Language of document : ECLI:EU:C:2019:10

ĢENERĀLADVOKĀTA DŽOVANNI PITRUCELLAS
[GIOVANNI PITRUZZELLA]

SECINĀJUMI,

sniegti 2019. gada 10. janvārī (1)

Lieta C631/17

SF

pret

Inspecteur van de Belastingdienst

(Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums – Regula (EK) Nr. 883/2004 – 11. panta 3. punkta e) apakšpunkts – Dalībvalsts pilsonis, kurš strādā par jūrnieku uz kuģa, kas kuģo ar trešās valsts karogu – Darba devējs, kas reģistrēts valstī, kura nav darbinieka dzīvesvietas valsts – Regulas piemērojamība personām – Piemērojamo tiesību aktu noteikšana






1.        Vai Regulas Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (2) 11. panta 3. punkta e) apakšpunkts ir uzskatāms par šajā regulā paredzēto normu, kuras nosaka piemērojamos tiesību aktus (kolīziju normas) sociālā nodrošinājuma jomā, sistēmas noslēguma tiesību normu, kas ir jāpiemēro visos gadījumos, kuri nav tieši paredzēti šajā regulā, vai arī tā piemērošanas joma ir šaurāka, attiecoties tikai uz ekonomiski neaktīvām personām?

2.        Pēc būtības tāds ir jautājums, uz kuru Tiesai ir jāatbild šajā lietā, kuras priekšmets ir lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) iesniegusi saistībā ar strīdu starp, no vienas puses, Latvijas valstspiederīgo, kurš dzīvo Latvijā un neilgu laiku ir bijis nodarbināts Nīderlandē reģistrētā sabiedrībā uz kuģa, kas kuģo ar trešās valsts karogu un attiecīgajā laikposmā atradās ārpus Savienības teritorijas, un, no otras puses, Nīderlandes nodokļu administrāciju, kas prasa samaksāt sociālā nodrošinājuma iemaksas par minēto nodarbinātības laikposmu.

3.        Šī lieta dod Tiesai iespēju pirmo reizi interpretēt Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta e) apakšpunktā ietverto tiesību normu, kas ir jauna tiesību norma, kuras nebija vecajā Regulā Nr. 1408/71 (3). Tiesas spriedumam šajā lietā būs zināma nozīme, nosakot Regulā Nr. 883/2004 paredzēto kolīziju normu sistēmisko izkārtojumu.

I.      Atbilstošās tiesību normas

4.        Regulas Nr. 883/2004 11. pantā, kas ir pirmais II sadaļas pants ar nosaukumu “Vispārīgi noteikumi”, ir paredzēts:

“1.      Personas, uz kurām attiecas šī regula, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.

[..]

3.      Ievērojot 12.–16. pantu:

a)      persona, kas veic darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā kādā dalībvalstī, ir pakļauta minētās dalībvalsts tiesību aktiem;

b)      ierēdnis ir pakļauts tās dalībvalsts tiesību aktiem, kam pakļauta administrācija, kura viņu nodarbina;

c)      persona, kas saņem bezdarbnieka pabalstus atbilstīgi 65. pantam saskaņā ar dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktiem, ir pakļauta minētās dalībvalsts tiesību aktiem;

d)      persona, kas pirmo reizi vai no jauna iesaukta dienēt kādas dalībvalsts bruņotajos spēkos vai civildienestā, ir pakļauta minētās dalībvalsts tiesību aktiem;

e)      katra persona, uz ko neattiecas a)–d) apakšpunkts, ir pakļauta dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktiem, neierobežojot citus šās regulas noteikumus, kas viņai garantē pabalstus, ko nosaka vienas vai vairāku citu dalībvalstu tiesību akti.

4.      Šajā sadaļā darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā, ko parasti veic jūras kuģī, kurš brauc ar dalībvalsts karogu, uzskata par darbību, ko veic minētajā dalībvalstī. Bet persona, kura tiek nodarbināta kuģī, kurš brauc ar kādas dalībvalsts karogu, taču saņem par tādu darbību atalgojumu no uzņēmuma vai personas, kam juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta ir citā dalībvalstī, ir pakļauta otras minētās dalībvalsts tiesību aktiem, ja viņa pastāvīgi dzīvo minētajā valstī. Minēto tiesību aktu vajadzībām uzņēmumu vai personu, kas maksā tādu atalgojumu, uzskata par darba devēju.

[..]”

II.    Fakti, tiesvedība pamatlietā un prejudiciālais jautājums

5.        Laikposmā no 2013. gada 13. augusta līdz 2013. gada 31. decembrim persona SF, Latvijas valstspiederīgā, kas dzīvo Latvijā, bija nodarbināta sabiedrībā Oceanwide Offshore Services B.V. ar juridisko adresi Nīderlandē.

6.        Minētajā laikposmā persona SF veica jūrnieka darbu kā kuģa apkalpes locekle uz kuģa, kas kuģoja ar Bahamu salu karogu un kas attiecīgajā laikposmā atradās Ziemeļjūras kontinentālā šelfa Vācijas daļā.

7.        Saistībā ar personas SF nodarbinātības laikposmu sabiedrībā Oceanwide Offshore Services B.V. Nīderlandes nodokļu administrācija, precīzāk, Inspecteur van de Belastingdienst (Nīderlandes Nodokļu un muitas administrācijas inspektors), izdeva personai SF paziņojumu par nodokļa uzlikšanu, pieprasot samaksāt sociālā nodrošinājuma iemaksas.

8.        Uzskatot, ka Nīderlandes sociālā nodrošinājuma iemaksu sistēma uz viņu nav attiecināma, persona SF pārsūdzēja Nīderlandes nodokļu administrācijas lēmumu Rechtbank ZeelandWestBrabant (Zēlandes‑Rietumbrabantes tiesa, Nīderlande).

