ĢENERĀLADVOKĀTA M. KAMPOSA SANČESA-BORDONAS [M. CAMPOS SÁNCHEZ-BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 4. jūlijā(1)
Lieta C‑220/18 PPU
ML,
piedaloties
Generalstaatsanwaltschaft Bremen
(Hanseatisches Oberlandesgericht in Bremen (Brīvās Hanzas pilsētas federālās zemes Augstākā tiesa Brēmenē, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums 2002/584/TI – Eiropas apcietināšanas orderis – Izpildes atteikuma pamati – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 4. pants – Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums – Apcietinājuma apstākļi izsniegšanas dalībvalstī
1. Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu pēc Pamatlēmuma 2002/584/TI (2) interpretācijas, ko Tiesa veikusi 2016. gada 5. aprīļa spriedumā Aranyosi un Căldăraru (3), no jauna tiek izvirzīti jautājumi attiecībā uz Eiropas apcietināšanas orderi (EAO).
2. Iesniedzējtiesa vēlas saņemt no Tiesas papildu precizējumus par šajā spriedumā ietverto judikatūru, it īpaši gadījumā, kad (varbūtējus) likuma pārkāpumus attiecībā uz necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegumu brīvības atņemšanas iestādēs EAO izsniegšanas valstī var novērst šīs pašas valsts tiesu iestādes.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Eiropas Savienības Pamattiesību harta
3. 4. pantā ir noteikts:
“Nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai, necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodiem.”
2. Pamatlēmums
4. Saskaņā ar tā preambulas 5., 6., 8., 10. un 12. apsvērumu:
“5) [..] Ieviešot jaunu, vienkāršotu sistēmu, saskaņā ar kuru notiesātas vai aizdomās turētas personas nodod sodu izpildei vai kriminālvajāšanai, būs iespējams izvairīties no sarežģītības un iespējamās kavēšanās, kas piemīt pastāvošajām izdošanas procedūrām. [..]
6) Eiropas apcietināšanas orderis, kuru paredz šis pamatlēmums, ir pirmais konkrētais pasākums, ar kuru krimināltiesību jomā īsteno savstarpējas atzīšanas principu, kuru Eiropadome raksturojusi kā tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmeni”.
[..]
8) Nolēmumiem par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi ir jābūt pakļautiem pietiekamai kontrolei, kas nozīmē, ka dalībvalsts tiesas iestādei, kurā attiecīgā persona ir apcietināta, būs jāpieņem lēmums par tās nodošanu.
[..]
10) Eiropas apcietināšanas ordera mehānisms pamatā ir augsta dalībvalstu savstarpēja uzticība. Tā īstenošanu var apturēt tikai gadījumā, ja viena no dalībvalstīm nopietni un vairākkārt pārkāpj principus, kas paredzēti [LES] 6. panta 1. punktā [pēc grozījumiem – LES 2. pants], ko konstatē Padome, ievērojot [LES] 7. panta 1. punktu [pēc grozījumiem – LES 7. panta 2. punkts], ar sekām, kas izklāstītas attiecīgā līguma 7. panta 2. punktā.
[..]
12) Šajā pamatlēmumā ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti [LES] 6. pantā un atspoguļoti [..] hartā, īpaši tās VI nodaļā. Neko šajā pamatlēmumā nevar interpretēt kā aizliegumu atteikt tādas personas nodošanu, par kuru izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, ja, pamatojoties uz objektīviem apstākļiem, ir iemesls domāt, ka minētais apcietināšanas orderis ir izsniegts, lai veiktu personas vajāšanu vai sodīšanu tās dzimuma, rases, reliģijas, nacionālās izcelsmes, valstiskās piederības, valodas, politisko uzskatu vai seksuālās orientācijas dēļ, vai ka šīs personas stāvokli varētu pasliktināt kāda no šiem iemesliem dēļ. [..]”
5. 1. pantā ir paredzēts:
“1. Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu attiecīgo personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.
2. Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.
3. Šis pamatlēmums [ne]groza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā.”
6. 5. pantā ir noteikts:
“Izpildes dalībvalsts tiesībās var noteikt, ka izpildes tiesu iestāde izpilda Eiropas apcietināšanas orderi ar šādiem nosacījumiem:
[..]
2) Ja par nodarījumu, uz kura pamata Eiropas apcietināšanas orderis ir izsniegts, ir paredzēts brīvības atņemšanas sods vai piespiedu līdzeklis uz mūžu, tad minētā apcietināšanas ordera izpildi var pakļaut nosacījumam, ka izsniegšanas dalībvalsts tiesību sistēma paredz noteikumus, kas ļauj pārskatīt noteikto sodu vai līdzekli pēc pieprasījuma vai vēlākais pēc 20 gadiem, vai kas ļauj piemērot apžēlošanas pasākumus, ko saskaņā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesībām vai praksi personai ir tiesības lūgt ar mērķi neizpildīt šādu sodu vai līdzekli;
3) Ja persona, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis tās kriminālvajāšanai, ir izpildes dalībvalsts pilsonis vai rezidents, tad nodošanu var pakļaut nosacījumam, ka personu, pēc tās nopratināšanas, nogādā atpakaļ izpildes dalībvalstī, lai izciestu brīvības atņemšanas sodu vai piespiedu līdzekli, kas tai piespriests izsniegšanas dalībvalstī.”
7. Saskaņā ar 6. pantu:
“1. Izsniegšanas tiesu iestāde ir izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.
2. Izpildes tiesu iestāde ir izpildes dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.
3. Katra dalībvalsts informē Padomes ģenerālsekretariātu par kompetento iestādi saskaņā ar tās tiesību aktiem.”
8. 7. pants ir formulēts šādi:
“1. Katra dalībvalsts var izraudzīties centrālo iestādi vai, ja tās tiesību sistēma to pieļauj, vairākas centrālās iestādes, kas palīdz kompetentajām tiesu iestādēm.
2. Dalībvalsts var, ja tas ir vajadzīgs tās tiesu sistēmas organizācijas dēļ, paredzēt centrālajai iestādei (centrālajām iestādēm) atbildību par Eiropas apcietināšanas orderu administratīvu pārsūtīšanu un saņemšanu, kā arī par citu oficiālu saraksti, kas uz to (tām) attiecas.
Dalībvalsts, kas vēlas izmantot šajā pantā minētās iespējas, Padomes ģenerālsekretariātam paziņo informāciju, kas attiecas uz izraudzīto centrālo iestādi vai centrālajām iestādēm. Šīs norādes ir saistošas visām izsniegšanas dalībvalsts iestādēm.”
9. Saskaņā ar 15. pantu:
“1. Izpildes tiesu iestāde termiņos un saskaņā ar šajā pamatlēmumā noteiktajiem nosacījumiem pieņem lēmumu par to, vai persona ir jānodod.
