ĢENERĀLADVOKĀTA
PEDRO KRUSA VILJALONA [PEDRO CRUZ VILLALÓN] SECINĀJUMI,
sniegti 2012. gada 12. jūnijā (1)
Lieta C‑617/10
Åklagaren
pret
Hans Åkerberg Fransson
(Haparanda tingsrätt (Zviedrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanas joma – Hartas 51. pants – Savienības tiesību aktu īstenošana, ko veic dalībvalstis – Valsts sodu sistēma, ko piemēro par PVN tiesiskā regulējuma pārkāpumiem – Hartas 50. pants – Ne bis in idem kā Savienības tiesību vispārējs princips – Administratīva soda un kriminālsoda apvienošana – “To pašu faktu” definīcija – Hartas interpretācija, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju – Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. protokola 4. pants – Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra – Savienības pamattiesību noteikšana, pamatojoties uz dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām
Satura rādītājs
I – Ievads
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesību normas
B – Eiropas Cilvēktiesību konvencija
C – Valsts tiesību normas
III – Fakti un tiesvedība valsts tiesā
IV – Tiesvedība Tiesā
V – Tiesas kompetence
A – Vispārīgie apsvērumi
1) Abstrakta “situācija”: Savienības tiesību aktu “īstenošana”, ko veic dalībvalstis
2) Izpratnes piedāvājums: normas un izņēmuma attiecība
3) Pamatojums: Savienības īpašā ieinteresētība
4) Argumentācijas veids: kategorijas un kazuistika
B – Atbilde jautājumā par kompetenci šajā lietā
1) Attiecīgās pamattiesības
2) Konkrēta valsts varas īstenošanas joma: tiesības noteikt sodu
3) Apjoms, kādā ne bis in idem principa garantēšanas pienākums no dalībvalstīm pāriet Savienībai
4) Secinājums: gadījums, uz kuru neattiecas “Savienības tiesību īstenošanas” situācija
VI – Prejudiciālie jautājumi
A – Otrais, trešais, ceturtais un piektais prejudiciālais jautājums
1) Pārformulēšana un pieņemamība
2) Otrā, trešā un ceturtā prejudiciālā jautājuma izvērtējums
a) ECPAK 7. protokola 4. pants un ar to saistītā ECT judikatūra
i) ECPAK 7. protokola 4. panta parakstīšana un ratifikācija
ii) ECT judikatūra par ECPAK 7. protokola 4. pantu
b) Ne bis in idem princips Savienības tiesību aktos: Hartas 50. pants un tā interpretācija ECPAK 7. protokola 4. panta gaismā
i) Hartas 50. panta daļēji autonoma interpretācija: interpretējamības tikai un vienīgi ECPAK gaismā robežas
ii) Hartas 50. pants un administratīva un kriminālsoda divkārša piemērošana
c) Hartas 50. panta piemērošana izskatāmajā lietā
B – Pirmais prejudiciālais jautājums
1) “Skaidrs pamats” kā kritērijs, ko izmanto valsts tiesa, piemērojot ECPAK
2) “Skaidrs pamats” kā kritērijs, ko izmanto valsts tiesa, piemērojot Eiropas Savienības Pamattiesību hartu
VII – Secinājumi
I – Ievads
1. Lietas, kurā kāds Botnijas līcī strādājošs zvejnieks tiek sodīts par nodokļu saistību neizpildi, šķietamās vienkāršības aizsegā ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu uzmanība tiek pievērsta diviem visnotaļ delikātiem jautājumiem, kā arī radīts zināms apmulsums.
2. Pirmais jautājums ir par paša lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, jo, ņemot vērā, ka lieta pēc sava rakstura nepārprotami ir iekšēja, lai noteiktu, ka risināt pamattiesību jautājumu ir Tiesas kompetencē, lietai jābūt uzskatāmai par gadījumu, kad dalībvalsts īsteno Savienības tiesību aktus tagadējā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 51. panta 1. punkta izpratnē.
3. Otrs jautājums, jau pēc būtības, attiecas uz ne bis in idem principa piemērojamību gadījumā, kad attiecībā uz vienu un to pašu nodarījumu dalībvalsts tiesībām sodīt administratīvi klāt nāk ius puniendi, tādējādi galu galā nonākot pie tagadējā Hartas 50. panta.
4. Apmulsums izriet no pirmā iesniedzējtiesas uzdotā jautājuma, kurā problēma, aplūkota atsevišķi, šķiet esam salīdzinoši vienkāršāka par iepriekš minētajām. Jautājums ir par Savienības tiesību pārākuma principa tvērumu, pretstatot to valsts pēdējās instances tiesas prasībai par “skaidra” pamata vai norādes nepieciešamību, lai notiktu pārnešana uz valsts tiesībām. Apmulsums izriet no apstākļa, ka, no vienas puses, pieprasītais “skaidrais pamats” gan šķiet esam nostiprināts Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) jaunākajā judikatūrā, tomēr, no otras puses, šī judikatūras attīstība nevis atvieglo, bet drīzāk sarežģī atbildi uz jautājumu par ne bis in idem principa tvērumu Savienības tiesībās.
5. Pieņemamības jautājumā ierosināšu Tiesai atzīt, ka tās kompetencē nav atbildēt uz šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, jo dalībvalsts neīsteno Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē. Turpinājumā izklāstītā dēļ uzskatu, ka šādu secinājumu mudina izdarīt lietas apstākļu rūpīgs izvērtējums. Tomēr ļoti iespējams, ka tālab Tiesai būtu jāpieņem daži no maniem apsvērumiem par šo vexata quaestio. Jāatzīst, ka šie apsvērumi nav rasti līdzšinējās judikatūras atstātajā ķīļūdens joslā.
6. Pakārtoti, ja Tiesa uzskatītu, ka tās kompetencē ir sniegt atbildi pēc būtības, piedāvāšu Tiesai ne bis in idem principu Savienības tiesībās definēt autonomi. Turpinājumā izklāstīšu arī, kā saistībā ar aplūkojamo principu īpašas grūtības rada noteikums, kas ietverts Hartas 52. panta 3. punktā, par to, ka Hartā ietverto tiesību nozīme un apjoms ir “tāds pats” kā attiecīgajām Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) tiesībām.
7. Visbeidzot, prasību par “skaidra pamata” vajadzību ECPAK un Savienības tiesībās piedāvāšu interpretēt atbilstīgi Savienības tiesību pārākuma principam.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesību normas
8. Ne bis in idem princips ir nostiprināts tagadējā Hartas 50. pantā, kura formulējums ir šāds:
“Nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu.”
9. Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (2) 273. pantā ir noteikts, ka:
“Dalībvalstis var uzlikt citus pienākumus, ko tās uzskata par vajadzīgiem, lai pareizi iekasētu PVN un novērstu krāpšanu, saskaņā ar prasību par vienādu režīmu iekšzemes darījumiem un darījumiem starp dalībvalstīm, ko veic nodokļa maksātāji, ar noteikumu, ka šādi pienākumi tirdzniecībā starp dalībvalstīm nerada formalitātes, šķērsojot robežas.
[..]”
B – Eiropas Cilvēktiesību konvencija
10. ECPAK 7. protokola 4. pantā ar virsrakstu “Tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam” ir noteikts šādi:
“1. Nevienu nedrīkst no jauna tiesāt vai sodīt kriminālprocesā tās pašas valsts jurisdikcijā par noziegumu, par kuru viņš jau ir ticis galīgi attaisnots vai notiesāts saskaņā ar šīs valsts likumu un soda izciešanas noteikumiem.
2. Iepriekšējā apakšpunkta nosacījumi neietekmē atkārtotu lietas ierosināšanu saskaņā ar attiecīgās valsts likumu un soda izciešanas noteikumiem, ja ir pierādījumi par jauniem vai no jauna atklātiem apstākļiem, vai ja iepriekšējā procesā ir pieļautas būtiskas kļūdas, kas varēja ietekmēt lietas iznākumu.
3. Nevar būt atkāpes no šī panta saskaņā ar Konvencijas 15. pantu.”
C – Valsts tiesību normas
11. Taxeringslagen (Likums par nodokļu aprēķinu, 1990:324) 5. nodaļas 1. un 4. pantā ir paredzēti pamatnoteikumi attiecībā uz nodokļu maksājumu sistēmu Zviedrijā:
“1. pants
Ja procedūras laikā nodokļa maksātājs ir sniedzis nepatiesu informāciju, izņemot mutvārdos sniegtu informāciju, nodokļa novērtēšanas mērķiem, tiek iekasēta īpaša maksa (nodokļa uzrēķins). Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad nodokļa maksātājs ir sniedzis šādu informāciju tiesvedībā saistībā ar aplikšanu ar nodokļiem un informācija nav tikusi pieņemta pēc pārbaudīšanas pēc būtības.
Informācija tiek uzskatīta par nepatiesu, ja ir skaidrs, ka šī informācija, ko sniedzis nodokļa maksātājs, ir neprecīza vai nodokļa maksātājs nav sniedzis informāciju nodokļa novērtēšanas mērķiem, kas viņam bija jāsniedz. Tomēr informāciju nevar uzskatīt par nepatiesu, ja tā kopā ar citām sniegtajām ziņām ir pietiekams pamats pareizam lēmumam. Informāciju tāpat nevar uzskatīt par nepatiesu, ja tā ir tik nepamatota, ka tā acīmredzami nevar kalpot par pamatu lēmumam.
[..]
4. pants
Ja tikusi sniegta nepatiesa informācija, nodokļa uzrēķins tiek noteikts 40 % apmērā no nodokļa, kas minēts 1. nodaļas 1. panta pirmās daļas 1.–5. punktā, kas, ja būtu pieņemta nepatiesā informācija, netiktu iekasēts no nodokļa maksātāja vai viņa laulātā. Pievienotās vērtības nodokļa gadījumā nodokļa uzrēķins tiek noteikts 20 % apmērā no nodokļa kredīta, kas nepareizi tiktu piešķirts nodokļa maksātājam.
Nodokļa uzrēķins tiek aprēķināts 10 % apmērā vai, attiecībā uz pievienotās vērtības nodokli – 5 % apmērā gadījumos, kad nepatiesā informācija tikusi labota vai to būtu bijis iespējams izlabot, izmantojot apstiprinošus dokumentus, kas parasti ir pieejami Skatteverket [Zviedrijas nodokļu administrācijā] un kas bija pieejami Skatteverket pirms saimnieciskā gada novembra mēneša beigām.
