ĢENERĀLADVOKĀTA DŽOVANNI PITRUCELLAS
[GIOVANNI PITRUZZELLA] SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 2. maijā (1)
Lieta C‑70/18
Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid
pret
A,
B,
P
(Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – EEK un Turcijas asociācijas līgums – Personu brīva pārvietošanās – Darba ņēmēji – Noteikumi par “atturēšanos no jebkādas darbības” – Lēmums Nr. 1/80 – 13. pants – Jauni ierobežojumi – Aizliegums – Turcijas valstspiederīgo biometriskie dati – Šo datu sniegšana trešajām personām – Primārs vispārējo interešu apsvērums – Identitātes un dokumentu viltošanas novēršana un apkarošana – Nepieciešamība un samērīgums – Noziedzīgu nodarījumu novēršana, atklāšana un izmeklēšana – Nejauša un netieša ietekme
1. Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek uzdots jautājums, vai pienākums, kas noteikts Turcijas darba ņēmējiem brīdī, kad viņi iebrauc Nīderlandes teritorijā nodarbinātības nolūkā, un Turcijas darba ņēmēju, kuri jau atrodas šajā teritorijā, ģimenes locekļiem, kuri vēlas tiem pievienoties, sniegt desmit pirkstu nospiedumus un sejas attēlu šādu biometrisko datu ievadīšanai Ārvalstnieku datubāzē, kura tiek izmantota, vai nu lai pārbaudītu dokumentu autentiskumu un to turētāja identitāti, vai arī lai identificētu noziedzīga nodarījuma izdarītājus, ir ierobežojums, kas ir aizliegts ar 7. pantu Lēmumā Nr. 2/76 (2) (1976. gada 20. decembris), ko ir pieņēmusi Asociācijas padome (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 2/76”), kura tika izveidota ar Līgumu par Eiropas Ekonomikas kopienas un Turcijas asociācijas izveidi, ko 1963. gada 12. septembrī Ankarā parakstīja Turcijas Republika, no vienas puses, un EEK un Kopienas dalībvalstis, no otras puses, un kurš Kopienas vārdā tika noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes Lēmumu 64/732/EEK (1963. gada 23. decembris) (3) (turpmāk tekstā – “Asociācijas līgums”), un galvenokārt ar Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 (4) (1980. gada 19. septembris) par asociācijas attīstību (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 1/80”) 13. pantu.
I. Atbilstošās tiesību normas
2. Pamatlietā aplūkoto valsts regulējumu var raksturot šādi.
3. No Nīderlandes tiesību aktiem izriet, ka trešo valstu valstspiederīgajiem, tostarp Turcijas valstspiederīgajiem, kuri vēlas uzturēties Nīderlandē ilgāk par 90 dienām parastas uzturēšanās nolūkā, principā vajadzētu būt pagaidu uzturēšanās atļaujas turētājiem brīdī, kad viņi ieceļo tās teritorijā. Šādu atļauju izdod Nīderlandes konsulārās un diplomātiskās iestādes. Lai saņemtu pagaidu uzturēšanās atļauju, papildus materiāltiesisko nosacījumu izpildei pieteikumu iesniedzējiem ir “jāsadarbojas datu izveidē, lai [viņus] varētu identificēt” (5).
4. Ārvalstnieku likumā Nīderlandes iestādēm ir piešķirtas tiesības iegūt un apstrādāt trešo valstu valstspiederīgo biometriskos datus. It īpaši šī likuma 106.a pantā būtībā ir paredzēts, ka minētā likuma izpildes nolūkā, lai noteiktu ārvalstnieka identitāti, var tikt iegūti un apstrādāti ārvalstu valstspiederīgā sejas un desmit pirkstu nospiedumu attēli. Šos attēlus nekavējoties salīdzina ar tiem, kas iekļauti Ārvalstnieku datubāzē, un pēc tam tajā glabā.
5. Ārvalstnieku likuma 107. pantā ir paredzēts izveidot Ārvalstnieku datubāzi, kurā tiek iekļauti šī likuma 106.a pantā minētie biometriskie dati, un precizēts, ka šādi dati tiks apstrādāti, lai izpildītu Ārvalstnieku likumu (6), kā arī lai atklātu pārkāpumus un veiktu kriminālvajāšanu (7). Trešo valstu valstspiederīgo biometrisko datu nodošanai, lai atklātu pārkāpumus un veiktu kriminālvajāšanu, ir jāievēro nosacījumi, kas paredzēti Ārvalstnieku likuma 107. panta 6. punktā. Tādējādi par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu (8) ir jānosaka pirmstiesas apcietinājuma pasākums un izmeklēšanas tiesnesim pēc prokurora lūguma ir rakstiski jādod atļauja izmantot Ārvalstnieku datubāzi, ja pastāv pamatotas aizdomas, ka aizdomās turētais ir trešās valsts valstspiederīgais (9), vai ja tas ir izmeklēšanas interesēs, vai gadījumā, ja pirmstiesas izmeklēšana nevirzās pietiekami raiti, vai arī gadījumā, ja izmeklēšanas norisē ir nepieciešami ātri rezultāti (10). Turklāt aizdomās turētajam ir jārada nopietnas bažas.
6. Biometriskos datus glabā piecus gadus pēc pieteikuma par pagaidu uzturēšanās atļauju noraidīšanas, izbraukšanas no Nīderlandes pēc likumīgas uzturēšanās beigām vai pēc tam, kad spēku ir zaudējis ieceļošanas aizliegums vai atzīšana par nevēlamu personu. Tātad pēc šā termiņa beigām vai – trešās valsts valstspiederīgā naturalizācijas gadījumā – pirms tam šos datus iznīcina (11).
7. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri vēlas saņemt uzturēšanās atļauju Nīderlandē uz laiku, kas pārsniedz 90 dienas, vai kuri šajā dalībvalstī uzturas nelikumīgi, var izmantot tiesības iegūt, apstrādāt un uzglabāt viņu biometriskos datus Ārvalstnieku datubāzē.
II. Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
8. B ir Turcijas valstspiederīgais, kas dzimis 1982. gadā un kura laulātajai P (12) ir Nīderlandes un Turcijas dubultpilsonība. 2014. gada 17. februārī P iesniedza pagaidu uzturēšanās atļaujas pieteikumu attiecībā uz B ģimenes atkalapvienošanās nolūkā. Pēc sākotnēja atteikuma staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (tieslietu un drošības valsts sekretārs; turpmāk tekstā – “valsts sekretārs”) ar 2014. gada 4. aprīļa lēmumu tomēr piešķīra prasīto atļauju, ar nosacījumu, ka B ir jāsniedz biometriskie dati. Viņš piekrita nodot šos datus, taču vēlāk 2014. gada 2. maijā kopā ar P iesniedza administratīvu sūdzību par savu biometrisko datu iegūšanu un apstrādi, kurā B un P norādīja, ka pienākums nodot savus biometriskos datus ir pretrunā Lēmuma Nr. 2/76 7. pantam un Lēmuma Nr. 1/80 13. pantam. Valsts sekretārs argumentu, saskaņā ar kuru šāds pienākums esot jauns ierobežojums šo tiesību normu izpratnē, 2014. gada 23. decembrī noraidīja, jo šāds pienākums sadarboties datu reģistrēšanā identifikācijas mērķiem jau izriet no 1965. gada tiesību aktiem. Lai gan datu iegūšana un apstrāde skar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (13) 7. un 8. pantu, tas būtu attaisnojams ar likumīgu mērķi. Valsts sekretārs uzskatīja, ka biometrisko datu iegūšana un apstrāde nav pretrunā arī Asociācijas līguma 9. pantam (14). Pretēji tam, kā tas ir Savienības pilsoņu gadījumā, uzturēšanās atļaujai, kas paredzēta Turcijas valstspiederīgo pirmajai uzņemšanai, ir nevis deklaratīvs, bet konstitutīvs raksturs, kas pamato to, ka pirmo minēto pilsoņu biometriskie dati netiek ne iegūti, ne glabāti. Turklāt valsts sekretārs uzsvēra, ka Savienības pilsoņu pasēs ir iekļauti biometriskie dati.
9. A ir Turcijas valstspiederīgais, kas ir dzimis 1966. gadā un kopš 2013. gada 1. decembra uz 5 gadu termiņu ir nodarbināts kā starptautisko autopārvadājumu vadītājs. 2013. gada 15. novembrī A atsauces persona, t.i., viņa darba devējs, iesniedza pieteikumu izsniegt A pagaidu uzturēšanās atļauju algota darba veikšanas nolūkā. Valsts sekretārs 2014. gada 28. martā šo pieteikumu apmierināja. Tomēr lēmumā par piešķiršanu tika paredzēts, ka pieprasītā atļauja tiks piešķirta tikai tad, kad A būs sniedzis savus biometriskos datus. Pēc sadarbības minēto datu iegūšanā A iesniedza administratīvu sūdzību par savu biometrisko datu iegūšanu un apstrādi. Valsts sekretārs par šo sūdzību lēma 2015. gada 6. janvārī, ieņemot tādu pašu nostāju kā 2014. gada 23. decembra lēmumā, ar ko viņš noraidīja B un P iesniegto administratīvo sūdzību.
10. A, no vienas puses, un B un P, no otras puses, iesniedza sūdzību par šiem diviem valsts sekretāra lēmumiem rechtbank den Haag (Hāgas tiesa, Nīderlande), kas 2016. gada 3. februārī pasludināja divus spriedumus. Vispirms rechtbank den Haag (Hāgas tiesa) nosprieda, ka pienākums sadarboties biometrisko datu iegūšanā un apstrādē, kas ir nosacījums pagaidu uzturēšanās atļaujas izsniegšanai, ir oficiāls nosacījums uzņemšanai Nīderlandes teritorijā, un tādā ziņā tas ir jauns nosacījums saistībā ar attiecīgajiem datiem. Pēc tam tā nosprieda, ka šāda pienākuma mērķis, proti, identitātes un dokumentu viltošanas novēršana un apkarošana, ir likumīgs. Visbeidzot tā uzskatīja, ka attiecīgais pienākums ir nesamērīgs attiecībā pret sasniedzamo likumīgo mērķi. Šajā ziņā rechtbank den Haag (Hāgas tiesa) nolēma, ka valsts sekretārs nav pietiekami pierādījis biometrisko datu apstrādes nepieciešamību Ārvalstnieku datubāzē, kura paredzēta Ārvalstnieku likuma 107. panta 1. punktā. Tā uzskatīja, ka valsts sekretārs nav pierādījis, ka Turcijas valstspiederīgie būtu vairāk izmantojuši viltotus ceļošanas dokumentus vai autentiskus dokumentus, kas izdoti, pamatojoties uz viltotiem dokumentiem, nekā citi trešo valstu valstspiederīgie. Arguments, ka šādas datubāzes izveide būtu nepieciešama, lai nodrošinātu, ka ceļošanas dokumenta, kurā jau ir iekļauti biometriskie dati, turētājs jau nav iesniedzis pieteikumu ar citu identitāti, netika ņemts vērā, jo šajā ziņā Turcijas valstspiederīgo situācija neatšķiras no to Savienības pilsoņu situācijas, kuriem nav Nīderlandes pilsonības un attiecībā uz kuriem valsts tiesību aktos nav paredzēta biometrisko datu nosūtīšana uz centrālo datubāzi. Visbeidzot rechtbank den Haag (Hāgas tiesa) atzina, ka biometrisko datu nodošana, lai identificētu noziedzīgu nodarījumu izdarītājus, pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu likumīgo mērķi. Rechtbank den Haag (Hāgas tiesa) atzina, ka pienākums sadarboties savu biometrisko datu iegūšanā un dot piekrišanu šādu datu apstrādei centrālajā datubāzē saskaņā ar Ārvalstnieku likuma 107. pantu ir jauns ierobežojums, kas ir aizliegts ar Lēmuma Nr. 2/76 7. pantu un Lēmuma Nr. 1/80 13. pantu.
