Language of document :

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2019. gada 14. martā iesniedza Juzgado de Primera Instancia nº 17 de Palma de Mallorca (Spānija) – CY/Caixabank S.A.

(Lieta C-224/19)

Tiesvedības valoda – spāņu

Iesniedzējtiesa

Juzgado de Primera Instancia nº 17 de Palma de Mallorca

Pamatlietas puses

Prasītājs: CY

Atbildētāja: Caixabank S.A.

Prejudiciālie jautājumi

1)    Tiek jautāts, vai, ņemot vērā Direktīvas 93/13 1 6. panta 1. punktu, noteikuma, ka visas aizdevuma līguma ar hipotekāro nodrošinājumu oficiālas noformēšanas, pārjaunojuma vai atcelšanas izmaksas ir jāsedz aizņēmējam, spēkā neesamības atzīšanu tā negodīguma dēļ var mīkstināt, kas attiecas uz ar restitūciju saistītajām sekām pēc spēkā neesamības atzīšanas negodīguma dēļ.

2)    Tiek jautāts, vai, ņemot vērā Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu, valsts judikatūru, saskaņā ar kuru pēc tam, kad noteikums, ka visas aizdevuma līguma ar hipotekāro nodrošinājumu oficiālas noformēšanas, pārjaunojuma vai atcelšanas izmaksas ir jāsedz aizņēmējam, ir atzīts par spēkā neesošu, notāra izmaksas un administratīvie izdevumi ir jāsadala vienādās daļās starp aizņēmēju un aizdevēju, var uzskatīt par negodīga noteikuma atzīšanas par spēkā neesošu mīkstināšanu tiesā un tādējādi tā ir pretrunā Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā ietvertajam nesaistīšanas principam.

3)    Tiek jautāts, vai, ņemot vērā Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu, ar valsts judikatūru, saskaņā ar kuru pēc tam, kad noteikums, ka visas aizdevuma līguma ar hipotekāro nodrošinājumu oficiālas noformēšanas, pārjaunojuma vai atcelšanas izmaksas ir jāsedz aizņēmējam, ir atzīts par spēkā neesošu, aizņēmējam ir jāliek samaksāt arī īpašuma vērtēšanas izmaksas un hipotēkas nodibināšanas nodokli, kas izriet no aizdevuma oficiālas noformēšanas, ir pārkāpts princips, atbilstoši kuram par negodīgu atzīts noteikums nav saistošs patērētājam, un vai Direktīvas 93/13 3. panta 2. punktam ir pretrunā aizņēmējam uzliktais pienākums pierādīt, ka viņš nevarēja iesniegt savu īpašuma vērtējumu.

4)    Tiek jautāts, vai, ņemot vērā Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu, [minētajai direktīvai] būtu pretrunā valsts judikatūra, kurā ir noteikts, ka pēc tam, kad noteikums, ka visas aizdevuma līguma ar hipotekāro nodrošinājumu izstrādāšanas, pārjaunojuma vai atcelšanas izmaksas ir jāsedz aizņēmējam, ir atzīts par spēkā neesošu, [noteikums] var radīt sekas aizņēmējam, veicot pārjaunojumu vai atceļot hipotēku tādējādi, ka viņam ir jāturpina maksāt saistībā ar šo pārjaunojumu vai hipotēkas atcelšanu saistītos izdevumus, un vai, uzliekot aizņēmējam pienākumu segt šos izdevumus, ir pārkāpts [princips], atbilstoši kuram negodīgs noteikums patērētājam nav saistošs.

5)    Tiek jautāts, vai, ņemot vērā Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu, skatot to kopsakarā ar Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktu, valsts judikatūra, kurā daļēji ir izslēgts, ka noteikuma, saskaņā ar kuru visas aizdevuma līguma ar hipotekāro nodrošinājumu oficiālas noformēšanas, pārjaunojuma vai atcelšanas izmaksas ir jāsedz aizņēmējam, spēkā neesamības atzīšana rada ar restitūciju saistītas sekas, ir pretrunā Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktā paredzētajai atturošai iedarbībai attiecībā uz uzņēmēju.

6)    Tiek jautāts, vai, ņemot vērā EST judikatūrā noteikto principu, saskaņā ar kuru par spēkā neesošiem atzīti noteikumi nedrīkst tikt mīkstināti, un [šīs] direktīvas 6. pantā paredzēto nesaistīšanas principu, valsts judikatūra, kurā tiek mīkstinātas ar restitūciju saistītās sekas pēc tam, kad noteikums, ka visas aizdevuma līguma ar hipotekāro nodrošinājumu oficiālas noformēšanas, pārjaunojuma vai atcelšanas izmaksas ir jāsedz aizņēmējam, ir atzīts par spēkā neesošu, var būt neatbilstoša, pamatojoties uz aizņēmēja interesēm.