[..]”
12. Skattebrottslagen (Likums par pārkāpumiem nodokļu jomā, 1971:69) 2. un 4. pantā ir ietverti krimināltiesiska rakstura noteikumi, ko piemēro attiecībā uz krāpšanu nodokļu jomā, kas formulēti šādi:
“2. pants
Personu, kas ar nodomu iestādēm sniedz nepatiesu informāciju, izņemot mutvārdos sniegtu informāciju, vai neiesniedz iestādēm deklarācijas, paziņojumus par ienākumiem vai citu pieprasītu informāciju un tādējādi izraisa risku, ka nodoklis komūnai netiek samaksāts vai šai personai vai trešajai personai prettiesiski tiks piešķirts nodokļa kredīts vai atmaksāts nodoklis – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem par pārkāpumiem nodokļu jomā.
[..]
4. pants
Ja 2. pantā minētais pārkāpums ir uzskatāms par smagu, sods par smagiem pārkāpumiem nodokļu jomā ir no sešiem mēnešiem līdz sešiem gadiem.
Nosakot, vai pārkāpums ir smags, īpaša nozīme ir tam, vai tas attiecas uz ļoti lielām summām, vai pārkāpuma izdarītājs izmantojis viltotus dokumentus vai maldinošus grāmatvedības dokumentus, un vai rīcība ir daļa no noziedzīga nodarījuma, kas tika izdarīts sistemātiski vai plašā apmērā, vai kā citādi ir īpaši bīstams.”
III – Fakti un tiesvedība valsts tiesā
13. H. Fransson ir pašnodarbināta persona, kurš galvenokārt nodarbojas ar repšu (Coregonus albula) zveju un pārdošanu. Viņš zvejo Kāliksas [Kalix] upē, bet lomu pārdod gan Zviedrijā, gan Somijā.
14. Zviedrijas nodokļu administrācija vaino H. Fransson nodokļu informācijas sniegšanas pienākuma neizpildē 2004. un 2005. saimnieciskajā gadā un ar to saistītajos nodokļu ieņēmumu zaudējumos, kas radušies vairāku nesamaksātu nodokļu dēļ. Pēc Zviedrijas iestāžu aplēsēm attiecībā uz PVN aprēķinu par attiecīgajiem pārskata gadiem, H. Fransson sniegtā informācija Valsts kasei ir radījusi ieņēmumu zaudējumus kopumā SEK 60 000 apmērā 2004. gadā un SEK 87 550 apmērā 2005. gadā.
15. 2007. gada 24. maijā, piemērojot Zviedrijas tiesisko regulējumu par nodokļu jomā izdarīto pārkāpumu sodiem, Skatteverket par nodokļu jomā 2004. saimnieciskajā gadā izdarītajiem pārkāpumiem piemēroja H. Fransson naudas sodu uzrēķina formā, kas SEK 4872 apmērā ir par pārkāpumu saistībā ar PVN. Savukārt par 2005. saimniecisko gadu Skatteverket piemēroja citu naudas sodu, kas SEK 3255 apmērā attiecas uz pārkāpumu saistībā ar PVN. Ne sods par 2004. gadu, ne sods par 2005. gadu netika apstrīdēti, tādējādi attiecīgi 2010. gada 31. decembrī un 2011. gada 31. decembrī tie kļuva nepārsūdzami.
16. 2009. gada 9. jūnijā Haparanda tingsrätt (Haparandas rajona tiesa) pēc Prokuratūras lūguma uzsāka krimināllietu pret H. Fransson. Prokuratūra apsūdz H. Fransson 2004. un 2005. saimnieciskajā gadā izdarītā krāpšanā nodokļu jomā. Pēc prokuratūras domām, nodokļu informācijas sniegšanas pienākumu, tostarp saistībā ar PVN, neizpilde esot radījusi ievērojamus valsts budžeta ieņēmumu zaudējumus, un tādēļ bija pamats uzsākt krimināllietu. Saskaņā ar Skattebrottslagen 2. un 4. pantu sods par nodarījumu, kurā apsūdzēts H. Fransson, ir brīvības atņemšana uz laiku līdz sešiem gadiem.
17. Pēc iesniedzējtiesas teiktā – fakti, uz kuriem pamatojas Prokuratūras apsūdzība, ir tie paši, uz kuriem balstījusies Skatteverket, pieņemot 2007. gada 24. maija lēmumu par administratīvā soda uzlikšanu.
18. 2010. gada 23. decembrī Haparanda tingsrätt apturēja pret H. Fransson ierosinātās krimināllietas izskatīšanu, uzskatot, ka pastāv saikne ar Savienības tiesībām, proti, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pantu, kurā ir nostiprinātas pamattiesības uz ne bis in idem.
IV – Tiesvedība Tiesā
19. 2010. gada 27. decembrī Tiesas kancelejā tika reģistrēts Haparanda tingsrätt lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurā tā uzdeva šādus jautājumus:
“1) Saskaņā ar Zviedrijas tiesībām, lai valsts tiesa varētu nepiemērot valsts tiesību normas, par kurām var būt aizdomas, ka tās pārkāpj ne bis in idem principu atbilstoši 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 7. protokola 4. pantam, un tāpēc par tām var arī būt aizdomas, ka tās pārkāpj Eiropas Savienības 2000. gada 7. decembra Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 50. pantu, jāpastāv skaidram pamatam ECPAK vai Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā. Vai šāds valsts tiesībās ietverts nosacījums, lai nebūtu piemērojamas valsts tiesību normas, atbilst Savienības tiesībām un, konkrētāk, to vispārējiem principiem, ietverot Savienības tiesību pārākuma un tiešās iedarbības principus?
2) Vai apsūdzības par pārkāpumiem nodokļu jomā pieņemamība ietilpst ne bis in idem principa saskaņā ar ECPAK 7. papildu protokola 4. pantu un Hartas 50. pantu piemērošanas jomā tajos gadījumos, kad apsūdzētajam iepriekš administratīvā tiesvedībā noteikts zināms finansiāls sods (nodokļa uzrēķins) par tām pašām darbībām, kas izpaužas kā nepatiesas informācijas sniegšana?
3) Vai atbildi uz 2) jautājumu iespaido apstāklis, ka šīm sankcijām ir jābūt saskaņotām tādā veidā, lai parastās tiesas varētu samazināt sodu kriminālajā tiesvedībā, jo nodokļa uzrēķins arī ir ticis uzlikts apsūdzētajam par tām pašām darbībām, kas izpaužas kā nepatiesas informācijas sniegšana?
4) Noteiktos apstākļos iepriekš 2) jautājumā minētā ne bis in idem principa piemērošanas ietvaros var būt pieļaujams noteikt tālākas sankcijas jaunā tiesvedībā attiecībā uz tām pašām darbībām, kuras tikušas izvērtētas un kuru dēļ pieņemts lēmums sodīt personu. Ja atbilde uz 2) jautājumu ir apstiprinoša, vai ne bis in idem principa nosacījumi, lai noteiktu vairākas sankcijas nošķirtās tiesvedībās, ir izpildīti, ja vēlākajā tiesvedībā lietas apstākļi tiek izvērtēti no jauna un nesaistīti ar agrākajām tiesvedībām?
5) Zviedrijas sistēmu, kurā paredzēts, ka nodokļa uzrēķini tiek noteikti un atbildība par pārkāpumiem nodokļu jomā tiek izvērtēta nošķirtās tiesvedībās, pamato virkne vispārējo interešu iemeslu, kas konkrētāk aprakstīti turpinājumā. Ja atbilde uz 2) jautājumu ir apstiprinoša, vai tāda sistēma kā Zviedrijā pastāvošā atbilst ne bis in idem principam, ja būtu iespējams izveidot sistēmu, kas neietilptu ne bis in idem principa piemērošanas jomā, bez vajadzības atturēties vai nu no nodokļa uzrēķina noteikšanas, vai lemšanas par atbildību par pārkāpumiem nodokļu jomā, gadījumā, ja ir nozīme atbildībai par pārkāpumiem nodokļu jomā, Skatteverket un, atbilstošā gadījumā, administratīvajām tiesām, nododot lēmumu par nodokļa uzrēķinu parastajām tiesām saistībā ar to, ka tās izskata apsūdzību par pārkāpumiem nodokļu jomā?”
20. Rakstiskus apsvērumus iesniedza Zviedrijas Karaliste, Nīderlandes Karaliste, Dānijas Karaliste, Čehijas Republika, Austrijas Republika un Īrijas Republika, kā arī Eiropas Komisija.
21. 2012. gada 24. janvāra tiesas sēdē mutvārdu apsvērumus sniedza H. Fransson pārstāvji, kā arī Čehijas Republikas, Dānijas Karalistes, Vācijas Federatīvās Republikas, Īrijas Republikas, Grieķijas Republikas, Francijas Republikas, Nīderlandes Karalistes un Komisijas pārstāvji.
V – Tiesas kompetence
22. Gan rakstiskus apsvērumus iesniegušās valstis (izņemot Austriju), gan tikai mutvārdu apsvērumus iesniegusī (Vācija un Francija), kā arī Komisija tāpat kā Prokuratūra lietā a quo uzskata, ka atbilde uz jautājumu par ne bis in idem principa garantēšanu nav meklējama Savienības tiesībās un ka atbilde uz to nav prasāma Tiesai. Konkrētāk, iztirzātais jautājums nav regulēts Hartas 50. pantā. Tādēļ jautājums pēc būtības, proti, par minētā principa saturu un piemērojamību Savienības tiesībās bieži ir ticis atstāts novārtā, tādējādi vājinot tā nozīmīgumu.
23. Prioritāri, bez šaubām, tika iztirzāts iepriekš izklāstītais jautājums par Tiesas kompetenci. Tādējādi Tiesa atkal saskaras ar jautājumu loku, kurā vajadzībai pēc skaidriem kritērijiem, lai noteiktu formulējuma “Savienības tiesību aktu īstenošana, ko veic dalībvalstis”, tvērumu, līdzinās tikai grūtībām šo prasību apmierināt (3).
24. Turpinājumā vēlos vienīgi Tiesai piedāvāt izvērtēt dažus apsvērumus, kas papildinātu daudzos un dažādos, it īpaši ģenerāladvokātu pēdējā laikā jau piedāvātos (4). Ar šo lietu, manuprāt, tiek dota iespēja iekļaut argumentus, kuri var būt noderīgi ilgāku laiku prasošajā judikatūras kopuma izveidošanas darbā.
