TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2019. gada 8. maijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Pilnīgs aizliegums diskriminēt vecuma dēļ – Direktīva 2000/78/EK – Profesionālās pieredzes, kas iegūta līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai, izslēgšana – Jauna atalgojuma un virzības sistēma – Atšķirīgas attieksmes saglabāšana – Darba ņēmēju brīva pārvietošanās – LESD 45. pants – Regula (ES) Nr. 492/2011 – 7. panta 1. punkts – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta daļēja iepriekšējo nodarbinātības laikposmu ņemšana vērā
Lietā C‑24/17
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2016. gada 19. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 18. janvārī, tiesvedībā
Österreichischer Gewerkschaftsbund, Gewerkschaft Öffentlicher Dienst
pret
Republik Österreich,
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: Tiesas priekšsēdētāja vietniece R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], kas pilda pirmās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] (referents), E. Regans [E. Regan], K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund] un S. Rodins [S. Rodin],
ģenerāladvokāts: H. Saugmandsgors Ēe [H. Saugmandsgaard Øe],
sekretārs: K. Malaceks [K. Malacek] administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2018. gada 12. septembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Österreichischer Gewerkschaftsbund, Gewerkschaft Öffentlicher Dienst vārdā – M. Riedl un V. Treber-Müller, Rechtsanwälte,
– Austrijas valdības vārdā – G. Hesse un J. Schmoll, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – B. R. Killmann un D. Martin, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2018. gada 6. decembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 45. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 21. un 47. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 492/2011 (2011. gada 5. aprīlis) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā (OV 2011, L 141, 1. lpp.) 7. panta 1. punktu, kā arī Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV 2000, L 303, 16. lpp.), 1., 2., 6. un 17. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Österreichischer Gewerkschaftsbund, Gewerkschaft Öffentlicher Dienst (Austrijas arodbiedrību konfederācijas Civildienesta arodbiedrība, turpmāk tekstā – “Gewerkschaftsbund”) un Republik Österreich (Austrijas Republika) par federālo civildienesta līgumdarbinieku atalgojuma un virzības sistēmu, ko Austrijas likumdevējs pieņēma, lai izbeigtu diskrimināciju vecuma dēļ.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Regula Nr. 492/2011
3 Regulas Nr. 492/2011 I nodaļā “Nodarbinātība, vienlīdzīga attieksme un darba ņēmēju ģimenes” ir ietverta tās 2. iedaļa, kas attiecas uz nodarbinātību un vienlīdzīgu attieksmi. Šajā iedaļā ir ietverts šīs regulas 7. pants, kura 1. punktā ir paredzēts:
“Darba ņēmējam, kas ir dalībvalsts valstspiederīgais, citā dalībvalstī valstspiederības dēļ nedrīkst piemērot citādus darba un nodarbinātības nosacījumus kā minētās valsts darba ņēmējiem, īpaši attiecībā uz atalgojumu, atlaišanu un bezdarba gadījumā – atjaunošanu darbā vai atkārtotu pieņemšanu darbā.”
Direktīva 2000/78
4 Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 1. pantu, “lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ”.
5 Šīs Direktīvas 2. pantā ir paredzēts:
“1. Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.
2. Šā panta 1. punktā:
a) uzskata, ka tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu jebkura 1. [pantā] minēta iemesla dēļ;
b) pieņem, ka netiešā diskriminācija notiek tad, ja acīmredzami neitrāla noteikuma, kritērija vai prakses dēļ personas, kuras atbalsta konkrētu reliģiju vai uzskatus, kurām ir konkrēta invaliditāte, konkrēts vecums vai konkrēta seksuālā orientācija, atrodas konkrētā nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otru personu, ja vien:
i) šis noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnota ar likumīgu mērķi un ja vien nav pienācīgi un vajadzīgi līdzekļi šā mērķa sasniegšanai vai
[..].”
6 Minētās direktīvas 6. pantā ir noteikts:
“1. Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.
Šāda dažāda attieksme cita starpā var ietvert:
a) to, ka nosaka īpašus nosacījumus darba un profesionālās izglītības iespējām, nodarbinātības un profesijas nosacījumus, tostarp atlaišanas un atalgošanas nosacījumus jauniešiem, vecākiem strādniekiem un personām, kuru apgādībā ir citas personas, lai veicinātu viņu profesionālo integrāciju vai nodrošinātu aizsardzību;
b) to, ka nosaka minimālos nosacījumus attiecībā uz vecumu, profesionālo pieredzi vai darba stāžu, lai iegūtu darbu vai konkrētas ar to saistītas priekšrocības;
c) to, ka nosaka maksimālo vecumu pieņemšanai darbā, pamatojoties uz izglītības prasībām attiecīgajam amatam vai uz vajadzību pēc saprātīga darba laikposma pirms pensijas.
2. Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka vecuma noteikšana profesionālajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, lai persona saņemtu pensiju vai invaliditātes pabalstu vai varētu pretendēt uz pensiju vai invaliditātes pabalstu, tostarp dažāda vecuma noteikšanu saskaņā ar šīm sistēmām darbiniekiem vai darbinieku grupām vai kategorijām un šādu sistēmu sakarā vecuma kritēriju izmantošana, lai faktiski aprēķinātu pabalstus, neveido diskrimināciju vecuma dēļ ar noteikumu, ka tā rezultātā nenotiek diskriminācija dzimuma dēļ.”
7 Šīs pašas direktīvas 17. pantā ir noteikts:
“Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, ko piemēro to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka šīs sankcijas piemēro. Sankcijām, kas ietver kompensācijas maksājumu upurim, jābūt efektīvām, proporcionālām un preventīvām. Dalībvalstis vēlākais līdz 2003. gada 2. decembrim par šiem noteikumiem paziņo Komisijai un tūlīt paziņo tai par jebkādiem turpmākiem grozījumiem, kas ietekmē dalībvalstis.”
Austrijas tiesības
8 Saskaņā ar iesniedzējtiesas izklāstu valsts tiesību akti valsts nodarbinātu līgumdarbinieku atalgojuma un virzības jomā noteiktu tiesību normu pretrunu ar Savienības tiesībām dēļ ir tikuši vairākkārt grozīti. Jaunās šo darbinieku atalgojuma un virzības sistēmas, kas izriet no 2015. un 2016. gadā pasludinātajiem tiesību aktu grozījumiem, mērķis ir tostarp izbeigt diskrimināciju vecuma dēļ, kuras pamatā bija iepriekš spēkā esošā atalgojuma un virzības sistēma.
Likums par līgumdarbinieku statusu
9 Vertragsbedienstetengesetz 1948 (1948. gada Likums par līgumdarbinieku statusu), kas grozīts ar 2010. gada 30. augusta federālo likumu (BGBl. I, 82/2010) (turpmāk tekstā – “Likums par līgumdarbinieku statusu”), 19. panta 1. punktā bija paredzēts:
“Virzība atalgojuma skalā tiek noteikta atkarībā no virzības atsauces datuma. Ja turpinājumā nav noteikts citādi, tad vajadzīgais laikposms virzībai uz otro ikkatras nodarbinātības grupas līmeni ir pieci gadi un divi gadi citiem līmeņiem.”
10 Likuma par līgumdarbinieku statusu 26. panta 1. punktā bija noteikts:
“Ievērojot 4.–8. punktā minētos ierobežojumus, atsauces datums virzībai nākamajā līmenī tiek aprēķināts, atskaitot no darbā pieņemšanas datuma laikposmus pēc tā gada 30. jūnija, kurā kopš uzņemšanas skolas pirmajā klasē ir pabeigti deviņi mācību gadi vai tos būtu bijis jāpabeidz:
1. 2. punktā uzskaitītos laikposmus ņemot vērā pilnā apmērā;
2. pārējos laikposmus [..].”