2. Ja izpildes tiesu iestāde uzskata, ka informācija, ko paziņojusi izsniegšanas dalībvalsts, ir nepietiekama, lai ļautu pieņemt lēmumu par nodošanu, tā lūdz, lai steidzami piegādā vajadzīgo papildu informāciju, konkrēti to, kas attiecas uz 3. līdz 5. pantu un 8. pantu, un tā var noteikt termiņu tās saņemšanai, ņemot vērā to, ka ir vajadzīgs ievērot termiņus, kas noteikti 17. pantā.
3. Izsniegšanas tiesu iestāde var ikvienā brīdī pārsūtīt ikvienu papildu derīgu informāciju izpildes tiesu iestādei.”
B. Vācijas tiesības. Gesetz über die internationale Rechtshilfe in Strafsachen (4)
10. Vācijas tiesību sistēmā Pamatlēmums tika transponēts ar IRG 78. pantu–83. panta k) punktu, ar tajos veiktajiem grozījumiem (5).
11. Saskaņā ar IRG 29. panta 1. punktu Hanseatisches Oberlandesgericht in Bremen (Brīvās Hanzas pilsētas federālās zemes Augstākā tiesa Brēmenē, Vācija) lemj par nodošanas pieļaujamību, ja persona, attiecībā uz kuru tiek veikta kriminālvajāšana, tai nav piekritusi.
12. IRG 73. pantā ir noteikts:
“Atbilstoša lūguma neesamības gadījumā tiesiskā palīdzība un informācijas nodošana ir prettiesiska, ja tā ir pretrunā būtiskiem Vācijas tiesību sistēmas principiem. Lūgumu atbilstoši astotajai, devītajai un desmitajai nodaļai gadījumā tiesiskās palīdzības lūgums ir prettiesisks, ja tas ir pretrunā [LES] 6. pantā paredzētajiem principiem.”
II. Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
13. 2017. gada 31. oktobrī Nyiregyházai járásbíróság (Ņīreģhāzas rajona tiesa, Ungārija) izdeva EAO, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu uz vienu gadu un astoņiem mēnešiem, kas ar 2017. gada 14. septembra spriedumu apsūdzētā prombūtnē (in absentia) piespriests Ungārijas pilsonim ML par miesas bojājumu nodarīšanu, kaitējumu, krāpšanu un zādzību.
14. Šī pati Ungārijas tiesa iepriekš, 2017. gada 2. augustā, bija izdevusi citu EAO, lai panāktu ML nodošanu viņa notiesāšanai par nodarījumiem, par kuriem vēlāk viņam tiktu piespriests sods.
15. Amtsgericht Bremen (Brēmenes pirmās instances tiesa, Vācija) 2017. gada 12. decembrī izdeva rīkojumu par ML aizturēšanu. Taču ML jau atradās apcietinājumā kopš tā paša gada 23. novembra, izpildot pirmo EAO.
16. Ar 2017. gada 19. decembra lēmumu Hanseatisches Oberlandesgericht in Bremen (Brīvās Hanzas pilsētas federālās zemes Augstākā tiesa Brēmenē), atceļot ar pirmo EAO noteiktās apcietināšanas izpildi, nolēma piemērot ML apcietinājumu, lai īstenotu 2017. gada 31. oktobra EAO.
17. ML iebilda pret viņa nodošanu Ungārijas tiesu iestādēm, lūdzot uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu. Pirms pieņemt lēmumu par viņa nodošanu, tiesu iestāde lūdza papildu paskaidrojumus.
18. Saistībā ar pirmo EAO Ungārijas Tieslietu ministrija bija informējusi Hanseatisches Oberlandesgericht in Bremen (Brīvās Hanzas pilsētas federālās zemes Augstākā tiesa Brēmenē) par apcietinājuma vietām, kurās atradīsies ML, garantējot, ka šī persona nekādā gadījumā netiks pakļauta necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei Hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 4. panta izpratnē.
19. Pamatojoties uz šo informāciju, izpildes tiesa ar 2018. gada 9. janvāra lēmumu paziņoja, ka ML atrašanās vienā no Ungārijas Tieslietu ministrijas norādītajām apcietinājuma vietām nerada problēmas. Tomēr tā pauda šaubas par apstākļiem citās apcietinājuma vietās, kuras arī pati šī ministrija bija norādījusi kā iespējamās ML apcietinājuma vietas. Tāpēc, piemērojot sodu izpildes principus, kurus ir apstiprinājusi Eiropas Padome 2006. gadā (6), un Apvienoto Nāciju [Organizācijas] Minimālos standartnoteikumus par apiešanos ar ieslodzītajiem (7), tā uzdeva Ungārijas iestādēm vairākus jautājumus (8).
20. Ungārijas Tieslietu ministrijas 2018. gada 12. janvārī sniegtajā atbildē ir apgalvots, ka 2016. gada 25. oktobrī ir stājušies spēkā tiesību akti, ar kuriem apcietinātajiem ir nodrošināta iespēja iesniegt sūdzības par to apcietinājuma apstākļiem.
21. Šo informāciju Ungārijas Tieslietu ministrija 2018. gada 1. februārī papildināja ar faktu, ka apcietinātā persona tiks ievietota Budapeštas cietumā uz vienu līdz trim nedēļām, ja vien neiestāsies kādi neparedzēti apstākļi. Šajā laikposmā tiks piemēroti neprecizēti pasākumi saistībā ar nodošanas izpildi.
22. 2018. gada 12. februārī izpildes tiesa lūdza sniegt detalizētu informāciju par apstākļiem Budapeštas cietumā. Turklāt tā vaicāja, kādās citās apcietinājuma vietās ML var tikt ievietots un uz kāda faktiska pamata var tikt pārbaudīti tur esošie apcietinājuma apstākļi. Ungārijas iestādes nesniedza atbildi uz šo pieprasījumu tiesu iestādes noteiktajā termiņā (2018. gada 28. februāris) (9).
23. Vācijas prokuratūra atbalstīja EAO izpildi, pret kuru iebilst ML. Ņemot vērā šos apstākļus, Hanseatisches Oberlandesgericht in Bremen (Brīvās Hanzas pilsētas federālās zemes Augstākā tiesa Brēmenē) uzdod šādus prejudiciālos jautājumus, lūdzot tos izskatīt saskaņā ar steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību:
“1) Kāda nozīme, interpretējot iepriekš minētās tiesību normas, ir tam, ka izsniegšanas dalībvalstī ieslodzītajiem ir tiesiskās aizsardzības iespējas saistībā ar to apcietinājuma apstākļiem?
a) Tad, kad izpildes tiesu iestādēm ir pierādījumi par tādu nepilnību esamību, kuras ir vai nu sistēmiskas un vispārējas, vai skar noteiktas personu grupas vai arī atsevišķas apcietinājuma vietas un kuras ir saistītas ar apcietinājuma apstākļiem izsniegšanas dalībvalstī, – vai tas vien, ka ir radītas šādas tiesiskās aizsardzības iespējas, bez pienākuma veikt turpmāku konkrētu apcietinājuma apstākļu pārbaudi, ņemot vērā iepriekš minētās tiesību normas, var izslēgt faktisku risku, ka persona, pret kuru tiek veikta kriminālvajāšana, tās izdošanas gadījumā saskarsies ar tādu necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos, kas ir pretrunā izdošanas pieļaujamībai?
b) Vai šajā ziņā ir nozīme tam, ka saistībā ar šīm tiesiskās aizsardzības iespējām Eiropas Cilvēktiesību tiesa nav saskatījusi nevienu norādi, kas liecinātu par to, ka tās ieslodzītajiem nesniedz patiesas izredzes uzlabot nepiemērotus apcietinājuma apstākļus?