A – Vispārīgie apsvērumi
1) Abstrakta “situācija”: Savienības tiesību aktu “īstenošana”, ko veic dalībvalstis
25. Kā jau teicu, pamatarguments, par kuru ir vienisprātis visi tiesvedībā iesaistītie, ir tas, ka nav izpildīts tagadējā Hartas 51. panta 1. punktā konkrēti formulētais nosacījums, ka dalībvalstīm ir saistoši Hartas noteikumi “vienīgi tad, kad tās īsteno Savienības tiesību aktus”. Šī panta saistība ar līdz tam vienīgo šī paša noteikuma judikatūrā nostiprināto pamatu parādās attiecīgajā Hartas paskaidrojumā (5). Paskaidrojumi būtībā norāda drīzāk uz kontinuitāti, ne pretnostatījumu starp minēto judikatūru un tās atspoguļojumu Hartā. Un tas, neņemot vērā nianses, manuprāt, ir pareizi.
26. Neatkarīgi no iepriekš minētā – kopš Hartas pirmās pasludināšanas Nicā ir pausti neskaitāmi viedokļi, kas norāda uz spriedzi starp šo Tiesas judikatūru, vienalga vai 2000. vai 2007. gadā (6), un minēto formulējumu. “Īstenošana [piemērošana]” (Hartā rodamā kategorija) un “piemērošanas joma” (judikatūrā rodamā kategorija) ir jēdzieni, kas rezumējot minēto spriedzi (7).
27. Šajā posmā domāju, ka derētu paraudzīties uz šiem dažādajiem izmantotajiem formulējumiem kā uz izteikumiem, kuri nav kvalitatīvi atšķirīgi. Nenoliedzami, starp vieniem un otriem var rast kādas nianses. Tomēr to aprises allaž ir izplūdušas. Proti, abi iepriekš minētie formulējumi, cik saprotu, norāda uz situāciju, kurā, vienmēr pastāvot dalībvalsts rīcības brīvībai tādā nozīmē, ka iespējamā tiesību pārkāpumā nevar pamatoti tikt vainota Savienība, Savienības tiesību esamībai attiecīgajā situācijā ir pietiekams svars, lai par pamatotu varētu uzskatīt izvērtēšanu atbilstoši Savienības tiesībām un līdz arī to tās Tiesā.
28. Tas pirmām kārtām nozīmē, ka kontroles tiesiskums, pat pieņemot, ka rīcības brīvība nepastāv (skaidrības labad – “Bosphorus” gadījums) (8), nav apspriežams. Tā drīzāk ir atdarināšanas, nevis īstenošanas situācija.
29. Katrā ziņā “īstenošanas” situācija pati par sevi rada robežlīniju, kas attiecībā uz atbildības sadali pamattiesību nodrošināšanā ir būtībā izplūdusi. Tikko ir nostiprināts princips, proti, ka noteiktos gadījumos dalībvalstu valsts iestāžu vairāk vai mazāk autonomas darbības ir jāsamēro ar pamattiesībām tā, kā to nosaka Savienība un to augstākā skaidrošanas instance, proti, Tiesa, līdz ar to uzreiz tiek izvirzīts jautājums par šī principa tvērumu.
30. Manuprāt, uz jautājumu par gadījumiem, kad ir vajadzīgs īstenot “centralizētu” dalībvalstu rīcības kontroli attiecībā uz pamattiesību ievērošanu, Tiesa ir sniegusi atbildi, sākotnēji izvērtējot konkrētus, atsevišķus gadījumus, kas ir ļāvis identificēt nelielu skaitu “situāciju”, kuras ir labi zināmas, atkārtoti komentētas un dažādi vērtētas (9).
31. Katrā ziņā, iespējams, šī judikatūras konkrētā rašanās pamata dēļ argumentācija nekad nav bijusi patiesi nopietna tādā ziņā, ka tā nekad nav bijusi pietiekami abstrakta, veicot tās izskaidrošanu. Iemesli tam var būt dažādi, bet šis nav īstais brīdis tos iztirzāt.
32. Precīzāks skaidrojums nav rodams arī iepriekš minētajā spriedumā lietā ERT, kuru var uzskatīt par asi starp vairāk vai mazāk definētas “situācijas” (brīvību atcelšanu) identificēšanu un soli uz vispārīgu gadījumu, kas nostiprinājās kā “tvērums”, “piemērošanas joma”, “īstenošana”, vienmēr attiecinot to uz Savienības tiesībām.
33. Iztirzājamā fenomena abstrakts apraksts liktu man apgalvot, ka dažādo formulējumu kopējā iezīme ir prasība par Savienības tiesību esamību valsts varas īstenošanas akta pirmsākumā – un jāpiebilst, ka šai esamībai ir jābūt ar tiesību spēku, proti, tām ir jāspēj lielākā vai mazākā mērā noteikt vai ietekmēt dalībvalsts minētās publiskās varas izpausmes. Tomēr “esamība” nekad nekļūst par “iepriekšnoteiktību”, jo par šo pēdējo situāciju nebūtu jāraizējas (10).
34. Tādējādi neviens no minētajiem formulējumiem (“tvērums”, “piemērošanas joma”, “īstenošana”) atsevišķi nevar pilnībā ierobežot šā principa tvērumu. Citiem vārdiem sakot, tiem ir maz kas kopīgs ar lex stricta, ja šāds nosacījums attiecībā uz tiem tiktu piemērots. Gluži pretēji, tiem piemīt visas būtībā līdz galam nedefinēta formulējuma priekšrocības un neērtības. Lielāku skaidrību nevieš arī pati daudzkārt apspriestā Hartas 51. panta 1. punktā ietvertā partikula “vienīgi” – varbūt tā preventīvā veidā mēģina novērst pārāk plašu traktējumu nākotnē, bet varbūt tā pauž optimistisku pārliecību par darbības vārda “piemērot” semantisko spēju.
2) Izpratnes piedāvājums: normas un izņēmuma attiecība
35. Manuprāt, no Savienības un dalībvalstu veidojošā kopuma, kas ir ticis apzīmēts kā Eiropas “Verfassungsverbund” (11), konstitucionālās pamatstruktūras pareizas interpretācijas izriet, ka dalībvalstu ar rīcības brīvību īstenoto valsts varas aktu kontroli parasti īstenot, ņemot vērā savas konstitucionālās iekārtas kontekstu un uzņemtās starptautiskās saistības, ir pašu valstu ziņā.
36. Tomēr šai normai ir kāds izņēmums, kas nenoliedzami ir ticis apveltīts ar tvērumu, kurā ietilpst gadījumi, kad valsts varas iestādes īsteno Eiropas tiesības tā, kā tas šobrīd ir formulēts Hartā. Traktēt abu šo scenāriju dialektiskās attiecības kā normu un izņēmumu, manuprāt, joprojām ir pamatoti.
37. Līdz ar to apstāklis, ka Savienība uzņemas garantēt pamattiesības valstu veiktās valsts varas īstenošanā šajos gadījumos ir jāvērtē kā pārbīde tādā nozīmē, ka atbildība par šo garantēšanu, kura sākotnēji gulstas uz dalībvalstīm, tagad pāriet Savienībai.
38. Patiešām, saturiski Savienības tiesības ir realitāte, kas laika gaitā mainās, un šīs izmaiņas nepielūdzami un tiesiski nosaka izņēmuma tvērumu. Bet kamēr vien jēdziens “Verfassungsverbund” tiek izmantots, lai konstitucionāli apzīmētu Savienību, šis princips kā tāds strukturāli būs izņēmums no normas. Manuprāt, šo izņēmumu izprast kā tādu, kurš potenciāli varētu kļūt par normu, būtu neatbilstoši pamatdomai, kuru iepriekš izklāstīju.
39. Ņemot to vērā, uzskatu, ka pamatdoma, kura tomēr ir nenoteikta, par to, ka dalībvalstīm ir saistoši Hartas noteikumi, “kad tās īsteno Savienības tiesību aktus”, šobrīd prasa no Savienības tiesas papildu pūles šīs idejas racionalizācijā. Tas tiek prasīts jau sen, ierosinājumiem netrūkstot arī zinātniskajā doktrīnā (12).
3) Pamatojums: Savienības īpašā ieinteresētība
40. Manuprāt, Savienības kompetence uzņemties garantēt pamattiesības saistībā ar dalībvalstu publiskās varas izpausmēm, kad tās īsteno Savienības tiesības, ir jāskaidro, ņemot vērā Savienības īpašo ieinteresētību, lai šī varas īstenošana atbilstu Savienības izpratnei par pamattiesībām. Tas apstāklis, ka šīs īstenošanas pirmavots ir rodams Savienības tiesībās, pats par sevi vēl nav pietiekams, lai saprastu, ka runa ir par “piemērošanas” situāciju.
41. Manuprāt, visbeidzot ir likumīgi, ja gadījumos, kas iepriekš ir grūti precizējami, tiek ņemta vērā Savienības ieinteresētība aizstāvēt savu nostāju un savu izpratni par pamattiesībām, kas, kā jau norādīju, ir prioritāra attiecībā pret katras atsevišķās dalībvalsts izpratni. Šīs Savienības ieinteresētības galvenais pamatojums ir Savienības tiesību klātbūtne vai pat lielākā ietekme valsts tiesībās katrā noteiktajā gadījumā. Galu galā šajos gadījumos var izšķirties Eiropas res publica leģitimitātes liktenis, un šim apsvērumam ir jārod pienācīgs risinājums.
4) Argumentācijas veids: kategorijas un kazuistika
42. Tiesas uzdevums būtībā vispirms ir sniegt pamatojumu, konkrēti piedāvāt modeli, kas stiprinātu jebkuras tiesas darbības leģitimitāti.
43. Citiem vārdiem sakot, kategorijai “Savienības tiesību īstenošana”, kas ir valstu publisko iestāžu īstenoto darbību pamattiesību kontroles pamats, manuprāt, ir vajadzīga judikatūra, kas papildinātu un galu galā strukturētu tādu mainīga rakstura formulējumu kā šeit aplūkotais.
