ĢENERĀLADVOKĀTA MELHIORA VATELĒ [MELCHIOR WATHELET]

SECINĀJUMI,

sniegti 2018. gada 4. oktobrī (1)

Lieta C‑493/17

Heinrich Weiss,

Jürgen Heraeus,

Patrick Adenauer,

Bernd Lucke,

Hans‑Olaf Henkel,

Joachim Starbatty,

Bernd Kölmel,

Ulrike Trebesius,

Peter Gauweiler,

Johann Heinrich von Stein,

Gunnar Heinsohn,

Otto Michels,

Reinhold von Eben‑Worlée,

Michael Göde,

Dagmar Metzger,

Karl‑Heinz Hauptmann,

Stefan Städter,

Markus C. Kerber

(Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Ekonomikas un monetārā politika – Eiropas Centrālās bankas (ECB) Lēmums (ES) 2015/774 – Otrreizējo tirgu valsts sektora aktīvu iegādes programma – Spēkā esamība – LESD 119. un 127. pants – ECB un Eiropas Centrālo banku sistēmas pilnvaras – Cenu stabilitātes saglabāšana – Samērīgums – LESD 123. pants – Eurozonas dalībvalstu monetārās finansēšanas aizliegums

Satura rādītājs

I. Ievads

II. Atbilstošās tiesību normas

A. Līgums par Eiropas Savienības darbību

B. Protokols par ECBS un ECB

C. Lēmums 2015/774

1. Lēmuma 2015/774 konsolidētais formulējums

2. Lēmuma 2015/774 apsvērumi un lēmumi, ar kuriem tie ir grozīti

a) Lēmuma 2015/774 apsvērumi

b) Lēmuma 2015/2101 apsvērumi

c) Lēmuma 2015/2464 apsvērumi

d) Lēmuma 2016/702 apsvērumi

e) Lēmuma 2017/100 apsvērumi

III. Pamatlietas faktiskie apstākļi

A. VSIP galvenās iezīmes

B. Tiesvedības pamatlietā un iesniedzējtiesas nolēmums

IV. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā

V. Vērtējums

A. Ievada piezīmes par Lēmuma 2015/774 atbilstīgo redakciju

B. Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

C. Par pirmo un otro prejudiciālo jautājumu

1. 2015. gada 16. jūnija spriedumā Gauweiler u.c. (C62/14, EU:C:2015:400) definētā analīzes sistēma

2. Par principu piemērošanu VSIP

a) Par tirgus dalībnieku pārliecības trūkumu

1) Par Lēmumā 2015/774 paredzēto garantiju atbilstību (pirmais prejudiciālais jautājums, ieskaitot a) un b) daļu)

2) Par obligāciju turēšanas līdz to termiņa beigām un obligāciju iegādes ar negatīvu ienesīgumu ietekmes neesamību (pirmā prejudiciālā jautājuma c) un d) apakšpunkts)

i) Par obligāciju turēšanu līdz to termiņa beigām

ii) Par obligāciju iegādi ar negatīvu ienesīgumu

3) Par to, ka iegādājamo vērtspapīru apgalvotā nosakāmība neietekmē Lēmuma 2015/774 spēkā esamību (pirmā prejudiciālā jautājuma a) daļa un otrais prejudiciālais jautājums)

b) Par pamudinājumu īstenot pareizu budžeta politiku

3. Secinājumi par pirmo un otro jautājumu

D. Par trešo un ceturto jautājumu

1. 2012. gada 27. novembra spriedumā Pringle (C370/12, EU:C:2012:756) un 2015. gada 16. jūnija spriedumā Gauweiler u.c. (C62/14, EU:C:2015:400) noteiktā analīzes sistēma

a) Par monetārās politikas definīciju

b) Par samērīguma principu un ar to saistītās pārbaudes tiesā apjomu

2. Par VSIP principu piemērošanu

a) Par ECB pilnvaru ievērošanu

1) Par VSIP mērķi un izmantotajiem instrumentiem

2) Par VSIP netiešajām sekām

i) Teorētiskās pārdomas par saikni starp monetāro politiku un ekonomikas politiku un pārbaudes tiesā apjomu

ii) Par VSIP garantijām, kas ierobežo tās ar ekonomikas politiku saistītās sekas

b) Par VSIP samērīgumu

1) Par VSIP spēju sasniegt ECBS mērķus un tās nepieciešamību

2) Par VSIP samērīgumu “stricto sensu”

3. Secinājumi par trešo un ceturto jautājumu

VI. Secinājumi

I.      Ievads

1.        Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Centrālās bankas Lēmuma (ES) 2015/774 (2015. gada 4. marts) par otrreizējo tirgu valsts sektora aktīvu iegādes programmu (2), kas grozīts ar Eiropas Centrālās bankas Lēmumu (ES) 2015/2101 (2015. gada 5. novembris) (3) un ar Eiropas Centrālās bankas Lēmumu (ES) 2016/702 (2016. gada 18. aprīlis) (4) (turpmāk tekstā – “Lēmums 2015/774”), spēkā esamību un LES 4. panta 2. punkta un LESD 119., 123., 125. un 127. panta interpretāciju, kā arī 4. protokola par Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtiem un Eiropas Centrālās bankas Statūtiem (5) (turpmāk tekstā – “protokols par ECBS un ECB”) 17.–24. panta interpretāciju.

2.        Šo lūgumu iesniedza Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa, Vācija) saistībā ar vairākām konstitucionālajām sūdzībām par dažādu Eiropas Centrālās bankas (ECB) lēmumu piemērojamību Vācijas Federatīvajā Republikā, par palīdzību, kuru Deutsche Bundesbank (Vācijas Federālā banka, Vācija) sniedza šo lēmumu ieviešanai, vai par tās apgalvoto bezdarbību to sakarā, kā arī apgalvoto Bundesregierung (Federālā valdība, Vācija) un Deutscher Bundestag (Federālā parlamenta apakšpalāta, Vācija) bezdarbību saistībā ar šo palīdzību un minētajiem lēmumiem.

3.        2015. gada 16. jūnija spriedums Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400) nenovēršami iekļaujas šīs jaunās lietas kontekstā. Proti, pirmkārt, Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa) no jauna ir vērsusies Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tiesvedībā, kuras mērķis ir konstatēt, ka ECB akts esot acīmredzami ultra vires un pretrunā Vācijas konstitucionālajai identitātei. Otrkārt, attiecīgie akti šajā lietā un lietā, kurā pasludināts 2015. gada 16. jūnija spriedums Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400), abi ir saistīti ar tā sauktajām ECB “nestandarta” programmām, kas neietilpstot monetārajā politikā un radot aizskārumu LESD 123. pantā noteiktajam monetārās finansēšanas aizliegumam.

4.        Tomēr 2015. gada 16. jūnija spriedums Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400) attiecās uz ECB paziņojumu presei saistībā ar lēmumu, ar ko tika atļauta eurozonas dalībvalstu izdotu valsts parādzīmju iegādes programma, kuru nosauca par “Outright Monetary Transactions” (tiešie monetārie darījumi; turpmāk tekstā – “TMD”) un kura netika – un līdz šai dienai vēl arvien nav tikusi – īstenota. Savukārt attiecīgā otrreizējo tirgu valsts sektora aktīvu iegādes programma (“public sector asset purchase programme”, turpmāk tekstā – “VSIP”) šajā lietā ne tikai ir oficiāli pieņemta, bet arī ir tikusi ieviesta vairāk nekā pirms trim gadiem. Turklāt TMD un VSIP piemīt objektīvas atšķirības gan attiecībā uz izsludināto mērķi un paredzētajiem tehniskajiem noteikumiem, gan uz attiecīgajām summām.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Līgums par Eiropas Savienības darbību

5.        Lietā būtiskie noteikumi galvenokārt ir paredzēti LESD Trešās daļas VIII sadaļā “Ekonomikas politika un monetārā politika”. Tādējādi saskaņā ar LESD 119. pantu:

“1.      Lai sasniegtu Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā izvirzītos mērķus, dalībvalstu un Savienības darbība saskaņā ar Līgumiem paredz izstrādāt ekonomikas politiku, kas balstās uz dalībvalstu ekonomikas politiku precīzu koordināciju, iekšējo tirgu un kopēju mērķu definēšanu, un kuru īsteno saskaņā ar principu, kas paredz atvērta tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence.

2.      Līdztekus iepriekš minētajam, kā arī saskaņā ar Līgumos paredzētajām procedūrām, šīs darbības paredz arī ieviest vienotu valūtu, euro, kā arī noteikt un veidot vienotu monetāro politiku un valūtas maiņas kursa politiku, kuras galvenais mērķis ir uzturēt stabilas cenas un, neietekmējot šo mērķi, atbalstīt Savienības vispārējo ekonomikas politiku saskaņā ar principu, kas paredz atvērta tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence.

3.      Šīs dalībvalstu un Savienības darbības saskan ar šādiem pamatprincipiem: stabilas cenas, stabila valsts finanšu un monetārā sistēma un stabila maksājumu bilance.”

6.        Savukārt LESD 123. panta 1. punktā dalībvalstu monetārās finansēšanas aizliegums ir noteikts šādi:

“1.      Aizliegts ir pieļaut konta pārtēriņu, kā arī aizliegti ir jebkādi citi kredīta pakalpojumi Eiropas Centrālajā bankā vai dalībvalstu centrālajās bankās (še turpmāk “valstu centrālās bankas”) Savienības iestāžu vai struktūru, dalībvalstu valdību, reģionālu, vietēju vai citu publisku iestāžu, vai citu publisku tiesību subjektu vai publisku uzņēmumu vajadzībām, kā arī Eiropas Centrālajai bankai un valstu centrālajām bankām ir aizliegts tieši pirkt parāda instrumentus no minētajām iestādēm.”

7.        ECB mērķi un galvenie uzdevumi LESD 127. pantā ir noteikti šādi:

“1.      Eiropas Centrālo banku sistēmas (turpmāk – “ECBS”) galvenais mērķis ir uzturēt cenu stabilitāti. Neietekmējot šo mērķi, ECBS atbalsta vispārējo ekonomikas politiku Savienībā, lai palīdzētu sasniegt Savienības mērķus, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā. ECBS darbojas saskaņā ar principu, kas paredz atvērta tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence, veicinot resursu efektīvu sadali, kā arī ievēro šā Līguma 119. pantā noteiktos principus.

2.      Galvenie uzdevumi, kas jāīsteno Eiropas Centrālo banku sistēmā, ir šādi:

–        definēt un īstenot Savienības monetāro politiku;

–        veikt valūtas maiņas operācijas atbilstīgi 219. pantam;

–        turēt un pārvaldīt dalībvalstu oficiālās ārvalstu valūtas rezerves;

–        veicināt norēķinu sistēmu vienmērīgu darbību.

[..]”

B.      Protokols par ECBS un ECB

8.        Protokolā par ECBS un ECB ir uzskaitīti ECB rīcībā esošie monetārās politikas instrumenti. Šajos instrumentos ir iekļautas atvērta tirgus operācijas un kredītoperācijas. Protokola par ECBS un ECB 18.1. pantā tās ir definētas šādi:

“Lai sasniegtu ECBS mērķus un veiktu tās uzdevumus, ECB un valstu centrālās bankas var:

–        darboties finanšu tirgos, vai nu veicot tiešus pirkšanas un pārdošanas darījumus (tūlītējos darījumos vai nākotnes darījumos), vai slēdzot atpirkšanas līgumus un aizdodot vai aizņemoties prasības un tirgojamus finanšu instrumentus, kas denominēti euro vai citās valūtās, kā arī dārgmetālus;

–        veikt kredītoperācijas ar kredītiestādēm un citiem tirgus dalībniekiem, aizdodot pret atbilstīgu nodrošinājumu.”

C.      Lēmums 2015/774

1.      Lēmuma 2015/774 konsolidētais formulējums

9.        ECB lēmums, kas ir Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa) uzdoto prejudiciālo jautājumu pamatā, ir Lēmums 2015/774. Kopš tā pieņemšanas 2015. gada 4. martā šīs lēmums tika grozīts ar Lēmumu 2015/2101, Lēmumu 2015/2464, Lēmumu 2016/702, kā arī Lēmumu 2017/100.

10.      Lēmuma 2015/774 1. pantā “VSIP izveide un darbības joma” ir noteikts:

“Eurosistēma ar šo izveido VSIP, kuras ietvaros Eurosistēmas centrālās bankas, ievērojot īpašus nosacījumus, iegādājas atbilstošus tirgojamos parāda vērtspapīrus 3. panta izpratnē no atbilstošiem darījuma partneriem, kā tie noteikti 7. pantā.”

11.      Lēmuma 2015/774 3. pantā “Tirgojamu parāda vērtspapīru atbilstības kritēriji” ir noteikts:

“1.      Euro denominēti tirgojami parāda vērtspapīri, ko emitējušas to dalībvalstu centrālās, reģionālās vai vietējās valdības, kuru valūta ir euro, atzītas aģentūras, kuras atrodas eurozonā, starptautiskas organizācijas, kuras atrodas eurozonā, un daudzpusējas attīstības bankas, kuras atrodas eurozonā, ir atbilstoši iegādei VSIP ietvaros, ko veic Eurosistēmas centrālās bankas, ar nosacījumu, ka tiek izpildītas 3. pantā noteiktās prasības. Īpašos apstākļos – nespējot veikt iegādi visā paredzētajā apjomā – ECB Padome var nolemt iegādāties citu struktūru, kuras atrodas eurozonā, emitētus tirgojamus parāda vērtspapīrus [..].

2.      Lai tirgojami parāda vērtspapīri būtu atbilstoši iegādei VSIP ietvaros, tie atbilst Eurosistēmas kredītoperācijām noteiktajiem tirgojamo aktīvu atbilstības kritērijiem saskaņā ar Eiropas Centrālās bankas Pamatnostādnes (ES) 2015/510 (ECB/2014/60) ceturto daļu ar nosacījumu, ka tiek izpildītas šādas prasības:

a)      tirgojamo parāda vērtspapīru emitentam vai garantijas devējam ir kredītnovērtējums, kas atbilst vismaz 3. līmeņa kredītspējai Eurosistēmas saskaņotajā reitingu skalā [..]

[..]

d)      ja atzītas [ārējā kredītnovērtējuma iestādes] sniegts emitenta, garantijas devēja vai emisijas kredītnovērtējums neatbilst vismaz 3. līmeņa kredītspējai Eurosistēmas saskaņotajā reitingu skalā, par atbilstošiem uzskata tikai tādus tirgojamos parāda vērtspapīrus, kurus emitējušas vai pilnībā garantējušas euro zonas dalībvalstu centrālās valdības finanšu palīdzības programmas ietvaros un kuriem ECB Padome saskaņā ar Pamatnostādnes ECB/2014/31 8. pantu ir apturējusi Eurosistēmas kredītspējas sliekšņa piemērošanu;

e)      ja tiek veikta esošas finanšu palīdzības programmas pārskatīšana, VSIP iegāžu atbilstību aptur, atsākot to tikai pozitīva pārskatīšanas rezultāta gadījumā.

3.      Lai parāda vērtspapīri 1. un 2. punkta nozīmē būtu atbilstoši iegādei VSIP ietvaros, to atlikušais termiņš attiecīgās Eurosistēmas centrālās bankas veiktas iegādes brīdī ir vismaz 1 gads, bet nepārsniedz 30 gadus. [..]

[..]

5.      Ir atļauta tirgojamu parāda instrumentu iegāde par nominālvērtību ar negatīvu ienesīgumu (vai zemāko iespējamo ienesīgumu), kas ir vienāds ar vai augstāks par noguldījumu iespējas procentu likmi. Tirgojamu parāda instrumentu iegāde par nominālvērtību ar negatīvu ienesīgumu (vai zemāko iespējamo ienesīgumu), kas ir zemāks par noguldījumu iespējas procentu likmi, ir atļauta, ciktāl nepieciešams.”

12.      Lēmuma 2015/774 4. panta 1. punktā “Ierobežojumi iegādes veikšanai” ir noteikts:

“Lai nodrošinātu atbilstošo vērtspapīru tirgus cenas veidošanos, tādu jaunas vai papildu emisijas vērtspapīru un tirgojamo parāda instrumentu iegāde, kuru atlikušais termiņš beidzas nedaudz pirms vai pēc emitējamo tirgojamo parāda instrumentu termiņa, nav pieļaujama laikposmā, ko noteiks ECB Padome (“pārtraukuma periods”). Sindicētu emisiju gadījumā pārtraukuma periodu, cik vien tas iespējams, cenšas ņemt vērā pirms emisijas.”

13.      Lēmuma 2015/774 5. panta “Iegādes ierobežojumi” 1. un 2. punkts ir formulēts šādi:

“1.      Ievērojot 3. panta noteikumus, tirgojamiem parāda vērtspapīriem, kas atbilst 3. pantā noteiktajiem kritērijiem, VSIP ietvaros pēc turējumu konsolidēšanas visos Eurosistēmas centrālo banku portfeļos piemēro emisijas proporcijas ierobežojumu katram starptautiskajam vērtspapīru identifikācijas numuram [ISIN (international securities identification number)]. Emisijas proporcijas ierobežojums ir šāds:

a)      50 % apmērā katram ISIN attiecībā uz atbilstošiem tirgojamiem parāda vērtspapīriem, kurus emitējušas atbilstošas starptautiskas organizācijas un daudzpusējas attīstības bankas;

b)      33 % apmērā katram ISIN attiecībā uz pārējiem atbilstošiem tirgojamiem parāda vērtspapīriem [..];

2.      Visiem tirgojamiem parāda vērtspapīriem, kuri ir atbilstoši iegādēm VSIP ietvaros un kuru atlikušie termiņi noteikti 3. pantā, piemēro šādu kopējo ierobežojumu pēc turējumu konsolidēšanas visos Eurosistēmas centrālo banku portfeļos:

a)      50 % apmērā no emitenta vērtspapīru atlikuma, ja emitents ir atbilstoša starptautiska organizācija vai daudzpusēja attīstības banka, vai

b)      33 % apmērā no emitenta vērtspapīru atlikuma, ja emitents nav atbilstoša starptautiska organizācija vai daudzpusēja attīstības banka.”

14.      Lēmuma 2015/774 6. pantā “Portfeļu sastāvs” ir precizēts:

“1.      Tirgojamos parāda vērtspapīrus, kas ir atbilstoši iegādei VSIP ietvaros, iegādājas tā, lai 10 % no to bilances vērtības veidotu atbilstošu starptautisku organizāciju un daudzpusēju attīstības banku emitēti vērtspapīri un 90 % no to bilances vērtības veidotu atbilstošu centrālo, reģionālo vai vietējo valdību un atzītu aģentūru emitēti vērtspapīri [..]. ECB Padome var pārskatīt minētās sastāva proporcijas. Atbilstošu starptautisku organizāciju, daudzpusēju attīstības banku un reģionālo un vietējo valdību emitētu parāda vērtspapīru iegādi veic tikai [dalībvalsts centrālā banka, kuras valūta ir euro (NCB)].

2.      NCB iegādājas 90 % no tirgojamo parāda vērtspapīru, kas ir atbilstoši iegādei VSIP ietvaros, iegāžu bilances vērtības, un atlikušos 10 % iegādājas ECB. Iegāžu sadalījums pa jurisdikcijām atbilst attiecīgajām daļām ECB kapitāla parakstīšanas atslēgā, kā minēts ECBS Statūtu 29. pantā.

