ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT] SECINĀJUMI,
sniegti 2009. gada 29. oktobrī 1(1)
Lieta C‑386/08
Brita GmbH
pret
Hauptzollamt Hamburg‑Hafen
(Finanzgericht Hamburg (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Atvieglojumu režīms – EK un Izraēlas nolīgums – EK un PAO nolīgums – “Noteiktas izcelsmes produktu” jēdziens – Produkti, kuru izcelsme ir Izraēlas okupētajās teritorijās Jordānas Rietumkrastā – Sertifikātu EUR. 1 pēcmuitošanas pārbaude – Šaubas par produktu izcelsmi – “Izraēlas Valsts teritorijas” jēdziens
1. Šī prejudiciālā nolēmuma tiesvedība attiecas uz to, kā interpretēt Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumu, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Izraēlas Valsti, no otras puses (2), kā arī Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu pagaidu Asociācijas nolīgumu par tirdzniecību un sadarbību starp Eiropas Kopienu, no vienas puses, un Palestīnas atbrīvošanas organizāciju (turpmāk tekstā – “PAO”), kas darbojas Jordānas Rietumkrasta un Gazas joslas Palestīniešu pašpārvaldes vārdā, no otras puses (3).
2. Tās pamatā ir fakts, ka sabiedrība Brita GmbH (4) apstrīd muitas nodokļus, kurus tai uzlikušas Vācijas muitas iestādes par to, ka tā importēja Jordānas Rietumkrastā ražotas gāzētā ūdens sagatavošanas iekārtas, attiecībā uz kurām Izraēlas muitas iestādes bija izsniegušas pārvadājumu sertifikātus, kas apliecina šo produktu Izraēlas izcelsmi.
3. Finanzgericht Hamburg [Hamburgas Finanšu tiesa] (Vācija) jautā Tiesai, vai saskaņā ar EK un Izraēlas nolīgumu Vācijas muitas iestādēm ir saistošs šo produktu izcelsmes pēcmuitošanas pārbaudes, kuru ir veikušas Izraēlas muitas iestādes, rezultāts.
4. Tāpat iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai Vācijas muitas iestādēm strīds starp tām un Izraēlas muitas iestādēm bija jānodod izskatīšanai Muitas sadarbības komitejai, kas izveidota ar šo nolīgumu.
5. Visbeidzot Tiesai tiek lūgts lemt par to, vai EK un Izraēlas nolīgumu vai EK un PAO nolīgumu tādā pašā veidā var piemērot arī attiecībā uz produktiem, kuriem ir Izraēlas izcelsmes sertifikāts, bet kuriem, kā izrādījās, ir okupēto teritoriju izcelsme un, konkrētāk, Jordānas Rietumkrasta izcelsme.
6. Šajos secinājumos es iesaku Tiesai atzīt, ka ciktāl strīds starp EK un Izraēlas nolīguma līgumslēdzēju valstu muitas iestādēm attiecas uz šī nolīguma teritoriālās piemērošanas jomu, importētājvalsts muitas iestādēm nav saistošs pēcmuitošanas pārbaudes, kuru ir veikušas eksportētājvalsts muitas iestādes, rezultāts.
7. Turpinājumā es aicinu Tiesu atzīt, ka Vācijas muitas iestādēm nebija pienākuma tās strīdu ar Izraēlas muitas iestādēm nodot izskatīšanai Muitas sadarbības komitejai.
8. Visbeidzot, es norādīšu iemeslus, kāpēc uzskatu, ka produktiem – attiecībā uz kuriem Izraēlas muitas iestādes bija izsniegušas Izraēlas izcelsmes sertifikātu, bet kuriem, kā izrādījās, ir okupēto teritoriju un, konkrētāk, Jordānas Rietumkrasta izcelsme – nevar piemērot ne EK un Izraēlas nolīgumā paredzēto atvieglojumu režīmu, ne arī EK un PAO nolīgumā paredzēto režīmu.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Kopienu tiesības
9. Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Ministru konference, kas notika Barselonā 1995. gada 27. un 28. novembrī, deva iespēju precizēt virzienus, kurus jau bija definējušas agrākās Eiropadomes, proti, izveidot partnerattiecības ar Vidusjūras baseina valstīm. Tajā laikā bija iesaistītas 12 trešās valstis. Tās bija: Alžīrijas Tautas Demokrātiskā Republika, Kipras Republika, Ēģiptes Arābu Republika, Izraēlas Republika, Jordānijas Hāšemītu Karaliste, Libānas Republika, Maltas Republika, Marokas Karaliste, Sīrijas Arābu Republika, Tunisijas Republika, Turcijas Republika un Palestīniešu pašpārvalde.
10. Šīs jaunās partnerattiecības ietver trīs jomas. “Politikas un drošības” jomas mērķis ir izveidot kopēju miera un stabilitātes telpu. Otrās jomas, “ekonomikas un finanšu” jomas mērķis ir ļaut izveidot kopīgu labklājības telpu. Visbeidzot, “sociālās, kultūras un humanitārās” jomas mērķis ir attīstīt cilvēkresursus, kā arī sekmēt izpratni starp kultūrām un attiecības starp sabiedrībām.
11. Pēc tam tika noslēgti divpusēji nolīgumi starp Eiropas Kopienu un dalībvalstīm, no vienas puses, un Vidusjūras reģiona valstīm, no otras puses. Šiem nolīgumiem ir viena un tā pati shēma, kas ietver minētās trīs jomas, kā arī vienošanās protokolu attiecībā uz noteiktas izcelsmes produktu jēdziena definīciju un administratīvās sadarbības metodēm, kas attiecas it īpaši uz veidu, kādā tiek izsniegti un pēc tam pārbaudīti sertifikāti, kas apliecina produktu izcelsmi.
12. Tādējādi Kopiena un dalībvalstis Briselē 1995. gada 20. novembrī parakstīja EK un Izraēlas nolīgumu un 1997. gada 24. februārī – EK un PAO nolīgumu.
13. Šie nolīgumi tika apstiprināti attiecīgi ar Padomes un Komisijas 2000. gada 19. aprīļa Lēmumu 2000/384/EK, EOTK (5) un Padomes 1997. gada 2. jūnija Lēmumu 97/430/EK (6).
1) EK un Izraēlas nolīgums
14. EK un Izraēlas nolīgums stājās spēkā 2000. gada 1. jūnijā. No šī nolīguma preambulas izriet, ka “Kopiena, tās dalībvalstis un Izraēla vēlas stiprināt [starp tām pastāvošās vēsturiskās saites] un izveidot ilgstošas attiecības, kas pamatojas uz savstarpīgumu un partnerattiecībām, un veicināt tālāku Izraēlas ekonomikas integrāciju Eiropas Kopienā [ekonomikā]”.
15. Tāpat EK un Izraēlas nolīguma preambulā ir norādīts, ka puses noslēdza šo nolīgumu, “ņemot vērā svarīgumu, ko [tās] piešķir brīvai ekonomikai un ANO Statūtu principiem, jo īpaši cilvēktiesību ievērošanai un demokrātijai, kas ir apvienības pamatā”.
16. Saskaņā ar minētā nolīguma 7. pantu EK un Izraēlas nolīguma noteikumi attiecas uz produktiem, kuru izcelsme ir Kopienā un Izraēlā. Šī nolīguma 8. pantā ir paredzēts, ka “ievedmuitas un izvedmuitas nodevas, kā arī citi maksājumi ar līdzīgu iedarbību Kopienas un Izraēlas starpā ir aizliegti. Šis aizliegums attiecas arī uz fiskālām muitas nodevām”.
17. EK un Izraēlas nolīguma 67. pantā ir paredzēts izveidot Asociācijas padomi, kas izskata visus galvenos jautājumus, kas saistīti ar šo nolīgumu, un visus divpusējos vai starptautiskos jautājumus, kas interesē abas puses.
18. Saskaņā ar minētā nolīguma 75. panta 1. punktu katra puse var iesniegt izskatīšanai Asociācijas padomē jebkuru strīdu saistībā ar EK un Izraēlas nolīguma piemērošanu vai interpretāciju.