Grozītais likums par līgumdarbinieku statusu
11 Lai novērstu diskrimināciju vecuma dēļ, kas tika konstatēta ar Tiesas 2009. gada 18. jūnija spriedumu Hütter (C‑88/08, EU:C:2009:381) un 2014. gada 11. novembra spriedumu Schmitzer (C‑530/13, EU:C:2014:2359), Likums par līgumdarbinieku statusu tika grozīts ar atpakaļejošu spēku, pieņemot Bundesbesoldungsreform 2015 (2015. gada Federālais likums par atalgojuma reformu, BGBl. I, 32/2015) un 2016. gada 6. decembra Besoldungsrechtsanpassungsgesetz (Likums par atalgojuma reformu, BGBl. I, 104/2016; turpmāk tekstā – “Grozītais likums par līgumdarbinieku statusu”).
12 Grozītā likuma par līgumdarbinieku statusu 19. panta 1. punktā “Klasificēšana un virzība atalgojuma skalā” ir paredzēts:
“[..] klasificēšana un turpmākā virzība atalgojuma skalā ir atkarīga no atalgojumu noteicošā izdienas stāža.”
13 Saskaņā ar Grozītā likuma par līgumdarbinieku statusu 26. pantu “Atalgojumu noteicošais izdienas stāžs”:
“1. Atalgojumu noteicošais izdienas stāžs ietver dienesta attiecībās pavadītos laikposmus, kas ir spēkā attiecībā uz virzību atalgojuma skalā, kā arī ieskaitāmos iepriekšējos nodarbinātības laikposmus.
2. Atalgojumu noteicošajā izdienas stāžā ieskaitāmie iepriekšējie nodarbinātības laikposmi ir pabeigtie laikposmi:
1) dienesta attiecībās ar kādas Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalsts, Turcijas Republikas vai Šveices Konfederācijas pašvaldību vai pašvaldību apvienību;
2) dienesta attiecībās ar Eiropas Savienības struktūrvienību vai starpvalstu organizāciju, kuras dalībniece ir Austrijas Republika;
3) dienesta attiecībās, kurās līgumdarbiniekam bija tiesības uz invaliditātes pensiju saskaņā ar Heeresversorgungsgesetz (Likums par armijas materiālo nodrošinājumu) [..], kā arī
4) kuri ir pavadīti:
a) militārajā pamatdienestā [..],
b) militārajā mācību dienestā [..],
c) alternatīvajā dienestā [..],
d) obligātajā militārajā dienestā, tam pielīdzināmā militārajā mācību dienestā vai obligātajā alternatīvajā dienestā kādā Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstī, Turcijas Republikā vai Šveices Konfederācijā.
[..]
3. Papildus 2. punktā minētajiem laikposmiem kā iepriekšējie nodarbinātības laikposmi ir ieskaitāmi laikposmi, kuros ir veikta atbilstoša profesionālā darbība vai atbilstoša administratīvā prakse, kuru kopējais ilgums nepārsniedz desmit gadus. [..]”
14 Grozītā likuma par līgumdarbinieku statusu 94.a pantā ir paredzēts, ka, pārceļot dienestā esošos līgumdarbiniekus uz jauno atalgojuma un virzības sistēmu, ir jāpiemēro Gehaltsgesetz 1956 (1956. gada Likums par atalgojumu, BGBl. 54/1956), kas ir grozīts ar 2015. gada Federālo likumu par atalgojuma reformu un 2016. gada Likumu par atalgojuma reformu (turpmāk tekstā – “Grozītais likums par atalgojumu”), 169.c., 169.d un 169.e pants, kuri attiecas uz jau dienestā esošo ierēdņu pārklasificēšanu šajā jaunajā sistēmā.
15 Atbilstoši Grozītā likuma par līgumdarbinieku statusu 100. panta 70. punkta 3. apakšpunktam šī likuma 19. un 26. pants, tostarp to nosaukumi, BGBl. I, 32/2015 publicētā 2015. gada Federālā likuma par valsts atalgojuma reformu redakcijā stājas spēkā “1948. gada 1. jūlijā; šīs tiesību normas visās pirms 2015. gada 11. februāra publicētajās redakcijās pašreizējās un turpmākajās procedūrās vairs nav piemērojamas”.
Grozītais likums par atalgojumu
16 Saskaņā ar Grozītā likuma par atalgojumu 169.c pantu:
“(1) Visi ierēdņi, kuri ir iekļauti 169.d pantā minētajās nodarbinātības un atalgojuma grupās un 2015. gada 11. februārī atradās dienestā, saskaņā ar turpmāk minētajiem noteikumiem tiek pārcelti ar šo federālo likumu jaunizveidotajā atalgojuma sistēmā, pamatojoties tikai uz viņu līdzšinējo atalgojumu. Vispirms ierēdņi uz viņu līdzšinējā atalgojuma pamata tiek iekļauti kādā no jaunās atalgojuma sistēmas atalgojuma līmeņiem, saglabājot viņu līdzšinējo atalgojumu. [..]
(2) Ierēdņa pārcelšana uz jauno atalgojuma sistēmu notiek, vienoti nosakot viņa atalgojumu noteicošo izdienas stāžu. Vienotajā noteikšanā izšķirošā ir pārejas summa. Pārejas summa ir pilnā darba alga, neņemot vērā iespējamu ārpuskārtas virzību atalgojuma skalā, uz kuras pamata tika noteikts attiecīgā ierēdņa mēneša atalgojums par 2015. gada februāri (pārejas mēnesis). [..]
(2.a) Kā pārejas summa tiek izmantota tā atalgojuma līmeņa atalgojuma bāze, kura bija faktiski noteicošā, aprēķinot par pārejas mēnesi izmaksājamo atalgojumu (klasifikācija saskaņā ar paziņojumu par algu). Turklāt nav jāveic ne izmaksātā atalgojuma pamatojuma, ne tā apmēra atbilstības novērtējums. Izmaksātā atalgojuma vēlāka korekcija, nosakot pārejas summu, ir jāņem vērā tikai tad, ja
1. tādējādi tiek labotas faktiska rakstura kļūdas, kas ir radušās, ievadot datus automatizētā datu apstrādes sistēmā, un
2. kļūdaini ievadītie dati acīmredzami atšķiras no ievadīšanai paredzētajiem datiem, ko apliecina ievades brīdī jau eksistējuši dokumenti.
(2.b) Ja faktiskā klasifikācija saskaņā ar algas aprēķinu summas ziņā ir zemāka nekā ar likumu aizsargātā klasifikācija un ja vienkāršas pagaidu klasifikācijas dēļ nav jāpiemēro 169.d panta 5. punkts, uz ierēdņa lūguma pamata, aprēķinot pārejas summu, tiek ņemta vērā ar likumu aizsargātā klasifikācija. Ar likumu aizsargātā klasifikācija ir atalgojuma līmenis, kas izriet no atsauces datuma. Atsauces datums ir datums, kas tiek noteikts, no pārejas mēneša pirmās dienas atskaitot turpinājumā minētos laikposmus. Jāatskaita ir:
1. laikposmi, kas līdz pārejas mēneša sākumam ir tikuši likumīgi ieskaitīti kā iepriekšējie nodarbinātības laikposmi, ja tie ir pabeigti pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas un ja tie ir stājušies spēkā attiecībā uz virzību atalgojuma skalā, kā arī
2. kopš darbā pieņemšanas datuma pabeigtie laikposmi, ja tie ir stājušies spēkā attiecībā uz virzību atalgojuma skalā.
Citu laikposmu atskaitīšana ir izslēgta. Attiecībā uz katriem diviem kopš atsauces datuma pagājušajiem gadiem ir piemērojams attiecīgi nākamais augstākais atalgojuma līmenis kā ar likumu aizsargātā klasifikācija. Atalgojuma līmenis ir uzskatāms par sasniegtu 1. janvārī vai 1. jūlijā pēc divus gadus ilgā laikposma beigām, ja šajā datumā virzība atalgojuma skalā nebija atlikta vai aizkavēta. Divus gadus ilgais termiņš ir jāuzskata par iestājušos attiecīgā gada 1. janvārī vai 1. jūlijā arī tad, ja tas beidzas pirms attiecīgi sekojošā 31. marta vai 30. septembra beigām.