3.      Eurosistēmas centrālās bankas VSIP ietvaros iegādājamo tirgojamo parāda vērtspapīru sastāvam piemēro specializācijas shēmu. Ja objektīvu apstākļu dēļ nav iespējams iekļauties minētajā shēmā, ECB Padome atļauj ad hoc novirzes no specializācijas shēmas vai nosaka citas izmaiņas, kas ir ieteicamas VSIP kopējo monetārās politikas mērķu sasniegšanas nolūkā. Katra NCB iegādājas tādu emitentu atbilstošos vērtspapīrus, kuri atrodas tās attiecīgajā jurisdikcijā. Atbilstošu starptautisku organizāciju un daudzpusēju attīstības banku emitētus vērtspapīrus var iegādāties visas NCB. ECB iegādājas vērtspapīrus, kurus emitējušas visu jurisdikciju centrālās valdības un atzītās aģentūras.”

15.      Saskaņā ar Lēmuma 2015/774 8. pantu “Caurredzamība”:

“1.      Eurosistēma sava nedēļas konsolidētā finanšu pārskata komentāru daļā ik nedēļu publicē VSIP ietvaros turēto vērtspapīru kopējo bilances vērtību.

2.      Eurosistēma ik mēnesi publicē savu VSIP turējumu vidējo svērto atlikušo termiņu, iedalot pēc emitenta rezidences un nodalot starptautiskās organizācijas un daudzpusējās attīstības bankas no citiem emitentiem.

3.      VSIP ietvaros turēto vērtspapīru bilances vērtība ik nedēļu tiek publicēta ECB interneta lapas atklātā tirgus operāciju sadaļā.”

2.      Lēmuma 2015/774 apsvērumi un lēmumi, ar kuriem tie ir grozīti

a)      Lēmuma 2015/774 apsvērumi

16.      Lēmuma 2015/774 2., 3. un 4. apsvērums ir formulēti šādi:

“(2)      ECB Padome 2014. gada 4. septembrī nolēma uzsākt trešo nodrošināto obligāciju iegādes programmu (turpmāk – “NOIP3”) un ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru iegādes programmu [asset-backed securities purchase programme] (turpmāk – “ABS iegādes programma”). Šo aktīvu iegādes programmu un 2014. gada septembrī ieviesto ilgāka termiņa refinansēšanas mērķoperāciju mērķis ir turpmāk uzlabot monetārās politikas transmisiju, atbalstīt eurozonas tautsaimniecības kreditēšanu, mīkstināt mājsaimniecību un uzņēmumu aizņēmumu nosacījumus un veicināt inflācijas atgriešanos aptuveni 2 % līmenī, kas atbilst ECB galvenajam mērķim, proti, uzturēt cenu stabilitāti.

(3)      ECB Padome 2015. gada 22. janvārī nolēma, ka aktīvu iegāde jāpaplašina, ietverot arī otrreizējo tirgu valsts sektora aktīvu iegādes programmu [public sector asset purchase programme] (turpmāk – “VSIP”). NCB proporcionāli savām attiecīgajām daļām ECB kapitāla atslēgā un ECB VSIP ietvaros var tieši iegādāties atbilstošus tirgojamos parāda vērtspapīrus no atbilstošiem darījuma partneriem otrreizējos tirgos. Šis lēmums tika pieņemts kā daļa no vienotās monetārās politikas, lai ņemtu vērā vairākus faktorus, kas būtiski palielinājuši lejupvērstus riskus attiecībā uz cenu attīstību vidēja termiņa perspektīvā, tādējādi apdraudot ECB galvenā mērķa – uzturēt cenu stabilitāti – sasniegšanu. Minētie faktori ir šādi – pieņemto monetārās politikas pasākumu radītā monetārā stimula apjoms nav sasniedzis plānoto, lielākā daļa faktiskās un gaidāmās inflācijas rādītāju – gan galvenie rādītāji, gan arī rādītāji, kuros nav iekļauti svārstīgie komponenti, piem., enerģija un pārtika, – ir pazeminājušies, tuvojoties vēsturiski zemākajam līmenim, un ir pastiprinājusies ievērojamā naftas cenu krituma iespējamā netiešā ietekme uz darba samaksu un cenām.

(4)      VSIP ir samērīgs pasākums, lai mazinātu riskus attiecībā uz cenu attīstību, jo tas vēl vairāk mīkstinās monetāros un finanšu nosacījumus, tostarp ar eurozonas nefinanšu sabiedrību un mājsaimniecību aizņēmumu nosacījumiem saistītos, tādējādi palielinot eurozonas kopējos izdevumus patēriņam un ieguldījumiem un veicinot inflācijas atgriešanos nedaudz zem 2 % līmeņa vidējā termiņā. Tā kā galvenās ECB procentu likmes ir viszemākajā līmenī un tiek uzskatīts, ka privātā sektora aktīvu iegādes programmām ir pamanāms, bet nepietiekams tvērums attiecībā uz dominējošajiem lejupvērstajiem riskiem, kas apdraud cenu stabilitāti, Eurosistēmas monetārās politikas pasākumi ir jāpapildina ar VSIP, kas ir instruments ar augstu transmisijas potenciālu attiecībā uz reālo tautsaimniecību. Tā kā VSIP sekmē portfeļa līdzsvarošanu, iegādes ievērojamais apjoms programmas ietvaros veicinās pamata monetārās politikas mērķa – mudināt finanšu starpniekus aktīvāk nodrošināt likviditāti starpbanku tirgiem un kreditēt eurozonas tautsaimniecību – sasniegšanu.”

b)      Lēmuma 2015/2101 apsvērumi

17.      Lēmuma 2015/2101 2. un 3. apsvērums ir formulēti šādi:

“(2)      ECB Padome 2015. gada 3. septembrī nolēma palielināt VSIP emisijas proporcijas ierobežojumu no 25 % uz 33 % katram ISIN, katrā atsevišķā gadījumā pārbaudot, vai katra ISIN 33 % turējums nerada situāciju, kurā parādu normālu restrukturizāciju ietekmētu Eurosistēmas centrālo banku bloķējošā mazākuma iegūšana.

(3)      Iecerētā VSIP emisijas proporcijas ierobežojuma palielinājuma mērķis ir veicināt VSIP pilnīgu un netraucētu īstenošanu, vienlaikus ļaujot atbilstošo tirgojamo parāda vērtspapīru tirgiem [ne]traucēti funkcionēt un novērst šķēršļus parādu normālai restrukturizācijai.”

c)      Lēmuma 2015/2464 apsvērumi

18.      Lēmuma 2015/2464 2.–5. apsvērumā ir noteikts:

“(2)      Saskaņā ar mērķi nodrošināt cenu stabilitāti ECB Padome 2015. gada 3. decembrī nolēma pārskatīt noteiktus VSIP raksturlielumus, lai nodrošinātu noturīgu inflācijas tendences tuvināšanos līmenim, kas vidējā termiņā ir zemāks par 2 %, bet tuvu tam. Pārskatīšana atbilst ECB Padomes pilnvarām monetārās politikas jomā un pienācīgi atspoguļo riska pārvaldības apsvērumu.

(3)      Attiecīgi, lai sasniegtu VSIP mērķus, ECB Padome nolēma pagarināt plānoto periodu VSIP ietvaros veiktajām iegādēm līdz 2017. gada marta beigām vai ilgāk un jebkurā gadījumā vismaz līdz brīdim, kad ECB Padome būs pārliecinājusies, ka vērojama noturīga inflācijas tendences noregulēšanās atbilstoši mērķim vidējā termiņā nodrošināt inflācijas līmeni zemāku par 2 %, bet tuvu tam. ECB Padome nolēma attiecīgi pagarināt arī plānoto periodu NOIP3 un ABS iegādes programmas ietvaros veiktajām iegādēm.

(4)      ECB Padome nolēma arī, ka, lai veicinātu VSIP fleksibilitāti un tādējādi atbalstītu iegāžu turpmāku raitu īstenošanu vismaz līdz tās plānotajām beigām, eurozonas reģionālā un vietējā līmeņa valdību emitētie euro denominētie tirgojamie parāda instrumenti būs atbilstoši regulārām iegādēm, ko VSIP ietvaros veic tās jurisdikcijas nacionālās centrālās bankas, kurā atrodas emisiju veikusī iestāde.

(5)      ECB Padome nolēma arī tik ilgi, kamēr tas būs nepieciešams, atkārtoti ieguldīt AIP ietvaros iegādāto vērtspapīru pamatsummas maksājumus, pienākot pamatā esošo vērtspapīru dzēšanas termiņam, tādējādi stimulējot labvēlīgus likviditātes apstākļus un veicinot atbilstošu monetārās politikas nostāju.”

d)      Lēmuma 2016/702 apsvērumi

19.      Lēmuma 2016/702 2.–5. apsvērumā ir precizēts:

“(2)      Saskaņā ar ECB Padomes mērķi nodrošināt cenu stabilitāti noteikti VSIP raksturlielumi ir jāgroza, lai nodrošinātu noturīgu inflācijas tendences tuvināšanos līmenim, kas vidējā termiņā ir zemāks par 2 %, bet tuvu tam. Izmaiņas atbilst ECB Padomes pilnvarām monetārās politikas jomā un pienācīgi atspoguļo riska pārvaldības apsvērumus.

(3)      Proti, lai sasniegtu VSIP mērķus, AIP ietvaros nodrošināto līdzekļu kopējais mēneša iegāžu apjoms jāpalielina līdz 80 mljrd. euro.

(4)      Jāpalielina arī atbilstošu starptautisku organizāciju un daudzpusējas attīstības banku emitētu tirgojamu vērtspapīru emitenta un emisijas proporcijas ierobežojumi. Jaunais ierobežojums tika noteikts tā, lai nodrošinātu, ka plānotās iegādes arī turpmāk būs proporcionālas VSIP mērķiem, ņemot vērā arī to, ka normālas parādu restrukturizācijas traucējumu risks ir ierobežots.

(5)      Sākot ar 2016. gada aprīli, starptautisku organizāciju un daudzpusējas attīstības banku emitētu atbilstošu tirgojamu vērtspapīru iegāžu un pārējo VSIP ietvaros veikto atbilstošu tirgojamu vērtspapīru iegāžu dalījums jāgroza, lai sasniegtu VSIP mērķus un nodrošinātu tās raitu īstenošanu VSIP darbības laikā atbilstoši tās palielinātajam iegāžu apjomam.”

e)      Lēmuma 2017/100 apsvērumi

20.      Lēmuma 2017/100 3.–6. apsvērums ir formulēti šādi:

“(3)      Ievērojot savas pilnvaras nodrošināt cenu stabilitāti, ECB Padome 2016. gada 8. decembrī nolēma, ka, lai sasniegtu AIP mērķus, būtu jākoriģē daži AIP parametri. Šīs korekcijas ievēro ECB Padomes [pilnvaras] monetārās politikas jomā, pilnībā atbilst Līgumos noteiktajiem Eurosistēmas centrālo banku pienākumiem un pienācīgi atspoguļo risku pārvaldības apsvērumus.

(4)      Proti, AIP ietvaros veikto iegāžu plānotais periods būtu jāpagarina līdz 2017. gada decembra beigām vai, ja nepieciešams, ilgāk, jebkurā gadījumā tās veicot līdz brīdim, kad ECB Padome būs pārliecinājusies, ka vērojama inflācijas līmeņa noturīga tuvināšanās tās mērķim vidējā termiņā sasniegt inflāciju zemāku par 2 %, bet tuvu tam.

(5)      Ar kopējo mēneša iegāžu palīdzību AIP ietvaros tirgum nodrošinātajiem līdzekļiem līdz 2017. gada marta beigām būtu jāpaliek 80 mljrd. euro apjomā. Ar 2017. gada aprīli AIP ietvaros veiktajām kopējām mēneša iegādēm būtu jāturpinās 60 mljrd. euro apjomā līdz 2017. gada decembra beigām vai, ja nepieciešams, ilgāk, jebkurā gadījumā tās veicot līdz brīdim, kad ECB Padome būs pārliecinājusies, ka vērojama inflācijas līmeņa noturīga tuvināšanās tās inflācijas mērķim. Prognozēm šajā laikā kļūstot mazāk labvēlīgām vai finanšu nosacījumiem neturpinot virzību uz noturīgu inflācijas līmeņa attīstību, ECB Padome plāno palielināt programmas apjomu un/vai ilgumu.

(6)      Lai AIP ietvaros nodrošinātu iegāžu raitu īstenošanu plānotajā periodā, VSIP termiņu robežas būtu jāpaplašina, no diviem līdz vienam gadam samazinot atbilstošo vērtspapīru mazāko atlikušo termiņu. Turklāt, ciktāl nepieciešams, būtu jāatļauj tādu vērtspapīru iegādes AIP ietvaros, kuru ienesīgums ir zemāks par ECB noguldījumu iespējas procentu likmi.”

III. Pamatlietas faktiskie apstākļi

A.      VSIP galvenās iezīmes

21.      Lēmumā 2015/774, par kuru ir iesniedzējtiesas uzdotie prejudiciālie jautājumi, VSIP tiek juridiski formalizēta. Šī pēdējā minētā ir viena no četrām paplašinātās aktīvu iegādes programmas (“Expanded Asset Purchase Programme”, turpmāk tekstā – “AIP”), kuru ECB izsludināja 2015. gada 22. janvārī, apakšprogrammām.

22.      Tātad līdzās esošajām obligāciju iegādes apakšprogrammām privātajā sektorā (6) AIP ir paredzēta valsts sektora obligāciju iegādei otrreizējos tirgos. Šis programmas veids tiek vispārēji kvalificēts kā “kvantitatīvā mīkstināšana” (“quantitative easing”) centrālās bankas naudas apmēra pieauguma dēļ, ko izraisa liela daudzuma obligāciju iegādes. ECB to nolēma 2015. gada janvārī, reaģējot uz spēcīgu lepujpēju spiedienu uz inflāciju eurozonā.

23.      VSIP galvenos raksturlielumus, kas ir paredzēti tagad spēkā esošajā Lēmuma 2015/774 redakcijā, kopsavilkuma veidā var uzskaitīt šādi:

–        Iegādei VSIP ietvaros atbilstīgas obligācijas ir euro denominēti tirgojami parāda vērtspapīri, ko emitējušas to dalībvalstu, kuru valūta ir euro, centrālās, reģionālās vai vietējās valdības, atzītas aģentūras, kuras atrodas eurozonā, starptautiskas organizācijas un daudzpusējas attīstības bankas, kuras atrodas eurozonā (7). Atbilstīgo obligāciju atlikušais termiņš sekundārajos tirgos veiktas iegādes brīdī ir vismaz viens gads un nepārsniedz trīsdesmit gadus (8).

–        Katrai obligācijai ir noteikts iegādes ierobežojums – principā 33 % katrā emisijā – it īpaši tāpēc, ka tādā veidā Eurosistēma nevar iegūt noteicošu bloķējošo mazākumu parāda pārstrukturēšanas procedūrās, kurās iesaistītas “kolektīvās rīcības klauzulas”. Turklāt Eurosistēma nekādā gadījumā nevar paturēt vairāk nekā 33 % no emitenta vērtspapīru atlikuma (9).

–        Tirgojamo parāda vērtspapīru emitentam (vai garantijas devējam) ir kredītnovērtējums, kas atbilst vismaz 3. līmeņa kredītspējai Eurosistēmas saskaņotajā reitingu skalā, lai tas būtu atbilstīgs VSIP (10).

–        Iegādes VSIP ietvaros tiek veiktas atkarībā no konkrētām sadalījuma atslēgām, kas ir noteiktas VSIP lēmumā. Pirmkārt, iegādes sastāv no 10 % obligāciju, ko emitējušas starptautiskas organizācijas un daudzpusējas attīstības bankas, un 90 % obligāciju, ko emitējušas dalībvalstu centrālās, reģionālās vai vietējās valdības un atzītas aģentūras. VSIP atbilstīgo obligāciju iegāžu, ko veic valstu centrālās bankas, grāmatvedības vērtība sasniedz 90 % (kas sadalīta starp eurozonas dalībvalstīm atkarībā no ECB kapitāla parakstīšanas sadalījuma atslēgas), un atlikušos 10 % iegādājas ECB. Neskaitot starptautiskās obligācijas, katra valsts centrālā banka iegādājas tikai obligācijas, kuras emitējuši šīs pašas valsts emitenti (11).

–        Riski un zaudējumi tiek sadalīti starp valstu centrālajām bankām 20 % no visām iegādēm apmērā (ko veido 10 % no pašas ECB iegādēm un 10 % no starptautisku organizāciju emitētu obligāciju, ko iegādājušās valstu centrālās bankas, iegādēm), tajā pašā laikā nekāds risku un zaudējumu sadalījums nav paredzēts atlikušajiem iegādātajiem 80 %, katrai valsts centrālajai bankai uzņemoties savus pašas riskus (12).

–        Visbeidzot vairākas tādas garantijas kā minimāls pārtraukuma periods (saukts arī par “embargo periodu” vai “blackout period”) ir precizētas 2015. gada 4. marta pamatnostādnēs (nepublicētās) par otrreizējo tirgu valsts sektora aktīvu iegādes programmu (BCE/2015/NP3) (turpmāk tekstā – “VSIP pamatnostādnes”).

B.      Tiesvedības pamatlietā un iesniedzējtiesas nolēmums

24.      Vairākas privātpersonu grupas iesniedza iesniedzējtiesā dažādas konstitucionālas sūdzības par dažādiem ECB lēmumiem saistībā ar AIP, par palīdzību, kādu Deutsche Bundesbank (Vācijas Federālā banka) sniedza šo lēmumu ieviešanai, vai apgalvoto bezdarbību minēto lēmumu sakarā, kā arī apgalvoto federālās valdības un federālā parlamenta apakšpalātas bezdarbību saistībā ar šo palīdzību un minētajiem lēmumiem.

25.      Prasītāji pamatlietā uzskata, ka VSIP esot pretrunā LESD 123. pantā nostiprinātajam dalībvalstu monetārās finansēšanas aizliegumam un kompetenču piešķiršanas principam saskaņā ar LES 5. panta 1. punktu, skatot to kopsakarā ar LESD 119. un 127. pantu. Turklāt lēmumos par VSIP esot pārkāpts Grundgesetz (Vācijas Pamatlikums) nostiprinātais demokrātijas princips un šī iemesla dēļ esot radīts aizskārums Vācijas konstitucionālajai identitātei.

26.      Iesniedzējtiesa norāda, ka, ja ar Lēmumu 2015/774 ir pārkāpts LESD 123. pants vai pārsniegtas ECB pilnvaras, tai būtu jākonstatē ECB pilnvaru acīmredzama un strukturāli būtiska pārsniegšana un līdz ar to būtu jāapmierina prasība pamatlietā. Tāpat tas būtu tad, ja zaudējumu sadalījuma kārtība, kas izriet no Lēmuma 2015/774, ietekmētu federālā parlamenta apakšpalātas budžeta pilnvaras.

27.      Šādos apstākļos Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un lūgt Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

IV.    Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā

28.      Tādējādi ar 2017. gada 18. jūlija lēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 15. augustā, Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa) nolēma uzdot šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [..] Lēmums [..] 2015/774 [..] redakcijā, kas ir ieviesta ar [..] Lēmumu [..] 2016/1041 [..], vai attiecīgi tā īstenošanas veids ir pretrunā LESD 123. panta 1. punktam?

Vai LESD 123. panta 1. punktam it īpaši ir pretrunā tas, ja [VSIP] ietvaros:

a)      sīka informācija par iegādēm tiek paziņota tā, ka tirgos rodas faktiska pārliecība, ka Eurosistēma daļēji iegādāsies dalībvalstu emitētas obligācijas;

b)      arī a posteriori netiek paziņota nekāda sīka informācija par to, vai tiek ievēroti minimālie termiņi laikā no parāda vērtspapīra laišanas sākotnējos tirgos līdz tā iegādei otrreizējos tirgos, kā rezultātā to nav iespējams pārbaudīt tiesā;

c)      visas iegādātās obligācijas nevis tiek pārdotas, bet gan tiek turētas līdz termiņa beigām un tādējādi izņemtas no tirgus;

d)      Eurosistēma iegādājas tirgojamus parāda vērtspapīrus par nominālvērtību ar negatīvu ienesīgumu?

