ĢENERĀLADVOKĀTA MIHALA BOBEKA [MICHAL BOBEK]
SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 8. novembrī (1)
Lieta C‑670/17 P
Grieķijas Republika
pret
Eiropas Komisiju
(Apelācijas sūdzība – ELVGF Virzības nodaļa – Darbības programma CCI Nr. 2000GR061PO021 (Grieķija – Mērķis Nr. 1 – Lauku vides rekonstrukcija) – Finanšu korekcijas – Juridiskais pamats – Pārejas noteikumi – Tiesiskā paļāvība – Tiesiskā noteiktība)
I. Ievads
1. Laika posmā no 2000. līdz 2006. gadam no vairākiem fondiem, tostarp no Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (turpmāk tekstā – “ELVGF”), Eiropas Sociālā fonda (turpmāk tekstā – “ESF”) un Eiropas Reģionālās attīstības fonda (turpmāk tekstā – “ERAF”), veikto maksājumu uzraudzības, ziņojumu iesniegšanas un finanšu korekciju veikšanas kārtība bija noteikta Regulā (EK) Nr. 1260/1999 (2). Ar Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (3), kas sekoja Regulai Nr. 1260/1999, joprojām tika regulēti vairāki fondi, tostarp ESF un ERAF. Savukārt ELVGF tika reformēts un iekļauts citā tiesiskajā regulējumā, proti, Regulā (EK) Nr. 1290/2005 (4). Šīs regulas savukārt tika aizstātas ar jaunām regulām nākamajiem laikposmiem (5).
2. 2015. gada 25. martā Komisija izdeva Īstenošanas lēmumu (6), saskaņā ar kuru tā veica finanšu korekciju 72 105 592,41 EUR apmērā saistībā ar Grieķijas Republikai veiktajiem maksājumiem no ELVGF par laikposmu no 2000. līdz 2006. gadam (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Grieķijas Republika Vispārējā tiesā cēla prasību par šo lēmumu.
3. Šī apelācijas sūdzība ir iesniegta pret Vispārējās tiesas spriedumu lietā T‑327/15 (7) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja Grieķijas Republikas prasību. Apelācijas sūdzībā norādītie jautājumi skar apstrīdētā lēmuma juridisko pamatu (apelācijas sūdzības pirmais un otrais pamats), šā lēmuma pieņemšanas termiņus (trešais un ceturtais pamats), kā arī uz šā lēmuma pamata piemērotās finanšu korekcijas nesamērīgumu (piektais pamats).
II. Tiesiskais regulējums
A. Savienības tiesības
1. Regula Nr. 1260/1999
4. Regulas Nr. 1260/1999 39. pantā bija noteikts šādi:
“Labojumi finansējumā
1. Dalībvalstis pirmām kārtām ir atbildīgas par pārkāpumu izmeklēšanu, rīkojoties saskaņā ar faktiem par jebkurām nozīmīgām izmaiņām, kas ietekmē palīdzības īstenošanas un pārraudzības raksturu vai nosacījumus, kā arī rada vajadzību veikt finanšu korekciju.
Dalībvalsts veic vajadzīgo finanšu korekciju saistībā ar atsevišķiem vai sistemātiskiem pārkāpumiem. Korekcijas, ko veic dalībvalsts, izpaužas kā pilnīga vai daļēja Kopienas ieguldījuma atcelšana. Tādējādi atbrīvojušos Kopienas fondus dalībvalsts var atkārtoti izmantot attiecīgajai palīdzībai atbilstīgi kārtībai, kas jānosaka, ievērojot 53. panta 2. punktu.
2. Ja pēc nepieciešamo pārbaužu pabeigšanas Komisija secina, ka:
a) dalībvalsts nav izpildījusi savas saistības saskaņā ar 1. pantu; vai
b) darbība vai daļa no tās ne pilnībā, ne daļēji neattaisno fondu ieguldījumu; vai
c) vadības vai kontroles sistēmā ir nopietni trūkumi, kas var novest pie sistemātiskiem pārkāpumiem;
Komisija aptur attiecīgos starpposma maksājumus un, norādot iemeslus, pieprasa dalībvalstij sniegt paskaidrojumus un, kur tas ir nepieciešams, veikt korekcijas noteiktā laikposmā.
Ja dalībvalsts iebilst pret Komisijas apsvērumiem, Komisija uzaicina dalībvalsti uz noklausīšanos, kurā abu pušu sadarbībā, kas balstās uz partnerības principiem, cenšas panākt vienošanos attiecībā uz šiem apsvērumiem un no tiem izrietošajiem secinājumiem.
3. Beidzoties Komisijas noteiktajam termiņam, ja nav panākta vienošanās un dalībvalsts nav veikusi korekcijas, kā arī ņemot vērā jebkādus dalībvalsts komentārus, trīs mēnešu laikā Komisija var nolemt:
a) samazināt 32. panta 2. punktā minēto avansa maksājumu; vai
b) veikt vajadzīgās finanšu korekcijas, pilnībā vai daļēji anulējot fondu ieguldījumu šai palīdzībai.
Komisija, lemjot par korekciju summu, saskaņā ar proporcionalitātes principu ņem vērā pārkāpuma vai izmaiņu veidu, kā arī dalībvalsts vadības vai kontroles sistēmā konstatēto trūkumu apmērus un to finansiālās sekas.
Ja tā nenolemj rīkoties atbilstoši a) vai b) apakšpunktam, starpposma maksājumu apturēšana tūlīt zaudē spēku.
4. Jebkuru nepamatoti saņemtu un atlīdzināmu summu atmaksā Komisijai kopā ar procentiem par kavēto maksājumu.
5. Šo pantu piemēro, neskarot 32. pantu.”
2. Regula Nr. 1083/2006
5. Regulas Nr. 1083/2006 105. panta 1. un 2. punktā bija noteikts šādi:
“Pārejas noteikumi
1. Šī regula neliedz turpināt vai grozīt – tostarp pilnīgi vai daļēji atcelt – atbalstu, ko līdzfinansē no struktūrfondiem, vai projektu, ko līdzfinansē no Kohēzijas fonda un ko Komisija apstiprinājusi, pamatojoties uz Regulām (EEK) Nr. 2052/88, (EEK) Nr. 4253/88, (EK) Nr. 1164/94 un (EK) Nr. 1260/1999 vai jebkuriem citiem tiesību aktiem, kurus 2006. gada 31. decembrī piemēro minētajam atbalstam un kurus tādēļ pēc šā termiņa turpina piemērot minētajam atbalstam vai attiecīgajiem projektiem līdz to noslēgumam.
2. Pieņemot lēmumu par darbības programmām, Komisija ņem vērā jebkādu palīdzību, ko līdzfinansē struktūrfondi, vai jebkādu tādu Kohēzijas fonda līdzfinansētu projektu, ko Padome vai Komisija apstiprinājusi pirms šīs regulas stāšanās spēkā un kam ir finansiālas sekas laikposmā, uz ko attiecas šīs darbības programmas.”
III. Fakti un procedūra Komisijā
6. Pārsūdzētā sprieduma 1.–15. punktā izklāstītos faktus un procesuālos apstākļus var apkopot atbilstoši tālāk minētajam.
