ĢENERĀLADVOKĀTA MIHALA BOBEKA [MICHAL BOBEK]
SECINĀJUMI,
sniegti 2016. gada 11. oktobrī (1)
Lieta C‑439/16 PPU
Emil Milev
(Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa, Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Direktīva (ES) 2016/343 Konkrētu nevainīguma prezumpcijas aspektu nostiprināšana – 3. un 6. pants – Piemērošana laikā – Valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru procesa tiesvedības posmā ir aizliegts veikt pārbaudi par to, vai pastāv pamatotas aizdomas, ka apsūdzētais ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu – Augstākās tiesas “atzinums”, kurā ir konstatēta pretruna starp valsts tiesisko regulējumu un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 4. punktu – Novērtējuma brīvība, kas ir valsts tiesu rīcībā, lai izlemtu, vai piemērot minēto konvenciju vai ne
I – Ievads
1. Saskaņā ar Nakazatelno-protsesualen kodeks (Kriminālprocesa kodekss, turpmāk tekstā – “NPK”) tiesa, kura izvērtē pirmstiesas apcietinājuma pasākumu, kriminālprocesa tiesvedības posmā nevar izvērtēt, vai pastāv pamatotas aizdomas, ka ir izdarīts noziedzīgs nodarījums. Šāds tiesiskais regulējums ir bijis pamats vairākiem nosodošiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) spriedumiem. Atbilstoši ECT pastāvīgajai judikatūrai Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 5. panta 4. punktā “ir prasīts, ka tiesām, kuras izskata pieteikumu par atbrīvošanu no apcietinājuma, tostarp ir jāizvērtē, vai pastāv pamatotas aizdomas, ka apsūdzētais ir izdarījis kriminālpārkāpumu” (2).
2. Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija), izskatot iesniedzējtiesas Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa, Bulgārija) pieteikumu, konstatēja pretrunu starp šo valsts procesuāltiesisko regulējumu un ECPAK 5. panta 4. punktu, lasot to kopā ar tās 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu (turpmāk tekstā – “Augstākās tiesas atzinums”). Tomēr tā līdz brīdim, kad tiks īstenota likumdevēja iesaistīšanās, atstāja valsts tiesām izvēli piemērot vai nu ECT judikatūru, vai valsts tiesisko regulējumu.
3. Šobrīd izskatāmā prejudiciālā tiesvedība attiecas uz Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) atzinuma saderību ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Direktīvu (ES) 2016/343 par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā (3). Šīs lietas īpatnība ir tāda, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas ir iesniegts saistībā ar kriminālprocesu pret Emīlu Milevu [Emil Milev] un viņa pirmstiesas apcietināšanu, Tiesā ir saņemts dažus mēnešus pēc Direktīvas 2016/343 stāšanās spēkā un krietnu laiku pirms tās transponēšanas perioda beigām.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
1) Harta
4. Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 6. pantu “ikvienam ir tiesības uz personas brīvību un drošību”.
5. Saskaņā ar Hartas 47. pantu “Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu”:
“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.
Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Ikvienai personai ir iespējas saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību.
[..]”
6. Hartas 48. pants “Nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību” ir formulēts šādi:
“1. Ikvienu apsūdzēto uzskata par nevainīgu, kamēr vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu.
2. Ikvienam apsūdzētajam tiek garantētas tiesības uz aizstāvību.”
B – Direktīva 2016/343
7. Direktīvas 2016/343 preambulas 16. un 22. apsvērumā ir norādīts šādi:
(16) Nevainīguma prezumpcija tiktu pārkāpta tad, ja publisku iestāžu publiskos paziņojumos vai tiesu nolēmumos, kas neattiecas uz vainas noteikšanu, par aizdomās turēto vai apsūdzēto izteiktos kā par vainīgu, tik ilgi, kamēr minētās personas vaina nav pierādīta saskaņā ar tiesību aktiem. Šādos paziņojumos un tiesas nolēmumos nebūtu jāatspoguļo viedoklis par to, ka minētā persona ir vainīga. Šādam regulējumam nebūtu jāskar apsūdzības darbības, kuras veic, lai pierādītu aizdomās turētā vai apsūdzētā vainu, piemēram, apsūdzības celšanu, un neskar tiesu nolēmumus, kurus pieņemot apturētais spriedums stājas spēkā, ja tiek ievērotas tiesības uz aizsardzību. Tam nebūtu jāskar arī procesuāla rakstura preliminārie nolēmumi, kurus pieņem tiesu vai citas kompetentās iestādes un kuru pamatā ir aizdomas vai apsūdzošu pierādījumu elementi, piemēram, nolēmumi par pirmstiesas apcietinājumu, ar noteikumu, ka aizdomās turētais vai apsūdzētais šajos nolēmumos nav minēts kā vainīgs. Pirms procesuāla rakstura prelimināro nolēmumu pieņemšanas kompetentā iestāde varētu vispirms pārliecināties par to, vai aizdomās turētā vai apsūdzētā apsūdzošo pierādījumu elementi ir konstatēti tādā apjomā, lai pamatotu attiecīgo nolēmumu, un nolēmumā varētu uz tiem atsaukties.
[..]
(22) Pierādīšanas pienākums, lai noteiktu aizdomās turētā un apsūdzētā vainu, gulstas uz apsūdzību, un jebkuras šaubas būtu jātulko par labu aizdomās turētajam vai apsūdzētajam. Nevainīguma prezumpcija tiktu pārkāpta gadījumā, ja pierādīšanas pienākums tiktu pārlikts no apsūdzības uz aizstāvību, neskarot tiesas jebkuras ex officio faktu noskaidrošanas pilnvaras un tiesu iestāžu neatkarību, kad tā izvērtē aizdomās turētā vai apsūdzētā vainu, kā arī fakta vai likuma prezumpciju izmantošanu par aizdomās turētā vai apsūdzētā kriminālatbildību. Šādi pieņēmumi būtu saprātīgi jāierobežo, ņemot vērā to, cik svarīgs ir attiecīgais jautājums un cik svarīgi ir saglabāt tiesības uz aizstāvību, kā arī izmantotajiem līdzekļiem vajadzētu būt saprātīgi atbilstīgiem izvirzītajam leģitīmajam mērķim. Šādiem pieņēmumiem vajadzētu būt atspēkojamiem, un jebkurā gadījumā tie būtu jāizmanto tikai tad, ja tiek ievērotas tiesības uz aizstāvību.”
