ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT] SECINĀJUMI,
sniegti 2007. gada 28. jūnijā (1)
Lieta C‑152/05
Eiropas Kopienu Komisija
pret
Vācijas Federatīvo Republiku
Valsts pienākumu neizpilde – Valsts tiesību akti – Pabalsta personīgā dzīvojamā mājokļa celtniecībai vai iegādei piešķiršanas nosacījumi – Ienākuma nodokļa maksātāju nerezidentu izslēgšana – EKL 18., 39. un 43. pants – Pamatojums
1. Iesniegtā prasība par pienākumu neizpildi liek pārbaudīt, vai Vācijas likums par nekustamā īpašuma pabalstu, padarot šī pabalsta saņemšanu atkarīgu no noteikuma, ka subsidētais īpašums atrodas Vācijā, ir uzskatāms par personu brīvas pārvietošanās, darba ņēmēju brīvas pārvietošanās un brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu.
2. Tāpat rodas jautājums, vai nepieciešamību rūpēties par pietiekama dzīvojamā fonda esamību Vācijā var uzskatīt par primāru vispārējo interešu iemeslu un vai attiecīgo pasākumu var pamatot ar šādu iemeslu.
3. Pēc skaidrojuma par EKL 18. panta nepiemērojamību šajā lietā esošajās situācijās es ierosinu Tiesai secināt, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir uzlikti saskaņā ar EKL 39. un 43. pantu.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Kopienu tiesības
4. Kopš Māstrihtas līguma spēkā stāšanās saskaņā ar EKL 18. pantu ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs.
5. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 18. pants specifiski izpaužas EKL 39. pantā attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un EKL 43. pantā attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību (2).
6. Saskaņā ar EKL 39. pantu darba ņēmējiem ir tiesības brīvi pārvietoties Kopienā. Saskaņā ar šī panta 2. punktu pārvietošanās brīvība “nozīmē to, ka likvidē jebkādu dalībvalstu darba ņēmēju diskrimināciju pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem”.
7. Šajā sakarā atgādināšu, ka “citi darba un nodarbinātības nosacījumi” attiecas uz virkni priekšrocību, arī uz tādām, kas ir netieši saistītas ar darbu, bet kas ir piešķirtas personām ar darba ņēmēja statusu (3). Starp šīm priekšrocībām, kas nav tieši saistītas ar darbu, Tiesa vispārējā veidā secina, ka visi ierobežojumi ne tikai tiesībām uz mājokli, bet arī dažādiem atvieglojumiem, kas piešķirti pilsoņiem, lai atvieglotu to finanšu apgrūtinājumus, ir uzskatāmi par šķērsli profesionālo darbību veikšanai (4).
8. Tāpat EKL 43. panta pirmajā daļā aizliegti tādi brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumi vienas dalībvalsts pilsoņiem citas dalībvalsts teritorijā.
B – Valsts tiesības
9. Saskaņā ar Vācijas likuma par nekustamā īpašuma pabalstu (Eigenheimzulagengesetz) (5) 1. pantu pilnībā ar Vācijas ienākuma nodokli apliekamām personām likuma par ienākuma nodokli (Einkommensteuergesetz) (6) izpratnē ir tiesības iegūt pabalstu nekustamā īpašuma iegādei vai celtniecībai.
10. Saskaņā ar EStG 1. pantu par pilnībā ar Vācijas ienākuma nodokli apliekamām personām tiek uzskatītas:
– personas, kuru dzīvesvieta vai pastāvīgā uzturēšanās vieta ir Vācijā,
– Vācijas pilsoņi bez dzīvesvietas un bez pastāvīgas uzturēšanās vietas Vācijā, kuri strādā juridiskas publisko tiesību personas labā,
– pēc to lūguma, personas bez dzīvesvietas un bez pastāvīgas uzturēšanās vietas Vācijā, kas Vācijā gūst ienākumus, no kuriem vismaz 90 % ir pakļauti Vācijas ienākumu nodoklim vai kuru ienākumi, kas nav pakļauti Vācijas nodoklim, kalendārā gada laikā nepārsniedz 6136 euro.