7. 2011. gada 31. martā Grieķijas Republika saskaņā ar Regulas Nr. 1260/1999 38. panta 1. punkta f) apakšpunktu un 37. pantu Eiropas Komisijai iesniedza noslēguma deklarāciju kopā ar nobeiguma ziņojumu par ELVGF darbības programmu par laikposmu no 2000. līdz 2006. gadam (turpmāk tekstā – “Darbības programma 2000–2006”). Pēc Komisijas 2011. gada 2. augusta informācijas pieprasījuma, uz kuru Grieķijas Republika sniedza atbildi 2011. gada 5. augustā, Komisija 2012. gada 24. maijā informēja Grieķijas Republiku, ka ziņojums ir pieņemts.
8. 2013. gada 3. janvārī Komisija jautāja Grieķijas valsts iestādēm, vai tās piekrīt finanšu korekcijai 94 465 089,65 EUR apmērā Darbības programmas 2000–2006 ietvaros veiktajiem maksājumiem. Tā norādīja, ka gadījumā, ja divu mēnešu laikā netiks panākta vienošanās, var tikt piemērota finanšu korekcija līdz 211 582 686,65 EUR apmērā.
9. Grieķijas valsts iestādes 2013. gada 5. marta vēstulē apstrīdēja šīs summas, norādot, ka tās pašas jau ir veikušas pietiekamas korekcijas.
10. 2013. gada 17. jūlijā Komisija laboja iepriekšējos aprēķinus un jautāja Grieķijas valsts iestādēm, vai tās piekrīt finanšu korekcijai 30 472 624,09 EUR apmērā. Vēlreiz tā norādīja, ka gadījumā, ja divu mēnešu laikā netiks panākta vienošanās, var tikt piemērota finanšu korekcija līdz 116 487 848,75 EUR apmērā.
11. Grieķijas valsts iestādes ar 2013. gada 19. septembra vēstuli atkārtoti apstrīdēja šo summu, vēlreiz norādot, ka tās pašas jau ir veikušas pietiekamas korekcijas.
12. 2013. gada 13. septembrī no Grieķijas valsts iestādēm tika pieprasīta turpmāka informācija, kuru Komisija saņēma 2014. gada 13. janvārī un 14. februārī. 2014. gada 5. martā Grieķijas valsts iestādes tika uzaicinātas piedalīties 2014. gada 27. maijā rīkotajā mutvārdu uzklausīšanas procedūrā. 2014. gada 20. jūnijā Grieķijas valsts iestādes sniedza turpmāku informāciju par jautājumiem, kas tika apspriesti šīs uzklausīšanas laikā. Tomēr Komisija 2014. gada 11. jūlijā vēl pieprasīja papildu informāciju, kuru Grieķijas valsts iestādes sniedza 2014. gada 26. septembrī.
13. 2015. gada 13. februārī Komisija Grieķijas valsts iestādes informēja par to, ka tā plāno veikt finanšu korekciju 72 105 592,41 EUR apmērā. 2015. gada 25. martā Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.
IV. Pārsūdzētais spriedums un tiesvedība Tiesā
14. Grieķijas Republika Vispārējā tiesā iesniedza prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu (lieta T‑327/15). Vispārējā tiesa ar 2017. gada 19. septembra spriedumu šo prasību noraidīja.
15. Ar 2017. gada 28. novembra pieteikumu Grieķijas Republika iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu. Komisija savu iebildumu rakstu iesniedza 2017. gada 15. decembrī. Replikas raksts un atbildes raksts uz repliku tika iesniegti attiecīgi 2018. gada 26. februārī un 5. martā.
16. Šajā apelācijas sūdzībā Grieķijas Republika savu argumentu pamatošanai izvirza piecus apelācijas pamatus.
17. Kā pirmais pamats ir izvirzīta Regulas Nr. 1083/2006 un Regulas Nr. 1303/2013 pārejas noteikumu, kas aplūkoti kopsakarā ar Regulas Nr. 1290/2005 noteikumiem, kļūdaina interpretācija un piemērošana, savukārt pakārtoti – kļūda tiesību piemērošanā, piemērojot Regulas Nr. 1260/1999 noteikumus pēc 2007. gada 1. janvāra, kā arī pamatojuma neesamība.
18. Kā otrais pamats ir norādīts Regulas Nr. 1260/1999 39. panta kļūdaina interpretācija un piemērošana, kā arī pretrunīgs un nepietiekams pamatojums.
19. Kā trešais pamats ir norādīta Regulas Nr. 1303/2013 144. un 145. panta kļūdaina interpretācija un piemērošana, kā arī Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 4. punkta c) apakšpunktā minētās 24 mēnešu garantijas nepiemērošana.
20. Kā ceturtais pamats ir norādīts apstāklis, ka Komisija ir pārkāpusi tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principu.
21. Piektais pamats ir balstīts uz nepietiekamu pamatojumu saistībā ar norādīto atcelšanas pamatu, proti, apgalvoto samērīguma principa pārkāpumu.
V. Vērtējums
22. Es uzskatu, ka apelācijas sūdzības pirmais un trešais pamats ir jāapmierina un Vispārējās tiesas spriedums ir jāatceļ. Es izvērtēšu katru no šiem pamatiem un, pabeigtības labad – arī otro, ceturto un piekto pamatu (A sadaļa). Gadījumā, ja Tiesa nonāks pie tāda paša secinājuma attiecībā uz pirmo vai trešo pamatu, tad ir jāatceļ arī apstrīdētais lēmums (B sadaļa).
A. Apelācijas sūdzības pamati
1. Pirmais pamats – juridiska pamatojuma neesamība ELVGF finansējuma atcelšanai
23. Ar savu pirmo pamatu Grieķijas Republika apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pieņemot Komisijas norādi uz Regulas Nr. 1260/1999 39. pantu kā apstrīdētā lēmuma juridisko pamatu, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Tāpat tā apgalvo, ka ar pārsūdzēto spriedumu kļūdaini ir interpretēti Regulas Nr. 1083/2006 un Regulas Nr. 1303/2013 pārejas noteikumi un ka pārsūdzētajam spriedumam nav pamatojuma.
24. Grieķijas Republika norāda, ka brīdī, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums, Regula Nr. 1260/1999 bija jau atcelta. Regulas Nr. 1083/2006 105. panta 1. punkts, kurā bija paredzēta turpmāka Regulas Nr. 1260/1999 piemērošana, nebija piemērojams attiecīgajiem fondiem (konkrēti – ELVGF Virzības nodaļai).
25. Es uzskatu, ka Grieķijas Republikas arguments ir pamatots. Uz šā pamata pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.
26. Komisija nav apstrīdējusi, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1083/2006 107. pantu Regula Nr. 1260/1999 apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā bija atcelta. Saskaņā ar minētās tiesību normas pirmo daļu “neskarot šīs regulas 105. panta 1. punktu, ar šo Regula (EK) Nr. 1260/1999 tiek atcelta no 2007. gada 1. janvāra”.
27. Tādējādi Regulas Nr. 1260/1999 39. panta izmantošana par juridisko pamatu bija atkarīga no Regulas Nr. 1083/2006 105. panta 1. punkta, ar kuru bija paredzēts turpināt Regulas Nr. 1260/1999 piemērošanu. No 2014. gada 1. janvāra tika atcelta arī Regula Nr. 1083/2006. Tādējādi no šī datuma Regulas Nr. 1260/1999 39. panta izmantošana par juridisko pamatu bija atkarīga no Regulas Nr. 1303/2013 152. panta 1. punkta, ar kuru bija paredzēts turpināt Regulas Nr. 1083/2006 piemērošanu attiecībā uz “t[o] palīdzīb[u], [..] kuru Komisija apstiprinājusi, pamatojoties uz Regulu [Nr. 1083/2006] vai jebkuriem citiem tiesību aktiem, ko minētajai palīdzībai piemēro 2013. gada 31. decembrī”.
