EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS
(otrā palāta)

2014. gada 30. septembrī

Lieta F‑35/12

DM

pret

Eiropas Elektronisko komunikāciju regulatoru iestādi (BEREC)

Civildienests – Līgumdarbinieks – Pieņemšanas darbā nosacījumi – Ārsta apskate sakarā ar pieņemšanu darbā – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pants – Medicīniska atruna – Atlaišana pārbaudes laika beigās – Prasījumi atcelt tiesību aktu, kuriem ir zudis priekšmets – Medicīniskas atrunas noteikšana, citai Eiropas Savienības aģentūrai pieņemot darbā attiecīgo personu – Ietekmes neesamība – Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, ar kuru DM lūdz atcelt Eiropas Elektronisko komunikāciju regulatoru iestādes (BEREC) 2011. gada 2. decembra lēmumu noraidīt viņa sūdzību par 2011. gada 6. maija lēmumu viņam piemērot medicīnisku atrunu, kas paredzēta 100. pantā Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībā redakcijā, kāda bija spēkā tiesvedības laikā (turpmāk tekstā – “PDNK”), no viņa stāšanās amatā brīža un, ciktāl nepieciešams, atcelt minēto 2011. gada 6. maija lēmumu

Nolēmums      Izbeigt tiesvedību pirms sprieduma taisīšanas. Eiropas Elektronisko komunikāciju regulatoru iestāde sedz savus, kā arī atlīdzina DM tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņu celta prasība – Prasība par lēmumu, ar kuru noraidīta sūdzība – Pieņemamība – Pienākums lemt par prasījumiem, kas ir vērsti pret lēmumu noraidīt sūdzību – Prasījumi, kuriem nav patstāvīga satura, vai vienīgi apstiprinošs lēmums – Neesamība

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

2.      Ierēdņu celta prasība – Līgumdarbinieki – Interese celt prasību – Bijušā darbinieka prasība, kas vērsta pret kādas Savienības aģentūras, kura viņam noteikusi medicīnisku atrunu, lēmumu – Darbinieka apdrošināšanas pārtraukšana Kopējā veselības apdrošināšanas sistēmā tiesvedības laikā – Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas – Jaunas medicīniskas atrunas noteikšana, citai Savienības aģentūrai pieņemot darbā šo darbinieku – Ietekmes neesamība

(Civildienesta noteikumu 72., 90. un 91. pants; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 96. panta 5. punkta trešā daļa un 100. panta pirmā daļa)

1.      Tā kā Civildienesta noteikumu sistēmā ieinteresētajai personai ir jāiesniedz sūdzība par lēmumu, ko tā apstrīd, un par lēmumu noraidīt šo sūdzību ir jāceļ prasība, tad prasība ir pieņemama, vienalga, vai tā ir vērsta tikai pret sūdzībā apstrīdēto lēmumu, pret lēmumu noraidīt sūdzību vai pret abiem šiem lēmumiem kopā, ja vien sūdzība un prasība ir iesniegtas Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētajos termiņos. Taču saskaņā ar procesuālās ekonomijas principu tiesa var nolemt, ka nav konkrēti jālemj par prasījumiem, kas ir vērsti pret lēmumu noraidīt sūdzību, ja tā konstatē, ka tiem nav patstāvīga satura un tie patiesībā atbilst prasījumiem, kas ir vērsti pret lēmumu, par kuru ir tikusi iesniegta sūdzība. Tā tas var būt arī tad, ja Savienības tiesa konstatē, ka lēmums par sūdzības noraidīšanu, tā kā tas var būt arī netiešs, ir tikai sūdzībā apstrīdētā lēmuma apstiprinājums un tādēļ lēmuma noraidīt sūdzību atcelšana neietekmē ieinteresētās personas tiesisko stāvokli citādi kā sūdzībā apstrīdētā lēmuma atcelšana.

Šajā ziņā attiecībā uz lēmumu noraidīt sūdzību, kurā netiek pārskatīta ieinteresētās personas situācija, ņemot vērā jaunus tiesiskos un faktiskos apstākļus, bet tiek apstiprināts apstrīdētais lēmums, ir jāpārbauda sākotnējā nelabvēlīgā tiesību akta tiesiskums, ņemot vērā lēmumā noraidīt sūdzību norādīto pamatojumu, kuram ir jāsakrīt ar šo aktu.

(skat. 30. un 31. punktu)

Atsauces

Tiesa: spriedums Vainker/Parlaments, 293/87, EU:C:1989:8, 7. un 8. punkts.

Vispārējā tiesa: spriedumi Komisija/Birkhoff, T‑377/08 P, EU:T:2009:485, 58. un 59. punkts un tajos minētā judikatūra, un Adjemian u.c./Komisija, T‑325/09 P, EU:T:2011:506, 33. punkts.

2.      Prasības priekšmetam ir jāpastāv jau prasības celšanas stadijā, citādi prasība nav pieņemama, un tam ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, citādi tiesvedība tiek izbeigta pirms sprieduma taisīšanas, un tas nozīmē, ka prasības rezultātam ir jāvar būt labvēlīgam to iesniegušajam lietas dalībniekam.

Kas attiecas uz bijušā pagaidu darbinieka prasību pret Savienības aģentūras lēmumu, viņu pieņemot darbā, piemērot viņam Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. panta pirmajā daļā noteikto medicīnisko atrunu, apstāklis, ka prasītājs tiesvedības laikā ir ticis atlaists, nenozīmē, ka minētā medicīniskā atruna automātiski viņam vairs nav piemērojama. Pat ja prasītāja līguma saistības ar aģentūru pēc uzteikuma laika beigām tik tiešām ir beigušās, tomēr noteiktu laikposmu pēc tam viņam ir tiesības saņemt bezdarbnieka pabalstu un apdrošināšanu Kopējā veselības apdrošināšanas sistēmā, pašam neveicot iemaksas. Medicīniskās atrunas piemērošana minētajā laikposmā nozīmētu, ka viņam tiktu atteikts izmaksāt garantijas invaliditātes vai nāves gadījumā, kuru būtu izraisījušas tās slimības vai invaliditātes sekas, kura pamatoja medicīniskās atrunas piemērošanu. Šis apstāklis tomēr nenozīmē, ka prasībai atcelt tiesību aktu joprojām ir priekšmets pēc datuma, kad ir beigusies prasītāja apdrošināšana Kopējā veselības apdrošināšanas sistēmā.

Turklāt šo secinājumu nevarētu atspēkot ar apstākli, ka minēto darbinieku pēc tam pieņēma darbā cita Eiropas [Savienības] aģentūra, kura viņam arī piemēroja medicīnisko atrunu. Tā kā Civildienesta tiesas spriedumam ir tiesiskas sekas tikai attiecībā uz [konkrētās] lietas dalībniekiem, tad apstrīdētā lēmuma atcelšana nevar nozīmēt, ka ir jāatceļ lēmums attiecīgajam darbiniekam piemērot minētās nodarbināšanas kārtības 100. pantu pēc medicīniskās pārbaudes, kuru cita Savienības iestāde veic pirms pieņemšanas darbā, un šādu atcelšanu var panākt, tikai prasītājam ceļot prasību, kurā tiktu apstrīdēts šis pēdējais lēmums.

(skat. 33., 36.–39. un 44. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: spriedums Mische/Parlaments, F‑93/05, EU:F:2011:168, 27. punkts un tajā minētā judikatūra.