19. Tāpat no šī nolīguma 79. panta 2. punkta izriet, ka puse ir tiesīga veikt vajadzīgos pasākumus, ja tā uzskata, ka otra puse nepilda kādu pienākumu saskaņā ar minēto nolīgumu, taču ar nosacījumu, ka tā sniedz Asociācijas padomei visu attiecīgo informāciju, kas vajadzīga vispusīgai situācijas izpētei, lai rastu abām pusēm pieņemamu risinājumu.
20. EK un Izraēlas nolīguma teritoriālās piemērošanas joma ir definēta šī nolīguma 83. pantā. Atbilstoši šim pantam šo nolīgumu piemēro teritorijās, kurās piemēro Kopienas un Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumus, un saskaņā ar nosacījumiem, ko paredz minētie līgumi, kā arī Izraēlas Valsts teritorijā.
21. Saskaņā ar minētā nolīguma 4. protokola par jēdziena “noteiktas izcelsmes produkti” definīciju un administratīvās sadarbības metodēm 2. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu par Izraēlas izcelsmes produktiem tiek uzskatīti produkti, kas pilnībā iegūti Izraēlā šā protokola 4. panta izpratnē (7), kā arī Izraēlā iegūti produkti, kuru sastāvā ir materiāli, kas nav tur iegūti pilnībā, ar noteikumu, ka šādi produkti ir pienācīgi apstrādāti vai pārstrādāti Izraēlā šā protokola 5. panta izpratnē.
22. Tāpat EK un Izraēlas nolīguma 4. protokols paredz noteikumus attiecībā uz produktu izcelsmes pierādījumiem. Tā šī protokola 17. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka noteiktas izcelsmes produktiem minētā protokola izpratnē piemēro EK un Izraēlas nolīgumā paredzētos atvieglojumus pēc preču pārvadājumu sertifikātu EUR. 1 iesniegšanas (8). Saskaņā ar EK un Izraēlas nolīguma 4. protokola 18. panta 1. punktu šo sertifikātu izdod eksportētājvalsts muitas iestādes pēc eksportētāja rakstiska pieteikuma vai, ja eksportētājs uzņemas atbildību, pēc viņa pilnvarota pārstāvja rakstiska pieteikuma.
23. Šī protokola 32. pantā ir paredzēta administratīva sadarbība starp Izraēlas Valsti un attiecīgo dalībvalsti. Šī iemesla dēļ gadījumos, kad importētājvalsts muitas iestādēm ir šaubas par produktu izcelsmi, tās var prasīt, lai tiek veikta sertifikāta EUR. 1 pēcmuitošanas pārbaude. Šādā gadījumā šīm iestādēm ir jāatdod attiecīgie sertifikāti eksportētājvalsts muitas iestādēm un jānorāda saturiski vai formāli iemesli, kas pamato izmeklēšanu.
24. Minētā protokola 32. panta 3. punktā ir paredzēts, ka pārbaudi veic eksportētājvalsts muitas iestādes. EK un Izraēlas nolīguma 4. protokola 32. panta 6. punktā ir norādīts, ka, “ja pamatotu šaubu gadījumā 10 mēnešu laikā nav saņemta atbilde vai ja atbildē nav pietiekamas informācijas, lai noteiktu attiecīgā dokumenta autentiskumu vai produktu īsto izcelsmi, muitas iestādes, kas iesniegušas pieprasījumu, izņemot [nepārvaramu varu vai] izņēmuma gadījumus, noraida tiesības uz labvēlīgāku [atvieglojumu] režīmu”.
25. Visbeidzot, saskaņā ar šī protokola 33. panta pirmo daļu – “ja rodas strīdi saistībā ar 32. pantā minētajām pārbaudes procedūrām, ko muitas iestādes, kuras iesniegušas pieprasījumu veikt pārbaudi, un muitas iestādes, kuras atbild par šīs pārbaudes veikšanu, nevar atrisināt, vai ja rodas jautājumi par šā protokola interpretāciju, šos strīdus nodod izskatīšanai Muitas sadarbības komitejai”.
26. Jautājums par tiesību normu, kas regulē [produkta] izcelsmi un EK un Izraēlas nolīguma teritoriālās piemērošanas jomas plašumu, jau vairākus gadus ir strīda starp Kopienu un Izraēlas Valsti priekšmets. Kopiena uzskata, ka produktiem, kuru izcelsme ir Izraēlas okupētajās teritorijās Jordānas Rietumkrastā un Gazas joslā, nevar piemērot EK un Izraēlas nolīgumā paredzēto atvieglojumu režīmu, savukārt Izraēlas Valsts uzskata, ka to var darīt.
27. Jau 1997. gadā Eiropas Kopienu Komisija Paziņojumā importētājiem (9) izteica šaubas par sertifikātu EUR. 1 spēkā esamību, kas tiek iesniegti, Kopienā no Izraēlas importējot apelsīnu sulu, un par neefektīvu administratīvo sadarbību starp Izraēlas Valsti un Kopienu. Pēc Komisijas domām, ar šīm šaubām varēja apstrīdēt šo sertifikātu spēkā esamību.
28. 1998. gada 12. maijā Komisija Paziņojumā Padomei un Eiropas Parlamentam (10) ziņoja par grūtībām, kādas radušās, piemērojot EK un Izraēlas nolīguma 4. protokolu, kas bija piemērojams, kamēr Kopiena vēl nebija ratificējusi pašu nolīgumu.
29. Šajā paziņojumā tā norādīja, ka šī nolīguma pareizai piemērošanai ir divi šķēršļi. Šie šķēršļi attiecās uz to, ka Kopienā tiek eksportētas preces, kurām ir Izraēlas izcelsmes sertifikāts, taču kuras faktiski tika ražotas okupētajās teritorijās.
30. Turklāt ES un Izraēlas Asociācijas padomes otrajā sanāksmē (11) Komisija izteica “nožēlu par to, ka joprojām pastāv atšķirības interpretācijā attiecībā uz [EK un Izraēlas] nolīguma teritoriālās piemērošanas jomu”. Tāpat tā uzsvēra, ka tai ir juridisks pienākums nodrošināt šī nolīguma īstenošanu un aizsargāt Eiropas Savienības pašu resursus (12). Tāpēc Komisija informēja par jauna paziņojuma publicēšanu (13).
31. Šajā paziņojumā Komisija informēja importētājus, ka “pārbaudes procedūru rezultāti ir apstiprinājuši, ka Izraēla izdod izcelsmes apliecinājumus produktiem, kuru izcelsme ir teritorijās, kas kopš 1967. gada ir Izraēlas pārvaldē, bet uz kurām pēc Kopienas ieskatiem neattiecas [EK un Izraēlas nolīgumā] definētais atvieglojumu režīms”. Turpinājumā tā norādīja, ka “Kopienas tirgus dalībnieki, kas iesniedz izcelsmes apliecinājumus, lai iegūtu tiesības uz atvieglojumu režīmu produktiem, kuru izcelsme ir Izraēlas okupētajās teritorijās Jordānas Rietumkrastā, Gazas joslā, Austrumjeruzālemē un Golānas augstienēs, ir informēti, ka tiem ir jāveic visi nepieciešamie piesardzības pasākumi un ka, laižot preces brīvā apgrozībā, var rasties muitas parāds”.
2) EK un PAO nolīgums
32. EK un PAO nolīgums stājās spēkā 1997. gada 1. jūlijā. Tā preambulā ir norādīts, ka puses noslēdza šo nolīgumu, “ņemot vērā svarīgumu, ko puses piešķir ANO Statūtu principiem, jo īpaši cilvēktiesību ievērošanai, demokrātijas principiem un politiskajai un ekonomiskajai brīvībai, kas ir to attiecību pamatā”. Tāpat minētais nolīgums tika noslēgts, “ņemot vērā starp pusēm pastāvošo atšķirīgo ekonomisko un sociālo attīstību un nepieciešamību paātrināt pastāvošos centienus veicināt ekonomisko un sociālo attīstību Jordānas Rietumkrastā un Gazas joslā”.
