ģenerāladvokāts, ar formulējumu “kā galējo līdzekli” ir uzsvērts, ka lēmumu, ar ko tiek dota atļauja sākt ciešāku sadarbību, var pieņemt tikai situācijās, kurās nav iespējams pieņemt attiecīgu regulējumu paredzamā nākotnē.
51 Prasītājas apgalvo, ka gan datumā, kurā Komisija iesniedza Padomē priekšlikumu atļaut ciešāku sadarbību, gan datumā, kurā ir pieņemts apstrīdētais lēmums, joprojām pastāvēja reālas iespējas nonākt pie kompromisa. Tās arī apgalvo, ka sarunas, lai nonāktu pie vienošanās par vienoto patentu un tā valodas noteikumiem, nav bijušas tik plašas un padziļinātas, kā to apgalvo Padome un personas, kas iestājušās lietā tās atbalstam.
52 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka procedūrā, kuras iznākumā tiek pieņemts lēmums, ar ko tiek dota atļauja sākt ciešāku sadarbību, piedalās Komisija, kura par to iesniedz priekšlikumu, Eiropas Parlaments, kurš to apstiprina, un Padome, kura pieņem galīgo lēmumu, ar ko tiek dota atļauja sākt ciešāku sadarbību.
53 Pieņemot iepriekš minēto galīgo lēmumu, Padome ir piemērotākā situācijā, lai novērtētu, vai dalībvalstis izrāda gribu panākt kompromisu un vai tās spēj iesniegt priekšlikumus, kuru iznākumā paredzamā nākotnē var tikt pieņemts tiesiskais regulējums visai Savienībai kopumā.
54 Līdz ar to Tiesai, pārbaudot, vai ir ievērots nosacījums par to, ka lēmumu, ar ko tiek dota atļauja sākt ciešāku sadarbību, pieņem “kā galējo līdzekli”, ir jāizvērtē, vai Padome ir rūpīgi un objektīvi pārbaudījusi šī jautājuma atbilstošos apstākļus un vai secinājums, pie kura tā ir nonākusi, ir pietiekami pamatots.
55 Šajā lietā Padome atbilstoši ir ņēmusi vērā faktu, ka uzsāktais likumdošanas process, lai Savienības līmenī ieviestu vienoto patentu, tika uzsākts 2000. gadā un tas sastāvēja no vairākiem posmiem, kurus ģenerāladvokāts ir atspoguļojis savu secinājumu 119.–123. punktā un kuri detalizēti ir izklāstīti Komisijas 2010. gada 14. decembrī iesniegtajā ciešākas sadarbības priekšlikumā [COM(2010) 790, galīgā redakcija, 3.–6. lpp.], kā arī saīsināti – apstrīdētā lēmuma 3. un 4. apsvērumā.
56 Ir arī skaidri redzams, ka Padomē visu dalībvalstu starpā notika diskusijas par daudziem un dažādiem vienotā patenta valodas noteikumiem un ka ne par vienu no šiem noteikumiem, ar vai bez kompromisa elementiem, netika panākts tāds atbalsts, kura sekas būtu pilnīgas “likumdošanas paketes” pieņemšana Savienības līmenī attiecībā uz šādu patentu.
57 Turklāt prasītājas nav sniegušas nevienu konkrētu pierādījumu, ar ko varētu tikt atspēkots Padomes apgalvojums, saskaņā ar kuru pietiekama atbalsta neesamība katram no piedāvātājiem vai paredzamajiem valodas noteikumiem pastāvēja jau tad, kad tika iesniegti lūgumi piemērot ciešāku sadarbību, kad Komisija iesniedza Padomē priekšlikumu atļaut ciešāku sadarbību, un datumā, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums.
58 Visbeidzot, attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu ir jāatgādina, ka attiecīgā tiesību akta pieņemšana summāri var tikt pamatota, ja tas iekļaujas kontekstā, kas ieinteresētajām personām ir labi zināms (2012. gada 26. jūnija spriedums lietā C‑335/09 P Polija/Komisija, 152. punkts un tajā minētā judikatūra). Ņemot vērā, ka prasītājas piedalījās sarunās, un ievērojot detalizēto neauglīgo posmu pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, sagatavojot šī lēmuma priekšlikumu, izklāstu, nevar tikt secināts, ka minētajā lēmumā nav norādīts pamatojums, kā dēļ to būtu iespējams atcelt.