2) Ja saskaņā ar atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu šādu ieslodzītajiem paredzētu tiesiskās aizsardzības iespēju esamība vien, izpildes tiesu iestādēm neveicot turpmāku pārbaudi par konkrētajiem apcietinājuma apstākļiem izsniegšanas dalībvalstī, nevar izslēgt faktisku necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku pret personu, pret kuru tiek veikta kriminālvajāšana:
a) Vai iepriekš minētās tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka apcietinājuma apstākļu izsniegšanas dalībvalstī pārbaude izpildes tiesu iestādēm ir jāveic attiecībā uz visām apcietinājuma vietām vai soda izciešanas vietām, kurās varbūtēji varētu tikt ievietota persona, pret kuru tiek veikta kriminālvajāšana? Vai minētais attiecas arī uz tādu apcietinājumu, kurš ir tikai uz noteiktu laiku vai kuram ir pagaidu raksturs? Vai arī pārbaudīta var tikt vienīgi tā apcietinājuma vieta, kurā saskaņā ar izsniegšanas dalībvalsts iestāžu sniegto informāciju, visticamāk, tiks ievietota un lielāko daļu laika atradīsies persona, pret kuru tiek veikta kriminālvajāšana?
b) Vai šim nolūkam ikreiz ir visaptveroši jāpārbauda konkrētie apcietinājuma apstākļi, noskaidrojot gan personiskās telpas platību uz vienu apcietināto, gan pārējos apcietinājuma apstākļus? Vai, vērtējot šādi noskaidrotos apcietinājuma apstākļus, ir jābalstās uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, kas izriet no sprieduma Muršić pret Horvātiju (spriedums, 2016. gada [20.] oktobris, Nr. 7334/13 [CE:ECHR:2016:1020JUD000733413])?
3) Ja arī saskaņā ar atbildi uz otro prejudiciālo jautājumu par to, vai izpildes tiesu iestāžu pārbaudes pienākums ir jāattiecina uz visām iespējamajām apcietinājuma vietām, ir jāatbild apstiprinoši:
a) Vai izpildes tiesu iestādes var nolemt neveikt katras atsevišķās iespējamās apcietinājuma vietas apcietinājuma apstākļu pārbaudi tāpēc, ka izsniegšanas dalībvalsts ir sniegusi vispārēju garantiju, ka persona, pret kuru tiek veikta kriminālvajāšana, nebūs pakļauta necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam?
b) Vai arī tā vietā, lai pārbaudītu katras atsevišķās iespējamās apcietinājuma vietas apcietinājuma apstākļus, izpildes tiesu iestādes lēmumā par izdošanas pieļaujamību var tikt iekļauts nosacījums, ka attiecībā uz personu, pret kuru tiek veikta kriminālvajāšana, netiks īstenota šāda izturēšanās?
4) Ja saskaņā ar atbildi uz trešo prejudiciālo jautājumu garantiju sniegšana un nosacījumu izvirzīšana vien nevar novērst nepieciešamību izpildes tiesu iestādēm veikt katras atsevišķās iespējamās apcietinājuma vietas apcietinājuma apstākļu izsniegšanas dalībvalstī pārbaudi:
a) Vai izpildes tiesu iestāžu pārbaudes pienākums ir attiecināms uz apcietinājuma apstākļiem visās iespējamās apcietinājuma vietās arī tad, ja izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestādes norāda, ka personas, pret kuru tiek veikta kriminālvajāšana, apcietinājuma laiks nepārsniegs trīs nedēļas, ja vien netiks konstatēti to nepieļaujoši apstākļi?
b) Vai minētais ir spēkā arī tad, ja izpildes tiesu iestādes nevar noteikt, vai šo informāciju ir sniegusi izsniegšanas tiesu iestāde vai izsniegšanas dalībvalsts centrālā iestāde, kas ir rīkojusies, pamatojoties uz izsniegšanas tiesu iestādes palīdzības lūgumu?”
III. Tiesvedība Tiesā
24. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika saņemts Tiesā 2018. gada 27. martā, un tika nolemts tam piemērot steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību.
25. Rakstveida apsvērumus iesniedza ML, Vācijas un Ungārijas valdības, kā arī Komisija, kuras kopā ar Vācijas Prokuratūru un Beļģijas, Dānijas, Īrijas, Spānijas, Nīderlandes un Rumānijas valdībām piedalījās 2018. gada 14. jūnija tiesas sēdē.
IV. Analīze
A. Ievada apsvērumi
26. Spriedumā Aranyosi, kas sniedz atbildi uz vienu no prejudiciālajiem jautājumiem, kuru uzdod tā pati tiesu iestāde, kas šajā lietā, Tiesa ir atzinusi, ka Pamatlēmuma 1. panta 3. punkts, 5. pants un 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, “ja pastāv objektīva, ticama, precīza un pienācīgi aktualizēta informācija, kas liecina par to, ka izsniegšanas dalībvalstī pastāv tādas apcietinājuma apstākļu nepilnības, kuras ir vai nu sistēmiskas un vispārīgas, vai skar noteiktas personu grupas vai arī atsevišķas brīvības atņemšanas iestādes, izpildes tiesu iestādei ir konkrēti un precīzi jānovērtē, vai pastāv nopietns un pārbaudīts pamats uzskatīt, ka persona, attiecībā uz kuru ir izdots Eiropas apcietināšanas orderis, lai veiktu kriminālvajāšanu vai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, tās nodošanas izsniegšanas dalībvalstij gadījumā tiks pakļauta faktiskam necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. panta izpratnē tās apcietinājuma apstākļu šajā dalībvalstī dēļ” (10).
27. Turpinājumā spriedumā ir norādīts, ka “šim nolūkam izpildes tiesu iestādei ir jālūdz izsniegšanas tiesu iestādei sniegt papildu informāciju un [pēdējai minētajai] pēc tam, kad tā vajadzības gadījumā ir lūgusi palīdzību izsniegšanas dalībvalsts centrālajai iestādei vai kādai no centrālajām iestādēm [..], ir jāsniedz šī informācija šādā lūgumā noteiktajā termiņā. Izpildes dalībvalsts tiesu iestādei ir jāatliek savs lēmums par attiecīgās personas nodošanu līdz brīdim, kad tā saņem papildu informāciju, kura tai ļauj noraidīt šāda riska esamību. Ja šī riska esamība nevar tikt noraidīta saprātīgā termiņā, šai iestādei ir jālemj par to, vai nodošanas procedūra ir jāizbeidz” (11).