9.        Šī tiesa savukārt nolēma uzdot Hoge Raad (Augstākā tiesa) dažus prejudiciālus jautājumus par personas SF gadījumā piemērojamo tiesību aktu noteikšanu saskaņā ar Regulu Nr. 883/2004.

10.      Hoge Raad, iesniedzējtiesa, pieņem, ka gan persona SF, gan tās darba tiesiskās attiecības ietilpst Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas jomā un ka aplūkojamajā laikposmā veikto šīs personas darbu nevar pielīdzināt Eiropas Savienības dalībvalsts teritorijā veiktam darbam.

11.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka, tā kā tādai situācijai kā personas SF situācija nav piemērojama neviena cita Regulas Nr. 883/2004 tiesību norma, šāda veida situācija ietilpst šīs regulas 11. panta 3. punkta e) apakšpunkta piemērošanas jomā un tādējādi šajā lietā piemērojamie tiesību akti ir ieinteresētās personas dzīvesvietas dalībvalsts tiesību akti, proti, Latvijas tiesības.

12.      Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka tajā ir ticis argumentēts, ka personas SF situācijā būtu jāpiemēro Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta a) apakšpunkts, to skatot kopā ar šī panta 4. punktu. Iesniedzējtiesa norāda, ka, ja šāda juridiskā pieeja būtu pareiza, personas SF situācijai piemērojamie tiesību akti būtu darba devēja reģistrācijas valsts tiesību akti, proti, Nīderlandes tiesības.

13.      Šādos apstākļos, šauboties par savas nostājas pareizību, Hoge Raad (Augstākā tiesa) uzdeva Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Kuras dalībvalsts tiesību akti atbilstoši Regulai Nr. 883/2004 ir uzskatāmi par piemērojamiem tiesību aktiem laikā, kad ieinteresētā persona bija nodarbināta pie Nīderlandē reģistrēta darba devēja, šajā lietā, kurā ieinteresētā persona: a) dzīvo Latvijā, b) ir Latvijas valstspiederīgā, c) strādā pie Nīderlandē reģistrēta darba devēja, d) strādā par jūrnieku, e) savu darbu veic uz kuģa, kas kuģo ar Bahamu salu karogu, un f) šo darbu veic ārpus Eiropas Savienības teritorijas?”

III. Tiesvedība Tiesā

14.      Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir saņemts Tiesas kancelejā 2017. gada 9. novembrī. Rakstveida apsvērumus iesniedza persona SF, Grieķijas, Polijas un Nīderlandes valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tiesas sēdē, kas notika 2018. gada 8. novembrī, piedalījās persona SF, Grieķijas un Nīderlandes valdības un Komisija.

IV.    Juridiskais vērtējums

A.      Ievada apsvērumi

15.      Prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesai paskaidrot, kādi tiesību akti saskaņā ar Regulu Nr. 883/2004 ir uzskatāmi par piemērojamajiem tiesību aktiem tādā situācijā kā tās ieinteresētās personas situācija tiesvedībā pamatlietā, kura dzīvo savas izcelsmes dalībvalstī un ir strādājusi pie darba devēja, kas ir reģistrēts citā dalībvalstī, veicot jūrnieka darbu uz kuģa, kas kuģo ar trešās valsts karogu un kas attiecīgajā laikposmā atradās ārpus Savienības teritorijas.

16.      Šajā saistībā pastāv divas pretējas pieejas.

17.      Saskaņā ar pirmo pieeju, kuru atbalsta pati iesniedzējtiesa, Grieķijas un Polijas valdības, kā arī persona SF, tā kā šīs personas situācija nav regulēta nevienā citā Regulas Nr. 883/2004 normā, šai situācijai ir jāpiemēro subsidiāra rakstura tiesību norma, kas ir ietverta Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta e) apakšpunktā. Tādējādi ieinteresētajai personai būtu piemērojami dzīvesvietas dalībvalsts tiesību akti.

18.      Turpretī saskaņā ar otro pieeju, kuru atbalsta Komisija un Nīderlandes valdība, Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta e) apakšpunktā paredzētā tiesību norma esot piemērojama vienīgi ekonomiski neaktīvām personām un tādējādi neesot piemērojama tādas personas kā SF situācijā, kura attiecīgajā laikposmā bija nodarbināta. Tādā situācijā kā personas SF situācija saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 II sadaļas tiesību normām, tās interpretējot atbilstoši Tiesas judikatūrai (4), drīzāk būtu jāpiemēro ieinteresētās personas darba devēja reģistrācijas dalībvalsts tiesību akti.

19.      Lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, Tiesai tātad ir jānosaka Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta e) apakšpunkta piemērošanas joma. Pēc maniem uzskatiem, šajā nolūkā ir jāsāk ar šīs tiesību normas analīzi Regulas Nr. 883/2004 sistēmā, ņemot vērā judikatūras principus, kurus Tiesa izstrādājusi šajā jomā, un pēc tam, pamatojoties uz šo analīzi, definēt tās piemērošanas jomu.

B.      11. panta 3. punkta e) apakšpunkta tiesību norma Regulas Nr. 883/2004 sistēmā

20.      Tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka Regulas Nr. 883/2004, ar kuru tika modernizēti un vienkāršoti Regulā Nr. 1408/71 paredzētie noteikumi, saglabājot to pašu mērķi, mērķis ir koordinēt dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmas, lai garantētu personu brīvas pārvietošanās tiesību pilnvērtīgu izmantošanu (5).

21.      Ar šo regulu nav izveidota kopēja sociālā nodrošinājuma sistēma, bet gan tiek ļauts pastāvēt dažādām valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām (6), nosakot virkni vispārīgu principu, kas ir jāievēro visu dalībvalstu tiesību aktos sociālā nodrošinājuma jomā un kas kopā ar minētajā regulā ietverto kolīziju normu sistēmu nodrošina, ka personām, kuras īsteno savas tiesības pārvietoties un uzturēties Savienībā, netiek nodarīts kaitējums, piemērojot dažādas valsts sistēmas tāpēc, ka tās ir izmantojušas minēto brīvību (7).

