ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2016. gada 21. decembrī (1)
Lieta C‑258/14
Eugenia Florescu u.c.
pret
Casa Judeţeană de Pensii Sibiu,
Casa Națională de Pensii și alte Drepturi de Asigurări Sociale,
Ministerul Muncii, Familiei și Protecției Sociale,
Statul român,
Ministerul Finanțelor Publice
(Curtea de Apel Alba Iulia (Albas Julijas apelācijas tiesa, Rumānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Savienības tiesību principi – Sociālā politika un vienlīdzīga attieksme – Tiesiskās noteiktības un Savienības tiesību pārākuma principi – Valsts tiesību akti, kas ļauj pārskatīt galīgos nolēmumus Savienības tiesību pārākuma principa pārkāpuma gadījumā, taču vienīgi administratīvo strīdu (nevis citu strīdu) jomā – Valsts tiesību akti, kas aizliedz vienlaikus saņemt vecuma pensiju un atalgojumu – Rumānijas Konstitucionālās tiesas sniegtā minētā tiesiskā regulējuma interpretācija, kas var izraisīt diskrimināciju starp personām, kuru pilnvaru termiņš ir paredzēts Konstitūcijā, un tiesnešiem
1. Izskatāmajā lietā Curtea de Apel Alba Iulia (Albas Julijas apelācijas tiesa, Rumānija) Tiesai ir iesniegusi vairākus prejudiciālos jautājumus par tāda valsts pasākuma saderību ar Savienības tiesībām, ar kuru ir paredzēts aizliegt vienlaikus saņemt neto pensiju publiskajā sektorā un ienākumus no darbībām, kas tiek veiktas valsts iestādēs, ja tās apmērs pārsniedz valsts vidējās bruto algas apmēru, kas ir izmantots par pamatu valsts sociālā nodrošinājuma budžeta izstrādāšanai.
2. Konkrētāk šī tiesa jautā, vai Direktīvas 2000/78/EK (2) tiesību normas, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (3) 17. pants pieļauj šādu pasākumu.
3. Šie jautājumi liks Tiesai izvērtēt Eiropas Kopienas un Rumānijas saprašanās memoranda, kurš tika noslēgts 2009. gada 23. jūnijā Bukarestē un Briselē (4), raksturu, lai noteiktu, vai to var uzskatīt par iestāžu tiesību aktu LESD 267. panta izpratnē. Turklāt minētie jautājumi dos Tiesai iespēju izvērtēt, vai pamatlietā aplūkotais valsts pasākums var tikt uzskatīts par Savienības tiesību īstenošanu Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē.
4. Šajos secinājumos izskaidrošu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka saprašanās memorands ir jāuzskata par Eiropas Savienības iestāžu tiesību aktu LESD 267. panta izpratnē un tādējādi tas var tikt nodots Tiesai interpretēšanai. Paskaidrošu, kādēļ es domāju, ka šis memorands ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to nav noteikts pienākums pieņemt tādus valsts tiesību aktus, kādi aplūkoti pamatlietā, kuros ir paredzēts aizliegums vienlaikus saņemt neto pensiju publiskajā sektorā un ienākumus no darbībām, kas tiek veiktas valsts iestādēs, ja tās apmērs pārsniedz valsts vidējās bruto algas apmēru, kurš izmantots par pamatu valsts sociālā nodrošinājuma budžeta izstrādāšanai.
5. Tāpat norādīšu, kādēļ Hartas 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj šādus valsts tiesību aktus.
6. Pēc tam izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams šādiem valsts tiesību aktiem.
7. Visbeidzot, ierosināšu Tiesai nospriest, ka Hartas 47. pants, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj to, ka tādos apstākļos kā pamatlietā valsts tiesai nav iespējas pārskatīt saistībā ar prasību civillietā taisītu galīgu tiesas nolēmumu, ja šis nolēmums ir izrādījies nesaderīgs ar Tiesas veiktu Savienības tiesību interpretāciju, kaut arī šāda iespēja pastāv attiecībā uz galīgiem tiesas nolēmumiem, kuri ir taisīti saistībā ar prasību administratīvā lietā un kuri nav saderīgi ar Savienības tiesībām.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
1) Primārās tiesības
a) Harta
8. Hartas 17. panta “Tiesības uz īpašumu” 1. punktā ir paredzēts:
“Ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam. Nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju. Īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs.”
9. Hartas 51. pantā tās piemērošanas joma ir definēta šādi:
“1. Šīs Hartas noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu, un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Tādēļ tās ievēro tiesības un principus, kā arī veicina to piemērošanu saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām un ievērojot Savienības kompetenci, kas tai piešķirta Līgumos.
2. Ar šo Hartu netiek paplašināta Savienības tiesību piemērošanas joma, paplašinot Savienības kompetences, un Savienībai netiek noteiktas nekādas jaunas kompetences vai uzdevumi, nedz grozītas kompetences un uzdevumi, kā tās noteiktas Līgumos.”
b) LES
10. LES 6. panta 1. punkta pirmajā un otrajā daļā ir noteikts:
“Savienība atzīst tiesības, brīvības un principus, kas izklāstīti 2000. gada 7. decembra [Hartā], kura pielāgota Strasbūrā, 2007. gada 12. decembrī, un šai Hartai ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem.
Hartas noteikumi nekādā ziņā nepaplašina Savienības kompetences, kā tās noteiktas Līgumos.”
c) LESD
11. Saskaņā ar LESD 143. pantu:
“1. Ja attiecībā uz dalībvalsts ar izņēmuma statusu maksājumu bilanci tai radušās grūtības vai draud nopietnas grūtības, ko radījusi vai nu vispārēja tās maksājumu bilances nestabilitāte, vai arī valūta, kas ir attiecīgās dalībvalsts ar izņēmuma statusu rīcībā, un ja šādas grūtības īpaši var traucēt iekšējā tirgus darbību vai kopējās tirdzniecības politikas īstenošanu, Komisija tūlīt noskaidro attiecīgās valsts stāvokli un darbības, kuras šī valsts sākusi vai var sākt saskaņā ar Līgumiem, izmantojot visus līdzekļus, kas ir tās rīcībā. Komisija nosaka, kādus pasākumus tā iesaka veikt attiecīgai valstij.
Ja dalībvalsts ar izņēmuma statusu rīcība un Komisijas ieteiktie pasākumi izrādās nepietiekami, lai pārvarētu radušās vai draudošās grūtības, Komisija pēc apspriešanās ar Ekonomikas un finanšu komiteju sniedz Padomei ieteikumu piešķirt savstarpēju palīdzību un norāda atbilstīgus tās veidus.
Komisija regulāri informē Padomi par stāvokli un tā attīstību.
2. Padome piešķir šādu savstarpēju palīdzību; tā pieņem direktīvas vai lēmumus, kuros paredz sīkākus nosacījumus šādai palīdzībai, kas var izpausties kā:
a) saskaņota pieeja citām starptautiskām organizācijām vai saskaņota darbība citās tādās starptautiskās organizācijās, pie kurām dalībvalstis ar izņēmuma statusu var vērsties;
b) pasākumi, kas jāveic, lai nepieļautu novirzes tirdzniecības plūsmās, ja grūtībās nonākusī dalībvalsts ar izņēmuma statusu uztur vai atkārtoti ievieš pret trešām valstīm vērstus kvantitatīvos ierobežojumus;
c) ierobežota apjoma kredītu saņemšana no citām dalībvalstīm, par ko tās vienojas.
3. Ja Padome nepiešķir Komisijas ieteikto savstarpējo palīdzību vai ja savstarpējā palīdzība un veiktie pasākumi nav pietiekami, Komisija atļauj grūtībās nonākušajai dalībvalstij ar izņēmuma statusu veikt aizsargpasākumus, kuru sīkākus nosacījumus Komisija precizē.
Padome var atsaukt šādu atļauju un grozīt minētos nosacījumus.”