28. Pamatojoties uz šīm tiesību normām, Komisija apgalvo, ka pārejas noteikumiem ir “kaskādes efekts”. Regulas Nr. 1260/1999 39. pants tika atcelts. Tomēr ar Regulu Nr. 1083/2006 tas tika saglabāts spēkā attiecībā uz darbības programmām laikposmā no 2000. līdz 2006. gadam. 2013. gadā Regula Nr. 1083/2006 tika atcelta, tomēr ar Regulu Nr. 1303/2013 tā tika saglabāta spēkā attiecībā uz iepriekšējām programmām.
29. Praktiskā ziņā šāds piemērojamo tiesību normu “kaskādes efekts” faktiski nozīmētu, ka piemērojamās tiesību normas ir jāsalasa no dažādiem atceltā tiesiskā regulējuma gabaliņiem. Komisijas teorija par (acīmredzami) bezgalīgu juridisku regresu, ņemot vērā turpmākos šajā apelācijas lietā minētos Komisijas argumentus, šķiet visai selektīva pēc tās rakstura – uz dažām tiesību normām šāds kaskādes efekts būtu piemērojams, kamēr uz citām tiesību normām tas netiktu piemērots.
30. Man ir ne tikai nopietnas šaubas par šādas pieejas praktisko piemērojamību, bet galvenokārt – fundamentālākas bažas par tiesiskumu.
31. Tomēr saistībā ar apelācijas sūdzības pirmo pamatu konkrētā lieta ir daudz vienkāršāka, – pat tādā gadījumā, ja kaskādes efekta bezgalīga piemērošana tiesību normām būtu vispārēji akceptēta, quod non, šāda kaskāde konkrētajā lietā būtu izslēgta ratione materiae. Kā norādījusi Grieķijas Republika, Regulas Nr. 1083/2006 105. panta 1. punktā skaidri ir paredzēta Regulas Nr. 1260/1999 turpmāka piemērošana tikai attiecībā uz “atbalstu, ko līdzfinansē no struktūrfondiem, vai projektu, ko līdzfinansē no Kohēzijas fonda [..]”.
32. ELVGF Virzības nodaļa neietilpst struktūrfondos vai Kohēzijas fondā. Regulas Nr. 1083/2006 1. pantā “struktūrfondi” ir skaidri definēti kā ERAF un ESF.
33. Neraugoties uz šādu Regulā Nr. 1083/2006 norādītu nepārprotamu “struktūrfondu” definīciju, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka 105. panta 1. punkts var tikt paplašināts tādējādi, ka tā tvērumā ietilptu arī ELVGF Virzības nodaļas līdzfinansētās darbības programmas laikposmā no 2000. līdz 2006. gadam. Tomēr Vispārējā tiesa šādam slēdzienam nav norādījusi nekādu pamatojumu vai, labākajā gadījumā – norādījusi acīmredzami nepietiekamu pamatojumu.
34. Pārsūdzētā sprieduma 24. punktā Vispārējā tiesa mēģina atspēkot Grieķijas Republikas argumentus šajā jautājumā, vienkārši norādot uz Regulas Nr. 1083/2006 105. panta 1. punkta formulējumu, nesniedzot nekādu pamatojumu.
35. Pārsūdzētā sprieduma 25. un 26. punktā Vispārējā tiesa atsaucas uz Regulas Nr. 1083/2006 105. panta 2. punktu, norādot, ka tā mērķis ir pārejas režīma noteikšana struktūrfondiem un Kohēzijas fondam. Vispārējā tiesa šajā saistībā atsaucas uz 2016. gada 21. septembra spriedumu lietā Komisija/Spānija (C‑140/15 P, EU:C:2016:708).
36. Manā ieskatā ar pārsūdzētā sprieduma 25. un 26. punktā norādītajiem apsvērumiem par 105. panta 2. punktu, kurus Komisija pati aizstāvības rakstā aprakstījusi kā pakārtotus un “obiter”, nekādi nevar tikt apstrīdēta Regulas Nr. 1083/2006 1. pantā norādītā struktūrfondu definīcija un attiecīgi arī 105. panta 1. punktā skaidri norādītais šīs tiesību normas tvērums. 105. panta 2. punktā arī ir atsauce uz “struktūrfondiem” un “Kohēzijas fondu”, nenorādot, ka šajā normā šiem jēdzieniem būtu kāda speciāla un citāda nozīme salīdzinājumā ar Regulas Nr. 1083/2006 1. pantā minēto definīciju. Savukārt saistībā ar 2016. gada 21. septembra spriedumu lietā Komisija/Spānija (C‑140/15 P, EU:C:2016:708) ir jānorāda, ka šī lieta attiecās uz Kohēzijas fondu, kas skaidri ietilpa pārejas noteikumu tvērumā.
37. Turklāt vispārīgi ir jānorāda, ka tam, lai no jauna formulētu tiesību aktā norādītu skaidru definīciju, pamatojoties uz kontekstuāliem, sistēmiskiem vai teleoloģiskiem apsvērumiem (tiktāl, ciktāl tas vispār ir iespējams, nepārkāpjot varas sadales principu), Vispārējai tiesai nepārprotami būtu jānorāda stingrāks pamatojums. Pārsūdzētajā spriedumā šāda pamatojuma acīmredzami trūkst.
38. Tādējādi es ierosinu apmierināt pirmo apelācijas pamatu un atcelt pārsūdzēto spriedumu.
2. Otrais pamats – juridiska pamata trūkums korekciju veikšanai pēc darbības programmas noslēguma
39. Saskaņā ar Grieķijas Republikas apgalvoto pat gadījumā, ja Regulas Nr. 1260/1999 39. pants principā varēja tikt izmantots par juridisku pamatu ELVGF Virzības nodaļas finansējuma atcelšanai pēc 2006. gada, šī tiesību norma konkrētajā gadījumā vairs nevarēja tikt piemērota, jo darbības programma apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā jau bija noslēgta. Finanšu korekcijas saskaņā ar 39. pantu varēja tikt veiktas tikai starpposma maksājumiem.
40. Ar savu otro apelācijas pamatu Grieķijas Republika apgalvo, ka Vispārējās tiesas pamatojums šo argumentu noraidīšanai ir bijis pretrunīgs, nepietiekams un ir pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā. Proti, ar pārsūdzētā sprieduma 52. punktu ir noraidīti Grieķijas Republikas argumenti, apgalvojot, ka ir iespējams veikt finanšu korekcijas pēc programmas laikposma beigām.Savukārt Grieķijas Republika bija norādījusi, ka korekciju veikšana pēc programmas laikposma beigām ir iespējama, tomēr tik ilgi, kamēr pati programma ir spēkā. Saistībā ar starpposma maksājumiem Grieķijas Republika uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 49. un 50. punkts ir pretrunīgi. Grieķijas Republika norāda virkni argumentu, lai pamatotu, kādēļ Vispārējās tiesas veiktā Regulas Nr. 1260/1999 39. panta interpretācija ir kļūdaina.