22.      Šādā kontekstā Regulas Nr. 883/2004 II sadaļā ir iekļautas kolīziju normas, kas ļauj noteikt piemērojamos tiesību aktus personām, kuras ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā. Kolīdz persona ietilpst Regulas Nr. 883/2004 piemērojamības personām jomā, kā tā definēta tās 2. pantā, principā kļūst piemērojams šīs regulas 11. panta 1. punktā ietvertais noteikums par tikai vienas dalībvalsts tiesību aktu piemērošanu un piemērojamie valsts tiesību akti ir tie, kas noteikti atbilstoši šīs regulas II sadaļas noteikumiem (8).

23.      Tiesa ir vairākkārt paskaidrojusi, ka šīs sadaļas noteikumi veido pilnīgu un vienotu kolīziju normu sistēmu un ka šo normu mērķis ir ne tikai izvairīties no vienlaicīgas vairāku valstu tiesību aktu piemērošanas, bet arī novērst to, ka subjektiem, kuri ietilpst Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas jomā, tiktu liegta aizsardzība sociālā nodrošinājuma jomā tādēļ, ka nav tiesību aktu, kuri būtu tām piemērojami (9).

24.      Regulas Nr. 883/2004 11. pants veido šīs regulas II sadaļas “stūrakmeni” un ļauj noteikt piemērojamos valsts tiesību aktus jebkurai personai, uz ko attiecas šīs regulas piemērošanas joma (10).

25.      Attiecībā konkrēti uz šī 11. panta 3. punkta e) apakšpunkta tiesību normu Tiesai jau ir bijusi iespēja atzīt, ka šajā tiesību normā ir ietverta kolīziju norma, kuras mērķis ir noteikt valsts tiesību aktus, kas ir piemērojami Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punktā uzskaitīto sociālā nodrošinājuma pabalstu maksāšanas gadījumā, uz kuru saņemšanu var pretendēt personas, kas nav norādītas minētās regulas 11. panta 3. punkta a)–d) apakšpunktā, proti, it īpaši ekonomiski neaktīvas personas (11).

26.      Turklāt Tiesai jau ir bijusi iespēja noteikt Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta e) apakšpunkta konkrētos mērķus, kas ir tieši tie, kuri ir minēti iepriekš 23. punktā. Faktiski Tiesa jau ir paskaidrojusi, ka šīs tiesību normas mērķis ir ne tikai izvairīties no dažādu valstu tiesību aktu vienlaicīgas piemērošanas konkrētajai situācijai un no tā izrietošajiem sarežģījumiem, bet arī nepieļaut to, ka personām, kurām ir piemērojama Regula Nr. 883/2004, tiktu liegta aizsardzība sociālā nodrošinājuma jomā tādēļ, ka nav tiesību aktu, kuri būtu tām piemērojami (12). Savukārt šīs tiesību normas mērķis nav noteikt, kādiem materiāltiesiskiem nosacījumiem ir pakārtota tiesību uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem esamība, jo paredzēt šos nosacījumus principā ir katras dalībvalsts tiesību aktu ziņā (13).

27.      Attiecībā uz Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta e) apakšpunktu turklāt ir jāatzīmē, kā norādījusi arī iesniedzējtiesa un dažas valdības, kas iesniegušas apsvērumus Tiesā, ka šī tiesību norma ir tieši šīs regulas jaunievedums. Faktiski iepriekšējā Regulā Nr. 1408/71 nebija nekādas līdzīgas tiesību normas.

28.      Regulā Nr. 1408/71 bija ietverta tikai viena daļēji subsidiāra rakstura tiesību norma, kas, kā norādījusi Komisija, tika iekļauta (14) pēc Tiesas 1986. gada 12. jūnija sprieduma Ten Holder (302/84, EU:C:1986:242) pasludināšanas. Minētā tiesību norma tomēr ļāva noteikt tikai tiesību aktus, kas ir piemērojami personām, uz kurām vairs nav attiecināmi kādas dalībvalsts tiesību akti, bet kurām nav kļuvuši piemērojami arī citas dalībvalsts tiesību akti (15).

29.      Lai arī Regulas Nr. 1407/71 II sadaļā ir ietverta pilnīga un vienota kolīziju normu sistēma, kā to ir atzinusi Tiesa (16), tomēr šīs regulas sistēmā nebija tiešas vispārpiemērojamas normas, kas noslēdza minēto sistēmu un kas ļautu noteikt piemērojamos tiesību aktus visos gadījumos, kuri nav tieši paredzēti šīs II sadaļas tiesību normās.

30.      Faktiski šādā kontekstā Tiesai ir nācies vairākkārt iejaukties, lai aizpildītu sistēmas lakūnas un, izmantojot paplašinātu interpretāciju vai vispārīgu atsauci uz Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas tiesību normām, noteiktu piemērojamos tiesību aktus īpašos gadījumos, kuri nebija tieši regulēti minētās regulas II sadaļas kolīziju normās (17).

C.      Par Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta e) apakšpunkta piemērošanas jomu

31.      Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta e) apakšpunktā ietvertā tiesību norma ir jāinterpretē, ņemot vērā iepriekšējos punktos paustos apsvērumus, lai noteiktu tās piemērošanas jomu un, konkrētāk, lai pārbaudītu, vai, kā to apgalvo Komisija un Nīderlandes valdība, minētā tiesību norma ir piemērojama vienīgi ekonomiski neaktīvām personām.

32.      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (18).

33.      Attiecībā, pirmkārt, uz Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta e) apakšpunktā ietvertās tiesību normas formulējumu ir jānorāda, ka minētā tiesību norma ir izstrādāta ļoti vispārīgos terminos. Tā ir piemērojama “katra[i] persona[i], uz ko neattiecas a)–d) apakšpunkts”, neskarot, no vienas puses, “12.–16. pantu” un, no otras puses, “citus šās regulas noteikumus, kas [..] garantē [šai personai] pabalstus, ko nosaka vienas vai vairāku citu dalībvalstu tiesību akti”.