2) Atvasinātās tiesības
a) Regula Nr. 332/2002, Lēmums 2009/458/EK un Lēmums 2009/459/EK
12. Regulā Nr. 332/2002 ir noteiktas procedūras, kuras piemērojamas attiecībā uz LESD 143. pantā paredzēto savstarpējās palīdzības mehānismu.
13. Šīs regulas 1. pantā ir paredzēts:
“1. Tiek izveidots Kopienas vidēja termiņa finansiālās palīdzības mehānisms, kas ļaus piešķirt aizdevumus vienai vai vairākām dalībvalstīm, kurām ir vai kuras apdraud nopietnas grūtības sakarā ar kārtējo maksājumu vai kapitāla aprites bilanci. Tikai dalībvalstis, kas nav ieviesušas euro, var izmantot šo Kopienas mehānismu.
Limits kopējai summai, ko saskaņā ar šo mehānismu var aizdot dalībvalstīm, ir 50 miljardi euro.
2. Šajā nolūkā Komisijai ir tiesības Eiropas Ekonomikas kopienas vārdā saskaņā ar lēmumu, ko Padome pieņēmusi, ievērojot 3. pantu, un pēc apspriešanās ar Ekonomikas un finanšu komiteju, slēgt aizņēmuma līgumus kapitāla tirgos vai ar finanšu iestādēm.”
14. Minētās regulas 3. pants ir izteikts šādā redakcijā:
“1. Vidēja termiņa finansiālās palīdzības mehānismu Padome var ieviest
a) pēc Komisijas ierosmes saskaņā ar Līguma 119. pantu, vienojoties ar dalībvalsti, kura vēlas izmantot Kopienas finansējumu;
b) pēc kādas dalībvalsts ierosmes, kurai ir vai kuru nopietni apdraud grūtības attiecībā uz kārtējo maksājumu bilanci vai kapitāla apriti.
2. Dalībvalsts, kura vēlas izmantot vidēja termiņa finansiālo palīdzību, apspriežas ar Komisiju, lai novērtētu savas finansiālās vajadzības, un iesniedz koriģējošās programmas projektu Komisijai un Ekonomikas un finanšu komitejai. Padome, pārbaudījusi stāvokli attiecīgajā dalībvalstī un koriģējošo programmu, ko tā iesniedz kopā ar pieteikumu, parasti tajā pašā sanāksmē pieņem lēmumu:
a) par aizdevuma piešķiršanu vai finansēšanas mehānisma piemērošanu, aizdevuma summu un tās vidējo ilgumu;
b) par ekonomikas politikas nosacījumiem, pamatojoties uz ko piešķirta vidēja termiņa finansiālā palīdzība, lai atjaunotu vai nodrošinātu stabilu maksājumu bilances stāvokli;
c) par procedūrām attiecībā uz aizdevumu vai finansēšanas mehānismu, kas attiecīgi tiks maksāts vai īstenots, veicot secīgus maksājumus, katrs atsevišķais maksājums tiek veikts pēc tam, kad programmas izpildē paveiktais ir pārbaudīts, ņemot vērā izvirzītos mērķus.”
15. Regulas Nr. 332/2002 3.a pantā ir paredzēts šādi:
“Komisija un attiecīgā dalībvalsts noslēdz saprašanās memorandu, kurā precizē Padomes paredzētos noteikumus saskaņā ar 3. pantu. Komisija saprašanās memorandu iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei.”
16. Saskaņā Lēmuma 2009/458/EK (5) 1. pantu Kopiena piešķir savstarpējo palīdzību Rumānijai saskaņā ar LESD 143. pantu. Turklāt ar Lēmumu 2009/459/EK (6) Kopiena nodod Rumānijas rīcībā vidēja termiņa aizdevumu, kura maksimālais apjoms ir EUR 5 miljardi (7).
17. Saskaņā ar 2. panta 1. un 2. punktu:
“1. Šo palīdzību Komisija pārvalda tā, lai tas atbilstu Rumānijas saistībām un Padomes ieteikumiem, jo īpaši konkrētiem ieteikumiem šai dalībvalstij saistībā ar valsts reformu programmas un konverģences programmas īstenošanu.
2. Komisija, apspriedusies ar EFK, vienojas ar Rumānijas iestādēm par īpašiem ekonomiskās politikas nosacījumiem, saskaņā ar kuriem šī finanšu palīdzība tiek piešķirta, kā to paredz [šī paša lēmuma] 3. panta 5. punkts. Šos nosacījumus paredz saprašanās memorandā atbilstīgi 1. punktā minētajām saistībām un ieteikumiem. [..]”
18. Pēc šiem lēmumiem tika noslēgts saprašanās memorands.
19. Šī saprašanās memoranda 5. punkta d) apakšpunktā “Strukturālā reforma” ir ietverti ieteikumi attiecībā uz pasākumiem, kuri ir paredzēti, lai uzlabotu valsts pārvaldes efektivitāti un rezultativitāti, palielinātu valsts pārvaldes kvalitāti vairākās jomās, tostarp attiecībā uz lēmumu pieņemšanas struktūrām, pienākumu sadalījumu starp institūcijām, galveno ministriju iekšējo organizāciju, piemērošanos jomu un atbildību saistībā ar īstenošanu un darbinieku skaita pielāgošanu un cilvēkresursu pārvaldību.
b) Direktīva 2000/78
20. Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 1. pantu, lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, tās mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.
21. Šīs direktīvas 2. panta 1. un 2. punktā ir noteikts šādi:
“1. Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.
2. Šā panta 1. punktā:
a) uzskata, ka tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu jebkura 1. punktā minēta iemesla dēļ;
b) pieņem, ka netiešā diskriminācija notiek tad, ja acīmredzami neitrāla noteikuma, kritērija vai prakses dēļ personas, kuras atbalsta konkrētu reliģiju vai uzskatus, kurām ir konkrēta invaliditāte, konkrēts vecums vai konkrēta seksuālā orientācija, atrodas konkrētā nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otru personu, ja vien:
i) šis noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnota ar likumīgu mērķi un ja vien nav pienācīgi un vajadzīgi līdzekļi šā mērķa sasniegšanai [..].”
B – Rumānijas tiesības
22. 2004. gada 28. jūnija legea n° 303/2004 privind statutul judecătorilor şi al procurorilor (Likums Nr. 303/2004 par tiesnešu un prokuroru statusu; 2005. gada 13. septembra Monitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 826) 83. pantā bija atļauts apvienot tiesneša amatu vienīgi ar pasniedzēja pienākumiem augstākās izglītības ietvaros. Turklāt šajā likumā bija paredzēts, ka tiesneši un prokurori, kuri ir beiguši pildīt savus pienākumus pensionējoties, var vienlaikus saņemt savu vecuma pensiju un ienākumus no profesionālās darbības neatkarīgi no minēto ienākumu apmēra.
23. 2009. gada 5. novembrī tika pieņemts legea n° 329/2009 privind reorganizarea unor autorităţi şi instituţii publice, raţionalizarea cheltuielilor publice, susţinerea mediului de afaceri şi respectarea acordurilor-cadru cu Comisia Europeană şi Fondul Monetar Internaţional (Likums Nr. 329/2009 par dažu valsts iestāžu un institūciju reorganizāciju, par valsts izdevumu racionalizāciju, par atbalstu uzņēmumiem un par pamatnolīgumu, kuri noslēgti ar Eiropas Komisiju un Starptautisko Valūtas fondu, ievērošanu; 2009. gada 9. novembra Monitorul Oficial al României, I daļa Nr. 761) (8).
24. Šī likuma 2. pantā ir paredzēts, ka ar šo likumu ieviestie pasākumi ir izņēmuma pasākumi un to mērķis ir mazināt ekonomikas krīzes sekas un izpildīt pienākumus, kas izriet no saprašanās memoranda un rezerves vienošanās, kuri noslēgti starp Rumāniju un Komisiju, kā arī Starptautisko Valūtas fondu (SVF).