41. Manuprāt, otrais apelācijas pamats ir nepamatots.
42. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 50. punktā pareizi ir uzsvērusi, ka ar Regulas Nr. 1260/1999 39. panta 3. punkta b) apakšpunktu Komisijai ir piešķirtas samērā plašas pilnvaras, kas viennozīmīgi neattiecas tikai uz starpposma maksājumiem, “veikt vajadzīgās finanšu korekcijas, pilnībā vai daļēji anulējot fondu ieguldījumu šai palīdzībai”. Pretēji Grieķijas Republikas norādītajam, es nesaskatu pretrunas starp šo apgalvojumu un pārsūdzētā sprieduma 49. punktu. Šajā punktā gluži vienkārši ir atzītas 39. panta 2. un 3. punktā norādītās atsauces uz starpposma maksājumiem, vienlaikus neapgalvojot, ka ar šīm atsaucēm neapšaubāmi ir ierobežotas Komisijas pilnvaras “pilnībā vai daļēji anul[ēt] fondu ieguldījumu”.
43. Turklāt, neraugoties uz to, ka sistēmiskie apsvērumi, kurus Grieķijas Republika ir izvirzījusi par labu savas interpretācijas aizstāvībai, var raisīt bažas par nepienācīgu un neskaidru attiecīgo tiesību aktu izstrādi, manā ieskatā tiem nav izšķirošas nozīmes, lai Regulas Nr. 1260/1999 39. panta piemērošanas jomu ierobežotu, attiecinot to vienīgi uz finanšu korekciju veikšanu starpposma maksājumiem. Gluži pretēji – ja 39. pants tiek lasīts, paturot prātā, ka tas ir mehānisms, lai veiktu finanšu korekcijas un attiecīgi nepieļautu prettiesiskus maksājumus, tad drīzāk atbalstāma ir Komisijas nostāja. Kādēļ lai šāds mehānisms tiktu piemērots tikai starpposma, nevis galīgajiem maksājumiem? Turklāt, kā to norādījusi Komisija plašākā sistēmiskā līmenī, būtu nudien savādi, ja dalībvalsts varētu vienpusēji izbeigt Komisijas pilnvaras veikt finanšu korekcijas, iesniedzot galīgā saldo maksājuma pieprasījumu (8).
44. Pārsūdzētā sprieduma 53. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka Grieķijas Republikas norādītā pamatojuma gadījumā nebūtu iespējams veikt finanšu korekcijas, ja pārkāpumi tiktu konstatēti palīdzības noslēguma posmā. Saistībā ar Grieķijas Republikas norādītajiem apsvērumiem par šo sprieduma punktu man jāpiekrīt, ka Vispārējai tiesai bija jānorāda skaidrāks formulējums. Grieķijas Republikas apsvērumu gadījumā korekciju veikšana tehniski nebūtu “neiespējama”. Tomēr Komisijas pilnvaras tiktu būtiski ierobežotas. Manā ieskatā Vispārējās tiesas 53. punktā norādītais viedoklis katrā ziņā bija tikai papildu arguments.
45. Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka Grieķijas Republikas apelācijas sūdzības otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
3. Trešais pamats – apstrīdētā lēmuma pieņemšana ārpus piemērojamiem termiņiem
46. Saskaņā ar pārsūdzēto spriedumu finanšu korekcijas procedūras kontekstā beigu termiņi ir procesuālo tiesību normas, kas tiek piemērotas nekavējoties. Tā rezultātā, piemērojot finanšu korekcijas procedūru saskaņā ar Regulu Nr. 1260/1999 un, jo sevišķi, regulas 39. pantu, tiek piemērotas materiālo tiesību normas, kas izriet no šī noteikuma, tomēr procesuālie termiņi ir jāpārņem no tiesību normām “pēctecēm” (proti, Regulas Nr. 1083/2006 100. panta 5. punkta – laikposmam no 2007. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim; Regulas Nr. 1303/2013 145. panta 6. punkta – laikposmam no 2014. gada 1. janvāra). Konkrētajā gadījumā būtu jāpiemēro termiņš, kas izriet attiecīgi no Regulas Nr. 1303/2013 145. panta 6. punkta (9).
47. Trešajā apelācijas sūdzības pamatā Grieķijas Republika pēc būtības apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi Regulas Nr. 1303/2013 144. un 145. pantu un ka tai bija jāpiemēro Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 4. punkta c) apakšpunktā norādītais 24 mēnešu beigu termiņš. Ja šīs tiesību normas būtu interpretētas un piemērotas pareizi, tiesai būtu jāatzīst, ka Komisija ir rīkojusies ārpus savas kompetences ratione temporis. Grieķijas Republika šajā saistībā norāda uz kļūdu tiesību piemērošanā un pamatojuma neesamību. Grieķijas Republika tāpat norāda uz to, ka Komisija nav ievērojusi piemērojamos termiņus, kas tās sākotnējā prasībā par atcelšanu bija norādīts kā otrā pamata otrā daļa. Tomēr apelācijas sūdzībā tā nav norādījusi papildu argumentus par šo jautājumu.
48. Savukārt Komisija uzskata, ka trešais pamats nav pieņemams, jo tas pirmo reizi ir izvirzīts tikai šajā apelācijas sūdzībā. Turklāt tā norāda, ka Tiesai nav pienākuma izskatīt šo jautājumu ex officio, jo Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 4. punkta c) apakšpunktā noteiktais termiņš ierobežo finanšu korekcijas materiālās piemērošanas jomu un tas nav kompetences jautājums ratione temporis. Gadījumā, ja Tiesa tomēr uzskatīs par nepieciešamu izvērtēt trešo pamatu, Komisija norāda, ka uzskata to par nepamatotu. Saskaņā ar pārejas noteikumiem, kas noteikti Regulas Nr. 1083/2006 105. panta 1. punktā un Regulas Nr. 1303/2013 152. pantā, finanšu korekcijas, kas veiktas ELVGF Virzības nodaļai par laikposmu no 2000. līdz 2006. gadam, turpina regulēt struktūrfondu noteikumi (materiālo tiesību normas, kas noteiktas Regulā Nr. 1260/1999, un procesuālo tiesību normas, kas noteiktas Regulā Nr. 1303/2013), nevis noteikumi par kopējo lauksaimniecības politiku (Regula Nr. 1290/2005).
49. Manā ieskatā Komisijas lūgums atzīt trešo pamatu par nepieņemamu ir acīmredzami nepamatots. Pārsūdzētā sprieduma 57. punkts parāda, ka Grieķijas Republika Vispārējai tiesai ir skaidri norādījusi argumentu, ka nav ticis ievērots Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 4. punkta c) apakšpunktā noteiktais 24 mēnešu termiņš.
50. Būtībā, ja Tiesa piekristu, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir pamatots, Regulas Nr. 1083/2006 105. panta 1. punktā un Regulas Nr. 1303/2013 152. pantā noteiktie pārejas noteikumi nemaz nebūtu piemērojami un trešais pamats tādējādi tālāk nebūtu jāizskata.
51. Tomēr gadījumā, ja Tiesa noraidīs apelācijas sūdzības pirmo pamatu un pretēji Regulas Nr. 1083/2006 105. panta 1. punktā skaidri norādītajam formulējumam lems par to, ka šī tiesību norma attiecas uz ELVGF Virzības nodaļas finansējumu, tai būs jāizvērtē trešajā pamatā norādītie jautājumi par piemērojamiem termiņiem un kompetenci ratione temporis.