34.      Tiesību normas gramatiskā analīze rāda ne tikai to, ka tā ir izstrādāta vispārīgos terminos, izmantojot izteicienu “katra persona”, bet arī to, ka tai ir pievienotas divas “atrunas”, kas tāpat ir vispārpiemērojamas: pirmā attiecas uz visām Regulas Nr. 883/2004 II sadaļas tiesību normām, proti, visām kolīziju normām, kas ļauj noteikt piemērojamos tiesību aktus personām, kuras ietilpst minētās regulas piemērošanas jomā; otrā turpretī atsaucas uz jebkuru citu šīs regulas tiesību normu.

35.      Tādas redakcijas izvēle, manuprāt, liecina par labu interpretācijai, kas piešķir šai tiesību normai sistēmu noslēdzošās kolīziju normas raksturu, kuras mērķis ir iekļaut tās piemērošanas jomā ikvienu gadījumu, kad Regulā Nr. 883/2004 tieši nav paredzēti tiesību akti, kas ir piemērojami ieinteresētās personas situācijai.

36.      Tiesību normas gramatiskā analīze turpretī neuzrāda nevienu elementu, kas varētu pamatot tās piemērošanas jomas ierobežošanu tikai ar ekonomiski neaktīvām personām. Faktiski no šīs tiesību normas teksta nekādi neizriet, ka tā būtu piemērojama vienīgi dažām īpašām personu kategorijām.

37.      Attiecībā, otrkārt, uz kontekstu, kurā ietilpst aplūkojamā tiesību norma, vispirms ir jānorāda, ka neviena cita Regulas Nr. 883/2004 tiesību norma un neviens tās preambulas apsvērums nesniedz elementus, kuri atbalstītu tēzi, ka šīs tiesību normas piemērošanas joma būtu ierobežota vienīgi ar ekonomiski neaktīvām personām.

38.      Lai pamatotu šo tēzi, Komisija savos rakstveida apsvērumos diezgan neskaidrā veidā atsaucas uz Regulas Nr. 883/2004 2. pantu. Šajā pantā ir noteikta šīs regulas piemērojamība personām. Tomēr nav skaidrs – un Komisija nedz savos rakstveida apsvērumos, nedz tiesas sēdē nespēja paskaidrot –, kā minētais pants varētu pamatot šīs regulas 11. panta 3. punkta e) apakšpunkta piemērošanas jomas ierobežošanu vienīgi ar ekonomiski neaktīvām personām.

39.      Iesniedzējtiesa apgalvo, ka tajā ir ticis norādīts uz Regulas Nr. 883/2004 42. apsvērumu, lai pamatotu tēzi par šīs regulas 11. panta 3. punkta e) apakšpunkta piemērošanas jomas ierobežošanu vienīgi ar ekonomiski neaktīvām personām. No šī apsvēruma teksta (19) – kas turklāt attiecas uz Dānijas Karalistes īpašo situāciju – noteikti izriet, ka Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas joma ir tikusi paplašināta, attiecinot to arī uz jaunu ekonomiski neaktīvo personu kategoriju. Tomēr nav redzams, kā minētās paplašināšanas skaidrā atzīšana šajā apsvērumā pati par sevi varētu pamatot Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta e) apakšpunktā ietvertās tiesību normas darbības jomas ierobežošanu vienīgi ar šo personu kategoriju.

40.      Manuprāt, neviens cits elements šī 11. panta struktūrā neatbalsta tēzi par aplūkojamās tiesību normas piemērošanas jomas ierobežošanu. Apstāklis, ka šī panta 4. punktā ir paredzēts īpašs gadījums, kas atšķiras no šī panta 3. punkta a)–d) apakšpunktā paredzētajiem gadījumiem, manuprāt, nekādā veidā nespēj atbalstīt tēzi par aplūkojamās tiesību normas piemērošanas jomas ierobežošanu vienīgi ar ekonomiski neaktīvām personām. Šis īpašais gadījums ietilpst “atrunās”, kas ir minētas iepriekš 34. punktā.

41.      Turpretī no sistēmiskā viedokļa šo divu “atrunu”, kas aptver jebkuru citu Regulas Nr. 883/2004 tiesību normu, esamība, manuprāt, ir spēcīgs arguments, kas atbalsta tēzi par Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta e) apakšpunkta sistēmu noslēdzošās normas raksturu.

42.      No sistēmiskā viedokļa šo tēzi apstiprina arī fakts, ka 11. panta, kurā ir iekļauta attiecīgā tiesību norma, nosaukums ir “Vispārīgi noteikumi”, un tas ir pirmais Regulas Nr. 883/2004 II sadaļas pants, kas skaidri norāda, ka tajā ietvertajām tiesību normām ir vispārēja piemērojamība.

43.      Attiecībā, treškārt, uz attiecīgās tiesību normas mērķiem tos, kā ir atgādināts iepriekš 26. punktā, Tiesa jau ir skaidri identificējusi.

44.      Šajā saistībā uzskatu, ka Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta e) apakšpunktā ietvertās tiesību normas interpretācija tādā nozīmē, ka tā ir vispārēja un subsidiāra rakstura tiesību norma sistēmas noslēgumā, kas garantē piemērojamo tiesību aktu noteikšanu visos gadījumos, kuri nav tieši paredzēti šajā regulā, ir vispiemērotākā, lai garantētu gan attiecīgās tiesību normas, gan regulas mērķu sasniegšanu, proti, lai izvairītos no dažādu valstu tiesību aktu vienlaicīgas piemērošanas konkrētajai situācijai un nepieļautu to, ka personām, kurām ir piemērojama Regula Nr. 883/2004, tiktu liegta aizsardzība sociālā nodrošinājuma jomā tādēļ, ka nav tiesību aktu, kuri būtu tām piemērojami.

