Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2019. gada 29. maijā iesniedza Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio (Itālija) – Irideos SpA/Poste Italiane SpA
(Lieta C-419/19)
Tiesvedības valoda – itāļu
Iesniedzējtiesa
Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio
Pamatlietas puses
Prasītāja: Irideos SpA
Atbildētāja: Poste Italiane SpA
Prejudiciālie jautājumi
Vai, pamatojoties uz iepriekš norādītajiem raksturlielumiem, sabiedrība Poste Italiane s.p.a. ir jākvalificē kā “publisko tiesību subjekts” 2016. gada Leģislatīvā dekrēta Nr. 50 3. panta 1. punkta d) apakšpunkta un Kopienu atsauces direktīvu (2014/23/ES 1 , 2014/24/ES 2 un 2014/25/ES 3 ) izpratnē?
Vai minētajai sabiedrībai ir jāievēro publiskā iepirkuma procedūras tikai attiecībā uz tādu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, kuri tieši ir saistīti ar īpašās nozarēs veiktu darbību, pamatojoties uz Direktīvu 2014/25/ES, ja šī sabiedrība tiek uzskatīta par publisko tiesību subjektu saskaņā ar Iepirkumu kodeksa II daļas noteikumiem, bet saglabā pilnu līgumisko autonomiju un ir pakļauta ekskluzīvi tikai privāttiesībām, – saistībā ar līgumu slēgšanas darbību citās nozarēs, ņemot vērā Direktīvas 2014/23/ES 21. apsvērumā un 16. pantā noteiktos principus (minētais Kasācijas tiesas Apvienoto palātu 2018. gada spriedums Nr. 4899 un, attiecībā uz pēdējo daļu, minētais Valsts padomes plēnuma 2011. gada spriedums Nr. 16)?
Vai attiecībā uz līgumiem, kas jāuzskata par nepiederīgiem attiecīgajai īpašajām nozarēm raksturīgajai jomai, tā pati sabiedrība – ja tai piemīt publisko tiesību subjekta pazīmes – tomēr paliek pakļauta vispārējai Direktīvai 2014/24/ES (un tātad publiskā iepirkuma līgumnoteikumiem) arī tad, ja tā veic – evolutīvi salīdzinājumā ar sākotnējo iestādi – galvenokārt uzņēmējdarbībai raksturīgas darbības konkurences režīmā, kā izsecināms no atgādinātā [sprieduma lietā C-393/06, 2008. gada 10. aprīlis, Ing. Aigner], liedzot atšķirīgi interpretēt Direktīvu 2014/24/ES, par līgumslēdzēju iestāžu noslēgtiem līgumiem? Minētās Direktīvas 2014/23/ES 21. “apsvērums” un 16. pants, savukārt, nosaka tikai vienu pieņēmuma parametru, lai izslēgtu publisko tiesību subjekta raksturu attiecībā uz uzņēmumiem, kuri darbojas parastos tirgus apstākļos, lai gan, pamatojoties uz minētajās tiesību normās paredzētajiem noteikumiem, ir skaidrs, ka prioritārā atsauce ir uz iestādes dibināšanas posmu, kad tās uzdevums ir apmierināt “vispārējas vajadzības” (kas aplūkojamajā gadījumā vēl pastāv un nav zaudējušas spēku)?