11. Valsts sekretārs vērsās iesniedzējtiesā un apgalvoja, ka biometrisko datu iegūšana un apstrāde trešo valstu valstspiederīgo datubāzē ir nepieciešama, lai sasniegtu likumīgo mērķi novērst un apkarot identitātes viltošanu. Identificēšana, salīdzinot desmit pirkstu nospiedumus, esot ticamāka, un datu glabāšanas laikposms esot nepieciešams un samērīgs, ņemot vērā mērķi ticami noteikt ārvalstnieku identitāti. Saskaņā ar valsts sekretāra sniegto informāciju tiesības apstrādāt biometriskos datus esot ierobežotas laika ziņā un beidzoties 2021. gada 1. martā. Runājot par biometrisko datu pieejamību, lai identificētu noziedzīgu nodarījumu izdarītājus, tā kalpojot likumīgajam mērķim aizsargāt sabiedrisko kārtību un esot samērīga.
12. Iesniedzējtiesa balstās uz apgalvojumu, ka tiesības iegūt un apstrādāt Turcijas valstspiederīgo biometriskos datus ir jauns ierobežojums Lēmuma Nr. 2/76 7. panta un Lēmuma Nr. 1/80 13. panta izpratnē. It īpaši pamatojoties uz spriedumu Genc (15), saskaņā ar kuru jauns ierobežojums ir aizliegts, izņemot, ja to attaisno primārs vispārējo interešu apsvērums vai arī ja tas nodrošina likumīga mērķa īstenošanu, nepārsniedzot to, kas ir nepieciešams tā sasniegšanai; minētā tiesa galvenokārt uzdod jautājumu par biometrisko datu iegūšanas un apstrādes nepieciešamību un samērīgumu. Pirmkārt, tā apšauba tādas Ārvalstnieku datubāzes, kurā biometriskie dati tiek glabāti samērā ilgu laiku, izveides nepieciešamību un samērīgumu. Otrkārt, tā vēlas zināt, vai tas, ka datubāzi var nodot policijas iestāžu rīcībā noziedzīgā nodarījuma izdarītāja identitātes noteikšanai, nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu likumīgo mērķi saistībā ar kriminālsodu.
13. Šādos apstākļos Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) nolēma apturēt tiesvedību un ar lēmumu, kas Tiesas kancelejā saņemts 2018. gada 2. februārī, uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1. a) Vai [Lēmuma Nr. 2/76] 7. pants un [Lēmuma Nr. 1/80] 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesību normas pieļauj valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēta vispārēja trešo valstu valstspiederīgo, tostarp Turcijas valstspiederīgo, biometrisko datu apstrāde un reģistrācija kartotēkā [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46 (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (16)] [2. panta a) un b) punkta] izpratnē, jo ar šo valsts tiesisko regulējumu netiek pārsniegts tas, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu ar tiesisko regulējumu [sasniedzamo] leģitīmo mērķi, [proti], novērst un apkarot identitātes un dokumentu viltošanu?
b) Vai šajā ziņā ir nozīme tam, ka biometrisko datu glabāšanas ilgums ir piesaistīts trešo valstu valstspiederīgo, tostarp Turcijas valstspiederīgo, likumīgās un/vai nelikumīgās uzturēšanās ilgumam?
2) Vai [Lēmuma Nr. 2/76] 7. pants un [Lēmuma Nr. 1/80] 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskais regulējums nav ierobežojums šo tiesību normu izpratnē, ja valsts tiesiskā regulējuma sekas attiecībā uz piekļuvi darba tirgum atbilstoši šīm tiesību normām ir pārāk nejaušas un netiešas, lai pieņemtu, ka šī piekļuve tiek ierobežota?
3) a) Ja atbilde uz [otro] jautājumu ir tāda, ka valsts tiesiskais regulējums, kas dod iespēju datubāzē ietvertos trešo valstu valstspiederīgo, tostarp Turcijas valstspiederīgo, biometriskos datus nodot trešo personu rīcībā ar terorismu saistītu vai nesaistītu noziedzīgu nodarījumu novēršanas, atklāšanas un izmeklēšanas nolūkos, ir jauns ierobežojums, vai [Hartas] 52. panta 1. punkts, lasot to kopā ar minētās Hartas 7. un 8. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka šī tiesību norma nepieļauj šādu valsts tiesisko regulējumu?
b) Vai šajā ziņā ir nozīme tam, ka trešās valsts valstspiederīgajam brīdī, kad viņš tiek aizturēts saistībā ar aizdomām par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ir līdzi uzturēšanās atļauja, kurā ir reģistrēti viņa biometriskie dati?”