59 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida pamats par nosacījuma, saskaņā ar kuru lēmums, ar ko tiek dota atļauja sākt ciešāku sadarbību, ir jāpieņem kā galējais līdzeklis, pārkāpumu.
Ceturtais pamats par LES 20. panta 1. punkta un LESD 118., 326. un 327. panta pārkāpumu
Par apgalvoto LES 20. panta 1. punkta pārkāpumu
– Lietas dalībnieku argumenti
60 Spānijas Karaliste un Itālijas Republika apgalvo, ka Padome kļūdaini ir uzskatījusi, ka ar attiecīgo ciešāko sadarbību var tikt sasniegti LES 20. panta 1. punktā noteiktie mērķi, radot jaunu integrācijas pakāpi, salīdzinot ar pašreizējo situāciju. Tās apgalvo, ka pastāv noteikts vienveidības līmenis, jo visu dalībvalstu tiesiskie regulējumi atbilst EPK. Vienotā patenta izveidošana, kas aptvers tikai daļu no Savienības, šo dalībvalstu ieskatā, var apdraudēt šo vienveidību, nevis to uzlabot.
61 Padome un personas, kas iestājušās lietā tās atbalstam, atgādina, ka gan valstu patenti, gan Eiropas patenti, kuri ir atzīti par derīgiem vienā vai vairākās dalībvalstīs, sniedz tikai valsts aizsardzību. Apstrīdētajā lēmumā iecerētais vienotais patents sniegtu uzņēmumiem vienotu aizsardzību 25 dalībvalstīs. Ir taisnība, ka vienota aizsardzība visā Savienībā būtu vēl labvēlīgāka iekšējā tirgus darbībai, taču ciešākā sadarbība tomēr ļautu vismaz tuvoties šim mērķim, un tātad tās iznākums būtu ciešāka integrācija.
– Tiesas vērtējums
62 Kā to apgalvo Padome un personas, kas iestājušās lietā tās atbalstam, Eiropas patenti, kuri ir piešķirti atbilstoši EPK normām, nesniedz vienotu aizsardzību šīs konvencijas līgumslēdzējās valstīs, bet katrā no šīm valstīm nodrošina aizsardzību, kuras piemērošanas joma ir definēta valsts tiesiskajā regulējumā. Turpretī apstrīdētajā lēmumā iecerētais vienotais patents sniegtu vienotu aizsardzību visu to dalībvalstu teritorijā, kuras piedalās ciešākā sadarbībā.
63 Līdz ar to prasītāju argumenti, ka no šīs ar vienoto patentu sniegtās aizsardzības, to salīdzinot ar EPK paredzēto noteikumu piemērošanu, nerastos vienveidības un tātad integrācijas ieguvums, ir jānoraida kā nepamatoti.
Par apgalvoto LESD 118. panta pārkāpumu
– Lietas dalībnieku argumenti
64 Itālijas Republika atgādina, ka LESD 118. pantā ir paredzēts ieviest Eiropas intelektuālā īpašuma tiesības apliecinošus dokumentus, kuri ar centralizētu atļauju piešķiršanas, koordinācijas un uzraudzības kārtību “visā Savienībā” nodrošinātu vienotu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību “visā Savienībā”. Toties Padome esot atļāvusi ieviest tādu intelektuālā īpašuma tiesības apliecinošu dokumentu, kurš, tieši otrādi, nebūtu derīgs visā Savienībā.
65 Padome un personas, kas iestājušās lietā tās atbalstam, atkārto savu nostāju, ka apstrīdētajā lēmumā iecerētais vienotais patents sniedz uzņēmumiem vienotu aizsardzību 25 dalībvalstu teritorijā un tādējādi uzlabo iekšējā tirgus darbību.
– Tiesas vērtējums
66 No LESD 326. panta pirmās daļas izriet, ka Savienībai piešķirtās kompetences īstenošanai saskaņā ar noteikumiem par ciešāku sadarbību ir jāatbilst ne tikai pārējiem Līgumu noteikumiem, bet arī tiem noteikumiem, ar kuriem ir piešķirta šī kompetence. Ciešākajai sadarbībai, par kuru ir celtas šīs prasības, līdz ar to ir jāatbilst LESD 118. pantam.