2)      Vai [pirmajā jautājumā] minētais lēmums katrā ziņā ir pretrunā LESD 123. pantam tad, ja tā turpmāka īstenošana, ņemot vērā izmainītos apstākļus finanšu tirgos, it īpaši nepietiekamā iegādājamo parāda vērtspapīru piedāvājuma dēļ, prasa nemitīgi atvieglot sākotnēji piemērotos iegādes noteikumus un vairs nedarbojas Tiesas judikatūrā noteiktie ierobežojumi tādai obligāciju iegādes programmai kā VSIP?

3)      Vai [pirmajā jautājumā] minētais [..] Lēmums [..] 2015/774 pašreizējā redakcijā ir pretrunā LESD 119. pantam un 127. panta 1. un 2. punktam, kā arī Protokola par [ECBS un ECB] 17.–24. pantam, jo tas pārsniedz šajās normās noteiktās [ECB] pilnvaras monetārās politikas jomā un tāpēc iejaucas dalībvalstu kompetencē?

Vai ECB pilnvaru pārsniegšana it īpaši izriet no tā, ka:

a)      [pirmajā jautājumā] minētais lēmums, ņemot vērā VSIP apjomu, kas 2017. gada 12. maijā bija 1534,8 miljardi euro, būtiski ietekmē dalībvalstu refinansēšanas nosacījumus;

b)      [pirmajā jautājumā] minētais lēmums, ņemot vērā a) daļā minēto dalībvalstu refinansēšanas nosacījumu uzlabošanos un tās ietekmi uz komercbankām, ne tikai netieši ietekmē ekonomikas politiku, bet tā objektīvi konstatējamā ietekme liek pieņemt, ka programma ir vērsta ne vien uz monetārās politikas mērķiem, bet vismaz tādā pašā mērā – uz ekonomikas politikas mērķiem;

c)      [pirmajā jautājumā] minētais lēmums savas ievērojamās ietekmes uz ekonomikas politiku dēļ ir pretrunā samērīguma principam;

d)      [pirmajā jautājumā] minētajam lēmumam tādēļ, ka nav sniegts īpašs pamatojums, vairāk nekā divu gadu īstenošanas laikā nevar pārbaudīt tā pastāvīgu nepieciešamību un samērīgumu?

4)      Vai [pirmajā jautājumā] minētais lēmums katrā ziņā tāpēc ir pretrunā LESD 119. pantam un 127. panta 1. un 2. punktam, kā arī protokola par [ECBS un ECB] 17.–24. pantam, ka tā apjoms un īstenošana ilgāk nekā divus gadus, kā arī no tā izrietošā ietekme uz ekonomikas politiku liek citādi vērtēt VSIP nepieciešamību un samērīgumu un tādējādi no konkrēta brīža tas pārsniedz [ECB] pilnvaras monetārās politikas jomā?

5)      Vai [pirmajā jautājumā] minētajā lēmumā, iespējams, paredzētais neierobežotais risku sadalījums starp Eurosistēmas valstu centrālajām bankām centrālo valdību un tām pielīdzināmu emitentu obligāciju saistību neizpildes gadījumā ir pretrunā LESD 123. un 125. pantam, kā arī LES 4. panta 2. punktam, ja tā rezultātā var būt vajadzīga valstu centrālo banku rekapitalizācija ar budžeta līdzekļiem?”

29.      Rakstveida apsvērumus iesniedza H. Weiss u.c., B. Lucke u.c., J. H. von Stein u.c., ECB, Deutsche Bundesbank (Vācijas Federālā banka), Vācijas, Grieķijas, Francijas, Itālijas, Portugāles un Somijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Izņemot Somijas valdību, visi lietas dalībnieki pauda savu nostāju tiesas sēdē, kas notika 2018. gada 10. jūlijā. Turklāt arī P. Gauweiler sniedza savus argumentus.

V.      Vērtējums

A.      Ievada piezīmes par Lēmuma 2015/774 atbilstīgo redakciju

30.      Ar saviem jautājumiem Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa) lūdz Tiesu paust nostāju par Lēmuma 2015/774 spēkā esamību. Pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa precizē, ka tas attiecas uz Lēmumu 2015/774, kas ir grozīts ar Lēmumu 2015/2101 un Lēmumu 2016/702, kā arī ECB Lēmumu (ES) 2016/1041 (2016. gada 22. jūnijs) par Grieķijas Republikas emitētu vai pilnībā garantētu tirgojamu parāda instrumentu atbilstību un Lēmuma (ES) 2015/300 atcelšanu (BCE/2016/18) (13).

31.      Lai gan Lēmums 2016/1041 ir balstīts uz Lēmumu 2015/774, ar to nav tikuši veikti grozījumi tajā. Turpretī Lēmums 2015/774 ir ticis grozīts ar Lēmumu 2015/2464, kā arī ar Lēmumu 2017/100. Kaut gan iesniedzējtiesa tieši neatsaucas uz šiem diviem pēdējiem minētajiem lēmumiem, es uzskatu, ka tie ir jāņem vērā, lai atbildētu uz uzdotajiem jautājumiem.

32.      Proti, pirmajā jautājumā Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa) pievēršas Lēmumam 2015/774 “vai tā īstenošanas veidam”. Taču lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas brīdī Lēmums 2015/2464 un Lēmums 2017/100 jau bija pieņemti. Tātad tā īstenošana nenovēršami notika uz četru lēmumu, ar kuriem tika grozīta sākotnējā redakcija, pamata. Turklāt trešajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā Tiesai par “pirmajā jautājumā minēto” Lēmumu 2015/774 tā “pašreizējā redakcijā”, proti, 2017. gada 18. jūlijā. Visbeidzot Savienības tiesību interpretācija, kādu lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ierosina iesniedzējtiesa, no dažiem aspektiem, šķiet, ir balstīta uz Lēmuma 2015/774 jaunāko redakciju.

33.      Tātad es piekrītu Komisijas atzinumam, saskaņā ar kuru ir lietderīgāk vērtēt Lēmuma 2015/774 spēkā esamību redakcijā, kas bija spēkā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas brīdī, ar visām iezīmēm, kādas tam tolaik piemita.

B.      Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

34.      Iesākumā Itālijas valdība pirmām kārtām apgalvo, ka visi iesniedzējtiesas uzdotie prejudiciālie jautājumi esot nepieņemami. Tomēr es uzskatu, ka, izņemot piekto jautājumu, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

35.      Proti, norādu, ka šīs lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu neapstrīdami ir par Savienības tiesību interpretāciju un piemērojamību. Kā saistībā ar 2015. gada 16. jūnija spriedumu Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400) atgādināja Tiesa, tas nozīmē, ka Tiesas atbildei būs konkrēta ietekme uz pamatlietas risinājumu un ka, lai atrisinātu pamatlietu, pasludināmais spriedums kā jebkurš prejudiciālā kārtībā pieņemts spriedums būs saistošs iesniedzējtiesai attiecībā uz attiecīgo ECB aktu interpretāciju un spēkā esamību (14).

36.      Turklāt no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka valsts tiesai ir jāizskata īsts strīds, kurā netieši tiek izvirzīts jautājums par Savienības akta spēkā esamību. Tādējādi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu principā ir pieņemams (15).

37.      Lai gan pirmais, otrais un ceturtais jautājums ir par Lēmuma 2015/774 spēkā esamību, ņemot vērā it īpaši LESD 119., 123. un 127. punktu, iesniedzējtiesa tajos pauž šaubas, kuru pamatā drīzāk ir tā īstenošana, nevis pats lēmums. Tiesību akta likumība ir jāizvērtē, ņemot vērā faktiskos un tiesiskos apstākļus, kādi pastāvēja brīdī, kad tas tika pieņemts, un nevar būt atkarīga it īpaši no vērtējumiem par tā iedarbīguma pakāpi ar atpakaļejošu spēku (16). Kā Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, tas nozīmē, ka “pēc analoģijas, akta spēkā esamības vērtējumam, kas ir jāizdara Tiesai prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā, parasti ir jābalstās uz situāciju, kas pastāv šī akta pieņemšanas brīdī” (17).

38.      Tomēr no 2015. gada 16. jūnija sprieduma Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400) izriet, ka tad, kad ECB iegādājas valsts obligācijas sekundārajā tirgū, tās iesaistīšanās ir jāpapildina ar pietiekamām garantijām, lai to saskaņotu ar monetārās finansēšanas aizliegumu, kas izriet no LESD 123. panta 1. punkta (18). Turklāt programmu, ar kuru tiek atļauta šāda iegāde, drīkst likumīgi pieņemt un īstenot tikai ar nosacījumu, ka tajā ietvertie pasākumi ir samērīgi ar monetārās politikas mērķiem atbilstoši LESD 119. panta 2. punktam un 127. panta 1. punktam (19).

39.      Tātad apstākļi, uz kuriem iesniedzējtiesa atsaucas savā pirmajā prejudiciālajā jautājumā, ir saistīti ar garantijām, kuras var būt Lēmuma 2015/774 spēkā esamības priekšnosacījumi. Šajos apstākļos es uzskatu, ka tos var ņemt vērā. Turklāt tāds man šķiet arī otrais prejudiciālais jautājums, kas ir vērsts uz “Tiesas judikatūrā noteiktiem ierobežojumiem tādai obligāciju iegādes programmai kā VSIP”.

40.      Protams, šajā otrajā jautājumā ir ietverti neskaidrības elementi, jo tas ir vērsts uz iespējamu piemērojamo tiesību normu mīkstināšanu gadījumā, ja mainītos situācija finanšu tirgos. Tomēr tas atbilst objektīvai vajadzībai atrisināt strīdus, kas iesniedzējtiesai ir jāizskata (20), jo būtībā tajā ir atsauce uz garantijām, ar kuras ir jāparedz VSIP, lai netiktu pārkāpts LESD 123. pants. Tādējādi es uzskatu, ka tas ir pieņemams un ir jāaplūko kopā ar pirmo prejudiciālo jautājumu.

41.      Kas attiecas uz ceturto prejudiciālo jautājumu, tas būtībā attiecas uz VSIP piesaisti monetārajai politikai un Lēmuma 2015/774 samērīguma pārbaudi. Tātad, manuprāt, to var uzskatīt par pieņemamu un sniegt uz to lietderīgu atbildi, izskatot to kopā ar trešo jautājumu, kurā ir skarta tā pati problemātika.

42.      Turpretī es esmu piesardzīgāks attiecībā uz piektā prejudiciālā jautājuma pieņemamību. Proti, lai gan jautājumiem par Savienības tiesībām ir atbilstības pieņēmums, šis pieņēmums ir jāizslēdz, “ja ir acīmredzami, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem” (21).

43.      Tāpat kā ECB, Grieķijas, Francijas, Itālijas, Portugāles, Somijas valdības, kā arī Komisija, es konstatēju, ka piektais prejudiciālais jautājums attiecas uz neskaidru attīstību, turklāt no divējāda viedokļa raugoties. Pirmkārt, pieņēmums šī piektā jautājuma pamatā ir “Lēmumā [2015/774], iespējams, paredzētais” neierobežotais risku sadalījums starp eurozonas dalībvalstīm centrālo valdību un tām pielīdzināmu emitentu obligāciju saistību neizpildes gadījumā (22). Taču šāds neierobežots sadalījums VSIP ietvaros piemērojamo dokumentu tagadējā redakcijā nepastāv. Gluži pretēji, vēlme stingri ierobežot zaudējumu sadalījumu starp centrālajām bankām ir nemainīga no programmas izsludināšanas 2015. gada 22. martā (23).

44.      Otrkārt, pieņemot, ka tiktu pieņemts lēmums par šādu neierobežotu sadalījumu, pretrunas ar LES 123. un 125. pantu, kā arī LES 4. panta 2. punktu iespējamība, kā pati iesniedzējtiesa to ir precizējusi jautājuma formulējumā, rastos tikai tad, “ja [risku neierobežota sadalījuma] rezultātā var būt vajadzīga valstu centrālo banku rekapitalizācija ar budžeta līdzekļiem” (24). Tātad runa ir vienkārši par pieņēmumu, kura konkrētas izpausmes iespējamība līdz šim brīdim vēl nekādi nav pierādīta. Protams, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir konstatēta būtiska Deutsche Bundesbank (Vācijas Federālā banka) risku nodrošinājuma palielināšanās 2016. finanšu gadā. Tomēr iesniedzējtiesa precizē, ka šis lēmums tika pamatots ar apstākli, ka ECB Padomes 2016. finanšu gadā pieņemtie lēmumi par AIP paplašināšanu VSIP ietvaros esot radījuši papildu riskus. Taču ir jākonstatē, ka nevienā ar VSIP saistītajā lēmumā nav plānots neierobežots risku sadalījums. Tādējādi, tā kā nav papildu pierādījumu par iemesliem, kuru dēļ ir palielinājies Deutsche Bundesbank (Vācijas Federālā banka) risku nodrošinājums, nav iespējams konkretizēt tīri teorētisku pieņēmumu par valstu centrālo banku rekapitalizāciju VSIP rezultātā radušos saistību būtiskas neizpildes gadījumā.

45.      Tādējādi piektajā prejudiciālajā jautājumā izvirzītā problēma, manuprāt, ir tīri hipotētiska, jo gan juridiskais, gan faktiskais konteksts, kas padarītu nepieciešamu atbildi uz šo jautājumu, neatbilst pašreizējai situācijai, un tās rašanās iespējamība nav pietiekami droši pierādīta. Jebkurā gadījumā, ja būtu jāuzskata, ka neierobežots risku sadalījums ir situācija, kuras iespējamība būtu pietiekami pierādīta, quod non nav strīda, ka šis risku sadalījums vēl nav ticis konkretizēts nevienā Savienības tiesību normā un par to pat nav ticis paziņots. Kā šajos apstākļos Tiesa var paust nostāju par vēl neesoša noteikuma spēkā esamību?

46.      Tādējādi, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es uzskatu, ka šis piektais jautājums šajā kontekstā un tagad ir nepieņemams.

C.      Par pirmo un otro prejudiciālo jautājumu

1.      2015. gada 16. jūnija spriedumā Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400) definētā analīzes sistēma

47.      Pirmie divi prejudiciālie jautājumi būtībā ir par LESD 123. panta 1. punktā noteiktā valsts parāda monetārās finansēšanas aizlieguma ievērošanu.

48.      2015. gada 16. jūnija spriedumā Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400) šajā ziņā ir sniegta atbilstīga analīzes sistēma. Proti, neraugoties uz atšķirībām, kas nošķir VSIP no TMD, runa ir par divām valstu obligāciju iegādes sekundārajos tirgos programmām. Minētajā spriedumā Tiesa ir precizējusi ierobežojumus, kas ECB ir jāievēro, kad tā īsteno valsts obligāciju iegādes programmu. Turklāt vairākums lietas dalībnieku, kas iesniedza savus apsvērumus šajā tiesvedībā, piekrīt šai vērtējuma struktūrai.

49.      Vispirms Tiesa apstiprināja, ka ar LESD 123. panta 1. punktu ECBS ir aizliegts sniegt jebkādu finansiālu palīdzību dalībvalstij, neizslēdzot ECBS tiesības iegādāties valsts parāda vērtspapīrus sekundārajos tirgos (25).

50.      Tomēr Tiesa šai iespējai ir noteikusi divus ierobežojumus:

–        Pirmkārt, “ECBS nav tiesīga iegādāties valsts obligācijas sekundārajā tirgū apstākļos, kad faktiski tās iesaistīšanās radītu sekas, kas būtu pielīdzināmas tiešai valsts obligāciju iegādei no dalībvalstu iestādēm un struktūrām” (26). Tā tas būtu gadījumā, ja tirgus dalībniekiem, kuri var iegādāties valsts obligācijas primārajā tirgū, būtu pārliecība, ka ECBS šīs obligācijas pārpirks tādā termiņā un ar tādiem nosacījumiem, kas šiem tirgus dalībniekiem faktiski ļautu darboties kā ECBS starpniekiem, iegādājoties minētās obligācijas tieši no attiecīgās dalībvalsts iestādēm un struktūrām.

–        Otrkārt, ECB programma, ar kuru tiek atļauta valsts obligāciju iegāde sekundārajos tirgos, nedrīkst izraisīt to, ka dalībvalstīm varētu zust pamudinājums īstenot pareizu budžeta politiku. “Tā kā no LESD 119. panta 2. punkta, 127. panta 1. punkta un 282. panta 2. punkta izriet, ka, neietekmējot cenu stabilitātes mērķi, ECBS atbalsta vispārējās Savienības ekonomiskās politikas jomas, darbības, kuras ECBS veic, pamatojoties uz LESD 123. pantu, nevar pārkāpt šo politiku efektivitāti, attiecīgajām dalībvalstīm zaudējot pamudinājumu īstenot pareizu budžeta politiku” (27).

51.      No abiem šiem ierobežojumiem izriet, ka tad, kad ECB veic valsts obligāciju iegādi sekundārajos tirgos, tai iesaistīšanās ir jāpapildina ar pietiekamām garantijām, lai to saskaņotu ar monetārās finansēšanas aizliegumu, kas izriet no LESD 123. panta 1. punkta, no vienas puses, un garantijām, kuru mērķis ir ierobežot ECB programmas ietekmi uz pamudinājumu īstenot pareizu budžeta politiku, no otras puses (28).

2.      Par principu piemērošanu VSIP

52.      Valsts obligāciju iegādes darījuma sekundārajos tirgos, ko veic ECBS, principa tiesiskums nav apspriežams (29). Atbalsts tam ir atrodams protokola par ECBS un ECB 18. panta 1. punktā, ar kuru, “lai sasniegtu ECBS mērķus un veiktu tās uzdevumus, ļauj tai darboties finanšu tirgos, tostarp tieši pērkot un pārdodot tirgojamus instrumentus, kuros ietilpst valsts obligācijas, nenosakot šai atļaujai īpašus nosacījumus, izņemot gadījumus, kad netiek ievērots pats atvērtā tirgus darījumu raksturs” (30), kā arī Padomes Regulā (EK) Nr. 3603/93 (1993. gada 13. decembris), ar ko precizē definīcijas, lai piemērotu Līguma 104. pantā un 104.b panta 1. punktā [tagad LESD 123. un 125. pants] minētos aizliegumus (31). Proti, saskaņā ar šīs regulas septīto apsvērumu valsts obligāciju iegādes iespēja ir tieši paredzēta, jo tajā ir norādīts, ka “jo īpaši otrreizējā tirgū izdarītos pirkumus nedrīkst izmantot, lai apietu [LESD 123.] panta mērķi”.

53.      Tātad tādas programmas kā VSIP spēkā esamība ir atkarīga no garantijām, ar kādām tā ir papildināta. Konkrētāk – ir jāpārbauda, pirmkārt, to spēja kavēt valsts obligāciju tirgos aktīvos tirgus dalībniekus rīkoties faktiskikā ECBS starpniekiem, lai veiktu obligāciju tiešu iegādi no attiecīgās dalībvalsts iestādēm un struktūrām, un, otrkārt, nelikt dalībvalstīm zaudēt pamudinājumu īstenot pareizu budžeta politiku.

a)      Par tirgus dalībnieku pārliecības trūkumu

54.      Izņemot prasītājus pamatlietā, visas Savienības dalībvalstis un iestādes, kuras ir paudušas nostāju, uzskata, ka VSIP ir piedāvātas pietiekamas garantijas, lai kavētu to, ka valsts obligāciju iegādes sekundārajos tirgos sekas kļūtu līdzvērtīgas šādu obligāciju iegādes primārajos tirgos sekām. Es piekrītu šim vērtējumam.