25. Minētajā likumā it īpaši ir noteikta algu apmēra samazināšana, proti, pasākums, kas ticis piemērots universitātes izglītības ietvaros. Saskaņā ar šī paša likuma 3. pantu atbilstoši saprašanās memorandam pieņemtie pasākumi ir paredzēti, lai pārvarētu finanšu krīzi. Tos veido personāla izmaksu samazināšana valsts pārvaldes līmenī, samazinot algas, kā arī reorganizējot vai samazinot valsts iestādes vai institūcijas pēc to pārgrupēšanas, izmantojot pārņemšanu, apvienošanu, sadalīšanu vai ar darbinieku skaita samazināšanu.
26. Likuma Nr. 329/2009 17.–26. pants aizliedz vienlaikus saņemt neto pensiju un ienākumus no darbībām, kas tiek veiktas valsts iestādēs, ja tās apmērs pārsniedz valsts vidējās bruto algas apmēru, kurš izmantots par pamatu valsts sociālā nodrošinājuma budžeta izstrādāšanai.
27. Precīzāk, šī likuma 17. pantā ir norādīts, ka personas, kurām ir tiesības uz pensiju, kuras reģistrētas valsts pensiju sistēmā vai pensiju sistēmās, kas nav ietvertas valsts sistēmā, un kuras atbilstoši likumam saņem atalgojumu vai attiecīgā gadījumā ienākumus, kas pielīdzināmi algām, no darbības, kura tiek veikta saskaņā ar individuālu darba līgumu, dienesta attiecībām vai aktu par iecelšanu amatā atbilstoši likumam centrālā vai vietējā valsts iestādē vai institūcijā, lai arī kāds būtu tās finansēšanas veids un subordinācijas pakāpe, autonomā pārvaldē, valsts sabiedrībā, valsts uzņēmumā vai komercsabiedrībā, kuras pamatkapitāls pilnībā vai galvenokārt pieder valstij vai administratīvai vai teritoriālai vienībai, var vienlaikus saņemt neto pensiju un tādējādi saņemtos ienākumus, ja tās apmērs nepārsniedz valsts vidējo bruto algu, kas izmantota par pamatu valsts sociālā nodrošinājuma budžeta izstrādāšanai un kas apstiprināta Likumā par valsts sociālā nodrošinājuma budžetu.
28. Minētā likuma 18. pantā ir paredzēts, ka pensionāriem, kuri ir norādīti šī likuma 17. pantā un kuri veic profesionālās darbības saskaņā ar individuālu darba līgumu, dienesta attiecībām vai aktu par iecelšanu amatā, ir pienākums piecpadsmit dienu laikā pēc šīs sadaļas, kurā ir ietverta šī tiesību norma, stāšanās spēkā rakstveidā paust savu izvēli starp pensijas izmaksas pārtraukšanu laikposmā, kurā tiek veikta profesionālā darbība, un darba attiecību, dienesta attiecību vai akta par iecelšanu amatā darbības izbeigšanu, ja viņiem izmaksātās neto pensijas apmērs pārsniedz valsts vidējo bruto algu.
29. Visbeidzot, Likuma Nr. 329/2009 20. pantā ir noteikts, ka, ja netiek izpildīts pienākums paust savu izvēli paredzētajā termiņā, pilnībā tiek izbeigtas darba attiecības, kas izveidotas, pamatojoties uz individuālu darba līgumu vai aktu par iecelšanu amatā, kā arī dienesta attiecības.
30. Ne saprašanās memorandā, ne šajā likumā nav izdarīta atsauce ne uz tiesu iestādēm vai prokuratūrām, ne uz tiesnešiem vai prokuroriem, kuri ir pensionējušies.
31. Saskaņā ar 2004. gada 2. decembra legea n° 554/2004 contenciosului administrativ (Likums Nr. 554/2004 par administratīvo procesu; 2004. gada 7. decembra Monitorul Oficial al României I daļa, Nr. 1154) (9) 21. pantu papildus Civilprocesa kodeksā jau paredzētajiem pamatiem pamats nolēmuma pārskatīšanai rodas, ja likumīgā spēkā stājušos un nepārsūdzamos nolēmumos ir pārkāpts Savienības tiesību pārākuma princips, kas noteikts Rumānijas Konstitūcijas atkārtoti publicētās redakcijas 148. panta 2. punktā, lasot to kopsakarā ar tās 20. panta 2. punktu.
II – Faktiskie apstākļi
32. Prasītāji ir tiesneši, kuri pēc stāšanās tiesneša amatā katrs ir strādājis arī par pasniedzēju juridiskajā fakultātē, proti, amatos, kurus viņi ir ieguvuši, izturot konkursu. Tātad viņi kumulatīvi ir pildījuši tiesneša amata pienākumus un veikuši universitātes pasniedzēja darbu.
33. 2009. gada laikā prasītāji pensionējās kā tiesneši, bet turpināja pasniedzēja darbu universitātē. Pirms 2009. gada šāda civildienesta vecuma pensijas apvienošana ar nodarbinātību tajā pašā amatā bija atļauta neatkarīgi no tā, kādi bija ienākumi no šīs profesionālās darbības.
34. Kopš Likuma Nr. 329/2009 stāšanās spēkā prasītāji vairs nevar apvienot savu tiesnešu pensiju un algu, kas tiek izmaksāta universitātēs, ja šīs pensijas apmērs pārsniedz valsts vidējās bruto algas apmēru, kurš izmantots par pamatu valsts sociālā nodrošinājuma budžeta izstrādāšanai. Iesniedzējtiesa precizē, ka šī aizlieguma stāšanās spēkā datumā valstī bija ne vairāk par desmit tiesnešiem un prokuroriem, kuri vienlaikus saņēma uz iemaksām balstītu tiesneša pensiju un universitātes pasniedzēja algu.
35. 2009. gada 4. novembra spriedumā Curtea Constituţională (Konstitucionālā tiesa, Rumānija) konstatēja, ka Likums Nr. 329/2009 ir atbilstošs Konstitūcijai.
36. Casa Judeţeană de Pensii Sibiu (Sibiu pensiju fonds, Rumānija) 2009. gada 28. decembrī nolēma apturēt katram prasītājam piešķirtās pensijas izmaksāšanu.
37. Ar 2010. gada 1. marta prasības pieteikumu prasītāji vērsās Tribunalul Sibiu (Sibiu apgabaltiesa, Rumānija), lai lūgtu atcelt 2009. gada 28. decembra lēmumu. Ar 2012. gada 3. maija spriedumu šī tiesa noraidīja prasītāju iesniegto prasību.
38. Šie pēdējie minētie iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu Curtea de Apel Alba Iulia (Albas Julijas apelācijas tiesa), no jauna lūdzot vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt interpretāciju. Ar 2012. gada 9. novembra spriedumu Curtea de Apel Alba Iulia, Secția pentru conflicte de muncă și asigurări sociale (Albas Julijas apelācijas tiesa, Darba strīdu un sociālā nodrošinājuma palāta, Rumānija) prasību noraidīja.
39. Prasītāji lūdz iesniedzējtiesu pārskatīt šo spriedumu it īpaši tāpēc, ka viņi uzskata, ka tiesa, kas taisīja minēto spriedumu, tajā nav izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā ir atteikusies piešķirt tiešu iedarbību un pārākumu LESD tiesību normām un kuru dēļ tā ir atteikusies piemērot atbilstošo Tiesas judikatūru.
III – Prejudiciālie jautājumi
40. Curtea de Apel Alba Iulia (Albas Julijas apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [saprašanās memorands] var tikt uzskatīts par tiesību aktu, lēmumu, paziņojumu u.tml. ar juridisku spēku Tiesas judikatūras izpratnē (spriedumi, 1976. gada 3. februāris, Manghera u.c. (59/75, EU:C:1976:14), un 1997. gada 20. marts, Francija/Komisija (C‑57/95, EU:C:1997:164)) un var tikt nodots Tiesas interpretācijai?