28. Hanseatisches Oberlandesgericht in Bremen (Brīvās Hanzas pilsētas federālās zemes Augstākā tiesa Brēmenē), uzdodot Tiesai vairākus papildu jautājumus, 2016. gadā centās panākt, lai Tiesa precizētu savu judikatūru. Tomēr nebija iespējams sniegt tai atbildi, jo EAO tika atsaukts pirms Tiesas lēmuma, kā rezultātā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika izslēgts no Tiesas reģistra (12).
29. Šajā (trešajā) gadījumā iesniedzējtiesa konkrēti lūdz Tiesu interpretēt Pamatlēmuma 1. panta 3. punktu, 5. pantu un 6. panta 1. punktu kopsakarā ar Hartas 4. pantu tādas procedūras kontekstā, kuru “[..] Tiesa ir definējusi savā [..] spriedumā Aranyosi un Căldăraru [..], saskaņā ar kuru izpildes tiesu iestādes veic apcietinājuma apstākļu pārbaudi izsniegšanas dalībvalstī” (13).
30. Pirms sākt uzdoto jautājumu izvērtējumu, ir lietderīgi atgādināt, ka Pamatlēmuma mērķis ir aizstāt tradicionālo izdošanas sistēmu, kurš var tikt raksturots kā būtisks politiskais elements, lai būtu iespējama izdošanas sistēma starp tiesu iestādēm, kas ir balstīta uz savstarpējas atzīšanas principu un paaugstinātu uzticēšanās starp dalībvalstīm līmeni (14).
31. Savstarpējā atzīšana, “kas ir tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmens”, atbilstoši Pamatlēmuma 1. panta 2. punktam nozīmē, ka dalībvalstīm principā ir jāizpilda Eiropas apcietināšanas orderis” (15). Tajā pat laikā minētais princips “balstās uz savstarpēju uzticēšanos starp dalībvalstīm par to, ka to attiecīgās valstu tiesību sistēmas var nodrošināt līdzvērtīgu un efektīvu tādu pamattiesību aizsardzību, kuras atzītas Savienības līmenī, it īpaši Hartā” (16).
32. Savstarpējas atzīšanas un abpusējas uzticēšanās principi Eiropas tiesībās ir fundamentāli, jo, kā Tiesa to ir apstiprinājusi spriedumā Aranyosi, atsaucoties uz Atzinumu 2/13 (17), [tie] “ļauj izveidot un uzturēt telpu bez iekšējām robežām”, jo “konkrētāk, it īpaši attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, ar savstarpējas uzticēšanās principu katrai no šīm valstīm ir noteikts pienākums uzskatīt, izņemot ārkārtas apstākļus, ka visas pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības, it īpaši šajās tiesībās atzītās pamattiesības” (18).
33. Līdz ar to, izņemot obligātas neizpildes gadījumus, kas izsmeļoši uzskaitīti Pamatlēmuma 3. pantā, un tā 4. un 4.a pantā minētos fakultatīvas neizpildes gadījumus, izpildes tiesu iestādei principā ir pienākums izpildīt EAO un tā nevar izvirzīt citus nosacījumus kā vien tos, kuri paredzēti paša Pamatlēmuma 5. pantā.
34. Tādējādi, “tā kā Eiropas apcietināšanas ordera izpilde ir princips, tā izpildes atteikums tiek saprasts kā izņēmums, kas ir jāinterpretē šauri” (19).
35. Savienības likumdevējs ir paredzējis, ka EAO mehānisma īstenošanu “var apturēt tikai gadījumā, ja viena no dalībvalstīm nopietni un vairākkārt pārkāpj principus, kas paredzēti [LES 2.] pantā, ko konstatē Padome, ievērojot [LES 7. panta 1. punktu], ar sekām, kas izklāstītas [tā paša panta] 2. punktā” (20).
36. Tomēr no sprieduma Aranyosi izriet, ka, neskarot iepriekš aplūkoto gadījumu (tas ir, izņemot gadījumu, kad Padome atbilstoši agrākajam LES 7. pantam formāli ir konstatējusi būtisku un ilgstošu LES 2. pantā nostiprināto vērtību un tiesību pārkāpumu), Savienības tiesības pieļauj EAO neizpildi citos atsevišķos izņēmuma gadījumos. Otrā, trešā un ceturtā prejudiciālo jautājumu analīze ļaus novērtēt šā izņēmuma tvērumu.
1. Par izsniegšanas dalībvalstu piedāvāto aizsardzības veidu ietekmi (pirmais prejudiciālais jautājums)
37. Hanseatisches Oberlandesgericht in Bremen (Brīvās Hanzas pilsētas federālās zemes Augstākā tiesa Brēmenē) formulē savu pirmo jautājumu, ietverot to ļoti konkrētu faktisko apstākļu kontekstā, proti, kad izpildes tiesu iestādēm ir “pierādījumi par tādu nepilnību esamību, kuras ir vai nu sistēmiskas, vai vispārīgas, kuras skar noteiktas personu grupas vai arī atsevišķas ieslodzījuma vietas un kuras ir saistītas ar apcietinājuma apstākļiem izsniegšanas dalībvalstī”.
38. Ievērojot šo premisu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, “kāda ir [to] juridiskās aizsardzības iespēju ietekme, ko izsniegšanas dalībvalsts piedāvā apcietinātajai personai saistībā ar apcietinājuma apstākļiem”.
39. Uzskatu, ka, ņemot vērā veidu, kādā ir formulēts jautājums, iesniedzējtiesa pati varētu rast atbildi, kuru tā lūdz Tiesai. Ja “izsniegšanas dalībvalsts [piedāvātās] juridiskās aizsardzības iespējas” ir pietiekamas, lai nepieļautu necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās iespēju, vairs nebūtu iespējams runāt par “sistēmisku vai vispārēju nepilnību esamību”.
40. Manuprāt, situācija, kuru apraksta iesniedzējtiesa, nav tieši tāda, kāda bija pamatā spriedumam Aranyosi:
— tolaik (2015. gadā) [iesniedzējtiesa], pamatojoties uz pieejamo informāciju, bija pārliecināta, ka pastāv pierādošas norādes par to, ka apcietinātais Aranyosi varētu tikt pakļauts tādiem apcietinājuma apstākļiem, ar kuriem tiek pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 3. pants un LES 6. pants, it īpaši brīvības atņemšanas iestāžu pārapdzīvotības dēļ (21),
— šobrīd (2018. gadā) apstākļi ir mainījušies, un tieši ar mērķi aktualizēt (22) informāciju, kas ļauj apstiprināt vai grozīt radušos pārliecību, iesniedzējtiesa ir lūgusi papildu informāciju Ungārijas iestādēm. Ņemot vērā saņemto informāciju, [tā] uzskata par atbilstošu ņemt vērā jaunu būtisku faktoru, kas ir tādu aizsardzības līdzekļu ieviešana, kuru izsniegšanas dalībvalstij nebija brīdī, kad tika uzdots prejudiciālais jautājums, uz kuru sniegta atbilde spriedumā Aranyosi (23).