(2.c) Ar 2.a un 2.b punktu Austrijas tiesībās attiecībā uz federālās valsts dienestā nodarbinātajiem un federālo zemju pedagoģiskajiem darbiniekiem ir transponēti [Direktīvas 2000/78] 2. un 6. pants, kā tos ir interpretējusi Eiropas Savienības Tiesa 2014. gada 19. jūnija spriedumā Specht u.c. (no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005). Atbilstoši minētajam ir noteikta kārtība tādu ierēdņu pārcelšanai uz jauno atalgojuma sistēmu, kas ir tikuši iecelti amatā pirms 2015. gada federālās atalgojuma reformas stāšanas spēkā, un ir paredzēts, ka, pirmkārt, atalgojuma līmenis, kurā tie turpmāk tiks ierindoti, tiks noteikts, pamatojoties tikai uz saskaņā ar agrāko atalgojuma sistēmu iegūto atalgojumu, lai gan šī agrākā sistēma bija balstīta uz diskrimināciju ierēdņa vecuma dēļ, un, otrkārt, turpmāka virzība uz augstāku atalgojuma līmeni turpmāk tiks aprēķināta tikai atbilstoši profesionālajai pieredzei, kas ir iegūta kopš 2015. gada federālās atalgojuma reformas stāšanās spēkā.
(3) Pārcelto ierēdņu atalgojumu noteicošā izdienas stāža noteikšanas pamatā ir laikposms, kas ir vajadzīgs, lai pavirzītos no pirmā atalgojuma līmeņa (1. dienas sākums) līdz tādam tās pašas nodarbinātības grupas atalgojuma līmenim, kurā saskaņā ar likuma redakciju, kas bija spēkā 2015. gada 12. februārī, ir paredzēts nākamais summas ziņā zemākais atalgojums attiecībā pret pārejas summu. Ja pārejas summa ir vienāda ar kādam tās pašas nodarbinātības grupas atalgojuma līmenim noteikto zemāko summu, noteicošs ir šis atalgojuma līmenis. Visas salīdzināmās summas aritmētiski jānoapaļo līdz veseliem euro.
(4) 3. punktā noteiktais atalgojumu noteicošais izdienas stāžs tiek pagarināts par laikposmu starp brīdi, kad tiek sasniegts augstāks atalgojuma līmenis, un pārejas mēneša beigām, ciktāl tas ir spēkā attiecībā uz virzību atalgojuma skalā.
[..]
(6) [..] Ja ierēdņa jaunais atalgojums ir zemāks par pārejas summu, līdz brīdim, kad tiek sasniegts tāds atalgojuma līmenis, kas pārsniedz pārejas summu, viņam kā papildus piemaksu attiecīgās starpības apmērā izmaksā [atalgojuma līmeņa] saglabāšanas piemaksu, kas var tikt ņemta vērā vecuma pensijas aprēķinā. Summu salīdzinājums ietver iespējamās piemaksas par izdienas stāžu vai ārpuskārtas virzību atalgojuma skalā.
[..]
(9) Lai aizsargātu paļāvību, kas saistīta ar turpmāko virzību, ārpuskārtas virzību vai piemaksu par izdienas stāžu agrākajā sistēmā, ar pārejas līmeņa sasniegšanas brīdi [..] ierēdnim kā papildus piemaksa [..] pienākas [atalgojuma līmeņa] saglabāšanas piemaksa, kas var tikt ņemta vērā vecuma pensijas aprēķinā [..].
[..]”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
17 Strīds pamatlietā ir starp Gewerkschaftsbund, arodbiedrību, kas pārstāv tostarp civildienesta līgumdarbiniekus, un Austrijas Republiku kā darba devēju.
18 Gewerkschaftsbund cēla prasību Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) saskaņā ar Arbeits‑ und Sozialgerichtsgesetz (Likums par darba un sociālo lietu tiesām) 54. panta 2. punktu, lūdzot konstatēt, ka jaunā līgumdarbinieku atalgojuma un virzības sistēma ir pretrunā Savienības tiesībām.
19 Savas prasības pamatojumam Gewerkschaftsbund apgalvoja, ka diskriminācija vecuma dēļ, kas izriet no agrākās atalgojuma un virzības sistēmas, jaunajā sistēmā ir tikusi saglabāta, jo, lai veiktu attiecīgo darbinieku darba algu pārklasificēšanu, kā atsauces kritērijs jaunajā sistēmā tiek izmantots par 2015. gada februāri maksājamais atalgojums. Tā piebilda, ka, ar atpakaļejošu spēku atceļot “virzības atalgojuma skalā atsauces datumu”, kas līdz attiecīgajam brīdim bija piemērojams šiem darbiniekiem, pēdējiem minētajiem ir atņemtas tiesības panākt minētā atalgojuma likumības pārbaudes veikšanu.
20 Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) šaubās, pirmkārt, vai ar Savienības tiesībām ir saderīga kārtība līgumdarbinieku pārcelšanai no agrākās atalgojuma un virzības sistēmas uz jauno sistēmu, it īpaši tāpēc, ka tajā nav paredzēta nekāda finansiāla kompensācija līgumdarbiniekiem, kas ir nelabvēlīgā situācijā, un ar jauno sistēmu pārklasificētajiem līgumdarbiniekiem ir liegta iespēja panākt to, ka tiek pārskatīts tiem piemērojamais atsauces datums, kas ir fiksēts saskaņā ar agrākā atalgojuma un virzības sistēmas noteikumiem.
21 Otrkārt, iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai ar Savienības tiesībām ir saderīgi jaunās atalgojuma un virzības sistēmas noteikumi, saskaņā ar kuriem iepriekšējā darba pieredze tiek ņemta vērā, piemērojot kārtību, kas atšķiras atkarībā no darba devēja, pie kura šī pieredze ir iegūta.
22 Šī tiesa vērš uzmanību uz to, ka Grozītā likuma par atalgojumu mērķis ir novērst pārcelto līgumdarbinieku atalgojuma līmeņa ievērojamu pazemināšanos. Minētā tiesa piebilst, ka šī reforma arī atbilst neitralitātes mērķim attiecībā uz izmaksām. Turklāt ļoti lielā skarto līgumdarbinieku skaita dēļ pirms viņu pārklasificēšanas īstermiņā neesot bijis iespējams veikt katra šī darbinieka situācijas individuālu izvērtēšanu.
23 Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) uzskata, ka pastāv ievērojama atšķirība starp reformu, kas izriet no Grozītā likuma par atalgojumu, un atalgojuma sistēmām, kuras Tiesa izvērtēja lietās, kas bija pamatā 2014. gada 19. jūnija spriedumam Specht u.c. (no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005), kā arī 2015. gada 9. septembra spriedumam Unland (C‑20/13, EU:C:2015:561). Konkrētāk, kā norāda šī tiesa, šajās lietās aplūkotā atalgojuma un virzības sistēma bija diskriminējoša vecuma dēļ, jo nodarbināto vecums tika ņemts vērā kā atsauces kritērijs. Tādējādi neviena nodarbināto kategorija neesot bijusi labvēlīgākā situācijā. Tāpēc agrākā diskriminējošā sistēma esot skārusi visus dienestā esošos nodarbinātos vai vismaz lielu to daļu. Turpretim pamatlietā saskaņā ar agrāko atalgojuma un virzības sistēmu viena līgumdarbinieku kategorija esot bijusi nelabvēlīgā situācijā, proti, to līgumdarbinieku kategorija, kuri ir ieguvuši pieredzi pirms 18 gadu vecuma.
24 Jaunajā atalgojuma un virzības sistēmā šiem līgumdarbiniekiem neesot iespējams panākt to, ka tiek pārskatīts atsauces datums, kāds tas izriet no agrākajā atalgojuma un virzības sistēmā ietvertajiem noteikumiem. Tomēr ar šo jauno atalgojuma un virzības sistēmu šiem līgumdarbiniekiem neesot liegtas tiesības uz efektīvu pārsūdzību tiesā, lai pārbaudītu šajā sistēmā ietvertas normas spēkā esamību no Savienības tiesību un Austrijas konstitucionālo tiesību viedokļa.