8. Saskaņā ar Direktīvas 2016/343 3. pantu “Nevainīguma prezumpcija” “dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētie un apsūdzētie tiek uzskatīti par nevainīgiem, kamēr nav pierādīta viņu vaina saskaņā ar tiesību aktiem”.
9. Saskaņā ar Direktīvas 2016/343 4. panta “Publiskas norādes par vainu” 1. un 2. punktu:
“1. Dalībvalstis veic pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka tik ilgi, kamēr nav pierādīta aizdomās turētā vai apsūdzētā vaina saskaņā ar tiesību aktiem, publisko iestāžu publiskos paziņojumos un tiesu nolēmumos, ar kuriem netiek noteikts personas vainīgums, minētā persona netiek minēta kā vainīga. Tas neskar apsūdzības darbības, kas tiek veiktas, lai pierādītu aizdomās turētā vai apsūdzētā vainu, vai procesuāla rakstura prelimināros nolēmumus, kurus pieņem tiesu vai citas kompetentās iestādes un kuru pamatā ir aizdomas vai apsūdzoši pierādījumi.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka ir pieejami atbilstīgi pasākumi tajā gadījumā, kad tiek pārkāpts šā panta 1. punktā noteiktais pienākums neminēt aizdomās turēto vai apsūdzēto kā vainīgu, saskaņā ar šo direktīvu un jo īpaši – ar 10. pantu.”
10. Direktīvas 2016/343 6. pants “Pierādīšanas pienākums” ir formulēts šādi:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka pienākums pierādīt aizdomās turēto vai apsūdzēto vainu ir apsūdzībai. Tas neskar nedz tiesneša vai kompetentās iestādes pienākumu meklēt vainu apstiprinošus un attaisnojošus pierādījumus, nedz aizstāvības tiesības iesniegt pierādījumus saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka visas šaubas par personas vainu tiek tulkotas par labu aizdomās turētajam vai apsūdzētajam, tostarp gadījumos, kad tiesa izvērtē to, vai persona būtu jāattaisno.”
11. Saskaņā ar Direktīvas 2016/343 10. pantu “Tiesiskās aizsardzības līdzekļi”:
“1. Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem būtu efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ja tiek pārkāptas viņu tiesības, kas noteiktas saskaņā ar šo direktīvu.
2. Neskarot valstu noteikumus un sistēmas attiecībā uz pierādījumu pieļaujamību, dalībvalstis nodrošina, ka, izvērtējot liecības, ko snieguši aizdomās turētie vai apsūdzētie, vai pierādījumus, kas iegūti, pārkāpjot tiesības klusēt vai neliecināt pret sevi, tiek ievērotas tiesības uz aizstāvību un taisnīga procesa princips.”
12. Saskaņā ar Direktīvas 2016/343, kura tika publicēta 2016. gada 11. martā, 15. pantu tā stājās spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Minētās direktīvas 14. panta 1. punktā ir paredzēts, ka normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, dalībvalstīs stājas spēkā līdz 2018. gada 1. aprīlim.
C – Bulgārijas tiesības
13. Saskaņā ar NPK 56. panta 1. punktu apsūdzētajam var tikt piemērots drošības līdzeklis, ja “pierādījumi lietā liecina par pamatotām aizdomām, ka apsūdzētais ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, un ja pastāv kāds no 57. pantā paredzētajiem pamatojošajiem iemesliem”. Atbilstoši NPK 57. pantam šie drošības līdzekļi tiek noteikti, lai izvairītos no tā, ka apsūdzētais varētu aizbēgt, izdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu vai traucēt galīgā notiesājošā sprieduma krimināllietā izpildi. NPK 58. panta 4. punktā kā viens no šiem drošības līdzekļiem ir minēts pirmstiesas apcietinājums.
14. Atbilstoši NPK 63. panta 1. punktam pirmstiesas apcietinājumu piemēro, ja “pastāv pamatotas aizdomas, ka apsūdzētais ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, par kuru ir piemērojams brīvības atņemšanas sods vai kāds cits smagāks sods, un ja no lietā pastāvošajiem pierādījumiem izriet, ka pastāv faktisks risks, ka apsūdzētais varētu aizbēgt vai izdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu”. Saskaņā ar NPK 64. panta 4. punktu, kurš attiecas uz pirmstiesas posmu, “tiesa nosaka drošības līdzekli “pirmstiesas apcietinājums”, ja ir izpildīti 63. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi, un, ja tas tā nav, tiesa var nolemt nenoteikt drošības līdzekli vai noteikt kādu saudzīgāku pasākumu.”
15. Saskaņā ar NPK 256. panta 1. punkta 2. apakšpunktu, sagatavojot tiesas sēdi, tiesnesis referents pauž savu nostāju par drošības līdzekli, neizvērtējot, vai pastāv pamatotas aizdomas, ka ir izdarīts noziedzīgs nodarījums. Atbilstoši šī paša noteikuma 3. punktam šis ierobežojums ir piemērojams arī saistībā ar pieteikumu attiecībā uz drošības līdzekli “pirmstiesas apcietinājums”, ja tiesa izvērtē, vai ir izpildīti nosacījumi drošības līdzekļa mīkstināšanai vai atcelšanai.
16. Atbilstoši NPK 270. panta 1. punktam jautājums par drošības līdzekļa mīkstināšanu var tikt izvirzīts jebkurā pirmstiesas procesa brīdī. Saskaņā ar NPK 270. panta 2. punktu tiesa lemj atklātā tiesas sēdē, izdodot rīkojumu un neizvērtējot, vai pastāv pamatotas aizdomas, ka ir izdarīts noziedzīgs nodarījums.