1)      Par Lēmumā 2015/774 paredzēto garantiju atbilstību (pirmais prejudiciālais jautājums, ieskaitot a) un b) daļu)

55.      Pirmkārt, nav maznozīmīgs apstāklis, ka ECB Padomes kompetencē ir lemt par iesaistīšanās sekundārajos tirgos apjomu, sākumu, turpināšanu un apturēšanu, kas paredzētas VSIP. Tiesa šo faktoru nepārprotami ņēma vērā, vērtējot TMD programmas spēkā esamību (32). Proti, it īpaši no publiskajiem ziņojumiem par ECB Padomes monetārās politikas sanāksmēm izriet, ka VSIP pastāvīgi tiek neatkarīgi vērtēta un pielāgota, ciktāl tas ir nepieciešams izsludinātā mērķa sasniegšanai (33).

56.      Otrkārt, VSIP ir tikai viena no četrām AIP apakšprogrammām. Proti, valsts obligāciju iegāde sekundārajos tirgos, kas ar to tiek atļauta, ir pakārtota attiecībā uz trijām citām programmām, kuras attiecas uz privāto obligāciju iegādi (34). Apstāklis, ka atļautais valsts obligāciju iegāžu apjoms katru mēnesi tiek noteikts, pamatojoties uz iegāžu paredzamību trijās citās apakšprogrammās, ir faktors, ar ko tiek novērsta pārliecība, ka primārajos tirgos iegādātās valsts obligācijas tiks pārpirktas.

57.      Treškārt, VSIP selektivitātes neesamība arī palīdz nodrošināt šīs programmas konkrētas īstenošanas noteikumu neparedzamību, proti, – pretēji TMD – VSIP nav paredzēta selektīva obligāciju iegāde, bet gan tāda, kurā ir pārstāvētas visas eurozonas dalībvalstis. Atbilstoši Lēmuma 2015/774 6. panta 2. punktam iegāžu sadalījums starp dalībvalstīm atbilst attiecīgajām daļām ECB kapitāla parakstīšanas atslēgā, kā minēts protokola par ECBS un ECB 29. pantā (35).

58.      Ceturtkārt, nevar būt jautājuma par tirgus dalībnieku primārajos tirgos pārliecību par [obligāciju] pārpirkšanu, jo Lēmuma 2015/774 5. pantā uz valsts obligāciju iegādēm sekundārajos tirgos tiek attiecināti divi ierobežojumi – pēc turējumu konsolidēšanas visos ECBS centrālo banku portfeļos –, kas attiecas, pirmkārt, uz emisiju un, otrkārt, uz emitentu. Principā ar pirmo tiek atļauts obligāciju turējums līdz 33 % apmērā no vienas emisijas (36), bet ar otro ECBS tiek aizliegts turēt vairāk nekā 33 % no viena emitenta obligāciju atlikuma visā VSIP ilgumā (37). Papildus apstāklim, ka runa ir par maksimālo apmēru, nevis par pienākumu iegādāties valsts obligācijas šādās proporcijās, Lēmuma 2015/774 5. pantā paredzēto ierobežojumu sekas ir tādas, ka valsts obligācijas turētājam nevar būt pārliecības, ka ECBS varēs pārpirkt tā obligāciju, vai – gluži pretēji – šī pārpirkšana ir neiespējama abu iepriekš minēto maksimālo apmēru pārsniegšanas dēļ. Tas, ka ECBS risku pārvaldības komiteja ik dienas veic šo ierobežojumu pārbaudes, nodrošina šīs garantijas efektivitāti (38).

59.      Piektkārt, nosakot minimālo termiņu starp vērtspapīra emitēšanu primārajā tirgū un tā pārpirkšanu sekundārajos tirgos, tiek atbalstīts tas, ka valsts obligāciju emitēšanas nosacījumus nemaina pārliecība par to, ka šīs obligācijas pēc to emitēšanas iegādāsies ECBS (39). Šis termiņš ir nepieciešams, lai ļautu veidot tirgus cenu. Šāds pārtraukuma periods ir skaidri paredzēts Lēmuma 2015/774 4. panta 1. punktā un precizēts VSIP pamatnostādņu 15. pantā.

60.      Precīzas informācijas par šo periodu neesamība ir tā efektivitātes sine qua non priekšnosacījums. Pārtraukuma perioda ilguma izpaušana varētu ietekmēt iegāžu paredzamību un cenu veidošanu. Ciktāl darījumu saderīgumu ar tirgus cenām kontrolē ECBS risku pārvaldības komiteja (40), informācija, saskaņā ar kuru minimālais termiņš starp valsts obligācijas emitēšanu primārajā tirgū un tās iegādi sekundārajos tirgos tiek mērīts drīzāk dienās nekā nedēļās, man šķiet pietiekama, lai nodrošinātu Lēmuma 2015/774 saderīguma ar LESD 123. pantu pārbaudi tiesā (41). No vienas puses, ECBS risku pārvaldības komitejai ir vairāk nepieciešamo kompetenču un prasmju nekā tiesai, lai lemtu par cenas veidošanu tirgus apstākļos un līdz ar to – par pārtraukuma perioda atbilstību, lai to varētu nodrošināt. No otras puses, nevar izslēgt, ka pārtraukuma perioda precīza izpaušana – pat a posteriori – modinātu tirgos aktīvo tirgus dalībnieku cerības, kuras var apgrūtināt tirgus cenas veidošanos.

61.      Sestkārt, līdzsvars starp paziņotās informācijas veidu un izpausto elementu precizitātes pakāpi ļauj nodrošināt VSIP efektivitāti, vienlaikus kavējot to, ka primārajos tirgos aktīvie tirgus dalībnieki gūst pārliecību par valsts obligāciju pārpirkšanu sekundārajos tirgos.

62.      Tādus galvenos VSIP noteikumus kā ikmēneša iegādes apjoms, prognozētais AIP ilgums vai valsts obligāciju iegāžu sadalījuma starp eurozonas dalībvalstīm kritērijs vai iespējamu risku sadalījums 2015. gada 22. janvārī paziņoja ECB prezidents (42). Šis paziņojums ir daļa no AIP efektivitātes – tā mērķis ir stiprināt privātā un valsts sektora obligāciju iegāžu, kas ieviestas ar šo programmu, vēlamās sekas. Ar šo informāciju presei ECB apstiprina savas saistības novērst deflācijas tendences, ticami paskaidrojot šim nolūkam pieņemto darbību. Tas ir pasākums, ar kuru ECB paziņo reālajai tautsaimniecībai par VSIP radīto monetāro un finansiālo apstākļu mīkstināšanu. Ekonomikā to sauc par “signalizācijas kanālu”. Tas ļauj efektīvi nostiprināt kvantitatīvās mīkstināšanas programmas vēlamās sekas (43).

63.      Tomēr, kā savos rakstveida apsvērumos norāda ECB, šī paziņošana norisinās tikai makroekonomikas līmenī. Sniegtā informācija neļauj tirgus dalībniekiem, kuri var iegādāties valsts obligācijas primārajā tirgū, iegūt pārliecību, ka ECBS šīs obligācijas pārpirks tādā termiņā un ar tādiem nosacījumiem, kas tiem faktiski ļautu darboties kā ECBS starpniekiem, iegādājoties minētās obligācijas tieši no attiecīgās dalībvalsts iestādēm un struktūrām. Tiesas sēdē 2018. gada 10. jūlijā Deutsche Bundesbank (Vācijas Federālā banka) juridiskā dienesta direktors apstiprināja, ka, lai gan esot bijusi zināma paredzamība ECB paziņojumu dēļ – it īpaši par apstākli, ka VSIP ietvaros varētu iegādāties vienu trešdaļu valsts obligāciju, – tam neesot bijusi ietekme mikroekonomikas līmenī.

64.      Proti, VSIP noteikumi, par kuriem paziņojusi ECB, turpina būt vispārēji. Ikmēneša iegāžu apjoms AIP programmā ir indikatīva informācija, kas attiecībā uz iegādes datumu un periodu līdz beigu termiņam citādi netiek izklāstīta sīkāk. Turklāt iegādes ierobežojumu izmantošanas pakāpe attiecībā uz emisiju un emitentu arī netiek paziņota. Visbeidzot, lai gan VSIP obligāciju portfelis tiek publicēts ik nedēļu, tas tiek darīts tikai apkopotā veidā (44), savukārt vidējais svērtais atlikušais termiņš tiek publicēts ik mēnesi, iedalot emitentus atkarībā pēc rezidences (45). Kā ECB paskaidroja 2018. gada 10. jūlija tiesas sēdē, ECB tīmekļvietnē publicētajai informācijai ir jābūt pietiekamai, lai tirgos aktīvie tirgus dalībnieki zinātu, kādi vērtspapīri ir ECBS rīcībā, nevis konkrētas iegādes praksi.

65.      Šīs dažādās garantijas, manuprāt, dod iespēju izvairīties no tā, ka valsts obligāciju emitēšanas nosacījumus ietekmētu pārliecība par to, ka šīs obligācijas pēc to emitēšanas pārpirks ECBS. Tādējādi tās ļauj izslēgt, ka tādas programmas kā VSIP īstenošanai būtu līdzvērtīgas sekas kā programmas, kurā valsts obligāciju iegāde notiek tieši no dalībvalstu iestādēm un struktūrām, sekām.

2)      Par obligāciju turēšanas līdz to termiņa beigām un obligāciju iegādes ar negatīvu ienesīgumu ietekmes neesamību (pirmā prejudiciālā jautājuma c) un d) apakšpunkts)

66.      Pirmā prejudiciālā jautājuma izklāstā iesniedzējtiesa jautā par to, kādā veidā VSIP tiesiskumu no LESD 123. panta 1. punkta skatpunkta var ietekmēt, pirmkārt, visu iegādāto obligāciju turēšana līdz to termiņa beigām un, otrkārt, tirgojamu parāda vērtspapīru iegāde par nominālvērtību ar negatīvu ienesīgumu. Es neuzskatu, ka šie faktori varētu padarīt Lēmumu 2015/774 spēkā neesošu.

i)      Par obligāciju turēšanu līdz to termiņa beigām

67.      Attiecībā uz obligāciju turēšanu līdz to termiņa beigām Tiesa lietā, kurā pasludināts 2015. gada 16. jūnija spriedums Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400), nosprieda, ka, izvērtējot TMD spēkā esamību, iespējai turēt obligācijas līdz to termiņa beigām nav izšķirošas nozīmes, “jo šī iespēja ir pakļauta tam, lai šāda darbība būtu nepieciešama paredzēto mērķu sasniegšanai, un tā katrā ziņā neļauj iesaistītajiem tirgus dalībniekiem būt pārliecinātiem par to, ka ECBS šīs tiesības izmantos” (46). Turklāt Tiesa ir atgādinājusi, ka protokola par ECBS un ECB 18. panta 1. punktā šāda prakse nekur nav aizliegta un tajā nav paredzēts, ka izdevēja dalībvalsts atteiktos no sava parāda maksājuma brīdī, kad obligācijām būs iestājies termiņš (47).

68.      Jākonstatē, ka protokola par ECBS un ECB 18. panta 1. punktā ir tieši paredzēta iespēja pirkt un pārdot tirgojamos parāda vērtspapīrus kapitāla tirgos nākotnes darījumos, neizvirzot šai iespējai nekādus priekšnosacījumus. Šajos apstākļos pretēji tam, ko ierosina iesniedzējtiesa, man nešķiet, ka darījuma izņēmuma raksturs ir priekšnosacījums tam, ka obligāciju turēšana līdz to termiņa beigām neietekmē tādas programmas kā VSIP tiesiskumu. Turpretī ir prasīts, lai tā atbilstu attiecīgās programmas mērķim.

69.      Man šķiet, ka šajā lietā tā ir. Sākumā es konstatēju, ka VSIP pamatnostādnēs ir apstiprināts, ka ECBS, īstenojot šo programmu, jebkurā brīdī drīkst pārdot iegādātos vērtspapīrus monetārās politikas apsvērumu dēļ (48). Turklāt Lēmuma 2015/774 3. panta 3. punktā ir atļauts iegādāties vērtspapīrus, kuru atlikušais termiņš ir no 1 gada līdz 30 gadiem un 364 dienām. Tik plaša vērtspapīru sadalījuma dēļ tirgus dalībnieki nevar būt pārliecināti, ka ECBS paturēs visas obligācijas līdz to termiņa beigām.

70.      It īpaši man šķiet, ka iegādāto vērtspapīru turēšana līdz to termiņa beigām var atbilst VSIP mērķim. Proti, VSIP mērķis ir cenu stabilitātes saglabāšana. Precīzāk – Lēmuma 2015/774 4. apsvērumā ir piebilde, ka, “tā kā VSIP sekmē portfeļa līdzsvarošanu, iegādes ievērojamais apjoms programmas ietvaros veicinās pamata monetārās politikas mērķa – mudināt finanšu starpniekus aktīvāk nodrošināt likviditāti starpbanku tirgiem un kreditēt eurozonas tautsaimniecību – sasniegšanu”.

71.      Ņemot vērā šo īpašo mērķi, es piekrītu Vācijas valdībai, kurai šķiet ticami, ka iegādātie aktīvi ir pārdodami tālāk tikai tad, ja to iegādes sekas attiecībā uz monetāro politiku vairs nebūtu apdraudētas (49). Šādas sekas prasa pietiekami palielināt likviditāti tirgū, lai sekmētu portfeļa līdzsvara atjaunošanu un līdz ar to arī to, lai iegādātie vērtspapīri netiktu priekšlaicīgi pārpirkti. Tātad valsts obligāciju – pat to lielākās daļas – turēšana līdz to termiņa beigām, manuprāt, ir saderīga ar VSIP izvirzīto mērķi.

ii)    Par obligāciju iegādi ar negatīvu ienesīgumu

72.      Lēmuma 2015/774 3. panta 5. punktā ir atļauta tirgojamu parāda instrumentu iegāde par nominālvērtību ar negatīvu ienesīgumu, kas ir augstāks vai vienāds attiecībā pret noguldījumu iespējas procentu likmi. Man nešķiet, ka šīs iespējas dēļ ir apiets monetārās finansēšanas aizliegums, kas izriet no LESD 123. panta 1. punkta.

73.      Vispirms ir jāatgādina, ka atvērtā tirgus operācijas, kuru veikšana ir ECB pienākums, tai nenovēršami nozīmē zaudējumu riskus, un tā tas ir neatkarīgi no izziņotā ienesīguma (50). Turklāt ECB attiecībā uz VSIP ir skaidri norādījusi, ka priekšroka ir jādod tādu vērtspapīru iegādei, kuriem ir pozitīva ienesīguma likme (51).

74.      Turpinājumā – tā kā dažu eurozonas dalībvalstu obligācijas tirgus apstākļu dēļ ir emitētas ar negatīvu likmi, aizliegums iegādāties to vērtspapīrus būtu pretrunā atvērtā tirgus principam, kuram saskaņā ar protokola par ECBS un ECB 18. panta 1. punktu ir jābūt noteicošajam ECBS darbībā kapitāla tirgū (52). Kā uzsver ECB un Komisija, obligāciju ar negatīvu ienesīgumu izslēgšana no VSIP būtu pretrunā tirgus neitralitātes principam, kurš ir daļa no principa, kas paredz atvērta tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence, un kas ir ECBS darbības priekšnosacījums atbilstoši LESD 127. panta 1. punktam (53).

75.      Visbeidzot, kā pamatoti norāda Vācijas valdība, atsacīšanās iegādāties valsts obligācijas, kas ir emitētas ar negatīvu [ienesīguma] likmi, būtu pretrunā VSIP galvenajam elementam, kurā ir paredzēta visu eurozonas dalībvalstu valsts obligāciju iegāde, kas nodrošina monetārās politikas mērķa sasniegšanu.

76.      Šādos apstākļos valsts obligāciju ar negatīvu ienesīgumu iegādes, manuprāt, nav pretrunā LESD 123. panta 1. punktam.

3)      Par to, ka iegādājamo vērtspapīru apgalvotā nosakāmība neietekmē Lēmuma 2015/774 spēkā esamību (pirmā prejudiciālā jautājuma a) daļa un otrais prejudiciālais jautājums)

77.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka salikums, ko veido paziņotais AIP kopējais apjoms, tā sadale saskaņā ar ECB kapitāla parakstīšanas sadalījuma atslēgu un valsts obligāciju iegādes aizņemtā nemainīgā daļa AIP ļaujot iepriekš noteikt attiecīgās dalībvalsts valsts sektorā emitēto obligāciju ikmēneša iegāžu apjomu. Šajā kontekstā valsts obligāciju trūkums, kuras var iegadāties, ņemot vērā nosacījumu stingrību attiecībā uz atbilstību atlikušā termiņa un ienesīguma dēļ, kā arī noteikumu, ar kuru ECBS veiktajām iegādēm ir noteikts ierobežojums 33 % no vienas emisijas apjoma, ļaujot tirgus dalībniekiem iegūt faktisku pārliecību attiecībā uz konkrētiem vērtspapīriem, kuru iegāde notiks VSIP ietvaros.

78.      Man nešķiet, ka šī nevis juridiskā, bet faktiskā iespējamā pārliecība, kas balstīta uz ECB paziņotajiem noteikumiem kopā ar novēroto vērtspapīru iegādes praksi no VSIP stāšanās spēkā brīža, var padarīt Lēmumu 2015/774 spēkā neesošu.

79.      Vispirms, lai gan pārliecība par valsts obligāciju iegādi pastāv, tai piemīt makroekonomisks, nevis mikroekonomisks raksturs (54). Turklāt, šķiet, ka vērtējumos, uz kuriem balstās iesniedzējtiesa, nav ņemts vērā – vismaz pietiekamā apmērā – apstāklis, ka daļa iegāžu, kas veiktas saskaņā ar VSIP, attiecas uz obligācijām, kuras nav emitējušas dalībvalstu centrālās valdības (55).

80.      Turpinot – šī iespējamā pārliecība ir iespējama tikai pieejamo vērtspapīru trūkuma dēļ. Pieņemot, ka šis trūkums būtu pierādīts (56) un ka būtu pierādīts, ka tas ļauj ar pārliecību izdarīt secinājumus par konkrētu valsts obligāciju iegādi, ņemot vērā šos konstatējumus, būtu jāpārbauda Lēmumā 2015/774 paredzēto garantiju efektivitāte, pamatojoties uz faktiskiem apstākļiem, kas radušies pēc tā pieņemšanas. Taču, kā es atgādināju lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamības pārbaudē, tiesību akta likumība ir jāizvērtē, ņemot vērā faktiskos un tiesiskos apstākļus, kādi pastāvēja brīdī, kad tas tika pieņemts, un tā nevar būt atkarīga it īpaši no vērtējumiem par tā iedarbīguma pakāpi ar atpakaļejošu spēku (57).

81.      Kad pasākuma sekas tā pieņemšanas brīdī nevar precīzi paredzēt, kompetentās iestādes veikto novērtējumu var apstrīdēt tikai tad, ja tas ir acīmredzami kļūdains, ņemot vērā elementus, kas bija tās rīcībā attiecīgā tiesiskā regulējuma pieņemšanas brīdī (58). Šajā gadījumā man nešķiet, ka Lēmums 2015/774 ir “acīmredzami kļūdaina” novērtējuma rezultāts. Savukārt netika apstrīdēts, kā ir norādīts Lēmuma 2015/774 preambulā, ka tas tika pieņemts situācijā, kurā “galvenās ECB procentu likmes [bija] viszemākajā līmenī un ti[ka] uzskatīts, ka privātā sektora aktīvu iegādes programmām ir pamanāms, bet nepietiekams tvērums attiecībā uz dominējošajiem lejupvērstajiem riskiem, kas apdraud cenu stabilitāti” (59). Šajos apstākļos varēja pamatoti uzskatīt, ka “Eurosistēmas monetārās politikas pasākumi ir jāpapildina ar VSIP, kas ir instruments ar augstu transmisijas potenciālu attiecībā uz reālo tautsaimniecību” (60). Garantijas, ar kādām ir papildināta VSIP, mani pilnībā pārliecina par to, ka ECB novērtējums Lēmuma 2015/774 pieņemšanas brīdī bija pārdomāts un samērīgs.