25 Šajos apstākļos Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) a) Vai Savienības tiesību normas, it īpaši [Direktīvas 2000/78] 1., 2. un 6. pants, skatot tos kopā ar [..] Hartas 21. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar tām nav pieļaujams valsts tiesiskais regulējums, ar kuru (attiecībā uz nodarbinātības laikposmu pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas ieskaitīšanu) vecuma dēļ diskriminējoša atalgojuma sistēma tiek aizstāta ar jaunu atalgojuma sistēmu, taču esošo darbinieku pāreja uz jauno atalgojuma sistēmu notiek tādējādi, ka jaunā atalgojuma sistēma ar atpakaļejošu spēku tiek piemērota attiecībā uz sākotnējā likuma spēkā stāšanās brīdi, savukārt pirmreizējā klasificēšana jaunajā atalgojuma sistēmā ir atkarīga no algas, kas saskaņā ar veco atalgojuma sistēmu ir tikusi faktiski izmaksāta noteiktā pārejas mēnesī (2015. gada februāris), un līdz ar to līdzšinējās diskriminācijas vecuma dēļ finansiālās sekas saglabājas?
b) Ja atbilde uz pirmā jautājuma [a) daļu] ir apstiprinoša:
Vai Savienības tiesību normas, it īpaši [Direktīvas 2000/78] 17. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka esošajiem darbiniekiem, kuri vecajā atalgojuma sistēmā tika diskriminēti saistībā ar iepriekšējās nodarbinātības laikposmu pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas ieskaitīšanu, ir jāsaņem finansiāla kompensācija, ja šīs diskriminācijas vecuma dēļ finansiālās sekas saglabājas arī pēc iekļaušanas jaunajā atalgojuma sistēmā?
c) Ja uz pirmā jautājuma a) daļu tiks sniegta noliedzoša atbilde:
Vai Savienības tiesību normas, it īpaši [Hartas] 47. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā noteiktajām pamattiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru pašreizējās un turpmākajās procedūrās vairs netiek piemērota vecā, diskriminējošā atalgojuma sistēma un esošo darbinieku atalgojuma pāreja uz jauno atalgojuma režīmu notiek, pamatojoties tikai uz aprēķināmo vai izmaksāto algu par pārejas mēnesi?
2) Vai Savienības tiesību normas, it īpaši LESD 45. pants, Regulas [Nr. 492/2011] 7. panta 1. punkts un [Hartas] 20. un nākamie panti, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru līgumdarbinieku pabeigtie iepriekšējie nodarbinātības laikposmi:
– dienesta attiecībās ar kādas Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalsts, Turcijas Republikas vai Šveices Konfederācijas pašvaldību vai pašvaldību apvienību, Eiropas Savienības struktūrvienību vai starpvalstu organizāciju, kuras dalībniece ir Austrijas Republika, u.tml. ir ieskaitāmi pilnā apmērā, bet
– dienesta attiecībās ar citu darba devēju – tikai tad, ja tajos ir veikta atbilstīga profesionālā darbība vai atbilstīga administratīvā prakse, – kopumā ne vairāk kā 10 gadu apmērā?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmā jautājuma a) daļu
26 Pirmā jautājuma a) daļā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2000/78 1., 2. un 6. pants, skatot tos kopsakarā ar Hartas 21. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā tas, kas tiek aplūkots pamatlietā, kas stājas spēkā ar atpakaļejošu datumu un ar ko, lai izbeigtu diskrimināciju vecuma dēļ, ir paredzēta dienestā esošo līgumdarbinieku pārcelšana uz jaunu atalgojuma un virzības sistēmu, kuras ietvaros šo ierēdņu sākotnējai klasifikācijai noteicošais ir pēdējais atalgojums, ko viņi ir saņēmuši saskaņā ar agrāko sistēmu.
27 Pirmām kārtām ir jāpārliecinās, vai ar aplūkoto valsts tiesisko regulējumu ir noteikta atšķirīga attieksme Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkta izpratnē.
28 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar šo tiesību normu “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš šīs direktīvas 1. pantā minēts iemesls. Šīs Direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka šī panta 1. punkta izpratnē tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas sliktāk nekā pret citu personu jebkura minētās direktīvas 1. pantā minēta iemesla dēļ.
29 Pamatlietā atbilstošās personu kategorijas šī salīdzinājuma mērķiem ir, no vienas puses, līgumdarbinieki, kuri bija dienestā pārcelšanas brīdī un kuru profesionālā pieredze – kaut vai tikai daļēji – ir iegūta pirms 18 gadu vecuma (turpmāk tekstā – “līgumdarbinieki, kas agrākajā sistēmā bija nelabvēlīgā situācijā”), un, no otras puses, tie, kuri pēc šī vecuma sasniegšanas ir ieguvuši tāda paša veida pieredzi salīdzināmi ilgā laikposmā (turpmāk tekstā – “līgumdarbinieki, kuri agrākajā sistēmā bija labvēlīgā situācijā”).
30 No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka Austrijas likumdevējs, pieņemot Grozītā likuma par atalgojumu 169.c pantu ir izveidojis pārklasificēšanas mehānismu, kas tiek īstenots, pamatojoties uz “pārejas summu”, kuru aprēķina saskaņā ar iepriekšējās sistēmas noteikumiem. Konkrētāk, šī “pārejas summa”, kura saskaņā ar šī likuma 169.c panta 2. punktu ir noteicoša, fiksējot pārcelto līgumdarbinieku kopējo atalgojumu noteicošo izdienas stāžu, tiek aprēķināta, pamatojoties uz šiem darbiniekiem izmaksāto atalgojumu mēnesī pirms viņu pārcelšanas uz jauno sistēmu.
31 No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka agrākās atalgojuma un virzības sistēmas raksturiezīmes ir analoģiskas tām, kuras piemita sistēmai, kas tika aplūkota lietā, kura bija pamatā 2014. gada 11. novembra spriedumam Schmitzer (C‑530/13, EU:C:2014:2359).
32 Šajā ziņā minētajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka ar valsts tiesisko regulējumu, ar kuru, lai izbeigtu diskrimināciju vecuma dēļ, tiek ņemti vērā tie mācību un nodarbinātības laikposmi, kas ir pabeigti pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, bet ar kuru vienlaicīgi tikai attiecībā uz ierēdņiem, ko skar šī diskriminācija, tiek ieviests trīs gadu pagarinājums nepieciešamajam laikposmam, lai katrā attiecīgajā nodarbinātības un atalgojuma grupā pavirzītos no pirmā uz otro līmeni, tiek saglabāta tieša diskriminācija vecuma dēļ Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkta, 2. punkta a) apakšpunkta un 6. panta 1. punkta izpratnē.
33 Turklāt ir jānorāda, ka no paša formulējuma, kas ir lietots Grozītā likuma par atalgojumu 169.c panta 2. punktā, izriet, ka iepriekšējā atalgojuma un virzības sistēma balstījās uz līgumdarbinieku diskrimināciju vecuma dēļ.
34 Šajos apstākļos tādā pārklasificēšanas mehānismā, kāds ir izveidots ar Grozīto likumu par atalgojumu un izklāstīts šī sprieduma 30. punktā, var tikt saglabātas agrākās atalgojuma un virzības sistēmas radītās sekas, jo tajā ir izveidota saikne starp pēdējo atbilstoši šai sistēmai saņemto darba algu un klasifikāciju jaunajā atalgojuma un virzības sistēmā.
35 Līdz ar to ir jāuzskata, ka ar Grozītā likuma par ierēdņu atalgojumu 169.c pantu ir saglabāta atšķirīga attieksme pret līgumdarbiniekiem, kas agrākajā sistēmā bija nelabvēlīgā situācijā, un tiem, kuri agrākajā sistēmā bija labvēlīgā situācijā, jo pirmo minēto saņemtā atalgojuma summa būs mazāka nekā tā, ko izmaksās otrajiem minētajiem, tikai vecuma dēļ, kāds viņiem bija darbā pieņemšanas brīdī, lai gan viņi ir salīdzināmās situācijās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 9. septembris, Unland, C‑20/13, EU:C:2015:561, 40. punkts).