11. Lai saņemtu nekustamā īpašuma pabalstu, subsidētajam īpašumam jāatrodas Vācijā un jābūt lietotam personīgas apmešanās nolūkā. Subsidētā īpašuma bezmaksas izmantošana, ja to veic ģimenes loceklis, tiek uzskatīta par lietošanu personīgai dzīvošanai.
12. Saskaņā ar Likuma par nekustamā īpašuma pabalstu 2. pantu nekustamais īpašums, kas kalpo kā vasarnīca vai otra rezidence, nedod tiesības prasīt minēto pabalstu.
II – Pirmstiesas procedūra
13. 2000. gada 4. aprīlī savā brīdinājuma vēstulē Eiropas Kopienu Komisija paziņoja Vācijas Federatīvajai Republikai par savām šaubām attiecībā uz Likuma par nekustamā īpašuma pabalstu un Kopienu tiesību saderību. Komisija uzskata, ka nosacījums, ka subsidētajam īpašumam jāatrodas Vācijā, ir pretrunā EKL 18., 39. un 43. pantam, jo persona, kas ir pilnībā apliekama ar Vācijas ienākuma nodokli un dzīvo ārvalstī, nevar saņemt pabalstu īpašuma iegādei ārvalstī.
14. Vācijas Federatīvā Republika savā 2000. gada 30. maija atbildes vēstulē apstrīd Komisijas apgalvojumus. Tā uzskata, ka Likums par nekustamā īpašuma pabalstu nav diskriminējošs, tā kā citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi arī var būt personas, kas ir pilnībā apliekamas ar Vācijas ienākuma nodokli, un tādējādi var saņemt pabalstu īpašuma iegādei Vācijā.
15. Turklāt Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka pabalstu attiecināšana uz īpašumiem, kas atrodas ārpus Vācijas, būtu pretēja šī pabalsta mērķim, kas, ņemot vērā pieaugošo pieprasījumu pēc mājokļiem, ir – garantēt pietiekamu dzīvojamo fondu Vācijā.
16. 2003. gada 16. decembrī Komisija, kuru nepārliecināja Vācijas Federatīvās Republikas sniegtā atbilde, nosūtīja tai argumentētu atzinumu, kurā atkārtoja savus apgalvojumus. No Komisijas viedokļa Likums par nekustamā īpašuma pabalstu var kavēt algotus darba ņēmējus vai pašnodarbinātas personas, kas īsteno savu darbību Vācijā, dzīvot citā robežas pusē.
17. Komisija uzskata, ka Vācijas Federatīvās Republikas izvirzītais mērķis nav derīgs pabalsta piešķiršanas ierobežojumu pamatošanai, jo Vācijas mājokļu tirgus būtu pakļauts nenozīmīgākam spiedienam, ja persona, kas strādā Vācijā, kļūtu par mājokļa īpašnieku ārvalstī.
18. 2004. gada 17. februāra vēstulē Vācijas Federatīvā Republika saglabāja savu viedokli, ka nekustamā īpašuma pabalsta ierobežošana, attiecinot to tikai uz nekustamo īpašumu, kas atrodas Vācijā, nav pretrunā EKL 18., 39. un 43. pantam.
19. Tāpat Vācijas Federatīvā Republika turpina apgalvot, ka Likumā par nekustamā īpašuma nodokli noteiktais ierobežojums atbilst leģitīmam mērķim – Vācijas nekustamā īpašuma tirgus aizsardzībai.
20. Komisija, uzskatot, ka Vācijas Federatīvās Republikas sniegtā šāda veida atbilde tai neļauj secināt, ka šī pēdējā atbilstu saistībām, kas izriet no EKL 18., 39. un 43. panta, nolēma iesniegt šo prasību.
III – Prasība
21. Savas prasības pamatojumam Komisija atsaucas uz iebildumu, ka persona, kas ir pilnībā apliekama ar Vācijas ienākuma nodokli un dzīvo ārvalstī, nevar saņemt nekustamā īpašuma pabalstu īpašuma iegādei citā dalībvalstī kā vien Vācijā.
22. Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:
– atzīt, ka Likuma par nekustamā īpašuma pabalstu 2. panta 1. punkta pirmajā teikumā, neļaujot piešķirt nekustamā īpašuma pabalstu personām, kas ir pilnībā apliekamas ar Vācijas ienākuma nodokli, par īpašumu, kas atrodas citās dalībvalstīs, Vācijas Federatīvā Republika neizpilda saistības, kas tai uzliktas saskaņā ar EKL 18., 39. un 43. pantu;
– piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
23. Savukārt Vācijas Federatīvās Republikas prasījums Tiesai ir noraidīt prasību kā nepamatotu un pieprasīt Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
A – Galvenie lietas dalībnieku argumenti
24. Atcerēsimies, ka Komisija apgalvo, ka, ierobežojot nekustamā īpašuma pabalsta piešķiršanu, to attiecinot tikai uz Vācijā esošu īpašumu, Vācijas likums nostāda nelabvēlīgā situācijā personas, kas ir pilnībā apliekamas ar Vācijas ienākuma nodokli un dzīvo ārpus Vācijas.
25. Tādējādi no pabalsta ieguvējiem netaisnīgi tiek izslēgtas trīs kategorijas personu. Tās ir: ārvalstīs dzīvojošas personas, ko nodarbina un algo Vācijas publisko tiesību juridiska persona un kas ir daļēji pakļautas nodoklim savā rezidences valstī; pierobežas strādnieki, kuru ienākumi vismaz 90 % apmērā ir pakļauti Vācijas ienākumu nodoklim vai ārvalstīs gūtie ienākumi kalendārā gada laikā nepārsniedz 6136 euro, un, visbeidzot, Vācijas pilsoņi, kas ir Eiropas Kopienu ierēdņi vai darbinieki, kuru dzīvesvieta vai pastāvīgā uzturēšanās vieta ir ārvalstīs.
26. Vācijas Federatīvā Republika apstrīd šo iebildumu.
27. Pirmkārt, tā uzskata, ka prasība ir nepieņemama. Pēc tās domām, Komisija ir paplašinājusi strīda priekšmetu, ietverot tajā situāciju, kādā ir darba ņēmēji, kas ir ārvalsts pilsoņi, lai gan savā brīdinājuma vēstulē tā bija ierobežojusi savu iebildumu, attiecinot to tikai uz personām ar Vācijas pilsonību, kas ir izslēgtas no pabalsta saņēmēju loka. Vācijas Federatīvā Republika atsaucas uz minētās vēstules 3. punktu, kurā Komisija atsaucas uz “Vācijas nodokļu maksātājiem” (7).
28. Otrkārt, Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka Kopienu tiesības, uz kurām atsaucas Komisija, neattiecas uz faktisko situāciju vismaz attiecībā uz pierobežas strādniekiem un ir piemērojami Tiesas spriedumā lietā Werner (8) minētie principi.
29. Visbeidzot, tā atzīst, ka izcelsmes valstij attiecībā uz tās pilsoņiem ir jāievēro darba ņēmēju brīvas pārvietošanās princips. Tomēr Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka šis princips attiecas tikai uz ierobežojumiem, kas ierobežo pieeju darbam. No spriedumiem lietā Bosman (9) un lietā Graf (10) izriet, ka darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojums pastāv tikai tad, ja pastāv ierobežojumi šo darba ņēmēju piekļuvei darba tirgum.
30. Šajā gadījumā Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka nekustamā īpašuma pabalsts neietekmē citu dalībvalstu darba ņēmēju pieeju darba tirgum.
31. Tā arī apgalvo, ka Likums par nekustamā īpašuma pabalstu nenostāda migrējošos darba ņēmējus nelabvēlīgākā situācijā. Kaut arī pabalstu piešķir tikai personām, kas ir pilnībā apliekamas ar Vācijas ienākuma nodokli un kas iegādājas nekustamo īpašumu Vācijā, Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka no tā vien, ka Vācijā, dabiski, dzīvo lielākais vairums personu, kas ir pilnībā apliekamas ar Vācijas ienākuma nodokli, nevar secināt, ka pastāv nelabvēlīga attieksme.