III – Faktiskais konteksts un prejudiciālais jautājums
17. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka E. Milevs ir apsūdzēts astoņos noziedzīgos nodarījumos, tostarp organizētas un bruņotas kriminālas grupas vadīšanā, automašīnas nozagšanā un sadedzināšanā, mēģinājumā nogalināt policistu, kā arī bankas un divu degvielas uzpildes staciju aplaupīšanā. Par šiem noziedzīgajiem nodarījumiem ir paredzēts brīvības atņemšanas sods – vismazākais paredzētais sods ir brīvības atņemšana uz 3 gadiem un vissmagākais sods ir mūža ieslodzījums bez iespējas sodu mīkstināt.
18. E. Milevs kopš 2013. gada 24. novembra atrodas apcietinājumā. Izmeklēšanas posmā kompetentā tiesa uzskatīja, ka joprojām pastāv pamatotas aizdomas, ka E. Milevs ir izdarījis attiecīgos noziedzīgos nodarījumus.
19. Kopš tiesvedības posma sākšanās šajā lietā, proti, 2015. gada 8. jūnija, iesniedzējtiesa (Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa) pēc apsūdzētā lūguma vairākas reizes ir lēmusi par pirmstiesas apcietinājuma atcelšanu, tomēr neizvērtējot, vai pastāv pamatotas aizdomas, ka E. Milevs ir izdarījis attiecīgos noziedzīgos nodarījumus. NPK 270. panta 2. punktā, lasot to apvienojumā ar tā 256. panta 3. punkta otro teikumu, būtībā ir aizliegts tiesai šajā procesa posmā izvērtēt pamatotās aizdomas par to, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.
20. Iesniedzējtiesa ir konstatējusi pretrunu starp iepriekš minēto valsts tiesisko regulējumu un ECPAK 5. panta 4. punktu, lasot to apvienojumā ar tās 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu, kurā personu ir ļauts paturēt apcietinājumā, tikai “balstoties uz pamatotām aizdomām, ka šī persona ir pārkāpusi likumu”. Ņemot vērā, ka nebija iespējams nodrošināt tiesiskuma standartus saistībā ar apcietinājumu atbilstīgi ECPAK, Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa) vairākas reizes atcēla pirmstiesas apcietinājuma pasākumus. Tomēr šie lēmumi par atcelšanu apelācijas tiesvedībā tika atcelti.
21. Šādos apstākļos iesniedzējtiesa lūdza Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) paust savu nostāju šajā jautājumā. 2016. gada 7. aprīļa tiesas sēdē Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) Krimināllietu palātas plēnums apstiprināja pretrunas starp ECPAK 5. panta 4. punktu, lasot to apvienojumā ar tās 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu, un valsts tiesību normām, kas liedz tiesai lemt par pamatotām aizdomām, ka apsūdzētais ir izdarījis noziedzīgo nodarījumu, pastāvēšanu. Kā izriet no tiesas sēdes protokola, tiesneši ir pauduši šaubas par praktiskajām iespējām vienlaicīgi nodrošināt, ka tiek ievērots ECPAK 5. panta 4. punkts, lasot to apvienojumā ar šīs konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu, un ECPAK 6. panta 1. punkts, kurš attiecas uz tiesu objektivitāti. Par problemātisku tika atzīta iespēja norīkot tādu atsevišķu iztiesāšanas sastāvu, kas lemtu tikai par paturēšanas apcietinājumā pamatojumu. Tiesnešu ieskatā šāds pasākums radītu risku, ka tiktu kavēta to tiesu pienācīga darbība, kurām ir vien ierobežots amatā esošo tiesnešu skaits.
22. Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) tādējādi nonāca pie šāda secinājuma, proti, ka “ir skaidrs, ka mēs nespējam piedāvāt nevienu problēmas risinājumu. Mēs, neapšaubāmi, domājam, ka katram iztiesāšanas sastāvam ir jāizvērtē, vai tas dod priekšroku ECPAK vai valsts tiesību aktam un vai tas šādā kontekstā var izskatīt lietu”. Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) Krimināllietu palātas plēnuma priekšsēdētājs uzdeva nosūtīt protokola kopiju iesniedzējtiesai, kā arī Tieslietu ministrijai, lai panāktu grozījumus tiesību aktos.
23. Iesniedzējtiesas ieskatā šim Augstākās tiesas atzinumam ir interpretējoša sprieduma spēks. Tādējādi tas esot saistošs visu instanču tiesām, tostarp dažādajiem Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) iztiesāšanas sastāviem.
24. Saistībā ar jaunu E. Mileva iesniegtu lūgumu mīkstināt pirmstiesas apcietinājumu, nosakot saudzīgāku pasākumu, Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai valsts judikatūra – konkrēti, Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) saistošais atzinums (kas izdots pēc [..] Direktīvas 2016/343 pieņemšanas, bet pirms tās transponēšanas termiņa beigām), saskaņā ar kuru Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa), pēc tam, kad tā konstatēja pretrunas starp ECPAK 5. panta 4. punktu, skatot to kopsakarā ar tās 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu, un valsts tiesību aktu (NPK 270. panta 2. punkts) attiecībā uz to, vai ir vai nav jāņem vērā pamatotas aizdomas, ka ir izdarīts noziedzīgs nodarījums (kriminālprocesa tiesvedības posmā notiekošās drošības līdzekļa “pirmstiesas apcietinājums” pārbaudes procedūras ietvaros), tiesām, kas skata lietu pēc būtības, ir piešķīrusi brīvību izlemt, vai ir jāievēro ECPAK, – ir saderīga ar Direktīvas 2016/343 3. un 6. pantu (attiecībā uz nevainīguma prezumpciju un pierādīšanas pienākumu kriminālprocesā)?”
25. Tā kā E. Mileva apcietinājums joprojām ir spēkā, iesniedzējtiesa lūdza piemērot steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību saskaņā ar Tiesas Reglamenta 107. pantu.