82.      Protams, man ir zināms apgalvojums, kuru ģenerāladvokāts M. Bobeks [M. Bobek] nesen pauda secinājumos lietā Confédération paysanne u.c. (C‑528/16, EU:C:2018:20) un saskaņā ar kuru nav tā, ka jebkādai vēlākai attīstībai vairs nav nozīmes, vērtējot Savienības tiesību akta spēkā esamību (61). Tātad pastāvot pienākums pastāvīgi atjaunināt tiesību aktus, kuru [negrozīšana] “ārkārtējos tehniskās vai sociālās nereaģēšanas gadījumos” var izraisīt to atzīšanu par spēkā neesošiem (62).

83.      Tomēr mūsu gadījums ir atšķirīgs, jo Lēmumā 2015/774 ir izdarīti dažādi secīgi grozījumi, ar kuriem, iespējams, tika mīkstināti sākotnējie iegādes noteikumi, bet arī tika veicināta tā spēkā esamībai nepieciešamo garantiju efektivitātes saglabāšana. It īpaši es domāju par vērtspapīru [skaita] no vienas emisijas turēšanas paaugstināšanu (63) vai par reģionālā un vietējā līmeņa valdību emitēto obligāciju iekļaušanu atbilstošajos aktīvos (64). Ar šiem pasākumiem teorētiski var novērst vai vismaz samazināt pieejamo vērtspapīru trūkumu. Turklāt tāds bija apsvērums, kas tika skaidri izvirzīts otra minētā grozījuma atbalstam. Proti, saskaņā ar publisko ziņojumu par 2015. gada 2. un 3. decembrī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi “tika uzskatīts, ka [reģionālā un vietējā līmeņa valdību emitēto obligāciju iekļaušana atbilstošajos aktīvos] palīdzēs novērst jebkādu spriedzi, kas var rasties vērtspapīru pieejamības sakarā” (65).

b)      Par pamudinājumu īstenot pareizu budžeta politiku

84.      Šajā sava vērtējuma posmā es uzskatu, ka VSIP atļauto valsts obligāciju iegādei sekundārajos tirgos nav līdzvērtīgas sekas kā šāda veida obligāciju tiešai iegādei no dalībvalstu valsts iestādēm un struktūrām. Tomēr, lai VSIP nebūtu pretrunā LESD 123. panta 1. punktā noteiktajam monetārās finansēšanas aizliegumam, arī garantiju, kas papildina VSIP, sekām ir vienīgi jāpamudina īstenot pareizu budžeta politiku.

85.      Papildus tam, ka tādas programmas kā VSIP sekas attiecībā uz pamudinājumu īstenot pareizu budžeta politiku jau ir ierobežotas ar ECBS tiesībām jebkurā brīdī atkārtoti pārdot nopirktās obligācijas (66) vai lemt par programmas apturēšanu, trīs šīs programmas iezīmes man šķiet būtiskas.

86.      Pirmkārt, Lēmuma 2015/774 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka VSIP ietvaros tirgojamo parāda vērtspapīru emitentam vai garantijas devējam ir kredītnovērtējums, kas atbilst vismaz 3. līmeņa kredītspējai Eurosistēmas saskaņotajā reitingu skalā. Ja tāda nav, Lēmuma 2015/774 3. panta 2. punkta d) apakšpunktā ir precizēts, ka atbilstoši ir tikai tādi tirgojamie parāda vērtspapīri, kurus emitējušas vai pilnībā garantējušas eurozonas dalībvalstu centrālās valdības finanšu palīdzības programmas ietvaros un kuriem ECB Padome saskaņā ar ECB Pamatnostādnes ECB/2014/31 (2014. gada 9. jūlijs) par papildu pagaidu pasākumiem attiecībā uz Eurosistēmas refinansēšanas operācijām un nodrošinājuma atbilstību, kā arī grozījumiem Pamatnostādnē ECB/2007/9, 9. pantu ir apturējusi Eurosistēmas kredītspējas sliekšņa piemērošanu (67).

87.      Šī prasība ir svarīga garantija attiecībā uz pamudinājumu īstenot pareizu budžeta politiku. Proti, ja valsts obligāciju emitents vairs neīsteno pareizu budžeta politiku, pastāv risks, ka emitētās obligācijas var zaudēt šo kredītspējas reitingu. Šādas zaudēšanas rezultāts automātiski būtu šo obligāciju iegādes beigas (68).

88.      Otrkārt, iegādes visu eurozonas dalībvalstu valsts emitentu starpā ir sadalītas saskaņā ar objektīvu un no ekonomiskās situācijas vai to budžeta politikas neatkarīgu kritēriju, proti, ar ECB kapitāla sadalījuma atslēgu. Tādējādi VSIP nevar interpretēt kā palīdzības mehānismu dalībvalstīm, kurām ir finansiālas grūtības. Vispārējais ierobežojums attiecībā uz emitentu, kas noteikts Lēmuma 2015/774 5. panta 2. punktā, vēl vairāk palielina šo garantiju, padarot eurozonas dalībvalstis atkarīgas no privāto ieguldītāju pieprasījuma pēc lielākās daļas to [dalībvalstu] emitēto obligāciju.

89.      Treškārt, riska sadalījuma ierobežošana attiecībā uz pašas ECB veiktajām iegādēm un starptautisko organizāciju obligāciju iegādēm, proti, 20 % no VSIP, arī palīdz saglabāt pamudinājumu īstenot pareizu budžeta politiku. Proti, kā savos rakstveida apsvērumos norāda Deutsche Bundesbank (Vācijas Federālā banka), 80 % saskaņā ar VSIP veikto iegāžu gadījumā iespējamos zaudējumus vai attiecīgās centrālās bankas rekapitalizācijas izdevumus sedz vietējie nodokļu maksātāji vai citi valsts aizdevuma kreditori. Taču tas ir VSIP “galvenais parametrs” (69).

90.      Protams, šis risku sadalījums nav tieši formulēts Lēmumā 2015/774. Tomēr tas ir skaidri norādīts ECB prezidenta 2015. gada 22. janvāra ievadrunā preses konferencē un ECB 2015. gada 22. janvāra un 2016. gada 10. marta informācijā presei. Turklāt ECB uzskata, ka zaudējumu, kas, iespējams, ir radušies eurozonā esošu starptautisku organizāciju un daudzpusēju attīstības banku emitētu obligāciju iegādes dēļ, sadalījums starp Eurosistēmas centrālajām bankām ir atspoguļots arī nepublicētajā ECB 2015. gada 19. novembra lēmumā par zaudējumu, kas radušies, veicot monetārās politikas darījumus, sadalījumu (pārskatīta redakcija) (BCE/2015/NP29), kas balstīts uz ECBS un ECB Statūtu 32. panta 4. punkta otro daļu. Savukārt ECB zaudējumu, kas, iespējams, ir radušies eurozonas dalībvalstu emitētu obligāciju iegādes dēļ, sadalījums tiks apstrādāts atbilstoši ECBS un ECB Statūtu 33. panta 2. punktam. Tādējādi iespējamo zaudējumu dēļ var samazināties ikgadējais pārpalikums, kuru ECB var izmaksāt Eurosistēmas centrālajām bankām, vai tikt izraisīta zaudējumu pārnešana.

91.      Šīs dažādās iezīmes, manuprāt, ir pietiekamas, lai novērstu to, ka tādas programmas kā VSIP dēļ dalībvalstīm varētu zust pamudinājums īstenot pareizu budžeta politiku. Turklāt var konstatēt, ka, tā kā Padome 2018. gada 22. jūnijā nolēma slēgt pret Franciju uzsākto pārmērīga budžeta deficīta procedūru (70), ir palikusi vairs tikai viena dalībvalsts, pret kuru ir vērsta pārmērīga budžeta deficīta procedūra, kaut gan 2011. gadā tādas bija divdesmit četras dalībvalstis (71). Šī situācija ir kā pierādījums tam, ka eurozonas dalībvalstīs tiek īstenota pareiza budžeta politika.

3.      Secinājumi par pirmo un otro jautājumu

92.      No iepriekš izklāstītā izriet, pirmkārt, ka ECBS iejaukšanās VSIP dēļ iegūtās sekas nekļūst līdzvērtīgas sekām, kādas ir valsts obligāciju tiešai iegādei no dalībvalstu valsts iestādēm un struktūrām, un, otrkārt, ka [VSIP] dēļ dalībvalstīm nevar zust pamudinājums īstenot pareizu budžeta politiku. Šādos apstākļos Lēmums 2015/774, manuprāt, nav pretrunā LESD 123. panta 1. punktam.

D.      Par trešo un ceturto jautājumu

93.      Trešais un ceturtais jautājums būtībā ir par VSIP piesaisti monetārajai politikai – ar kuru ir noteiktas ECB pilnvaru robežas – un par samērīguma pārbaudi, kura esot jāattiecina uz Lēmumu 2015/774, lai pārbaudītu tā saderīgumu ar LESD 119. pantu un 127. panta 1. un 2. punktu (kā arī protokola par ECBS un ECB 17.–24. pantu). Iesniedzējtiesa jautā, vai vēl arvien var uzskatīt, ka ECB pilnvaras attiecināmas uz VSIP, ņemot vērā tās apjomu, piemērošanas ilgumu un no tās izrietošās sekas.

94.      Atbilstoši LES 5. panta 2. punktā noteiktajam kompetences piešķiršanas principam ECBS ir jārīkojas saskaņā ar pilnvarām, kuras tai ir piešķirtas primārajās tiesībās. Tādējādi tai nav tiesību pieņemt un īstenot programmu jomās, kas monetārajai politikai nav noteiktas primārajās tiesībās. Lai nodrošinātu šī principa ievērošanu, ECBS akti atbilstoši līgumos paredzētajiem nosacījumiem ir pakļauti Tiesas pārbaudei tiesā (72).

95.      Kritēriji, kas ir nepieciešami, lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir noteikti 2012. gada 27. novembra spriedumā Pringle (C‑370/12, EU:C:2012:756) un 2015. gada 16. jūnija spriedumā Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400).

1.      2012. gada 27. novembra spriedumā Pringle (C‑370/12, EU:C:2012:756) un 2015. gada 16. jūnija spriedumā Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400) noteiktā analīzes sistēma

a)      Par monetārās politikas definīciju

96.      Lai gan LESD nav precīzas monetārās politikas definīcijas, Tiesa tomēr ir konstatējusi, ka tajā ir definēti šīs politikas mērķi un ir iespējams noteikt līdzekļus, kas ir ECBS rīcībā šīs politikas īstenošanai (73).

97.      Šajā ziņā, lai arī 2012. gada 27. novembra spriedumā Pringle (C‑370/12, EU:C:2012:756) un 2015. gada 16. jūnija spriedumā Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400) ir vērojama zināma attīstībā to formulējumā, man nešķiet, ka tam ir ietekme. Pirmajā minētajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka LESD noteikumos, kas attiecas uz monetāro politiku, ir sniegtas norādes “drīzāk uz tās mērķiem, nevis uz tās instrumentiem” (74). Taču šī hierarhija izzuda otrajā minētajā spriedumā, kurā Tiesa tādējādi nosprieda, ka Līgumā “ir definēti gan monetārās politikas mērķi, gan līdzekļi, kas ir ECBS rīcībā šīs politikas īstenošanai” (75). Tomēr, lai gan ir šī atšķirība leksikas lietojumā, gadījumā, ja ir jānoskaidro, vai līdzeklis iekļaujas monetārajā politikā, nav šaubu, ka ir jāatsaucas uz izvirzītajiem mērķiem un uz ieviestajiem līdzekļiem (76).

98.      Tāpat ir arī jāatgādina, ka monetārās politikas pasākums nevar tikt pielīdzināts ekonomiskās politikas pasākumam tādēļ vien, ka tam varētu būt netieša ietekme uz eurozonas stabilitāti (77). Proti, iespējama netieša ietekme nenozīmē, ka ECB programma obligāti ir jāpielīdzina ekonomikas politikas pasākumam, jo no paša Līguma, it īpaši no LESD 119. panta 2. punkta, 127. panta 1. punkta un 282. panta 2. punkta, izriet, ka, neietekmējot cenu stabilitātes mērķi, ECBS atbalsta vispārējās Savienības ekonomiskās politikas jomas (78).

b)      Par samērīguma principu un ar to saistītās pārbaudes tiesā apjomu

99.      Ja tiek uzskatīts, ka ECB programma ietilpst monetārajā politikā, no LESD 119. panta 2. punkta un 127. panta 1. punkta, lasot tos kopsakarā ar LES 5. panta 4. punktu, izriet, ka tāda obligāciju iegādes programma kā VSIP var tikt pieņemta un īstenota tikai, ciktāl tajā ietilpstošie pasākumi ir samērīgi ar šīs politikas mērķiem (79). Konkrēti tas nozīmē, ka VSIP kā jebkurai Savienības iestādes darbībai ir jābūt piemērotai, lai īstenotu leģitīmos nepieciešamos mērķus, kas tai izvirzīti, un lai nepārkāptu tā robežas, kas ir nepieciešamas to īstenošanai.

100. Tomēr attiecībā uz šo nosacījumu ievērošanas pārbaudi tiesā tie paši nosacījumi, kurus Tiesa 2015. gada 16. jūnija sprieduma Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400) 68. punktā izvirzīja attiecībā uz TMD, ir attiecināmi arī uz VSIP. Proti, kad tā izstrādā un īsteno tādu atvērtā tirgus darījumu programmu kā VSIP, arī ECBS ir jāveic tehniska rakstura izvēles un jāizstrādā sarežģītas prognozes un novērtējumi. Tādējādi šajā kontekstā ir jāatzīst, ka tai ir plaša rīcības brīvība.

101. Tomēr Tiesa ir precizējusi, ka šajos gadījumos, kad Savienības iestādei ir plaša rīcības brīvība, pārbaudei saistībā ar atsevišķu procesuālo garantiju ievērošanu ir fundamentāla nozīme un ka viena no šīm garantijām ir “ECBS pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus attiecīgās lietas apstākļus un atbilstoši pamatot savu nolēmumu” (80).

2.      Par VSIP principu piemērošanu

a)      Par ECB pilnvaru ievērošanu

1)      Par VSIP mērķi un izmantotajiem instrumentiem

102. Saskaņā ar LESD 119. panta 2. punktu un 127. panta 1. punktu ECBS galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti. VSIP mērķis – un vispārēji AIP mērķis, kurā tā ir viena no četrām apakšprogrammām, – ir veicināt šo cenu stabilitāti, cīnoties pret inflācijas līmeņa kritumu, kas ir novērots kopš 2013. gada un kopš 2014. gada ievērojami palielinājies.

103. Šis mērķis ir tieši norādīts Lēmuma 2015/774 4. apsvērumā. ECB tajā konstatē, ka “VSIP vēl vairāk mīkstinās monetāros un finanšu nosacījumus, tostarp ar eurozonas nefinanšu sabiedrību un mājsaimniecību aizņēmumu nosacījumiem saistītos, tādējādi palielinot eurozonas kopējos izdevumus patēriņam un ieguldījumiem un veicinot inflācijas atgriešanos nedaudz zem 2 % līmeņa vidējā termiņā”, un turklāt situācijā, kurā “galvenās ECB procentu likmes ir viszemākajā līmenī”. Tāpat arī tas ir bijis ikvienas VSIP pielāgošanas pamatā (81).

104. Turklāt 2015. gada 22. janvāra ievadrunā preses konferencē ECB prezidents apstiprināja, ka saskaņā ar AIP veiktās iegādes tiks īstenotas līdz brīdim, kad ECB Padome konstatēs noturīga “inflācijas līmeņa noregulēšan[os] atbilstoši mērķim vidējā termiņā nodrošināt inflācijas līmeni zemāku par 2 %, bet tuvu tam”. Tā kā notiek virzība uz šī mērķa sasniegšanu, ECB 2018. gada 14. jūnija Padomes sanāksmē turklāt paredzēja, ka no 2018. gada oktobra līdz 2018. gada decembra beigām AIP ietvaros veikto neto aktīvu iegāžu mēneša apjoms tiks samazināts līdz 15 miljardiem euro un pēc tam neto iegādes tiks pārtrauktas (82).

105. Tādējādi VSIP saikne ar cenu stabilitāti un tādējādi ar ECB monetārās politikas pilnvarām, šķiet, ir neapstrīdama tāpat kā nepieciešamība reaģēt uz deflācijas riskiem, kas tika objektīvi konstatēti VSIP pieņemšanas laikā (83). Turklāt, kā savos rakstveida apsvērumos tostarp uzsver Itālijas un Somijas valdības, programmas monetārās politikas mērķi apstiprina VSIP selektivitātes neesamība (84).

106. Izmantotie līdzekļi ir arī monetārās politikas instrumenti, jo saskaņā ar Lēmuma 2015/774 3. pantu runa ir par atļauju iegādāties valsts sektora parādu vērtspapīrus sekundārajos tirgos. Kā Tiesa konstatēja 2015. gada 16. jūnija sprieduma Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400) 54. punktā, “no protokola par ECBS un ECB 18. panta, kas ietverts tā IV nodaļā, 1. punkta skaidri izriet, ka, lai sasniegtu ECBS mērķus un veiktu tās uzdevumus, kas izriet no primārajām tiesībām, ECB un valstu centrālās bankas principā var darboties finanšu tirgos, tieši pērkot un pārdodot tirgojamus instrumentus euro valūtā”.

107. Pati iesniedzējtiesa uzskata, ka VSIP mērķis un izmantotie līdzekļi principā ir ECB uzdevuma nodrošināt cenu stabilitāti tiesiska konkretizācija. Proti, tā kā inflācijas līmenis galvenokārt ir atkarīgs no mājsaimniecību izdevumiem un reālās tautsaimniecības, komercbanku un to klientu likviditātes palielināšana – uz ko ir vērsta VSIP – ir uzskatāma par piemērotu starpposma mērķi, lai ietekmētu cenu pieaugumu (85).

2)      Par VSIP netiešajām sekām

108. Tomēr Lēmumā 2015/774 atļauto iegāžu apjoms un VSIP ilgums raisa šaubas Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa), kura līdz ar to jautā par to, kā VSIP sekas saistībā ar ekonomikas politiku var ietekmēt Lēmuma 2015/774 spēkā esamību.

109. Pirmkārt, VSIP apjoms nenovēršami izraisot ekonomikas politikas pārorientāciju. Apstāklis, ka bankas, pateicoties VSIP, var pārdot ECBS ļoti lielu skaitu vērtspapīru ar riskiem, no kuriem tās bez VSIP nevarētu atbrīvoties (vai tikai, ciešot zaudējumus), nozīmējot ekonomikas politikas mērķi, jo VSIP būtiski uzlabojot banku ekonomisko situāciju un palielinot to maksātspēju. Otrkārt, VSIP uzlabojot dalībvalstu refinansēšanas apstākļus, kuras uz būtiski izdevīgākiem nosacījumiem varot aizņemties kapitāla tirgos, un tā tas nebūtu VSIP neesamības gadījumā. VSIP īpaši lielā apjoma dēļ varot uzskatīt, ka šī programma no kvalitatīvā skatpunkta principā ietilpst ekonomikas politikā.

i)      Teorētiskās pārdomas par saikni starp monetāro politiku un ekonomikas politiku un pārbaudes tiesā apjomu

110. Tas, ka VSIP īstenošana ietekmē dalībvalstu īstenoto ekonomikas politiku, ir nenovēršami, it īpaši tāpēc, ka saskaņā ar LESD 119. panta 2. punktu, 127. panta 1. punktu un 282. panta 2. punktu ECB sekundārais mērķis ir atbalstīt Savienības ekonomikas politiku (86). Tāpēc, kā Tiesa atgādināja 2015. gada 16. jūnija spriedumā Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 59. punkts), netiešas sekas nevar nozīmēt, ka ECB programma, kurai ir monetārās politikas mērķis un kura šajā nolūkā izmanto šai politikai raksturīgus instrumentus, tiktu pielīdzināta ekonomikas politikas pasākumam.