67 Ņemot vērā šo pienākumu ievērot LESD 118. pantu, ar attiecīgo ciešāko sadarbību ir jānosaka pasākumi, lai izveidotu vienotu Eiropas intelektuālā īpašuma tiesības apliecinošu dokumentu, ar kuru tiek nodrošināta vienota intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība.
68 Turpretī attiecībā uz LESD 118. pantā [divreiz] minēto formulējumu “visā Savienībā” ir jākonstatē, ka ar šo pantu piešķirtā kompetence šajā lietā tiek īstenota, piemērojot ciešāku sadarbību, un šis fakts pats par sevi nozīmē, ka šādi izveidotais Eiropas īpašuma tiesības apliecinošais dokuments, ar to piešķirtā aizsardzība un kārtība, kura tam tiek piemērota, būs spēkā nevis visā Savienībā, bet tikai to dalībvalstu teritorijā, kuras iesaistās šajā ciešākajā sadarbībā. Tas nekādi nav LESD 118. panta pārkāpums, bet gan sekas, kuras izriet no LESD 20. panta, kura 4. punktā ir noteikts, ka “ciešākas sadarbības procesā pieņemtie akti ir saistoši tikai iesaistītajām dalībvalstīm”.
69 Līdz ar to arguments par LESD 118. panta pārkāpumu nav pamatots.
Par apgalvoto LESD 326. panta otrās daļas pārkāpumu
– Lietas dalībnieku argumenti
70 Spānijas Karaliste un Itālijas Republika atgādina LESD 326. panta otrās daļas tekstu, saskaņā ar kuru ciešāka sadarbība “neapdraud iekšējo tirgu vai ekonomisko sociālo un teritoriālo kohēziju [un] tā nerada šķēršļus vai diskrimināciju tirdzniecībā starp dalībvalstīm un nerada traucējumus dalībvalstu savstarpējā konkurencē”.
71 Attiecīgā ciešākā sadarbība apdraudot visus šos principus un mērķus. Vienotas inovāciju aizsardzības izveide tikai daļā no Savienības veicinātu darbības, kas ir saistītas ar inovatīviem produktiem šajā Savienības daļā, no kā ciestu dalībvalstis, kuras nepiedalās.
72 Turklāt attiecīgā ciešākā sadarbība esot pamatā konkurences traucējumiem un uzņēmumu diskriminācijai, tādēļ ka apmaiņa ar inovatīviem produktiem saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 7. apsvērumā paredzētajiem valodas noteikumiem tiks atvieglota uzņēmumiem, kuri strādā vācu, angļu vai franču valodā. Paredzētā ciešākā sadarbība turklāt samazināšot to pētnieku mobilitāti, kuri nāk no dalībvalstīm, kuras nepiedalās šajā sadarbībā, vai no dalībvalstīm, kuru valsts valoda nav vācu, angļu vai franču, jo šajā lēmumā paredzētie valodas noteikumi šiem pētniekiem apgrūtinās piekļuvi informācijai par patentu piemērošanas jomu.
73 Turklāt tā apdraudēs Savienības ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, jo minētā ciešākā sadarbība traucēšot vienotas industriālās politikas attīstību un palielināšot atšķirības starp dalībvalstīm tehnoloģiju ziņā.
74 Padome, kā arī personas, kas iestājušās lietā tās atbalstam, uzskata, ka šis pamats ir balstīts uz spekulatīviem pieņēmumiem. Turklāt tirgus fragmentācijas iemesls esot nevis apstrīdētais lēmums, bet gan pašreizējā situācija, kurā ar Eiropas patentiem tiek piešķirta valsts aizsardzība. Turklāt tiktāl, ciktāl prasītājas pamato savus argumentus ar iecerētajiem valodas noteikumiem, to prasības esot nepieņemamas, jo apstrīdētajā lēmumā nav noteiktas galīgās šo valodas noteikumu raksturiezīmes.
– Tiesas vērtējums
75 Tā paša iemesla dēļ, kurš tika izklāstīts šī sprieduma 68. punktā, nevar tikt pamatoti apgalvots, ka tādēļ, ka priekšlikums izveidot vienotu patentu ir piemērojams dalībvalstīs, kuras iesaistās, nevis visā Savienībā, apstrīdētais lēmums apdraud iekšējo tirgu vai Savienības ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju.