26. Ar Tiesas ceturtās palātas 2016. gada 17. augusta lēmumu šī procedūra tika noteikta.
27. Rakstveida apsvērumus iesniedza E. Milevs un Eiropas Komisija. 2016. gada 22. septembra tiesas sēdē piedalījās tikai Komisija.
IV – Vērtējums
A – Ievadapsvērumi
28. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par 2016. gada 7. aprīļa protokolā atspoguļotā Augstākās tiesas atzinuma saderību ar Direktīvu 2016/343. Iesniedzējtiesai ir šaubas par šo jautājumu, ciktāl, pēc tam, kad tā bija konstatējusi konfliktu starp valsts tiesību aktu un ECPAK 5. panta 4. punktu, lasot to apvienojumā ar šīs konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu, Augstākās tiesas atzinumā zemākas instances tiesām tika atzīta iespēja nolemt vai nu ievērot ECPAK, vai arī piemērot tai pretrunā esošās valsts tiesību normas.
29. Šis jautājums ir problemātisks divu aspektu dēļ. Pirmkārt, brīdī, kad tika pieņemts lēmums par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, Direktīvas 2016/343 transponēšanas periods vēl nebija beidzies. Otrkārt, nebūt nešķiet acīmredzami, ka uz Augstākās tiesas atzinuma saturu būtu attiecināma minētās direktīvas materiālās piemērošanas joma.
30. Attiecībā uz pirmo punktu iesniedzējtiesa sava lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību ir pamatojusi, uzsvērdama, ka valsts iestādēm atbilstoši Tiesas judikatūrai ir pienākums direktīvu transponēšanai paredzētajā termiņā atturēties no tādu pasākumu veikšanas, kas varētu būtiski apdraudēt direktīvās paredzētā rezultāta sasniegšanu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka tā tas ir Augstākās tiesas atzinuma gadījumā, ciktāl tas ir pieņemts pēc Direktīvas 2016/343 stāšanās spēkā.
31. Ņemot vērā šos apsvērumus, šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, manuprāt, nav uzskatāms par nepieņemamu. Tāds ir arī Komisijas viedoklis.
32. Pirmkārt, ciktāl tie attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, uz jautājumiem, ko uzdevušas valstu tiesas, kuras izskata konkrētu lietu, ir attiecināms atbilstības pieņēmums (4).
33. Otrkārt, Augstākās tiesas atzinums tika pieņemts 2016. gada 7. aprīlī, t.i., pēc Direktīvas 2016/343 stāšanās spēkā 2016. gada 31. martā atbilstīgi tās 15. pantam. Saskaņā ar Tiesas judikatūru, ciktāl direktīva pamata lietas faktisko apstākļu rašanās laikā jau bija stājusies spēkā, tās noteikumu interpretācija var būt noderīga iesniedzējtiesai, lai tā varētu pieņemt nolēmumu, ņemot vērā pienākumu neveikt tādus pasākumus, kas varētu būtiski apdraudēt šajā direktīvā paredzēto rezultātu (5).
34. Šādos apstākļos uzskatu, ka uz uzdoto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, koncentrējoties uz Augstākās tiesas atzinumu un iepriekš minēto atturēšanās pienākumu. Šī analīze tiks veikta šo secinājumu B daļā.
35. Tomēr jautājums par pienākumu būtiski neapdraudēt Direktīvas 2016/343 rezultātu tās transponēšanas perioda laikā atšķiras no tā pamatā esošā jautājuma par Augstākās tiesas atzinuma (un līdz ar to par valsts tiesību akta) saderību ar minēto direktīvu.
36. Iepriekš minēto iemeslu dēļ šobrīd izskatāmajā lietā šāda analīze, manuprāt, nav jāveic. Tomēr, lai nodrošinātu pilnīgas palīdzības sniegšanu Tiesai, C daļā tiks veikts īss šī jautājuma vērtējums.
B – Vai ar Augstākās tiesas atzinumu tiek būtiski apdraudēti Direktīvas 2016/343 mērķi?
1) Direktīvu tiesiskās sekas pirms to transponēšanas termiņa beigām
37. Saistībā ar prejudiciālu jautājumu, kas ir uzdots krietnu laiku pirms direktīvas transponēšanas termiņa beigām, dalībvalstīm nevar pārmest, ka tās vēl nav veikušas pasākumus direktīvas īstenošanai (6). Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru direktīvas tiesiskās sekas attiecībā uz dalībvalstīm adresātēm rodas vai nu pēc tās publikācijas, vai pēc tās paziņošanas dienas (7). Tādējādi ir noteikts, ka, pamatojoties uz LES 4. panta 3. punktu, lasot to apvienojumā ar LESD 288. pantu, dalībvalstīm ir jāatturas pieņemt noteikumus, kas varētu būtiski apdraudēt direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu (8). Šis atturēšanās pienākums ir piemērojams visiem vispārīgajiem vai īpašajiem pasākumiem (9). Tas pastāv visām dalībvalstu iestādēm, tostarp valstu tiesām (10).
2) Augstākās tiesas atzinums
38. Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa) prejudiciālo jautājumu ir uzdevusi, lai izvērtētu, vai ar Augstākās tiesas atzinumu ir pārkāpts iepriekš minētais atturēšanās pienākums. Šajā ziņā ir jāizvērtē, vai ar Augstākās tiesas atzinumu var tikt būtiski apdraudēta Direktīvā 2016/343 noteiktā rezultāta sasniegšana.
39. Iesniedzējtiesas nolēmumā ir norādīts, ka Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) būtu nonākusi pie pavisam cita risinājuma, ja tā principu par valsts tiesību interpretāciju būtu piemērojusi saderīgi ar Direktīvu 2016/343, ciktāl šī direktīva atzinuma pieņemšanas brīdī jau bija spēkā.