45.      Šaura interpretācija, kas ierobežo attiecīgās tiesību normas piemērošanas jomu vienīgi ar ekonomiski neaktīvām personām, faktiski radītu nepilnību turpmākas esamības risku arī regulējumā, kas paredzēts kolīziju normu sistēmā, kura ir izveidota ar Regulu Nr. 883/2004, no kā izrietētu juridiskās nenoteiktības situācijas, kuras, tāpat kā iepriekšējās Regulas Nr. 1408/71 spēkā esamības laikā, Tiesai būtu jāatrisina ex post.

46.      Saistībā ar attiecīgās tiesību normas mērķiem jānorāda arī, ka tiesas sēdē izvirzītais Komisijas arguments, ka no priekšlikuma regulai, ko tā iesniedza 1998. gadā (20) – uz kuru pamatojoties vēlāk tika pieņemta Regula Nr. 883/2004 –, izrietot, ka likumdevēja nolūks esot bijis ierobežot tiesību normas piemērošanas jomu ar ekonomiski neaktīvām personām, nerod apstiprinājumu šī priekšlikuma tekstā.

47.      Faktiski no paskaidrojuma raksta par priekšlikuma 8. pantu, kas vēlāk, galīgajā redakcijā, kļuva par regulas 11. pantu, nekādi neizriet, ka likumdevēja nolūks saistībā ar attiecīgo tiesību normu (kas regulas galīgajā redakcijā būtībā palika nemainīga) būtu bijis ierobežot tās piemērošanas jomu vienīgi ar ekonomiski neaktīvām personām (21).

48.      Nobeigumā, manuprāt, no visiem iepriekš paustajiem apsvērumiem ir jāsecina, ka Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta e) apakšpunktā ietvertā tiesību norma ir jāinterpretē plaši, ņemot vērā regulas un pašas šīs tiesību normas mērķus, kurus ir identificējusi Tiesa. Tādējādi, pēc maniem uzskatiem, šī tiesību norma kā norma, kas noslēdz regulas izveidoto kolīziju normu sistēmu, ir piemērojama katrai personai, kas neietilpst šī panta 3. punkta a)–d) apakšpunktā minētajās kategorijās vai attiecībā uz kuru neviena cita regulas tiesību norma nenosaka piemērojamos tiesību aktus jebkāda iemesla dēļ, un tātad ne tikai tādēļ, ka šī persona nav ekonomiski aktīva.

49.      Šajā ziņā jānorāda arī, ka iepriekšējā punktā ierosinātā Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta e) apakšpunkta interpretācija plašā nozīmē atbilst interpretācijai, kuru Tiesa ir izmantojusi attiecībā uz tiesību normu, kuru aizstāja minētā tiesību norma, proti, Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta f) apakšpunktu. Faktiski savā judikatūrā par šo pēdējo minēto tiesību normu Tiesa, pamatojoties uz tās redakciju vispārīgos terminos, izmantoja plašu interpretāciju, saskaņā ar kuru tā aptvēra “katru gadījumu”, kurā vienas dalībvalsts tiesību akti pārtrauc būt piemērojami kādai personai “jebkāda iemesla dēļ” (22). Ņemot vērā iepriekš minēto, attiecīgās tiesību normas interpretāciju, ko esmu ierosinājis iepriekš 48. punktā, manā ieskatā, nevar atspēkot ar pārējiem argumentiem, kurus tiesas sēdē izvirzījusi Komisija un Nīderlandes valdība.

50.      Pirmkārt, attiecībā uz Komisijas atsaucēm, no vienas puses, uz Praktiskajām pamatnostādnēm par piemērojamiem tiesību aktiem Eiropas Savienībā (ES), Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) un Šveicē (23), kuras izstrādāja un apstiprināja Administratīvā komisija sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinācijai, un, no otras puses, Eiropas Komisijas Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāta dokumentu ar nosaukumu “Notes explicatives sur la modernisation de la coordination en matière de securité sociale” [Paskaidrojumi par koordinācijas modernizāciju sociālās nodrošināšanas jomā] (24), ir jānorāda, ka, lai arī minētie dokumenti ir Regulas Nr. 883/2004 interpretācijas instrumenti, tiem nav saistoša spēka un tātad tie nekādā veidā nav saistoši Tiesai vai valstu tiesām, interpretējot minēto regulu (25).

51.      Otrkārt, runājot par lietas dalībnieku, kas iesnieguši apsvērumus Tiesā, dažādajām atsaucēm uz Tiesas judikatūru, vispirms ir jānorāda, ka 2016. gada 14. jūnija sprieduma Komisija/Apvienotā Karaliste (C‑308/14, EU:C:2016:436) 63. punkts, uz kuru atsaucas Nīderlandes valdība, lai pamatotu tās tēzi, un kas ir minēts iepriekš 25. punktā, drīzāk apstiprina attiecīgās tiesību normas interpretāciju tādā nozīmē, ka tā nav piemērojama vienīgi ekonomiski neaktīvām personām. Faktiski minētajā punktā Tiesa pirms atsauces uz šo personu kategoriju izmantoja vārdus “it īpaši” (26), kas norāda uz nolūku neierobežot attiecīgās tiesību normas piemērošanu vienīgi ar šo personu kategoriju.

52.      Saistībā ar minētajiem spriedumiem Aldewereld un Kik, lai arī tie noteikti sniedz noderīgas interpretācijas norādes, ir jākonstatē, ka Tiesa tos ir pasludinājusi pirms Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta e) apakšpunktā ietvertās tiesību normas stāšanās spēkā un tātad atšķirīgā juridiskajā kontekstā, kad nebija sistēmu noslēdzošas tiesību normas. Līdz ar to risinājumi, kurus Tiesa izraudzījās šajā atšķirīgajā kontekstā, nav izmantojami jaunajā Regulas Nr. 883/2004 kontekstā, kurā Tiesai vairs nav vajadzības izmantot interpretatīvus risinājumus, lai novērstu nepilnības tiesiskajā regulējumā.