33. Saskaņā ar EK un PAO nolīguma 1. panta 2. punktu tā mērķis ir it īpaši veicināt ekonomisko un sociālo attīstību Jordānas Rietumkrastā un Gazas joslā, kā arī padarīt efektīvāku reģionālo sadarbību, lai panāktu mierīgu līdzāspastāvēšanu, kā arī politisko un ekonomisko stabilitāti.
34. Šī nolīguma 5. pantā ir noteikts, ka “Kopienas un Jordānas Rietumkrasta un Gazas joslas tirdzniecībā neievieš jaunus ievedmuitas nodokļus vai citus maksājumus ar līdzvērtīgu iedarbību”. Minētā nolīguma 6. pantā ir piebilsts, ka “Jordānas Rietumkrasta un Gazas joslas izcelsmes produktu ievešanu Kopienā atļauj bez muitas nodokļiem un citiem maksājumiem ar līdzvērtīgu iedarbību, kā arī bez kvantitatīviem ierobežojumiem un jebkuriem citiem līdzīgiem pasākumiem”.
35. Jēdziens “izcelsmes produkti” ir definēts EK un PAO nolīguma 3. protokolā par jēdziena “noteiktas izcelsmes produkti” definīciju un administratīvās sadarbības metodēm. Šī protokola 2. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā ir norādīts, ka par Jordānas Rietumkrasta un Gazas joslas izcelsmes produktiem tiek uzskatīti produkti, kas pilnībā iegūti Jordānas Rietumkrastā un Gazas joslā (14), kā arī tur iegūti produkti, kuru sastāvā ir materiāli, kas nav tur iegūti pilnībā, ar noteikumu, ka šādi materiāli šajās teritorijās ir pienācīgi apstrādāti vai pārstrādāti.
36. Ja starp pusēm rodas strīds par EK un PAO nolīguma interpretāciju vai piemērošanu, šī nolīguma 67. pantā ir paredzēts, ka katra no pusēm var vērsties Apvienotajā komitejā, lai tā šo strīdu atrisina.
37. Visbeidzot, minētā nolīguma 73. pantā ir norādīts, ka tas ir piemērojams Jordānas Rietumkrasta un Gazas joslas teritorijā.
B – Izraēlas un Palestīnas pagaidu nolīgums
38. Procesa, kurš tika uzsākts Madridē 1991. gadā, mērķis ir panākt ilgstošu mieru Vidējos Austrumos. Šī procesa ietvaros Izraēlas Valsts un PAO 1995. gada 28. septembrī Vašingtonā parakstīja Izraēlas un Palestīnas pagaidu nolīgumu par Jordānas Rietumkrastu un Gazas joslu (15). Šī nolīguma – kas saskaņā ar tā preambulu aizstāj Nolīgumu par Gazas joslu un Jērikas reģionu (16), Pagaidu nolīgumu par pilnvaru un saistību nodošanu (17) un Protokolu par turpmāku pilnvaru un saistību nodošanu (18) – mērķis tostarp ir “ievēlēt [..] Padomi [..] un [..] izpildvaras vadītāju palestīniešu tautai Jordānas Rietumkrastā un Gazas joslā [..], kas ļautu panākt pastāvīgu situācijas atrisinājumu, pamatojoties uz [Apvienoto Nāciju] Drošības padomes Rezolūciju Nr. 242 un Rezolūciju Nr. 338” (19).
39. Tāpat šajā preambulā ir norādīts, ka ievēlētās Padomes un izpildvaras vadītāja vēlēšanas būs kā “nozīmīgs pagaidu sagatavošanās posms palestīniešu tautas likumīgo tiesību un pamatoto prasību īstenošanai un demokrātisks pamats palestīniešu iestāžu izveidošanai”.
40. Lai sasniegtu šo mērķi, Izraēlas un Palestīnas nolīgumā ir paredzēts, ka Izraēlas Valsts nodos Izraēlas militārās valdības un civilās administrācijas pilnvaras un saistības ievēlētajai Padomei un turpinās īstenot nenodotās pilnvaras un saistības (20).
41. Pēc pirmā pārstrukturēšanās posma (21) tika izveidotas trīs zonas. Tās ir zonas A, B un C. Tā kā produktiem pamata lietā ir C zonas izcelsme, tad es apskatīšu tikai šo zonu.
42. Minētajā zonā Izraēlas Valsts ir saglabājusi ekskluzīvu kompetenci drošības jomā.
43. Saskaņā ar Izraēlas un Palestīnas nolīguma IX panta 5. punkta b) apakšpunkta 1) daļu PAO var uzsākt sarunas un parakstīt ekonomiskus nolīgumus ar valstīm vai starptautiskām organizācijām.
44. Turklāt šī nolīguma XI panta 2. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka “C zonā, kamēr notiek pirmais pārstrukturēšanās posms, Izraēla nodos Padomei ar teritoriju nesaistītas civilās pilnvaras un saistības atbilstoši III pielikumam”.
45. Minētā nolīguma III pielikuma IV pantā ir paredzēti īpaši noteikumi attiecībā uz C zonas teritorijām.
46. Tādējādi ir paredzēts, ka attiecībā uz šīm teritorijām pirmā pārstrukturēšanās posma laikā pilnvaras un saistības attiecībā uz I pielikumā uzskaitītajām jomām tiks nodotas ievēlētajai Padomei, kura tās uzņemsies saskaņā ar šī pielikuma noteikumiem.
47. Saskaņā ar minētā pielikuma 6. pantu tirdzniecība un rūpniecība ietilpst ievēlētajai Padomei nodotajās jomās. Tajā ir precizēts, ka tirdzniecības un rūpniecības joma citu starpā ietver importu un eksportu. Šīs jomas ekonomiskie aspekti ir ietverti Izraēlas un Palestīnas nolīguma V pielikumā.
48. Saskaņā ar šī pielikuma IX panta (kas attiecas uz rūpniecību) 6. punktu palestīniešiem ir tiesības bez ierobežojumiem eksportēt to rūpniecības preces uz ārējiem tirgiem, pamatojoties uz Palestīniešu pašpārvaldes izdotiem izcelsmes sertifikātiem.
II – Fakti un pamata prāva
49. Brita ir Vācijā reģistrēta sabiedrība. Tā importē gāzētā ūdens sagatavošanas iekārtas, kā arī piederumus un sīrupus, ko ražo sabiedrība Soda‑Club Ltd (22), kas atrodas Mišorā Aduminā [Mishor Adumin], Jordānas Rietumkrastā uz austrumiem no Jeruzālemes.
50. Saskaņā ar Izraēlas un Palestīnas nolīgumu šī teritorija, kuru 1967. gadā okupēja Izraēlas Valsts, ir viena no C zonas teritorijām.
51. Laika posmā no 2002. gada februāra līdz jūnijam Brita lūdza laist brīvā apgrozībā Soda‑Club ražotos produktus. Šajā sakarā tā iesniedza 62 muitas deklarācijas, kurās bija norādīts, ka Izraēlas Valsts ir šo produktu izcelsmes valsts. Arī uz Soda‑Club iesniegtajiem rēķiniem bija norādīts, ka produkti pamata lietā ir Izraēlas izcelsmes.
52. Vācijas muitas iestāde uz pagaidu laiku apmierināja Brita lūgumu un piešķīra tās produktiem preferenciāla tarifa režīmu saskaņā ar EK un Izraēlas nolīgumu. Vienlaikus tā lūdza, lai tiek veikta pierādījumu par minēto produktu izcelsmi pēcmuitošanas pārbaude.
53. Šis lūgums tika izteikts pēc 2001. gada 6. decembra ministra rīkojuma, saskaņā ar kuru lūgumi veikt pēcmuitošanas pārbaudi bija jāiesniedz attiecībā uz visiem Izraēlā izdotajiem atvieglojumus piešķirošajiem sertifikātiem, ja attiecībā uz attiecīgajām preču piegādēm pastāvēja pamatotas aizdomas, ka to izcelsme ir Izraēlas okupētajās apdzīvotajās teritorijās Jordānas Rietumkrastā, Gazas joslā, Austrumjeruzālemē un Golānas augstienēs.