41. Saskaņā ar Ungārijas iestāžu sniegto (jauno) informāciju iesniedzējtiesai 2016. gada 25. oktobrī ir pieņemti atsevišķi tiesību akti, lai apcietinātajām personām dotu iespēju iesniegt sūdzību par apcietinājuma apstākļiem. Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ir apstiprinājusi, ka nav nevienas norādes, kas liecinātu par to, ka minētie pasākumi nesniedz patiesas izredzes uzlabot apcietinājuma apstākļus, panākot to atbilstību necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes aizliegumam (24).
42. Tādējādi saskaņā ar ECT 2017. gada 14. novembra spriedumu (25), uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa, “nekas neapstiprina to, ka [jaunie Ungārijas likumdevēja noteiktie pasākumi] nesniegtu patiesas izredzes uzlabot nepiemērotos apcietinājuma apstākļus un nespētu sniegt efektīvu iespēju apcietinātajiem pielāgot šos apstākļus Konvencijas 3. panta prasībām” (26), jo skaidri ir paredzēta tiesu kontrole attiecībā uz brīvības atņemšanas iestādes rīcību (27).
43. Tam, ka Ungārijas tiesību aktos kopš 2016. gada ir paredzēts pārsūdzības mehānisms, kas apcietinātajiem ļauj lūgt tiesu iestādes aizsardzību pret nepiemērotiem apcietinājuma apstākļiem, būtu jābūt pietiekamam – ja šis mehānisms pienācīgi funkcionē –, lai izslēgtu sistēmiskas vai vispārējas brīvības atņemšanas sistēmas nepilnības valsts mērogā attiecībā uz tiesisko garantiju nepieļaut necilvēcīgu vai pazemojošu attieksmi. Manis pieminētā savstarpējā uzticēšanās ir EAO sistēmas pamatā, un, lai veiktu savstarpēju spriedumu atzīšanu, [tā] šajā izpratnē ir jāpiemēro.
44. Tomēr varētu būt, ka jaunie tiesību akti ir vien formāli, nevis faktiski, tādējādi nenodrošinot pietiekamu aizsardzību. Šādā gadījumā, ņemot vērā “ar Hartas 4. pantu garantēto tiesību absolūto raksturu” (28), ja [tiesu iestādes] “rīcībā ir ziņas, kas apliecina, ka pastāv faktisks risks, ka [izsniegšanas dalībvalstī] apcietinājumā esošās personas tiks pakļautas necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei” (29), ir piemērojama izpildes tiesu iestādes aizsardzība.
45. Atgādinu, ka, lai novērtētu šī aizsardzības mehānisma faktisko ieviešanu, saskaņā ar spriedumu Aranyosi “objektīv[a], ticam[a], precīz[a] un pienācīgi aktualizēt[a] informācij[a] par izsniegšanas dalībvalstī pastāvošajiem apcietinājuma nosacījumiem [..] var izrietēt tostarp no starptautisko tiesu nolēmumiem, tādiem kā ECT spriedumi, izsniegšanas dalībvalsts tiesu spriedumiem, kā arī no lēmumiem, ziņojumiem un citiem dokumentiem, kurus ir izstrādājušas Eiropas Padomes iestādes vai kas izriet no Apvienoto Nāciju sistēmas” (30).
46. Šajos spriedumos apkopotā informācija ļauj secināt, ka Ungārijas likumdevēja paredzētie līdzekļi nav teorētiski vai nepraktiski risinājumi, bet gan ka tiem var būt efektīva praktiska iedarbība.
47. Pirmkārt, tā to izprot ECT, secinot, ka jaunas tiesību normas nav vien sastindzis teksts, bet gan efektīvi nodrošina tiesisku garantiju netikt pakļautam necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei.
48. Otrkārt, Eiropas Padomes Ministru padome savā 2017. gada jūnija Lēmumā (31) uzteica Ungārijas iestāžu īstenotos centienus, lai atrisinātu apcietinājuma vietu pārapdzīvotību, konstatējot, ka jau veiktie pasākumi šķietami uzrāda pirmos rezultātus, un pauda cerību, ka šie un citi pasākumi, kas varētu tikt veikti nākotnē, palīdzēs valsts iestādēm soli pa solim veikt konkrētas un efektīvas darbības, lai turpinātu risināt šo problēmu (32).
49. Iesniedzējtiesa atzīst, ka, ņemot vērā ECT pausto nostāju, “izpildes tiesu iestādēm būtu jāatzīst, ka šīs jaunās juridiskās aizsardzības iespējas [..] izslēdz faktisku risku, ka persona, attiecībā uz kuru tiek veikta kriminālvajāšana, tiks pakļauta necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei apcietinājuma apstākļu dēļ” (33). Šādi, tā kā ECT ir paredzējusi iespēju lemt par varbūtējiem ECPAK 3. panta pārkāpumiem, ja valsts tiesiskie aizsardzības līdzekļi nespēj to atrisināt, iesniedzējtiesa uzskata, ka tas ļauj pieņemt, ka ECT skaidri un vienkārši neizslēdz risku, ka persona, attiecībā uz kuru tiek veikta kriminālvajāšana, tiks pakļauta necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei (34).
50. Patiesībā ECT paustā pieejamība zināt par prasībām, ko varbūtēji cēlušas apcietinātās personas, kuru uzsāktās tiesvedības valsts tiesās bijušas nesekmīgas, nenozīmē vispārēju un principiālu neuzticības paušanu valsts garantijas sistēmai. Tas drīzāk ir atgādinājums, ka par tiem valsts tiesas nolēmumiem, ar kuriem netiek novērsti konkrēti ECPAK garantēto tiesību pārkāpumi, ir iespēja vērsties pašā ECT (35).
51. Tieši šajā gadījumā ECT ir nospriedusi, ka Ungārijā ar 2016. gada reformu ieviestie tiesību aizsardzības līdzekļi būtu jāizmanto Domján kungam “un ikvienam, kurš ir tādā pašā situācijā”, pirms vērsties ECT (36). Tā netieši atzīst šo pasākumu efektivitāti, lai sniegtu ECPAK aizsardzību, neizmantojot ārkārtas aizsardzības pasākumus, kas pēc definīcijas attiecas uz Eiropas tiesu (37).