52. Saskaņā ar pārsūdzētajā spriedumā noteikto Regulā Nr. 1260/1999 ietvertās materiālo tiesību normas par finanšu korekciju veikšanu turpina būt piemērojamas lietā izskatāmajam finansējumam. Tomēr attiecīgie procesuālie termiņi pirmām kārtām tika aizstāti ar Regulas Nr. 1083/2006 100. panta 5. punktā noteiktajiem termiņiem un tad attiecīgi ar Regulas Nr. 1303/2013 145. panta 6. punktā noteiktajiem termiņiem.
53. Pastāv judikatūra, kas atbalsta šādu ideju par esošo programmu beigu termiņu aizstāšanu, turpinot piemērot materiālo tiesību normas, kas ietvertas iepriekš spēkā esošajos tiesību aktos (10). Tomēr es neuzskatu, ka šī judikatūra būtu piemērojama konkrētajā gadījumā tā, kā to norādījusi Komisija.
54. Šajā saistībā vēlos norādīt, ka judikatūra, uz kuru šajā kontekstā savu argumentu pamatošanai ir atsaukusies Komisija, aizsākās ar lietām, kur Tiesai bija jāpieņem lēmums situācijā, kad nebija noteikti nekādi procesuālie beigu termiņi, izšķiroties par labu sava veida saprātīgiem beigu termiņiem. Veicot šo izvēli, Tiesa pašsaprotami izvēlējās pārņemt vai ekstrapolēt šos saprātīgos termiņus no attiecīgajiem vēlāk pieņemtajiem tiesību aktiem. Minētais būtu spēkā arī gadījumos, ja vēlākajos tiesību aktos būtu noteiktas jaunas vai citāda veida procedūras, kas attiektos uz programmām, kuras tiek turpinātas no iepriekšējā perioda un nav pabeigtas. Ja jaunajos tiesību aktos paredzētā jaunā procedūra tiek ieviesta ar jaunajiem tiesību aktiem, šādos gadījumos, loģiski, būtu piemērojami šajos tiesību aktos noteiktie jaunie termiņi.
55. Minētais atšķiras no situācijas šajā lietā, kurā pēc tam, kad procedūra bija uzsākta, sākotnēji piemērojamais beigu termiņš procedūras ieviešanas gaitā kaskādes veidā tika aizstāts ar jauniem beigu termiņiem. Šāda pieeja, kas ir tiesiskās paļāvības tiešs pretstats, tāpat netieši norāda uz to, ka Komisija būtībā varētu tikt mudināta vilcināt procedūru ieviešanu gadiem ilgi, (nepamatoti) pieņemot, ka nākamais procesuālais termiņš varētu būt vēl ilgāks.
56. Konkrētajā lietā Grieķijas iesniegto nobeiguma ziņojumu Komisija akceptēja 18 mēnešus pirms Regulas Nr. 1083/2006 atcelšanas. Ja tiktu piemēroti šajā regulā (11) vai Regulā Nr. 1260/1999 (12) noteiktie termiņi, Komisijai konkrētajā lietā būtu iestājies noilgums (13).
57. Turklāt arī gadījumā, ja šāda procesuālo beigu termiņu kaskādes veida aizstāšana būtu uzskatāma par pieņemamu, es piekrītu Grieķijas Republikai, ka Vispārējā tiesa, piemērojot šos termiņus šajā lietā, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Attiecīgi trešais apelācijas sūdzības pamats ir apmierināms.
58. Pirmkārt, es vēlos atkārtoti norādīt, ka Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (turpmāk tekstā – “ELFLA”), kas aizstāja ELVGF Virzības nodaļu, saskaņā ar Regulas Nr. 1083/2006 1. pantu ir ārpus šīs regulas piemērošanas jomas. Tā ir tiesa, ka minētās regulas 105. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Regula Nr. 1260/1999 arī turpmāk ir piemērojama ELVGF Virzības nodaļas finansētajām programmām, kas uzsāktas pirms 2007. gada (14). Tomēr manā ieskatā minētais nav jāsaprot tādējādi, ka atsevišķas Regulas Nr. 1083/2006 daļas (šajā gadījumā – regulas 100. pants) būtu piemērojamas ELVGF Virzības nodaļas finansētajām programmām. Šajā saistībā vēlos norādīt, ka neviens no Tiesas spriedumiem, kurus citējusi Komisija un Vispārējā tiesa un ar kuriem ir akceptēta procesuālo termiņu kaskādes veida aizstāšana, neattiecās uz ELVGF Virzības nodaļas finansējumu. Minētās lietas attiecās uz Kohēzijas fondu (15) un ERAF (16), kuri nepārprotami ietilpst Regulas Nr. 1083/2006 tvērumā.
59. Otrkārt, lai arī ELFLA bija pilnībā izslēgts no Regulas Nr. 1083/2006 tvēruma, tas zināmā mērā tika atgriezts ar vēlāk pieņemtajiem tiesību aktiem, proti, Regulu Nr. 1303/2013. Minētajā regulā tādējādi ir ietverti noteikumi par tādu finanšu korekciju veikšanu, kas saistītas ar ELFLA. Tomēr šie noteikumi, pirmkārt un galvenokārt, ir atrodami nevis Regulas Nr. 1303/2013 ceturtajā, bet otrajā daļā, kur ir ietverti regulas 144. un 145. pants.
60. Saskaņā ar Regulas Nr. 1303/2013 1. panta trešo daļu “ceturtajā daļā ir izklāstīti fondiem [kas definēti kā struktūrfondi un Kohēzijas fonds un kas tādējādi neietver ELFLA] un EJZF [Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondam] piemērojamie vispārīgie noteikumi par pārvaldību un kontroli, finanšu pārvaldību, pārskatiem un finanšu korekcijām”.
61. Turpretī minētās tiesību normas pirmajā daļā ir noteikts, ka “kopīgie noteikumi, kas piemērojami ESI fondiem [Eiropas Strukturālie un investīciju fondi, kas definēti kā tādi, kas ietver ELFLA], ir izklāstīti šīs regulas otrajā daļā”, un ceturtajā daļā ir paredzēts, ka šī regula tiek piemērota, “neskarot [..] Regulas (ES) Nr. [1306/2013] noteikumus”. Regulas Nr. 1303/2013 otrajā daļā ietvertā 85. panta (“Komisijas veiktās finanšu korekcijas”) 4. punktā ir noteikts, ka “finanšu korekciju piemērošanas kritērijus un procedūras nosaka konkrētu fondu noteikumos”.
62. Tādējādi nav skaidrs, kāda ir Regulas Nr. 1303/2013 145. panta nozīme attiecībā uz tādiem fondiem kā ELFLA, kas principā ir izslēgti no šīs regulas ceturtās daļas tvēruma.
63. Savukārt ir jāpiekrīt Grieķijas Republikai, ka Regulā Nr. 1306/2013 ir ietverti konkrētu fondu noteikumi, kas nosaka “finanšu korekciju piemērošanas kritērijus un procedūras” atbilstoši Regulas Nr. 1303/2013 85. panta 4. punktā minētajam. Šajā saistībā ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1303/2013 2. panta 4. punktā “konkrētu fondu noteikumi” ir definēti kā “noteikumi, kas izklāstīti [..] regulā, kas reglamentē vienu vai vairākus [Eiropas Strukturālos un investīciju fondus], kuri uzskaitīti 1. panta ceturtajā daļā”. Regula Nr. 1306/2013 ir viena no regulām, kas uzskaitītas Regulas Nr. 1303/2013 1. panta ceturtajā daļā. Tādējādi Regulas Nr. 1306/2013 noteikumi, ar kuriem tiek regulēts ELFLA, ir atzīstami par konkrētu fondu noteikumiem.
64. Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 4. punkta c) apakšpunktā konkrēti ir noteikts, ka “finansējumu nedrīkst atteikt attiecībā uz [..] izdevumiem [..] programmās noteiktajiem pasākumiem [..] par ko maksājum[s] [..] ir veik[ts] vairāk nekā 24 mēnešus pirms Komisijas [..] paziņojuma attiecīgajai dalībvalstij [..]”.
65. Īsumā – ja Regulas Nr. 1303/2013 pārejas noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā regulā paredzētās procesuālās tiesību normas ir jāpārņem ar ELVGF Virzības nodaļas finansējumu laikposmā no 2000. līdz 2006. gadam saistītajās procedūrās, es uzskatu, ka šādā gadījumā ir vismaz jāizvēlas atbilstošākie procesuālie beigu termiņi. Manā ieskatā šie termiņi nepārprotami būtu tie, kas ir attiecināmi uz ELFLA kā ELVGF Virzības nodaļas pēcteci, konkrēti – Regulas Nr. 1303/2013 85. pants, kas savukārt tālāk novirza uz konkrētu fondu noteikumiem.
66. Ņemot vērā, ka Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 4. punkta c) apakšpunkts ir šāds konkrētu fondu noteikums un Vispārējā tiesa ir noraidījusi šīs tiesību normas nozīmi, es ierosinu Tiesai apmierināt apelācijas sūdzības trešo pamatu un atcelt pārsūdzēto spriedumu, pamatojoties uz acīmredzamu kļūdu tiesību piemērošanā un/vai pamatojuma neesamību.
4. Ceturtais pamats – tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības (pārkāpums)
67. Ceturtajā apelācijas sūdzības pamatā Grieķijas Republika norāda, ka Vispārējā tiesa, interpretēdama un piemērodama tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principus, jo sevišķi ņemot vērā, ka Komisija bija pieņēmusi nobeiguma ziņojumu un pieļāvusi kavējumus turpmākajā procedūras gaitā, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
68. Procedūras laika dimensijai es pievērsos jau iepriekš, izvērtējot trešo pamatu un secinot, ka Vispārējā tiesa, nosakot atbilstošos beigu termiņus, ir pieļāvusi kļūdu. Tāpat es iepriekš esmu secinājis, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir apmierināms. Ja Tiesa piekrīt šiem secinājumiem (vai vismaz vienam no tiem), tad tālāk izvērtēt ceturto pamatu nav nepieciešamības. Galu galā ceturtais pamats saskaņā ar tā formulējumu izvirza vispārīgu jautājumu par tiesisko noteiktību un tiesisko paļāvību, faktiski pieņemot, ka nebija piemērojami nekādi konkrēti laika ierobežojumi. Tomēr gadījumā, ja Tiesa, izvērtējot pirmo un trešo pamatu, nonāks pie citiem secinājumiem, tādējādi netieši apstiprinot pieņēmumu, ka nebija piemērojami nekādi konkrēti laika ierobežojumi, tad tiesiskās paļāvības un tiesiskās noteiktības jautājumiem ir jāpievēršas plašākā mērogā.
69. Kā to norādījusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 107. punktā, noslēguma procedūrai un galīgā saldo izmaksai (17) ir nepieciešams, lai dalībvalsts iesniegtu noslēguma deklarāciju (tostarp apkopojot veikto pārbaužu slēdzienus) (18), kā arī nobeiguma ziņojumu (19). Nobeiguma ziņojuma pieņemšanai Komisijai ir noteikts piecu mēnešu termiņš, savukārt noslēguma deklarācijas oficiālai pieņemšanai nav paredzēta konkrēta procedūra vai termiņš. Saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 110. punktā noteikto Komisija īsteno turpmākas pārbaudes saistībā ar deklarācijas saturu un problēmu gadījumā var ierosināt finanšu korekcijas procedūru. Tomēr, lai arī zināmiem finanšu korekcijas procedūras posmiem ir noteikti skaidri īstenošanas termiņi, nevienā no šajā lietā minētajām pēctecīgajām regulām (20) nav norādīts konkrēts termiņš, kādā Komisijai šī procedūra būtu jāierosina.
70. Ņemot vērā minēto, es nesaskatu kļūdu Vispārējās tiesas secinājumā par to, ka nav pārkāpts tiesiskās paļāvības princips. Ziņojuma pieņemšana nevar tikt interpretēta kā deklarācijas satura apstiprināšana un Komisijas sniegta garantija šajā saistībā, kas varētu būt pamats Grieķijas Republikas tiesiskajai paļāvībai. Lai arī nobeiguma ziņojumā ir jābūt norādītai informācijai par uzraudzību un finanšu korekcijām, šis dokuments, kā to norādījusi Komisija, pēc savas būtības ir ļoti atšķirīgs no noslēguma deklarācijas. Tāpat arī procedūras ilgums pats par sevi nevar būt konkrēta garantija, kas rada pamatu tiesiskajai paļāvībai (21).
71. Saistībā ar tiesiskās noteiktības principu ir jānorāda, ka manā ieskatā apstāklis, ka nav noteikts beigu termiņš, kādā Komisijai ir jāierosina finanšu korekcijas procedūra, ir viens no šīs lietas galvenajiem problēmjautājumiem. Parasti un principā tas ir jautājums, kas ir adresējams likumdevējam, nevis Tiesai.
72. Vienlaikus arī gadījumā, ja nav noteikts formāls beigu termiņš, tiesiskās noteiktības princips un no tā izrietošais “saprātīga termiņa” princips liedz Komisijai, kā arī jebkurai citai Savienības iestādei atlikt darbības izpildi uz laikposmu, kas nav uzskatāms par saprātīgu (22). Grieķijas Republika šajā saistībā tāpat norāda uz savlaicīgu lēmumu pieņemšanas nepieciešamību gadījumos, kad runa ir par nozīmīgām summām. Tiesa patiešām ir uzsvērusi tiesiskās noteiktības nozīmi gadījumos, kad lēmumiem ir būtiskas finansiāla rakstura sekas (23). Turklāt Tiesa judikatūrā ir atsaukusies uz procesuālo termiņu paralēlismu, proti, ka tie atspoguļo lojālas sadarbības pienākumu (24). Citiem vārdiem sakot, stingru, nedēļās mērāmu termiņu noteikšana dalībvalstīm, vienlaikus atļaujot Komisijai sniegt atbildi laikposmā, kas mērāms gados, nav gluži uzskatāma par šā ideāla iedzīvināšanu.
73. Ņemot vērā minēto judikatūru, Grieķijas Republikas izvirzītajam argumentam par tiesisko noteiktību ir zināms svars. Tomēr tiktāl, ciktāl es uzskatu, ka ir apmierināmi apelācijas sūdzības pirmais un trešais pamats, kā arī ņemot vērā, ka trešajā apelācijas sūdzības pamatā es jau pievērsos jautājumam par konkrētu laika ierobežojumu neievērošanu, kā arī to, ka uz šā pamata pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, nav turpmāk detalizēti jāizvērtē vispārīgs arguments, kuram pamatā ir tās pašas iepriekš izvērtētās problēmas.