2) Apstiprinošas atbildes gadījumā, vai [saprašanās memorands] ir interpretējams tādējādi, ka, lai mazinātu ekonomikas krīzes sekas, samazinot personāla izmaksas, Komisija likumīgi var uzlikt pienākumu pieņemt valsts likumu, ar kuru tiek atsauktas personas tiesības saņemt uz iemaksām balstītu pensiju, kas uzkrāta vairāk nekā 30 gadu laikā un kas likumīgi bija noteikta un tika saņemta pirms likuma pieņemšanas, tāpēc, ka šī persona saņem atalgojumu par darbību, kas tiek veikta, pamatojoties uz darba līgumu, un kas nav tā, no kuras veikšanas tā ir pensionējusies?
3) Vai šis [saprašanās memorands] ir interpretējams tādējādi, ka, lai mazinātu ekonomikas krīzi, Komisija likumīgi var uzlikt pienākumu pieņemt valsts likumu, ar kuru pilnībā un uz nenoteiktu laiku tiek atsauktas personas tiesības saņemt uz iemaksām balstītu pensiju, kas uzkrāta vairāk nekā 30 gadu laikā un kas likumīgi bija noteikta un tika saņemta pirms likuma pieņemšanas, tāpēc, ka šī persona saņem atalgojumu par darbību, kas tiek veikta, pamatojoties uz darba līgumu, un kas nav tā, no kuras veikšanas tā ir pensionējusies?
4) Vai minētais [memorands] kopumā un it īpaši tā 5. punkta d) apakšpunkts, kas attiecas uz valsts administrācijas reorganizāciju un efektivitātes uzlabošanu, ir interpretējami tādējādi, ka, lai mazinātu ekonomikas krīzi, Komisija likumīgi ir noteikusi pienākumu pieņemt valsts likumu, ar ko attiecībā uz ierēdņiem, kuri ir pensionējušies no valsts iestādēm, tiek ieviests aizliegums vienlaikus saņemt pensiju un atalgojumu?
5) Vai Hartas 17., 20., 21. un 47. pants, LES 6. pants, LESD 110. pants, Savienības tiesībās paredzētais tiesiskās noteiktības princips un Tiesas judikatūra var tikt interpretēti tādējādi, ka tie nepieļauj tādu tiesību normu kā Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkts, kurā, gadījumā, ja nav ievērots Savienības tiesību pārākuma princips, ir paredzēta iespēja pārskatīt valsts tiesu nolēmumus tikai administratīvo strīdu jomā un kurā nav pieļauta iespēja pārskatīt valsts tiesu nolēmumus, kas pasludināti citās jomās (civiltiesību, krimināltiesību, komerctiesību jomā u.c.), ja ar šiem nolēmumiem ir pārkāpts minētais Savienības tiesību pārākuma princips?
6) Vai LES – versijā, kas konsolidēta 2010. gadā, – 6. pants nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas profesionālu tiesnešu pensijas izmaksāšanai, kura ir noteikta, pamatojoties uz viņu iemaksām, kas veiktas, vairāk nekā 30 gadus strādājot par tiesnesi, izvirza nosacījumu par viņu darba līguma izbeigšanu par universitātes izglītības nodrošināšanu tiesību zinātņu jomā?
7) Vai LES – versijā, kas konsolidēta 2010. gadā, – 6. pants, Hartas 17. panta 1. punkts un Tiesas judikatūra nepieļauj tādu tiesisko regulējumu, kas pensijas saņēmējam atņem viņa tiesības uz pensiju, kaut arī tā ir noteikta, pamatojoties uz iemaksām, kuras veiktas vairāk nekā 30 gadus, un par akadēmisko darbu universitātē tiesneši atsevišķi ir veikuši pensiju iemaksas un turpina tās veikt?
8) Vai LES – versijā, kas konsolidēta 2010. gadā, – 6. pants un Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts par vienlīdzīgu attieksmi pret personām neatkarīgi no rases vai etniskās piederības, kā arī Tiesas judikatūra nepieļauj nolēmumu, kuru ir pasludinājusi kādas dalībvalsts Konstitucionālā tiesa un kurā, pārbaudot likuma atbilstību Konstitūcijai, ir noteikts, ka tiesības uz vienlaicīgu pensijas un atalgojuma saņemšanu ir tikai tām personām, kas ieceltas amatā uz noteiktu pilnvaru termiņu, tādējādi šīs tiesības liedzot profesionāliem tiesnešiem, kuriem ir aizliegts saņemt pensiju, kas noteikta, pamatojoties uz personiskām iemaksām, kuras ir veiktas vairāk nekā 30 gadus, tāpēc, ka pēdējie minētie ir saglabājuši mācībspēka amatu, nodrošinot universitātes izglītību tiesību zinātņu jomā?
9) Vai LES – versijā, kas konsolidēta 2010. gadā, – 6. pants un Tiesas judikatūra nepieļauj tādu tiesisko regulējumu, kas tiesnešu pensijas izmaksāšanai, kura ir noteikta, pamatojoties uz iemaksām vairāk nekā 30 gadus, uz nenoteiktu laiku izvirza nosacījumu par akadēmiskā darba universitātē izbeigšanu?
10) Vai LES – versijā, kas konsolidēta 2010. gadā, – 6. pants un Tiesas judikatūra nepieļauj tādu tiesisko regulējumu, kas izjauc pienācīgu līdzsvaru, kāds ir jānodrošina starp personu īpašuma aizsardzību un prasībām vispārējās interesēs, tikai noteiktai personu kategorijai liekot zaudēt tiesnešu pensiju tāpēc, ka tās veic akadēmisku darbu universitātē?”
IV – Mana analīze
41. Lai sniegtu lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai, es ierosinu Tiesai pārformulēt uzdotos jautājumus šādi.
42. Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai saprašanās memorands var tikt uzskatīts par Savienības iestādes tiesību aktu LESD 267. panta izpratnē un šajā gadījumā var tikt nodots Tiesai interpretēšanai.
43. Ar savu otro līdz ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai apstiprinošas atbildes uz pirmo jautājumu gadījumā šis saprašanās memorands var būt pamats tam, lai noteiktu par pienākumu pieņemt tādus valsts tiesību aktus, kādi aplūkoti pamatlietā, kuros ir paredzēts aizliegums vienlaikus saņemt neto pensiju publiskajā sektorā un ienākumus no darbībām, kas tiek veiktas valsts iestādēs, ja tās apmērs pārsniedz valsts vidējās bruto algas apmēru, kurš izmantots par pamatu valsts sociālā nodrošinājuma budžeta izstrādāšanai.
44. Ar savu sesto, septīto, devīto un desmito jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai par to, vai LES 6. pants, kā arī Hartas 17., 20. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādus valsts tiesību aktus, kādi ir aplūkoti pamatlietā un kuros ir paredzēts aizliegums vienlaikus saņemt neto pensiju publiskajā sektorā un ienākumus no darbībām, kas tiek veiktas valsts iestādēs, ja tās apmērs pārsniedz noteiktu maksimālo robežu.
45. Es saprotu, ka ar savu astoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu nospriest, vai Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādus valsts tiesību aktus, kādi ir aplūkoti pamatlietā un kuros attiecībā uz publiskajā sektorā nodarbinātām personām ir paredzēts aizliegums vienlaikus saņemt neto pensiju un ienākumus no darbībām, kas tiek veiktas valsts iestādēs, ja tās apmērs pārsniedz valsts vidējās bruto algas apmēru, kurš izmantots par pamatu valsts sociālā nodrošinājuma budžeta izstrādāšanai, lai gan šie tiesību akti neattiecas uz publiskajā sektorā nodarbinātām personām kumulatīvā situācijā, kuras saņem atalgojumu par Rumānijas Konstitūcijā paredzēto pilnvaru īstenošanu.
46. Visbeidzot, savā piektajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā šaubās par to, vai Hartas 47. pants, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesību aktus, kuros ir paredzēts, ka Savienības tiesību pārākuma principa pārkāpuma gadījumā var tikt pārskatīti vienīgi galīgi un nepārsūdzami tiesas nolēmumi, kas taisīti saistībā ar prasību administratīvā lietā, nevis nolēmumi, kas pasludināti citās jomās, piemēram, civiltiesību, krimināltiesību vai komerctiesību jomā.