76 Tiktāl, ciktāl, lai pierādītu šādu iekšējā tirgus apdraudējumu, kā arī diskrimināciju un konkurences traucējumus, prasītājas atsaucas arī uz valodas noteikumiem, kas ir iecerēti apstrīdētā lēmuma 7. apsvērumā, ir jākonstatē, ka šo noteikumu saderība ar Savienības tiesību normām nevar tikt izskatīta šajās prasībās.
77 Kā ir precizēts iepriekš minētā apstrīdētā lēmuma 7. apsvērumā, tajā aprakstītie valodas noteikumi atbilst tikai vienam Komisijas priekšlikumam, kuru papildina kompromisa elementi, kurus piedāvāja Savienības Padomi prezidējošā dalībvalsts, kad tika iesniegti lūgumi piemērot ciešāku sadarbību. Valodas noteikumi, kā tie ir izklāstīti šajā apsvērumā, pieņemot apstrīdēto lēmumu, bija tikai sagatavošanas stadijā, un tātad tie nav tā sastāvdaļa.
78 No tā izriet, ka argumenti par LESD 326. panta pārkāpumu daļēji ir nepamatoti un daļēji – nepieņemami.
Par apgalvoto LESD 327. panta pārkāpumu
– Lietas dalībnieku argumenti
79 Pretēji tam, kas ir noteikts LESD 327. pantā, ar attiecīgo ciešāko sadarbību, kā to apgalvo Spānijas Karaliste, netiekot ievērotas to dalībvalstu tiesības, kuras šādā sadarbībā nav iesaistījušās. Tostarp esot pārkāptas Spānijas Karalistes un Itālijas Republikas tiesības nākotnē piedalīties šajā ciešākajā sadarbībā, jo Padome dodot priekšroku tādiem valodas noteikumiem, kurus šīs divas dalībvalstis neatbalsta.
80 Padome un personas, kas iestājušās lietā tās atbalstam, uzskata, ka šis pamats ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, saskaņā ar kuru Spānijas Karalistei un Itālijas Republikai esot faktiski vai juridiski neiespējami piedalīties šajā sadarbībā.
– Tiesas vērtējums
81 Atbilstoši LESD 327. pantam, īstenojot ar apstrīdēto lēmumu atļauto ciešāko sadarbību, ir jāievēro Spānijas Karalistes un Itālijas Republikas – kā dalībvalstu, kuras šajā sadarbībā neiesaistās – “kompetenc[e], tiesības un pienākum[i]”.
82 Tomēr nekas apstrīdētajā lēmumā neskar šo divu dalībvalstu kompetenci, tiesības vai pienākumus. Tostarp par šo divu valstu kompetenču, tiesību un pienākumu pārkāpumu nevar tikt kvalificēts tas, ka šajā lēmumā norādītā nākotnes perspektīva ir ieviest valodas noteikumus, kuriem Spānijas Karaliste un Itālijas Republika nepiekrīt. Kaut arī patiešām ir svarīgi, lai ciešākas sadarbības sekas nebūtu tādu pasākumu noteikšana, kas dalībvalstīm, kuras nav iesaistījušās, liedz īstenot to kompetences un tiesības un izpildīt savus pienākumus, tad turpretī šādā sadarbībā iesaistītajām valstīm ir tiesības paredzēt noteikumus, kuriem nepiekristu dalībvalstis, kuras nav iesaistījušās, ja tās būtu šajā sadarbībā iesaistījušās.
83 Šādu noteikumu paredzēšana turklāt nepadara par neiespējamu dalībvalstīm, kuras nav iesaistījušās, pievienoties ciešākajai sadarbībai. Kā tas ir paredzēts LESD 328. panta 1. punkta pirmajā daļā, šāda pievienošanās ir pakļauta nosacījumam, ka tiek ievēroti to dalībvalstu, kas ir iesaistījušās šajā sadarbībā jau no tās sākuma, jau pieņemtie akti.
84 Turklāt ir jānorāda, ka Spānijas Karaliste un Itālijas Republika nav atspēkojušas apstrīdētā lēmuma 14. apsvēruma otrajā, trešajā un ceturtajā teikumā minētos faktus.
85 No tā izriet, ka nav pamatoti arī argumenti par LESD 327. panta pārkāpumu.
86 No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītāju izvirzītais ceturtais pamats to prasību par LES 20. panta 1. punkta un LESD 118., 326. un 327. panta pārkāpumu atbalstam ir jānoraida.