53.      Treškārt, attiecībā uz tiesas sēdē izvirzīto Komisijas argumentu par hierarhijas esamību Regulas Nr. 883/2004 sistēmā starp lex loci labori un lex domicilii uzskatu, ka tādas hierarhijas pastāvēšana kritērijos pati par sevi nespēj pamatot regulas tiesību normas piemērošanas jomas ierobežošanu, kas tajā nav tieši paredzēta.

54.      Ceturtkārt, uzskatu, ka ar vienlīdzīgas attieksmes principu saistītās prasības, uz kurām atsaucas Komisija un Nīderlandes valdība, pieļauj manis ieteikto Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta e) apakšpunkta interpretāciju. Faktiski, kā tas izriet no šīs regulas 5., 8. un 17. apsvēruma, minētā principa mērķis šīs regulas sistēmā ir garantēt vienlīdzīgu attieksmi pret visām personām, kuras ir nodarbinātas Savienībā kādas dalībvalsts teritorijā un kurām tādējādi ir piemērojama Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta a) apakšpunktā ietvertā tiesību norma.

55.      Tomēr gadījumā, ja ieinteresētā persona neveic darbu dalībvalsts teritorijā un tātad darba saikne ar Savienības teritoriju ir vājāka, nekādā ziņā nav acīmredzami, ka ar vienlīdzīgas attieksmes principu saistītās prasības, kuras savukārt ir saistītas ar vispārīgāku Regulas Nr. 883/2004 mērķi atvieglot personu brīvu pārvietošanos (27), tiek efektīvāk nodrošinātas, izmantojot saiknes ar darba devēja reģistrācijas vietu kritēriju, nevis ieinteresētās personas dzīvesvietas kritēriju. Kā uzsvērušas Grieķijas un Polijas valdības, tam par skaidru piemēru ir uzskatāms tādu jūrnieku gadījums kā ieinteresētās personas gadījums pamatlietā, kuru darbu raksturo liela starptautiska mobilitāte un uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi, kas bieži vien ir īslaicīgi un noslēgti no attāluma.

56.      Visbeidzot, piektkārt, pēc maniem uzskatiem, Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta e) apakšpunktā ietvertās tiesību normas interpretāciju, ko ierosināju iepriekš 48. punktā, neatspēko tiesas sēdē minētais iespējamais risks, ka ieinteresētās personas dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktos nav paredzētas tiesību normas, kas paredz tās piesaisti šīs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai, un ka tādējādi ieinteresētā persona varētu palikt neaizsargāta.

57.      Šajā saistībā jānorāda, ka no Tiesas judikatūras, kas minēta iepriekš 20. un turpmākajos punktos, izriet, ka, protams, Regulas Nr. 883/2004 II sadaļā ietverto tiesību normu vienīgais mērķis ir noteikt tos valsts tiesību aktus, kas ir piemērojami šīs regulas piemērošanas jomā ietilpstošajām personām, un šo normu mērķis nav noteikt nosacījumus, kādos pastāv tiesības vai pienākums iesaistīties sociālā nodrošinājuma sistēmā vai kādā šādas sistēmas daļā, jo šie nosacījumi ir jānosaka katras dalībvalsts tiesību aktos (28).

58.      Tomēr Tiesa ir arī paskaidrojusi, ka minētajā II sadaļā izveidotās kolīziju normu sistēmas pilnīgais raksturs liedz dalībvalsts likumdevējiem tiesības pēc sava prāta noteikt valsts tiesību aktu piemērošanas apjomu un nosacījumus attiecībā uz personām, kuras tiem pakļautas, un teritoriju, kurā šo valsts tiesību aktu normas ir piemērojamas un uz kuru tās ir attiecināmas (29).

59.      Faktiski paredzot nosacījumus, kuros pastāv tiesības iesaistīties sociālā nodrošinājuma sistēmā, dalībvalstīm ir jāievēro spēkā esošās Savienības tiesību normas. Konkrēti, Regulā Nr. 883/2004 paredzētās kolīziju normas dalībvalstīm ir saistošas un tāpēc tās nevar noteikt, ciktāl ir piemērojami to tiesību akti vai citas dalībvalsts tiesību akti (30).

60.      No tā jāsecina, ka, ņemot vērā minētās II sadaļas tiesību normu mērķi, kas, kā atgādināts iepriekš 23. un 26. punktā, ir it īpaši novērst to, ka personām, kuras ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā, tiktu liegta aizsardzība sociālā nodrošinājuma jomā, jo nav tiesību aktu, kuri būtu tām piemērojami, nosacījumi, kuros pastāv tiesības iesaistīties sociālā nodrošinājuma sistēmā, nevar radīt tādas sekas, ka no attiecīgo tiesību aktu piemērošanas jomas tiek izslēgtas personas, kurām šie tiesību akti ir piemērojami, pamatojoties uz Regulu Nr. 883/2004 (31).

D.      Par prejudiciālo jautājumu

61.      Uz iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu, pēc maniem uzskatiem, ir jāatbild, ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus un Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta e) apakšpunkta interpretāciju, ko ierosināju iepriekš 48. punktā.

62.      Šajā ziņā uzskatu par lietderīgu vispirms apstiprināt, ka trīs nosacījumi, ar kuriem iesniedzējtiesa ir pamatojusi savu jautājumu Tiesai, šķiet pareizi (32).

63.      Faktiski, pirmkārt, persona SF neapšaubāmi ietilpst Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas jomā saskaņā ar tās 2. pantu. Faktiski persona SF ir Latvijas valstspiederīgā, kas dzīvo Latvijā, un nav strīda par to, ka attiecīgajā laikposmā tai bija piemērojami kādas dalībvalsts tiesību akti, proti, Latvijas vai Nīderlandes tiesību akti (33).

