EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS
(otrā palāta)

2014. gada 16. oktobrī

Lieta F‑69/10 DEP

Luigi Marcuccio

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumu noteikšana – Reglamenta 92. pants – Iestādes pārstāvība ar advokātu – Advokāta honorāri – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Prasība samaksāt nokavējuma procentus

Priekšmets      Prasība par tiesāšanās izdevumu apmēra noteikšanu, ko Komisija ir cēlusi atbilstoši tajā laikā spēkā esošā Reglamenta (turpmāk tekstā – “agrākais Reglaments”) 92. panta 1. punktam pēc rīkojuma lietā Marcuccio/Komisija (F‑69/10, EU:F:2011:128) pieņemšanas

Nolēmums      Tiesāšanās izdevumu, kas L. Marcuccio ir jāatmaksā Eiropas Komisijai kā atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi lietā F‑69/10 Marcuccio/Komisija, kopējā summa tiek noteikta EUR 1250 apmērā. 1. punktā minētajai summai tiks pieskaitīti nokavējuma procenti no šī rīkojuma izsniegšanas dienas līdz šīs summas faktiskās samaksas dienai, kuri tiks maksāti atbilstoši procentu likmei, ko Eiropas Centrālā banka piemēro savām galvenajām refinansēšanas operācijām, kas ir spēkā tā mēneša pirmajā kalendārajā dienā, kurā ir maksājuma datums, pieskaitot šai likmei trīsarpus procentu punktus

Kopsavilkums

1.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Apmēra noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Lietas dalībniekiem radušies nepieciešamie izdevumi – Honorārs, ko iestāde samaksā savam advokātam – Ietveršana – Tiesāšanās izdevumu noteikšanai vērā ņemami fakti

(Tiesas statūtu 19. panta pirmā daļa un I pielikuma 7. panta 1. punkts)

2.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Apmēra noteikšana – Nokavējuma procenti

(Civildienesta tiesas Reglamenta 96.–98. pants un 106. pants)

1.      Kā izriet no Tiesas statūtu 19. panta pirmās daļas, kas piemērojama Civildienesta tiesai saskaņā ar minēto statūtu I pielikuma 7. panta 1. punktu, iestādes var izmantot advokāta palīdzību. Tātad advokāta atlīdzība ietilpst nepieciešamo izdevumu jēdzienā saistībā ar tiesvedību un iestādei nav jāpierāda, ka šāda palīdzība bijusi objektīvi pamatota.

Nosakot apmēru, kādā varētu tikt atlīdzināti advokāta honorāri, Savienības tiesa nav tiesīga noteikt apmēru honorāriem, kas lietas dalībniekiem ir jāmaksā saviem advokātiem, bet ir tiesīga noteikt to atlīdzības apmēru, kādā šī atlīdzība var tikt atgūta no lietas dalībnieka, kuram ir piespriests segt tiesāšanās izdevumus. Lemjot par prasību noteikt tiesāšanās izdevumu apmēru, Savienības tiesai nav jāņem vērā nedz valsts likme, kas nosaka advokātu honorāru apmēru, nedz arī iespējamā vienošanās, kādu ieinteresētā persona par to noslēgusi ar saviem pārstāvjiem vai padomdevējiem.

Tādā pašā veidā tas, ka atlīdzība ir iepriekš noteikta, neietekmē Civildienesta tiesas veikto atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēra novērtēšanu, ko šī tiesa veic, pamatodamās uz saviem praksē izveidotajiem kritērijiem un precīzām norādēm, kuras lietas dalībniekiem tai ir jāsniedz. Lai gan šādu ziņu neesamība neliedz minētajai Civildienesta tiesai, pamatojoties uz taisnīgu vērtējumu, noteikt atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru, tā tomēr liek šai tiesai stingri izvērtēt prasītāja prasījumus.

Turklāt, tā kā Savienības tiesībās nav normu, kurās būtu paredzētas samaksas likmes, tiesai ir brīvi jāizvērtē attiecīgie lietas fakti, ņemot vērā strīda priekšmetu un raksturu, tā svarīgumu no Savienības tiesību viedokļa, kā arī grūtības attiecīgajā lietā, darba apjomu, kāds saistībā ar tiesas procesu varēja rasties pārstāvjiem vai padomdevējiem, kuri iesaistījušies lietā, un ekonomiskās intereses, kādas strīdā bijušas lietas dalībniekiem.

Visbeidzot, attiecīgās iestādes advokāta atlīdzināmā honorāra apmērs nevar tikt novērtēts, neņemot vērā iestādes dienestu veikto darbu pat pirms vēršanās Civildienesta tiesā. Tā kā prasība ir pieņemama ar nosacījumu, ka pirms tam ir iesniegta sūdzība, kuru iecēlējinstitūcija ir noraidījusi, tad iestādes dienesti principā ir iesaistīti strīdu izšķiršanā pat pirms to iesniegšanas Civildienesta tiesā.

(skat. 16.–21. punktu)

Atsauces:

Vispārējā tiesa: rīkojumi Marcuccio/Komisija, T‑278/07 P‑DEP, EU:T:2013:269, 20. punkts un Marcuccio/Komisija, T‑366/10 P‑DEP, EU:T:2014:63, 33. punkts un tajā minētā judikatūra.

Civildienesta tiesa: rīkojums Chatzidoukakis/Komisija, F‑84/10 DEP, EU:F:2014:41, 20.–24. punkts un tajos minētā judikatūra.

2.      Saskaņā ar Civildienesta tiesas Reglamenta 106. pantu minētās tiesas ekskluzīvā kompetencē ietilpst konstatēt pienākumu maksāt nokavējuma procentus par tiesāšanās izdevumiem, ko piespriedusi minētā tiesa, un noteikt piemērojamo likmi.

No minētā reglamenta 96.–98. panta izriet, ka pats rīkojums nav pasludināšanas priekšmets. Tajā jābūt norādītam rīkojuma izdošanas datumam un jābūt saprotami minētam, ka tas ir saistošs no tā izsniegšanas dienas. No tā izriet, – ja lietas dalībnieks lūdz samaksāt nokavējuma procentus no izdodamā rīkojuma pasludināšanas dienas, tad ir jāuzskata, ka tas lūdz Civildienesta tiesai attiecībā uz atlīdzināmajiem tiesāšanās izdevumiem noteikt nokavējuma procentus tikai kopš rīkojuma, kurā noteikti tiesāšanās izdevumi, izsniegšanas. Tādējādi lietas dalībniekam no tiesas noteikto atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēra ir tiesības saņemt nokavējuma procentus, kurus skaita no rīkojuma par tiesāšanās izdevumu noteikšanu izsniegšanas dienas līdz šo izdevumu faktiskai samaksai.

(skat. 31., 33. un 34. punktu)

Atsauces:

Vispārējā tiesa: rīkojums Marcuccio/Komisija, T‑450/10 P, EU:T:2014:32, 47. punkts.

Civildienesta tiesa: rīkojums Chatzidoukakis/Komisija, EU:F:2014:41, 38. punkts un tajā minētā judikatūra.