Lieta C‑651/16

DW

pret

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru

(Augstākās tiesas lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālais nodrošinājums – Maternitātes pabalsts – Pabalsta apmēra noteikšana, ņemot vērā apdrošinātās personas ienākumus 12 mēnešu atsauces laikposmā – Persona, kas šajā laikposmā ir bijusi nodarbināta Eiropas Savienības iestādē – Valsts tiesiskais regulējums, ar ko attiecīgā pabalsta apmērs noteikts 70 % apmērā no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas – Darba ņēmēju pārvietošanās brīvības ierobežojums – Lojālas sadarbības princips

Kopsavilkums – Tiesas (desmitā palāta) 2018. gada 7. marta spriedums

Personu brīva pārvietošanās – Darba ņēmēji – Vienlīdzīga attieksme – Valsts tiesiskais regulējums par maternitātes pabalsta piešķiršanu – Apmēra aprēķins – Nodarbinātības laikposma Savienības iestādē pielīdzināšana laikposmam bez nodarbinātības, piemērojot minētajā dalībvalstī noteikto vidējo iemaksu algu – Būtiska maternitātes pabalsta apmēra samazināšana ārpus šīs dalībvalsts veiktas profesionālās darbības dēļ – Nepieļaujamība

(LESD 45. pants)

LESD 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, atbilstoši kuram, nosakot vidējo apdrošināšanas iemaksu algu maternitātes pabalsta apmēra noteikšanai, atsauces laikposma mēneši, kuru laikā attiecīgā persona ir bijusi nodarbināta Savienības iestādē un nav bijusi sociāli apdrošināta šajā dalībvalstī, tiek pielīdzināti laikposmam bez nodarbinātības un attiecībā uz šiem mēnešiem tiek piemērota minētajā dalībvalstī noteiktā vidējā iemaksu alga, kam ir tādas sekas, ka tiek ievērojami samazināts šai personai piešķirtā maternitātes pabalsta apmērs salīdzinājumā ar to pabalsta apmēru, ko persona būtu varējusi saņemt, ja būtu bijusi nodarbināta vienīgi šajā dalībvalstī.

Šajā ziņā ir būtiski norādīt, ka, pat ja piemērojamajos valsts tiesību aktos tiesību uz maternitātes pabalstu piešķiršana pati par sevi nav pakļauta nosacījumam, ka personai atsauces laikposmā ir jābūt bijušai valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējai, tomēr attiecīgā pabalsta aprēķināšanas metodes piemērošana rada līdzīgu iznākumu, jo darba ņēmējai, kas ir bijusi nodarbināta Savienības iestādē, piešķirtā pabalsta apmērs ir ievērojami zemāks par to, kuru tā būtu varējusi saņemt, ja tā būtu bijusi nodarbināta attiecīgajā dalībvalstī un būtu veikusi iemaksas tās sociālā nodrošinājuma sistēmā.

No tā izriet, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā var radīt šķērsli un tātad atturēt no profesionālās darbības veikšanas ārpus attiecīgās dalībvalsts vai nu citā dalībvalstī, vai Savienības iestādē, vai citā starptautiskā organizācijā, ciktāl, pieņemot šādu darba piedāvājumu, darba ņēmēja, kas iepriekš vai vēlāk ir bijusi apdrošināta attiecīgās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmā, atbilstoši šai sistēmai saņem ievērojami zemāka apmēra pabalstu salīdzinājumā ar to, uz kuru tai būtu bijušas tiesības, ja viņa nebūtu izmantojusi savas tiesības uz brīvu pārvietošanos.

(skat. 25., 27., 38. punktu un rezolutīvo daļu)