Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 22. janvārī iesniedza Corte di appello di Napoli (Itālija) – TJ/Balga Srl
(Lieta C-32/20)
Tiesvedības valoda – itāļu
Iesniedzējtiesa
Corte di appello di Napoli
Pamatlietas puses
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: TJ
Atbildētāja apelācijas instancē: Balga Srl
Prejudiciālie jautājumi
Vai ES Pamattiesību hartas 30. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka prettiesisku kolektīvo atlaišanu gadījumos ir jāatzīst tiesības uz tādu aizsardzību, ko raksturo efektivitātes, iedarbīguma, piemērotības un atturoša rakstura parametri, jo šie rekvizīti veido “Savienības tiesībās” paredzēto sodu raksturu pamatvērtību ievērošanas aizsardzībai, un kuriem valsts tiesību normai – vai piemērošanas praksei – kas nodrošina konkrēto soda pasākumu par katru prettiesisku atlaišanu, ir jāatbilst? Vai, attiecīgi, minētie parametri veido ārēju robežu, kas ir nozīmīga un izmantojama tiesvedībā sakarā ar darbībām, ko valsts tiesai atļauts veikt, lai valsts tiesisko regulējumu vai praksi, ar ko īsteno Direktīvu 98/59/EK 1 , pielāgotu ES tiesībām?
Vai nolūkā definēt aizsardzības līmeni, ko Savienības tiesiskais regulējums nosaka prettiesiskas kolektīvās atlaišanas gadījumā, ES Pamattiesību hartas 30. pants ir jāinterpretē, “pienācīgi” ievērojot un tātad uzskatot par nozīmīgu Skaidrojumos atgādinātās pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 24. panta būtisko saturu, kā tas izriet no Eiropas Sociālo tiesību komitejas nolēmumiem, un vai, attiecīgi, Savienības tiesībām ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums vai piemērošanas prakse, kas, izslēdzot pasākumu, kas paredz atjaunošanu darbavietā, ierobežo aizsardzību līdz vienkārši kompensējošam tiesību aizsardzības līdzeklim, kuram ir noteikts ar prioritāro darba stāža kritēriju samērots maksimālais apmērs, nepieļaujot tā kaitējuma atlīdzību, kas darba ņēmējam nodarīts viņa iztikas avota zaudēšanas dēļ?
Vai tātad valsts tiesai, kad tā izvērtē tādas valsts tiesību normas saderības pakāpi, ar kuru īsteno vai nosaka aizsardzības pasākumu prettiesisku kolektīvo atlaišanu gadījumā (izvēles kritēriju neievērošanas dēļ), ir jāņem vērā Eiropas Sociālajā hartā izstrādātais saturs, kas izriet no tās struktūru lēmumiem, un katrā ziņā jāuzskata par nepieciešamu aizsardzība, kas pilnīgi kompensē vai kurai vismaz ir tendence pilnīgi kompensēt ekonomiskās sekas, kuras izriet no darba līguma zaudēšanas?
Vai ES Pamattiesību hartas 20., 21., 34. un 47. pantam ir pretrunā tas, ka dalībvalsts ievieš tādu Direktīvas 98/59/EK īstenošanas tiesisko regulējumu vai piemērošanas praksi, kas tikai darba ņēmējiem, kuri pieņemti darbā pēc 2015. gada 7. marta un ir iesaistīti tajā pašā procedūrā, paredz sodu sistēmu, kas – atšķirībā no tā, kas nodrošināts pārējiem tai pašai procedūrai pakļautajiem, bet agrāk darbā pieņemtiem darba ņēmējiem – nepieļauj atjaunošanu darbavietā, un katrā ziņā, to seku atlīdzināšanu, kas izriet no ienākuma zaudēšanas un no sociālā nodrošinājuma zaudēšanas, atzīstot tikai kompensāciju, kuras apmērs noteikts, prioritāri pamatojoties uz darba stāža parametru, tātad diferencējot atkarībā no darbā pieņemšanas datuma, – tādu sodu, kas rada atšķirīgas aizsardzības pakāpes, kuras balstītas uz minēto kritēriju, nevis uz faktiskajām sekām, kas radušās pēc iztikas avota netaisnīga zaudējuma?
____________
1 Padomes Direktīva 98/59/EK (1998. gada 20. jūlijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu (OV 1998, L 225, 16. lpp.).