14. Šajā lietā rakstveida apsvērumus ir iesnieguši A, Nīderlandes, Dānijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija.
15. Tiesas sēdē, kas notika 2019. gada 17. janvārī, tika uzklausīti A, Nīderlandes un Īrijas valdību, kā arī Komisijas sniegtie mutvārdu paskaidrojumi.
III. Vērtējums
A. Ievada piezīmes
16. Pirms vērtējuma sniegšanas es vēlos izklāstīt trīs sākotnējo piezīmju kopas.
17. Pirmkārt, gan Lēmuma Nr. 2/76 7. pantā, gan arī Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā ir minēta nepārprotama “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula attiecībā uz jauniem ierobežojumiem to darba ņēmēju piekļuvei nodarbinātībai, kuri likumīgi uzturas un strādā līgumslēdzēju valstu teritorijā (17). Šī klauzula tātad vispārīgi aizliedz veikt jebkādu jaunu valsts pasākumu, kura mērķis vai sekas būtu tādas, ka Turcijas pilsoņu iespējai izmantot darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesības valsts teritorijā tiek izvirzīti stingrāki nosacījumi nekā tie, kas bija piemērojami datumā, kad attiecīgajā dalībvalstī stājās spēkā minētie lēmumi (18). Tiesa jau ir nospriedusi, ka Lēmuma Nr. 2/76 7. pantu ratione temporis piemēro valsts pasākumiem, kuri ieviesti laikposmā no 1976. gada 20. decembra līdz 1980. gada 30. novembrim, un Lēmuma Nr. 1/80 13. pantu ratione temporis piemēro, sākot no 1980. gada 1. decembra ieviestiem valsts pasākumiem (19). Tā kā pamatlietā aplūkotais regulējums izriet no tiesību aktiem un dekrētiem, kas pieņemti pēc šā datuma, uz tā pārbaudi attiecas vienīgi Lēmuma Nr. 1/80 13. panta piemērojamība laikā, un tādēļ es analizēšu minēto regulējumu, ņemot vērā šo vienīgo tiesību normu.
18. Otrkārt, es vēlos norādīt, ka Tiesā nav iesniegts jautājums par to, vai pamatlietā aplūkotais regulējums ir jauns ierobežojums, raugoties no hronoloģiskā viedokļa, nedz arī par to, vai tas atbilst primāram vispārējo interešu apsvērumam Tiesas judikatūras izpratnē. Šeit ir runa par pārbaudes diviem pirmajiem posmiem, ko Tiesa veic, lai noteiktu, vai tas ir jauns ierobežojums, kas ir saderīgs ar Lēmuma Nr. 1/80 13. pantu (20). Tiesā ir iesniegts tikai jautājums par nepieciešamību un samērīgumu. Protams, mums ir saistoši uzdotie jautājumi, tomēr man ir iebildumi attiecībā uz apgalvojumu, ka pienākums sadarboties biometrisko datu iegūšanā per se būtu jauns ierobežojums. Šajā saistībā no lietas materiāliem izriet, ka kopš 1965. gada biometriskos datus varēja iegūt, ja, pēc ierēdņa, kas atbildīgs par robežkontroli vai ārvalstnieku kontroli, domām, tas šķita pamatoti likumīgu iemeslu dēļ (21). Šādos apstākļos būtu iespējams uzskatīt, ka noteikumi, kas izriet no 2013. gadā grozītā Ārvalstnieku likuma redakcijas un kuros Turcijas darba ņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem tostarp ir noteikts pienākums sadarboties, lai iegūtu desmit pirkstu nospiedumus un sejas fotogrāfiju, nenozīmē vārda tiešākajā nozīmē jaunu ierobežojumu, bet gan jaunu tehnoloģisku uzlabojumu identifikācijas prasībai, kas Nīderlandes tiesībās jau pastāvēja pirms Lēmuma Nr. 1/80 stāšanās spēkā. Tātad šāda ierobežojuma pastāvēšanu varētu apšaubīt.
19. Tomēr mēs nevaram ignorēt to, ka pamatlietā aplūkotais regulējums ne tikai nosaka biometrisko datu iegūšanu, bet arī paredz to apstrādi datubāzē, kuru trešās personas var izmantot dažādos nolūkos, kā arī to glabāšanu tādu laikposmu, kas var būt ļoti ilgs. Jaunie tehnoloģiskie uzlabojumi, ko es iepriekš minēju, ir izraisījuši iespējamu Turcijas darba ņēmēju tiesību pārkāpumu, kas pamato to, ka pamatlietā aplūkotais regulējums būtu uzskatāms par tādu, kas ietilpst jēdzienā “jauns ierobežojums” salīdzinājumā ar 1965. gadā noteiktā pienākuma apjomu.
20. Turklāt ir vērts atgādināt, ka Tiesa jau ir atzinusi, ka Lēmuma Nr. 1/80 13. pants nepieļauj, ka līgumslēdzējvalstu tiesību aktos, skaitot no Lēmuma Nr. 1/80 spēkā stāšanās dienas attiecīgajā valstī, tiek ieviesti jebkādi jauni ierobežojumi darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai, tostarp ierobežojumi, kas attiecas uz materiālajiem un/vai procesuālajiem nosacījumiem tādu Turcijas pilsoņu pirmreizējai uzņemšanai šīs valsts teritorijā, kuri vēlas tajā izmantot minēto brīvību (22), kā tas, šķiet, sākotnēji ir A gadījumā, tādējādi šķiet, ka pamatlietā aplūkotais regulējums ietilpst Lēmuma Nr. 1/80 13. panta ratione materiae piemērošanas jomā (23).