64.      Otrkārt, Tiesai jau ir bijusi iespēja konstatēt, ka darbs, kas veikts uz kuģa, kurš kuģo ar trešās valsts karogu un atrodas starptautiskajos ūdeņos virs dalībvalstij pieguļoša kontinentālā šelfa daļas, nav pielīdzināms dalībvalsts teritorijā veiktam darbam (34).

65.      Treškārt, tāpat nav šaubu, ka personas SF darba attiecībām ir pietiekami cieša saikne ar Savienības teritoriju. Faktiski no Tiesas judikatūras izriet, ka šāda saikne pastāv, ja Savienības pilsoni, kas dzīvo dalībvalstī, darbā ir pieņēmis citā dalībvalstī reģistrēts uzņēmums, kura labā viņš veic savu darbu (35).

66.      Šādā kontekstā norādu, ka gan iesniedzējtiesa, gan lietas dalībnieki, kas iesnieguši apsvērumus Tiesā, pamatoti piekrīt, ka ieinteresētās personas situācijai pamatlietā nav piemērojama neviena cita Regulas Nr. 883/2004 norma kā vien 11. panta 3. punkta e) apakšpunkts.

67.      Faktiski, pirmkārt, tā kā jūrnieka darbs netika veikts dalībvalsts teritorijā, šai situācijai nav piemērojama neviena no šī paša panta 3. punkta a)–d) apakšpunktā ietvertajām tiesību normām, un it īpaši nav piemērojams a) apakšpunkts.

68.      Otrkārt, 11. panta 4. punktā ietvertā tiesību norma nav piemērojama, jo tā ir piemērojama vienīgi darbiem, kas ir veikti uz kuģiem, kuri kuģo ar kādas dalībvalsts karogu, tomēr šajā gadījumā darbs tika veikts uz kuģa, kas kuģo ar trešās valsts karogu.

69.      Treškārt, šādai situācijai nav piemērojama arī neviena cita Regulas Nr. 883/2004 II sadaļā ietverta tiesību norma, jo tās ir piemērojamas situācijām, kas atšķiras no situācijas pamatlietā (36), kā arī nav piemērojama neviena cita šīs regulas tiesību norma.

70.      Šādos apstākļos, ņemot vērā attiecīgās tiesību normas interpretāciju, kas ir sniegta iepriekš 48. punktā, uzskatu, ka tādai situācijai kā personas SF situācija ir piemērojama Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta e) apakšpunktā ietvertā tiesību norma un ka tādējādi personai, kas atrodas šādā situācijā, ir piemērojami dzīvesvietas valsts tiesību akti.

V.      Secinājumi

71.      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Regulas Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 11. panta 3. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts valstspiederīgajam, kurš dzīvo savas izcelsmes dalībvalstī un ir bijis nodarbināts pie citā dalībvalstī reģistrēta darba devēja, strādājot par jūrnieku uz kuģa, kas kuģo ar trešās valsts karogu un kas attiecīgajā laikposmā atradās ārpus Savienības teritorijas, attiecībā uz minēto laikposmu ir piemērojami tā dzīvesvietas dalībvalsts tiesību akti.


1      Oriģinālvaloda – itāļu.


2      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 883/2004”).


3      Padomes Regula (EEK) Nr. 1408/71 (1971. gada 14. jūnijs) par sociālā nodrošinājuma shēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenes locekļiem, kas pārvietojas Kopienā (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”). Šī regula ir atcelta ar Regulu Nr. 883/2004 no 2010. gada 1. maija.


4      It īpaši ir minēti spriedumi, 1994. gada 29. jūnijs, Aldewereld (C‑60/93, EU:C:1994:271), un 2015. gada 19. marts, Kik (C‑266/13, EU:C:2015:188).


5      Skat. Regulas Nr. 883/2004 1., 3., 4. un 45. apsvērumu. Skat. arī spriedumus, 2016. gada 14. jūnijs, Komisija/Apvienotā Karaliste (C‑308/14, EU:C:2016:436, 67. punkts), un 2018. gada 21. marts, Klein Schiphorst (C‑551/16, EU:C:2018:200, 31. punkts).


6      Spriedumi, 2016. gada 14. jūnijs, Komisija/Apvienotā Karaliste (C‑308/14, EU:C:2016:436, 67. punkts), un 2018. gada 21. marts, Klein Schiphorst (C‑551/16, EU:C:2018:200, 44. punkts).


7      Skat. ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [P. Cruz Villalón] secinājumus lietā Komisija/Apvienotā Karaliste (C‑308/14, EU:C:2015:666, 49. punkts).


8      Spriedums, 2018. gada 25. oktobris, Walltopia (C‑451/17, EU:C:2018:861, 42. punkts).


9      Skat. 2018. gada 25. oktobra spriedumu Walltopia (C‑451/17, EU:C:2018:861, 41. punkts) un 6. zemsvītras piezīmi ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] secinājumos lietā Bogatu (C‑322/17, EU:C:2018:818) ar atsaucēm uz judikatūru par Regulu Nr. 1408/71, kuras sistēma bija identiska Regulas Nr. 883/2004 sistēmai. Skat. it īpaši spriedumus, 1986. gada 12. jūnijs, Ten Holder (302/84, EU:C:1986:242, 21. punkts), 1998. gada 11. jūnijs, Kuusijärvi (C‑275/96, EU:C:1998:279, 28. punkts); 2017. gada 13. septembris, X (C‑570/15, EU:C:2017:674, 14. punkts), un 2018. gada 6. februāris, Altun u.c. (C‑359/16, EU:C:2018:63, 29. punkts).


10      Ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumi lietā Bogatu (C‑322/17, EU:C:2018:818, 34. punkts).


11      Spriedums, 2016. gada 14. jūnijs, Komisija/Apvienotā Karaliste (C‑308/14, EU:C:2016:436, 63. punkts). Mans izcēlums.