54. Lūgums veikt pēcmuitošanas pārbaude tika nodots Izraēlas muitas iestādēm. Šīs iestādes atbildēja Vācijas muitas iestādēm, ka “no [to veiktās] pārbaudes izriet, ka attiecīgajiem produktiem ir Izraēlas muitas iestāžu atbildībā esošās zonas izcelsme. Tādējādi šie produkti ir noteiktas izcelsmes saskaņā ar [..] EK un Izraēlas nolīgumu un uz tiem saskaņā ar šo nolīgumu attiecas atvieglojumu režīms”.
55. Uzskatot, ka Izraēlas muitas iestāžu nosūtītā informācija nebija pietiekama EK un Izraēlas nolīguma 4. protokola 32. panta 6. punkta izpratnē, Vācijas muitas iestādes ar 2003. gada 6. februāra vēstuli atkārtoti lūdza Izraēlas muitas iestādēm norādīt, sniedzot papildu informāciju, vai atvieglojumus piešķirošajos sertifikātos minētie produkti ir ražoti Izraēlas okupētajās teritorijās Jordānas Rietumkrastā, Gazas joslā, Austrumjeruzālemē vai Golānas augstienēs.
56. Izraēlas muitas iestādes uz šo lūgumu neatbildēja. Līdz ar to ar 2003. gada 25. septembra paziņojumu par nodokļa uzlikšanu, kas tika adresēts Brita, Hauptzollamt Hamburg‑Hafen [Hamburgas ostas Galvenā muitas pārvalde] atteicās piešķirt atvieglojumu režīmu, jo tā nevarēja pienācīgi pārbaudīt, vai uz importētajām precēm attiecās EK un Izraēlas nolīgums.
57. Līdz ar to tika uzsākta muitas nodokļa EUR 19 155,46 apmērā vēlāka piedziņa. Brita par šo piedziņu iesniedza sūdzību Hauptzollamt Hamburg‑Hafen. Ar 2006. gada 21. jūnija lēmumu šī sūdzība tika noraidīta kā nepamatota.
58. 2006. gada 10. jūlijā Brita cēla prasību iesniedzējtiesā. Tā, šauboties par EK un Izraēlas nolīguma interpretāciju, apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai vairākus prejudiciālus jautājumus.
III – Prejudiciālie jautājumi
59. Tiesai tiek uzdoti šādi jautājumi:
“1) vai – ņemot vērā to, ka divos šajā lietā apskatāmajos nolīgumos, proti, [EK un Izraēlas nolīgumā], kā arī [EK un PAO nolīgumā], ir paredzēts piešķirt atvieglojumu režīmu produktiem, kuriem ir attiecīgi Izraēlas Valsts un Jordānas Rietumkrasta izcelsme, – tiesības uz atvieglojumu režīmu ir jāpiešķir arī tādu produktu importētājam, kuru izcelsme ir Jordānas Rietumkrastā, kaut arī ir iesniegts tikai formāls sertifikāts par šī produkta Izraēlas izcelsmi?
Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša:
2) vai dalībvalsts muitas iestādēm attiecībā uz importētāju, kas vēlas piemērot Kopienas teritorijā ievestam produktam atvieglojumu režīmu, saskaņā ar [EK un Izraēlas nolīgumu] ir saistošs Izraēlas iestāžu izdots izcelsmes pierādījums – un, ja netiek uzsākta [EK un Izraēlas nolīguma] 4. protokola 32. pantā paredzētā pārbaudes procedūra –, ja muitas iestādēm nav cita veida šaubu par produkta izcelsmi, izņemot šaubas, vai produkta izcelsme ir teritorijā, kas ir vienīgi Izraēlas kontrolē, proti, saskaņā ar Izraēlas‑Palestīnas nolīgumu, un, ja nav veikta [EK un Izraēlas nolīguma] 4. protokola 33. pantā paredzētā procedūra?
Ja atbilde uz otro jautājumu ir noliedzoša:
3) vai tad, ja, atbildot uz importētājvalsts muitas iestāžu lūgumu par [EK un Izraēlas nolīguma] 4. protokola 32. panta 2. punktā paredzētās pārbaudes procedūras piemērošanu, Izraēlas iestādes (tikai) apstiprina, ka attiecīgie produkti ir ievesti no teritorijas, uz kuru attiecas Izraēlas muitas kompetence, un tātad tiem ir Izraēlas izcelsme, un ja uz importētājvalsts muitas iestāžu uzaicinājumu sniegt precīzāku izklāstu atbilde netiek sniegta, importētājvalsts muitas iestādes šī iemesla dēļ vien drīkst bez ierunām noraidīt tiesības uz atvieglojumu režīmu, it īpaši neprecizējot, kurā vietā ir produktu īstā izcelsme?
Ja atbilde uz trešo jautājumu ir noliedzoša:
4) vai muitas iestādes bez ierunām var noraidīt [EK un Izraēlas nolīgumā] paredzētās tiesības uz atvieglojumu režīma piešķiršanu, ja ir noteikti zināms, ka produktu izcelsme ir Jordānas Rietumkrastā, vai arī [EK un Izraēlas nolīgumā] paredzētais atvieglojumu režīms katrā ziņā ir jāpiešķir arī šādas izcelsmes produktiem, kamēr nav pabeigta [EK un Izraēlas nolīguma] 4. protokola 33. pantā paredzēta strīdu atrisināšanas procedūra par nolīgumā minētā jēdziena “Izraēlas Valsts teritorija” interpretāciju?”
IV – Analīze
60. Sākotnēji attiecībā uz Tiesas kompetenci interpretēt šajā lietā iesaistītos attiecīgos asociācijas nolīgumus es vēlos atgādināt, ka Tiesa attiecībā uz nolīgumu, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju (23), 1987. gada 30. septembra spriedumā lietā Demirel (24) ir atzinusi, ka nolīgums, kuru Padome ir noslēgusi atbilstoši EK līguma 228. un 238. pantam (25), attiecībā uz Kopienu ir akts, kuru pieņēmusi kāda no tās iestādēm EK līguma 177. panta pirmās daļas b) punkta (26) izpratnē, ka šāda nolīguma noteikumi ir Kopienas tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa un ka šīs tiesību sistēmas ietvaros Tiesa ir kompetenta prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā lemt par šī nolīguma interpretāciju (27).
61. Manuprāt, uz prejudiciālajiem jautājumiem var izvērtēt šādu atbildi.
62. Ar otro un trešo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai saskaņā ar EK un Izraēlas nolīguma 4. protokola 32. pantu importētājvalsts muitas iestādēm ir saistošs vēlākas pārbaudes, kuru eksportētājvalsts muitas iestādes veic attiecībā uz pierādījumiem par izcelsmi, rezultāts.
63. Tāpat tā vēlas noskaidrot, vai, lai atrisinātu strīdu starp tām un eksportētājvalsts muitas iestādēm, importētājvalsts muitas iestādēm saskaņā ar šī protokola 33. pantu šis strīds ir jānodod izskatīšanai Muitas sadarbības komitejai pirms vienpusēju pasākumu veikšanas.
64. Visbeidzot, ar pirmo un ceturto jautājumu Tiesai tiek lūgts nolemt, vai atvieglojumu režīmu, kas paredzēts vai nu EK un Izraēlas nolīgumā, vai EK un PAO nolīgumā, tādā pašā veidā var piešķirt arī produktam, kam ir Izraēlas muitas iestādes izsniegts Izraēlas izcelsmes sertifikāts un kurš ir ražots Jordānas Rietumkrasta okupētajā teritorijā.
A – Par jautājumu, vai importētājvalsts muitas iestādēm ir saistošs pēcmuitošanas pārbaudes, kuru ir veikušas eksportētājvalsts muitas iestādes, rezultāts
65. Sākotnēji ir lietderīgi atgādināt EK un Izraēlas nolīguma atbilstošos noteikumus, kas attiecas uz produkta izcelsmes pārbaudi.
66. Lai varētu piešķirt atvieglojumu režīmu, eksportētājam saskaņā ar EK un Izraēlas nolīguma 4. protokola 17. pantu ir jāiesniedz sertifikāts EUR. 1. Šo sertifikātu izsniedz eksportētājvalsts muitas iestādes, kurām ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai kontrolētu preces izcelsmi un pārbaudītu, vai ir izpildīti visi pārējie šajā protokolā paredzētie nosacījumi (28).