40. Vispirms ir jāuzsver, ka pienākums interpretēt valsts tiesības saderīgi ar direktīvu valstu tiesām pastāv tikai no direktīvas transponēšanas perioda beigu brīža (11). Pienākumi, kas ir paredzēti judikatūrā Adeneler u.c. (C‑212/04, EU:C:2006:443) apvienojumā ar judikatūru Inter-Environnement Wallonie (C‑129/96, EU:C:1997:628) un kas pastāv valstu tiesām transponēšanas perioda laikā, ir niansētāki. Līdz ar to valstu tiesām, “cik vien iespējams, ir jāatturas no tādas valsts tiesību interpretācijas, kas varētu nozīmīgi apdraudēt šajā direktīvā izvirzītā mērķa sasniegšanu nākotnē, pēc tās transponēšanai paredzētā perioda beigām” (12).
41. Līdz ar to tostarp ir jāņem vērā, ka iepriekš minētais atturēšanās pienākums nenozīmē, ka direktīva tiks piemērota, nedz ka valsts tiesības tiks interpretētas atbilstoši direktīvai. Tieši pretēji – atturēšanās pienākums attiecas tikai uz pasākumiem, kas var būtiski apdraudēt direktīvā izvirzītos mērķus. Tādējādi tas liedz dalībvalstīm veikt pasākumus, kas rada būtisku šo mērķu apdraudējumu un kuru tiesiskās sekas saglabāsies pēc transponēšanai paredzētā termiņa beigām (13).
42. Attiecībā uz Direktīvas 2016/343 mērķiem no tās 1. panta a) punkta izriet, ka minētajā direktīvā ir noteikti kopējie minimālie noteikumi, kas attiecas uz konkrētiem nevainīguma prezumpcijas aspektiem kriminālprocesā. Tādējādi Direktīvas 2016/343 mērķis ir stiprināt dalībvalstu savstarpēju uzticību to sistēmām un tādējādi veicināt nolēmumu savstarpēju atzīšanu krimināllietās (14).
43. No materiāltiesiskā viedokļa raugoties, nevar tikt izslēgts, ka ar to, ka saistībā ar pirmstiesas apcietinājuma pasākuma pārbaudi nepastāv tiesas pārbaude par “pamatotām aizdomām”, varētu tikt apdraudēta nevainīguma prezumpcijas efektīva aizsardzība, kuras ievērošana ir garantēta Direktīvā 2016/343 (15). Tomēr, manuprāt, tāds valsts pasākums kā Augstākās tiesas atzinums nevar apdraudēt minētās direktīvas mērķu sasniegšanu.
44. Vispārīgi nevar tikt izslēgts, ka tiesas nolēmums varētu būtiski apdraudēt noteiktā rezultāta sasniegšanu pēc minētā termiņa beigām (16).
45. Tomēr trīs apstākļi liecina par to, ka šajā lietā tas tā nav. Pirmkārt, Augstākās tiesas atzinums – kurš ir pieņemts neilgi pēc Direktīvas 2016/343 stāšanās spēkā – nevar tikt uzskatīts par tās transponēšanas pasākumu. Tāpat tas nevar tikt uzskatīts arī par minētās direktīvas transponēšanas pasākumu interpretēšanu. NPK 270. pants būtībā nav nedz pasākums, ar kuru būtu paredzēts transponēt Direktīvu 2016/343, nedz pasākums, ar kuru būtu iespējams nodrošināt valsts tiesību atbilstību direktīvai.
46. Otrkārt, Augstākās tiesas atzinumā valsts tiesām ir paredzēta novērtējuma brīvība, atzīstot tām iespēju nepiemērot valsts tiesisko regulējumu. Tam, ka šis atzinums varētu tikt uzskatīts par tādu, kurā ir ietvertas saistošas norādes (17), nav nozīmes. Būtībā ar Augstākās tiesas atzinumu nekādi netiek izmainīta iepriekš pastāvošā situācija, kā rezultātā tiktu liegts sasniegt Direktīvā 2016/343 paredzēto rezultātu.
47. Visbeidzot, ar Augstākās tiesas atzinumu nekādi netiek ietekmētas izvēles, kas likumdevējam ir jāizdara Direktīvas 2016/343 transponēšanas laikā.
48. No substanciālā viedokļa raugoties, ar atzinumu ir pausta nostāja par konfliktu starp valsts tiesībām un ECPAK. Proti, tajā ir uzsvērta pretruna, kas pastāv starp valsts tiesību aktu un ECPAK 5. pantu, un ir pausta nepieciešamība iesaistīties valsts likumdevējam, lai nodrošinātu ECPAK 5. un 6. panta ievērošanu. Šajā ziņā tas, ka Augstākās tiesas atzinums ir nosūtīts Tieslietu ministrijai, lai panāktu likumdošanas grozījumus, apstiprina, ka atzinums nebūt būtiski neapdraud Direktīvas 2016/343 mērķus, bet gan – tieši pretēji – veicina to sasniegšanu.
49. Līdz ar to nevar tikt secināts, ka ar Augstākās tiesas atzinumu tiktu apdraudēts Direktīvā 2016/343 paredzētais rezultāts, ciktāl šajā atzinumā ir izvirzīti risinājumi, kas var veicināt minētās direktīvas mērķu sasniegšanu. No tā a fortiori izriet, ka Augstākās tiesas atzinums nevar būtiski apdraudēt minētajā direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu.
3) Savienības tiesību vispārējie principi un pamattiesības
50. Iesniedzējtiesas atsauce uz spriedumu Mangold (18) nav pamats citādam secinājumam.
51. Nenoliedzami, no Tiesas judikatūras izriet, ka tiesību vispārējie principi – tāpat kā Harta – ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā (19). Šajā ziņā direktīvas piemērošanas jomā ietilpst ne tikai valsts tiesību akti, kuru īpašais mērķis ir minētās direktīvas transponēšana, bet – sākot no šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas – arī iepriekš pieņemti valsts tiesību akti, ar kuriem var tikt nodrošināta valsts tiesību atbilstība minētajai direktīvai (20).