111. Tātad grūtības ir norobežot monetārās politikas pasākuma “netiešās sekas”. Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa) uzskata, ka šis jēdziens nevarot attiekties uz strīdīgā pasākuma drošu un paredzamu iedarbību, bet vienīgi uz sekām saistībā ar citiem tā starpposmiem. Šai interpretācijai es nepiekrītu.

112. Vispirms, lai gan Tiesa nedefinēja jēdzienu “netiešas sekas” lietā, kurā tika pasludināts 2015. gada 16. jūnija spriedums Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400), norādu, ka sekas, kas tika pārbaudītas šajā lietā, nebija saistītas ar TMD “starpposmu”, bet – gluži pretēji – ar to piemērojamības nosacījumu sine qua non, proti, programmas īstenošanas pakļautību pilnīgai EFSF vai ESM makroekonomisko korekciju programmas īstenošanai. Tiesa atzina, ka ar šo nosacījumu nevar izslēgt, ka TMD var “netieši” pastiprināt pamudinājumu ievērot šīs korekcijas programmas un tādējādi zināmā mērā atvieglot ekonomikas politikai piemītošo mērķu sasniegšanu. Tomēr šīs vairāk nekā iespējamās sekas, kurām bija tieša saikne ar attiecīgo programmu, tika uzskatītas par netiešām (87).

113. Turpinājumā, neizkropļojot Tiesas izmantotā īpašības vārda nozīmi, jēdzienu “netiešas sekas” nevar pielīdzināt sekām, kuras ir tikai “ierobežotas”, “papildinošas” vai “mazsvarīgas”. Turklāt tāda interpretācija būtu pretrunā LESD noteikumiem. Proti, tajā mērķim uzturēt cenu stabilitāti ir pievienots vispārējās ekonomikas politikas Savienībā atbalsts, nenosakot šāda atbalsta robežas. Gluži pretēji, LESD 127. panta 1. punktā ECBS ir uzdots tā rīkoties, jo tajā, kas ir formulēts tagadnes īstenības izteiksmē, ir noteikts, ka “ECBS Savienībā atbalsta vispārēju ekonomikas politiku, lai palīdzētu sasniegt Savienības mērķus, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā”. Vienīgais šī atbalsta ierobežojums ir nekaitēt monetārās politikas mērķim.

114. Visbeidzot es uzskatu, ka Tiesai ir jāatturas no iespējas veikt piemērotības pārbaudi, jo “ECBS, izstrādājot un īstenojot [..] atvērta tirgus operāciju programmu, ir [..] plaša rīcības brīvība” (88), un tas ir tāpēc, ka ECBS ir jāveic tehniska rakstura izvēles un sarežģītas prognozes un vērtējumi.

115. Šajos apstākļos es uzskatu, ka, lai gan ir konstatēts, ka attiecīgās programmas mērķi un tās īstenošanai izvēlētie instrumenti ietilpst monetārajā politikā, ir nepieciešams, bet ir pietiekami, ka tiesu iestāde konstatē garantiju esamību, ar kurām teorētiski ir pietiekoši, lai novērstu to, ka ar šo programmu faktiski tiktu īstenots pārsvarā ekonomikas politikas mērķis vai kaitētu cenu stabilitātes mērķim.

116. Manuprāt, tas atbilst tiesas ierosmei, kurai, ja tā atzīst, ka tiesību normas autoram ir plaša rīcības brīvība, ņemot vērā ļoti sarežģītus ekonomiskus, zinātniskus un tehniskus faktiskos apstākļus, ir jāpārbauda tikai tas, vai šāda brīvība nav tikusi īstenota acīmredzami kļūdaini vai nepareizi izmantojot pilnvaras un vai tiesību normas autors nav acīmredzami pārsniedzis savas rīcības brīvības robežas (89). “Šādā situācijā Savienības tiesa nevar ar savu [ekonomisko,] zinātnisko un tehnisko faktu vērtējumu aizstāt iestādes, kura[i] vienīgaja[i] Līgumā ir uzticēts šis uzdevums, vērtējumu” (90).

117. Šķiet, ka šāda pārbaude ir ierobežota, pat formāla. Tādējādi Tiesai vai citai tiesai nevar pārmest, ka tā rīkojas šādi, jo dziļāks vērtējums vairs nebūtu juridisks, bet šajā gadījumā – ekonomisks, kas neietilpst tiesas tehniskajā kompetencē (91). Taču jautājums par ekspertīzi obligāti ir jāņem vērā, apsverot pilnvaru sadalījumu un konstitucionālu konfliktu risinājumus (92). Tāpat kā ECB struktūras, arī tiesas, kurām ir jāpārbauda šīs iestādes lēmumu spēkā esamība, nav vēlētas. Gan vienu, gan otru leģitimitātes avots ir ne tikai to neatkarība – ar ko nav domāta nesodāmība –, bet arī to ekspertīze, kas ļauj noteikt to pilnvaru robežas.

ii)    Par VSIP garantijām, kas ierobežo tās ar ekonomikas politiku saistītās sekas

118. Pirmās VSIP sekas, uz kurām norāda iesniedzējtiesa, jo tās esot ekonomikas politikas mērķis, esot banku ekonomiskās situācijas uzlabošana un to maksātspējas palielināšana, pārdodot ECBS lielu skaitu vērtspapīru ar riskiem, no kuriem tās bez VSIP nevarētu atbrīvoties (vai tikai, ciešot zaudējumus).

119. Šajā ziņā Lēmuma 2015/774 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā noteiktā kredītspējas prasība ir ne tikai garantija, ar kuru tiek atbalstīta pamudinājuma īstenot pareizu budžeta politiku ievērošana, bet tā arī pierāda, ka VSIP mērķis ir neatļaut komercbankām atbrīvoties no tām piederošajiem riska vērtspapīriem.

120. Otras netiešās sekas, uz kurām norādījusi iesniedzējtiesa, esot dalībvalstu refinansēšanas apstākļu uzlabošana, kuras uz būtiski izdevīgākiem nosacījumiem varēja aizņemties kapitāla tirgos, un tā tas nebūtu VSIP programmas neesamības gadījumā. VSIP īpaši lielā apjoma dēļ varot uzskatīt, ka šī programma no kvalitatīvā skatpunkta principā ietilpst ekonomikas politikā.

121. Kā Tiesa jau ir atbilstīgi konstatējusi, monetārās politikas vadība liek pastāvīgi ietekmēt procentu likmes un banku refinansēšanas nosacījumus, nenovēršami ietekmējot dalībvalstu deficīta finansēšanas nosacījumus (93). Tomēr ECB darbību nevar pielīdzināt finansiālas palīdzības piešķiršanai dalībvalstij, jo šāds pasākums acīmredzami neietilpst monetārajā politikā (94).

122. Šajā ziņā dažas garantijas, kas nodrošina VSIP leģitimitāti no LESD 123. panta skatpunkta, ļauj arī pārliecināties, vai tai galvenokārt nav izvirzīts ekonomikas politikas mērķis. Papildus valsts obligāciju iegādes pakārtošanai kredītspējai (95), man šķiet, ir būtiskas trīs garantijas. Pirmkārt, valsts obligāciju iegāde VSIP ietvaros ir pakārtota darbībām, kas ir atļautas trijās pārējās AIP programmās, kuras attiecas uz privāto obligāciju iegādi (96). Otrkārt, VSIP atļautās iegādes ir sadalītas starp eurozonas dalībvalstīm saskaņā ar fiksētu, objektīvu un no šo valstu individuālās ekonomiskās situācijas neatkarīgu sadalījuma atslēgu. Treškārt, risku sadalījuma robežas nepārsniedz 20 % no VSIP ietvaros veiktajām iegādēm. Šīs iezīmes, kas nosaka un ietver VSIP īstenošanu, liedz pielīdzināt šo programmu finansiālas palīdzības piešķiršanai dalībvalstij.

123. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, manuprāt, ECB nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nosakot programmas mērķi, ne arī izvēloties instrumentus tās īstenošanai. Tādējādi tā nav pieļāvusi nedz pilnvaru nepareizu izmantošanu (97), nedz acīmredzami pārsniegusi savas rīcības brīvības robežas. Šajos apstākļos arī tad, ja VSIP īsteno monetārās politikas mērķi, izmantojot instrumentus, kas ietilpst šajā politikā, vēl ir jānodrošina, ka tajā ietvertie pasākumi būtu samērīgi ar paziņoto mērķi.

b)      Par VSIP samērīgumu

124. No LESD 119. panta 2. punkta un 127. panta 1. punkta, lasot tos kopā ar LES 5. panta 4. punktu, izriet, ka monetārajā politikā ietilpstošā obligāciju iegādes programma var tikt pieņemta un īstenota tikai, ciktāl tajā ietilpstošie pasākumi ir samērīgi ar šīs politikas mērķiem (98).

125. Kā es šajos secinājumos jau vairākkārt esmu norādījis, ECBS tomēr bija plaša rīcības brīvība, jo, izstrādājot un īstenojot tādu atvērta tirgus operāciju programmu kā VSIP, tai bija jāveic tehniska rakstura izvēles, sarežģītas prognozes un vērtējumi (99). Šajā ziņā “pārbaudei saistībā ar atsevišķu procesuālo garantiju ievērošanu ir būtiska nozīme. Viena no šīm garantijām ir ECBS pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus attiecīgās lietas apstākļus un atbilstoši pamatot savu nolēmumu” (100).

1)      Par VSIP spēju sasniegt ECBS mērķus un tās nepieciešamību

126. Saskaņā ar Lēmuma 2015/774 4. apsvērumu VSIP ir atbilstīgs pasākums, lai mazinātu riskus attiecībā uz cenu attīstības perspektīvām, jo “tas vēl vairāk mīkstinās monetāros un finanšu nosacījumus, tostarp ar eurozonas nefinanšu sabiedrību un mājsaimniecību aizņēmumu nosacījumiem saistītos, tādējādi palielinot eurozonas kopējos izdevumus patēriņam un ieguldījumiem un veicinot inflācijas atgriešanos nedaudz zem 2 % līmeņa vidējā termiņā”. Vēl arvien saskaņā ar to pašu apsvērumu pasākums esot pamatots, jo, “tā kā galvenās ECB procentu likmes ir viszemākajā līmenī un tiek uzskatīts, ka privātā sektora aktīvu iegādes programmām ir pamanāms, bet nepietiekams tvērums attiecībā uz dominējošajiem lejupvērstajiem riskiem, kas apdraud cenu stabilitāti, Eurosistēmas monetārās politikas pasākumi ir jāpapildina ar VSIP, kas ir instruments ar augstu transmisijas potenciālu attiecībā uz reālo tautsaimniecību. Tā kā VSIP sekmē portfeļa līdzsvarošanu, iegādes ievērojamais apjoms programmas ietvaros veicinās pamata monetārās politikas mērķa – mudināt finanšu starpniekus aktīvāk nodrošināt likviditāti starpbanku tirgiem un kreditēt eurozonas tautsaimniecību – sasniegšanu”.

127. Deflācijas risks brīdī, kad Lēmums 2015/774 tika pieņemts, nav ticis apstrīdēts (101). Turklāt deflācijas konteksts, kurā iekļaujas VSIP, ir aprakstīts Lēmuma 2015/774 3. apsvērumā. Proti, saskaņā ar šo apsvērumu ECB konstatē, ka šis lēmums tika pieņemts “kā daļa no vienotās monetārās politikas, lai ņemtu vērā vairākus faktorus, kas būtiski palielinājuši lejupvērstus riskus attiecībā uz cenu attīstību vidēja termiņa perspektīvā, tādējādi apdraudot ECB galvenā mērķa – uzturēt cenu stabilitāti – sasniegšanu. Minētie faktori ir šādi – pieņemto monetārās politikas pasākumu radītā monetārā stimula apjoms nav sasniedzis plānoto, lielākā daļa faktiskās un gaidāmās inflācijas rādītāju – gan galvenie rādītāji, gan arī rādītāji, kuros nav iekļauti svārstīgie komponenti, piem., enerģija un pārtika, – ir pazeminājušies, tuvojoties vēsturiski zemākajam līmenim, un ir pastiprinājusies ievērojamā naftas cenu krituma iespējamā netiešā ietekme uz darba samaksu un cenām”.

128. Kā atzīst iesniedzējtiesa, inflācijas likme ir izšķirošā veidā atkarīga no mājsaimniecību patēriņa un reālās tautsaimniecības. Šajā ziņā komercbanku un to klientu likviditātes palielināšanu var uzskatīt par atbilstīgu starpposma mērķi, kas var ietekmēt cenu pieaugumu (102).

129. Ekonomikas doktrīnā, uz kuru atsaucas ECB, ir apstiprināts, ka ar kvantitatīvās mīkstināšanas programmu ir iespējams sasniegt cenu stabilizācijas mērķi, ņemot vērā tās būtisku un paliekošu ietekmi uz ekonomiku. Proti, ar liela daudzuma vērtspapīru – tostarp valsts sektora obligāciju – iegādi tiek mīkstināti monetārie un finanšu nosacījumi, kas ļauj uzņēmumiem un mājsaimniecībām iegūt finansējumu par izdevīgākām cenām. Tā sekas principā ir ieguldījumu un patēriņa veicināšana, kas palīdz inflācijas likmei atgriezties nedaudz zem 2 % līmeņa, bet tuvu tam.

130. Kā ECB pārliecinoši paskaidro savos rakstveida apsvērumos, ar Lēmumu 2015/774 var sasniegt tās mērķi, pateicoties trīs dažādu ietekmes kanālu – signalizēšanas kanāla, ilguma kanāla un portfeļa pārdales kanāla – mobilizācijai. Vispirms VSIP norāda uz ECB gatavību novērst deflācijas tendences un tādējādi nostiprina paziņojumu par pamatlikmju turpmāku attīstību ticamību. Turpinot – VSIP sekas ir samazinātas tirgus dalībnieku prasītās risku prēmijas saistībā ar termiņu beigām, kuras ir saistītas ar procentu likmju risku uzņemšanos. Visbeidzot privātā sektora obligāciju ienesīguma samazināšanās, ko izraisījusi piedāvājuma samazināšanās, mudina privātos ieguldītājus pārdalīt savus portfeļus citos tirgus segmentos, it īpaši iegādājoties uzņēmumu obligācijas vai – banku gadījumā – palielinot kredītu izsniegšanu mājsaimniecībām un privātajiem uzņēmumiem.

131. Turklāt VSIP bija nepieciešama, jo ECB bija jau izsmēlusi citus tikpat efektīvus monetārās politikas pasākumus. Vienīgā vērtspapīru kategorija, ar kuru tās esošā tirgus apjoma dēļ bija iespējams nodrošināt iegāžu apjomu, kas ir vajadzīgs, lai novērstu inflācijas atšķirības, bija valsts sektora obligācijas.

132. ECB prezidents izskaidroja šīs kvantitatīvās mīkstināšanas pasākuma iezīmes un Lēmuma 2015/774 pieņemšanas kontekstu 2015. gada 22. janvāra ievadrunā preses konferencē un publiskajā ziņojumā par 2015. gada 21. un 22. janvārī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi, kurā tika izlemts par VSIP. Taču, lai gan ECB uzliktajam pienākumam norādīt pamatojumu ir svarīga nozīme, tā izpilde ir jāvērtē, ņemot vērā ne tikai attiecīgā tiesību akta tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas reglamentē attiecīgo jomu (103). ECB prezidenta ievadrunas preses konferencēs un publiskie ziņojumi par ECB Padomes monetārās politikas sanāksmēm neapšaubāmi ir to dokumentu daļa, kas var aprakstīt šo “kontekstu”.

133. ECB prezidenta ievadruna preses konferencē ir pirmais lietderīga pamatojuma elements. Proti, viņš tajā skaidri un saprotami paskaidro, ka “šīsdienas monetārās politikas lēmums par papildu aktīvu iegādēm tika pieņemts, lai novērstu divas nelabvēlīgas norises. Pirmkārt, inflācijas dinamika joprojām ir vājāka, nekā gaidīts. Lai gan straujais naftas cenu kritums pēdējos mēnešos joprojām ir galvenais faktors, kas nosaka pašreizējo kopējo inflāciju, iespējamā sekundārā ietekme uz darba samaksas un cenu noteikšanu pieaugusi un varētu nelabvēlīgi ietekmēt cenu dinamiku vidējā termiņā. Šo novērtējumu apstiprina turpmāks uz tirgus instrumentiem balstīto inflācijas gaidu kritums visās termiņu grupās, kā arī apstāklis, ka lielākā daļa faktiskās un gaidāmās inflācijas rādītāju sasnieguši vēsturiski zemāko līmeni vai ir tuvu tam. Vienlaikus eurozonā saglabājas būtiska ražošanas jaudu nepietiekama izmantošana un naudas un kreditēšanas rādītāju dinamika joprojām ir mērena. Otrkārt, lai gan monetārās politikas pasākumi, kas tika pieņemti laikposmā no pagājušā gada jūnija līdz septembrim, ievērojami uzlaboja finanšu tirgus cenas, to pašu nevar teikt par kvantitatīvajiem rezultātiem. Tādējādi pastāvošais stimulējošās monetārās politikas līmenis nebija pietiekams, lai adekvāti novērstu pārāk ilga zemas inflācijas perioda risku. Tā kā ECB procentu pamatlikmes ir sasniegušas ļoti zemu līmeni, šodien bija jāpieņem jauni pasākumi bilances jomā, lai sasniegtu mūsu cenu stabilitātes mērķi”.

134. Publiskais ziņojums par 2015. gada 21. un 22. janvārī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi ir vēl pilnīgāks. Tādējādi tostarp inflācijas izredzes eurozonā tajā ir kvalificētās kā “drūmas”, jo gada augstākais saskaņotais patēriņa cenu indekss (SPCI) bija –0,2 % 2014. gada decembrī, “it īpaši ņemot vērā kopējās gada izmaiņu likmes kritumu ne tikai enerģijas komponentē, bet arī pārtikas preču komponentē” (104). Sadaļas “Pārdomas par monetāro politiku un iespējamās opcijas” 1. punktā “Finanšu, ekonomiskās un monetārās attīstības pārbaude un iespējamas opcijas” ir uzdots jautājums par to, vai “jau noteiktais monetārais stimuls joprojām atbilstīgs, lai sasniegtu inflācijas likmju tuvināšanos līmenim, kas vidējā termiņā ir zemāks par 2 %, bet tuvu tam, vai arī ir jāparedz paplašināta aktīvu iegādes programma, lai izpildītu ECB piešķirtās pilnvaras nodrošināt cenu stabilitāti”, un tāpēc “ar pārāk ilgu zemas inflācijas periodu saistīti makroekonomiskie riski ir vēl pastiprinājušies un otrreizējas ietekmes riski arī ir palielinājušies” (105). Tāpat ir arī konstatēts, ka pasākumu, ko iepriekš pieņēmusi ECB Padome, “kvantitatīvais” elements nav atbildis sākotnējām gaidām.

135. Šādā kontekstā ECB valdes loceklis P. Praet ierosināja apsvērt divas monetārās politikas iespējas, izklāstot abus variantus – vai nu tūlītēja pielāgojošas monetārās ievirzes akcentēšana, vai nogaidoša pieeja, precizējot, ka “ir pienācīgi jāņem vērā riski, kas izriet no lēmuma nerīkoties šīs sanāksmes laikā, kuri var būt svarīgāki par pasākumu pieņemšanas riskiem” (106). Tāpat šajā ziņā tika izklāstīts arī risku sadales jautājums, kā arī dažādas iespējamās formulas (107). Turpinājumā cits ECB valdes loceklis M. Cœuré sīki izklāstīja iespējamas valsts sektora vērtspapīru iegādes darbības.