67. Pēc tam minētais sertifikāts tiek nodots produkta importētājvalsts muitas iestādēm. Ja tām ir pamatotas šaubas par sertifikāta EUR. 1 autentiskumu, attiecīgā produkta izcelsmi vai citu šajā protokolā paredzēto nosacījumu izpildi, ir jāveic šī sertifikāta pēcmuitošanas pārbaude (29).
68. Pēc tam importētājvalsts muitas iestādes nosūta minēto sertifikātu eksportētājvalsts muitas iestādēm, vajadzības gadījumā norādot saturīgos vai formālos iemeslus, kas pamato izmeklēšanu. Pēdējās minētās veic pārbaudi un informē savus kolēģus vēlākais 10 mēnešu laikā par šīs pārbaudes rezultātu. Tām ir jānorāda, vai dokumenti ir autentiski, vai attiecīgo produktu var uzskatīt par noteiktas izcelsmes produktu un vai tas atbilst pārējiem minētajā protokolā paredzētajiem nosacījumiem (30).
69. Ja pamatotu šaubu gadījumā 10 mēnešu laikā nav saņemta atbilde vai ja atbildē nav pietiekamas informācijas, lai noteiktu attiecīgā sertifikāta autentiskumu vai produkta īsto izcelsmi, importētājvalsts muitas iestādes noraida tiesības uz atvieglojumu režīmu (31).
70. Līdz ar to EK un Izraēlas nolīguma 4. protokola 32. pantā administratīvā sadarbība tika paredzēta tāpēc, lai kontrolētu, cik pareiza ir informācija attiecībā uz produkta izcelsmi. Pēcmuitošanas pārbaude mērķis var būt, piemēram, nodrošināt, lai produkta – kam nav Izraēlas izcelsmes un kas ir gala produkta, attiecībā uz kuru ir izdots sertifikāts EUR. 1, sastāvdaļa – vērtība nepārsniedz 10 % no šī produkta sākotnējās rūpnīcas cenas (32), vai tā var būt tāda pārbaude, kurā tiek izvērtēta produkta iespējamā pārstrāde (33).
71. Tagad, šķiet, atbilstoši noskaidrot, vai produkta izcelsmes pēcmuitošanas pārbaudes, kuru ir veikušas eksportētājvalsts muitas iestādes, rezultāts ir saistošs improtētājvalsts muitas iestādēm.
72. Tiesa jau ir atbildējusi uz šo jautājumu citu nolīgumu starp Kopienu un trešām valstīm kontekstā.
73. Savā spriedumā lietā Les Rapides Savoyards u.c. (34), kas attiecās uz brīvas tirdzniecības nolīguma starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Šveices Konfederāciju (35), kurš ietver EK un Izraēlas nolīguma protokolam līdzīgu protokolu, interpretāciju, Tiesa atzina, ka “produktu [..] izcelsmes noteikšana tiek veikta, pamatojoties uz pilnvaru sadalījumu starp brīvās tirdzniecības nolīguma pušu muitas iestādēm, ciktāl izcelsmi nosaka eksportētājvalsts iestādes, un šīs sistēmas pareizas darbības kontrole tiek nodrošināta, pateicoties ieinteresēto administrāciju sadarbībai” (36).
74. Turpinājumā Tiesa norādīja, ka šis mehānisms var darboties tikai tad, ja importētājvalsts muitas iestādes atzīst eksportētājvalsts muitas iestāžu likumīgos vērtējumus (37).
75. Pavisam nesen Tiesa atzina, ka “importētājvalsts muitas iestādes nevar vienpusējā kārtā atzīt par nederīgu sertifikātu EUR. 1, ko likumīgi izsniegušas eksportētājvalsts muitas iestādes. Tāpat pēcmuitošanas pārbaudes gadījumā tās rezultāti ir saistoši šīm pašām iestādēm” (38).
76. Tādējādi administratīvās sadarbības mehānisms, kas ir vispārīgā veidā izveidots ar asociācijas nolīgumu un it īpaši ar EK un Izraēlas nolīguma 4. protokola 32. pantu, ir balstīts uz nolīguma līgumslēdzēju valstu muitas iestāžu savstarpēju uzticēšanos un uz to izdoto aktu savstarpēju atzīšanu.
77. Tomēr šāda savstarpējā atzīšana nav absolūta. Tiesa noteiktos gadījumos ir pieļāvusi, ka importētājvalsts muitas iestādēm nav saistošs pēcmuitošanas pārbaudes, kuru ir veikušas eksportētājvalsts muitas iestādes, rezultāts.
78. Tādējādi Tiesa ir atzinusi, ka noteiktos apstākļos, kad eksportētājvalsts muitas iestādes nevar pienācīgi veikt protokolā paredzēto papildu pārbaudi, importētājvalsts muitas iestādes pašas var uzsākt sertifikāta EUR. 1 autentiskuma un pareizības pārbaudi, ņemot vērā citus produktu izcelsmes pierādījumus (39).
79. Tāpat Tiesa ir atzinusi, ka, ja pamatotu šaubu gadījumā par produktu izcelsmi 10 mēnešu laikā no datuma, kad tika iesniegts līgums veikt pārbaudi, no eksportētājvalsts muitas iestādēm nav saņemta atbilde vai ja šo iestāžu sniegtajā atbildē nav pietiekamas informācijas, lai noteiktu izcelsmi, importētājvalsts muitas iestādes var atsaukt to izdotos sertifikātus (40).
80. Turklāt, ja atvieglojumu režīms ir noteikts nevis starptautiskā nolīgumā starp Kopienu un trešo valsti, tām paredzot savstarpējus pienākumus, bet gan ar autonomu Kopienu pasākumu, eksportētājvalsts muitas iestādes nav tiesīgas prasīt, lai Kopiena un tās dalībvalstis ir vienotas Kopienu tiesiskā regulējuma interpretācijā. Šādos apstākļos izmeklēšanā veiktais Komisijas vērtējums par produkta izcelsmi ir prioritārs attiecībā pret trešās valsts eksportētājas muitas iestāžu vērtējumu (41).
81. Tāpat Tiesa attiecībā uz Nolīgumu, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju (42), ir atzinusi, ka importētājvalsts muitas iestādes saglabā iespēju piedzīt muitas nodokli arī vēlāk, pamatojoties uz pārbaudes, kuru Komisija veikusi pēc importa darbībām, rezultātiem, un tām nav pienākuma izmantot šajā nolīgumā paredzēto strīdu atrisināšanas mehānismu (43).
82. Tādējādi importētājvalsts muitas iestādēm nav pienākuma atzīt eksportētājvalsts muitas iestāžu pieņemtos lēmumus tikai tādā gadījumā, ja pēdējās minētās nav veikušas nekādu darbību vai ja runa ir par autonomu Kopienu pasākumu.
83. To izskaidro fakts, ka pastāv pieņēmums, saskaņā ar kuru eksportētājvalsts muitas iestādes atrodas labākā situācijā, lai tieši izvērtētu faktus, kas nosaka produkta izcelsmi (44).
84. Tāpēc importētājvalsts muitas iestādēm principā ir saistošs pēcmuitošanas pārbaudes, kuru ir veikušas eksportētājvalsts muitas iestādes, rezultāts.
85. Tomēr es uzskatu, ka situācija šajā lietā atšķiras no situācijām, kādas Tiesa bija izvērtējusi līdz šim.
86. Pamata lietā runa nav par informācijas, kas attiecas uz tādu produkta izcelsmi, kas dod tiesības uz atvieglojumu režīmu, patiesuma pārbaudi, jo izcelsme ir zināma un netiek apstrīdēta. Patiesībā runa ir par to, vai minētā izcelsme ietilpst EK un Izraēlas nolīguma piemērošanas jomā.
87. Kā es jau norādīju (45), strīds starp importētājvalsts muitas iestādēm un eksportētājvalsts muitas iestādēm radās jau ES un Izraēlas Asociācijas padomes otrās sanāksmes, kas notika 2001. gada 20. novembrī, laikā. Atgādināšu, ka saskaņā ar EK un Izraēlas nolīguma 75. pantu šī padome ir kompetenta izskatīt strīdus par minētā nolīguma piemērošanu vai interpretāciju.