5. Piektais pamats – finanšu korekcijas nesamērīgums
74. Ar piekto apelācijas sūdzības pamatu Grieķijas Republika norāda, ka Vispārējā tiesa, noraidot argumentu par finanšu korekcijas nesamērīgumu, nav norādījusi pietiekamu pamatojumu. Grieķijas Republika uzskata, ka Komisija ir piemērojusi divkāršu korekciju, jo nav pilnībā ņēmusi vērā korekcijas, kas jau bija piemērotas valsts līmenī.
75. Es uzskatu, ka šis apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepieņemams.
76. Pārsūdzētā sprieduma 119.–122. punktā skaidri ir noteikts, ka Komisija ir veikusi nepieciešamos labojumus, lai nodrošinātu, ka netiek veikta divkārša korekcija. Jautājums par to, vai divkārša korekcija ir vai nav veikta, ir faktu konstatācijas un pierādījumu izvērtēšanas jautājums, kas ietilpst ekskluzīvā Vispārējās tiesas kompetencē. Tādējādi, izņemot gadījumus, kad fakti vai pierādījumi ir tikuši sagrozīti, šo jautājumu Tiesa apelācijas kārtībā nepārskata (25).
77. Šajā saistībā jānorāda, ka Grieķijas Republika nav norādījusi, ka Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi faktus. Piektais apelācijas sūdzības pamats tādējādi ir noraidāms kā nepieņemams.
B. Spriedums pēc būtības
78. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu es ierosinu Tiesai pašai pieņemt spriedumu šajā lietā, nenododot lietu atpakaļ sprieduma pieņemšanai Vispārējā tiesā.
79. Ja Tiesa atbilstoši manam ierosinājumam apmierinās apelācijas sūdzības pirmo un trešo pamatu (vai vienu no tiem), tā rezultātā būtu jāatceļ ne tikai pārsūdzētais spriedums, bet, neizbēgami – arī apstrīdētais lēmums. Šādos apstākļos nav nepieciešamības, lai Vispārējā tiesa atkārtoti izskatītu konkrēto lietu.
80. Ievērojot 53.–66. punktā norādīto pamatojumu, es uzskatu, ka Tiesai ir jāapmierina apelācijas sūdzības trešais pamats.
81. Ja Tiesa man piekritīs šajā jautājumā, tad attiecīgi būtu tikai loģiski secināt, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts, pārkāpjot Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 4. punkta c) apakšpunktā minēto 24 mēnešu beigu termiņu (kā to norādījusi arī Grieķijas Republika prasības par atcelšanu, kas iesniegta Vispārējā tiesā, otrajā pamatā). Tiešām, apstrīdētais lēmums ir pieņemts 2015. gada 25. martā, kad bija pagājuši vairāk nekā 24 mēneši no brīža, kad Komisija 2013. gada 3. janvārī bija sākotnēji informējusi Grieķijas Republiku par ierosināto finanšu korekciju.
82. Šo secinājumu 26.–37. punktā norādītā pamatojuma dēļ es uzskatu, ka Tiesai ir jāapmierina apelācijas sūdzības pirmais pamats pamatojuma trūkuma dēļ.
83. Es tāpat uzskatu, ka Grieķijas Republikai ir taisnība attiecībā uz argumentu (Vispārējā tiesā iesniegtās apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmajā sadaļā), ka Regulas Nr. 1083/2006 105. panta 1. punkts (un vēlāk attiecīgi Regulas Nr. 1303/2013 152. pants) nav piemērojams ELVGF Virzības nodaļas finansējumam par laikposmu no 2000. līdz 2006. gadam. Attiecīgi apstrīdētais lēmums nevarēja tikt pamatots ar Regulas Nr. 1260/1999 39. pantu. Tādējādi apstrīdētajam lēmumam nebija derīga juridiskā pamata.
84. Attiecīgi ir jāatceļ arī apstrīdētais lēmums.
85. Nevienam no Komisijas izvirzītajiem argumentiem nav tāda spēka, lai mainītu šādu secinājumu.
86. Pirmkārt, es vēlos uzsvērt, ka, pretēji Komisijas norādītajam, saskaņā ar Regulas Nr. 1083/2006 105. panta 1. punktā ietverto skaidro formulējumu šis pārejas noteikums tiek piemērots vienīgi struktūrfondu līdzfinansēta atbalsta vai Kohēzijas fondu līdzfinansēta projekta atcelšanai. Šie fondi saskaņā ar skaidru tiesību aktā norādītu definīciju sevī neietver ELVGF Virzības nodaļu. Saskaņā ar Tiesas judikatūru turpmāka palīdzība tiesību normas interpretēšanā ir jālūdz tikai tādā gadījumā, ja tiesību normas formulējums ir neskaidrs, un šajā nolūkā ir jāņem vērā tās konteksts un teksta, kurā tā ietilpst, vispārējā sistēma un mērķis (26). Šajā lietā nozīme ir skaidra. “Struktūrfondu” jēdziens ir skaidri definēts Regulas Nr. 1083/2006 1. pantā.
87. Pat tādā gadījumā, ja šajā tekstā būtu nojaušama kāda neskaidrība, minētais nenozīmē, ka šo tekstu var gluži vienkārši atmest un ignorēt, izdarot vienīgi kontekstuālu un mērķa, turklāt ļoti vienpusēju, interpretāciju. Ir jāatrod līdzsvars. Turklāt tādā gadījumā, ja tekstā drīzāk ir tikai zināmas neskaidrības, kā tas ir šajā gadījumā, priekšrocība būtu jādod šim tekstam. Šī nav vairākas desmitgades veca, ļoti lakoniska un atvērta tiesību norma, kurai ārkārtīgi nepieciešama interpretācija. Šī norma ir trešais atkārtojums pārejas noteikumam, kas tiek piemērots tehniskā jomā un kas tiek izteikts jaunā redakcijā ik pēc pāris gadiem. Šādā gadījumā būtu jāprezumē, ka ar teksta formulējumu patiešām ir pateikts tas, kas ar to ir skaidri pateikts. Tiesai nav jānodarbojas ar tiesību aktu pārformulēšanu nolūkā “labot” nepienācīgi veiktu tiesību aktu izstrādi vai tā nevar gluži vienkārši prezumēt, ka likumdevējs nav pietiekami domājis par šo problēmu.
88. Komisijas norādītie turpmākie argumenti, ar kuriem tiek veikta atkāpe no šīs tiesību normas teksta un ko Komisija minējusi kā argumentus tādai Regulas Nr. 1083/2006 105. panta 1. punkta interpretācijai, ar kuru šīs normas piemērojamība tiek paplašināta uz ELVGF Virzības nodaļas finansējumu, manā ieskatā ir ārkārtīgi vāji.
89. Otrkārt, Komisija faktiski norāda, ka Regulas Nr. 1083/2006 105. panta 1. punktā lietotais “struktūrfondu” jēdziens nebūtu jāinterpretē, ņemot vērā šajā regulā minēto struktūrfondu definīciju, bet gan drīzāk ņemot vērā Regulā Nr. 1260/1999 minēto struktūrfondu definīciju. Jāatzīst, ka šī ir visai inovatīva pieeja tiesību interpretācijai, kas liek apmulst, jo šādā gadījumā jaunajā regulējumā ietvertās skaidrās un nepārprotamās tiesību normas praksē atceļ iepriekšējās tiesību normas, kuras ar šo jaunu regulējumu ir mēģināts aizstāt. Lex prior derogat legi posteriori.