A – Par pirmo jautājumu saistībā ar Tiesas kompetenci interpretēt saprašanās memorandu
47. Iesniedzējtiesas pirmais uzdotais jautājums patiesībā ir vērsts uz to, lai noteiktu, vai tāds saprašanās memorands, kāds ir aplūkots pamatlietā, ietilpst Savienības iestāžu tiesību aktos LESD 267. panta b) punkta izpratnē, kas tādējādi ļauj Tiesai to interpretēt.
48. Atgādināšu, ka šajā pantā ir noteikts, ka Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Savienības iestāžu vai struktūru tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju. Tiesa ir nospriedusi, ka šī tiesību norma piešķir “Tiesai kompetenci sniegt prejudiciālus nolēmumus par [Savienības] iestāžu tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju bez jebkādiem izņēmumiem” (10).
49. Šajā ziņā, manuprāt, nav nekādu šaubu, ka saprašanās memorands ir iestāžu pieņemts tiesību akts. Proti, tas tika pieņemts, pamatojoties uz LESD 143. pantu, kurā Savienībai ir piešķirta kompetence, lai nodrošinātu saistību izpildi attiecībā pret dalībvalsti. Tādējādi šajā pantā ir paredzēts, ka dalībvalstij, kurai attiecībā uz maksājumu bilanci ir radušās grūtības vai draud nopietnas grūtības, var tikt piešķirta savstarpējā palīdzība un Komisija ir iestāde, kura iesaka šo savstarpējo palīdzību, bet Padome to apstiprina, pieņemot lēmumu.
50. Tādējādi tieši Regulā Nr. 332/2002 ir noteiktas procedūras, kuras ir piemērojamas minētajā pantā paredzētajam savstarpējas palīdzības mehānismam. Konkrētāk, šīs regulas 1. panta 2. punktā ir norādīts, ka Komisijai ir tiesības Kopienas vārdā saskaņā ar lēmumu, ko Padome pieņēmusi, ievērojot 3. pantu, un pēc apspriešanās ar Ekonomikas un finanšu komiteju slēgt aizņēmuma līgumus kapitāla tirgos vai ar finanšu iestādēm.
51. Minētās regulas 3.a panta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka Komisija un attiecīgā dalībvalsts noslēdz saprašanās memorandu, kurā precizē Padomes paredzētos noteikumus saskaņā ar šīs pašas regulas 3. pantu. Starp Eiropas Kopienu un Rumāniju noslēgtais saprašanās memorands ir ticis pieņemts tieši saskaņā ar šo procedūru, Padomei secīgi pieņemot divus lēmumus – vienu, kurā tiek piešķirta savstarpējā palīdzība Rumānijai atbilstoši LESD 143. pantam (11), otru, kurā šīs dalībvalsts rīcībā tiek nodots vidēja termiņa aizdevums, kura maksimālais apmērs ir EUR 5 miljardi (12).
52. Tādējādi saprašanās memorands ir apņemšanās starp Savienību un dalībvalsti konkretizācija saistībā ar ekonomikas programmu, par kuru puses ir risinājušas sarunas un kurā šī dalībvalsts apņemas ievērot iepriekš definētos ekonomiskos mērķus, lai, ar nosacījumu, ka tiek ievērota šī apņemšanās, varētu saņemt Savienības finansiālo palīdzību.
53. Protams, kā Komisija to atgādināja tiesas sēdē, saprašanās memorands nerada saistošas tiesiskās sekas. Tomēr pretēji pieņemamības nosacījumiem, kuriem ir jābūt izpildītiem, lai varētu iesniegt prasību atcelt tiesību aktu, pamatojoties uz LESD 263. pantu, saistībā ar LESD 267. pantā paredzēto prejudiciālā nolēmuma procedūru netiek prasīts, lai interpretējamais tiesību akts radītu tiesiskas sekas. Pietiek ar to, ka attiecīgais akts ir “Savienības iestāžu vai struktūru [tiesību akts]”. Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu var attiekties arī uz Savienības tiesību aktiem, kuri nav saistoši (13).
54. Tādējādi saprašanās memoranda īpašais raksturs pieļauj to, ka Tiesa sniedz tā interpretāciju lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvaros.
55. Tādēļ es uzskatu, ka saprašanās memorands ir jāuzskata par Savienības iestāžu tiesību aktu LESD 267. panta izpratnē un ka Tiesas kompetencē ir to interpretēt.
B – Par otro līdz ceturto jautājumu saistībā ar saprašanās memoranda interpretāciju
56. Ar šiem jautājumiem iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai saprašanās memorands var būt pamats tam, lai noteiktu pienākumu pieņemt tādus valsts tiesību aktus, kādi ir aplūkoti pamatlietā un kuros ir paredzēts aizliegums vienlaikus saņemt neto pensiju un ienākumus no darbībām, kas tiek veiktas valsts iestādēs, ja tās apmērs pārsniedz valsts vidējās bruto algas apmēru, kurš izmantots par pamatu valsts sociālā nodrošinājuma budžeta izstrādāšanai.
57. Kā esmu minējis šo secinājumu 52. punktā, saprašanās memorandā attiecībā uz Kopienas finansiālās palīdzības piešķiršanu ir izvirzīts nosacījums par ekonomisko saistību, kuras uzņēmusies Rumānija, ievērošanu. Šī memoranda 5. punkta pirmajā daļā šajā ziņā ir norādīts, ka katra daļa tiks izmaksāta ar nosacījumu, ka tiek izpildīta Rumānijas valdības ekonomikas programma. Attiecībā uz katru daļu ir noteikti īpaši ekonomikas politikas kritēriji, kas detalizēti ir izklāstīti minētā memoranda I pielikumā.
58. Tālāk saprašanās memorandā ir definēti Rumānijas izstrādātās ekonomikas programmas vispārējie mērķi. Lai gan ir taisnība, ka šajā memorandā ir paredzēts, ka pensiju sistēmā ir jāveic reformas, precizējot atsevišķus konkrētus pasākumus, piemēram, pensionēšanās vecuma palielināšana vai publiskā sektora pensiju indeksācija saistībā ar patēriņa cenām (14), ir jākonstatē, ka tajā nevienā brīdī nav minēts aizliegums vienlaikus saņemt publiskā sektora pensiju un ienākumus no darbībām, kas tiek veiktas valsts iestādēs.
59. Kā to precizē Komisija savos rakstveida apsvērumos (15), Rumānijas iestādēm ir jāīsteno pasākumi, kurus tās uzskata par piemērotiem un vajadzīgiem, lai izpildītu saprašanās memorandā definētos vispārējos mērķus.
60. No tā izriet, ka šis memorands ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek noteikts pienākums pieņemt tādus valsts tiesību aktus, kādi ir aplūkoti pamatlietā un kuros ir paredzēts aizliegums vienlaikus saņemt neto pensiju publiskajā sektorā un ienākumus no darbībām, kas tiek veiktas valsts iestādēs, ja tās apmērs pārsniedz valsts vidējās bruto algas apmēru, kurš izmantots par pamatu valsts sociālā nodrošinājuma budžeta izstrādāšanai.
C – Par sesto, septīto, devīto un desmito jautājumu saistībā ar LES 6. panta, kā arī Hartas 17., 20. un 21. panta interpretāciju
61. Savā sestajā, septītajā, devītajā un desmitajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai LES 6. pants, kā arī Hartas 17., 20. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādus valsts tiesību aktus, kādi ir aplūkoti pamatlietā un kuros ir paredzēts aizliegums vienlaikus saņemt neto pensiju publiskajā sektorā un ienākumus no darbībām, kas tiek veiktas valsts iestādēs, ja tās apmērs pārsniedz noteiktu maksimālo robežu.
62. Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka, runājot par prasībām, kas izriet no pamattiesību aizsardzības, tās ir saistošas dalībvalstīm visos gadījumos, kad tām ir jāpiemēro Savienības tiesības (16).
63. Proti, Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras regulē ar Savienības tiesībām, taču ne ārpus šādām situācijām. Šajā ziņā Tiesa jau ir atgādinājusi, ka tā attiecībā uz Hartu nevar novērtēt tādu valsts tiesisko regulējumu, kas neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā. Turpretī, ja šāds tiesiskais regulējums ietilpst šo tiesību piemērošanas jomā, Tiesai, lemjot prejudiciālā kārtībā, ir jāsniedz visi nepieciešamie interpretācijas elementi, lai valsts tiesa varētu izvērtēt šī regulējuma saderību ar pamattiesībām, kuru ievērošanu tā garantē (17).
64. Tādējādi jautājums ir par to, vai šajā gadījumā Likums Nr. 329/2009 ir saprašanās memoranda īstenošana Hartas 51. panta 1. punkta un iepriekš minētās judikatūras izpratnē.
1) Par Hartas piemērojamību
65. Likums Nr. 329/2009 tika pieņemts tieši tāpēc, lai izpildītu saistības, ko Rumānija ir uzņēmusies attiecībā pret Kopienu, proti, saistības, kas ir ietvertas saprašanās memorandā, un tas skaidri izriet no paša šī likuma formulējuma, kura nosaukums ir “Likums par dažu valsts iestāžu un institūciju reorganizāciju, par valsts izdevumu racionalizāciju, par atbalstu uzņēmumiem un par pamatnolīgumu, kuri noslēgti ar [Komisiju] un [SVF], ievērošanu”.
66. Tāpat nepārprotams ir minētā likuma 2. pants, ciktāl tajā ir norādīts, ka ar to ieviestie pasākumi ir izņēmuma pasākumi, kuru mērķis ir mazināt ekonomikas krīzes sekas un izpildīt pienākumus, kas izriet no saprašanās memoranda un rezerves vienošanās, kuri noslēgti starp Rumāniju un Komisiju, kā arī SVF.
67. Kā redzams šo secinājumu 49.–52. punktā, šajā saprašanās memorandā ir konkretizēta no LESD 143. panta izrietošā procedūra. Pamatojoties uz to, tika pieņemti divi Padomes lēmumi, proti, Lēmums 2009/459, kurā ir paredzēta katras jaunas finansiālās palīdzības daļas izmaksāšana tad, ja Rumānijas valdības jaunās ekonomikas programmas, kuras nosacījumi ir paredzēti minētajā saprašanās memorandā, īstenošana ir apmierinoša (18).
68. Starp šiem nosacījumiem norādīšu, ka saprašanās memoranda 5. punkta a) apakšpunktā ir paredzēta publiskā sektora algu izdevumu samazināšana, savukārt šī paša punkta b) apakšpunkta ceturtajā daļā ir norādīts, ka, lai ilgtermiņā uzlabotu valsts finanses, pensiju sistēmas galvenie elementi tiks reformēti.
69. No iepriekš minētā izriet, ka Likums Nr. 329/2009 tika pieņemts, lai īstenotu šīs saistības, kuras Rumānija ir uzņēmusies saprašanās memorandā, kurš, kā redzams šo secinājumu 49.–52. punktā, ietilpst Savienības tiesībās. Tādējādi prasītāju pamatlietā situācija patiešām tiek reglamentēta Savienības tiesībās.
70. Šajā ziņā nav svarīgi, ka saprašanās memorandā Rumānijai tiek atstāta rīcības brīvība, lai izlemtu, kuri pasākumi ir paši labākie, lai tiktu ievērotas minētās saistības, piemēram, pamatlietā aplūkotais pasākums, kurā ir paredzēts aizliegums vienlaikus saņemt neto pensiju publiskajā sektorā un ienākumus no darbībām, kas tiek veiktas valsts iestādēs, ja tās apmērs pārsniedz noteiktu maksimālo robežu. Manuprāt, Lēmuma 2009/459 3. panta 5. punktā, kā arī saprašanās memorandā minētie mērķi ir pietiekami detalizēti un precīzi, lai veidotu īpašu Savienības tiesību regulējumu šajā jomā, pretēji vienkāršiem ieteikumiem, ko attiecībā uz dalībvalstīm, kuru valsts budžeta deficīts tiktu uzskatīts par pārmērīgu, ir pieņēmusi Padome, pamatojoties uz LESD 126. pantu.
71. Līdz ar to uzskatu, ka ar Likumu Nr. 329/2009 tiek īstenotas Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē un ka tā ir piemērojama pamatlietā.
2) Par Hartas 17., 20. un 21. panta prasību pārkāpumu
72. Uzreiz precizēšu, ka mana analīze attieksies tikai uz Hartas 17. pantu. Proti, runājot par tās 20. un 21. pantu, ir jākonstatē, ka iesniedzējtiesa tos ir tikai minējusi prejudiciālajā jautājumā, tomēr nav paskaidrojusi, kādā veidā ar pamatlietā aplūkoto valsts pasākumu tiktu pārkāptas šo pantu prasības.
73. Hartas 17. pantā ir noteikts: “ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam. Nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju. Īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs.”
74. Lai noteiktu pamattiesību uz īpašumtiesību ievērošanu piemērojamību, it īpaši ir jāņem vērā 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. papildu protokola 1. pants, kurā ir nostiprinātas šīs tiesības (19). Šajā ziņā Eiropas Cilvēktiesību tiesai vairākkārt ir bijusi iespēja izteikties par tiesībām uz pensiju.
75. Tādējādi tā ir nospriedusi, ka “[ar šo pantu] netiek radītas tiesības uz īpašuma iegūšanu. [Ar to] nav noteikti nekādi ierobežojumi attiecībā uz līgumslēdzēju valstu brīvību izlemt ieviest vai neieviest sociālās aizsardzības režīmu vai izvēlēties pabalstu, kas ir jāpiešķir atbilstoši līdzīgam režīmam, veidu un līmeni [apmēru]. Savukārt, ja līgumslēdzēja valsts ievieš tiesību aktus, kuros ir paredzēta kāda sociālā pabalsta automātiska izmaksa – neatkarīgi no tā, vai šī pabalsta piešķiršana ir vai nav atkarīga no iepriekšēju iemaksu veikšanas –, šie tiesību akti ir jāuzskata par tādiem, kuri izraisa mantisku interesi, kas ietilpst 1. protokola 1. panta piemērošanas jomā attiecībā uz personām, kuras atbilst šiem nosacījumiem” (20).
76. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesas pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka tiesības uz pensiju kā tādas nav garantētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (21) un ka 1. protokola 1. pants nevar tikt interpretēts kā tāds, kas piešķir tiesības uz noteikta apmēra pensiju (22).
77. Es nesaskatu nevienu iemeslu piemērot atšķirīgu nostāju šajā lietā, kas ir iesniegta Tiesā. Ir skaidrs, ka tiesības uz pensiju, kas ir prasītājiem pamatlietā, ir radušās no apdrošināto personu, kuras šajā lietā ir tiesneši, iemaksām. Viņi ir ieguvuši tiesības uz īpašumu saistībā ar pensiju, kas noteikta atbilstoši viņu darbībai, un tātad pensija ietilpst viņu īpašumtiesībās. Turklāt attiecībā uz trim no prasītājiem šīs tiesības ir tikušas nodotas mantojumā no mirušām apdrošinātām personām. Tādējādi tiesības uz pensiju patiešām ietilpst Hartas 17. panta piemērošanas jomā.
78. Šajā tiesību normā ir paredzētas divas īpašnieka tiesību iespējamā pārkāpuma formas, proti, šo tiesību tieša un vienkārša atņemšana (“nevienam nedrīkst atņemt īpašumu”) vai to izmantošanas ierobežojums (“īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem”) (23).