88. Šajā sanāksmē Komisija kā Asociācijas padomes locekle (46) minēja strīdu attiecībā uz noteikumiem par izcelsmi, kā arī ar to saistītās EK un Izraēlas nolīguma piemērošanas problēmas, un paziņoja, ka tā veiks attiecīgus pasākumus. Komisija izteica nožēlu par to, ka joprojām pastāv atšķirības interpretācijā attiecībā uz šī nolīguma teritoriālās piemērošanas jomu un paziņoja, ka tā tāpēc publicēs Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī jaunu paziņojumu importētājiem, precizējot un aizstājot 1997. gada paziņojumu.
89. Strīds starp Kopienu un Izraēlas Valsti līdz šim brīdim vēl nav atrisināts.
90. Iesniedzējtiesai tagad ir jāatrisina šī problēma strīdā starp Vācijas sabiedrību, kas importē produktus ar okupēto teritoriju izcelsmi, un Vācijas muitas iestādēm. Tāpēc tā ir vērsusies Tiesā, lai tā rod risinājumu minētajai problēmai.
91. Strīds starp Kopienu un Izraēlas Valsti turpinās jau vairākus gadus, tādējādi liedzot saimnieciskās darbības subjektiem jebkādu tiesisko noteiktību attiecībā uz EK un Izraēlas nolīguma iespējamo piemērošanu produktiem ar okupēto teritoriju izcelsmi.
92. Turklāt, ja vienas šī nolīguma puses muitas iestādēm vai tās tiesām ļautu vienpusēji interpretēt jautājumu par to, vai minētais nolīgums ir piemērojams produktiem ar okupēto teritoriju izcelsmi, tas nešaubīgi novestu pie EK un Izraēlas nolīguma – kas, atgādināšu, ir Kopienu tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa – nevienveidīgas piemērošanas.
93. Konkrētāk, šādas rīcības dēļ produktiem ar okupēto teritoriju izcelsmi, tos eksportējot uz kādu vienu dalībvalsti, tiktu piešķirts EK un Izraēlas nolīgumā paredzētais atvieglojumu režīms, savukārt šiem pašiem produktiem, tos eksportējot uz citu dalībvalsti, atvieglojumu režīms netiktu piešķirts.
94. Līdz ar to es uzskatu, ka pieņēmumu, kas pastāv attiecībā uz faktu patiesuma pārbaudi, ko veic eksportētājvalsts muitas iestādes, nevar piemērot tādā situācijā, kāda ir pamata lietā, jo šajā lietā neviena no EK un Izraēlas nolīguma pusēm neatrodas tādā izdevīgākā stāvoklī, lai varētu vienpusēji interpretēt šī nolīguma piemērošanas jomu.
95. Tādējādi es neredzu, kā Vācijas muitas iestādēm var būt saistoši pagaidu pārbaudes, kuru ir veikušas Izraēlas muitas iestādes, rezultāti.
96. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka, tā kā starp EK un Izraēlas nolīguma dalībvalstu muitas iestādēm pastāvošais strīds attiecas nevis uz jautājumu par faktiem, bet gan uz šī nolīguma teritoriālās piemērošanas jomu, importētājvalsts muitas iestādēm nav saistošs pagaidu pārbaudes, kuru ir veikušas eksportētājvalsts muitas iestādes minētā nolīguma 4. protokola 32. pantā paredzētās pārbaudes procedūras ietvaros, rezultāts.
B – Par pienākumu vērsties Muitas sadarbības komitejā
97. Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai Vācijas muitas iestādēm, pirms tās pieņēma lēmumu iekasēt muitas nodokli pēc muitošanas pabeigšanas, bija pienākums vērsties Muitas sadarbības komitejā saskaņā ar EK un Izraēlas nolīguma 4. protokola 33. panta pirmo daļu, kurā ir paredzēts, ka, ja rodas strīds par papildu pārbaudi vai jautājums par šī protokola interpretāciju, šis strīds ir jānodod izskatīšanai Muitas sadarbības komitejā.
98. Jautājums faktiski ir par to, vai Vācijas muitas iestādes bija tiesīgas vienpusēji veikt pasākumus, proti, iekasēt muitas nodokļus pēc muitošanas pabeigšanas, pirms tam nevēršoties Muitas sadarbības komitejā.
99. Es nedomāju, ka procedūra, kas ir izveidota ar minētā protokola 33. panta pirmo daļu, ir atbilstošs veids, kā atrisināt strīdu par EK un Izraēlas nolīguma piemērošanas jomu.
100. Šī procedūra ir paredzēta gadījumiem, kad rodas strīds pēc šī nolīguma 4. protokola 32. pantā paredzētās papildu pārbaudes, kas ļauj pārbaudīt informācijas par produkta izcelsmi patiesumu (47).
101. Tomēr es uzskatu, ka strīds starp importētājvalsts muitas iestādēm un eksportētājvalsts muitas iestādēm ir nevis par faktiem, kas nosaka produktu pamata lietā izcelsmi, bet gan par minētā nolīguma piemērošanas jomu.
102. Es uzskatu, ka procedūra, kas ir jāievēro tāda strīda kāds ir pamata lietā gadījumā, un, patiešām, procedūra, kāda tika ievērota, ir EK un Izraēlas nolīguma 75. panta 1. punktā paredzētā procedūra.
103. No šīs tiesību normas izriet, ka “katra puse var iesniegt izskatīšanai Asociācijas padomē jebkuru strīdu saistībā ar EK un Izraēlas nolīguma piemērošanu vai interpretāciju”. Atgādināšu, ka Asociācijas padome saskaņā ar šī nolīguma 67. pantu izskata visus galvenos jautājumus, kas ir saistīti ar šo nolīgumu, un visus divpusējos vai starptautiskos jautājumus, kas interesē abas puses.
104. Tādējādi, ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka Vācijas muitas iestādēm nebija pienākuma nodot izskatīšanai Muitas sadarbības komitejā starp tām un Izraēlas muitas iestādēm pastāvošo strīdu.
C – Par iespēju pārņemt konkurējošo kvalifikāciju
105. Ar savu pirmo un ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas zināt, vai EK un Izraēlas nolīgumā paredzēto atvieglojumu režīmu, vai EK un PAO nolīgumā paredzēto režīmu tādā pašā veidā var piemērot arī attiecībā uz produktiem, kuriem ir Izraēlas izcelsmes sertifikāts, bet kuriem, kā vēlāk liecināja pierādījumi, ir okupēto teritoriju izcelsme un, konkrētāk, Jordānas Rietumkrasta izcelsme.
106. Iesniedzējtiesa uzskata, ka galu galā nav svarīgi, kuras iestādes ir kompetentas izsniegt sertifikātu EUR. 1, un ka atvieglojumu režīms katrā ziņā ir jāpiešķir produktiem, kuriem ir okupēto teritoriju izcelsme, jo gan EK un Izraēlas nolīgumā, gan EK un PAO nolīgumā ir paredzēts šāds atvieglojumu režīms.
107. Es nepiekrītu šim viedoklim.
108. Vispirms atgādināšu, ka EK un Izraēlas nolīguma 83. pantā ir noteikts, ka “[šo nolīgumu] piemēro [..] Izraēlas Valsts teritorijā”.
109. Izraēlas Valsts robežas tika noteiktas ar Palestīnas sadalīšanas plānu, kuru izstrādāja UNSCOP (48), un 1947. gada 29. novembrī tas tika apstiprināts ar Apvienoto Nāciju Ģenerālās Asamblejas Rezolūciju Nr. 181. 1948. gada 14. maijā Izraēlas Valsts pagaidu valdības vadītājs proklamēja šīs Valsts dibināšanu, pamatojoties uz robežām, kas tika definētas ar Palestīnas sadalīšanas plānu (49).
110. Turklāt EK un Izraēlas nolīguma preambulā ir norādīts:
“Ņemot vērā svarīgumu, ko puses piešķir brīvai ekonomikai un ANO Statūtu principiem, jo īpaši cilvēktiesību ievērošanai un demokrātijai, kas ir apvienības pamatā.”