52. Turpinājumā ECT skaidri uzsver, ka [tā] var grozīt savu nostāju “attiecībā uz attiecīgo valsts tiesību aizsardzības līdzekļu iespējamo efektivitāti, ja valsts iestāžu prakse ilgtermiņā pierāda, ka apcietinātajiem formālu iemeslu dēļ tiek liegta pārvietošana un/vai kompensācija, ka valsts tiesvedības ir pārāk garas vai ka valsts tiesību akti neatbilst [ECPAK] prasībām” (38). Taču, kamēr tā nav grozījusi savu nostāju, ir jāpieņem, ka 2016. gadā ieviestie tiesību aizsardzības līdzekļi ir efektīvi.
53. Līdz ar to, ja brīvības atņemšanas vietu situācija ir sekmīgi atrisinājusies iepriekš minētajā izpratnē, ja šobrīd pastāv valsts tiesiskais regulējums, kas nodrošina efektīvu apcietināto juridisko aizsardzību pret iespējamiem Hartas 4. panta pārkāpumiem apcietinājuma apstākļu dēļ, un ja šis regulējums ir efektīvs, nevis tikai formāls vai nomināls, vairs nevar balstīties uz premisu par to, ka pastāv “objektīva, ticama, precīza un pienācīgi aktualizēta informācija, kas liecina par to, ka izsniegšanas dalībvalstī pastāv tādas apcietinājuma apstākļu nepilnības, kuras ir vai nu sistēmiskas un vispārīgas, vai skar noteiktas personu grupas vai arī atsevišķas brīvības atņemšanas iestādes”.
54. Uzskatu, ka šis risinājums ir visatbilstošākais spriedumam Arayonsi, Pamatlēmuma pamatā esošajiem principiem un cieņai pret katras valsts (šajā gadījumā – Ungārijas) tiesu iestādēm, attiecībā uz kurām nepamatoti nevar tikt attiecinātas vispārējas aizdomas par Hartas 4. panta pārkāpšanu tad, kad tās izdod EAO. Sadarbības krimināllietās sistēma, kas balstās uz savstarpēju juridisku uzticēšanos, nevar pastāvēt, ja valsts, kas saņēmusi EAO, tiesas izsniegšanas valsts sagatavotos lūgumus aplūko tā, it kā to jutīgums pamattiesību aizsardzības nodrošinājuma jomā būtu zemāks nekā tām pašām.
55. Katrā ziņā EAO saņemšana nevar būt pamats izpildes tiesas veiktam izsniegšanas valsts brīvības atņemšanas vietu sistēmas kvalitātes izvērtējumam ne kopumā, ne arī salīdzinājumā ar savas valsts tiesībām. Pārbaudes kritērijs nevar būt nekas cits kā vien Hartas 4. pants. [Tā ir] minimāla, bet absolūta garantija, balstoties uz kuru ir jānodrošina efektīva tiesas aizsardzība, kas spēj nodrošināt faktisku un efektīvu aizsardzību pret spīdzināšanu un necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos.
56. Tam, ka ECT ir konstatējusi, ka jaunā pārsūdzības sistēma ļauj sniegt šo aizsardzību, manuprāt, ir vislielākā nozīme vispārējā situācijas izvērtējumā (pirmais posms divkāršajā pārbaudē atbilstoši spriedumam Aranyosi), pārbaudot EAO izsniegšanas valsts apcietinājuma apstākļus. Es pat teiktu, ka tas ir noteicošais faktors šī izvērtējuma veikšanā.
57. Tomēr, tā kā tā in fine ir absolūta tiesību garantija, kuras aizsardzībai, ņemot vērā šo tiesību raksturu, jābūt drīzāk preventīvai nekā korektīvai, es uzskatu, ka, neraugoties uz tās nozīmīgumu, ar efektīvas pārsūdzības sistēmas esamību var nepietikt, ja izpildītāja tiesa pauž šaubas, pamatojoties uz iespējamību, ka konkrēto attiecīgo personu uzreiz apdraud necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās, neraugoties uz to, ka vēlāk šis apdraudējums tiek novērsts, izmantojot efektīvus tiesību aizsardzības līdzekļus izsniegšanas valstī.
58. Tādējādi tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, kurā nesen ieviestā tiesiskā nodrošinājuma sistēma, lai novērstu necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos saistībā ar apcietinājuma apstākļiem izsniegšanas valstī, var nebūt īstenojusi visu savu iedarbību tā, lai tās pārkāpuma risks būtu ārkārtas gadījums, ir pamatoti, ka izpildes tiesu iestāde interesējas par apcietinājuma apstākļiem, kādos atradīsies attiecīgā persona (otrais posms pārbaudē atbilstoši spriedumam Aranyosi).
2. Par izpildes tiesu iestādes kontroles tvērumu (otrais, trešais un ceturtais jautājums)
59. Pamats, no kā izriet šie jautājumi, ir nopietns risks Hartas 4. panta pārkāpšanai, ja iesniedzējtiesas iestāde veic EAO īstenošanu.
60. Savukārt Tiesa spriedumā Aranyosi atzina, ka nepietiek ar šā riska noteikšanu (39), bet, “ja šāda riska esamība ir konstatēta, izpildes tiesu iestādei ir konkrēti un precīzi jānovērtē, vai pastāv nopietns un pārbaudīts pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona tiks pakļauta šim riskam tai paredzēto apcietinājuma apstākļu izsniegšanas dalībvalstī dēļ” (40).
61. Turklāt bez sistēmisku (vispārīgu) nepilnību pierādīšanas izsniegšanas valsts brīvības atņemšanas iestādēs izpildes tiesnesim ir jāpārbauda, “vai konkrētās lietas apstākļos pastāv nopietns un pārbaudīts pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona pēc tās izdošanas izsniegšanas dalībvalstij tiks pakļauta necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās faktiskajam riskam [..]” (41).
62. Iesniedzējtiesa ievēro šo kritēriju, cenšoties pārbaudīt, kādi būs ML apcietinājuma apstākļi, un tādēļ tā pieprasīja konkrētu papildu informāciju (42). Uzsveru, ka tās pārbaudei būtu jāaprobežojas ar objektīviem un pamatotiem datiem, kas tai var tikt sniegti par konkrētiem un atsevišķiem apstākļiem, kuri skars attiecīgo personu. Tai šajā posmā nav jāveic izmeklēšana par to, kādi vispārēji apstākļi pastāv izsniegšanas valsts apcietināšanas sistēmā.
63. Iesniedzējtiesa jautā, vai gadījumā, ja ir pierādījumi sistēmiskām vai vispārīgām kļūdām visās vai atsevišķās ieslodzījuma vietās, var netikt ņemts vērā risks, kas skar attiecīgās personas integritāti, ja izsniegšanas valsts ir sniegusi “vispārīgu garantiju”, ka minētā persona netiks pakļauta šādai attieksmei (43).
