Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko 2019. gada 17. maijā Itālijas Republika iesniedza par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2019. gada 12. marta spriedumu lietā T-135/15 Itālija/Komisija

(Lieta C-390/19 P)

Tiesvedības valoda – itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Itālijas Republika (pārstāvji: G. Palmieri, pārstāvis, C. Colelli, avvocato dello Stato)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Komisija, Francijas Republika, Ungārija.

Prasījumi

atcelt, ciktāl tas ir pārsūdzēts ar šo apelācijas sūdzību, Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 12. marta spriedumu lietā T-135/15 Itālijas Republika/Komisija, kas tika izsniegts 2019. gada 13. martā un ar ko tika noraidīta prasība, kuru, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 263. pantu, Itālijas Republika bija cēlusi par Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2015/103 (2015. gada 16. janvāris), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (paziņots ar numuru C(2015) 53) 1 ;

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

1)    Regulas Nr. 320/2006 un Regulas Nr. 968/2006 pārkāpums. Tiesas 2013. gada 14. novembra sprieduma apvienotajās lietās no C-187/12 līdz C-189/12 SFIR u.c. neievērošana.

Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu Vispārējai tiesai tiek pārmests, ka pārsūdzētajā spriedumā tā esot kļūdaini noteikusi datumu, kad bija jāpārbauda, vai silosi, kas tikuši saglabāti cukura uzņēmumos, kuri ir saņēmuši atbalstu, ir uzskatāmi par “ražošanas iekārtām” un vai to saglabāšana ir vai nav atļauta, gadījumā, ja bija iesniegti atbalsta pieteikumi par iekārtu pilnīgu demontāžu.

2)    Otrais apelācijas sūdzības pamats: Dokumentā VI/5330/97 ietverto Komisijas pamatnostādņu neievērošana

Ar otro apelācijas sūdzības pamatu Vispārējai tiesai tiek pārmests, ka, lai gan tā ir uzskatījusi, ka šajā lietā ir īstenojušies pamatnostādņu 2. pielikumā paredzētie nosacījumi, lai konstatētu, ka pastāv viens no “robežgadījumiem”, kurus Savienības likumdevējs uzskatīja par pamatu finanšu korekcijas nepiemērošanai vai samazināšanai, pārsūdzētajā spriedumā tā tomēr secinājusi, kas Komisijas lēmums nepiemērot šo “robežgadījumu” ir tiesisks.

____________

1     OV 2015, L 16, 33. lpp.