36 Otrām kārtām ir jāpārbauda, vai šo atšķirīgo attieksmi vecuma dēļ var attaisnot, ņemot vērā Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu.
37 Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta pirmajā daļā ir precizēts, ka dalībvalstis var paredzēt, ka atšķirīgā attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgiem mērķiem, tostarp likumīgas nodarbinātības politikas, darba tirgus un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šo mērķu sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un nepieciešami.
38 Tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, ne tikai sociālās politikas un nodarbinātības jomā izvēloties noteiktu mērķi, bet arī nosakot pasākumus, ar kuriem iespējams tos sasniegt (spriedums, 2015. gada 28. janvāris, Starjakob, C‑417/13, EU:C:2015:38, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
39 Šajā kontekstā iesniedzējtiesa vērš uzmanību uz to, ka pamatlietā aplūkotā tiesiskā regulējuma uzdevums ir radīt nediskriminējošu atalgojuma un virzības sistēmu. Šī tiesa precizē, ka minētā tiesiskā regulējuma mērķi ir finansiālā neitralitāte, administratīvā ekonomija, iegūto tiesību ievērošana un tiesiskās paļāvības aizsardzība.
40 Attiecībā uz, pirmkārt, pamatlietā aplūkotā tiesiskā regulējuma finansiālās neitralitātes mērķi ir jāatgādina, ka Savienības tiesībām nav pretrunā, ja dalībvalstis vienlaikus ar politiskajiem, sociālajiem un demogrāfiskajiem apsvērumiem ņem vērā arī budžeta apsvērumus, ar nosacījumu, ka, to darot, tās ievēro it īpaši vispārējo diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma principu. Šajā ziņā, lai gan ar budžetu saistīti apsvērumi var būt dalībvalsts sociālās politikas izvēles pamatā un ietekmēt pasākumu, kurus tā vēlas noteikt, raksturu vai apmēru, šādi apsvērumi paši par sevi nevar būt likumīgs mērķis Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē. Tas pats attiecas uz iesniedzējtiesas un Austrijas valdības minētajiem administratīva rakstura apsvērumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 28. janvāris, Starjakob, C‑417/13, EU:C:2015:38, 36. punkts).
41 Otrkārt, runājot par līgumdarbinieku, kuri agrākajā sistēmā bija labvēlīgā situācijā, iegūto tiesību ievērošanu un tiesiskās paļāvības aizsardzību attiecībā uz viņu atalgojumu, ir jānorāda, ka tie ir likumīgi nodarbinātības politikas un darba tirgus mērķi, kas pārejas periodā var attaisnot iepriekšējā atalgojuma un līdz ar to – atšķirīgās attieksmes vecuma dēļ – saglabāšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 11. novembris, Schmitzer, C‑530/13, EU:C:2014:2359, 42. punkts).
42 Tomēr šie mērķi nevar attaisnot pasākumu, ar ko galīgi tiek saglabāta – lai arī tikai attiecībā uz noteiktām personām – atšķirīgā attieksme vecuma dēļ, kuru izskaust ir reformas, kurā šis pasākums iekļaujas, mērķis. Ar šādu pasākumu nav iespējams izveidot nelabvēlīgā situācijā esošās personas nediskriminējošu sistēmu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 28. janvāris, Starjakob, C‑417/13, EU:C:2015:38, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Šajā gadījumā Grozītā likuma par atalgojumu 169.c pantā ir paredzēti dažādi mehānismi pārklasificēto līgumdarbinieku atalgojuma ievērojamas samazināšanās novēršanai. Šie mehānismi ietver tostarp [atalgojuma līmeņa] saglabāšanas piemaksu, kas atbilst starpībai starp jaunās darba algas summu, kuru saņem pārceltais līgumdarbinieks, un pārejas summu. Šī [atalgojuma līmeņa] saglabāšanas piemaksa tiek piešķirta tāpēc, ka pēc pārcelšanas līgumdarbinieks tiek piesaistīts jaunās atalgojuma un virzības sistēmas algu līmenim, kas atbilst par vienu vienību zemākai darba algai nekā tā, kuru viņš pēdējo reizi saņēma atbilstoši agrākajai sistēmai. Pie minētajiem mehānismiem pieder arī atalgojumu noteicošā izdienas stāža palielināšana no 6 uz 18 mēnešiem.
44 Tomēr, kā tiesas sēdē precizēja Austrijas valdība, visi šie mehānismi bez izņēmuma attiecas uz visiem ierēdņiem, kuri visaptverošā veidā ir tikuši pārcelti uz jauno atalgojuma un virzības sistēmu, neatkarīgi no tā, vai viņi agrākajā atalgojuma un virzības sistēmā bija labvēlīgā vai nelabvēlīgā situācijā.
45 Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka atšķirībā no lietām, kuras bija pamatā 2014. gada 19. jūnija spriedumam Specht u.c. (no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005), kā arī 2015. gada 9. septembra spriedumam Unland (C‑20/13, EU:C:2015:561) un kurās atalgojuma starpība starp šajās lietās aplūkotajām darbinieku kategorijām izlīdzinājās un dažos gadījumos pat pakāpeniski izzuda, no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem šajā lietā neizriet, ka pamatlietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā paredzētie mehānismi ļautu pakāpeniski pietuvināt attieksmi pret līgumdarbiniekiem, kas agrākajā sistēmā bija nelabvēlīgā situācijā, attieksmei pret līgumdarbiniekiem, kuri bija labvēlīgā situācijā, tādējādi, ka pirmie minētie vidēji ilgā termiņā vai pat īstermiņā iegūtu tās pašas priekšrocības, kādas ir piešķirtas otrajiem minētajiem. Minēto mehānismu sekas tādējādi nav tās atalgojuma starpības izlīdzināšana, kas pastāv starp labvēlīgā situācijā esošajiem līgumdarbiniekiem un līgumdarbiniekiem, kuri ir nelabvēlīgā situācijā.
46 Tādējādi ar pamatlietā aplūkoto tiesisko regulējumu nav iespējams izveidot sistēmu, kas nebūtu diskriminējoša līgumdarbiniekiem, kuri agrākajā atalgojuma un virzības sistēmā bija nelabvēlīgā situācijā. Gluži pretēji, no agrākās sistēmas izrietošā diskriminācija vecuma dēļ attiecībā uz viņiem tiek saglabāta.
47 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz pirmā jautājuma a) daļu ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/78 1., 2. un 6. pants, skatot tos kopsakarā ar Hartas 21. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā tas, kas tiek aplūkots pamatlietā, kas stājas spēkā ar atpakaļejošu datumu un ar ko, lai izbeigtu diskrimināciju vecuma dēļ, ir paredzēta dienestā esošo līgumdarbinieku pārcelšana uz jaunu atalgojuma un virzības sistēmu, kuras ietvaros šo ierēdņu sākotnējai klasifikācijai noteicošais ir pēdējais atalgojums, ko viņi ir saņēmuši saskaņā ar agrāko sistēmu.
Par pirmā jautājuma b) daļu
48 Iesniedzējtiesas pirmā jautājuma b) daļa attiecas uz Direktīvas 2000/78 17. pantu.
49 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/78 17. pantu dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, ko piemēro par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka šīs sankcijas piemēro. Šādi paredzētajām sankcijām, kas var ietvert kompensācijas maksājumu cietušajam, ir jābūt efektīvām, proporcionālām un preventīvām.
50 No Tiesas judikatūras izriet, ka šī panta mērķis ir noteikt dalībvalstīm pienākumu paredzēt sankciju režīmu par visiem valsts tiesību normu, kas pieņemtas šīs direktīvas transponēšanai, pārkāpumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 25. aprīlis, Asociația Accept, C‑81/12, EU:C:2013:275, 61. punkts).
51 Taču no Tiesas rīcībā esošajiem materiāliem neizriet, ka pamatlietā tiktu aplūkoti tādu valsts tiesību normu pārkāpumi, kas būtu pieņemtas minētās direktīvas transponēšanai.