52. Šajā lietā Augstākās tiesas atzinums nav nedz direktīvas īstenošanas pasākums, nedz pasākums, ar kuru varētu tikt nodrošināta valsts tiesību atbilstība minētajai direktīvai. Šādos apstākļos tikai iesniedzējtiesas izdarīta atsauce uz direktīvu, kuras transponēšanas periods vēl nav beidzies un kuras mērķi nav tikuši būtiski apdraudēti, nav pamats, lai pamatlietā aplūkotā situācija ietilptu Savienības tiesību piemērošanas jomā (21).
4) Secinājumi
53. Šādos apstākļos ierosinu Tiesai uz Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Augstākās tiesas atzinums, kas ir pieņemts Direktīvas 2016/343 transponēšanas perioda laikā, nevar būtiski apdraudēt šajā direktīvā noteiktos mērķus, ja tajā tiesām ir paredzēta brīvība izlemt piemērot vai nu ECPAK 5. panta 4. punktu, lasot to apvienojumā ar tās 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu, vai šiem noteikumiem pretrunā esošo valsts tiesību aktu.
C – Direktīvas 2016/343 interpretācija
1) Ievadapsvērumi
54. Ja Tiesa izlemtu ievērot iepriekšējā punktā minēto ierosinājumu, nebūtu jāizvērtē pamatā esošie apsvērumi par Direktīvas 2016/343 noteikumu interpretāciju.
55. Iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka ir iespējama Direktīvai 2016/343 atbilstoša valsts tiesību interpretācija. Šajā ziņā Komisija, secinājusi, ka ar Augstākās tiesas atzinumu netiek būtiski apdraudēts šajā direktīvā paredzētais iznākums, ierosināja pārformulēt prejudiciālo jautājumu. Tā it īpaši piedāvāja veikt minētās direktīvas interpretēšanu un pārbaudi par tāda valsts tiesiskā regulējuma kā tas, kas ir Augstākās tiesas atzinuma priekšmets, saderību ar šo direktīvu.
56. Tiesas sēdē Komisija precizēja, ka šāds jautājums būtu pieņemams, ciktāl nevar tikt izslēgts, ka atsevišķās valstu sistēmās ir atzīts iekšējs pienākums veikt ar Savienības tiesībām saderīgu interpretāciju pat pirms transponēšanas perioda beigām.
57. Šajā lietā nekas Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos neliecina par to, ka tas tā būtu arī Bulgārijā. Nepastāvot skaidrām iesniedzējtiesas sniegtām norādēm, šādas pieejas īstenošana, manuprāt, būtu pretrunā judikatūrai, kurā ir noteikti ierobežojumi tīri hipotētisku prejudiciālo jautājumu pieņemamībai (22).
58. Neraugoties uz šīm šaubām, turpmāk minētajos apsvērumos tiks veikta Direktīvas 2016/343 noteikumu interpretācija, lai sniegtu pilnīgu palīdzību Tiesai gadījumā, ja tā vēlētos rīkoties Komisijas ierosinātajā veidā – ko es gan neieteiktu. Katrā ziņā šie apsvērumi ir būtiski tikai tādā gadījumā, ja valsts sistēmā pirms transponēšanas termiņa beigām ir bijusi paredzēta ar Savienības tiesībām saderīga interpretācija. Šie apsvērumi nekādā ziņā nevar tikt interpretēti tādējādi, ka ar tiem tiek paplašināti dalībvalstu pienākumi Direktīvas 2016/343 transponēšanas perioda laikā.
2) Direktīvas 2016/343 interpretācija
59. Komisija ir norādījusi, ka E. Mileva situācija ietilpst Direktīvas 2016/343 piemērošanas jomā, ciktāl viņš šobrīd tiek tiesāts kriminālprocesa tiesvedības posma ietvaros.
60. Es piekrītu Komisijas viedoklim šajā jautājumā.
61. Lai arī pirmstiesas apcietinājums nav īpašu Eiropas Savienības tiesību aktu priekšmets, uz tiesu nolēmumiem par pirmstiesas apcietinājumu attiecas nevainīguma prezumpcijas aizsardzība, kas ir garantēta Direktīvā 2016/343.
62. Kā ir uzsvērusi Komisija, tas izriet no Direktīvas 2016/343 2. panta un tās preambulas 12. apsvēruma, saskaņā ar kuriem šī direktīva attiecas uz fiziskām personām, kuras ir aizdomās turētie vai apsūdzētie, visos kriminālprocesa posmos no brīža, kad persona tiek turēta aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Turklāt nolēmumi par pirmstiesas apcietinājumu šīs direktīvas preambulas 16. apsvērumā piemēra veidā ir minēti kā daļa no pasākumiem, uz kuriem kā “procesuāla rakstura prelimināriem nolēmumiem” ir attiecināms minētās direktīvas 4. pants.
63. Līdz ar to uz tiesu nolēmumiem pirmstiesas apcietinājuma jomā var tikt attiecināta nevainīguma prezumpcija.
64. Tiesu nolēmumi pirmstiesas apcietinājuma jomā īpašos gadījumos var radīt Hartas 48. panta 1. punktā paredzēto pamattiesību uz nevainīguma prezumpciju pārkāpumu. Šīs tiesību normas nozīme un piemērojamība, kā tas izriet no Hartas 52. panta 3. punkta un ar Hartu saistītajiem paskaidrojumiem, ir tāda pati kā ECPAK 6. panta 2. punktam.
65. Šajā ziņā ECT saistībā ar paturēšanu pirmstiesas apcietinājumā ir nospriedusi, ka aizdomas nevar tikt pielīdzinātas formālam konstatējumam par vainu (23). Proti, ECT ir nošķīrusi paziņojumus, “kuros atspoguļots viedoklis, ka attiecīgā persona ir vainīga, un paziņojumus, kuros ir tikai aprakstīta aizdomu pastāvēšana”, secinot, ka “ar pirmajiem minētajiem tiek pārkāpta nevainīguma prezumpcija, savukārt otrie minētie tiek uzskatīti par atbilstošiem [ECPAK] 6. panta garam” (24).