21. Treškārt, es vēlos norādīt, ka iesniedzējtiesa jau pati ir konstatējusi divu primāru vispārējo interešu apsvērumu pastāvēšanu – vienu attiecībā uz identitātes un dokumentu viltošanas novēršanu un apkarošanu un otru attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu novēršanu, atklāšanu un izmeklēšanu. Šis konstatējums ir jāapstiprina Tiesai. Proti, identitātes un dokumentu viltošanas apkarošana ir jāaplūko, ņemot vērā mērķi apkarot nelegālu ieceļošanu un uzturēšanos vai pat mērķi efektīvi pārvaldīt migrācijas plūsmas, ko Tiesa jau ir kvalificējusi kā primārus vispārējo interešu apsvērumus (24). Noziedzīgu nodarījumu novēršana, atklāšana un izmeklēšana – kaut arī Tiesa, cik man zināms, to vēl nav atzinusi par primāru vispārējo interešu apsvērumu saistībā ar Asociācijas līgumu, – ir jāuzskata par sabiedriskās kārtības uzturēšanas priekšnoteikumu, kas var attaisnot jaunu ierobežojumu saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punktu (25), un tādējādi tas ir likumīgi sasniedzams mērķis.
22. Ņemot vērā iepriekš minēto, sāksim analizēt pirmo jautājumu.
B. Par pirmo prejudiciālo jautājumu
23. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa cenšas noskaidrot, vai pamatlietā aplūkotais regulējums, kurā paredzēta trešo valstu valstspiederīgo, tostarp Turcijas darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu, biometrisko datu apstrāde un saglabāšana, lai novērstu un apkarotu identitātes un dokumentu viltošanu, nepārsniedz to, kas nepieciešams, lai sasniegtu likumīgo mērķi. Iesniedzējtiesa jautā, vai šajā saistībā ir jāņem vērā glabāšanas ilgums. Šā jautājuma jēga ir noteikt, vai jaunais ierobežojums, kas nozīmē, ka attiecīgajiem Turcijas valstspiederīgajiem ir jāsadarbojas savu biometrisko datu iegūšanā, lai tie pēc tam tiktu iekļauti un apstrādāti Ārvalstnieku datubāzē, ir pamatots Lēmuma Nr. 1/80 13. panta izpratnē.
24. Būtībā pamatlietā aplūkotā regulējuma galvenās iezīmes var apkopot šādi. Trešo valstu valstspiederīgajiem, atskaitot izņēmuma gadījumus (26), ir pienākums sadarboties, lai varētu tikt iegūti viņu desmit pirkstu nospiedumi un sejas fotoattēls, ja tiek plānots izdot pagaidu uzturēšanās atļauju. Šī atļauja tiek izdota uzlīmes veidā, kas tiek ielīmēta derīgā ceļošanas dokumentā. Uzlīmē ir iekļauti tās turētāja biometriskie dati. Pēc attiecīgās personas ierašanās Nīderlandes teritorijā uzturēšanās atļaujā tiek iekļauti divu pirkstu nospiedumi. Turklāt visi savāktie dati tiek iekļauti ārvalstnieku biometriskajā reģistrā, kas ir daļa no Ārvalstnieku datubāzes. Šo datubāzi, tostarp reģistru, var izmantot tikai tādi darbinieki, kas šim nolūkam ir īpaši pilnvaroti attiecīgās valsts ārvalstnieku politikas īstenošanā, t.i., galvenokārt diplomātisko un konsulāro dienestu darbinieki, pildot savus pienākumus. Ciktāl tas attiecas uz uzņēmējas valsts iestādēm, tās vienīgi veic pārbaudes, vajadzības gadījumā izmantojot datubāzē iekļauto informāciju. Šādas datubāzes ieviešana, runājot par tās biometrisko daļu, īsteno prasību pārliecināties ne tikai par tās personas identitāti, kura ir ceļošanas dokumenta turētāja un to uzrāda, bet arī par to, ka pagaidu uzturēšanās atļaujas turētājs un pieprasījuma iesniedzējs ir viena un tā pati persona. Pieteikuma iesniedzēja datu salīdzināšana ar datiem, kas jau iekļauti datubāzē, turklāt ļauj iestādēm nodrošināt, ka pieteikuma iesniedzējs jau nav iesniedzis pieteikumu, izmantojot citu identitāti, vai arī nav iepriekš nelikumīgi uzturējies Nīderlandes teritorijā. Datus datubāzē glabā piecus gadus pēc pieteikuma par pagaidu uzturēšanās atļauju noraidīšanas, attiecīgas personas izbraukšanas no valsts pēc likumīgas uzturēšanās beigām vai pēc tam, kad spēku ir zaudējis ieceļošanas aizliegums vai atzīšana par nevēlamu personu. Biometriskie dati tiek nekavējoties iznīcināti attiecīgās personas naturalizācijas gadījumā. Relatīvi ilgs glabāšanas termiņš esot izskaidrojams ar mērķi apkarot identitātes piesavināšanos, kas varētu notikt pēc tam, kad attiecīgā persona beigusi uzturēšanos Nīderlandes teritorijā.