111. Tā saskaņā ar Apvienoto Nāciju Drošības padomes 1967. gada 22. novembra Rezolūciju Nr. 242, kas ir minēta EK un PAO nolīguma preambulā, Izraēlas bruņotajiem spēkiem tika prasīts atstāt okupētās teritorijas, izbeigt jebkādas prasības vai karadarbību, kā arī ņemt vērā katras šī reģiona Valsts suverenitāti, teritoriālo vienotību un politisko neatkarību. Apvienoto Nāciju Drošības padome prasīja piemērot šo rezolūcija citā, proti, 1973. gada 22. oktobra Rezolūcijā Nr. 338.
112. Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa, manuprāt, var tikai secināt, ka Jordānas Rietumkrasta un Gazas joslas teritorijas neietilpst Izraēlas Valsts teritorijā.
113. Piebildīšu, ka, saņemot Eiropas Parlamenta deputāta Lipjeca [Lipietz] rakstisku jautājumu P‑2747/00 (50) par EK un Izraēlas nolīguma teritoriālo piemērojamību, Padome norādīja, ka “[šī nolīguma] teritoriālās piemērojamības kontekstā 83. pants attiecas tikai uz Izraēlas Valsti [un ka] Izraēlas jēdziens ietver teritoriālos ūdeņus, kas apņem Izraēlu, un noteiktos gadījumos arī kuģus, kas paredzēti kuģošanai jūrā”. [EK un Izraēlas] nolīgums neparedz citu definīciju. [Kopiena] uzskata, ka [šis] nolīgums ir piemērojams tikai attiecībā uz Izraēlas Valsts teritoriju tās robežās, kas atzītas starptautiskā plānā saskaņā ar Apvienoto Nāciju Drošības padomes rezolūcijām par šo jautājumu” (51).
114. Turklāt saskaņā ar Izraēlas un Palestīnas nolīguma XI panta 1. punktu gan Izraēlas Valsts, gan PAO uzskata Jordānas Rietumkrastu un Gazas joslu par vienu teritoriālu vienību.
115. Ņemot vērā iepriekš minēto, man šķiet, grūti apgalvot, ka produktam ar Jordānas Rietumkrasta un it īpaši okupēto teritoriju izcelsmi var piešķirt EK un Izraēlas nolīgumā paredzēto atvieglojumu režīmu.
116. Protams, spriedzei, kas pastāv Izraēlas Valsts un PAO attiecībās, nevajadzētu negatīvi ietekmēt šo teritoriju izcelsmes produktus un kavēt tiem piešķirt atvieglojumu režīmu.
117. Iesniedzējtiesas risinājums, lai cik pragmatisks tas arī nebūtu, tomēr, manuprāt, nav apmierinošs šādu iemeslu dēļ.
118. Vispirms Tiesa atzina, ka atvieglojumu režīma sistēma ir balstīta uz principu, ka Kopiena vienpusēji piešķir tarifu priekšrocības noteiktu jaunattīstības valstu izcelsmes produktiem ar mērķi atvieglot tirdzniecības plūsmu no tām. Tādējādi šī režīma priekšrocības ir saistītas ar produkta izcelsmi, un šīs izcelsmes pārbaude līdz ar to ir sistēmas obligāta sastāvdaļa (52).
119. Tādējādi sertifikātam, kuru ir izsniegušas eksportētājvalsts muitas iestādes, ir nešaubīgi jāapstiprina, ka attiecīgajam produktam ir noteiktas valsts izcelsme, lai tam varētu piemērot uz šo valsti attiecināmo atvieglojumu režīmu.
120. Tāpēc, manuprāt, nevar pieļaut, ka EK un Izraēlas nolīgumā paredzētais atvieglojumu režīms tiek piemērots Jordānas Rietumkrasta izcelsmes produktiem.
121. Turklāt man šķiet, ka iemesls, kāpēc Kopiena vairākus gadus pēc EK un Izraēlas nolīguma noslēgšanas un pēc okupēto teritoriju aneksijas 1967. gadā uzņēmās noslēgt EK un PAO nolīgumu, lai piešķirtu atvieglojumu režīmu produktiem ar Jordānas Rietumkrasta un Gazas joslas izcelsmi, ir tas, ka tā uzskatīja, ka šiem produktiem nevarēja piešķirt šādus atvieglojumus saskaņā ar EK un Izraēlas nolīgumu.
122. No Padomes “Mašrekas/Magrebas” [“Mashreq/Maghreb”] darba grupas ziņojuma, kurā ir izklāstīta Eiropas Savienības nostāja ES un Izraēlas Asociācijas padomes piektajā sanāksmē, patiešām skaidri izriet, ka saskaņā ar tehnisko vienošanos, kas tika panākta starp Izraēlas Valsti un Komisiju, Izraēlas muitas iestādēm ir jānorāda ražošanas vieta visos Izraēlas izcelsmes sertifikātos, lai produktiem, kas tiek eksportēti Eiropas Savienībā, varētu piešķirt atvieglojumus. Tas tiek prasīts ar mērķi nošķirt Izraēlas izcelsmes preces, kurām var piešķirt EK un Izraēlas nolīgumā paredzēto atvieglojumu režīmu, no precēm, kuru izcelsme ir okupētajās zonās un kurām nevar piešķirt šādu režīmu (53).
123. Tāpat ir skaidrs, ka Kopiena, noslēdzot EK un PAO nolīgumu, vēlējās attīstīt tirdzniecību no un uz Jordānas Rietumkrastu un Gazas joslu. No šī nolīguma 1. panta izriet, ka tā mērķis it īpaši ir veicināt Jordānas Rietumkrasta un Gazas joslas sociālo un ekonomisko attīstību, kā arī reģionālo sadarbību, lai panāktu mierīgu līdzāspastāvēšanu, kā arī politisko un ekonomisko stabilitāti.
124. Savā 1998. gada 12. maija Paziņojumā (54) Komisija atgādina, ka atvieglojuma režīma ieviešanas Jordānas Rietumkrasta un Gazas joslas teritorijās mērķis bija novērst anomāliju, proti, ka šo teritoriju kaimiņvalstis jau piemēroja šādu režīmu, savukārt Jordānas Rietumkrasta un Gazas joslas teritorijās tas netika piemērots (55).
125. 2007. gadā Jordānas Rietumkrasts un Gazas josla ieņēma tikai 168. vietu Eiropas Savienības importa tirdzniecības partneru klasifikācijā (56). EK un PAO nolīguma vienīgais mērķis ir veicināt tirdzniecību starp šīm teritorijām un Eiropas Savienību. Ja tiktu atzīts, ka produktiem ar minēto teritoriju izcelsmi var piešķirt EK un Izraēlas nolīgumā paredzēto atvieglojumu režīmu un tāpēc tos var uzskatīt par Izraēlas izcelsmes produktiem, tad EK un PAO nolīgumam daļēji tiktu atņemta lietderīgā iedarbība.
126. Visbeidzot, Brita uzskata, ka palestīniešu muitas iestādēm katrā ziņā nebija iespējams izdot sertifikātus EUR. 1 produktiem ar Jordānas Rietumkrasta izcelsmi. Taisnība, ka, ņemot vērā situāciju okupētajās teritorijās, eksportētājiem no šīm teritorijām varētu būt grūti panākt, lai Jordānas Rietumkrasta un Gazas joslas muitas iestādes izsniedz šos sertifikātus. Tāpēc varētu pieļaut – kā, šķiet, apgalvo iesniedzējtiesa –, ka minētos sertifikātus izsniedz Izraēlas muitas iestādes un ka produktu ar šo teritoriju izcelsmi eksportētāji ir tiesīgi izmantot EK un PAO nolīgumā paredzēto atvieglojumu režīmu.
127. Tomēr saskaņā ar EK un PAO nolīguma 3. protokola 16. panta 4. punktu sertifikātu EUR. 1 ir kompetentas izdot Jordānas Rietumkrasta un Gazas joslas muitas iestādes.