66. Tādējādi, interpretējot Direktīvas 2016/343 3. pantu, lasot to Hartas 48. panta gaismā, var konstatēt – tāpat kā to ir darījusi Komisija –, ka Bulgārijas sistēma, kurā ir paredzēts, ka tiesai, kura izskata lietu kriminālprocesa tiesvedības posmā, nav iespējams lemt par “pamatotām aizdomām”, nevar tikt pamatota nedz no tiesas objektivitātes viedokļa, nedz no nevainīguma prezumpcijas viedokļa (25).
67. Tomēr tiesu nolēmumi, kas attiecas uz pirmstiesas apcietinājumu, īpašos apstākļos var izraisīt tiesas objektivitātes principa, kā arī nevainīguma prezumpcijas – kura ir cieši saistīta ar šo principu – ievērošanas pārkāpumu. Tā tas ir, piemēram, tad, ja tiesa ir pamatojusi pirmstiesas apcietinājumu ar “īpaši pamatotām aizdomām par to, ka attiecīgā persona ir izdarījusi noziedzīgos nodarījumus” (26), vai ja lēmumā par apcietināšanu ir ietverti paziņojumi, kas pārsniedz aizdomu pastāvēšanas aprakstu (27).
68. Jautājums, kurš rodas šajā lietā, tomēr attiecas uz pavisam pretēju scenāriju, proti, to, ka nepastāv pārbaude tiesā saistībā ar pamatotām aizdomām, ka apsūdzētais ir izdarījis noziedzīgo nodarījumu.
69. Šajā ziņā Komisija uzskata, ka tiesas pienākums izvērtēt, vai pastāv pamatotas aizdomas, ka apsūdzētais ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, neizriet nedz no vispārējā principa par nevainīguma prezumpcijas ievērošanu, nedz no direktīvas noteikumiem. Šāda prasība, ņemot vērā ECT judikatūru, kā pamattiesību uz brīvību procesuāla garantija izrietot vienīgi no ECPAK 5. panta. Komisijas ieskatā Direktīvā 2016/343 nav ietverti noteikumi, kuros būtu precizētas pirmstiesas apcietinājuma piemērošanas vai saglabāšanas jomā pastāvošās prasības. Tā kā šis jautājums nav reglamentēts nedz minētajā direktīvā, nedz kādā citā Savienības tiesību instrumentā, tas līdz ar to neietilpstot šo tiesību piemērošanas jomā.
70. Šai Komisijas interpretācijai nevar piekrist.
71. Saistībā ar ECPAK, kas ir pilnīga cilvēktiesību aizsardzības sistēma, ECPAK 5. pants ir īpašs noteikums, kurš attiecas uz brīvības atņemšanu ietverošiem pasākumiem. Līdz ar to ECT izvērtē “pamatotu aizdomu” pastāvēšanu saistībā ar pirmstiesas apcietinājumu, ņemot vērā ECPAK 5. pantu. Šīs pēdējās minētās tiesību normas 4. punktā, lasot to apvienojumā ar minētā panta 1. punkta c) apakšpunktu, ir ietverts īpašs noteikums, saskaņā ar kuru tiesām, kuras izskata lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma, ir jāizvērtē, vai pastāv pamatotas aizdomas, ka apsūdzētais ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu. Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka pieteikumi, kas šajā ziņā ir tikuši iesniegti pret Bulgārijas Republiku, bija pamatoti ar ECPAK 5. pantu (28), ciktāl šis noteikums var tikt uzskatīts par lex specialis (29) attiecībā pret nevainīguma prezumpciju.
72. Tomēr tas, ka ECT judikatūrā pienākums izvērtēt “pamatotās aizdomas” sistemātiski ir balstīts uz ECPAK 5. pantu, nav pretrunā tam, ka šāds pienākums izriet arī no prasībām, kas ir saistītas ar nevainīguma prezumpciju.
73. Savienības tiesību kontekstā Hartas 52. panta 3. punkta sekas ir tādas, ka tajā garantēto tiesību nozīme un piemērojamība ir tāda pati kā tā nozīme un piemērojamība, kas tām saistībā ar atbilstošajām tiesībām ir piešķirta ar minēto konvenciju. Tomēr tas nenozīmē, ka īpašie standarti, kas ir izstrādāti ECT judikatūrā, saistībā ar konkrētām pamattiesībām Savienības tiesību kontekstā nevarētu tikt uzskatīti par elementiem, kas ir tā satura sastāvdaļa, kurš ir aizsargāts ar citām pamattiesībām.
74. It īpaši šāds ierobežojums nevar tikt noteikts saistībā ar atvasināta tiesību akta, kuram ir citāda iekšējā loģika, interpretāciju, ņemot vērā pamattiesības. Proti, ECT sistēma ļauj izvērtēt attiecīgos iebildumus attiecībā pret konkrētākiem noteikumiem, savukārt Hartas pamattiesību aizsardzības sistēma šajā ziņā ir atšķirīga, ciktāl tā ir saistīta vienīgi ar Savienības tiesību piemērošanas jomu.
75. Līdz ar to, interpretējot Direktīvu 2016/343 par konkrētiem nevainīguma prezumpcijas aspektiem, tās 3. pantā, kā arī Hartas 48. panta 1. punktā paredzēto garantiju saturs un nozīme, ņemot vērā Komisijas norādītos iemeslus, nevar tikt interpretēti ierobežoti. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Hartas 52. panta 3. punkts neaizliedz, ka Savienības tiesībās tiek piešķirta plašāka aizsardzība salīdzinājumā ar aizsardzību, kas izriet no ECPAK.