79. Šajā gadījumā es uzskatu, ka aizliegums vienlaikus saņemt pensiju publiskajā sektorā un ienākumus no darbībām, kuras tiek veiktas valsts iestādēs, nevar tikt uzskatīts par darbību, kas ietver tiešu un vienkāršu īpašuma atņemšanu, jo “īpašnieks” var brīvi rīkoties ar savu īpašumu, kas šajā gadījumā ir pensija. Proti, personām situācijā, kāda ir prasītājiem pamatlietā, ir jāizdara izvēle starp to, vai saņemt šo pensiju vai turpināt savas darba attiecības. Minētā pensija viņām nekādi netiek atņemta.
80. Turpretī nav nekādu šaubu, ka šis aizliegums, kas ieviests ar Likumu Nr. 329/2009, patiešām ierobežo īpašuma izmantošanu, nosakot tā izmantošanas ierobežojumu uz laiku. Saskaņā ar Hartas 17. pantu šāds ierobežojums var tikt pieļauts tikai tad, ja tas ir “[noteikts] ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs”. Manuprāt, šī frāze atspoguļo minētās Hartas 52. panta 1. punktu, kurā ir paredzēts, ka “visiem [tajā] atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot proporcionalitātes principu, [šo tiesību un brīvību] ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko ir atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības”.
81. Lai gan tiesību uz īpašumu ierobežojums ar aizliegumu vienlaikus saņemt neto pensiju publiskajā sektorā un ienākumus no darbības, kas tiek veikta valsts iestādē, patiešām ir noteikts Rumānijas tiesību aktos, vēl atliek noteikt, vai tajā ir respektēta tiesību uz īpašumu būtība, vai tas ir nepieciešams un vai tas atbilst vispārējas nozīmes mērķiem.
82. Attiecībā uz šo pēdējo punktu man nešķiet apstrīdami tas, ka mērķis samazināt ekonomikas krīzes sekas un izpildīt pienākumus, kas izriet no saprašanās memoranda un rezerves vienošanās, kuri noslēgti starp Rumāniju un Komisiju, kā arī SVF, ir vispārējas nozīmes mērķis.
83. Turklāt es uzskatu, ka ar Likumu Nr. 329/2009 netiek apdraudēta pati tiesību uz īpašumu garantija. Proti, kā izriet no šī likuma 2. panta, tam ir izņēmuma raksturs. Tā darbība nav paredzēta ilgstoša. Turklāt ar to netiek apšaubīts pats tiesību uz pensiju princips, bet tiek ierobežota tiesību izmantošana skaidri definētos un labi pārraudzītos apstākļos, proti, tad, ja pensija tiek kumulēta ar darbību, kas tiek veikta valsts iestādēs, un tad, ja pensija pārsniedz noteiktu maksimālo robežu.
84. Runājot par attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma nepieciešamību, man šķiet, ka ekonomikas krīzes, ar kuru ir saskārušās dalībvalstis, ļoti īpašajā kontekstā, tās, kā arī Savienības iestādes pavisam noteikti atrodas vislabākajā situācijā, lai noteiktu, kādiem pasākumiem var būt vislabākā ietekme, lai stabilizētu valsts izdevumus. Tādējādi es uzskatu, ka dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība šajā jomā. Turklāt atgādināšu, ka personām, uz kurām attiecas pasākums, ir jāizdara izvēle starp to, vai tiek saglabāta pensijas izmaksa vai tiek turpināta darbība valsts iestādē, vienīgi tad, ja viņu pensija pārsniedz valsts vidējās bruto algas apmēru, kas ir izmantots par pamatu valsts sociālā nodrošinājuma budžeta izstrādāšanai. Turklāt prasītāju pensijas izmaksa tiek apturēta tikai uz laiku līdz brīdim, kad tiek izbeigtas darba attiecības.
85. Tāpat prasītājiem netiek liegti visi ienākumu avoti, jo viņi gūst ienākumus tieši no profesionālās darbības, kas tiek veikta valsts iestādē.
86. Visbeidzot, manuprāt, Likums Nr. 329/2009 neuzliek nesamērīgu un pārmērīgu slogu prasītājiem pamatlietā, ņemot vērā, ka viņi jebkurā brīdī var izvēlēties izbeigt savas darba attiecības un no jauna saņemt savu pensiju.
87. Līdz ar to, ņemot vērā visus šos apstākļus, uzskatu, ka Hartas 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādus valsts tiesību aktus, kādi ir aplūkoti pamatlietā un kuros ir paredzēts aizliegums vienlaikus saņemt neto pensiju publiskajā sektorā un ienākumus no darbībām, kas tiek veiktas valsts iestādēs, ja tās apmērs pārsniedz noteiktu maksimālo robežu.
D – Par astoto jautājumu saistībā ar Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta interpretāciju
88. Lietā, kurā tika taisīts 2015. gada 21. maija spriedums SCMD (24), Tiesai būtībā bija jānospriež, vai Likuma Nr. 329/2009 17. pants, kurā ir paredzēts, ka pilnībā tiek izbeigtas to publiskā sektora darbinieku darba attiecības vai dienesta attiecības, kuri papildus saņem vecuma pensiju, kas pārsniedz vidējo bruto algu, un kuri konkrētā termiņā nav izvēlējušies turpināt šīs darba attiecības vai šīs dienesta attiecības, rada diskrimināciju Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta un 3. panta 1. punkta izpratnē. Tiesa secināja, kas šīs tiesību normas nav piemērojamas šajā lietā aplūkotajiem valsts tiesību aktiem.
89. Tā kā lietā, kurā tika taisīts spriedums SCMD (25), minētie valsts tiesību akti ir arī pamatlietā aplūkotie tiesību akti, es nesaskatu nevienu iemeslu novirzīties no argumentācijas un lēmuma, ko Tiesa ir pieņēmusi šajā lietā, vēl jo vairāk tāpēc, ka iesniedzējtiesa šeit izskatāmajā lietā – tāpat kā turklāt prasītāji pamatlietā – nav paskaidrojusi, kāda būtu saikne starp pensionāra statusu, ko ieguvuši tiesneši, uz kuriem attiecas izskatāmā lieta, un kādu no Direktīvas 2000/78 1. pantā minētajiem diskriminācijas iemesliem.
90. Proti, ir jākonstatē, ka iesniedzējtiesa ir tikai minējusi Curtea Constituţională (Konstitucionālā tiesa) 2009. gada 4. novembra spriedumu, kurā tā konstatēja, ka Likums Nr. 329/2009 atbilst Konstitūcijai, jo tā IV sadaļas, kurā ietverts šī likuma 17.–26. pants, tiesību normas neattiecas uz personām, kuru pilnvaru termiņš skaidri ir noteikts Konstitūcijā, tādējādi apstiprinot minētā likuma atbilstību Konstitūcijai attiecībā uz profesionāliem tiesnešiem.
91. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punktu “vienlīdzīgas attieksmes princips” ir jāsaprot tādējādi, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš no šīs direktīvas 1. pantā minētajiem iemesliem, tostarp vecums (26).
92. Taču, kā Tiesa ir norādījusi lietā, kurā tika taisīts spriedums SCMD, darba attiecību vai dienesta attiecību izbeigšana atbilstoši aplūkotajām valsts tiesību normām ir noteikta tikai personām, kuras tiek nodarbinātas publiskajā sektorā un kuras saņem vecuma pensiju, kas pārsniedz valsts vidējo bruto algu, un kuras konkrētā termiņā nav izvēlējušās turpināt darba attiecības vai dienesta attiecības (27).
93. Tādējādi atšķirīgas attieksmes pamatā ir nevis vecums, bet gan publiskā sektora darbinieka statuss un tas, ka vecuma pensijas apmērs, kuru saņem šis darbinieks, ir lielāks nekā valsts vidējā bruto alga (28).
94. Līdz ar to, kā Tiesa ir nospriedusi sprieduma SCMD 31. punktā, tāda situācija kā tā, kas pašlaik tiek izskatīta, neietilpst kopējā sistēmā, kura noteikta ar Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punktu, lai apkarotu noteiktu veidu diskrimināciju.
