Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 14. maijā iesniedza Sofiyski rayonen sad (Bulgārija) – “Toplofikatsia Sofia” EAD, “Chez Elektro Balgaria” AD un “Agentsia za kontrol na prosrocheni zadalzhenia” EOOD
(Lieta C-208/20)
Tiesvedības valoda – bulgāru
Iesniedzējtiesa
Sofiyski rayonen sad
Pamatlietas puses
Prasītājas: “Toplofikatsia Sofia” EAD, “Chez Elektro Balgaria” AD un “Agentsia za kontrol na prosrocheni zadalzhenia” EOOD
Prejudiciālie jautājumi
Vai Līguma par Eiropas Savienības darbību 20. panta 2. punkta a) apakšpunkts, skatot to kopā ar Pamattiesību hartas 47. panta 2. punktu, diskriminācijas aizlieguma un valsts tiesās notiekošo tiesvedību procesuālo līdzekļu līdzvērtības principiem, kā arī Regulas (EK) Nr. 1206/2001 1 par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās 1. panta [1. punkta] a) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja tiesas, kurā celta prasība, valsts tiesību aktos ir paredzēts, ka tai pašai savā valstī ir jāiegūst oficiālā informācija par atbildētāja adresi, un tiek konstatēts, ka šis atbildētājs atrodas citā Eiropas Savienības valstī, tiesai, kurā celta prasība, ir pienākums no tā uzturēšanās valsts atbildīgajām iestādēm iegūt informāciju par atbildētāja adresi?
Vai Regulas (ES) Nr. 1215/2012 2 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 5. panta 1. punkts, skatot to kopā ar principu, ka valsts tiesai ir jānodrošina procesuālās tiesības efektīvai no Savienības tiesību normām izrietošo tiesību aizsardzībai, ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, noskaidrojot parādnieka pastāvīgo dzīvesvietu, saskaņā ar valsts tiesībās paredzēto kārtību vienpusējam formālam tiesvedības procesam bez pierādījumu iegūšanas, kā tas ir maksājuma rīkojuma procedūras gadījumā, ir pienākums jebkādas pamatotas aizdomas par to, ka parādnieka pastāvīgā dzīvesvieta ir citā Eiropas Savienības valstī, interpretēt kā juridiskā pamatojuma neesamību maksājuma rīkojuma izdošanai vai attiecīgi – kā pamatojumu tam, ka maksājuma rīkojumam nav res judicata spēka?
Vai Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 5. panta 1. punkts, skatot to kopā ar principu, ka valsts tiesai ir jānodrošina procesuālās tiesības efektīvai no Savienības tiesību normām izrietošo tiesību aizsardzībai, ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja pēc tam, kad attiecībā uz konkrēto parādnieku ir izdots maksājuma rīkojums, valsts tiesa konstatē, ka šī parādnieka pastāvīgā dzīvesvieta visticamāk nav valstī, kurā atrodas tiesa, un pastāvot nosacījumam, ka saskaņā ar valsts tiesību normām šis fakts liedz izdot maksājuma rīkojumu attiecībā uz šo parādnieku, tai ir pienākums pēc savas ierosmes atcelt izdoto maksājuma rīkojumu, lai gan likumā tas skaidri nav noteikts?
Gadījumā, ja atbilde uz trešo jautājumu ir noliedzoša, vai tajā minētie noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai tie uzliek pienākumu atcelt izdoto maksājuma rīkojumu, ja tā, veicot pārbaudi, ir skaidri konstatējusi, ka parādnieka pastāvīgā dzīvesvieta nav tās tiesas valstī, kurā ir celta prasība?
____________
1 OV 2001, L 174, 1. lpp.
2 OV 2012, L 351, 1. lpp.