136. Publiskajā ziņojumā par 2015. gada 21. un 22. janvārī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi ir konstatēta patiesa diskusija par cenu attīstību, kurā nebija pierādīta deflācijas situācija, tomēr tika atspoguļots risks, ka vienu cenu kritums var netieši ietekmēt citas izmaksas un cenas, kas ir jāapsver ļoti nopietni. Uz šo diskusiju pamata tika pieņemti lēmumi par monetāro politiku. Publiskajā ziņojumā ir tieši izklāstīts, ka “daži locekļi, kas uzskatīja, ka ierosināto pasākumu izmaksu un ieguvumu vērtējums nav izdevīgs, šajā sanāksmē izvirzīja vairākus apsvērumus par labu nogaidošas nostājas saglabāšanai” (108). Publiskā ziņojuma turpinājumā ir sīki izklāstīti šie apsvērumi, kā arī ierosinātie alternatīvie risinājumi.

137. Tomēr “bija izplatīts uzskats, ka, ņemot vērā privātā sektora obligāciju ienesīguma pašreizējo līmeni un šo obligāciju tirgus apjomu, šāda veida vērtspapīru iegādēm ir diezgan nenozīmīgs prasījumu mīkstināšanas potenciāls un tādējādi tām ir tikai ierobežotas iespējas sniegt šajā posmā nepieciešamo pielāgojošā ievirzi”(109). Tādējādi pēc atvērtas un argumentētas diskusijas “valsts parāda [vērtspapīru] iegādes izrādījās vienīgais pieejamais instruments, kuram bija pietiekams apjoms, lai sniegtu nepieciešamo stimulu, ņemot vērā ECB mērķi nodrošināt cenu stabilitāti” (110). Tālāk tika apspriests un lemts par risku sadalīšanu, programmas apjomu un VSIP tehniskajām iezīmēm.

138. No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka ECBS argumentācija un lēmumi skaidri un nepārprotami izriet tieši no Lēmuma 2015/774 apsvērumiem, kas izskaidroti ECB prezidenta 2015. gada 22. janvāra ievadrunā preses konferencē, vai arī no publiskā ziņojuma par 2015. gada 21. un 22. janvārī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi. Lēmums 2015/774 atbilst LESD 296. panta otrajā daļā izvirzītajām prasībām norādīt pamatojumu, jo attiecīgās personas var iepazīties ar pieņemtā pasākuma pamatojumiem un Tiesa – īstenot savu pārbaudi.

139. Turklāt no šiem pamatojošiem apstākļiem izriet, ka ECBS rūpīgi un objektīvi bija pārbaudījusi visu attiecīgajai situācijai atbilstošo informāciju, un netika uzskatīts, ka programmas paziņošanas un Lēmuma 2015/774 pieņemšanas brīdī tās veiktajā ekonomiskās situācijas vērtējumā būtu pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

2)      Par VSIP samērīgumu “stricto sensu”

140. Lai gan VSIP ir piemērota tai izvirzītā cenu stabilitātes mērķa sasniegšanai, vēl ir nepieciešams, lai tā acīmredzami nepārsniegtu tai nepieciešamo.

141. Šajā ziņā Lēmuma 2015/774 5. un 7. apsvērumā ir precizēts, pirmkārt, ka “VSIP ietverti vairāki aizsargmehānismi, lai nodrošinātu, ka paredzētā iegāde ir samērīga ar programmas mērķiem un ka programmas izstrādē ir pienācīgi ņemti vērā saistītie finanšu riski, ierobežojot tos ar riska pārvaldības palīdzību”, un, otrkārt, ka “ar VSIP, ABS iegādes programmu un NOIP 3 tirgū nodrošinātās likviditātes kopējais mēneša iegāžu apjoms sasniegs 60 miljardus euro. Iegādes paredzēts veikt līdz 2016. gada septembra beigām un katrā ziņā līdz brīdim, kad ECB Padome pārliecināsies, ka vērojama noturīga inflācijas līmeņa noregulēšanās atbilstoši mērķim vidējā termiņā nodrošināt inflācijas līmeni nedaudz zem 2 % līmeņa, bet tuvu tam”.

142. Vispirms šķiet, ka summa 60 miljardi euro apmērā nepārsniedz tolaik nepieciešamo. Proti, no publiskā ziņojuma par 2015. gada 21. un 22. janvārī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi izriet, ka programma, kuras vērtība ir “50 miljardi euro apmērā un kura ilgst no 2015. gada marta līdz 2016. gada beigām”, tika uzskatīta par “nepieciešamu, lai kompensētu inflācijas prognožu samazināšanos, kā arī to, ka monetārais stimuls izrādījās mazāks, nekā gaidīts”. Tomēr, “lai paātrinātu [VSIP] ietekmi, tika plaši atbalstīta zināma pārcelšana uz agrāku laiku, palielinot ikmēneša iegādes apjomu līdz 60 miljardiem euro no 2015. gada marta un līdz 2016. gada septembra beigām, vienlaikus būtiski nemainot kopējo paredzēto iegādes apjomu” (111).

143. Turpinot – grozījumi Lēmumā 2015/774, it īpaši attiecībā uz VSIP ilgumu un apjomu, tika pamatoti ar negatīvu attīstību 2015. un 2016. gada gaitā.

144. Tādējādi it īpaši VSIP pagarināšana, par kuru tika izlemts 2015. gada 3. decembrī, tika pieņemta pēc argumentētas diskusijas, pamatojoties uz vairākiem datiem, kas apstiprināja, ka inflācijas tendences tuvināšana līmenim, kas ir tuvu 2 %, aizņēma vairāk laika, nekā tika paredzēts 2015. gada martā (112). Nav šaubu, ka tas bija saistīts ar interešu līdzsvarošanu klātienē. Proti, publiskajā ziņojumā par 2015. gada 2. un 3. decembrī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi tostarp ir izklāstīts, ka “tika norādīts, ka ar bezdarbību saistīts risks ir lielāks par risku, kas saistīts ar darbību”, bet arī tas, ka daži valdes locekļi “uzskatīja par nepietiekamiem faktorus, kuru dēļ būtu jāievieš izmaiņas monetārajā politikā šajā sanāksmē”, vai “vērsa uzmanību uz to, ka nepieciešamības rīkoties apspriešanu nevar nošķirt no atlikušo pieejamo instrumentu būtības” un ka “monetārās politikas papildu pasākumu efektivitāte būtu jāvērtē, ņemot vērā to izmaksas un iespējamās blaknes”. Tādējādi, lai gan ierosinājumam pagarināt AIP no 2016. gada septembra līdz 2017. gada martam bija būtisks atbalsts, kļuva acīmredzama liela vienprātība par to, ka ar radušos situāciju nevar attaisnot citas tādas iespējas kā programmas pagarināšana uz ilgāku laiku vai ikmēneša iegāžu apjoma paplašināšana (113).

145. Lēmums 2016. gada 8. decembrī palielināt ikmēneša iegāžu apjomu AIP ietvaros līdz 80 miljardiem euro tika pieņemts pēc līdzīgas diskusijas, turklāt pēc tam, kad atkārtoti tika konstatēta situācijas pasliktināšanās ar inflācijas noturīgas tendences tuvināšanu [ieplānotajam līmenim], galvenokārt ārējo apstākļu pasliktināšanās dēļ (114). Kā ir – turklāt sīki – izklāstīts publiskajā ziņojumā par 2016. gada 9. un 10. martā notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi, “tika pausti atšķirīgi viedokļi par dažādām ierosināto pasākumu komponentēm” (115). Tādējādi daži tostarp norādīja uz lielākas iesaistīšanās valsts sektora aktīvu iegādē izmaksām un riskiem (116) vai arī neuzskatīja par pamatotu atbrīvojuma kārtību no noguldījumu iespējas procentu likmes virsrezervju turējumiem, ko veido bankas (117).

146. Lēmums par AIP pagarināšanu līdz 2017. gada decembrim atbilst arī nopietnam cenu attīstības perspektīvu vērtējumam. Tādējādi, neslēpjot inflācijas atjaunošanu, P. Praet izklāstā par starptautisko vidi un ekonomikas un monetāro attīstību eurozonā vērsa ECB Padomes uzmanību uz to, ka inflācijai, uz kuru tas attiecas, pagaidām vēl nav novērota pārliecinoša augšupejoša tendence. Ņemot vērā visus ECB rīcībā esošos parametrus, P. Praet uzskatīja, ka aktīvu iegādes programmas pagarināšana pēc 2017. gada marta ir uzskatāma par pamatotu, jo virzība uz noturīgu inflācijas tuvināšanās [plānotajam līmenim] attīstību pagaidām vēl esot nepietiekama (118). Tātad ECB Padomes sanāksmē tika piedāvātas divas iespējas – turpināt ikmēneša iegādes 80 miljardu euro apmērā sešus mēnešus vai pagarināt programmu par deviņiem mēnešiem, nosakot iegādes 60 miljardu euro apmērā mēnesī. Gan P. Praet, gan B. Cœuré – pēc jautājumu par abu iespēju īstenošanu izklāsta – izteica savu piekrišanu otrajai iespējai (119).

147. Šīs iespējas bija īstas diskusijas priekšmets ECB Padomē. Proti, no publiskā ziņojuma par 2016. gada 7. un 8. decembrī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi izriet, ka tika izklāstīti argumenti garāka vai īsāka iegāžu laika atbalstam, kamēr citi valdes locekļi neatbalstīja nevienu no ierosinātajām iespējām (120). Iegāžu pagarināšana uz deviņiem mēnešiem ar 60 miljardiem euro mēnesī tika galu galā uzskatīta par iespēju, kurā “ir nodrošināts pareizais līdzsvars starp uzticības signāla nosūtīšanu un nepieciešamību saglabāt stabilitāti nenoteiktos apstākļos, vienlaikus norādot uz priekšrocībām, ko rada elastība, saskaroties ar nelabvēlīgiem apstākļiem un saglabājot tajos spēju rīkoties” (121).

148. Dažādi grozījumi VSIP, it īpaši attiecībā uz ilgumu un apjomu, tātad ir bijuši interešu izsvēršanas klātienē rezultāts. Šajā ziņā ECB prakse publicēt publiskos ziņojumus par ECB Padomes monetārās politikas sanāksmēm, kurās tiek pieņemti ar VSIP saistītie lēmumi, nodrošina īpašu un pietiekamu pamatojumu, kas atbilst LESD 296. panta otrās daļas prasībām. Tā kā tie tika darīti zināmi ECB paziņojumos presei un pārņemti ECB lēmumu apsvērumos, ar kuriem tika grozīts Lēmums 2015/774, ikmēneša iegāžu apjomu saistošais spēks un AIP piemērošanas ilgums attiecībā uz ECBS nevar tikt apstrīdēts, un tas tā ir, jau balstoties uz principu patere legem quam ipse fecisti. ECB uzskata, ka šie grozījumi turklāt izraisīja grozījumus VSIP pamatnostādņu 2. panta 2. punktā un 3. pantā, lai īstenotu AIP ikmēneša iegāžu apjoma grozījumus, kā arī tās piemērošanas ilguma pagarināšanas.

149. Turklāt, neskarot VSIP īstenošanai piemērojamo mērķi sasniegt inflācijas tendences tuvināšanos līmenim, kas vidējā termiņā ir zemāks par 2 %, bet tuvu tam – kas ir priekšnosacījums ne tikai tās ilgumam, bet arī apjomam –, VSIP iespējamais apjoms dažādos veidos ir ierobežots Lēmumā 2015/774.

150. Šie ierobežojumi atbilst dažām garantijām, ar kurām tiek novērsts tas, ka valsts obligāciju tirgos aktīvie tirgus dalībnieki var faktiski rīkoties kā ECBS starpnieki, iegādājoties obligācijas tieši no attiecīgās dalībvalsts valsts iestādēm un struktūrām. Tādējādi es tikai atgādinu, ka:

–        pirmkārt, VSIP ir tikai viena no četrām AIP apakšprogrammām un valsts obligāciju iegāde sekundārajos tirgos, kas ar to tiek atļauta, ir pakārtota attiecībā uz trijām citām programmām, kas attiecas uz privāto obligāciju iegādi (122);

–        otrkārt, no Lēmuma 2015/774 6. panta 2. punkta izriet, ka atļauto iegāžu sadalījums starp visām eurozonas dalībvalstīm atbilst attiecīgajām daļām ECB kapitāla parakstīšanas atslēgā, kā minēts protokola par ECBS un ECB 29. pantā, un

–        treškārt, Lēmuma 2015/774 5. pantā valsts obligāciju iegādei sekundārajos tirgos ir piemērojami divi ierobežojumi, kas attiecas, pirmkārt, uz vērtspapīru emisiju un, otrkārt, uz emitentu.

151. Tātad no VSIP iezīmēm, kādas tās ir noteiktas Lēmumā 2015/774, kļūst skaidrs, ka ECBS ir izsvērusi dažādas esošās intereses, lai izvairītos no trūkumiem, kādi var rasties apspriesto programmu īstenošanā un kas ir acīmredzami nesamērīgi attiecībā uz izvirzīto mērķi.

152. Mans secinājums nav ar VSIP efektivitāti saistīto strīdu noliegšana. Tomēr, kā Tiesai jau ir bijusi iespēja atbilstīgi uzsvērt, “ņemot vērā monetārās politikas jautājumiem parasti piemītošo strīdīgo raksturu un plašo ECBS rīcības brīvību, var pieprasīt tikai to, lai ECBS izmantotu tās ekonomisko ekspertīzi un tās rīcībā esošos nepieciešamos tehniskos līdzekļus, lai šī analīze tiktu veikta rūpīgi un precīzi” (123). Publiskie ziņojumi par ECB Padomes monetārās politikas sanāksmēm saistībā ar Lēmumu 2015/774 ir pietiekams šīs rūpības pierādījums.

3.      Secinājumi par trešo un ceturto jautājumu

153. No iepriekš izklāstītā izriet, ka ECB, pieņemot Lēmumu 2015/774, nav pārsniegusi tai ar LESD 119. pantu un LESD 127. panta 1. un 2. punktu piešķirtās pilnvaras un lēmums par VSIP tika pieņemts un tā tika īstenota, ievērojot LES 5. panta 2. un 4. punktā noteiktos kompetences piešķiršanas un samērīguma principus.

VI.    Secinājumi

154. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai atbildēt uz Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem šādi:

Eiropas Centrālās bankas Lēmuma (ES) 2015/774 (2015. gada 4. marts) par otrreizējo tirgu valsts sektora aktīvu iegādes programmu, kurā grozījumi ir izdarīti ar Eiropas Centrālā bankas Lēmumu (ES) 2015/2101 (2015. gada 5. novembris), Eiropas Centrālā bankas Lēmumu (ES) 2016/702 (2016. gada 18. aprīlis), Eiropas Centrālā bankas Lēmumu (ES) 2015/2464 (2015. gada 16. decembris), kā arī Eiropas Centrālā bankas Lēmumu (ES) 2017/100 (2017. gada 11. janvāris), pārbaudē nav atklāts neviens apstāklis, kas var ietekmēt tā spēkā esamību.

1      Oriģinālvaloda – franču.

2      OV 2015, L 121, 20. lpp.

3      OV 2015, L 303, 106. lpp.

4      OV 2016, L 121, 24. lpp. Lai gan iesniedzējtiesa savos jautājumos uz to neatsaucas, Lēmums 2015/774 ir ticis grozīts arī ar Eiropas Centrālās bankas Lēmumu (ES) 2015/2464 (2015. gada 16. decembris) (OV 2015, L 344, 1. lpp.), kā arī ar Eiropas Centrālās bankas Lēmumu (ES) 2017/100 (2017. gada 11. janvāris) (OV 2017, L 16, 51. lpp.).

5      OV 2012, C 326, 230. lpp.

6      Proti, ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru iegādes programma (“asset‑backed securities purchase programme” vai “ABS iegādes programma”) un trešā nodrošināto obligāciju iegādes programma (“covered bond purchase programme” vai “NOIP 3”). Par ceturto apakšprogrammu – uzņēmumu sektora aktīvu iegādes programmu (“corporate sector purchase programme” vai “USAIP”) – tika izlemts 2016. gada 10. martā (skat. Eiropas Centrālās bankas Lēmumu (ES) 2016/948 (2016. gada 1. jūnijs) par uzņēmumu sektora aktīvu iegādes programmas īstenošanu (ECB/2016/16); OV 2016, L 157, 28. lpp.).

7      Lēmuma 2015/774 3. panta 1. punkts.

8      Lēmuma 2015/774 3. panta 3. punkts.

9      Lēmuma 2015/774 5. pants. Iegādes ierobežojumi starptautisku organizāciju un daudzpusējas attīstības banku obligācijām ir ne vairāk kā 50 %.

10      Lēmuma 2015/774 3. panta 2. punkts. Uz dalībvalstu, kurām piemēro finanšu palīdzības programmu, obligācijām attiecina īpašus noteikumus.

11      Lēmuma 2015/774 6. pants.

12      Skat. ECB prezidenta 2015. gada 22. janvāra ievadrunu preses konferencē un ECB informāciju presei tajā pašā dienā, kā arī ECB 2016. gada 10. marta informāciju presei par USAIP pievienošanu AIP un par grozījumiem AIP.

13      OV 2016, L 169, 14. lpp.

14      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 14. un 16. punkts).

15      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 10. decembris, British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco (C‑491/01, EU:C:2002:741, 40. punkts), un 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 29. punkts).

16      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 22. oktobris, National Farmers’ Union (C‑241/01, EU:C:2002:604, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

17      Spriedums, 1997. gada 17. jūlijs, SAM Schiffahrt un Stapf (C‑248/95 un C‑249/95, EU:C:1997:377, 46. punkts). Skat. arī spriedumu, 2009. gada 1. oktobris, Gaz de France – Berliner Investissement (C‑247/08, EU:C:2009:600, 49. punkts).

18      Spriedums, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 102. punkts).

19      Spriedums, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 66. punkts).

20      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 1995. gada 15. decembris, Bosman (C‑415/93, EU:C:1995:463, 65. punkts), kā arī 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 28. punkts).

21      Spriedums, 2015. gada 6. oktobris, Târşia (C‑69/14, EU:C:2015:662, 14. punkts). Skat. arī spriedumus, 2013. gada 26. februāris, Melloni (C‑399/11, EU:C:2013:107, 29. punkts), un 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 25. punkts).

22      Mans izcēlums.

23      ECB nostāja par labu zaudējumu, kuru robežas ir ne vairāk kā 12 % veikto iegāžu, sadalījumam starp valstu centrālajām bankām tika izsludināta ECB prezidenta 2015. gada 22. janvāra ievadrunā preses konferencē un publicēta informācijā presei tajā pašā dienā. Iegāžu sadalījuma attīstības dēļ šī līdzdalība vēlāk pat tika samazināta līdz 10 % (skat. ECB 2016. gada 10. marta informāciju presei un grozījumus, kas ar Lēmuma 2016/702 1. pantu izdarīti Lēmuma 2015/774 6. pantā).

24      Mans izcēlums.

25      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 95. punkts).

26      Spriedums, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 97. punkts).

27      Spriedums, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 109. punkts).

28      Spriedums, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 102. un 115. punkts).

29      Šajā nozīmē skat. Wilsher, D., “Ready to Do Whatever it Takes? The Legal Mandate of the European Central Bank and the Economic Crisis”, Cambridge Yearbook European Legal Studies, 15. sēj., 2012–2013, 510.–536. lpp., it īpaši 514. lpp.

30      Spriedums, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 96. punkts).

31      OV 1993, L 332, 1. lpp.

32      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 106. punkts).