76. Šajā ziņā nav noliedzama loģiskā saikne starp “pamatotu aizdomu” kritēriju pirmstiesas apcietinājuma posmā un nevainīguma prezumpciju, kas ir garantēta Direktīvas 2016/343 3. pantā un Hartas 48. panta 1. punktā. Kā ir norādījusi iesniedzējtiesa, nevainīguma prezumpcija praksē nozīmē, ka nav iespējams veikt represīvus pasākumus attiecībā pret personu, kas ir tikusi apsūdzēta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ja pirms tam nav vismaz ticis pierādīts, ka pastāv pamatotas aizdomas, ka minētā persona ir attiecīgā noziedzīgā nodarījuma autore. Jebkāds apcietinājums bez notiesāšanas, bez šaubām, ir “būtiska atkāpe no individuālās brīvības un nevainīguma prezumpcijas principiem” (30). Tādējādi “pamatotu aizdomu” pastāvēšana saistībā ar ECPAK ir viens no kritērijiem, kas ļauj pirms jebkāda veida notiesāšanas atņemt personai tās brīvību, neraugoties uz nevainīguma prezumpciju (31). Līdz ar to pirmstiesas apcietinājuma īpašajā kontekstā prasība par “pamatotām aizdomām” ir saistīta ar nevainīguma prezumpcijas garantiju.
77. Manuprāt, ar to, ka nepastāv nekāda pārbaude tiesā saistībā ar pamatotām aizdomām par to, ka apsūdzētais ir izdarījis attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, var tikt pārkāpta nevainīguma prezumpcija.
78. Šādu nevainīguma prezumpcijas izpratni apstiprina arī Direktīvas 2016/343 par konkrētiem nevainīguma prezumpcijas aspektiem noteikumu sistēmiska pārbaude.
79. Tādējādi saikne starp nepieciešamību pierādīt saprātīgu aizdomu minimumu un nevainīguma prezumpciju izriet no Direktīvas 2016/343 4. panta, lasot to tās preambulas 16. apsvēruma gaismā.
80. Saskaņā ar minētās direktīvas 4. pantu pienākums nodrošināt, lai tiesu nolēmumos, ar kuriem netiek noteikts personas vainīgums, minētā persona netiktu minēta kā vainīga, pirms tās vaina nav pierādīta, “neskar procesuāla rakstura prelimināros nolēmumus, [..] kuru pamatā ir aizdomas vai apsūdzoši pierādījumi”. Šo nolēmumu vidū iepriekš minētajā direktīvas preambulas apsvērumā tostarp ir minēti nolēmumi par pirmstiesas apcietinājumu. Tajā turklāt ir tieši norādīts, ka pirms šādu nolēmumu pieņemšanas kompetentā iestāde “varētu vispirms pārliecināties par to, vai aizdomās turētā vai apsūdzētā apsūdzošo pierādījumu elementi ir konstatēti tādā apjomā, lai pamatotu attiecīgo nolēmumu”. Minētajā nolēmumā [tā] “varētu uz tiem atsaukties”.
81. Tādējādi Direktīvas 2016/343 4. pantā ir saglabāta dalībvalstu novērtējuma brīvība, vienlaicīgi atspoguļojot pienākumu pamatot tādus procesuāla rakstura prelimināros nolēmumus kā nolēmumi par pirmstiesas apcietinājumu ar pietiekamiem pierādījumu elementiem. No vienas puses, Savienības likumdevējs ir vēlējies noteikt, ka šādi nolēmumi paši par sevi nav uzskatāmi par nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu, pat ja tie ietver atsauci uz aizdomu pastāvēšanu. No otras puses, likumdevējs tomēr ir tieši paredzējis, ka tiesām var būt pienākums pamatot šos nolēmumus ar pietiekamiem pierādījumiem. Tāpat minētajā direktīvā ir atspoguļota prasība izvērtēt iemeslus, ar kuriem var tikt pamatoti tādi uz aizdomām balstīti preliminārie nolēmumi kā nolēmums par pirmstiesas apcietinājumu. Līdz ar to dalībvalstīm, kad tās izmanto iepriekš minēto iespēju, kas skar “procesuāla rakstura nolēmumus”, ir jāievēro no Hartas izrietošās garantijas.
82. Direktīvas 2016/343 4. pantā ietvertās ar nevainīguma prezumpciju saistītās garantijas tādējādi man šķiet piemērojamas gan “pozitīvas” tiesas darbības gadījumā (piemēram, nolēmums, kurā ir ietverts vainas apstiprinājums), gan bezdarbības, kas pēc tās rakstura ir “negatīva”, gadījumā, pastāvot pilnīgai pārbaudes tiesā neesamībai saistībā ar aizdomām, kas ir pirmstiesas apcietinājuma pasākuma pamatā kriminālprocesa tiesvedības posma laikā.
83. Tāpat ir jāuzsver, ka Direktīvas 2016/343 4. panta 2. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums veikt atbilstīgus pasākumus gadījumā, kad tiek pārkāpts pienākums neminēt aizdomās turēto vai apsūdzēto kā vainīgu, atbilstīgi šīs direktīvas 10. pantam. Saskaņā ar minēto 10. pantu aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem ir jābūt efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Tomēr, nepastāvot nekādai pārbaudei tiesā saistībā ar “pamatotām aizdomām”, šādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi nevar būt efektīvi.
84. Tieši šo iemeslu dēļ ar personas paturēšanu apcietinājumā, nepastāvot nekādai pārbaudei tiesā attiecībā uz “pamatotām aizdomām”, manuprāt, var tikt pārkāpts nevainīguma prezumpcijas princips Direktīvas 2016/343 3. panta izpratnē, kā arī minētās direktīvas 4. un 10. pantā sniegtās garantijas.
V – Secinājumi
85. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa, Bulgārija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Ar Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) atzinumu, kas ir pieņemts Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Direktīvas (ES) 2016/343 par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā, transponēšanas perioda laikā, nevar tikt būtiski apdraudēti šajā direktīvā noteiktie mērķi, ja minētajā atzinumā tiesām ir piešķirta brīvība izlemt piemērot vai nu Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5. panta 4. punktu, lasot to apvienojumā ar tās 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu, vai šiem noteikumiem pretrunā esošo valsts tiesību aktu.