44. Konkrētāk, ja tikai atsaukšanās vai lakoniska norāde uz kādu tiesisku situāciju kā “Savienības tiesību īstenošana” nešķiet apmierinoša, tas, manuprāt, tā ir tāpēc, ka ar to tiek pārmests tāda elementa vai faktora trūkums, kas kvalificētu šādi definētu situāciju. Iepriekš minētais apsvērums galu galā ir pielīdzināms aicinājumam pēc skaidra vai vismaz precīzāka pamatojuma nekā līdz šim sniegtā attiecībā uz gadījumiem, kad vajadzētu notikt ar pamattiesību garantēšanu saistīto funkciju un atbildības pārbīdei no dalībvalstīm uz Savienību.
45. Tajā pašā laikā, un lai arī tas šķiet paradoksāli, uzskatu, ka lietas apstākļi jāizvērtē paralēli un līdz ar to – kazuistiski, šā vārda pareizā izpratnē. Konkrēti, lai noteiktu, vai attiecībā uz kādu gadījumu ir piemērojami Savienības tiesību akti, bieži nākas izvērtēt virkni lietas faktoru. Šajā ziņā jo mazāk judikatūrā tiks tipizēti gadījumi, kad notiek atbildības pārbīde, jo lielāka uzmanība tiesā būs jāpievērš lietas apstākļiem.
46. Tādēļ uzskatu, ka tik plaši traktējama noteikuma kā tagadējā Hartas 51. panta 1. punktā ietvertais gadījumā ir jānosaka tā pamatnozīme. Tam, pirmkārt, jānotiek, definējot dažādās situācijas, kurās pamattiesību garantēšanas pārbīde no dalībvalstīm uz Savienību var būt principiāli pamatota. Otrkārt, uzskatu, ka katras lietas konkrēto apstākļu izvērtējumam ir jāļauj galīgi izlemt, vai garantēšanas pienākums gulstas uz Savienības vai dalībvalstu pleciem.
B – Atbilde jautājumā par kompetenci šajā lietā
47. Mēģinot pielietot iepriekš minētos priekšlikumus attiecībā uz aplūkojamo lietu, uzskatu, ka jāsāk ar pievēršanos attiecīgajām Savienības pamattiesībām un minēto pamattiesību gaismā izvērtējamo valsts iestāžu rīcību, lai pēc tam varētu noteikt, cik tās ir saistītas.
1) Attiecīgās pamattiesības
48. Šeit es ierosinātu pievērst uzmanību sistēmiska rakstura apsvērumam, kas spēj ievirzīt argumentāciju. Jāņem vērā, ka šobrīd ne bis in idem princips ir nostiprināts Hartā, un konkrēti, tās 50. pantā. Savienības pamattiesību kodifikācijai, lai cik arī tā pastāvētu līdzās citiem LES 6. panta noteikumiem, ir īpašas tiesiskas sekas. Konkrēti, Harta izceļ “nozīmes saites” (Sinnzusammenhänge), kas tādā tiesību sistēmā, kurā dominē tiesu prakse, zināmā mērā atrodas ēnā.
49. Vēl konkrētāk, Hartas sistēma būtiski apgrūtina iespēju pret 50. pantā noteikto garantiju attiekties atšķirīgi salīdzinājumā ar daudzām citām materiāltiesiskām un procesuālām garantijām, kas noteiktas vairākos Hartas VI sadaļas pantos, proti, 47.–50. pantā, kuru virsraksti ir “tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu” (47. pants), “nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību” (48. pants) un “noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības un samērīguma principi” (49. pants).
2) Konkrēta valsts varas īstenošanas joma: tiesības noteikt sodu
50. Iesākumā ir jānorāda, ka joma, kas bieži par tādu ir atzīta, proti, dalībvalstu tiesības noteikt sodu ar causa efficiens Savienības tiesībās, ietver saistībā ar Savienības interesēm grūti apšaubāmas tiesības.
51. Tās ir dalībvalstu “tiesības noteikt sodu”, kuru pirmavots ir rodams Savienības tiesībās, proti, situācija, attiecībā uz kuru, kā tika konstatēts tiesas sēdes laikā, judikatūrā ir rodamas jau daudzas vadlīnijas. Tiesa atkārtoti ir noteikusi, ka, izmantojot tiesības noteikt sodu, dalībvalstīm ir jāievēro Savienības pamattiesību vispārējie principi, kuru tvērumu interpretēt loģiski ir Tiesas ziņā (13). Un ir skaidrs, ka šo vispārējo principu vidū ir arī pamattiesības, kā tās šobrīd ir nostiprinātas Hartā.
3) Apjoms, kādā ne bis in idem principa garantēšanas pienākums no dalībvalstīm pāriet Savienībai
52. Tādējādi jautājums ir, vai aicinājums ievērot minētos principus, īstenojot tiesības noteikt sodu, ir jāsaprot kā visu sākumā minēto garantiju, kuras kopā ar ne bis in idem principu ir ietvertas Hartas VI sadaļā, vispārīgu pāriešanu Savienības jurisdikcijā?
53. Manuprāt, dalībvalstu īstenotā sodu noteikšana, kuras avots ir Savienības tiesības, attiecībā uz tiesību garantēšanu izveido atbildības pārejas leģitimācijas principu. Tas, ka soda noteikšana par Savienības tiesību individuāliem pārkāpumiem bieži vien ir bijusi dalībvalstu ziņā, vēl nenozīmē, ka Savienība nav bijusi ieinteresēta, lai šīs tiesības noteikt sodu tiktu īstenotas saskaņā ar tiem pamatprincipiem, uz kuriem balstās tāda tiesiska kopiena kā Savienība.
54. To pasakot, iepriekš formulētais leģitimācijas princips neapšaubāmi ir jāpapildina un tajā ir jāiekļauj virkne argumentu, kas izriet no lietas apstākļiem. Citiem vārdiem sakot, uzskatu, ka ar atzinumu par to, ka kāda valsts soda noteikšanas tiesību īstenošanas akta pirmavots ir Savienības tiesības, vien ir par maz, lai kontrole par jebkuru konstitucionālu garantiju, ko piemēro attiecībā uz šo tiesību īstenošanu, pārietu no dalībvalstu pārziņas Savienības pārziņā.
55. Iepriekšējie apsvērumi mudina secināt, ka, lai noteiktu, vai Tiesa ir kompetenta lemt par to, vai šajā lietā ir ticis ievērots ne bis in idem princips, ir jāsāk ar attiecīgās jomas, proti, valsts īstenotās sodu noteikšanas, kuras pirmavots ir Savienības tiesības, izvērtējumu, kas būtu pirmējs un sākotnējs pamats apstiprinošai atbildei. Tomēr ir nopietni jāizanalizē gan attiecīgās pamattiesības, gan lietas apstākļi, kuros rodama galīgā atbilde.
4) Secinājums: gadījums, uz kuru neattiecas “Savienības tiesību īstenošanas” situācija
56. Pirmām kārtām, bažas rada jau pats iesniedzējtiesas prejudiciālā nolēmuma lūguma formulējums un argumentācija. Kā atbilstošās Savienības tiesību normas prejudiciālā nolēmuma lūgumā ir minētas tikai LES 6. pants un Hartas 50. pants, pat nemēģinot identificēt, kuras tieši ir tās Savienības tiesības, ko dalībvalsts “īsteno”. Vēl satraucošāka ir iesniedzējtiesas norāde, ka Zviedrijas tiesību akti nav pieņemti saskaņā ar Savienības tiesībām vai ka sniegtā atbilde tik un tā varētu būt noderīga citos gadījumos, kuros noderētu Tiesas jau sniegta atbilde (14).
57. Abstrahējoties no pašām iesniedzējtiesas šaubām, šajā lietā iztirzājamais pamatjautājums ir par saikni starp Savienības tiesībām, šajā gadījumā – nepārprotami, PVN direktīvu, un dalībvalstī valdošā uzskata par ne bis in idem principa tvērumu dēļ tajā radušos situāciju. Nedrīkst aizmirst, ka premisa, lai konstatētu Savienības ieinteresētību uzņemties pamattiesību garantēšanu attiecīgajā gadījumā, ir tas, cik lielā mērā principā “īstenotās” Savienības tiesības ir saistītas ar valsts varas īstenošanu. Šī saikne, manuprāt, ir ārkārtīgi vāja un katrā ziņā nepietiekama, lai pamatotu skaidri identificējamu Savienības ieinteresētību uzņemties šo konkrēto pamattiesību garantēšanu.
58. Direktīvā 2006/112 ir rodams tikai pienākums PVN iekasēt efektīvi (15). Ir skaidrs, ka mūsu sabiedrībās cīņa pret nodokļu saistību neizpildi ir neizbēgams nosacījums nodokļu iekasēšanas tiesību izmantošanas efektivitātei. Tādēļ loģiski, ka gan dalībvalsts izveidotā vispārējā nodokļu sistēma, tostarp sodu sistēma, gan tās nodokļu administrācijas darbs ir jāvirza uz to, lai nodrošinātu PVN iekasēšanu.
59. Tiesību normas, kas attiecīgi pamato gan administrācijas pilnvaras noteikt sodus, gan ius puniendi kā tādas, skaidri iekļaujas šajā loģiskajā kārtībā – šajā gadījumā vispārīgi tiek paredzēts sodīt par nodokļu maksātāja administrācijai iesniegto datu viltošanu, un tā ir minētās sodu sistēmas būtiska premisa. Tā ir daļa no Zviedrijas nodokļu sistēmas, kas ir virzīta uz PVN iekasēšanu.
60. Tādēļ jautājums ir par to, vai valsts normatīvās darbības, kas tieši pamatojas uz Savienības tiesībām, ir pielīdzināmas šeit aplūkotajam fenomenam, kad valsts tiesības tiek izmantotas Savienības tiesībās noteiktu mērķu sasniegšanai. Citiem vārdiem sakot, vai abi šie gadījumi ir līdzvērtīgi, raugoties no Savienības viedokļa, saistībā ar tās īpašo ieinteresētību tieši un centralizēti uzņemties šo tiesību garantēšanu.
61. Uzskatu, ka, iztirzājot šo delikāto jautājumu, ir jāsajūt atšķirība starp vairāk vai mazāk pietuvinātu causa un gluži vienkāršu occasio. Problēma, ciktāl tā pastāv, attiecībā uz ne bis in idem principa tvēruma izpratni Zviedrijas tiesībās, ir vispārēja problēma tās sodu sistēmas struktūrai, kas kā tāda pastāv pavisam autonomi no PVN iekasēšanas, kurā aplūkojamais gadījums saistībā ar datu viltošanas sodīšanu ir traktējams kā vienkāršs occasio.
