EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS

(trešā palāta)

2013. gada 23. oktobrī

Lieta F‑39/12

BQ

pret

Eiropas Savienības Revīzijas palātu

Civildienests – Ierēdnis – Novērtējuma ziņojums – Psiholoģiska vardarbība – Zaudējumu atlīdzība – Pieņemamība – Termiņi

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kurš EAEK līgumam ir piemērojams atbilstoši tā 106.a pantam, ar kuru BQ lūdz, pirmkārt, atcelt 2011. gada 7. decembra lēmumu, ar kuru noraidīta viņa 2011. gada 26. aprīļa sūdzība par viņa lūguma atzīt Eiropas Savienības Revīzijas palātas atbildību sakarā ar nepareizu rīcību attiecībā uz viņu noraidīšanu, un, otrkārt, piespriest Revīzijas palātai atlīdzināt viņam morālo un mantisko kaitējumu, ko, iespējams, izraisījusi šī nepareizā rīcība

Nolēmums      Piespriest Eiropas Savienības Revīzijas palātai samaksāt BQ EUR 2000. Pārējā daļā prasību noraidīt. Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņu celta prasība – Termiņi – Iestādei adresēts lūgums atlīdzināt zaudējumus – Saprātīga termiņa ievērošana – Termiņa ilgums un tā sākums

(Tiesas statūtu 46. pants; Civildienesta noteikumu 90. pants)

2.      Ierēdņu celta prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Pamati – Tāda iecēlējinstitūcijas lēmuma prettiesiskums, kurš nav apstrīdēts noteiktajā termiņā – Nepieņemamība

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

3.      Ierēdņi – Iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība – Dienesta pārkāpums – Jēdziens – Konfliktsituācija starp ierēdni un viņa priekšnieku – Iekļaušana – Nosacījumi

4.      Ierēdņi – Tiesības un pienākumi – Iekšēja izmeklēšana saistībā ar apgalvotu psiholoģisku vardarbību – Sūdzības iesniedzēja tiesības tikt uzklausītam un piekļūt izmeklēšanas lietas materiāliem – Ierobežojumi

(Civildienesta noteikumu 12.a, 24. un 26. pants)

1.      Ja piemērojamajā tiesiskajā regulējumā nav paredzēts termiņš tādas prasības par zaudējumu atlīdzību celšanai, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām starp ierēdni un iestādi, kurā viņš ir nodarbināts, tad šī prasība ir ceļama saprātīgā termiņā, kurš ir nosakāms, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus.

Turklāt, tā kā tiesību aktos šajā ziņā nav paredzēti nekādi noteikumi, Tiesas statūtu 46. pantā noteiktais piecu gadu noilguma termiņš ir salīdzināms lielums, kas ir atbilstošs, lemjot par ierēdņa lūguma atlīdzināt zaudējums pieņemamību, tomēr tas nav uzskatāms par stingru un neaizskaramu termiņu. Jāpiebilst, ka saskaņā ar minēto 46. pantu piecu gadu noilguma termiņš sākas no notikuma brīža, kas izraisījis kaitējumu, vai, precīzāk, kad ir radies ar prettiesisko aktu vai rīcību radītais kaitējums vai kad parādījušās kaitējuma sekas.

(skat. 38. un 39. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1982. gada 27. janvāris, 51/81 De Franceschi/Padome un Komisija, 10. punkts; 2007. gada 19. aprīlis, C‑282/05 P Holcim (Deutschland)/Komisija, 29. punkts.

Pirmās instances tiesa: 2004. gada 5. oktobris, T‑144/02 Eagle u.c./Komisija, 66. un 71. punkts; 2009. gada 27. augusts, T‑367/08 Abouchar/Komisija, 22. un 23. punkts.

Vispārējā tiesa: 2010. gada 15. septembris, T‑157/09 P Marcuccio/Komisija, 46. un 47. punkts.