64. Kā atzīst pati iesniedzējtiesa, Pamatlēmumā nav aplūkotas šāda veida garantijas. [Tas] arī neatļauj tās pieprasīt (44). Tomēr, ciktāl tas, kas tiek aplūkots pamatlietā, ir konkrēta EAO īstenošana, nevis izsniegšanas valsts brīvības atņemšanas iestāžu sistēmas kvalitāte kopumā, secinu, ka, ja tās iestādes vienojas (45) par to, ka attiecīgās personas konkrētie ieslodzījuma apstākļi nerada faktisku necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes risku, izpildes tiesu iestāde nedrīkst uz šo vienošanos pārstāt attiecināt tai nepieciešamo nozīmīgumu. Attiecībā uz jēdzienu par formāli izteiktu pienākumu, ja tas tiek pārkāpts, attiecīgā persona to var padarīt saistošu izsniegšanas valsts tiesu iestādei.
a) Par nepieciešamās informācijas avotu, lai noteiktu apcietinājuma apstākļus
65. Tāpat kā iepriekš rodas jautājums par to, kādu informāciju šim nolūkam var izmantot izpildes tiesnesis un, it īpaši, no kādas iestādes tā var tikt pieprasīta vai saņemta.
66. Pamatlēmuma 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka izsniegšanas tiesu iestādei sākotnēji ir jāsadarbojas ar tiesu iestādi, kas izsniegusi EAO. Savstarpēja atzīšana tiek veidota tieši inter pares dialoga ceļā, kas paredzēts šajā pantā, tas ir, starp izsniegšanas tiesu iestādi, kura izdod EAO, un izpildes jeb saņēmēju tiesu iestādi, kura to izpilda (46).
67. Saskaņā ar Pamatlēmuma 7. panta 1. punktu dalībvalstis var izraudzīties vienu vai vairākas centrālās iestādes, “kas palīdz kompetentajām tiesu iestādēm” un kurām saskaņā ar tā 2. punktu arī var tikt paredzēta atbildība “par Eiropas apcietināšanas orderu administratīvu pārsūtīšanu un saņemšanu, kā arī par citu oficiālu saraksti, kas uz to (tām) attiecas” (47).
68. Šis aspekts ir nozīmīgs, jo iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai tas var tikt ņemts vērā, lai spriestu par ML apcietinājuma apstākļiem Ungārijā, kas ir informācija, kuru nav iespējams pārbaudīt, vai tā izriet no tās pašas izsniegšanas tiesu iestādes vai tā to pieprasa (48).
69. Saskaņā ar lēmumu par prejudiciālu jautājumu uzdošanu šī informācija būtu bijusi jāsniedz Ungārijas Tieslietu ministrijai, nekonkretizējot, vai tieši vai ar izsniedzējas tiesu iestādes starpniecību. Šajā otrajā gadījumā tā loģiski būtu EAO izpildei nozīmīgi dati, saprotot, ka to juridiskais spēks izriet no tā, ko pieņem un pamato izsniedzēja tiesa.
70. Izsniedzēja un izpildes tiesu iestādes ir vienīgie aktīvie nozīmīgie dalībnieki darbībās ar EAO. Tādējādi izpildes [tiesu iestādei] ir jāpieprasa papildu informācija izsniedzējai [tiesu iestādei], kurai ir pienākums tai atbildēt (49). Šai juridiskajai darbībai tā, protams, ir vienīgi palīgfunkcija, kuru šajā gadījumā var izmantot centrālās iestādes, ko norīko dalībvalstis saskaņā ar Pamatlēmuma 7. pantu (50).
71. Tādējādi izpildes tiesu iestādei ir jāņem vērā informācija, ko sniegusi izsniegšanas [tiesu iestāde] vai kuru, ja to sniedz izsniedzējas valsts centrālā iestāde (vai viena no centrālajām iestādēm), ir pieņēmusi un sniegusi izsniedzēja tiesu iestāde.
72. Iepriekš minētais ir jāinterpretē, nepārkāpjot izpildes tiesu iestādes nozīmi, kā arī ievērojot, cik daudz informācijas [tā] var vākt, lai konstatētu “objektīv[as], ticam[as], precīz[as] un pienācīgi aktualizēt[as] informācij[as]” (51) esamību, kas spēj apliecināt faktisku necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes risku.
73. Šo informāciju tā var iegūt, EAO apstrādē izmantojot valstiska mēroga procedūras, pēc attiecīgās personas vai Prokuratūras, kas Vācijā darbojas kā izpildes tiesu iestāde, iniciatīvas (52). Savukārt, tāpat kā šādā veidā iegūtu informāciju tās pieprasītājs nevar pilnībā izmantot pamatotai izvērtēšanai (53), izsniedzēja tiesneša sniegtā [informācija] ne tieši, ne pakārtoti nepieļauj sīkumainību, kas pārsniegtu tās izcelsmes konstatāciju, un no tās satura principā izriet uzticamība, kas ir pamatā savstarpējai atzīšanai.
b) Par nepieciešamās informācijas iedarbību apcietinājuma apstākļu noteikšanā
74. Saskaņā ar lēmumu par prejudiciālu jautājumu uzdošanu iesniedzēja tiesu iestāde, kad bija pagājis tās noteiktais termiņš, nebija saņēmusi visu pieprasīto informāciju (54). Tādējādi ir jāanalizē, kādas sekas šī izsniedzējas tiesu iestādes rīcība (bezdarbība) varētu radīt.
75. Pirms izteikt savu spriedumu par tādām sekām, ir jāuzsver, ka informācijas pieprasījumam ir jāaprobežojas ar nepieciešamo katrā gadījumā. Pieprasītās informācijas mērķis ir noskaidrot, vai pastāv faktisks risks, ka attiecīgā persona tiks pakļauta necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei. Pieprasījums nebūtu jāpaplašina ar citiem jautājumiem, tostarp par apcietināšanas kārtību, kam nav tieša sakara ar šo specifisko risku un kas ne lielākā, ne mazākā mērā neietekmē labsajūtu brīvības atņemšanas iestādēs.
76. Savukārt daži no daudzajiem izpildes tiesas uzdotajiem jautājumiem izsniedzējai [tiesai] acīmredzami pārsniedz būtisko, lai novērtētu necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes risku. Tādējādi uzskatu, ka jautājumi, kas citu starpā attiecas uz iespējām smēķēt, uz to, kas mazgā apcietināto apģērbu, vai uz režģu vai žalūziju konstrukcijām kameru logos (55), pārsniedz nepieciešamo, lai konstatētu, vai pastāv tāds risks.
77. Tajā pašā sakarā es uzskatu, ka pieprasītajai informācijai ir jāattiecas nevis uz visām izsniedzējas valsts brīvības atņemšanas iestādēm, bet gan vienīgi uz tām, kurās tiks izmitināta attiecīgā persona.