32. Vēl jo vairāk, Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka nepastāv nekāda diskriminācija pilsonības dēļ, jo migrējošiem darba ņēmējiem, kuri ir pilnībā apliekami ar Vācijas ienākuma nodokli, ir tiesības uz nekustamā īpašuma pabalstu īpašumam, kas atrodas Vācijā. Neatkarīgi no tā, vai runa ir par Vācijas pilsoņiem vai migrējošiem darba ņēmējiem, par nekustamo īpašumu, kas atrodas ārvalstī, nevar saņemt pabalstu. Tādējādi Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka nodokļa maksātāja pilsonībai ir maza nozīme, jo nosacījumi minētā pabalsta saņemšanai ir vienādi gan migrējošiem darba ņēmējiem, gan Vācijas pilsoņiem.
33. Katrā ziņā Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka, ja Tiesa uzskatītu, ka pastāv EKL 18., 39. un 43. panta pārkāpums, nekustamā īpašuma pabalsta ierobežojums ir pamatojams ar primāru vispārējo interešu iemeslu.
34. Šāda pabalsta mērķis ir vairot mājokļu celtniecību Vācijā. Tā ietvaros nekustamā īpašuma pabalsta piešķiršana īpašumiem, kas atrodas citās dalībvalstīs, nozīmētu šī mērķa ignorēšanu.
35. Vācijas Federatīvā Republika ir vienīgā, kas ir kompetenta nodrošināt atbilstošu mājokļu piedāvājumu tās teritorijā; mājokļu politika izriet no jomas, kas nav saskaņota.
B – Vērtējums
1) Par pieņemamību
36. Vācijas Federatīvā Republika uzsver, ka Komisija pašreizējā prasībā ir paplašinājusi strīda priekšmetu. Tā atsaucas uz brīdinājuma vēstuli, kurā Komisija runā par “Vācijas nodokļu maksātāju” (11) situāciju, lai gan iebildums tagad ir paplašināts, attiecinot to uz citu ārvalstu pilsoņu izslēgšanu no nekustamā īpašuma pabalsta saņēmēju loka.
37. Šajā sakarā ir jāatceras, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pirmstiesas procedūras mērķis ir dot attiecīgajai dalībvalstij iespēju izpildīt tās pienākumus, kas izriet no Kopienu tiesībām, vai lietderīgi norādīt savus aizstāvēšanās pamatus pret Komisijas izvirzītajiem iebildumiem (12). Brīdinājuma vēstules mērķis it īpaši pirmstiesas procedūras laikā ir definēt strīda priekšmetu un norādīt dalībvalstij, kas ir aicināta iesniegt savus apsvērumus, vajadzīgos faktus, lai sagatavotu tās aizstāvību (13).
38. Šajā gadījumā, kaut arī Komisija savā brīdinājuma vēstulē ir lietojusi izteicienu “Vācijas nodokļu maksātājs”, tā tomēr ir skaidri norādījusi Vācijā saskaņā ar EStG 1. panta 2. un 3. punktu ar nodokli apliekamās personas (14). Saskaņā ar šiem punktiem personas, kas ir pilnībā apliekamas ar Vācijas ienākuma nodokli, var tikpat labi būt kā Vācijas, tā ārvalsts pilsoņi.
39. Turklāt no argumentētā atzinuma rezultatīvās daļas arī izriet, ka Komisija Vācijas Federatīvajai Republikai pārmet nekustamā īpašuma pabalsta piešķiršanas ierobežošanu, attiecinot to tikai uz personām, kas ir pilnībā apliekamas ar Vācijas ienākuma nodokli un iegādājas īpašumu Vācijā.
40. Tāpat kā Komisija pamatoti ir paudusi, arī es uzskatu, ka izteiciena “Vācijas nodokļu maksātājs” lietošanas mērķis ir apzīmēt visas personas, kas ir pilnībā apliekamas ar Vācijas ienākuma nodokli, neatkarīgi no pilsonības.
41. Līdz ar to Vācijas Federatīvā Republika juridiski pareizi varēja paust aizstāvības argumentus pret sagatavotajiem iebildumiem.
42. Tātad es uzskatu, ka prasība ir pieņemama.
2) Par iebildumu par EKL 18., 39. un 49. panta pārkāpumu
43. Ievadā ir jāpiemin, ka Vācijas Federatīvā Republika 2006. gada 11. janvārī atsaucās uz likumu, kas stājās spēkā 2005. gada 22. decembrī (Gesetz zur Abschaffung der Eigenheimzulage) un atcēla Likumu par nekustamā īpašuma pabalstu.
44. Tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru valsts pienākumu neizpildes fakts ir novērtējams atkarībā no stāvokļa, kāds tas dalībvalstī bija argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās (15).
45. Šajā gadījumā no argumentētā atzinuma izriet, ka Vācijas Federatīvajai Republikai noteiktais termiņš, lai tā panāktu atbilstību Kopienu tiesībām, beidzās 2004. gada 16. februārī.
46. Tādējādi šīm izmaiņām nav nozīmes attiecībā uz pašreizējo prasību.
47. Līdz ar to ir jānosaka, vai Komisijas iebildums ir pamatots.
48. Ar šo iebildumu Komisija pārmet Vācijas Federatīvajai Republikai EKL 18., 39. un 43. pantā noteikto pienākumu neizpildi, izslēdzot no nekustamā īpašuma pabalsta saņēmēju loka personas, kas ir pilnībā apliekamas ar Vācijas ienākuma nodokli.
49. Atcerēsimies, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 18. pants, kurā vispārīgi noteiktas ikviena Eiropas Savienības pilsoņa tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ir detalizēts EKL 39. pantā – par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību – un EKL 43. pantā – par brīvību veikt uzņēmējdarbību (16).
50. Šis ir iemesls, kāpēc Tiesa vispirms pārbauda apstrīdamo valsts tiesību normu saderību ar šiem diviem pantiem, un tikai tad, ja šie detalizētie panti nav piemērojami, tā pārbauda šīs valsts tiesību normas saderību ar pilsoņu brīvu pārvietošanos kopumā.
51. Līdz ar to vispirms ir jāpārbauda, vai iebildums ir pareizi pamatots ar EKL 39. un 43. pantu.
52. Kā uzsvēra Komisija, noteicošais elements, kas dod tiesības uz nekustamā īpašuma pabalstu, ir pilnīga Vācijas ienākuma nodokļa piemērošana. Nekustamā īpašuma pabalsta saņemšana tādējādi attiecas uz personām, kas ir pilnībā apliekamas ar Vācijas ienākuma nodokli.
53. Lai gan tiešie nodokļi ir dalībvalstu kompetencē, dalībvalstīm to kompetence ir jāīsteno, ievērojot Kopienu tiesības (17). Dalībvalstīm, īstenojot minēto kompetenci, nav jāpārkāpj pamatbrīvības, ko garantē EK līgums, piemēram, darba ņēmēju brīva pārvietošanās un brīvība veikt uzņēmējdarbību.
54. Šajā sakarā saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru normas par vienlīdzīgu attieksmi, kas paredzētas gan EKL 39. pantā, gan EKL 43. pantā, aizliedz ne tikai acīmredzamu diskrimināciju pilsonības dēļ, bet arī jebkura veida netiešu diskrimināciju, kas, piemērojot citus nošķiršanas kritērijus, faktiski noved pie tā paša rezultāta (18).
55. Tā par netieši diskriminējošiem ir atzīstami valsts tiesībās paredzētie nosacījumi, kas, lai gan ir piemērojami neatkarīgi no pilsonības, tomēr galvenokārt vai lielākoties ietekmē migrējošus darba ņēmējus, kā arī visi vienlīdzīgi piemērojamie nosacījumi, ko attiecīgās valsts darba ņēmēji var izpildīt vieglāk nekā migrējošie darba ņēmēji, vai arī tādi nosacījumi, attiecībā uz kuriem pastāv risks, ka tie īpaši nelabvēlīgi ietekmēs migrējošus darba ņēmējus (19).
56. Tas pats attiecas uz tiesību normām, kas nepieļauj vai attur dalībvalsts pilsoni atstāt savu izcelsmes valsti, lai izmantotu savas tiesības brīvi pārvietoties un brīvi veikt uzņēmējdarbību (20).
57. Tomēr diskriminācija pastāv tikai tad, ja atšķirīgas normas piemēro salīdzināmās situācijās vai ja piemēro vienu un to pašu normu atšķirīgās situācijās (21).