62. Tādēļ jautājums ir, vai šā occasio dēļ galu galā tieši Savienības tiesai ir jābūt tai, kas ar neizbēgami vispārīgām tiesiskām sekām lemj par ne bis in idem principa tvērumu Zviedrijas tiesību sistēmā tā, ka šis lēmums ir prioritārs attiecībā pret no tās konstitucionālās sistēmas un starptautiskajām saistībām izrietošo.
63. Manuprāt, būtu nesamērīgi no šā occasio secināt, ka būtu mainījusies atbildības par pamattiesību garantēšanu sadale Savienības un dalībvalstu starpā. Tāpat kā man arī liktos nesamērīgi, ja Tiesai tiktu lūgts izvērtēt atbilstošas aizstāvības, pierādījumu pietiekamības un citus Hartas VI sadaļā ietvertos jautājumus. Tāpēc šķiet riskanti apgalvot, ka, pamatojoties uz vienu – kā, piemēram, Direktīvas 2006/112 273. pantā ietverto normu, būtu uzsākta visu to konstitucionālo garantiju pāreja no dalībvalstīm uz Savienību, uz kurām pamatojas dalībvalstu soda noteikšanas tiesību īstenošana, tostarp PVN iekasēšana.
64. Iepriekš minēto apsvērumu dēļ uzskatu, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniedzējtiesa, izvērtējot visus lietas apstākļus, ir iesniegusi Tiesai, nav traktējams kā Savienības tiesību īstenošanas gadījums Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē. Tāpēc ierosinu Tiesai atzīt, ka tās kompetencē nav atbildēt uz šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
65. Ja turpretim Tiesa uzskatītu, ka tās kompetencē ir izlemt lietu pēc būtības, turpinājumā un jau pakārtoti ierosinu sniegt atbildi uz Haparanda tingsrätt uzdotajiem jautājumiem.
VI – Prejudiciālie jautājumi
66. Valsts tiesas piecus iesniegtos prejudiciālos jautājumus var noreducēt līdz diviem. Kā izklāstīšu turpinājumā, otrais, trešais, ceturtais un piektais jautājums attiecas uz Hartas 50. pantā noteiktā ne bis in idem principa piemērošanu situācijās, kad dalībvalstis ir piemērojušas vienlaikus gan administratīvu, gan kriminālsodu. Pirmais prejudiciālais jautājums, uz kuru ir jāatbild kā beidzamo, attiecas uz Zviedrijas Augstākās tiesas noteiktajām prasībām saistībā ar ECPAK un Hartas piemērošanu šīs valsts tiesās.
A – Otrais, trešais, ceturtais un piektais prejudiciālais jautājums
1) Pārformulēšana un pieņemamība
67. Kā tikko minēts, otrais, trešais, ceturtais un piektais Haparanda tingsrätt iesniegtais prejudiciālais jautājums attiecas uz Hartas 50. panta interpretāciju. Konkrēti otrais jautājums atsaucas uz to pašu faktu kvalificēšanu saistībā ar ne bis in idem principu, t.i., uz konstatēšanu, ka atkārtoti tiek iztiesāta viena un tā pati rīcība. Trešajā un ceturtajā jautājumā uzmanība galvenokārt tiek pievērsta ne bis in idem principa procesuālajam aspektam, kura būtība ir divkāršas sodīšanas aizliegums. Piektais jautājums ir drīzāk hipotētisks, jo tajā tiek izdarīta atsauce uz Zviedrijā spēkā esošo alternatīvo valsts tiesisko regulējumu.
68. Manuprāt, otrais, trešais un ceturtais prejudiciālais jautājums ir atbildami kopā. Visi trīs jautājumi attiecas uz to pašu pamattiesību dažādām sastāvdaļām, pie kurām pakavēšos turpinājumā, bet tās tik un tā tiek aplūkotas kā ne bis in idem principa neatņemama sastāvdaļa. Iesniedzējtiesa galu galā vēlas noskaidrot, vai šis princips tā, kā tas formulēts Hartas 50. pantā, liedz dalībvalstij, īstenojot Savienības tiesības, iespēju piemērot gan administratīvu, gan kriminālsodu par vienu un to pašu nodarījumu.
69. Piektais prejudiciālais jautājums turpretim ir nepieņemams. Iesniedzējtiesa vaicā, vai Zviedrijā pastāvošā sistēma atbilst Hartas 50. pantam, ņemot vērā kādu iespējamu alternatīvu prejudiciālu krimināltiesību sistēmu (kāda Zviedrijā šobrīd nepastāv). Atbildot uz šo jautājumu, Tiesai nāktos netieši lemt par valsts pasākumu, kāds Zviedrijas sistēmā nemaz nepastāv. Jautājuma hipotētiskuma dēļ Tiesas lēmums vairāk līdzinātos konsultatīvam viedoklim, nevis prejudiciālam nolēmumam, un tas judikatūrā vairākkārt ir ticis izslēgts (16). Tādēļ iesaku Tiesai piekto jautājumu atzīt par nepieņemamu.
2) Otrā, trešā un ceturtā prejudiciālā jautājuma izvērtējums
70. Haparanda tingsrätt vaicātais ir īpaši sarežģīts un ne mazāk delikāts par iepriekš jau iztirzāto jautājumu. No vienas puses, administratīva un kriminālsoda divkārša piemērošana ir visai plaši izplatīta prakse dalībvalstīs, it īpaši tādās jomās kā nodokļi, vides politika un valsts drošība. Tomēr veids, kādā notiek šo sodu apvienošana, gaužām atšķiras dažādās tiesu sistēmās un atspoguļo katrai dalībvalstij piemītošās īpatnības. Vairākumā gadījumu šīs īpatnības ir paredzētas, lai mīkstinātu valsts varas divkārši piemērotā soda sekas. No otras puses, kā tūlīt pārliecināsimies, ECT nesen ir spriedusi par šo jautājumu un ir apstiprinājusi, ka ar šādu praksi, pretēji tam, kā varēja šķist sākumā, tiek pārkāptas ECPAK 7. protokola 4. pantā noteiktās ne bis in idem pamattiesības. Tomēr izrādās, ka ne visas dalībvalstis ir ratificējušas šo dokumentu, citas savukārt pievienojušas tam atrunas vai interpretējošās deklarācijas. Līdz ar to pilnvaras interpretēt Hartu, ņemot vērā ECPAK un ECT judikatūru (Hartas 52. panta 3. punkts), kļūst, tā sacīt, asimetriskas, radot ievērojamas problēmas saistībā ar to piemērošanu konkrētā gadījumā.
a) ECPAK 7. protokola 4. pants un ar to saistītā ECT judikatūra
i) ECPAK 7. protokola 4. panta parakstīšana un ratifikācija
71. Ne bis in idem princips ECPAK sākotnēji nebija skaidri noteikts. Tas, kā zināms, tika iekļauts konvencijā ar tās 7. protokolu, kas tika atvērts parakstīšanai 1984. gada 22. novembrī un stājās spēkā 1988. gada 1. novembrī. Citu tiesību starpā 4. pantā ir noteikts arī ne bis in idem princips, lai, kā izriet no Eiropas Padomes paskaidrojumiem attiecībā uz protokolu, īstenotu šo principu, saskaņā ar kuru nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu.
72. Atšķirībā no citām ECPAK noteiktajām tiesībām, ECPAK 7. protokola 4. pantā paredzētās tiesības konvenciju parakstījušās valstis, tostarp arī dažas Savienības dalībvalstis, nav pieņēmušas vienprātīgi. Šo secinājumu nolasīšanas dienā 7. protokolu joprojām nav ratificējušas Vācija, Beļģija, Nīderlande un Apvienotā Karaliste. To ratificējušo valstu starpā Francija ir formulējusi atrunu attiecībā uz minētā protokola 4. pantu, ierobežojot tā piemērošanu tikai uz krimināltiesiska rakstura pārkāpumiem (17). Tāpat, parakstot konvenciju, Vācija, Austrija, Itālija un Portugāle formulēja vairākas deklarācijas, norādot uz to pašu apstākli – proti, 7. protokola 4. panta ierobežoto tvērumu, tajā noteikto aizsardzību saskaņā ar valsts iekšējo regulējumu attiecinot tikai uz divkāršu “kriminālsodu” (18).
73. Iepriekš teiktais skaidri un uzskatāmi parāda, ka attiecībā uz problēmām, kas saistītas ar administratīva un kriminālsoda divkāršu piemērošanu, Savienības dalībvalstīs trūkst vienprātības. Šīs situācijas problemātiskums no jauna apstiprinās, ja palūkojamies uz pārrunām par Savienības turpmāko pievienošanos ECPAK, kurās dalībvalstis un Savienība pagaidām ir nolēmušas izslēgt protokolus, tostarp arī šeit aplūkoto (19).
74. Šī vienprātības trūkuma iemesls varētu būt nozīmība, kāda ir administratīvo sodu noteikšanas instrumentiem lielā daļā dalībvalstu, kā arī svarīgums, ko šīs dalībvalstis tajā pašā laikā piešķir kriminālprocesam un kriminālsodiem. No vienas puses, valstis nevēlas mazināt administratīvajiem sodiem piemītošo efektivitāti, it īpaši tādās jomās, kurās valsts varai ir svarīgi nodrošināt precīzu tiesiskuma ievērošanu, kā tas ir attiecībā uz nodokļu tiesībām vai valsts drošības tiesībām. No otras puses, kriminālsodu noteikšanas izņēmuma raksturs, kā arī garantijas, kas procesa laikā tiek nodrošinātas apsūdzētajam, liek valstīm nosliekties par labu izvēles brīvības saglabāšanai, lemjot par to, kāda rīcība ir atzīstama par kriminālsodāmu. Šī divējādā vēlme saglabāt soda noteikšanas tiesības gan administratīvajā, gan kriminālajā jomā izskaidro to, kāpēc šobrīd liels skaits dalībvalstu tā vai citādi atsakās pakļauties ECT judikatūrai, kas, kā turpinājumā izklāstīšu, ir attīstījusies tādā virzienā, kas praktiski izslēdz šādu dualitāti.
ii) ECT judikatūra par ECPAK 7. protokola 4. pantu
75. Attieksme pret administratīva un kriminālsoda divkāršas uzlikšanas gadījumiem ECPAK sistēmā ir būtiski mainījusies kopš 7. protokola stāšanās spēkā, un šo sistēmu veido trīs elementi, kurus tūlīt iztirzāšu: kriminālprocesa definīcija, kvalificējamā nodarījuma identiskums un divkārša apsūdzība.