7)    Tiek jautāts, vai, ņemot vērā Direktīvas 93/13 3. panta 1. un 2. punktu, valsts judikatūra, kurā ir noteikts, ka tā sauktais noteikums attiecībā uz komisijas maksu par saistībām automātiski nav pakļauts pārskatāmības pārbaudei, var nozīmēt direktīvas 3. panta 2. punktā paredzētā pierādīšanas pienākuma pārejas principa pārkāpumu, jo profesionālim nav jāpierāda, ka tas iepriekš bija sniedzis informāciju par šo noteikumu un ka noteikums ir ticis atsevišķi apspriests.

8)    Tiek jautāts, vai Direktīvas 93/13 3. pantam un EST judikatūrai ir pretrunā tas, ka valsts judikatūrā var tikt uzskatīts, ka patērētājam ir jāzina per se, ka komisijas maksu par saistībām iekasēšana ir parasta finanšu iestāžu prakse; un līdz ar to aizdevējam nav jāsniedz pierādījumi par to, ka par noteikumu ir notikusi atsevišķa apspriešanās, vai, gluži pretēji, aizdevējam katrā ziņā ir jāpierāda, ka par to ir notikusi atsevišķa apspriešanās.

9)    Tiek jautāts, vai, ņemot vērā Direktīvas 93/13 3. un 4. pantu un EST judikatūru, minētajai direktīvai var būt pretrunā valsts judikatūra, kurā ir noteikts, ka nevar izvērtēt tā sauktā noteikuma attiecībā uz komisijas maksu par saistībām negodīgumu saskaņā ar 4. panta 2. punktu, jo tas attiecas uz līguma galveno priekšmetu, vai, gluži pretēji, ir jāuzskata, ka komisijas maksa par saistībām nav iekļauta līguma cenā, bet tā ir papildu atlīdzība, un tādējādi valsts tiesai ir jāatļauj veikt pārskatāmības un/vai satura pārbaudi, lai tādējādi konstatētu tās negodīgumu saskaņā ar valsts tiesībām.

10)    Tiek jautāts, vai, ņemot vērā Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktu, kas ar Ley 7/1998, de 13 de abril, sobre condiciones generales de la contratación 2 nav transponēts Spānijas tiesību sistēmā, Direktīvas 93/13 8. pantam pretrunā ir tas, ka Spānijas tiesa atsaucas uz minētās direktīvas 4. panta 2. punktu un to piemēro, ja valsts tiesību sistēmā šī tiesību norma nav transponēta pēc likumdevēja gribas, kurš ir vēlējies nodrošināt pilnīgu aizsardzības līmeni attiecībā uz visiem noteikumiem, kurus pārdevējs vai piegādātājs var iekļaut ar patērētājiem noslēgtajā līgumā, ieskaitot noteikumus saistībā ar galveno līguma priekšmetu, arī tad, ja tie ir formulēti skaidri un saprotami, ja tiek uzskatīts, ka tā sauktais noteikums attiecībā uz komisijas maksu par saistībām ir aizdevuma līguma galvenais priekšmets.

11)    Tiek jautāts, vai atbilstoši Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktam tā sauktais noteikums attiecībā uz komisijas maksu par saistībām, ja par to nav notikusi atsevišķa apspriešanās un finanšu iestāde nav pierādījusi, ka minētā maksa atbilst faktiski sniegtajiem pakalpojumiem un tai radītiem izdevumiem, izraisa būtisku nelīdzsvarotību līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos un valsts tiesai tas ir jāatzīst par spēkā neesošu.

12)    Tiek jautāts, vai, ņemot vērā Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu, skatot to kopsakarā ar Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktu, tiesāšanās izdevumu segšanas piespriešanai profesionālim tiesvedībā, kuru ierosinājis patērētājs, ceļot prasību atzīt par spēkā neesošiem negodīgus noteikumus, kas iekļauti ar viņu noslēgtajā līgumā, un kurš panāk, ka tiesas atzīst to spēkā neesamību negodīguma dēļ, ir jābūt no nesaistīšanas principa un atturošas iedarbības principa attiecībā uz profesionāli izrietošajām sekām, ja valsts tiesa apmierina šo prasību par spēkā neesamības atzīšanu, neatkarīgi no spriedumā noteiktās konkrētās summas atlīdzināšanas, turklāt saprotot, ka galvenais prasījums ir noteikuma spēkā neesamības atzīšana un ka summas atlīdzināšana ir tikai iepriekšējam prasījumam raksturīgs papildu prasījums.

13)    Tiek jautāts, vai, ņemot vērā Direktīvā 93/13 noteikto nesaistīšanas principu un atturošas iedarbības principu (6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts), ar restitūciju saistītas sekas, kas rodas pēc tam, kad par spēkā neesošu negodīguma dēļ ir atzīts noteikums, kas iekļauts starp patērētāju un profesionāli noslēgtajā līgumā, var tikt ierobežotas laikā, konstatējot prasības par summas atmaksu noilgumu, lai arī saskaņā ar valsts tiesību aktiem prasība par pilnīgu spēkā neesamību nav pakļauta noilgumam.

____________

1 Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.).

2 1998. gada 13. aprīļa Likums 7/1998 par vispārīgiem līgumu noteikumiem.