58. Tiešo nodokļu jomā Tiesa sprieda, ka parasti rezidentu un nerezidentu stāvoklis valstī faktiski nav salīdzināms, jo ienākumi, ko nerezidents gūst vienas valsts teritorijā, vairumā gadījumu ir tikai daļa no tā visiem ienākumiem, kas koncentrēti viņa dzīvesvietā, un nerezidenta personiskā maksātspēja, ievērojot viņa kopējos ienākumus, kā arī personiskās attiecības un ģimenes stāvokli, visvieglāk ir novērtējama tajā vietā, kur atrodas viņa personisko un mantisko interešu centrs, kas parasti atbilst attiecīgās personas pastāvīgajai uzturēšanās vietai (22).
59. Tomēr citāds gadījums ir tad, kad nodokļu maksātājs nerezidents – algots darbinieks vai pašnodarbinātais – visus vai gandrīz visus ienākumus gūst valstī, kurā tas veic savu profesionālo darbību (23).
60. Šajā gadījumā nerezidents attiecībā uz ienākuma nodokli objektīvi atrodas tādā pašā situācijā kā šīs valsts rezidents, kurš tajā veic tādu pašu darbību. Abi ar nodokli tiek aplikti vienā un tajā pašā valstī, un ar nodokli apliekamais objekts ir vienāds (24).
61. Šajā gadījumā saskaņā ar EStG 1. pantu un Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās (25) 14. pantu nerezidenta ienākumi tāpat kā rezidenta ienākumi ir pilnībā pakļauti Vācijas nodoklim.
62. Līdz ar to attiecībā uz nosacījumu, lai saņemtu nekustamā īpašuma pabalstu, proti – pilnīgu aplikšanu ar Vācijas ienākuma nodokli, Vācijas rezidenti un nerezidenti atrodas salīdzināmā situācijā, proti, ir pilnībā pakļauti Vācijas ienākuma nodoklim.
63. Līdz ar to pret trīs kategorijām nerezidentu pastāv citādāka attieksme nekā pret Vācijas rezidentiem.
64. Līdz ar to personas, kas ir pilnībā apliekamas ar Vācijas ienākuma nodokli, kuru dzīvesvieta ir ārvalstīs un kuri strādā Vācijas publisko tiesību juridiskas personas labā, pierobežas strādnieki un Vācijas pilsoņi, kas ir Eiropas Kopienu ierēdņi vai darbinieki, kas dzīvo ārvalstīs, nevar saņemt minēto pabalstu, jo saskaņā ar Likumu par nekustamā īpašuma pabalstu subsidētajam īpašumam jāatrodas Vācijā.
65. Tātad mēs redzam atšķirīgu attieksmi, kas nerezidentus, kas ir pilnībā apliekami ar Vācijas ienākuma nodokli, nostāda nelabvēlīgākā situācijā.
66. Šī atšķirīgā attieksme attur nerezidentus izmantot viņiem ar Līgumu noteiktās brīvības.
67. Šāda situācija vispirms jau ir nerezidentiem, kas strādā Vācijas publisko tiesību juridiskas personas labā. Tā kā šīs personas dzīvo un strādā ārvalstī, tām nav iespējas gūt finansiālu labumu, proti, nekustamā īpašuma pabalstu. Šīs priekšrocības trūkums pārliecina viņus nepamest savu izcelsmes valsti Vāciju, lai veiktu profesionālo darbību citā dalībvalstī, kas no iepriekš minētās pastāvīgās judikatūras viedokļa ir darba ņēmēju brīvas pārvietošanās šķērslis.
68. Otrkārt, Komisija uzskata, ka Likums par nekustamā īpašuma pabalstu tāpat ietver diskrimināciju attiecībā uz pierobežas strādniekiem.
69. Vācijas Federatīvā Republika šajā sakarā uzskata, ka EKL 39. un 43. pants neattiecas uz Vācijas pilsoņu nerezidentu, kuri strādā Vācijā un maksā Vācijas ienākuma nodokli, situāciju.
70. Kaut arī iepriekš minētajā spriedumā lietā Werner Tiesa nosprieda, ka Līguma 52. pants nav piemērojams situācijai, kad vienas dalībvalsts pilsonis, kas veic savu profesionālo darbību šajā valstī un tur gūst visus vai gandrīz visus savus ienākumus, dzīvo citā dalībvalstī, tā ir atkāpusies no šīs interpretācijas spriedumā lietā Ritter‑Coulais (26).