25. Lai atbildētu uz uzdoto jautājumu, vispirms ir jānorāda, ka biometriskie dati ir sensitīvi personas dati, kuru izmantošana un apstrāde ir jāreglamentē. Kā tādus tos aizsargā Hartas 8. pants. To nozīme personu identificēšanā jau ir atzīta Tiesas judikatūrā. It īpaši Tiesa jau ir nospriedusi, ka pirkstu nospiedumi ietilpst personas datu jēdzienā, jo tie objektīvi satur unikālu informāciju par fiziskajām personām un ļauj tās precīzi identificēt (27). Savienības likumdevējs ir paredzējis izmantot šāda veida datus, lai noteiktu Savienības pilsoņu (28) vai trešo valstu valstspiederīgo (29) identitāti. Turklāt valsts iestāžu darbība, kas saistīta ar pirkstu nospiedumu iegūšanu un glabāšanu uz uzlīmes un Ārvalstnieku centrālajā datubāzē, ir jāuzskata par tādu, kas ietver arī personas datu apstrādi, kura arī ir reglamentēta (30).
26. Jebkura trešās personas izdarīta personas datu apstrāde var būt tiesību uz savu personas datu aizsardzību aizskārums (31). Atkāpēm no personas datu aizsardzības un tās ierobežojumiem ir jātiek īstenotiem absolūti nepieciešamā ietvaros (32). Tātad pamatlietā aplūkotā regulējuma nepieciešamība un samērīgums ir jāizvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus. Šajā nolūkā ir jāpārbauda nepieciešamība iegūt un glabāt minētos datus, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, šo datu veidu, daudzumu, kā arī glabāšanas ilgumu un nosacījumus, saskaņā ar kuriem tiem var piekļūt datubāzē.
27. Kā jau minēju iepriekš, ir pilnīgi likumīgi, ka dalībvalsts, nosakot ieceļošanas nosacījumus tās teritorijā, vēlas nodrošināt, ka pagaidu uzturēšanās atļaujas pieteikuma iesniedzēja identitāte ir pareiza. Divu pirkstu nospiedumu saglabāšana uz uzlīmes ļauj pārbaudīt, vai uzlīmes turētājs tik tiešām ir tā persona, kam šāda atļauja faktiski ir izdota. Runājot par pieteikumu iesniedzēju biometrisko datu iekļaušanu Ārvalstnieku centrālajā datubāzē, šķiet, ka tas ir nepieciešams, ciktāl Nīderlandes valdība, ko šajā ziņā atbalsta citas valdības šajā prejudiciālajā tiesvedībā, ir minējusi nepieciešamību cīnīties pret identitātes krāpniecisku izmantošanu, kuras dēļ var rasties nepieciešamība pārliecināties, vai pieteikuma iesniedzējs jau nav iesniedzis pieteikumu ar atšķirīgu identitāti, salīdzinot viņa pirkstu nospiedumus ar tiem, kas jau ir reģistrēti.
28. Savākto datu raksturs, protams, atbilst izvirzītajam mērķim, ņemot vērā savstarpējo saikni starp biometriskajiem datiem un personu identitāti.
29. Datu apjoms nešķiet pārmērīgs. Turklāt Savienības likumdevējs ir arī izdarījis izvēli noteikt vīzu pieteikumu iesniedzējiem pienākumu sniegt viņu desmit pirkstu nospiedumus un sejas fotogrāfiju (33). Šādus datus apstrādā arī Vīzu informācijas sistēmā (34), kuras mērķis ir uzlabot kopējās vīzu politikas īstenošanu un krāpšanas apkarošanas politikas īstenošanu.
30. Protams, nosakot jaunā ierobežojuma samērīgumu Lēmuma Nr. 1/80 13. panta izpratnē, jāņem vērā glabāšanas ilgums. No Tiesas judikatūras izriet, ka šādam ilgumam vienmēr ir jāatbilst objektīviem kritērijiem, kas veido saikni starp saglabājamajiem personas datiem un sasniedzamo mērķi (35). Nīderlandes valdība atzīst, ka praksē glabāšanas ilgums ļoti bieži pārsniedz piecus gadus, jo glabāšanas termiņš ir saistīts ar uzturēšanās ilgumu Nīderlandē. Tomēr, šķiet, ka šis termiņš ir noteikts, ņemot vērā izvirzīto mērķi. Prasība pārliecināties par pagaidu uzturēšanās atļaujas pieteikuma iesniedzēja identitāti netiek nekavējoties atcelta, kad attiecīgā persona ir ieceļojusi Nīderlandē vai kad šī persona ir atstājusi Nīderlandes teritoriju. Minēto identitāti joprojām varēs pārbaudīt, ja uzturēšanās tiesības tiks pārskatītas vai konsolidētas. Tāpat cīņa pret identitātes viltošanu un vairākām identitātēm var attaisnot biometrisko datu ilgstošu saglabāšanu Ārvalstnieku datubāzē. Turklāt tas var sniegt priekšrocības tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri jau atrodas Nīderlandes teritorijā, gadījumā, ja viņu vārdā un tādējādi ar viltotu identitāti tiek iesniegts pieteikums pagaidu uzturēšanās atļaujas saņemšanai. Piemēram, tad konsulārie darbinieki varētu pārliecināties, ka deklarētā identitāte atbilst jau iegūtiem biometriskajiem datiem. Šajā ziņā Komisija ir lietderīgi norādījusi, ka tās priekšlikumā par VIS regulas grozīšanu ir paredzēts, ka termiņš, kādā jāglabā dati attiecībā uz vīzu, ilgtermiņa vīzu un uzturēšanās atļauju pieteikuma iesniedzējiem, tikšot pagarināts līdz pieciem gadiem pēc šo dokumentu derīguma termiņa beigām (36).
31. Nosacījumi, saskaņā ar kuriem ir paredzēts izmantot datubāzi, atbilst tās funkcijai un sasniedzamajam mērķim, jo to var darīt tādu konsulāro un diplomātisko amatu darbinieki, kuriem ir pilnvaras iekļaut datus datubāzē un ar tiem iepazīties, lai pārbaudītu pieteikuma iesniedzēja identitāti un identitātes zādzības vai viltošanas neesamību. Uzņēmējas valsts iestādes varēs izmantot šo datubāzi tikai tādiem pašiem mērķiem.