76. Pirmkārt, terminu “kriminālprocess” ECT izsenis ir interpretējusi, ņemot talkā tā sauktos “Engel kritērijus”, lai ECPAK 6. un 7. panta piemērošanas jomu paplašinātu, ietverot tajā valsts varas īstenotās sankcijas, kas formāli tika kvalificētas kā administratīvas (20). Kā zināms, kopš šādi [par Engel] nosauktā sprieduma ECT izmanto trīs kritērijus, lai noteiktu, vai konkrētam sodam piemīt krimināltiesisks raksturs ECPAK 6. un 7. panta izpratnē: pārkāpuma kvalificēšana valsts tiesībās, pārkāpuma raksturs un pārkāpējam paredzētā soda smagums (21). Šie kritēriji ir piemēroti attiecībā uz nodokļu uzrēķinu, tostarp arī šeit apstrīdēto Zviedrijas tiesībās paredzēto uzrēķinu (22), un ECT ir apstiprinājusi, ka šāda veida pasākumi iekļaujas “krimināltiesiska” rakstura soda jēdzienā ECPAK 6. un 7. panta, un līdz ar to arī 7. protokola 4. panta izpratnē (23).
77. Otrkārt, un jau tieši runājot par ne bis in idem principu, ECT savā judikatūrā, iesākumā gan nedaudz svārstoties, ir apstiprinājusi, ka divkāršās sodīšanas aizliegums attiecas uz tādu sodu, kurš piemērots par nodarījumu, kas balstīts uz vieniem un tiem pašiem faktiem, nevis par rīcību, kura tiek vienādi kvalificēta pārkāpumu definējošajās normās. Lai arī šī tīri formālistiskā un ECPAK 7. protokola 4. panta piemērošanas jomu sašaurinošā otrā pieeja ir vērojama dažos spriedumos, kas pieņemti pēc [protokola] stāšanās spēkā (24), 2009. gadā ECT Virspalāta, pieņemot spriedumu lietā Zolotoukhine pret Krieviju (25), apstiprināja pirmo nostāju. Minētajā lietā ECT kategoriski noteica, ka ECPAK 7. protokola 4. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas aizliedz piemērot sodu par otro pārkāpumu, ja tas ir balstīts uz tiem pašiem vai būtībā vienādiem faktiem, kuri ir pamatā kādam citam pārkāpumam (26). Tādējādi ECT atzīst tādu divkāršas sodīšanas pieeju, saskaņā ar kuru Tiesa ir veidojusi savu judikatūru par Šengenas līguma 54. pantu (27).
78. Visbeidzot, treškārt, runājot par ne bis in idem principa procesuālajiem aspektiem vai to, ko mēdz klasificēt kā divkāršas sodīšanas aizliegumu, ECT ir noteikusi, ka gadījumā, ja ir apstiprinājies, ka ir ticis piemērots sods par nodarījumu, kas balstīts uz vieniem un tiem pašiem faktiem, ir aizliegts rīkot atkārtotu procesu, ja lēmums par pirmo sodu ir stājies likumīgā spēkā (28). Šis secinājums tiek piemērots gadījumos, kad pirmā ir administratīva rakstura sankcija, bet otrā – krimināltiesiska sankcija (29), kā arī gadījumos, kad notikumu secība ir otrāda (30). Visbeidzot, jau pēc šā prejudiciālā nolēmuma lūguma iesniegšanas ECT ir noteikusi, ka nav nozīmes, vai divkārša soda mīkstināšanas interesēs otrā sankcija ir tikusi samazināta pirmajai sankcijai atbilstošā apmērā (31).
79. Rezumējot – ECT judikatūras attīstība parāda, ka šobrīd ECPAK 7. protokola 4. pants liedz administratīva un kriminālsoda divkāršu uzlikšanu par nodarījumu, kas balstīts uz vieniem un tiem pašiem faktiem, tādējādi aizliedzot uzsākt otru procesu, vienalga, vai tas būtu administratīvs vai kriminālprocess gadījumos, kad lēmums par pirmo sodu ir stājies likumīgā spēkā. Šībrīža tiesu prakses stāvoklis, it īpaši pēc ECT spriedumiem kopš sprieduma lietā Zolotoukhine pret Krieviju, liecina, ka Strasbūrā šajā jautājumā ir izveidojusies stabila judikatūra. Šajā judikatūrā iesniedzējtiesa principā var rast vairāk nekā pietiekamu pamatu saistībā ar ECPAK, lai izšķirtu strīdu starp H. Fransson un Zviedrijas valsti.
80. Tomēr ar šo vien izskatāmās lietas problemātika nebeidzas, bet drīzāk pat varētu teikt, ka sākas. Proti, iesniedzējtiesas ieskatā esošā ECPAK 7. protokola 4. panta pielīdzināmība Hartai, kā iepriekš teicu, rada nopietnas problēmas.
b) Ne bis in idem princips Savienības tiesību aktos: Hartas 50. pants un tā interpretācija ECPAK 7. protokola 4. panta gaismā
i) Hartas 50. panta daļēji autonoma interpretācija: interpretējamības tikai un vienīgi ECPAK gaismā robežas
81. Hartas 52. panta 3. punktā ir noteikts, ka, ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, “to nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām”.
82. Kā tūlīt izklāstīšu, šajā lietā rodas vēl nebijis jautājums, kuram pakārtoti gan Hartas 52. panta 3. punktā ietvertā noteikuma tvērums, gan ECPAK paredzēto tiesību pasludināšana par Savienības tiesību vispārējiem principiem. Lai gan Hartas 50. pantā ir noteiktas tiesības, kuras atbilst ECPAK 7. protokola 4. pantā paredzētajām tiesībām (32), ir skaidrs, ka šajā tiesvedībā aplūkotais ne bis in idem principa aspekts ne pavisam nav izvērsts un nostiprināts ECPAK parakstījušajās valstīs. Kā jau esmu norādījis šo secinājumu 72. punktā, liels skaits dalībvalstu nav ratificējušas ECPAK 7. protokolu vai arī ir pievienojušas tam atrunas vai deklarācijas, īpaši attiecībā uz tā 4. pantu, lai novērstu tā piemērojamību administratīvajām sankcijām.
83. Kā jau esmu norādījis, Savienības dalībvalstīs, lai gan dažādā mērā, valda nemainīgs uzskats par to, ka administrācijai ir tiesības piemērot sodus. Lielā skaitā dalībvalstu šīs tiesības ir saderīgas ar ius puniendi, un tā rezultāts var būt administratīva un kriminālsoda divkārša piemērošana. Tomēr tas nekādā ziņā nenozīmē, ka dalībvalstīm, kuras akceptē divkāršu sodīšanu, šajā ziņā ir pilnīga rīcības brīvība. Gluži pretēji, vairākumā gadījumu valstis, kurās ir ieviesti divkāršās sodīšanas instrumenti, ir paredzējušas kādu mehānismu, kas nepieļauj pārmērīga soda uzlikšanu (33). Tā, piemēram, Francijā Konstitucionālā padome ir noteikusi, ka divu sodu summa nedrīkst pārsniegt augstāko par katru atsevišķo pārkāpumu paredzēto sodu (34). Vācijas judikatūrā katrā atsevišķā gadījumā tiek piemērots samērīguma princips, lai nepieļautu, ka soda apmērs ir pārāk liels (35). Citās valstīs ir paredzēts noteikums par krimināllietas prejudiciālumu, kas uzliek administratīvajai tiesai pienākumu apturēt tiesvedību, kamēr nav galīgi izlemta krimināllieta (36). Arī Savienības tiesībās ir paredzēts līdzīgs risinājums, piemēram, Finanšu regulas par Eiropas Savienības finansiālo interešu aizsardzību 6. pantā (37). Citu valstu tiesību sistēmās, kā tas šķiet esam Zviedrijā, otru lietu izskatošā krimināltiesa no kriminālsoda var atņemt administratīvās sankcijas apmēru.
84. Tādēļ uzskatu, ka Hartas 52. panta 3. punkta formulējums neizbēgami iegūst īpašas, sev raksturīgas iezīmes, piemērojot to attiecībā uz ne bis in idem principu. Proti, jāņem vērā, ka, izmantojot LES 6. panta 3. punkta formulējumu, ECPAK faktiski “negarantē” ne bis in idem principu tā, kā tā garantē tajā ietvertās pamattiesības, kuras ir jāievēro visām ECPAK dalībvalstīm. Uzskatu, ka ECPAK, uz kuru atsaucas Savienības primāro tiesību akti, ir konvencija kā tāda, proti, imperatīvu un zināmā mērā nosacījuma normu apvienojums. Šo apstākli nedrīkst ignorēt, interpretējot Savienības primārajās tiesībās ietvertās atsauces uz ECPAK.
85. Ņemot vērā iepriekš teikto, uzskatu, ka pieejai attiecībā uz prasību interpretēt Hartu ECPAK gaismā ir jābūt niansētākai gadījumos, kad dalībvalstis nav pilnībā savā sistēmā ieviesušas attiecīgās pamattiesības vai kādu no to aspektiem (kā tas ir gadījumā ar ECPAK 7. protokola 4. panta piemērojamību attiecībā uz administratīva un kriminālsoda divkāršu uzlikšanu). Un kaut arī šādos apstākļos tiesības un ar tām saistītā ECT judikatūra iedvesmo Savienības tiesības, uzskatu, ka pienākums Hartā noteikto aizsardzības līmeni pielīdzināt ECPAK esošajam nav vienlīdz efektīvs.
86. Tādējādi šajā lietā tiek pievērsta uzmanība situācijai, kad vienprātības trūkums attiecībā uz konvencijas sistēmā ietvertajām tiesībām saduras ar dalībvalstīs izplatītu un iesakņojušos administratīva un kriminālsoda divkāršas piemērošanas sistēmu. Šī izplatība un iesakņošanās ir tik plaša un stipra, ka administratīva un kriminālsoda divkāršas piemērošanas gadījumā tās pat varētu tikt kvalificētas kā dalībvalstīm kopējas konstitucionālās tradīcijas.