71. Šajā spriedumā Tiesa atzina, ka EEK līguma 48. pants (EK līguma 48. pants, pēc grozījumiem – EKL 39. pants) attiecas uz Vācijas pilsoņu pāra, kuri strādāja Vācijā un bija aplikti ar nodokli šajā valstī, bet dzīvoja citā dalībvalstī, situāciju. Tā uzskatīja, ka “jebkurš Kopienas pilsonis neatkarīgi no viņa dzīvesvietas un pilsonības, kurš ir izmantojis tiesības uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un ir veicis profesionālu darbību citā dalībvalstī, kas nav viņa dzīvesvietas dalībvalsts, ietilpst Līguma 48. panta piemērošanas jomā” (27).
72. Spriedumā lietā N (28) sakarā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību Tiesa nonāca pie tāda paša risinājuma.
73. Līdz ar to es uzskatu, ka EKL 39. un 43. pants attiecas uz situāciju, kādā ir pierobežas strādnieki Vācijas pilsoņi, kas nav Vācijas rezidenti, bet strādā šajā valstī un maksā Vācijas ienākuma nodokli.
74. Šie pierobežas strādnieki, neskatoties uz to, ka viņi ir pilnībā apliekami ar Vācijas ienākuma nodokli un tādējādi sniedz Vācijai ieņēmumus no nodokļiem, tiek atstāti bez finansiāla atbalsta, kas tiek finansēts no šiem ieņēmumiem, tikai tādēļ, ka viņi dzīvo otrā robežas pusē.
75. Es domāju, ka šis finansiālais zaudējums var ietekmēt minētos pierobežas strādniekus, atturot viņus veidot pamata dzīvesvietu citā dalībvalstī ārpus Vācijas.
76. Tomēr algota darbinieka vai pašnodarbinātā tiesības dzīvot citā dalībvalstī ir tiesību pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, kas noteiktas EKL 18. pantā, neizbēgamas sekas ikvienam Savienības pilsonim.
77. Es nesaprotu, kāpēc viena neaktīva persona, kuras situācija pakļaujas EKL 18. pantam, var izmantot šīs tiesības pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, kamēr darba ņēmējs sava statusa dēļ no tā ir izslēgts. Visas tiesības, kas izriet no EKL 18. panta, kā mēs redzējām, gūst specifisku izpausmi EKL 39. un 43. pantā.
78. Finansiālas priekšrocības, piemēram, nekustamā īpašuma pabalsta, kas izriet no viņa darbinieka statusa, nepiešķiršana darba ņēmējam, kas viņu attur dzīvot, kur viņš vēlas, Kopienas teritorijā, ir uzskatāma par EKL 39. un 43. panta pārkāpumu (29).
79. Tas pats attiecas uz Vācijas pilsoņiem, kas ir Eiropas Kopienu darbinieki vai ierēdņi.
80. Šīs personas nebauda finansiālu priekšrocību, tāpēc ka dzīvo ārvalstīs. Tātad Likumā par nekustamā īpašuma pabalstu ietvertie nosacījumi, kas attur Eiropas Kopienu darbiniekus vai ierēdņus pamest to izcelsmes valsti, lai veiktu saimniecisko darbību citā dalībvalstī, arī ir uzskatāmi par darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojumu.
81. Tātad Likuma par nekustamā īpašuma pabalstu piemērošana no finansiālas priekšrocības ieguvēju loka izslēdz nerezidentus, kas ir pilnībā apliekami ar Vācijas ienākuma nodokli, un ir uzskatāma par netiešu diskrimināciju, kas principā ir pretrunā EKL 39. un 43. pantam. Līdz ar to nav jāpārbauda šī likuma atbilstība EKL 18. pantam.
82. Tomēr – vai šo diskrimināciju attaisno primāri vispārējo interešu iemesli?
3) Par diskriminējošu pasākumu pamatojumu
83. Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka, ja Tiesa uzskata, ka Likums par nekustamā īpašuma pabalstu ir uzskatāms par brīvas pārvietošanās ierobežojumu, kas ir pretrunā EKL 39. un 43. pantam, šādu ierobežojumu pamato primārs vispārējo interešu iemesls.