128. Turklāt no Izraēlas un Palestīnas nolīguma V pielikuma, kas attiecas uz pušu ekonomiskajām attiecībām, izriet, ka nav tā, ka palestīniešu iestādēm nav nekādas pilnvaras un saistības attiecībā uz tirdzniecību un muitas jomu (57).
129. Saskaņā ar minētā pielikuma VIII panta 11. punktu un IX panta 6. punktu palestīniešiem ir jābūt iespējai eksportēt to lauksaimniecības un rūpniecības produktus bez jebkādiem ierobežojumiem, pamatojoties uz palestīniešu iestāžu izdotiem izcelsmes sertifikātiem (58).
130. Tāpēc patiešām eksistē iestādes, kas ir kompetentas izsniegt sertifikātus EUR. 1 produktiem ar Jordānas Rietumkrasta un Gazas joslas izcelsmi. Patiesībā pat šķiet, ka saimnieciskās darbības subjekti varētu prasīt šos sertifikātus izsniegt palestīniešu Tirdzniecības kamerai (59).
131. Tāpēc, lai varētu piešķirt EK un PAO nolīgumā paredzēto atvieglojumu režīmu, es uzskatu, ka tikai palestīniešu muitas iestādes ir tās, kurām ir jāizsniedz sertifikāti EUR. 1, kas pierāda produkta izcelsmi. Nebūtu loģiski, ja EK un PAO nolīgumā paredzēto atvieglojumu režīmu piemērotu produktam, kuram sertifikātu EUR. 1 izsniedza nevis Palestīnas, bet citas valsts muitas iestādes.
132. Turklāt šādu analīzi apstiprina, manuprāt, 1994. gada 5. jūlija spriedums lietā Anastasiou u.c. (60), kurā Tiesai tika lūgts izvērtēt situāciju, kas, manuprāt, ir līdzīga situācijai pamata lietā.
133. Šajā lietā attiecībā uz 1972. gada 19. decembra Nolīgumu – ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Ekonomikas Kopienu un Kipras Republiku (61) un kurā paredzētais mehānisms produkta izcelsmes pārbaudei ir līdzīgs mehānismam, kāds paredzēts EK un Izraēlas nolīgumā un EK un PAO nolīgumā – Tiesai bija jālemj, pirmkārt, par to, vai EK un Kipras nolīgums liedza importētājvalsts muitas iestādēm apstiprināt sertifikātus EUR. 1, kurus bija izdevušas nevis Kipras Republikas, bet citas valsts iestādes, vai, tieši pretēji, šis nolīgums uzlika šāda apstiprinājuma pienākumu, un, otrkārt, vai nostāja atšķirtos atkarībā no tā, vai noteikti apstākļi, kas ir saistīti ar Kipras Republikas īpašo situāciju, tiktu vai netiktu uzskatīti par konstatētiem.
134. Situācija bija šāda. Citrusaugu ražotāji un eksportētāji, kas atrodas Kipras ziemeļu daļā, eksportēja savus produktus uz Apvienoto Karalisti. Tiem pievienot sertifikātu EUR. 1 bija izsniegušas nevis Kipras Republikas, bet citas valsts iestādes.
135. Tiesa atzina, ka “kaut arī Kipras teritorijas sadalīšana de facto sakarā ar to, ka 1974. gadā Turcijas bruņotie spēki ienāca zonā, kurā Kipras Repbulikas iestādes turpina pilnībā īstenot savas pilnvaras, un zonā, kurā tās faktiski nevar tā rīkoties, rada grūti atrisināmas problēmas, piemērojot [EEK un Kipras] nolīgumu attiecībā uz visu Kipru, tas nenozīmē, ka ir jāatkāpjas no skaidriem, precīziem un beznosacījuma noteikumiem 1977. gada protokolā [par “noteiktas izcelsmes produktu” jēdziena definīciju un administratīvās sadarbības metodēm] [(62)]” (63).
136. Turpinājumā Tiesa norādīja, ka “tas, ka importētājvalsts muitas iestādes apstiprina sertifikātus, liecina par to pilnīgu paļaušanos produktu izcelsmes pārbaudes sistēmai, kādu ir ieviesušas eksportētājvalsts kompetentās iestādes. Tāpat tas liecina par to, ka importētājvalsts nešaubās par to, ka ieinteresēto administrāciju sadarbības dēļ var tikt efektīvi īstenota papildu pārbaude, konsultācijas un panākts risinājums ikvienam strīdam par produkta izcelsmi vai krāpšanu” (64).
137. Šāda sadarbība, pēc Tiesas domām, “nav iespējama ar tāda subjekta iestādēm, kāds ir nodibināts Kipras ziemeļu daļā, kuru nav atzinusi ne Kopiena, ne dalībvalstis, vienīgā kipriešu valsts, kādu tās atzīst, ir Kipras Republika” (65). Tāpat tā uzskata, ka, “atzīstot tādus [izcelsmes] sertifikātus, kurus nav izdevusi Kipras Republika, neesot pārbaudes un sadarbības iespējām, tiktu noliegts ar 1977. gada protokolu izveidotās sistēmas pats mērķis” (66).
138. Tāpēc ir skaidrs, ņemot vērā Tiesas analīzi iepriekš minētajā spriedumā lietā Anastasiou u.c., ka sertifikātus, kurus ir izsniegušas nevis iestādes, kurām ir paredzēts veikt šādu uzdevumu asociācijas nolīgumā, bet gan citas iestādes, nevar uzskatīt par spēkā esošiem. Kaut arī tā ir taisnība, ka tādas sarežģītas situācijas, kādas pastāv Kipras ziemeļu daļā vai Jordānas Rietumkrastā un Gazas joslā, varētu liecināt par labu tādam risinājumam, kādu piedāvā iesniedzējtiesa, es tomēr uzskatu, ka šādas nostājas dēļ tiktu apstādināti centieni izveidot administratīvās sadarbības sistēmu starp dalībvalstu un Jordānas Rietumkrasta un Gazas joslas muitas iestādēm un veicināt tirdzniecību ar šīm teritorijām.
139. Tādējādi, ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka produktiem, attiecībā uz kuriem Izraēlas muitas iestādes ir izsniegušas Izraēlas izcelsmes sertifikātu, bet kuriem, kā vēlāk tiek pierādīts, ir okupēto teritoriju un, precīzāk, Jordānas Rietumkrasta izcelsme, nevar piemērot ne EK un Izraēlas nolīgumā paredzēto atvieglojumu režīmu, ne arī EK un PAO nolīgumā paredzēto atvieglojumu režīmu.
V – Secinājumi
140. Ņemot vērā iepriekš minēto, es iesaku Tiesai Finanzgericht Hamburg atbildēt šādi:
1) importētājvalsts muitas iestādēm nav saistošs pēcmuitošanas pārbaudes – kuru ir veikušas eksportētājvalsts muitas iestādes pārbaudes procedūras, kas paredzēta Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīguma, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un dalībvalstīm, no vienas puses, un Izraēlas Valsti, no otras puses, 4. protokola 32. pantā – rezultāts, ja starp šī nolīguma dalībvalstu muitas iestādēm pastāvošais strīds attiecas uz minētā nolīguma teritoriālās piemērošanas jomas apjomu;
2) turklāt Vācijas muitas iestādēm nebija pienākuma nodot strīdu starp tām un Izraēlas muitas iestādēm izskatīšanai Muitas sadarbības komitejai;
3) produktiem, attiecībā uz kuriem Izraēlas muitas iestādes ir izsniegušas Izraēlas izcelsmes sertifikātu, bet kuriem, kā vēlāk tiek konstatēts, ir okupēto teritoriju un, precīzāk, Jordānas Rietumkrasta izcelsme, nevar piemērot ne Eiropas un Vidusjūras valstu reģiona nolīgumā, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Izraēlas Valsti, no otras puses, paredzēto atvieglojumu režīmu, ne arī Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu pagaidu Asociācijas nolīgumā par tirdzniecību un sadarbību starp Eiropas Kopienu, no vienas puses, un Palestīnas atbrīvošanas organizāciju (“PAO”), kas darbojas Jordānas Rietumkrasta un Gazas joslas Palestīniešu pašpārvaldes vārdā, no otras puses, paredzēto atvieglojumu režīmu.