95. Tādēļ es domāju, ka šis pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams tādiem valsts tiesību aktiem, kādi ir aplūkoti pamatlietā un kuros attiecībā uz personām, kas tiek nodarbinātas publiskajā sektorā, ir paredzēts aizliegums vienlaikus saņemt neto pensiju un ienākumus no darbībām, kuras tiek veiktas valsts iestādēs, ja tās apmērs pārsniedz valsts vidējās bruto algas apmēru, kas ir izmantots par pamatu valsts sociālā nodrošinājuma budžeta izstrādāšanai.
E – Par piekto jautājumu saistībā ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un ar līdzvērtības un efektivitātes principu ievērošanu
96. Savā piektajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā šaubās par to, vai Hartas 47. pants, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādus valsts tiesību aktus, kuros ir paredzēts, ka Savienības tiesību pārākuma principa pārkāpuma gadījumā var tikt pārskatīti vienīgi galīgi un nepārsūdzami tiesas nolēmumi, kuri taisīti saistībā ar prasību administratīvā lietā, nevis nolēmumi, kas ir pasludināti citās jomās, piemēram, civiltiesību, krimināltiesību vai komerctiesību jomā.
97. Atgādināšu, ka pamatlietā iesniedzējtiesai tika iesniegta prasība veikt pārskatīšanu attiecībā uz spriedumu civillietā, kuru ir pasludinājusi Curtea de Apel Alba Iulia, Secţia pentru conflicte de muncă şi asigurări sociale (Albas Julijas apelācijas tiesa, Darba strīdu un sociālā nodrošinājuma palāta) un kurš attiecas uz lēmuma par pensionēšanos apstrīdēšanu.
98. Uzreiz ir jānorāda, ka Tiesa jau ir izskatījusi šo jautājumu lietā, kurā tika taisīts 2015. gada 6. oktobra spriedums Târșia (29). Proti, šajā lietā Tribunalul Sibiu (Sibiu apgabaltiesa) Tiesai jautāja, vai Savienības tiesības, it īpaši līdzvērtības un efektivitātes principi, ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj, ka valsts tiesai nav iespējas pārskatīt saistībā ar prasību civillietā taisītu galīgu tiesas nolēmumu, ja šis nolēmums ir izrādījies nesaderīgs ar Tiesas veiktu Savienības tiesību interpretāciju, kas pasludināta pēc dienas, kurā minētais nolēmums ir kļuvis galīgs, kaut arī šāda iespēja ir attiecībā uz galīgiem tiesas nolēmumiem, kas taisīti saistībā ar prasību administratīvā lietā un kas nav saderīgi ar Savienības tiesībām.
99. Lietā Târșia – tāpat kā izskatāmajā lietā – apšaubītais valsts tiesiskais regulējums bija Likuma Nr. 554/2004 par administratīvo procesu 21. pants.
100. Taču Tiesa šī sprieduma 34. punktā ir nospriedusi, ka “[līdzvērtības princips] paredz, ka prasības, kas ir balstītas uz valsts tiesību pārkāpumu, un tām līdzīgas prasības, kas ir balstītas uz Savienības tiesību pārkāpumu, ir izskatāmas līdzvērtīgā veidā, nevis to, ka valsts procesuālajām tiesību normām, kas ir piemērojamas atšķirīgām tiesvedības formām, piemēram, kā tas ir pamatlietā, pirmkārt, tiesvedībai civillietā un, otrkārt, tiesvedībai administratīvā lietā, jābūt līdzvērtīgām. Turklāt [šis princips] nav atbilstošs situācijā, kas kā pamatlietā attiecas uz divu veidu prasībām, kuras abas ir balstītas uz Savienības tiesību pārkāpumu”. Tādējādi Tiesa no tā ir secinājusi, ka minētais princips pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā Likuma Nr. 554/2004 21. pants.
101. Turklāt attiecībā uz efektivitātes principu Tiesa minētā sprieduma 38. punktā ir norādījusi, ka “[tā] ir vairākkārt atgādinājusi par to, cik nozīmīgs ir res judicata princips [..]. Tāpat ir atzīts, ka Savienības tiesībās nav noteikta prasība, ka, lai ievērotu atbilstošās Savienības tiesību normas interpretāciju, ko Tiesa sniegusi pēc tiesas nolēmuma ar res judicata spēku, pēdējai minētajai tiesai noteikti būtu jāpārskata savs nolēmums”.
102. Tādējādi Tiesa no tā ir secinājusi, ka arī efektivitātes princips pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā Likuma Nr. 554/2004 21. pants.
103. Visbeidzot, sprieduma Târșia (30) 40. punktā Tiesa atgādina, ka “no pastāvīgās judikatūras izriet, ka it īpaši apstākļa dēļ, ka [galīgu tiesas nolēmumu,] kurā ir pārkāptas Savienības tiesības, parasti vairs nevar pārsūdzēt, personām nevar liegt iespēju prasīt valsts atbildību, lai tādējādi panāktu savu tiesību aizsardzību”.
104. Tādējādi to pašu iemeslu dēļ, kurus Tiesa ir norādījusi spriedumā Târșia, es uzskatu, ka Hartas 47. pants, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj, ka valsts tiesai nav iespējas pārskatīt saistībā ar prasību civillietā taisītu galīgu tiesas nolēmumu, ja šis nolēmums ir izrādījies nesaderīgs ar Tiesas veiktu Savienības tiesību interpretāciju, kaut arī šāda iespēja ir attiecībā uz galīgiem tiesas nolēmumiem, kuri ir taisīti saistībā ar prasību administratīvā lietā un kuri nav saderīgi ar Savienības tiesībām.
V – Secinājumi
105. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai Curtea de Apel Alba Iulia (Albas Julijas apelācijas tiesa, Rumānija) atbildēt šādi:
1) Eiropas Kopienas un Rumānijas saprašanās memorands, kas tika noslēgts 2009. gada 23. jūnijā Bukarestē un Briselē, ir jāuzskata par Savienības iestāžu pieņemtu tiesību aktu LESD 267. panta izpratnē; Tiesas kompetencē ir to interpretēt;
2) šis memorands ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek noteikts pienākums pieņemt tādus valsts tiesību aktus, kādi ir aplūkoti pamatlietā un kuros ir paredzēts aizliegums vienlaikus saņemt neto pensiju publiskajā sektorā un ienākumus no darbībām, kas tiek veiktas valsts iestādēs, ja tās apmērs pārsniedz valsts vidējās bruto algas apmēru, kurš izmantots par pamatu valsts sociālā nodrošinājuma budžeta izstrādāšanai;
3) Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādus valsts tiesību aktus, kādi ir aplūkoti pamatlietā un kuros ir paredzēts aizliegums vienlaikus saņemt neto pensiju publiskajā sektorā un ienākumus no darbībām, kas tiek veiktas valsts iestādēs, ja tās apmērs pārsniedz noteiktu maksimālo robežu;
4) Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 2. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams tādiem valsts tiesību aktiem, kādi ir aplūkoti pamatlietā un kuros attiecībā uz personām, kas tiek nodarbinātas publiskajā sektorā, ir paredzēts aizliegums vienlaikus saņemt neto pensiju publiskajā sektorā un ienākumus no darbībām, kuras tiek veiktas valsts iestādēs, ja tās apmērs pārsniedz valsts vidējās bruto algas apmēru, kas ir izmantots par pamatu valsts sociālā nodrošinājuma budžeta izstrādāšanai;
5) Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj, ka tādos apstākļos kā pamatlietā valsts tiesai nav iespējas pārskatīt saistībā ar prasību civillietā taisītu galīgu tiesas nolēmumu, ja šis nolēmums ir izrādījies nesaderīgs ar Eiropas Savienības Tiesas veiktu Savienības tiesību interpretāciju, kaut arī šāda iespēja ir attiecībā uz galīgiem tiesas nolēmumiem, kuri ir taisīti saistībā ar prasību administratīvā lietā un kuri nav saderīgi ar Savienības tiesībām.