52 Tādējādi Direktīvas 2000/78 17. panta interpretācija nav nepieciešama, lai atrisinātu strīdu pamatlietā.
53 Atbilstoši Tiesas pastāvīgajā judikatūrā – un īpaši 2017. gada 21. septembra spriedumā Beshkov (C‑171/16, EU:C:2017:710, 33. punkts un tajā minētā judikatūra) – atzītajai iespējai iesniedzējtiesas pirmā jautājuma b) daļa ir jāpārformulē tā, ka tās mērķis būtībā ir noskaidrot, vai Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi – ja ir konstatēta Savienības tiesībām pretrunā esoša diskriminācija un kamēr nav veikti pasākumi vienlīdzīgas attieksmes atjaunošanai, vienlīdzīgas attieksmes atjaunošana tādā gadījumā kā pamatlietā aplūkotais nozīmē, ka līgumdarbiniekiem, kas agrākajā sistēmā bija nelabvēlīgā situācijā, ir jāpiešķir tādas pašas priekšrocības kā tās, kuras ir varējuši izmantot līgumdarbinieki, kas šajā sistēmā bija labvēlīgā situācijā, gan attiecībā uz nodarbinātības laikposmu, kas ir pabeigti pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, vērā ņemšanu, gan attiecībā uz virzību atalgojuma skalā, un līdz ar to – ka diskriminētajiem līgumdarbiniekiem ir jāpiešķir finansiāla kompensācija.
54 Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru valsts tiesām, ņemot vērā visas valsts tiesību normas un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, ir jāizlemj, vai un kādā mērā valsts tiesību norma var tikt interpretēta atbilstīgi Direktīvai 2000/78, neveicot šīs valsts tiesību normas interpretāciju contra legem (spriedums, 2019. gada 22. janvāris, Cresco Investigation, C‑193/17, EU:C:2019:43, 74. punkts).
55 Gadījumā, ja nav iespējams interpretēt un piemērot valsts tiesību aktus atbilstoši šīs direktīvas prasībām, ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar Savienības tiesību pārākuma principu, kas ir piemērojams arī nediskriminācijas vecuma dēļ principam, neatbilstošs valsts tiesiskais regulējums, kas ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, nav jāpiemēro (spriedums, 2014. gada 19. jūnijs, Specht u.c., no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005, 89. punkts).
56 Tiesas pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts arī – ja ir konstatēta Savienības tiesībām pretēja diskriminācija un kamēr nav veikti pasākumi, ar kuriem tiktu atjaunota vienlīdzīga attieksme, vienlīdzības principa ievērošana var tikt nodrošināta, vienīgi piešķirot nelabvēlīgajā situācijā esošajai personu kategorijai tās pašas priekšrocības, kādas ir privileģētajai kategorijai piederīgajām personām. Nelabvēlīgajā situācijā esošajām personām tādējādi ir jārada tāda pati situācija, kādā ir personas, kurām ir attiecīgā priekšrocība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 22. janvāris, Cresco Investigation, C‑193/17, EU:C:2019:43, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).
57 Šādā gadījumā valsts tiesai ir pienākums nepiemērot ikvienu diskriminējošu valsts tiesību normu, neprasot vai negaidot, lai likumdevējs to iepriekš atceltu, un nelabvēlīgajā situācijā esošo personu kategorijai piemērot tādu pašu režīmu, kāds tiek piemērots otrai kategorijai piederošajām personām. Šis pienākums tai ir neatkarīgi no tā, vai valsts tiesībās ir tiesību normas, ar kurām tai būtu piešķirta kompetence to darīt (spriedums, 2019. gada 22. janvāris, Cresco Investigation, C‑193/17, EU:C:2019:43, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).
58 Tomēr šādu risinājumu ir paredzēts piemērot tikai tad, ja pastāv derīga atsauces sistēma (spriedums, 2019. gada 22. janvāris, Cresco Investigation, C‑193/17, EU:C:2019:43, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).
59 Šajā gadījumā, pirmkārt, kā izriet no atbildes uz pirmā jautājuma a) daļu un konkrētāk no šī sprieduma 32. un 33. punkta, ar agrākajā atalgojuma un virzības sistēmā ietvertajiem noteikumiem ir ieviesta tieša diskriminācija vecuma dēļ Direktīvas 2000/78 izpratnē.
60 Otrkārt, labvēlīgajā situācijā esošajiem līgumdarbiniekiem piemērojamie atalgojuma un virzības noteikumi ir tie, kas pieļautu nelabvēlīgā situācijā esošo līgumdarbinieku paaugstināšanu līmenī bez jebkādas diskriminācijas.
61 Tādējādi, kamēr nav veikti pasākumi vienlīdzīgas attieksmes atjaunošanai, tās atjaunošana tādā gadījumā kā pamatlietā aplūkotais nozīmē, ka līgumdarbiniekiem, kas agrākajā atalgojuma un virzības sistēmā bija nelabvēlīgā situācijā, ir jāpiešķir tādas pašas priekšrocības kā tās, kuras ir varējuši izmantot līgumdarbinieki, kas šajā sistēmā bija labvēlīgā situācijā, gan attiecībā uz nodarbinātības laikposmu, kuri ir pabeigti pirms 18 gadu vecuma, vērā ņemšanu, gan attiecībā uz virzību atalgojuma skalā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 28. janvāris, Starjakob, C‑417/13, EU:C:2015:38, 48. punkts).
62 No tā izriet arī, ka līgumdarbiniekam, kurš agrākajā atalgojuma un virzības sistēmā bija nelabvēlīgā situācijā, ir tiesības no sava darba devēja saņemt kompensāciju, kas atbilst starpībai starp atalgojuma summu, kuru attiecīgajam līgumdarbiniekam būtu bijis jāsaņem, ja viņam nebūtu piemērota diskriminējoša attieksme, un atalgojuma summu, ko viņš ir faktiski saņēmis.
63 Ir jāatgādina, ka šī sprieduma 61. un 62. punktā ietvertie apsvērumi ir spēkā tikai tikmēr, kamēr valsts likumdevējs nav veicis pasākumus, ar kuriem tiktu atjaunota vienlīdzīga attieksme (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 22. janvāris, Cresco Investigation, C‑193/17, EU:C:2019:43, 87. punkts).
64 Ir jāuzskata, ka, lai gan dalībvalstīm atbilstoši Direktīvas 2000/78 16. pantam ir pienākums atcelt normatīvus un administratīvus aktus, kas ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, tomēr ar šo pantu tām ir nevis paredzēts pienākums diskriminācijas aizlieguma pārkāpuma gadījumā veikt kādus konkrētus pasākumus, bet gan tām ir ļauts no vairākiem risinājumiem, kuri ir piemēroti, lai sasniegtu šīs tiesību normas mērķi, brīvi izvēlēties to, kas tām šim nolūkam šķiet atbilstošākais, ņemot vērā iespējamās situācijas (spriedums, 2019. gada 22. janvāris, Cresco Investigation, C‑193/17, EU:C:2019:43, 88. punkts).
65 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmā jautājuma b) daļu ir jāatbild, ka gadījumā, ja valsts tiesību normas nevar interpretēt tā, lai tās atbilstu Direktīvai 2000/78, valsts tiesai savas kompetences ietvaros ir pienākums nodrošināt tiesību aizsardzību, kas indivīdiem izriet no šīs direktīvas, un garantēt tās pilnīgu iedarbību, vajadzības gadījumā atstājot nepiemērotu ikvienu tai pretrunā esošu valsts tiesību normu. Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi – ja ir konstatēta Savienības tiesībām pretrunā esoša diskriminācija un kamēr nav veikti pasākumi vienlīdzīgas attieksmes atjaunošanai, vienlīdzīgas attieksmes atjaunošana tādā gadījumā kā pamatlietā aplūkotais nozīmē, ka līgumdarbiniekiem, kas agrākajā atalgojuma un virzības sistēmā bija nelabvēlīgā situācijā, ir jāpiešķir tādas pašas priekšrocības kā tās, kuras ir varējuši izmantot līgumdarbinieki, kas šajā sistēmā bija labvēlīgā situācijā, gan attiecībā uz nodarbinātības laikposmu, kas ir pabeigti pirms 18 gadu vecuma, vērā ņemšanu, gan attiecībā uz virzību atalgojuma skalā, un līdz ar to – ka diskriminētajiem līgumdarbiniekiem ir jāpiešķir finansiāla kompensācija, kas atbilst starpībai starp atalgojuma summu, kuru attiecīgajam līgumdarbiniekam būtu bijis jāsaņem, ja viņam nebūtu piemērota diskriminējoša attieksme, un atalgojuma summu, ko viņš ir faktiski saņēmis.