12      Turpat, 64. punkts un tajā minētā judikatūra.


13      Turpat, 65. punkts un tajā minētā judikatūra.


14      Skat. Regulu Nr. 2195/91, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenes locekļiem, kas pārvietojas Kopienā, un Regulu (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka izpildes kārtību Regulai (EEK) Nr. 1408/71 (OV 1991, L 206, 2. lpp.), it īpaši šīs regulas trešo apsvērumu un 1. panta 2. punktu.


15      Šajā ziņā skat. spriedumu, 1998. gada 11. jūnijs, Kuusijärvi, 40. punkts (C‑275/96, EU:C:1998:279).


16      Skat. iepriekš 9. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.


17      Skat. spriedumus, 1983. gada 12. janvāris, Coppola (150/82, EU:C:1983:4, 11. punkts), 1986. gada 12. jūnijs, Ten Holder (302/84, EU:C:1986:242, 13. un 14. punkts), 1994. gada 29. jūnijs, Aldewereld (C‑60/93, EU:C:1994:271, 11. punkts), un 11. punktu ģenerāladvokāta K. O. Lenca [C. O. Lenz] secinājumos tajā pašā lietā Aldewereld (C-60/93, EU:C:1994:56), kā arī spriedumu, 2015. gada 19. marts, Kik (C‑266/13, EU:C:2015:188, 48. un 49. punkts).


18      Skat. tostarp spriedumu, 2018. gada 21. marts, Klein Schiphorst (C‑551/16, EU:C:2018:200, 34. punkts).


19      Saskaņā ar šo apsvērumu: “Ievērojot proporcionalitātes principu, saskaņā ar priekšnoteikumu šās regulas darbības jomas attiecināšanai uz visiem Eiropas Savienības pilsoņiem, lai rastu risinājumu, kur būtu ņemti vērā visi ierobežojumi, kas saistīti ar to sistēmu īpatnībām, kam par pamatu ir dzīvesvieta, sakarā ar Dānijas sistēmas īpatnībām, ņemot vērā to, ka saskaņā ar spēkā esošajiem Dānijas tiesību aktiem (Pensiju likumu) minētās pensijas var eksportēt pēc 10 gadu nodzīvošanas, par lietderīgu uzskatāms īpašs izņēmums, kas noteikts XI pielikumā pie ieraksta “Dānija” un attiecas tikai uz sociālās pensijas tiesībām vienīgi jaunajai ekonomiski neaktīvo personu kategorijai, uz kuru ir attiecināta šī regula”.


20      Komisijas 1998. gada 21. decembra priekšlikums Padomes regulai (EK) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (COM(1998) 779, galīgā redakcija).


21      Skat. iepriekšējā zemsvītras piezīmē minētā priekšlikuma paskaidrojuma raksta 7. lpp.


22      Sīkāk skat. spriedumu, 1998. gada 11. jūnijs, Kuusijärvi (C‑275/96, EU:C:1998:279, 40. punkts).


23      Skat. ec.europa.eu/social/BlobServlet?docId=11366&langId=it [dokuments nav pieejams latviešu valodā].


24      Dokuments ir pieejams tikai franču, angļu un vācu valodā. https://ec.europa.eu/social/BlobServlet?docId=6481&langId=fr


25      Šajā nozīmē skat. 12. zemsvītras piezīmi ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumos lietā Bogatu (C‑322/17, EU:C:2018:818).


26      “Notamment” franču valodā, “in particular” angļu valodā, “insbesondere” vācu valodā.


27      Skat. 20. punktu iepriekš.


28      Skat. tostarp judikatūru, kas ir minēta 21. un 26. punktā, kā arī 2018. gada 25. oktobra spriedumu Walltopia (C‑451/17, EU:C:2018:861, 47. punkts).


29      Spriedums, 2016. gada 26. oktobris, Hoogstad (C‑269/15, EU:C:2016:802, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).


30      Skat. spriedumu, 2018. gada 25. oktobris, Walltopia (C‑451/17, EU:C:2018:861, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).


31      Skat. spriedumu, 2018. gada 25. oktobris, Walltopia (C‑451/17, EU:C:2018:861, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).


32      Skat. iepriekš 10. punktu.


33      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 19. marts, Kik (C‑266/13, EU:C:2015:188, 38. un 39. punkts).


34      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 19. marts, Kik (C‑266/13, EU:C:2015:188, 40. punkts). Tomēr, kā to pareizi norāda Grieķijas valdība, gadījumā, ja darbs, kuru ieinteresētā persona veica uz kuģa, būtu saistīts ar dalībvalstij pieguļoša kontinentālā šelfa daļas resursu izpēti un/vai izmantošanu, kas ir jākonstatē iesniedzējtiesai, analīze varētu būt atšķirīga. Skat. spriedumu, 2012. gada 17. janvāris, Salemink (C‑347/10, EU:C:2012:17, 35. un turpmākie punkti, un iepriekš minētā sprieduma Kik 41. punkta pēdējais teikums).


35      Skat. spriedumus, 1994. gada 29. jūnijs, Aldewereld (C‑60/93, EU:C:1994:271, 14. punkts), 2013. gada 28. februāris, Petersen un Petersen (C‑544/11, EU:C:2013:124, 42. punkts), un 2015. gada 19. marts, Kik (C‑266/13, EU:C:2015:188, 43. punkts).


36      Faktiski šajās tiesību normās ir paredzēti īpaši noteikumi, kas ir piemērojami norīkotām personām (12. pants), personām, kas strādā divās vai vairāk dalībvalstīs (13. pants), personām, kuras izvēlējušās brīvprātīgo apdrošināšanu vai fakultatīvi turpināmo apdrošināšanu (14. pants), Eiropas Kopienu palīgdarbiniekiem (15. pants), kā arī izņēmumi no 11.–15. panta (16. pants).