Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko 2019. gada 22. februārī Association européenne du charbon et du lignite (Euracoal) iesniedza par Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2018. gada 13. decembra rīkojumu lietā T-739/17 Association européenne du charbon et du lignite (Euracoal) u.c./Komisija

(Lieta C-172/19 P)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Association européenne du charbon et du lignite (Euracoal) (pārstāvji: W. Spieth un N. Hellermann, advokāti)

Pārējās lietas dalībnieces: Eiropas Komisija, Deutscher Braunkohlen-Industrie-Verein e.V., Lausitz Energie Kraftwerke AG, Mitteldeutsche Braunkohlengesellschaft mbH, eins energie in sachsen GmbH & Co. KG

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

a)     atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 13. decembra rīkojumu lietā T-739/17;

b)     atzīt prasību par pieņemamu un,

ja Tiesa uzskatītu, ka joprojām ir iespējams pieņemt nolēmumu, balstoties uz joprojām pilnā mērā spēkā uzturētajiem 2017. gada 7. novembra prasībā izklāstītajiem prasījumiem,

atzīt par spēkā neesošu Komisijas Īstenošanas lēmumu (2017. gada 31. jūlijs), ar ko saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/75/ES pieņem secinājumus par labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem (LPTP) attiecībā uz lielām sadedzināšanas stacijām 1 , ciktāl ar to pieņemti un noteikti ar LPTP saistītie emisiju līmeņi (LPTP SEL) tām NOX emisijām (1. pants, pielikuma 2.1.3. punkts, 3. tabula) un tām dzīvsudraba emisijām (1. pants, pielikuma 2.1.6. punkts, 7. tabula), kas rodas no ogļu un/vai lignīta sadedzināšanas;

pakārtoti – atzīt par spēkā neesošu Komisijas Īstenošanas lēmumu 2017/1442 (pilnā apmērā);

piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

c)     nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā, ja un ciktāl Tiesa neuzskatītu, ka iespējams pieņemt nolēmumu attiecībā uz 1. punkta b) apakšpunktā izklāstītajiem prasījumiem;

piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas instancē.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza šādus divus pamatus.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa, pieņemot rīkojumu, esot pieļāvusi procesuālu kļūdu, tādējādi nelabvēlīgi ietekmējot apelācijas sūdzības iesniedzējas intereses (EST Statūtu 58. panta pirmās daļas otrā teikuma otrais palīgteikums), gan vispārējos Savienības tiesību principus. Vispārējā tiesa savā rīkojumā neesot aplūkojusi nolēmumam nozīmīgo apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu par to, ka tās tiesības celt prasību izriet no tā, ka nav ticis ievērots apelācijas sūdzības iesniedzējas procesuālais statuss, kas tai esot bijis nozīmīgajā informācijas apmaiņā par prasībā apstrīdēto LPTP secinājumu izstrādi. Apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesvedībā esot piedalījusies ne vien faktiski, bet arī tādēļ, ka tā atrodas īpašās un aizsargājošās tiesiskās situācijās, kas paredzot konkrētu procesuālo statusu. Jau šie pamati vien ir pietiekami, lai apelācijas sūdzības iesniedzēja būtu tiesīga celt prasību. Vispārējās tiesas rīkojumā trūkstot jebkādas pārbaudes par apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenta saturu, tā novērtējuma vai citāda pamatojuma. Tajā neesot izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, kas izriet no Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 36. panta pirmā teikuma kopsakarā ar to 53. panta pirmo daļu un Vispārējās tiesas Reglamenta 81. panta. Tas liecinot ne vien par procesuālu kļūdu, bet arī par vispārējo Savienības tiesību principu – efektīvas tiesību aizsardzības un tiesību tikt uzklausītam – pārkāpumu.

Otrkārt, ar Vispārējās tiesas rīkojumu esot pārkāptas arī Savienības tiesības (EST Statūtu 58. panta pirmās daļas otrā teikuma trešā palīgteikuma izpratnē). Ar to, ka Vispārējās tiesas rīkojumā apelācijas sūdzības iesniedzējas prasība ir noraidīta kā nepieņemama, minētā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Savienības tiesības, neatzīstot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas personā esot izpildīti prasības pieņemamības priekšnosacījumi, jo pastāvot kvalificēts skārums LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Kvalificētais skārums un līdz ar to arī tiesības celt prasību izrietot no tā, ka neesot ticis ievērots procesuālais statuss, kas apelācijas sūdzības iesniedzējai esot bijis prasībā apstrīdēto LPTP secinājumu izstrādes procesā. Apelācijas sūdzības iesniedzēja LPTP secinājumu pieņemšanas procesā esot piedalījusies ne tikai faktiski, bet arī tādēļ, ka tā atrodas īpašās un aizsargājošās tiesiskās situācijās, tai esot speciāls un aizsargājams tiesiskais statuss, kas paredzot konkrētu procesuālo statusu. Līdz ar to, runājot par tās procesuālo tiesību īstenošanu, tā esot tiesīga celt prasību. Komisija, izstrādājot LPTP secinājumus, esot pārkāpusi šīs apelācijas sūdzības iesniedzēju aizsargājošās procesuālās garantijas, it īpaši ar to, ka tika ierobežotas tās tiesības tikt uzklausītai un piedalīties procesā, kā arī ar to, ka Komisija nav izpildījusi savu pārbaudīšanas pienākumu. Tādēļ prasības noraidīšana ar pamatojumu, ka tā ir nepieņemama, liecinot par kļūdu Savienības tiesību piemērošanā.

____________

1 OV 2017, L 212, 1. lpp.