Par pirmā jautājuma c) daļu
66 Ņemot vērā uz pirmā jautājuma a) daļu sniegto atbildi, uz pirmā jautājuma c) daļu nav jāatbild.
Par otro jautājumu
67 Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 45. pants un Regulas Nr. 492/2011 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, nosakot līgumdarbinieka atalgojumu noteicošo izdienas stāžu, iepriekšējie nodarbinātības laikposmi darba attiecībās ar kādas Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalsts, Turcijas Republikas vai Šveices Konfederācijas pašvaldību vai pašvaldību apvienību, vai arī ar Savienības struktūrvienību vai starpvalstu organizāciju, kuras dalībniece ir Austrijas Republika, vai ar līdzīgām struktūrām tiek ņemti pilnā apmērā, bet jebkurš cits iepriekšējais nodarbinātības laikposms tiek ņemts vērā tikai maksimāli desmit gadu apmērā un tad, ja šī nodarbinātība ir atbilstīga.
68 Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka LESD 45. panta 2. punktā ir paredzēts, ka darba ņēmēju pārvietošanās brīvība nozīmē to, ka tiek novērsta jebkāda dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācija pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem.
69 Tiesa ir atzinusi, ka Regulas Nr. 492/2011 7. panta 1. punkts ir tikai LESD 45. panta 2. punktā ietvertā nediskriminācijas principa konkrēta izpausme specifiski nodarbinātības nosacījumu, kā arī darba jomā, un tādējādi ir jāinterpretē tāpat kā pēdējais minētais pants (spriedums, 2013. gada 5. decembris, Zentralbetriebsrat der gemeinnützigen Salzburger Landeskliniken, C‑514/12, EU:C:2013:799, 23. punkts).
70 Šajā kontekstā ir jāuzsver, ka Tiesa ir atkārtoti nospriedusi, ka gan LESD 45. pantā, gan Regulas Nr. 492/2011 7. pantā ietvertais vienlīdzīgas attieksmes princips aizliedz ne vien tiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, bet arī jebkādas formas netiešu diskrimināciju, kas, piemērojot citus nošķiršanas kritērijus, faktiski rada tādu pašu rezultātu (spriedums, 2017. gada 2. marts, Eschenbrenner, C‑496/15, EU:C:2017:152, 35. punkts).
71 Tādējādi, izņemot gadījumus, kad valsts tiesību norma ir objektīvi pamatota un samērīga ar sasniedzamo mērķi – pat ja tā ir piemērojama neatkarīgi no pilsonības –, tā ir atzīstama par netieši diskriminējošu, ja tā pēc savas būtības var vairāk ietekmēt migrējošos darba ņēmējus nekā attiecīgās valsts darba ņēmējus un līdz ar to pirmajiem minētajiem var radīt nelabvēlīgāku situāciju (spriedums, 2017. gada 2. marts, Eschenbrenner, C‑496/15, EU:C:2017:152, 36. punkts).
72 Šajā gadījumā, pirmkārt, ir acīmredzams, ka pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums attiecas uz līgumdarbiniekiem neatkarīgi no viņu pēc pilsonības.
73 Līdz ar to nešķiet, ka ar tādu tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais tiktu ieviesta atšķirīga attieksme pilsonības dēļ LESD 45. panta un Regulas Nr. 492/2011 7. panta izpratnē.
74 Otrkārt, kā ir norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 91. punktā, kritērijs, uz kuru ir balstīta atšķirīgā attieksme, ir tas, vai attiecīgais līgumdarbinieks darbības, kuras viņš lūdz ņemt vērā, ir veicis pie Grozītā likuma par līgumdarbinieku statusu 26. panta 2. punktā vai šī panta 3. punktā uzskaitītajiem darba devējiem, neatkarīgi no tā, kuras dalībvalsts teritorijā viņš tās ir veicis.
75 Nešķiet, ka šis kritērijs citu dalībvalstu darba ņēmējus varētu ietekmēt vairāk par Austrijas darba ņēmējiem.
76 Tomēr ir jāatgādina ka saskaņā ar Tiesas judikatūru valsts tiesību normas, kas kavē vai attur dalībvalsts pilsoni – darba ņēmēju – atstāt savas izcelsmes valsti, lai izmantotu savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, rada šķēršļus šai brīvībai pat tad, ja tos piemēro neatkarīgi no attiecīgo darba ņēmēju pilsonības (spriedums, 2013. gada 5. decembris, Zentralbetriebsrat der gemeinnützigen Salzburger Landeskliniken, C‑514/12, EU:C:2013:799, 30. punkts).
77 Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka visu LESD normu par personu brīvu pārvietošanos, kā arī Regulas Nr. 492/2011 normu mērķis ir atvieglot dalībvalstu pilsoņiem jebkāda veida profesionālo darbību veikšanu Savienības teritorijā, un tās nepieļauj pasākumus, kas var būt nelabvēlīgi šiem pilsoņiem, ja tie vēlas veikt saimniecisku darbību citas dalībvalsts teritorijā (spriedums, 2013. gada 5. decembris, Zentralbetriebsrat der gemeinnützigen Salzburger Landeskliniken, C‑514/12, EU:C:2013:799, 32. punkts).
78 Pamatlietā tādu atbilstīgu iepriekšēju nodarbinātības laikposmu vērā ņemšana, kas ir pabeigti pie citiem, nevis Grozītā likuma par līgumdarbinieku statusu 26. panta 2. punktā uzskaitītajiem darba devējiem, ir ierobežota desmit gadu apmērā.
79 Tādējādi personas, kuru profesionālā pieredze, kas ir iegūta pie šiem citiem darba devējiem, pārsniedz desmit gadus, tiks atturētas no pieteikšanās Austrijas līgumdarbinieka amatam, jo tās tiks klasificētas zemākā algu līmenī, tāpēc ka, nosakot šo personu atalgojumu noteicošo izdienas stāžu, atbilstīgie nodarbinātības laikposmi, kurus tās ir pabeigušas pie šādiem darba devējiem, netiks ņemti vērā pilnā apmērā.
80 Migrējošs darba ņēmējs, kurš būs ieguvis atbilstīgu profesionālo pieredzi vairāk nekā desmit gadu apmērā pie kāda cita, nevis Grozītā likuma par līgumdarbinieku statusu 26. panta 2. punktā uzskaitītajiem darba devējiem, tiks klasificēts tajā pašā atalgojuma līmenī kā darba ņēmējs, kas būs ieguvis tāda paša veida pieredzi, bet desmit vai mazāk gadu apmērā.
81 Turklāt migrējošs darba ņēmējs ar vairāk nekā desmit gadu ilgu profesionālo pieredzi, kura var tikt ņemta vērā Grozītā likuma par līgumdarbinieku statusu 26. panta 3. punktā izpratnē, var izjust nepieciešamību meklēt darbu pie šī likuma 26. panta 2. punktā uzskaitītajiem darba devējiem, lai iegūtu atbilstīgu profesionālo pieredzi, kas viņam ļautu nezaudēt iespēju sākt strādāt Austrijas līgumdarbinieka statusā.