2.      Ierēdnis, kurš Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētajos termiņos nav cēlis prasību par, iespējams, viņam nelabvēlīga akta atcelšanu, nevar, ceļot prasību atlīdzināt zaudējumus, kas ar šo aktu nodarīti, novērst šo bezdarbību un iegūt sev jaunu termiņu prasības celšanai. Viņš arī nevar atsaukties uz šī akta apgalvoto prettiesiskumu prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros.

(skat. 62. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 1996. gada 29. februāris, T‑547/93 Lopes/Komisija, 174. un 175. punkts; 1999. gada 1. decembris, T‑81/99 Schuerer/Komisija, 31. punkts.

3.      Konfliktsituāciju starp ierēdni un viņa priekšnieku nevar pašu par sevi uzskatīt par dienesta pārkāpumu, par ko vainojama administrācija, ja vien nav atzīta tās bezdarbība tādējādi, ka tā ir ļāvusi pasliktināties negatīvajai situācijai gan attiecībā uz dienesta darbību, gan iesaistīto personu veselību.

(skat. 68. punktu)

4.      Gadījumā, ja izmeklēšanas procedūru, kas uzsākta pēc lūguma sniegt palīdzību, ko ierēdnis iesniedzis ar sūdzību par psiholoģisku vardarbību, nevar uzskatīt par izmeklēšanas procedūru, kas ir uzsākta par minēto ierēdni, atbilstoši labas pārvaldības principam viņš tomēr var atsaukties uz tiesībām tikt uzklausītam par faktiem, kas attiecas uz viņu, tā kā lēmums, ar kuru noraidīts lūgums sniegt palīdzību sakarā ar apgalvoto psiholoģisko vardarbību, var radīt smagas sekas, jo psiholoģiskai vardarbībai var būt ļoti kaitējoša ietekme uz cietušās personas veselības stāvokli, un tas, ka administrācija eventuāli atzīst psiholoģiskas vardarbības esamību, pats par sevi var labvēlīgi ietekmēt cietušās personas atveseļošanās terapeitisko procesu.

Tomēr procesuālās tiesības tikt uzklausītam neparedz, ka ierēdnis, kurš apgalvo, ka ir psiholoģiskas vardarbības upuris, var jebkurā gadījumā iepazīties ar visu izmeklēšanas ziņojumu, kad tas ir sagatavots, jo izmeklēšanā par psiholoģiskās vardarbības faktiem, izņemot īpašus gadījumus, ir pamatoti vēlēties aizsargāt lieciniekus, viņiem nodrošinot, ka visa informācija, kas varētu ļaut viņus identificēt, ir anonīma un konfidenciāla, lai sūdzības iesniedzēja interesēs varētu veikt neitrālu un objektīvu izmeklēšanu un personāls labprāt sadarbotos, lai novērstu risku, ka apsūdzētās personas vai pat sūdzības iesniedzēji vēlāk varētu ietekmēt lieciniekus, un lai saglabātu dienestu pienācīgai darbībai labvēlīgas darba attiecības.

Savukārt, ja iecēlējinstitūcija nolemj noraidīt sūdzību par vardarbības faktiem, balstoties tikai uz izmeklēšanas ziņojuma secinājumiem, ierēdnim, kurš ir iesniedzis sūdzību, ir tiesības uzzināt apsvērumus, kas pamato izmeklēšanas ziņojuma secinājumus, un gadījumā, ja šie apsvērumi nav minēti iecēlējinstitūcijas lēmumā, tas nozīmē, ka izmeklēšanas ziņojums ir jādara viņam zināms nekonfidenciālajā versijā.

(skat. 72.–74. punktu)

Atsauces

Civildienesta tiesa: 2012. gada 16. maijs, F‑42/10 Skareby/Komisija, 46. punkts; 2012. gada 12. decembris, F‑43/10 Cerafogli/ECB, 85., 92. un 97. punkts, par šo spriedumu Eiropas Savienības Vispārējā tiesā ir iesniegta apelācijas sūdzība, lieta T‑114/13 P