87. Šajos apstākļos uzskatu, ka attiecībā uz Hartas 50. pantu ir vajadzīga daļēji autonoma interpretācija (38). Neapšaubāmi ir jāņem vērā ECT šībrīža judikatūra, tomēr Tiesai ir jāaizstāv tāda pozīcija, kas ir neatkarīgas un vienīgi uz minētā 50. panta redakciju un tvērumu pamatotas interpretācijas rezultāts.
ii) Hartas 50. pants un administratīva un kriminālsoda divkārša piemērošana
88. Ne bis in idem princips ir plaši iesakņojies Savienības tiesībās. Vēl pirms tas tika nostiprināts Šengenas līgumā un Pamatlēmumā par Eiropas apcietināšanas orderi kā dalībvalstu ius puniendi īstenošanas ierobežojums, un vēl pat pirms ECPAK 7. protokola stāšanās spēkā, Tiesas judikatūrā šis princips tika izmantots konkurences tiesību jomā un Savienības civildienesta lietās (39). Savos secinājumos, kas sniegti apvienotajās lietās Gözütok un Brügge, ģenerāladvokāts Ruiss‑Harabo Kolomers [Ruiz-Jarabo Colomer] detalizēti ir izvērtējis minētā principa vēsturisko attīstību Savienības tiesībās (40), un nesen savos lietā Toshiba sniegtajos secinājumos (41) šim jautājumam pievērsās arī ģenerāladvokāte Kokote [Kokott]. Pie šā jautājuma nekavēšos, tāpēc vienīgi atsaukšos uz abiem minētajiem dokumentiem.
89. Tiesas judikatūras šībrīža stadijā ir vērojama visnotaļ liela vienprātība attiecībā uz ne bis in idem principa interpretāciju, gan ar zināmām atkāpēm, kurām pievērsīšos turpinājumā (42).
90. Iesākumā jānorāda, ka, ievērojot iepriekš minēto ECT Engel doktrīnu, judikatūrā ir nostiprinājusies jēdziena “sankcija” plaša izpratne, kuras mērķis ir ietvert šīs judikatūras piemērojamības laukā arī tās sankcijas, ko Komisija piemēro konkurences jomā (43). No šā viedokļa un saskaņā ar ECT judikatūru nodokļu uzrēķins, kas piemērots, lai nodrošinātu Savienības tiesību īstenošanu, faktiski ir traktējams kā “krimināltiesisks” sods.
91. Turklāt jānorāda, ka arī Tiesa, lai gan ar zināmām atkāpēm, ir veikusi ļoti saudzējošu interpretāciju, definējot divkāršas sodīšanas pamatā esošos elementus. Interpretējot Šengenas līguma 54. pantu, kā arī Pamatlēmumu par Eiropas apcietināšanas orderi, Tiesa ir lēmusi, ka ne bis in idem principā prasītais identiskums būtībā attiecas “uz tiem pašiem faktiem”, nevis uz tiem pašiem nodarījuma veidiem vai tām pašām tiesiskajām interesēm (44). Šīs lietas konteksts attiecas uz valsts veiktu Savienības tiesību īstenošanu, proti, tieši to aspektu, kurā izpaužas plašākā ne bis in idem principa izpratne. Tādēļ uzskatu, ka konkrētās lietas gadījumā ir jāizmanto šī pieeja, par labu kurai kopš iepriekš minētā sprieduma lietā Zolotoukhine pret Krieviju ir nosliekusies arī ECT.
92. Visbeidzot, vienīgais jautājums, uz kuru vēl atliek atbildēt, ir par to, vai iepriekšēja administratīvā soda uzlikšanas procedūra, kurā pieņemts likumīgā spēkā stājies notiesājošs lēmums, liedz dalībvalstīm uzsākt kriminālprocesu un eventuāli piespriest kriminālsodu.
93. Šādi reducējot jautājumu, attiecībā uz kuru es turpinājumā pievienošu būtisku precizējumu, uzskatu, ka Hartas 50. pantā šobrīd nav noteikts, ka esošs likumīgā spēkā stājies nolēmums par administratīvā soda piemērošanu pilnībā izslēdz iespēju uzsākt tiesvedību krimināllietā, kuras iznākumā iespējami var tikt piespriests sods. Precizējums ir par to, ka patvaļīguma aizlieguma princips, kas nav nošķirams no tiesiskas valsts principa (LES 2. pants), nosaka, ka valsts tiesību sistēmā krimināllietu tiesai tā vai citādi ir jābūt paredzētām tiesībām ņemt vērā jau esošu administratīvu sodu, lai mīkstinātu kriminālsodu.
94. No vienas puses, pašā Hartas 50. panta formulējumā nav nekā tāda, kas liktu secināt, ka ar to būtu gribēts pilnībā izslēgt administrācijas un krimināllietu tiesas tiesību savstarpēju saskarsmi soda uzlikšanas jomā saistībā ar to pašu nodarījumu. Šajā ziņā jāvērš uzmanība uz Hartas 50. panta formulējumā [spāņu valodā] rodamo vārda “penal” atkārtoto lietojumu atšķirībā no ECPAK 7. protokola 4. panta. Tā ir gan attiecīgo normu virsrakstos, gan norādē uz galīgu spriedumu “krimināllietā” pirmās, bet nevis otrās no minētajām normām gadījumā. Šī atšķirība var tikt uzskatīta par būtisku, ņemot vērā, ka attiecīgā, proti, Hartā esošā, tiesību norma ir formulēta daudzus gadus vēlāk par minētajā protokolā esošo.
95. Taču, no otras puses, samērīguma princips un katrā ziņā patvaļīguma aizlieguma princips, kas secināms no noteikuma par tiesisku valsti, kurš izriet no kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām (45), liedz krimināllietu izskatošajai tiesai pilnībā abstrahēties no apstākļa, ka par tai izskatīšanai iesniegtajiem faktiem jau ir ticis piemērots administratīvs sods.
96. Tādēļ uzskatu, ka Hartas 50. pants ir interpretējams tādējādi, ka tajā netiek liegts dalībvalstīm īstenot kriminālprocesu, kurā tiek izvērtēti tie paši fakti, par kuriem jau ir piemērots nepārsūdzams administratīvs sods, ja vien krimināllietu izskatošajai tiesai ir dota iespēja ņemt vērā iepriekš piemērotā administratīvā soda esamību, lai mīkstinātu tās piespriežamo kriminālsodu.
c) Hartas 50. panta piemērošana izskatāmajā lietā
97. Nonācis līdz šīm jautājumam, saskanīgi ar manis līdz šim ierosināto uzskatu, ka pašreizējā Savienības tiesību attīstības posmā ir jāpārbauda vienīgi tas, vai valsts tiesībās krimināllietu tiesai ir ļauts ņemt vērā, ka iepriekš ir piemērots nepārsūdzams administratīvs sods, lai nenonāktu pie tāda galarezultāta, kurš būtu nesamērīgs un katrā ziņā neatbilstošs tiesiskas valsts neatņemamam patvaļas aizlieguma principam.
98. No lietas materiāliem izriet, ka H. Fransson ir samaksājis administratīvos naudas sodus, ko viņam savulaik bija piemērojusi Skatteverket, un ka šie nolēmumi ir stājušies likumīgā spēkā.
99. Turklāt saskaņā ar tiesas sēdē H. Fransson pārstāvja teikto pret viņa pilnvarotāju šobrīd ir ierosināta krimināllieta par Skattebrottslagen 2. un 4. pantā paredzēto nodarījumu, par kuru paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz sešiem gadiem.
100. Lietas materiālos nav norādes par to, ka Zviedrijas tiesību aktos būtu skaidri noteikta ieskaita sistēma, tomēr lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir teikts, ka Zviedrijas tiesām ir “jāņem vērā” iepriekš piemērotais uzrēķins, “nosakot sodu par pārkāpumu nodokļu jomā”.
101. Tādējādi iesniedzējtiesai, nevis Tiesai ir jāizvērtē Zviedrijas tiesību sistēmā paredzētās ieskaita sistēmas īpašās iezīmes neatkarīgi no tā, vai šis izvērtējums attiektos uz šīs valsts likumiem vai tiesu praksi. Ja būtu paredzēts ieskaita mehānisms, kas ļautu ņemt vērā pirmo sodu, tādējādi mīkstinot otro, tad, manuprāt, otrā tiesas procesa īstenošana nebūtu pretrunā Hartas 50. pantam. Turpretim gadījumā, ja Zviedrijas sistēmā izmantotais kritērijs neparedz šādu ieskaitu, kā tikko aprakstīts, tādējādi pieļaujot iespēju, ka H. Fransson tiek piemērots otrs sods, iepriekš minētais Hartas 50. pants būtu pārkāpts.
B – Pirmais prejudiciālais jautājums
102. Savā pirmajā prejudiciālajā jautājumā Haparanda tingsrätt pauž Tiesai šaubas par to, vai ar Savienības tiesībām ir saderīgas Zviedrijas tiesībās, konkrēti, tās Augstākās tiesas judikatūrā ietverts nosacījums, saskaņā ar kuru, lai varētu nepiemērot Zviedrijas tiesību normu, kura ir pretrunā Hartā un ECPAK paredzētajām tiesībām, ir jāpastāv “skaidram pamatam” Hartā, ECPAK un ECT judikatūrā.
103. Jautājums, kā to formulē iesniedzējtiesa, attiecas uz diviem dažādiem gadījumiem – pirmkārt, vai ar Savienības tiesībām ir saderīgs nosacījums, kas attiecas uz ECPAK kā starptautiska nolīguma, kurā ietvertās tiesības ir Savienības tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa (LES 6. panta 3. punkts), piemērošanu. Otrkārt, iesniedzējtiesa jautā par šī paša nosacījuma atbilstību Hartai un līdz ar to – Savienības tiesībām.
1) “Skaidrs pamats” kā kritērijs, ko izmanto valsts tiesa, piemērojot ECPAK
104. Haparanda tingsrätt norāda uz Zviedrijas Augstākās tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru iepriekšējs nosacījums tādas Zviedrijas tiesību normas nepiemērošanai, kura pārkāpj ECPAK, ir “skaidra pamata” esamība minētajā konvencijā vai ECT judikatūrā. Šo nosacījumu Zviedrijas Augstākā tiesa ir piemērojusi vairākās lietās par šeit iztirzājamo problemātiku un visos gadījumos secinājusi, ka ECT judikatūrā attiecībā uz ECPAK 7. protokola 4. pantu nav šāda “skaidra pamata”. Tomēr, kā jau esmu norādījis šo secinājumu 75.–79. punktā, ECT pēdējā laika judikatūrā ir apstiprināta H. Fransson prasījumiem labvēlīga “skaidra pamata” esamība..
