EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS
(viena tiesneša sastāvā)

2013. gada 4. jūnijā

Lieta F‑119/11

Luigi Marcuccio

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Reglamenta 34. panta 1. punkts – Prasības pieteikums, kas iesniegts pa faksu prasības celšanas termiņā un parakstīts, izmantojot zīmogu ar tajā atveidotu advokāta parakstu vai citā veidā atveidotu advokāta parakstu – Novēlota prasība

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kurš piemērojams EAEK līgumam atbilstoši tā 106.a pantam, ar ko L. Marcuccio, konkrēti, lūdz, lai Civildienesta tiesa konstatētu Eiropas Komisijas lēmuma, ar ko ir noraidīts viņa 2010. gada 6. septembra lūgums, neesamību vai atceltu šo lēmumu, kā arī konstatētu lēmuma, ar ko ir noraidīta viņa 2011. gada 20. marta sūdzība, neesamību vai atceltu šo lēmumu, konstatētu atsevišķus faktus, kas radušies 2002. gada 14., 16. un 19. martā, konstatētu to prettiesiskumu, piespriestu Komisijai veikt atsevišķas darbības un atlīdzināt nodarīto kaitējumu. Pirms prasības pieteikums tika nosūtīts pa pastu, 2011. gada 11. novembrī pa faksu tika nosūtīts dokuments, kas tika pasniegts kā prasības pieteikuma oriģināla kopija

Nolēmums      Prasību noraidīt kā daļēji acīmredzami nepieņemamu un daļēji acīmredzami nepamatotu. L. Marcuccio sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Administrācijas akti – Spēkā esamības prezumpcija – Neesošs akts – Jēdziens – Lēmums noraidīt ierēdņa prasību par kaitējuma atlīdzību – Pamatojuma nesniegšana – Šī jēdziena izslēgšana

(LESD 288. pants)

2.      Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Pašrocīgs advokāta paraksts – Būtiska, stingri piemērojama norma – Neesamība – Nepieņemamība

(Tiesas statūtu 19. panta trešā daļa, 21. panta pirmā daļa un 32. panta pirmā daļa, un I pielikuma 7. panta 1. punkts; Civildienesta tiesas Reglamenta 34. panta 1. punkta pirmā daļa, 35. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 51. panta 3. un 4. punkts; Civildienesta noteikumu 91. panta 3. punkts)

1.      Uz Savienības iestāžu tiesību aktiem principā attiecas tiesiskuma prezumpcija, un tādējādi tie, pat ja tajos ir pieļauti pārkāpumi, rada tiesiskas sekas, līdz tie tiek atcelti vai atsaukti. Tomēr pastāv izņēmums no šī principa, ka tiesību akti, kuros ir pieļauti tik acīmredzami būtiski pārkāpumi, ka tos Savienības tiesību sistēmā nevar pieļaut, ir atzīstami par tādiem, kuriem nav bijis nekādu tiesisko seku. Tādu seku smagums, kuras ir saistītas ar konstatējumu par Savienības iestāžu akta neesamību, prasa, lai tiesiskās drošības nolūkā šis konstatējums tiktu izmantots tikai īpašos izņēmuma gadījumos.

Katrā ziņā var uzskatīt, ka īpašajos izņēmuma gadījumos neietilpst dzīvesvietas neaizskaramības un tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpums, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde, – uz kuriem ierēdnis norāda, vērsdamies pret Komisijas lēmumu, ar ko netieši ir noraidīta viņa prasība atlīdzināt kaitējumu, kāds, iespējams, nodarīts, Komisijas darbiniekiem iekļūstot viņa dienesta mājoklī – tikai tad, ja, pirmkārt, četru mēnešu termiņā neatbildot uz minētā ierēdņa lūgumu, Komisija nav apdraudējusi viņa dzīvesvietas neaizskaramību un viņa privāto dzīvi un, otrkārt, lēmums noraidīt šo prasību nevar tikt uzskatīts par neesošu vienīgi tādēļ, ka tas nav bijis pamatots, jo šis trūkums neietekmē šāda lēmuma tiesiskumu; minētais trūkums izraisa tikai to, ka prasītājs var vērsties Civildienesta tiesā ar prasību par kaitējuma atlīdzību.

(sal. ar 25. un 28. punktu)

Atsauce

Vispārējā tiesa: 2010. gada 24. novembris, T‑9/09 P Marcuccio/Komisija, 37. punkts un tajā minētā judikatūra.

2.      No Tiesas statūtu 19. panta trešās daļas un 21. panta pirmās daļas – kas ir piemērojamas tiesvedībai Civildienesta tiesā saskaņā ar to pašu statūtu I pielikuma 7. panta 1. punktu – izriet, ka prasītājs ir jāpārstāv personai, kura tam ir pilnvarota, un ka Savienības tiesās var juridiski korekti vērsties tikai ar šīs personas parakstītu prasības pieteikumu.

No Tiesas statūtu 19. panta trešās daļas formulējuma un it īpaši no termina “jāpārstāv” lietojuma, arī izriet, ka “pusei” šīs normas izpratnē, neatkarīgi no tās statusa, nav atļauts pašai vērsties Savienības tiesās, bet tai ir jāizmanto pakalpojumi, ko sniedz trešā persona, kurai jābūt tiesīgai praktizēt dalībvalstu tiesās vai to valstu tiesās, kuras ir Eiropas Ekonomikas zonas līguma līgumslēdzējas puses. Citās Tiesas statūtu normās, piemēram, minēto statūtu 21. panta pirmajā daļā un 32. pantā ir apstiprināts, ka lietas dalībnieks un tā aizstāvis nevar būt viena un tā pati persona. Šīs Tiesas statūtu normas attiecībā uz Civildienesta tiesu, konkrēti, ir atkārtotas Reglamenta 34. panta 1. punkta pirmajā daļā, 35. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 51. panta 3. un 4. punktā. Nedz Tiesas statūtos, nedz Civildienesta tiesas Reglamentā nav paredzēta neviena atkāpe vai izņēmums no šī pienākuma.

Prasības par pašrocīgu parakstu Civildienesta tiesas Reglamenta 34. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē mērķis ir tiesiskās noteiktības nolūkā garantēt prasības pieteikuma autentiskumu un novērst risku, ka prasības pieteikumu patiesībā varētu nebūt sagatavojis attiecīgi pilnvarots autors. Šī prasība tādēļ ir uzskatāma par būtisku normu attiecībā uz formu, un tā ir piemērojama stingri, tādējādi, ka tās neievērošana padara prasību nepieņemamu. Attiecībā uz zīmoga, kurā attēlots prasītāja pilnvarotā advokāta paraksts, uzspiešanu vai citāda advokāta paraksta atveidojuma izmantošanu pieteikumā par lietas ierosināšanu, ir jāatzīst, ka šis netiešais un mehāniskais “paraksta” veids vien neļauj konstatēt, ka attiecīgo procesuālo dokumentu noteikti būtu parakstījis advokāts pats.

(sal. ar 30.–32., 35. un 36. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1996. gada 5. decembris, C‑174/96 P Lopes/Tiesa, 8. punkts un tajā minētā judikatūra.

Pirmās instances tiesa: 2007. gada 23. maijs, T‑223/06 P Parlaments/Eistrup, 51. un 52. punkts.