32. Līdz ar to, pārbaudot pamatlietā aplūkojamo regulējumu, nav konstatēts nekāds pamatojums, kas liktu apšaubīt jaunā ierobežojuma nepieciešamību un samērīgumu, ņemot vērā mērķi apkarot identitātes un dokumentu viltošanu.
33. No iepriekš minētā izriet, ka Lēmuma Nr. 1/80 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj pamatlietā aplūkojamo regulējumu, kurā Turcijas darba ņēmējiem, kuri vēlas ieceļot Nīderlandes teritorijā nodarbinātības nolūkā, un Turcijas darba ņēmēju, kuri jau uzturas šajā teritorijā, ģimenes locekļiem, kas vēlas tiem pievienoties, lai saņemtu tādu pagaidu uzturēšanās atļauju Nīderlandē uz laiku, kas pārsniedz 90 dienas, kura ir nepieciešama, lai ieceļotu Nīderlandes teritorijā, paredzēts pienākums sadarboties savu desmit pirkstu nospiedumu un sejas fotogrāfijas iegūšanā ar nolūku tos uzglabāt un apstrādāt Ārvalstnieku datubāzē, kuru konsulāro, diplomātisko un uzņemšanas iestāžu darbinieki var izmantot, lai novērstu un apkarotu identitātes un dokumentu viltošanu, pat ja šādi dati tiks glabāti piecus gadus pēc pieteikuma par pagaidu uzturēšanās atļauju noraidīšanas, pēc izbraukšanas no Nīderlandes likumīgas uzturēšanās beigās vai pēc tam, kad spēku būs zaudējis ieceļošanas aizliegums vai atzīšana par nevēlamu personu.
C. Par otro un trešo prejudiciālo jautājumu
34. Ar otro Tiesai uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai pamatlietā aplūkotais valsts regulējums drīzāk neatbilst jēdzienam “jauns ierobežojums” Lēmuma Nr. 1/80 13. panta izpratnē, jo tā ietekme uz Turcijas valstspiederīgo piekļuvi nodarbinātībai ir pārāk nejauša un netieša, lai pieņemtu, ka šī piekļuve tiek ierobežota. Neraugoties uz tā vispārīgo formulējumu, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šis jautājums ir uzdots saistībā ar Ārvalstnieku datubāzes otro funkciju, proti, īstenot mērķi, kas attiecas uz noziedzīgu nodarījumu novēršanu, atklāšanu un izmeklēšanu.
35. Kā jau atgādināju, Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā paredzētā “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula vispārīgi aizliedz veikt jebkādu jaunu valsts pasākumu, kura mērķis vai sekas būtu tādas, ka Turcijas pilsoņu iespēja izmantot darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesības dalībvalsts teritorijā tiek pakļauta stingrākiem nosacījumiem nekā tie, kas bija piemērojami datumā, kad stājās spēkā minētais lēmums. Tāpēc, pieņemot, ka jaunais ierobežojums varētu ietekmēt A brīvību strādāt algotu darbu Nīderlandē, pamatlietā aplūkotā valsts regulējuma piemērošana būtu jānoraida. Turklāt P lēmumam apmesties uz dzīvi, it īpaši palikt pastāvīgi dzīvot, Nīderlandē kā Turcijas izcelsmes darba ņēmējai arī var būt negatīva ietekme, ja valsts tiesību akti padara sarežģītu vai neiespējamu ģimenes atkalapvienošanos ar B tādējādi, ka P varētu būt jāizvēlas starp savu darbību Nīderlandē un ģimenes dzīvi Turcijā (37). Tādēļ šajā gadījumā jautājums ir par to, vai vienīgi iespējamība izmantot Turcijas valstspiederīgo – darba ņēmēju vai darba ņēmēju ģimenes locekļu – biometriskos datus noziedzības apkarošanas mērķiem varētu ietekmēt minēto darba ņēmēju saimnieciskās darbības īstenošanu un tādējādi nozīmēt “jaunu ierobežojumu” attiecībā uz minēto Turcijas darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Lēmuma Nr. 1/80 13. panta izpratnē.
36. Šajā ziņā ir jāatgādina Tiesas pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru no Asociācijas līguma formulējuma, kā arī no Lēmuma Nr. 1/80 mērķa izriet, ka saskaņā ar LESD 45. un 46. pantu atzītie principi, ciktāl tas ir iespējams, ir jāattiecina uz Turcijas valstspiederīgajiem, kuriem ir ar minēto lēmumu atzītas tiesības (38). Tādēļ ir jāņem vērā Tiesas judikatūra attiecībā uz jēdzienu “šķērslis Savienības darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai”, lai noteiktu, vai pamatlietā aplūkotais regulējums, ciktāl tajā ir paredzēts, ka biometriskos datus, kas iegūti no Turcijas valstspiederīgajiem, tiem piešķirot pagaidu uzturēšanās atļauju, lai strādātu algotu darbu Nīderlandes teritorijā vai ieceļotu šajā teritorijā ar nolūku pārcelties pie Turcijas darba ņēmēja, kurš jau uzturas šajā teritorijā, varēs izmantot, lai identificētu noziedzīgu nodarījumu izdarītājus, var ietekmēt attiecīgo Turcijas valstspiederīgo saimnieciskās darbības veikšanu.