33      No publiskā ziņojuma par 2015. gada 21. un 22. janvārī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi izriet, ka AIP “sāksies 2015. gada martā un attieksies uz ikmēneša iegādēm 60 miljardi euro apmērā un turpināsies līdz 2016. gada septembra beigām, un jebkurā gadījumā līdz brīdim, kad ECB Padome konstatēs, ka vērojama inflācijas līmeņa noturīga tuvināšanās tās mērķim sasniegt inflāciju zemāku par 2 %, bet tuvu tam” (21. lpp. franču valodas versijā, skat. arī ECB 2015. gada 22. janvāra informāciju presei). Vēlākos publiskajos ziņojumos ir apstiprināta “[ECB Padomes] vēlme un spēja rīkoties, ja nepieciešams, izmantojot visus tās pilnvarās pieejamos instrumentus, it īpaši aktīvu iegādes programmu elastīgumu attiecībā uz to apjomu, sastāvu un termiņu” (publiskais ziņojums par 2015. gada 2. un 3. septembrī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi, 19. lpp. franču valodas versijā, kas pieejama Banque de France [Francijas Bankas] tīmekļvietnē; mans izcēlums). Skat. arī publisko ziņojumu par 2015. gada 2. un 3. decembrī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi, it īpaši 18.–20. lpp. franču valodas versijā, kas pieejama Francijas Bankas tīmekļvietnē, un publisko ziņojumu par 2016. gada 7. un 8. decembrī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi, kurā var lasīt, ka “ir svarīgi vēlreiz apstiprināt, ka, ņemot vērā tagadējo nenoteiktību, ECB Padome turpinās vērīgi sekot tendenču attīstībai cenu stabilitātes jomā un, ja tas būs nepieciešams tās mērķa sasniegšanai, tā rīkosies, izmantojot visus tās pilnvarās pieejamos instrumentus” (15. lpp. franču valodas versijā, kas pieejama Francijas Bankas tīmekļvietnē).

34      VISP pamatnostādņu 2. panta 2. punkts.

35      Neskarot to, ka tiek izslēgta Grieķija kredītspējas prasību dēļ. Balstoties uz šīm garantijām, Eurosistēmas centrālās bankas VSIP ietvaros neiegādājās Grieķijas valsts sektora obligācijas (skat. Lēmumu 2016/1041). Par šiem nosacījumiem skat. šo secinājumu 86. un 87. punktu.

36      Kā izņēmums šis maksimālais apmērs ir noteikts 25 % apmērā (Lēmuma 2015/774 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts). Turklāt tas ir palielināts līdz 50 % attiecībā uz obligācijām, kuras emitējušas atbilstošas starptautiskas organizācijas un daudzpusējas attīstības bankas (Lēmuma 2015/774 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts).

37      Emitentiem, kas ir starptautiskas organizācijas un daudzpusējas attīstības bankas, maksimālais apmērs ir 50 % vienam emitentam (Lēmuma 2015/774 5. panta 2. punkta a) apakšpunkts).

38      VSIP pamatnostādņu 4. panta 3. punkts, skatot to kopsakarā ar tā pielikuma 5. punktu.

39      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 106. un 107. punkts).

40      VSIP pamatnostādņu 9. pants, skatot to kopsakarā ar tā pielikuma 6. punktu.

41      ECB sniedza informāciju prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā (ECB apsvērumu 89. punkts). Turklāt norādu, ka ECB arī precizēja, ka termiņš, kas faktiski pagāja no obligācijas emitēšanas primārajā tirgū līdz tās iegādei sekundārajos tirgos, vispārēji bija ilgāks par pārtraukuma periodam noteikto. Šī “faktiskā” pārtraukuma perioda pagarināšana uzsver tirgus dalībnieku pārliecības trūkumu par valsts sektora obligāciju, kas iegādātas primārajā tirgū, tālākpārdošanu un tirgus cenas veidošanos.

42      Skat. ECB prezidenta 2015. gada 22. janvāra ievadrunu preses konferencē un ECB informāciju presei tajā pašā dienā. Tāpat arī tika regulāri ziņots par VSIP pielāgošanām (it īpaši skat. ECB 2016. gada 10. marta informāciju presei par monetārās politikas lēmumiem un par grozījumiem AIP, kā arī ECB 2016. gada 8. decembra informāciju presei par monetārās politikas lēmumiem).

43      Šajā nozīmē it īpaši skat. Krishnamurthy, A. un Vissing‑Jorgensen, A., “The Effects of Quantitative Easing on Interest Rates: Channels and Implications for Policy”, Brookings Papers on Economic Activity, 2011, 215.–287. lpp.; Bauer, M. D. un Rudebusch, Gl. D., “The Signaling Channel for Federal Reserve Bond Purchases”, International Journal of Central Banking, 2014, 233.–289. lpp.

44      Lēmuma 2015/774 8. panta 1. punkts.

45      Lēmuma 2015/774 8. panta 2. punkts.

46      Šī sprieduma 118. punkts.

47      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 118. punkts).

48      VSIP pamatnostādņu 12. panta 2. punkts.

49      Skat. Vācijas valdības rakstveida apsvērumu 16. punktu.

50      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 125. punkts).

51      Skat. ECB 2017. gada 19. janvāra informāciju presei par sīku informāciju attiecībā uz AIP aktīvu iegādi ar ienesīgumu, kas ir zemāks par noguldījumu iespējas procentu likmi.

52      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 96. punkts).

53      Skat. arī LESD 119. panta 2. punktu. Lēmuma 2015/774 6. apsvērumā ir tieša atsauce uz principu, kas paredz atvērta tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence.

54      Skat. šo secinājumu 63. punktu.

55      ECB uzskata, ka tā esot viena astotā daļa VSIP ietvaros apritē esošo obligāciju.

56      Apgalvojumu oficiāli apstrīdēja vairākas dalībvalstis savās atbildēs uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem. Turklāt Deutsche Bundesbank (Vācijas Federālā banka) savās rakstveida atbildēs uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem apstiprināja, ka, lai gan 2016. gadā varēja konstatēt norādes uz Vācijas valsts obligāciju trūkumu tirgū, Vācijas valsts obligācijas tomēr vienmēr esot bijušas pieejamas pietiekamā daudzumā.

57      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 22. oktobris, National Farmers’ Union (C‑241/01, EU:C:2002:604, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

58      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 1994. gada 5. oktobris, Crispoltoni u.c. (C‑133/93, C‑300/93 un C‑362/93, EU:C:1994:364, 43. punkts), un 2001. gada 12. jūlijs, Jippes u.c. (C‑189/01, EU:C:2001:420, 84. punkts).

59      Lēmuma 2015/774 4. apsvērums.

60      Lēmuma 2015/774 4. apsvērums.

61      Skat. šo secinājumu 131.–142. punktu un skat. arī manus secinājumus lietā Coman u.c. (C‑673/16, EU:C:2018:2, 25. zemsvītras piezīme).

62      Ģenerāladvokāta M. Bobeka secinājumi lietā Confédération paysanne u.c. (C‑528/16, EU:C:2018:20, 140. punkts).

63      Skat. Lēmumu 2015/2101.

64      Skat. Lēmumu 2015/2464.

65      Publiskais ziņojums par 2015. gada 2. un 3. decembrī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi, it īpaši 18. lpp. franču valodas versijā, kas pieejama Francijas Bankas tīmekļvietnē.

66      Šajā ziņā par TMD skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 117. punkts).

67      OV 2014, L 240, 28. lpp.

68      Ar Grieķijas obligāciju izslēgšanu no VSIP tiek apstiprināta šīs garantijas efektivitāte (skat. Lēmumu 2016/1041).

69      Šajā nozīmē skat. B. Cœuré deklarāciju (publiskais ziņojums par 2016. gada 9. un 10. martā notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi, it īpaši 8. lpp. franču valodas versijā, kas pieejama Francijas Bankas tīmekļvietnē).

70      Atbilstoši Komisijas 2018. gada 23. maija ieteikumam grozīt Lēmumu 2009/414/EK par pārmērīga budžeta deficīta pastāvēšanu Francijā (skat. Komisijas lēmumu COM(2018) 433 final).

71      Tā ir Spānija.

72      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 41. punkts).

73      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 27. novembris, Pringle (C‑370/12, EU:C:2012:756, 53. punkts), un 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 42. punkts).

74      Mans izcēlums.

75      Mans izcēlums.

76      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 27. novembris, Pringle (C‑370/12, EU:C:2012:756, 55. punkts), un 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 46. punkts).

77      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 27. novembris, Pringle (C‑370/12, EU:C:2012:756, 56. punkts), un 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 52. punkts).

78      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 59. punkts).

79      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 66. punkts).

80      Spriedums, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 69. punkts).

81      Tādējādi Lēmuma 2015/2464 2. apsvērumā ECB precizē, ka “saskaņā ar mērķi nodrošināt cenu stabilitāti ECB Padome 2015. gada 3. decembrī nolēma pārskatīt noteiktus VSIP raksturlielumus, lai nodrošinātu noturīgu inflācijas tendences tuvināšanos līmenim, kas vidējā termiņā ir zemāks par 2 %, bet tuvu tam”. Skat. arī Lēmuma 2016/702 2. apsvērumu, kā arī Lēmuma 2017/100 3. un 4. apsvērumu. Saskaņā ar ECB Padomes 1998. gadā pieņemtu lēmumu cenu stabilitāte tika definēta kā saskaņotā patēriņa cenu indeksa pieaugums mazāk nekā par 2 % gadā. Apstiprinot šo definīciju, ECB Padome 2003. gada 8. maijā vienlaikus nolēma, ka saistībā ar cenu stabilitātes mērķa sasniegšanu tā izvirza mērķi saglabāt inflācijas līmeni nedaudz zem 2 % vidējā termiņā. Tā rīkojoties, ECB plānoja nodrošināt pietiekamu drošības rezervi, lai nodrošinātos pret deflācijas riskiem (skat. ECB 2003. gada 8. maija informāciju presei par ECB monetārās politikas stratēģiju).

82      Skat. ECB 2018. gada 14. jūnija informāciju presei par monetārās politikas lēmumiem.

83      Šajā nozīmē skat. Antonin, C., Blot, Chr., Le Bayon, St., Péléraux, H., Rifflart, Chr. u.c., “Banques centrāles, dernier rempart contre la déflation: Perspectives économique 2014–2015 pour l’économie mondiale”, Revue de l’OFCE – Analyse et prévision, 2014, 11.–51. lpp.

84      Par saikni starp monetāro politiku un VSIP piemērošanas vienreizīgumu visās eurozonas dalībvalstīs skat. Adamski, D., “Economic Constitution of the Euro Area After the Gauweiler Preliminary Ruling”, Common Market Law Review, 52. sēj., 2015, 1451.–1490. lpp., it īpaši 1488. lpp., 122. zemsvītras piezīme. Lietā, kurā tika pasludināts 2015. gada 16. jūnija spriedums Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400), Tiesa uzskatīja, ka vienīgi apstāklis, ka TMD attiecas īpaši tikai uz atsevišķu dalībvalstu emitētām valsts obligācijām, pats par sevi nenozīmē, ka ECBS izmantotie instrumenti neietilpst monetārajā politikā (55. punkts). Tā a fortiori ir tad, ja šādas selektivitātes nav.

85      Skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 117. punkts.

86      Šajā nozīmē skat. Martucci, Fr., “La Cour de justice face à la politique monétaire en temps de crise de dettes souveraines: l’arrêt Gauweiler entre droit et marché”, Cahiers de droit européen, 2015, 493.–534. lpp., it īpaši. 513. un 514. lpp. Autors runā par “porozitāti” starp kompetenci monetāras politikas jomā, no vienas puses, un kompetenci ekonomikas politikas jomā, no otras puses.

87      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 56.–59. punkts).

88      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 68. punkts, mans izcēlums).

89      Attiecībā uz Savienības likumdevēja darbības pārbaudi ekonomikas jomā šajā nozīmē skat. 2017. gada 11. janvāra spriedumu Spānija/Padome (C‑128/15, EU:C:2017:3, 46. punkts) vai zinātniskajā jomā – 2018. gada 21. jūnija spriedumu Polija/Parlaments un Padome (C‑5/16, EU:C:2018:483, 150. punkts).

90      Spriedums, 2018. gada 21. jūnijs, Polija/Parlaments un Padome (C‑5/16, EU:C:2018:483, 150. punkts). Šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2001. gada 22. novembris, Nīderlande/Padome (C‑301/97, EU:C:2001:621, 135. punkts), un 2010. gada 8. jūlijs, Afton Chemical (C‑343/09, EU:C:2010:419, 28. punkts).

91      Šajā nozīmē skat. Martucci, Fr., “La Cour de justice face à la politique monétaire en temps de crise de dettes souveraines: l’arrêt Gauweiler entre droit et marché”, Cahiers de droit européen, 2015, 493. – 534. lpp., it īpaši 509. lpp.; Classen, Cl. D., “Funktionsadäquate checks and balances statt richterliche Vollkontrolle unter demokratischem Vorwand”, Europarecht, 2015, 4. sēj., 477.–486. lpp.; Herrmann, Chr. un Dornacher, C., “Grünes Licht vom EuGH für EZB‑Staatsanleihenkäufe – ein Lob der Sachlichkeit!”, Europäische Zeitschrift für Wirtschaftsrecht, 2015, 579.–583. lpp., kā arī Hinarejos, A., “Gauweiler and the Outright Monetary Transactions Programme: The Mandate of the European Central Bank and the Changing Nature of Economic and Monetary Union”, European Constitutional Law Review, 11. sēj., 2015, 563.–576. lpp., it īpaši 575. lpp. Daži no šiem autoriem, pamatojot Tiesā veicamās pārbaudes ierobežotību, balstās arī uz ECB nepieciešamo neatkarību.

92      Šajā ziņā skat. Halberstam, D., “Constitutional Heterarchy: The Centrality of Conflict in the European Union and the United States”, no:Dunoff, J. un Trachtman, J., (izd.), Ruling the World? Constitutional, International Law and Global Government, Cambridge University Press, 2009, 326.–355. lpp. Par D. Halberstam teorijas piemērošanu Eiropas Savienības pieņemtajiem lēmumiem cīņā pret finanšu krīzi skat. arī Fabbrini, F., “The Euro‑Crisis and the Courts: Judicial Review and the Political Process in Comparative Perspective”, Berkeley Journal of International Law, 32:1. sēj, 2014, 64.–123. lpp., it īpaši 116. un nākamās lpp.

93      Spriedums, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 110. punkts).

94      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 27. novembris, Pringle (C‑370/12, EU:C:2012:756, 57. punkts).

95      Par šo nosacījumu skat. šo secinājumu 86. un 87. punktu.

96      VSIP pamatnostādņu 2. panta 2. punkts.

97      Atgādinājumam – tiesību akts ir spēkā neesošs pilnvaru nepareizas izmantošanas dēļ, “ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, ir konstatējams, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, uz kuriem iepriekš norādīts, vai lai izvairītos no EK līgumā īpaši paredzētas procedūras, lai nodrošinātos pret attiecīgā gadījuma apstākļiem” (spriedums, 2001. gada 22. novembris, Nīderlande/Padome (C‑301/97, EU:C:2001:621, 153. punkts)).

98      Spriedums, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 66. punkts).

99      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 68. punkts).

100      Spriedums, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 69. punkts).

101      It īpaši skat. Antonin, C., Blot, Chr., Le Bayon, St., Péléraux, H., Rifflart, Chr. u.c., “Banques centrāles, dernier rempart contre la déflation: Perspectives économique 2014–2015 pour l’économie mondiale”, Revue de l’OFCE – Analyse et prévision, 2014, 11.–51. lpp.

102      Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 117. punkts.

103      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 70. punkts).

104      Publiskais ziņojums par 2015. gada 21. un 22. janvārī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi, 4. lpp. franču valodas versijā, kas ir pieejama Francijas Bankas tīmekļvietnē.

105      Publiskais ziņojums par 2015. gada 21. un 22. janvārī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi, 7. lpp. franču valodas versijā, kas ir pieejama Francijas Bankas tīmekļvietnē.

106      Publiskais ziņojums par 2015. gada 21. un 22. janvārī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi, 8. lpp. franču valodas versijā, kas ir pieejama Francijas Bankas tīmekļvietnē.

107      Skat. publisko ziņojumu par 2015. gada 21. un 22. janvārī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi, 9. lpp. franču valodas versijā, kas ir pieejama Francijas Bankas tīmekļvietnē.

108      Publiskais ziņojums par 2015. gada 21. un 22. janvārī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi, 16. lpp. franču valodas versijā, kas ir pieejama Francijas Bankas tīmekļvietnē.

109      Publiskais ziņojums par 2015. gada 21. un 22. janvārī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi, 17. lpp. franču valodas versijā, kas ir pieejama Francijas Bankas tīmekļvietnē.

110      Publiskais ziņojums par 2015. gada 21. un 22. janvārī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi, 17. un 18. lpp. franču valodas versijā, kas ir pieejama Francijas Bankas tīmekļvietnē.

111      Publiskais ziņojums par 2015. gada 21. un 22. janvārī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi, 19. lpp. franču valodas versijā, kas ir pieejama Francijas Bankas tīmekļvietnē. Savos rakstveida apsvērumos ECB precizē, ka tā esot izmantojusi vairākus ekonometriskus modeļus, lai novērtētu aptuvenos iegādes apjomus, kas vajadzīgi, lai sasniegtu plānoto inflācijas līmeni (skat. minēto apsvērumu 22. punktu).

112      Šajā jautājumā skat. P. Praet izklāstu un ECB Padomes diskusiju par šo jautājumu publiskajā ziņojumā par 2015. gada 2. un 3. decembrī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi, it īpaši 6., 11. un 12. lpp. franču valodas versijā, kas ir pieejama Francijas Bankas tīmekļvietnē.

113      Skat. publisko ziņojumu par 2015. gada 2. un 3. decembrī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi, it īpaši 15.–17. lpp. franču valodas versijā, kas ir pieejama Francijas Bankas tīmekļvietnē.

114      It īpaši enerģijas cenu kritums un valūtas maiņas kursa attīstība. Skat. publisko ziņojumu par 2016. gada 9. un 10. martā notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi, it īpaši 12.–22. lpp. franču valodas versijā, kas ir pieejama Francijas Bankas tīmekļvietnē.

115      It īpaši minētā publiskā ziņojuma franču valodas versijā, kas ir pieejama Francijas Bankas tīmekļvietnē, 15. lpp.

116      Skat. publisko ziņojumu par 2016. gada 9. un 10. martā notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi, it īpaši 17. lpp. franču valodas versijā, kas ir pieejama Francijas Bankas tīmekļvietnē.

117      Skat. publisko ziņojumu par 2016. gada 9. un 10. martā notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi, it īpaši 19. lpp. franču valodas versijā, kas ir pieejama Francijas Bankas tīmekļvietnē.

118      Par īstenotā progresa un tā nepietiekamības ņemšanu vērā skat. arī diskusiju ECB Padomē (publiskais ziņojums par 2016. gada 7. un 8. decembrī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi, it īpaši 9. lpp. franču valodas versijā, kas ir pieejama Francijas Bankas tīmekļvietnē).

119      Publiskais ziņojums par 2016. gada 7. un 8. decembrī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi, it īpaši 6. lpp. franču valodas versijā, kas ir pieejama Francijas Bankas tīmekļvietnē.

120      It īpaši minētā publiskā ziņojuma franču valodas versijā, kas ir pieejama Francijas Bankas tīmekļvietnē, 13. un 14. lpp.

121      Skat. publisko ziņojumu par 2016. gada 7. un 8. decembrī notikušo ECB Padomes monetārās politikas sanāksmi, 12. lpp. franču valodas versijā, kas ir pieejama Francijas Bankas tīmekļvietnē.

122      VSIP pamatnostādņu 2. panta 2. punkts.

123      Spriedums, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 75. punkts).