Lieta C‑671/16

Inter‑Environnement Bruxelles ASBL u.c.

pret

Région de Bruxelles‑Capitale

[Conseil d’État (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Vide – Direktīva 2001/42/EK – 2. panta a) punkts – Jēdziens “plāni un programmas” – 3. pants – Noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējums – Reģionālais Briseles Eiropas kvartāla (Beļģija) pilsētplānošanas regulējums

Kopsavilkums – Tiesas spriedums (otrā palāta) 2018. gada 7. jūnijā

Vide – Noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējums – Direktīva 2001/42 – Plāns un programma – Jēdziens – Reģionāls pilsētplānošanas regulējums, kurā noteikti zināmi priekšraksti nekustamo īpašumu projektu izpildei – Iekļaušana

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/42 2. panta a) punkts un 3. panta 1. punkts un 2. punkta a) apakšpunkts)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu 2. panta a) punkts, 3. panta 1. punkts un 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds reģionāls pilsētplānošanas regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēti daži noteikumi nekustamo īpašumu projektu īstenošanai, ietilpst “plānu un programmu”, kam var būt ietekme uz vidi, jēdzienā šīs direktīvas izpratnē, un līdz ar to tam ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums.

Ir jāatzīmē, ka saskaņā ar SIVN direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu sistemātisku ietekmes uz vidi novērtējumu veic visiem plāniem un programmām, kas, no vienas puses, ir izstrādāti noteiktās nozarēs un, no otras puses, nosaka pamatprincipus turpmākās attīstības saskaņošanai IVN direktīvas I un II pielikumā uzskaitītajiem projektiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 17. jūnijs, Terre wallonne un Inter‑Environnement Wallonie, C‑105/09 un C‑110/09, EU:C:2010:355, 43. punkts).

Runājot par pirmo no šiem nosacījumiem, no SIVN direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta izriet, ka šī tiesību norma tostarp attiecas uz “pilsētas un lauku plānošanu vai zemes lietošanu”.

Kā norāda Eiropas Komisija, tas, ka šajā tiesību normā ir atsauce gan uz “teritorijas plānošanu”, gan uz “zemes lietošanu”, skaidri norāda, ka nozare, uz ko tā attiecas, nav tikai zemes lietošana šaurā nozīmē, proti, teritorijas sadalīšana zonās un šajās zonās atļauto darbību noteikšana, bet ka šī nozare noteikti ietver plašāku jomu.

Saistībā ar otro no šiem nosacījumiem, lai konstatētu, vai tādos reģionālos pilsētplānošanas noteikumos kā pamatlietā aplūkotie ir noteikti pamatprincipi turpmākās attīstības saskaņošanai IVN direktīvas I un II pielikumā uzskaitītajiem projektiem, ir jāizskata šo noteikumu saturs un mērķis, ņemot vērā projektu ietekmes uz vidi novērtējuma, kāds ir definēts minētajā direktīvā, tvērumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 17. jūnijs, Terre wallonne un Inter‑Environnement Wallonie, C‑105/09 un C‑110/09, EU:C:2010:355, 45. punkts).

Pirmām kārtām, runājot par IVN direktīvas I un II pielikumā uzskaitītajiem projektiem ir jāatgādina, ka II pielikuma 10. punktā ir iekļauti infrastruktūras projekti, kas atbilstoši šā punkta b) apakšpunktam iekļauj pilsētu celtniecības projektus.

Otrām kārtām, runājot par to, vai apstrīdētajā tiesību aktā ir noteikti pamatprincipi, atbilstoši kuriem šādi projekti varētu tikt atļauti nākotnē, Tiesa ir nospriedusi, ka jēdziens “plāni un programmas” ir piemērojams ikvienam aktam, ar kuru, nosakot attiecīgajā nozarē piemērojamos noteikumus un kontroles mehānismus, ir definēts būtisks kritēriju un detalizētu darbību kopums, lai atļautu un īstenotu vienu vai vairākus projektus, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi (spriedums, 2016. gada 27. oktobris, D’Oultremont u.c., C‑290/15, EU:C:2016:816, 49. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Šī jēdziena “plāni un programmas” interpretācija – kā secinājumu 23. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte – ir paredzēta, lai nodrošinātu, ka par noteikumiem, kam var būt būtiska ietekme uz vidi, tiek veikts ietekmes uz vidi novērtējums.

Tādējādi, kā secinājumu 25. un 26. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, jēdziens “būtisks kritēriju un detalizētu darbību kopums” ir jāsaprot no kvalitatīva, nevis kvantitatīva viedokļa. Proti, ir jānovērš SIVN direktīvā paredzēto saistību iespējamās apiešanas stratēģijas, kuras var izpausties kā pasākumu sadalīšana vairākos pasākumos, tādējādi samazinot šīs direktīvas lietderīgo iedarbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 27. oktobris, D’Oultremont u.c., C‑290/15, EU:C:2016:816, 48. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Turklāt tas, ka tāds RTVPN kā pamatlietā aplūkotais satur vispārīgus noteikumus, ir zināmā mērā abstrakts, un tā mērķis pārveidot kvartālu liecina par tā programmu vai plānu raksturu un neliedz to iekļaut jēdzienā “plāni un programmas”.

Vēl ietekmes uz vidi novērtējums, kas veikts atbilstoši IVN direktīvai, neatbrīvo no pienākuma veikt veiktu novērtējumu, kā prasīts SIVN direktīvā, lai tiktu izpildīti konkrēti tās vides aspekti.

(skat. 41.–43., 46., 47., 53.–55., 60., 65. un 67. punkts un rezolutīvo daļu)