Piektais pamats par Savienības tiesu sistēmas neievērošanu
Lietas dalībnieku argumenti
87 Spānijas Karaliste atgādina, ka Savienības tiesu sistēmu veido pilnīgs tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru kopums, kura mērķis ir nodrošināt tās iestāžu aktu tiesiskuma pārbaudi. Padome, atļaujot ciešāku sadarbību, neprecizējot, kāds ir paredzētais tiesu režīms, esot pārkāpusi šo sistēmu. Kaut arī ir patiesi, ka katram atvasināto tiesību aktam nav jārada atsevišķa tiesu sistēma, Spānijas Karaliste tomēr uzskata, ka piemērojamais tiesu režīms ir jāprecizē aktā, ar ko tiek atļauts izveidot jaunu Eiropas intelektuālā īpašuma tiesības apliecinošu dokumentu.
88 Padome un personas, kas iestājušās lietā tās atbalstam, apgalvo, ka Tiesa 2011. gada 8. marta atzinuma 1/09 (Krājums I‑1137. lpp.) 62. punktā ir precizējusi, ka LESD 262. pantā ir paredzēta tikai iespēja izveidot īpašu prasības veidu strīdiem saistībā ar to Savienības tiesību aktu piemērošanu, ar kuriem ir radīts Eiropas intelektuālā īpašuma tiesības apliecinošs dokuments, taču tajā nav noteikts, ka ir jāizveido īpašs tiesu regulējums. Katrā ziņā neesot nekādas vajadzības lēmumā, ar ko tiek atļauts sākt ciešāku sadarbību, ietvert precizējumus par tā tiesu režīma noteikumiem, kurš tiks izveidots saistībā ar šo sadarbību.
Tiesas vērtējums
89 Ciešāko sadarbību, par kuru ir celtas šīs prasības, Padome ir atļāvusi saskaņā ar LESD 329. panta 1. punktu, proti, pēc Komisijas priekšlikuma un pēc Parlamenta piekrišanas saņemšanas.
90 Savukārt Komisijas priekšlikums bija pamatots ar to dalībvalstu lūgumiem, kuras vēlējās izveidot attiecīgo ciešāko sadarbību. Šajos lūgumos saskaņā ar LESD 329. panta 1. punktu bija jāprecizē “ierosinātās ciešākās sadarbības jom[a] un mērķ[i]”.
91 No lietas materiāliem izriet, ka gan iepriekš minētajos lūgumos, gan Komisijas priekšlikumā bija ietverti šie precizējumi. Tie ir pārņemti apstrīdētajā lēmumā, tostarp tā 6. un 7. apsvērumā.
92 Padomei nebija pienākuma apstrīdētajā lēmumā sniegt papildu informāciju par saturu, kādu attiecīgajam režīmam varētu pieņemt attiecīgajā ciešākajā sadarbībā iesaistītās dalībvalstis. Šī lēmuma vienīgais mērķis bija atļaut dalībvalstīm, kas iesniegušas attiecīgus lūgumus, uzsākt šo sadarbību. Tālāk šīm dalībvalstīm ir pienākums, vēršoties Savienības iestādēs saskaņā ar LES 20. pantā un LESD 326.–334. pantā paredzēto kārtību, ieviest vienoto patentu un noteikt ar to saistītos noteikumus, tostarp – attiecīgā gadījumā – īpašus noteikumus tiesu jomā.
93 Tātad arī piektais pamats ir jānoraida.
94 Tā kā nevar tikt apmierināts neviens no pamatiem, kurus savu prasību atbalstam ir izvirzījušas Spānijas Karaliste un Itālijas Republika, šīs prasības ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
95 Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padome ir prasījusi piespriest Spānijas Karalistei un Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tām šis spriedums nav labvēlīgs, ir jāpiespriež katrai no šīm dalībvalstīm segt savus tiesāšanās izdevumus un attiecīgi lietā C‑274/11 un lietā C‑295/11 atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus.
96 Saskaņā ar šī paša reglamenta 140. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) prasības noraidīt;
2) Spānijas Karaliste sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus lietā C‑274/11;
3) Itālijas Republika sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus lietā C‑295/11;
4) Beļģijas Karaliste, Čehijas Republika, Vācijas Federatīvā Republika, Īrija, Francijas Republika, Latvijas Republika, Ungārija, Nīderlandes Karaliste, Polijas Republika, Zviedrijas Karaliste, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
[Paraksti]