82 No minētā izriet, ka, tā kā ar pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu ir izslēgta iespēja pilnā apmērā ņemt vērā atbilstīgus nodarbinātības laikposmus, ko migrējošs darba ņēmējs ir pabeidzis pie kāda cita, nevis Grozītā likuma par līgumdarbinieku statusu 26. panta 2. punktā uzskaitītajiem darba devējiem, tas var atturēt migrējošos darba ņēmējus, kuri ir ieguvuši vai pašlaik iegūst atbilstīgu profesionālu pieredzi pie citiem darba devējiem, izmantot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos.
83 Tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais tādējādi var padarīt mazāk pievilcīgu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, pārkāpjot LESD 45. pantu un Regulas Nr. 492/2011 7. panta 1. punktu.
84 Šāds pasākums ir pieļaujams tikai tad, ja tam ir viens no LESD noteiktajiem leģitīmajiem mērķiem un ja to pamato primāri vispārējo interešu apsvērumi. Tomēr šādā gadījumā šī pasākuma piemērošanai arī ir jāspēj garantēt attiecīgā mērķa sasniegšanu, un tā nevar pārsniegt šī mērķa sasniegšanai nepieciešamo (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 5. decembris, Zentralbetriebsrat der gemeinnützigen Salzburger Landeskliniken, C‑514/12, EU:C:2013:799, 36. punkts).
85 Šajā ziņā Austrijas valdība vērš uzmanību uz to, ka pirmām kārtām Tiesa jau ir atzinusi, ka atlīdzinājuma sniegšana par tādu darbinieka iegūto darba pieredzi attiecīgajā jomā, kura šim darbiniekam sniedz prasmi labāk veikt savus pienākumus, ir leģitīms algu politikas mērķis, un līdz ar to darba devēji, nosakot viņu atalgojumu, var ņemt vērā vienīgi šo iegūto pieredzi. Otrām kārtām pamatlietā aplūkotā tiesiskā regulējuma mērķis esot atalgot līgumdarbinieku uzticību.
86 Runājot par pirmo motīvu, ko kā pamatojumu izvirza Austrijas valdība, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru atlīdzinājuma sniegšana par tādu darbinieka iegūto darba pieredzi attiecīgajā jomā, kura šim darbiniekam sniedz prasmi labāk veikt savus pienākumus, ir leģitīms algu politikas mērķis (spriedums, 2018. gada 14. marts, Stollwitzer, C‑482/16, EU:C:2018:180, 39. punkts).
87 Šāda pieredze ir pilnā apmērā jāņem vērā līgumdarbinieka klasificēšanā un atalgojuma aprēķinā.
88 Tādējādi nevar tikt uzskatīts, ka tāda valsts pasākuma kā tas, kurš tiek aplūkots pamatlietā un ar kuru atbilstīgā pieredze tiek ņemta vērā ierobežotā apmērā, mērķis ir šīs pieredzes pilnīga atzīšana, un tas līdz ar to nespēj garantēt šī mērķa sasniegšanu.
89 Attiecībā uz otro motīvu, ko kā pamatojumu izvirza Austrijas valdība, ir jānorāda, ka, pat pieņemot, ka pamatlietā aplūkotā tiesiskā regulējuma mērķis patiešām ir darba ņēmēju lojalitātes pret saviem darba devējiem veicināšana, lai gan šāds mērķis var būt primārs vispārējo interešu apsvērums (spriedums, 2013. gada 5. decembris, Zentralbetriebsrat der gemeinnützigen Salzburger Landeskliniken, C‑514/12, EU:C:2013:799, 38. punkts), ir jākonstatē, ka, ņemot vērā minētā tiesiskā regulējuma raksturiezīmes, nešķiet, ka tajā ietvertais šķērslis spētu garantēt šī mērķa īstenošanu.
90 Ir jāuzskata, ka, ņemot vērā Grozītā likuma par līgumdarbinieku statusu 26. panta 2. punktā minēto darba devēju daudzveidību, ar jauno atalgojuma un virzības sistēmu ir paredzēts pieļaut maksimālu mobilitāti juridiski atšķirīgu darba devēju grupas ietvaros, nevis atalgot darba ņēmēja solidaritāti pret noteiktu darba devēju (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2000. gada 30. novembris, Österreichischer Gewerkschaftsbund, C‑195/98, EU:C:2000:655, 49. punkts).
91 Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka šo laika ierobežojumu neattaisno primāri vispārējo interešu apsvērumi, kuri ir atgādināti šī sprieduma 86.–89. punktā.
92 Ņemot vērā šos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka LESD 45. pants un Regulas Nr. 492/2011 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, nosakot līgumdarbinieka atalgojumu noteicošo izdienas stāžu, iepriekšējie nodarbinātības laikposmi darba attiecībās ar kādas Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalsts, Turcijas Republikas vai Šveices Konfederācijas pašvaldību vai pašvaldību apvienību, vai arī ar Savienības struktūrvienību vai starpvalstu organizāciju, kuras dalībniece ir Austrijas Republika, vai ar līdzīgām struktūrām tiek ņemti pilnā apmērā, bet jebkurš cits iepriekšējais nodarbinātības laikposms tiek ņemts vērā tikai maksimāli desmit gadu apmērā un tad, ja šī nodarbinātība ir atbilstīga.
Par tiesāšanās izdevumiem
93 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
1) Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 1., 2. un 6. pants, skatot tos kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā tas, kas tiek aplūkots pamatlietā, kas stājas spēkā ar atpakaļejošu datumu un ar ko, lai izbeigtu diskrimināciju vecuma dēļ, ir paredzēta dienestā esošo līgumdarbinieku pārcelšana uz jaunu atalgojuma un virzības sistēmu, kuras ietvaros šo ierēdņu sākotnējai klasifikācijai noteicošais ir pēdējais atalgojums, ko viņi ir saņēmuši saskaņā ar agrāko sistēmu.
2) Gadījumā, ja valsts tiesību normas nevar interpretēt tā, lai tās atbilstu Direktīvai 2000/78, valsts tiesai savas kompetences ietvaros ir pienākums nodrošināt tiesību aizsardzību, kas indivīdiem izriet no šīs direktīvas, un garantēt tās pilnīgu iedarbību, vajadzības gadījumā atstājot nepiemērotu ikvienu tai pretrunā esošu valsts tiesību normu. Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi – ja ir konstatēta Savienības tiesībām pretrunā esoša diskriminācija un kamēr nav veikti pasākumi vienlīdzīgas attieksmes atjaunošanai, vienlīdzīgas attieksmes atjaunošana tādā gadījumā kā pamatlietā aplūkotais nozīmē, ka līgumdarbiniekiem, kas agrākajā atalgojuma un virzības sistēmā bija nelabvēlīgā situācijā, ir jāpiešķir tādas pašas priekšrocības kā tās, kuras ir varējuši izmantot līgumdarbinieki, kas šajā sistēmā bija labvēlīgā situācijā, gan attiecībā uz nodarbinātības laikposmu, kas ir pabeigti pirms 18 gadu vecuma, vērā ņemšanu, gan attiecībā uz virzību atalgojuma skalā, un līdz ar to – ka diskriminētajiem līgumdarbiniekiem ir jāpiešķir finansiāla kompensācija, kas atbilst starpībai starp atalgojuma summu, kuru attiecīgajam līgumdarbiniekam būtu bijis jāsaņem, ja viņam nebūtu piemērota diskriminējoša attieksme, un atalgojuma summu, ko viņš ir faktiski saņēmis.
3) LESD 45. pants un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 492/2011 (2011. gada 5. aprīlis) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, nosakot līgumdarbinieka atalgojumu noteicošo izdienas stāžu, iepriekšējie nodarbinātības laikposmi darba attiecībās ar kādas Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalsts, Turcijas Republikas vai Šveices Konfederācijas pašvaldību vai pašvaldību apvienību, vai arī ar Savienības struktūrvienību vai starpvalstu organizāciju, kuras dalībniece ir Austrijas Republika, vai ar līdzīgām struktūrām tiek ņemti pilnā apmērā, bet jebkurš cits iepriekšējais nodarbinātības laikposms tiek ņemts vērā tikai maksimāli desmit gadu apmērā un tad, ja šī nodarbinātība ir atbilstīga.
[Paraksti]