105. Šā Haparanda tingsrätt uzdotā jautājuma iemesli ir izskaidrojami ar Lisabonas līgumā ieviestajām izmaiņām. Kā zināms, LES 6. panta 3. punkta redakcija neatbilst bijušā LES 6. panta 2. punkta redakcijai. Pirms 2009. gada 1. decembra minētajā pantā bija noteikts, ka Savienība “ievēro pamattiesības, ko garantē [ECPAK]”, savukārt šobrīd spēkā esošajā [šā panta] redakcijā ir uzsvērts, ka ECPAK garantētās pamattiesības “kā vispārīgie tiesību principi ir Savienības tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa” (46). Tādējādi ECPAK garantētās pamattiesības, ko Savienība sākumā ievērojusi, tagad jau ir kļuvušas par tās tiesību sistēmas neatņemamu sastāvdaļu. Tā ir būtiska izmaiņa, un iesniedzējtiesa, šķiet, uzskata, ka ECPAK, neatkarīgi no Savienības turpmākās pievienošanās šai konvencijai, kopš 2009. gada ir ieguvusi jaunu statusu Savienības tiesībās.
106. Ņemot vērā iepriekš teikto un to, ka ECPAK noteiktās tiesības ir Savienības tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa, iesniedzējtiesa var pamatoti šaubīties, vai Savienības tiesības nepieļauj tādu nosacījumu kā Zviedrijas Augstākās tiesas izmantotais, ka ir vajadzīgs “skaidrs pamats”, lai varētu nepiemērot ECPAK pretrunā esošu valsts tiesību normu.
107. Atbilde uz šo jautājumu izriet no Tiesas nesen pieņemtā sprieduma lietā Kamberaj (47). Šajā lietā tika jautāts, vai, pastāvot pretrunai starp valsts tiesību normu un ECPAK, LES 6. panta 3. punkts uzliek valsts tiesai pienākumu tieši piemērot ECPAK noteikumus, atstājot nepiemērotu tai pretrunā esošo valsts tiesību normu.
108. Uzsvērusi, ka LES 6. panta 3. punkts redakcijā ar Lisabonas līgumā izdarītajiem grozījumiem tikai atspoguļo Tiesas pastāvīgo judikatūru, Tiesa uzskatīja, ka šā panta jaunā redakcija nemaina ECPAK statusu Savienības tiesībās un līdz ar to arī dalībvalstu tiesību sistēmās (48). Turpinot – Tiesa norāda, ka LES 6. panta 3. punktā arī nav noteikts, “kādi secinājumi valsts tiesai ir jāizdara gadījumā, ja pastāv pretruna starp šajā konvencijā garantētajām tiesībām un valsts tiesību normu” (49).
109. ECPAK, kaut arī tajā garantētās tiesības kā vispārīgie tiesību principi ir Savienības tiesību neatņemama sastāvdaļa, pati nav juridiskais instruments, kas formāli ir iekļauts Savienības tiesību sistēmā. Situācija mainīsies, kad būs paveikta LES 6. panta 2. punktā uzdotā Savienības pievienošanās ECPAK. Tomēr šībrīža integrācijas procesa posmā Savienības tiesību, un konkrēti, tiešās iedarbības un Savienības tiesību pārākuma principu piemērošanas nosacījumi neattiecas uz ECPAK, kad to piemēro dalībvalstu tiesas. Tādējādi un saskaņā ar nostāju, kas apstiprināta nesenajā spriedumā lietā Kamberaj, Tiesa nevar lemt par “skaidra pamata” nosacījumu tā, kā to ir piemērojusi Zviedrijas Augstākā tiesa gadījumos, kuri attiecas vienīgi uz ECPAK interpretāciju un piemērošanu.
2) “Skaidrs pamats” kā kritērijs, ko izmanto valsts tiesa, piemērojot Eiropas Savienības Pamattiesību hartu
110. Haparanda tingsrätt jautā arī par “skaidra pamata” nosacījuma attiecināmību uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, konkrēti, tās 50. pantā noteiktajām tiesībām. Šajā gadījumā jautājums vairs neattiecas uz ECPAK saikni ar Savienības tiesībām, bet gan tikai uz šīm pēdējām.
111. Tādējādi jautājums, ko uzdod iesniedzējtiesa, ir, vai Zviedrijas Augstākās tiesas noteiktais kritērijs par “skaidra pamata” vajadzību, piemērojot Savienības tiesības, ietekmē Zviedrijas zemāko instanču tiesu kā, piemēram, Haparanda tingsrätt darbu.
112. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru valsts tiesai, kurai savas kompetences ietvaros ir jāpiemēro Savienības tiesību normas, ir pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu iedarbīgumu, vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes nepiemērojot jebkuru tām pretrunā esošu valsts tiesību normu, nelūdzot vai negaidot, kad tā tiks atcelta likumdošanas kārtībā vai izmantojot kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi (50). Šī argumentācija ir jāievēro arī valsts augstākās instances tiesai, kura liedz vai ierobežo Savienības tiesību normu pilnīgu iedarbīgumu, kā šoreiz tas ir Zviedrijas Augstākās tiesas judikatūrā noteiktā kritērija gadījumā, saskaņā ar kuru ir jāpastāv “skaidram pamatam”, lai varētu nepiemērot ar Hartu nesaderīgu valsts tiesību normu.
113. Manuprāt, “skaidra pamata” nosacījums a priori nav šķērslis, kas izslēdz vai pārlieku apgrūtina Hartai pretrunā esošas valsts tiesību normas nepiemērošanu. Kā tas ir noteikts Zviedrijas Augstākās tiesas judikatūrā, lēmumam par valsts tiesību normas neatbilstību ir jāpamatojas uz pamattiesībām, lai valsts tiesa varētu lemt par šo jautājumu. Galu galā prasība par “skaidra pamata” vajadzību ir tāds kā minimālais nosacījums attiecīgās normas izprašanai, pretējā gadījumā tiesai trūktu šīs valsts tiesību normas izvērtēšanai vajadzīgie elementi. Nebūtu pretrunīgi teikt, ka pirms sprieduma lietā Zolotoukhine pret Krieviju ECT judikatūrā manāmi trūka “skaidrības”, it īpaši, piemērojot to attiecībā uz tādiem gadījumiem kā šeit Zviedrijā aplūkotais, kuru ECT vēl nav analizējusi un kurā nav saskatāmas paralēles ar citām ECT izskatītajām lietām.
114. Tomēr nekādā gadījumā nav pieļaujams, ka “skaidra pamata” kritērijs pārtop nosacījumā, kas ietekmē valsts tiesu, piemērojot Savienības tiesības, parasti īstenotās kontroles stingrību. Prasība, ka normai, kura kalpo par vērtēšanas kritēriju, ir jābūt “skaidrai”, nedrīkst pārtapt nosacījumā, ka valsts tiesību normas prettiesiskumam ir jābūt “acīmredzamam”. Citiem vārdiem sakot, prasība par Savienības tiesību normas formulējuma skaidrību nedrīkst būt attaisnojums, lai mazinātu valstu tiesu, piemērojot minētās tiesības, īstenotās kontroles stingrību. Pretējā gadījumā lietas dalībniekiem, kuri atsaucas uz valsts tiesību normas neatbilstību Savienības tiesībām, tiktu noteikts nesamērīgs pierādīšanas pienākums, tādējādi ierobežojot tieši piemērojamo Savienības tiesību normu pilnīgu iedarbīgumu. Šis secinājums ir vēl jo pamatotāks, ja pieļaujam, ka prasība par “skaidrību” vājina tiesas kontroles intensitāti tikai attiecībā uz Savienības tiesībām, nepiemērojot to pilnībā iekšējās situācijās. Šādā gadījumā Savienības tiesības ne tikai zaudētu efektivitāti, bet tiktu pārkāpts arī līdzvērtības princips, kas ir iedibināts plašā Tiesas judikatūrā (51).
115. Īsumā sakot, uzskatu, ka Savienības tiesības ir interpretējamas tādējādi, ka tās neliedz valsts tiesai, pirms tā lemj nepiemērot valsts tiesību normu, izvērtēt, vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ietvertais noteikums ir “skaidrs”, ja vien šis nosacījums neapgrūtina Savienības tiesībās valstu tiesām piešķirto interpretēšanas un nepiemērošanas tiesību izmantošanu.
VII – Secinājumi
116. Ņemot vērā šo secinājumu 48.–64. punktā izklāstītos argumentus, es ierosinu Tiesai nospriest, ka tās kompetencē nav atbildēt uz Haparanda tingsrätt lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu uzdotajiem jautājumiem.
117. Pakārtoti, ja Tiesa nospriestu, ka tās kompetencē ir izlemt lietu pēc būtības, ierosinu uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas integrācijas procesa šībrīža posmā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pants ir interpretējams tādējādi, ka tajā netiek liegts dalībvalstīm īstenot kriminālprocesu, kurā tiek izvērtēti tie paši fakti, par kuriem jau ir piemērots nepārsūdzams administratīvs sods, ja vien krimināllietu izskatošajai tiesai ir dota iespēja ņemt vērā iepriekš piemērotā administratīvā soda esamību, lai mīkstinātu tās piespriežamo kriminālsodu;
izvērtēt, vai šajā lietā, ņemot vērā šo jomu reglamentējošās valsts tiesību normas, ir ņemams vērā iepriekš piemērotais administratīvais sods, kas mīkstinātu krimināllietu tiesas pieņemto nolēmumu, ir valsts tiesas ziņā;
2) Tiesas kompetencē nav lemt par to, vai ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju ir saderīga Zviedrijas tiesībās noteikta prasība, ka jābūt “skaidram pamatam”, lai valsts tiesas varētu nepiemērot valsts tiesību normu;
Savienības tiesības ir interpretējamas tādējādi, ka tās neliedz valsts tiesai, pirms tā lemj nepiemērot valsts tiesību normu, izvērtēt, vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ietvertais noteikums ir “skaidrs”, ja vien šis nosacījums neapgrūtina Savienības tiesībās valstu tiesām piešķirto interpretēšanas un nepiemērošanas tiesību izmantošanu.