Vai tomēr, ja ir biroji, kas pamīšus veic gan īpašo nozaru darbības, gan citas darbības, “instrumentalitātes” jēdziens – attiecībā pret pakalpojumiem, kam ir raksturīgas īpašas sabiedrības intereses – ir jāinterpretē plaši (kā tas līdz šim darīts valsts judikatūrā, atbilstoši pieminētajam Valsts padomes plēnuma 2011. gada spriedumam Nr. 16), kas šajā pēdējā sakarā ir pretrunā principiem, kas ir minēti Direktīvas 2014/25/ES 16. “apsvērumā”, kā arī 6. un 13. pantā, kuros piemērojamā regulējuma identificēšanai ir izdarīta atsauce uz to, kādai no Publisko iepirkumu kodeksā regulētajām darbībām [līgums] ir “paredzēts”. Tāpēc ir jānoskaidro, vai īpašajai atsauces nozarei var būt “paredzētas” – arī ar atvieglotām saistošajām procedūrām, kas raksturīgas izslēgtajām nozarēm – visas nozarei funkcionālās darbības saskaņā ar līgumslēdzējas iestādes iecerēm (tostarp ietverot līgumus par parasto un ārkārtas apkopi, tīrīšanas pakalpojumiem, mēbelēšanu, kā arī šādu biroju šveicara pakalpojumiem un apsardzi, vai citus to izmantošanas veidus, ja tie ir iecerēti kā pakalpojumi klientiem), faktiski par privātām uzskatot tikai “nepiederīgās” darbības, ko publisko vai privāto tiesību subjekts var brīvi īstenot dažādās nozarēs, ko regulē tikai Civilkodekss un vispārējās jurisdikcijas tiesas jurisdikcija (šo pēdējo veidu, piemēram, ciktāl tas ir šeit nozīmīgi, katrā ziņā pārstāv Poste Italiane sniegtie banku pakalpojumi, bet to pašu nevar sacīt par elektroniskās saziņas instrumentu piegādi un izmantošanu, ja tie nodoti lietošanai visām Grupas darbībām, lai gan tie tik tiešām ir nepieciešami tieši bankas darbībai). Turklāt nešķiet lieki uzsvērt “līdzsvara zudumu”, ko izraisīja pašlaik prevalējošā šaurā interpretācija, ar ko pielīdzināmās vai radniecīgās nozarēs tiek ieviesti pilnīgi jauni noteikumi būvdarbu vai pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai: no vienas puses, detalizētās garantijas, ko Iepirkumu kodekss uzliek otras līgumslēdzējpuses noteikšanai, no otras puses, pilnīga līgumiskā autonomija uzņēmējam, kurš var brīvi slēgt līgumus atkarībā tikai no savām ekonomiskajām interesēm, bez jebkādām pārskatāmības garantijām, kas tiek prasītas īpašajās nozarēs un izslēgtajās nozarēs?
Visbeidzot, vai publiskas iepirkuma procedūras izsludināšana – gan ar valsts, gan Kopienu mērogā paredzētajiem publicitātes veidiem – atbilstoši Iepirkumu kodeksam, var būt nozīmīga nolūkā identificēt jomu, kurai iepirkums paredzēts, proti, to, cik lielā mērā iepirkums attiecas uz īpašo atsauces nozari, iepriekš [4.]) jautājumā minētajam paplašinātajam “instrumentalitātes” jēdzienam atbilstošā nozīmē, vai tomēr – pakārtoti – iebildi par administratīvās tiesas jurisdikcijas neesamību, ko ir izvirzījis tas pats tiesību subjekts, kurš izsludināja minēto konkursa procedūru, vai tiesību subjekti, kuri piedalījās minētajā procedūrā un uzvarēja, var uzskatīt par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu Nicas hartas 54. panta izpratnē kā rīcību, kas, lai gan tā nevar pati par sevi ietekmēt jurisdikcijas sadali (par šo jautājumu skat. arī minēto Valsts padomes plēnuma 2011. gada spriedumu Nr. 16), ir nozīmīga vismaz kaitējuma atlīdzināšanas un tiesvedības izdevumu atlīdzināšanas nolūkos, jo kaitē to konkursa pretendentu tiesiskajai paļāvībai, kuri neuzvarēja un cēla prasību tiesā?
____________
1 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (OV 2014, L 94, 1. lpp.).
2 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV 2014, L 94, 65. lpp.).
3 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/25/ES (2014. gada 26. februāris) par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs, un ar ko atceļ Direktīvu 2004/17/EK (OV 2014, L 94, 243. lpp.).