37. Iesniedzējtiesa, kā arī Nīderlandes valdība it īpaši minēja spriedumu Graf (39). No minētā sprieduma, kas tika pasludināts Savienības darba ņēmēju brīvas pārvietošanās jomā, izriet, ka gadījumā, ja valsts pasākuma ierobežojošā ietekme šķiet pārāk nejauša un netieša, tā netiks uzskatīta par tādu, kas radītu šķēršļus darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai (40).
38. Tomēr iespējamība, ka Ārvalstnieku datubāzē iekļautie A vai B biometriskie dati tiek darīti pieejami, lai palīdzētu identificēt par noziedzīgiem nodarījumiem aizdomās turētās personas, man šķiet pārāk nejauša un netieša, lai ierobežotu Turcijas darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.
39. Pamatlietā aplūkojamajam regulējumam, ciktāl tajā paredzēts darīt pieejamus Turcijas darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu biometriskos datus, lai identificētu noziedzīgu nodarījumu izdarītājus, manuprāt, nav tāda rakstura, lai novērstu vai atturētu minētos darba ņēmējus no uzturēšanās un saimnieciskās darbības veikšanas Nīderlandes teritorijā, jo šāda pieejamība ir atkarīga no vairākiem nākotnes notikumiem, kuru iestāšanās nav droši paredzama, proti, a) attiecīgā persona tiek turēta aizdomas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kura dēļ meklēšana Ārvalstnieku datubāzē ir iespējama, vai arī izmeklēšanas interesēs ir nepieciešama iepazīšanās ar datubāzes saturu; b) pastāv pamatotas aizdomas, ka nodarījuma izdarītājs ir trešās valsts valstspiederīgais; c) fakts, ka attiecīgā ārvalstnieka rīcība rada nopietnas bažas, un visbeidzot d) fakts, ka minēto meklēšanu datubāzē pieprasījis prokurors un to atļāvusi tiesa (41).
40. Tādēļ man ir grūti iedomāties, ka tas, ka P laulātā biometriskie dati varētu tikt nodoti kompetentajām iestādēm gadījumā, ja viņa nopietni tiktu turēta aizdomās par piedalīšanos pārkāpuma izdarīšanā, atturētu P turpināt strādāt Nīderlandē vai arī ka šā iemesla dēļ A varētu atteikties no sava starptautiska transportlīdzekļa vadītāja darba. Nīderlandes valdības apgalvojums, ko neapstrīdēja lietas dalībnieki, kas piedalījās tiesvedībā Tiesā, par to, ka Ārvalstnieku datubāze kriminālizmeklēšanas nolūkā tiek izmantota 10 līdz 30 reizes gadā, pēc manām domām, apstiprina to, ka šādas datubāzes izmantošanas ietekme uz Turcijas darba ņēmēju ekonomiskās brīvības īstenošanu ir ļoti nejauša un netieša. Nīderlandes valdība tiesas sēdē, atbildot uz Tiesas jautājumu, arī apstiprināja, ka prasītāju pamatlietā dati nav tikuši izmantoti kriminālprocesā.
41. Šādos apstākļos pamatlietā aplūkotais regulējums, ciktāl tajā ir atļauts nodot trešajām personām Turcijas darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu biometriskos datus, kuri ir iekļauti datubāzē pārkāpumu novēršanas, atklāšanas un izmeklēšanas nolūkā, nav jauns ierobežojums Lēmuma Nr. 1/80 13. panta izpratnē, jo tam ir pārāk nejauša un netieša ietekme uz minēto darba ņēmēju piekļuvi nodarbinātībai.
42. Tā kā trešais prejudiciālais jautājums ir uzdots Tiesai tādā gadījumā, ja atbilde uz otro jautājumu būtu apstiprinoša, tad saskaņā ar manu vērtējumu šo jautājumu nav nepieciešams izskatīt.
IV. Secinājumi
43. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 (1980. gada 19. septembris) par asociācijas attīstību 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj pamatlietā aplūkojamo regulējumu, kurā Turcijas darba ņēmējiem, kuri vēlas ieceļot Nīderlandes teritorijā nodarbinātības nolūkā, un Turcijas darba ņēmēju, kuri jau uzturas šajā teritorijā, ģimenes locekļiem, kas vēlas tiem pievienoties, lai saņemtu tādu pagaidu uzturēšanās atļauju Nīderlandē uz laiku, kas pārsniedz 90 dienas, kura ir nepieciešama, lai ieceļotu Nīderlandes teritorijā, paredzēts pienākums sadarboties savu desmit pirkstu nospiedumu un sejas fotogrāfijas iegūšanā ar nolūku tos uzglabāt un apstrādāt Ārvalstnieku datubāzē, kuru konsulāro, diplomātisko un uzņemšanas iestāžu darbinieki var izmantot, lai novērstu un apkarotu identitātes un dokumentu viltošanu, pat ja šādi dati tiks glabāti piecus gadus pēc pieteikuma par pagaidu uzturēšanās atļauju noraidīšanas, pēc izbraukšanas no Nīderlandes likumīgas uzturēšanās beigās vai pēc tam, kad spēku būs zaudējis ieceļošanas aizliegums vai atzīšana par nevēlamu personu.
2) Pamatlietā aplūkotais regulējums, ciktāl tajā ir atļauts nodot trešajām personām Turcijas darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu biometriskos datus, kuri ir iekļauti datubāzē pārkāpumu novēršanas, atklāšanas un izmeklēšanas nolūkā, nav jauns ierobežojums Lēmuma Nr. 1/80 13. panta izpratnē, jo tam ir pārāk nejauša un netieša ietekme uz minēto darba ņēmēju piekļuvi nodarbinātībai.