90. Treškārt, ir jāmin arī arguments, kas izriet no negatīvām sekām, – Komisija apgalvo, ka gadījumā, ja Regulas Nr. 1083/2006 105. panta 1. punkts nebūtu piemērojams ELVGF Virzības nodaļas finansējumam par laikposmu no 2000. līdz 2006. gadam, izveidotos likuma robs. Tādējādi kļūtu neiespējami veikt jebkādas finanšu korekcijas saistībā ar ELVGF finansējumu par šo laikposmu, jo regulās, ar kurām tika aizstāta Regula Nr. 1260/1999, nebija paredzēti nekādi pārejas noteikumi saistībā ar kopējo lauksaimniecības politiku. Minētais būtu pretrunā labai finanšu pārvaldībai, atbilstoši kurai ir nepieciešams, lai finanšu korekcija varētu tikt veikta izdevumiem, kas radušies, pārkāpjot piemērojamās tiesību normas (27).
91. Praktiskā līmenī apgalvojums, ka pārejas noteikumu neesamības dēļ neesot iespējams veikt finanšu korekcijas par laikposmu no 2000. līdz 2006. gadam, ir nepareizs. Saistībā ar ELVGF Virzības nodaļu nepārprotami bija iespējams veikt finanšu korekcijas uz Regulas Nr. 1260/1999 39. panta pamata līdz tās atcelšanas brīdim. Turklāt nav izslēgts, ka arī pēc šā noteikuma atcelšanas 2006. gada 31. decembrī finanšu korekcijas, iespējams, varēja tikt veiktas uz kāda cita pamata. Tomēr šādi alternatīvi pamati netika norādīti. Tā vietā pēc tam, kad bija pagājuši jau gandrīz desmit gadi kopš darbības programmas beigām, ļoti apšaubāmi tika pārformulētas tiesību aktos norādītās definīcijas.
92. Principu līmenī, iespējams, ir vērts pakāpties soli atpakaļ un pavērties uz situāciju plašāk, pavērties aiz individuālām (kas tiešām ir drīzāk sarežģītas un mulsinošas) tiesību normām, kas detalizētāk aplūkotas šajā lietā. Aplūkojot visus Komisijas norādītos argumentus to kopsakarā, atliek vien apbrīnot interpretēšanas radošumu un intelektuālo vieglumu, ar kādu Komisija aizraujošā “likumdošanas lego” spēlē spēj sajaukt un salikt kopā noteikumus no dažādiem tiesību aktiem, neapgrūtinot sevi ar pārdomām par šo noteikumu materiālo piemērošanas jomu, nolūkā ar atpakaļejošu spēku pielāgot šos noteikumus, lai tie varētu noderēt par pamatojumu, ko tā arī konkrētajā lietā ir izdarījusi.
93. Šajā ziņā iecienīta ir kaskādes efekta izmantošana, “kaskadējot atpakaļ” līdz tobrīd spēkā esošam tiesību aktam (28). Tomēr minētais acīmredzami neattiecas uz materiālo tiesību normām, bet gan uz procesuālo tiesību normām (29). Pat jautājums par to, kuras no tiesību normām ir “materiālo tiesību normas”, bet kuras – “procesuālo tiesību normas”, nebūt nav viennozīmīgs (30), it īpaši tādēļ, ka tā rezultātā individuālie noteikumi var tikt sašķelti. Bet arī šādā gadījumā, piemēram, saistībā ar laika ierobežojumiem pieņemot, ka šīs ir procesuālo tiesību normas, lai arī šajā lietā ir norādīts pretējais, šim izņēmumam tiek noteikti vēl arī turpmāki izņēmumi, – piemēram, laika ierobežojums, ar kuru faktiski tiktu ierobežotas Komisijas pilnvaras un kas noteikts Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 4. punkta c) apakšpunktā, nav piemērojams, jo šis beigu termiņš ierobežo finanšu korekcijas materiālo piemērošanas jomu un tas nav kompetences jautājums ratione temporis (31).
94. Ņemot vērā šādu piemērojamo tiesību normu “konstrukciju”, turklāt bez jebkādām skaidrām tiesību normām šajā saistībā, šajā brīdī ne tikai muzikālo komēdiju cienītājiem gribas izsaukties, ka tad, ja tas viss ir iespējams, tad nudien “iespējams ir viss” [angl. – “Anything goes”, populāra mūzikla nosaukums] (iespējams, piemetinot pragmatisku jautājumu, kādēļ tad vispār sevi jāapgrūtina ar rakstiskiem noteikumiem). Tomēr tieši šajā tiesību jomā, t.i., tādos gadījumos, kad lēmumiem ir būtiskas finansiāla rakstura sekas, Tiesa ir atkārtoti uzstājusi, ka saskaņā ar tiesiskās noteiktības principu tiesību aktam ir jādod attiecīgajām personām iespēja precīzi apzināties viņu pienākumu apjomu (32). Turklāt jānorāda, ka atbilstošu noteikumu trūkuma gadījumos (nemaz nerunājot par gadījumiem, kad netiek ievērots skaidrs tiesību normas formulējums), Tiesa ir noraidījusi juridisku pamatu un kompetenču radīšanu ad hoc nolūkā ar jebkuriem līdzekļiem atgūt ieguldīto finansējumu (33).
95. Neapšaubāmi ir jāatzīst, ka dažādu ES fondu administrēšana ir sarežģīta tiesību joma, kas nebūt neattīstās lielākas vienkāršības virzienā. Šajā secinājumā minēto noteikumu trīskārtējas atkārtošanās rezultātā tiesību aktu apjoms ir “uzpūties”. Tomēr šāda sarežģītības palielināšanās nebūt nenozīmē, ka attiecībā pret Komisiju ir jāizrāda pastiprināta augstsirdība nekvalitatīvi veiktas tiesību aktu izstrādes gadījumā (34). Turklāt ir jāņem vērā arī pašas Komisijas loma attiecīgo noteikumu izstrādē. Tādējādi, nenoliedzot Eiropas Parlamenta un Padomes (un attiecīgi arī dalībvalstu) lomu likumdošanas procesā, vienlaikus nešķiet, ka būtu netaisnīgi, ja Komisija kā sākotnējais tiesību aktu izstrādātājs un vēlāk – to īstenotājs, uzņemtos (negatīvās) sekas, kas rodas pašas Komisijas (slikti) izstrādāto tiesību aktu rezultātā.
96. Ņemot vērā minēto, es uzskatu, ka Regulas Nr. 1260/1999 39. pants nevar būt derīgs pamatojums apstrīdētajam lēmumam un tādējādi šis lēmums ir atceļams.
VI. Secinājumi
97. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai:
– atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2017. gada 19. septembra spriedumu lietā Grieķija/Komisija (T‑327/15, nav publicēts, EU:T:2017:631);
– atcelt Komisijas 2015. gada 25. marta Īstenošanas lēmumu C(2015) 1936 final par finanšu korekciju piemērošanu ELVGF Virzības nodaļas finansējumam, kas piešķirts darbības programmai CCI Nr. 2000GR061PO021 (Grieķija – Mērķis Nr. 1 – Lauku vides rekonstrukcija);
– piespriest Komisijai segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī Grieķijas Republikas tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas instancē.