84. Tā uzskata, ka pat šī likuma mērķis, proti, pietiekama dzīvojamā fonda attīstība Vācijā, veicinot celtniecību un mājokļu iegādi, pamato to, ka nekustamā īpašuma pabalsts ir piešķirams tikai personām, kas ir rezidenti. Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka tādā veidā tiks garantēts pietiekams mājokļu piedāvājums.
85. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts pasākumus, kas var apgrūtināt vai padarīt mazāk pievilcīgu Līgumā garantēto pamatbrīvību izmantošanu, var tomēr pieļaut ar nosacījumu, ka tiem ir vispārēju interešu mērķis, ka tie ir atbilstoši, lai nodrošinātu tā īstenošanu, un ka tie nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu iecerēto mērķi (30).
86. Vispirms, tāpat kā Vācijas Federatīvā Republika un Komisija, arī es uzskatu, ka vēlme palielināt Vācijas dzīvojamo fondu var tikt uzskatīta par primāru vispārējo interešu iemeslu.
87. Turklāt es tiešām domāju, ka mājokļu problēma attiecas uz visām dalībvalstīm. Tā ir pamatā visu valstu un it īpaši Kopienas valstu politikai. Eiropas Parlaments nesenā Reģionālās attīstības komisijas ziņojumā, starp citu, apsvēra, ka tiesības uz piemērotu mājokli par samērīgu cenu ir būtiskas tiesības (31). Tāpat Parlaments atgādina, ka runa ir par tiesībām, kas ir nostiprinātas vairākās starptautiskās hartās un dalībvalstu konstitūcijās.
88. Otrkārt, es tāpat uzskatu, ka Likums par nekustamā īpašuma pabalstu spēj nodrošināt šī mērķa īstenošanu.
89. Nav šaubu, ka pamudinājums celt mājokļus, piešķirot pabalstu, sniedz ieguldījumu Vācijas nekustamo īpašumu kopuma attīstībā, kā arī piemērotu mājokļu piedāvājuma nodrošināšanā.
90. Attiecībā uz pabalstu mājokļa iegādei es domāju, ka arī tas netieši veicina celtniecību. Personas, kas saņem nekustamā īpašuma pabalstu un vēlas iegādāties mājokli, paaugstina pieprasījumu un tādējādi, atbildot uz šo pieprasījumu, iedrošina celt rentablus īres namus, ko tās uzreiz var iegādāties.
91. Tomēr, treškārt, runājot par Likuma par nekustamā īpašuma pabalstu samērīgumu, es uzskatu, ka Vācijas Federatīvā Republika varēja sasniegt izvirzīto mērķi ar mazāk traucējošu pasākumu.
92. Manuprāt, nekustamā īpašuma pabalsta piešķiršanas attiecināšana uz trim nerezidentu kategorijām, uz ko norādīja Komisija, neapdraudētu mērķi palielināt Vācijas dzīvojamo fondu.
93. Pat pretēji, šo nerezidentu, it īpaši pierobežas strādnieku, mājokļu iegāde vai celtniecība citā dalībvalstī samazina mājokļu pieprasījumu Vācijā. Tātad minētie nerezidenti neapgrūtina Vācijas nekustamo īpašumu tirgu un nerada spiedienu uz augsto pieprasījumu, kas jau pastāv.
94. Līdz ar to Likuma par nekustamā īpašuma pabalstu mērķi – nodrošināt pietiekamu nekustamo īpašumu kopumu Vācijā – var sasniegt ar mazāk nelabvēlīgiem pasākumiem par nerezidentu izslēgšanu no pabalsta saņēmēju loka.
95. Pēc apskatītajiem apsvērumiem es uzskatu, ka sūdzība ir pamatota.
96. Tādējādi saskaņā ar Reglamenta 69. panta 2. punkta pirmo daļu ir jāpiespriež Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
IV – Secinājumi
97. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai:
1) atzīt, ka Likuma par nekustamā īpašuma pabalstu 2. panta 1. punkta pirmajā teikumā neļaujot piešķirt nekustamā īpašuma pabalstu personām, kas ir pilnībā apliekamas ar Vācijas ienākuma nodokli, par nekustamo īpašumu, kas atrodas citās dalībvalstīs, Vācijas Federatīvā Republika neizpilda saistības, kas tai uzliktas saskaņā ar EKL 39. un 43. pantu;
2) piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.