EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS

(pirmā palāta)

2013. gada 7. oktobrī

Lieta F‑97/12

Florence Thomé

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Atklāts konkurss – Konkursa paziņojums EPSO/AD/177/10 – Lēmums nepieņemt darbā veiksmīgo kandidātu – Pieļaujamības kritēriji – Universitātes diploms

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kurš EAEK līgumam ir piemērojams atbilstoši tā 106.a pantam, ar kuru F. Thomé būtībā apstrīd Eiropas Komisijas atteikumu viņu pieņemt darbā paziņojumā par vakanci COM/2011/218 minētajā amatā un lūdz [Komisijai] piespriest viņai atlīdzināt zaudējumus

Nolēmums      Atcelt Eiropas Komisijas 2011. gada 11. novembra un 2012. gada 5. jūnija lēmumus. Eiropas Komisija izmaksā F. Thomé summu EUR 14 000 apmērā. Pārējā daļā prasību noraidīt. Eiropas Komisija sedz savus un atlīdzina F. Thomé tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņu celta prasība – Interese celt prasību – Prasība, kas celta par atceltu tiesību aktu – Atcelšanas un atsaukšanas attiecīgās sekas

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

2.      Ierēdņi – Pieņemšana darbā – Konkurss – Konkurss, kas balstīts uz kvalifikāciju un pārbaudījumiem – Universitātes diplomu prasība – Universitātes diploma jēdziens – Izvērtēšana saistībā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā notikušas mācības – Atlases komisijas un iecēlējinstitūcijas novērtējuma brīvība – Pārbaude tiesā – Robežas

1.      Lēmuma atsaukšana to izbeidz ar atpakaļejošu spēku, savukārt lēmuma atcelšana to izbeidz tikai nākotnē. No tā izriet, ka tad, ja prasība, kas celta par lēmumu, kurš ir atsaukts pirms minētās prasības celšanas, faktiski ir zaudējusi priekšmetu un ir jānoraida kā nepieņemama, ierēdnis tomēr saglabā interesi apstrīdēt lēmumu, kurš ir tikai atcelts, nevis atsaukts, ja šī akta atcelšanai ar tiesas spriedumu pašai par sevi var būt tiesiskas sekas.

(skat. 28. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1995. gada 14. septembris, T‑480/93 un T‑483/93 Antillean Rice Mills u.c./Komisija, 60. punkts.

2.      Konkursa, kas balstīts uz kvalifikāciju un pārbaudījumiem, atlases komisijas pienākums katrā lietā ir novērtēt, vai katra kandidāta iesniegtie diplomi vai profesionālā pieredze atbilst Civildienesta noteikumos un attiecīgā konkursa paziņojumā pieprasītajam līmenim. Ja nav neviena pretēja noteikuma, kas būtu ietverts vai nu kādā darbā pieņemšanas konkursiem piemērojamā regulā vai direktīvā, vai paziņojumā par konkursu, universitātes diploma esamības prasība, no kā ir atkarīga piekļuve atklātajam konkursam, ir jāsaprot tādā nozīmē, kāda ir šim izteicienam attiecīgajos tās dalībvalsts tiesību aktos, kur kandidāts ir pabeidzis minētās studijas.

Ja runa it īpaši ir par diploma saistību ar konkursa jomu vai prasītās darba pieredzes veidu vai ilgumu, Savienības tiesa uzskata, ka atlases komisijai ir plaša novērtējuma brīvība un Civildienesta tiesai ir jāpārbauda tikai tas, vai, izmantojot šo brīvību, nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

Savukārt, ja jautājums ir par to, vai diploms ir atzīts saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kur tas ir izsniegts, un vai saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem tas atbilst paziņojumā par konkursu prasītajam līmenim, Savienības tiesa uzskata, ka uz konkursa atlases komisijas sniegto valsts tiesību aktu interpretāciju neattiecas tās novērtējuma brīvība un ka Savienības tiesai tomēr ir jāveic pilnīga pārbaude par to, vai nav pieļauta kļūda vērtējumā.

Šie paši principi ir jāpiemēro arī situācijās, kad iecēlējinstitūcija – pretēji iepriekš sniegtam konkursa atlases komisijas novērtējumam – uzskata, ka kandidāta diploms nav atzīts saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kur tas ir izsniegts, vai saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem tas neatbilst paziņojumā par konkursu prasītajam līmenim. Proti, neviens iemesls nepamatotu to, ka šādā gadījumā Savienības tiesa veiktu tikai ierobežotu pārbaudi par to, vai iecēlējinstitūcijas lēmumā nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, ja savukārt attiecībā uz atlases komisijas lēmumiem tiktu veikta pilnīga pārbaude par to, vai nav pieļauta kļūda vērtējumā.

(skat. 45. un 48.–52. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1991. gada 28. novembris, T‑158/89 Van Hecken/ESK, 22. punkts; 1992. gada 11. februāris, T‑16/90 Panagiotopoulou/Parlaments, 50.–53. punkts; 1994. gada 3. marts, T‑82/92 Cortes Jimenez u.c./Komisija, 33. punkts; 1999. gada 9. decembris, T‑299/97 Alonso Morales/Komisija, 60. punkts.

Civildienesta tiesa: 2009. gada 30. novembris, F‑83/07 Zangerl-Posselt/Komisija, 51. punkts; 2012. gada 20. jūnijs, F‑83/11 Cristina/Komisija, 67. punkts.