78. Šajā ziņā es piekrītu Komisijai (56) un, tāpat kā Vācijas valdība (57), kuras viedokli atklātajā tiesas sēdē atbalstīja lielākā daļa valdību, kuras tajā piedalījās, uzskatu, ka ir jāaprobežojas ar koncentrēšanos uz izdošanas paredzamo ietekmi,par ko izpildes dalībvalstij bija jāzina vai par ko tā varēja zināt tās izpildes brīdī. Uzskatu, ka šis ir pamatots kritērijs un turklāt tas atbilst Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai attiecībā uz izpildes valsts atbildību (58).
79. Šajā sakarā paredzamais skar gan brīvības atņemšanas iestādi, kurā attiecīgā persona tiks izmitināta uzreiz pēc izdošanas, gan iestādi, uz kuru tā tiks nogādāta kā uz gala apcietinājuma [iestādi] (59). Tās [iestādes], uz kurām tā var tikt pārcelta nākotnē brīvības atņemšanas soda izpildei (60), ir ārpus paredzamās ietekmes sfēras, ko izpildes valstij var tikt pieprasīts noskaidrot.
c) Par izsniegšanas tiesas atbildes uz izpildes tiesas informācijas pieprasījumu neesamības ietekmi
80. Ja ievāktā un saņemtā informācija būtu būtiska, lai izslēgtu necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās iespējamību, lojālas un pienācīgas sadarbības pienākums EAO izdevējai tiesu iestādei pašas interesēs būtu sniegt izpildes tiesu iestādei visu tai nepieciešamo informāciju.
81. Ja tai ir šaubas par papildu informācijas neesamību, kad, vēlreiz atkārtoju, tā ir nepieciešama, lai paustu savu viedokli, izpildes tiesu iestāde ir situācijā, kad tai ir jāatliek savs gala lēmums. Es saku jāatliek, nevis jāliedz,jo spriedumā Aranyosi noteiktā judikatūra galēji nenosaka, ka riska apliecināšanas gadījumā, kad tas vairs nav vispārējs vai abstrakts, bet ir konkrēts un attiecināts uz personu, kura pārkāpj Hartas 4. pantu, izpildes tiesu iestādei ir jānoraida attiecīgās personas izsniegšana.
82. Tiesa patiešām ir apstiprinājusi, ka, ja, ņemot vērā sniegto informāciju, tiek konstatēts, “ka attiecībā uz personu, pret kuru ir izdots Eiropas apcietināšanas orderis, pastāv faktisks necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risks, [..] šī ordera izpilde ir jāatliek, bet tā nav jāizbeidz” (61).
83. Šajā gadījumā, visupirms, svarīgi ir nodrošināt attiecīgās personas tiesības uz brīvību (Hartas 6. pants), ja tas atrodas apcietinājumā, pamatojoties uz EAO (62). Tomēr veiktie pasākumi tiesību uz brīvību labā nedrīkst apdraudēt EAO izpildi, kamēr par to nav pieņemts noteikts gala lēmums (63).
84. Tiesa piebilst, ka, “ja šī [necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās] riska esamība nevar tikt noraidīta saprātīgā termiņā, šai iestādei ir jālemj par to, vai nodošanas procedūra ir jāizbeidz” (64). Tādējādi secinu, ka procedūra nebeidzas automātiski pēc šāda riska konstatācijas, bet ka izpildes tiesu iestāde var izmantot laiku, lai izlemtu par tā izbeigšanu. Manuprāt, lietojot jēdzienu “izbeigt nodošanas procedūru”, nevis “atteikt vai neīstenot EAO”, Tiesa zināmā mērā atbildību par procedūras turpināšanu nodod izsniegšanas tiesas iestādei, kas neatbild uz lūgumiem sniegt papildu informāciju.
85. Kad riska esamību nav iespējams izslēgt izsniegšanas tiesas atbildes uz izpildītājas [tiesas] informācijas pieprasījumu trūkuma dēļ, pēdējā minētā var vērsties iepriekš minētajā tiesu iestādē, paziņojot, ka šādos apstākļos tā neturpinās nodošanas procedūru.
86. Apkopojot iepriekš minēto, izpildes tiesu iestādei pirms vienošanās par izdošanas procedūras neturpināšanu ir jāizvērtē, vai ar esošo informāciju var novērst necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku: a) apcietinājuma iestādē, kurā, saskaņā ar Ungārijas iestāžu teikto, tiks ievietota attiecīgā persona uzreiz pēc tās izdošanas, un b) iestādē, kurā provizoriski plānots pārvietot [personu], lai izpildītu sodu, kā dēļ tā tika apcietināta.
87. Tomēr minētais vērtējums nevar pārsniegt to, kas ir obligāti nepieciešams, lai izslēgtu necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku, kas nevar tikt identificēts, vienkārši un vienīgi ņemot vērā vairāk vai mazāk labvēlīgus apstākļus brīvības atņemšanas iestādē.
V. Secinājumi
88. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Hanseatisches Oberlandesgericht in Bremen (Brīvās Hanzas pilsētas federālās zemes Augstākā tiesa Brēmenē, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kas grozīts ar Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris), 1. panta 3. punkts, 5. pants un 6. panta 1. punkts, aplūkojot tos kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka:
1) Valsts tiesību aizsardzības līdzekļu esamība, kas praksē efektīvi nodrošina tiesību aizsardzību pret necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos apcietinājuma apstākļos, ir īpaši nozīmīgs faktors, lai izslēgtu šādas izturēšanās risku sistēmisku vai vispārēju trūkumu dēļ, kas skar konkrētas grupas vai konkrētas brīvības atņemšanas iestādes.
2) Tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, kurā ar nesen ieviesto tiesiskā nodrošinājuma sistēmu, lai novērstu necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos saistībā ar apcietinājuma apstākļiem izsniegšanas valstī, var nebūt pilnībā īstenota tās iedarbība tā, lai tās pārkāpuma risks būtu ārkārtas gadījums, ir pamatoti, ka izpildes tiesu iestāde interesējas par apcietinājuma apstākļiem, kādos atrodas attiecīgā persona.
3) Izpildes tiesu iestādei kā īpaši nozīmīgs faktors ir arī jāizvērtē garantijas, kuras attiecīgā gadījumā sniegusi kompetentā izsniegšanas valsts administratīvā vai tiesu iestāde, ar kurām tā apņemas nodrošināt, ka attiecīgā persona tās apcietinājuma laikā nebūs pakļauta necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei. Tā kā šī apņemšanās ir oficiāla saistība, uz tās neievērošanu ir jābūt iespējai atsaukties izsniegšanas valsts tiesu iestādē.
4) Informācija, kurai ir nozīme, lai izvērtētu, vai attiecīgā persona ir pakļauta necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam tās individuālo apcietinājuma apstākļu dēļ, principā ir jāpieprasa un jāsaņem no izsniegšanas tiesu iestādes. Informācijai, kuru sniegusi vai nodrošinājusi izsniegšanas tiesu iestāde, ir jābūt primārajai izvērtējumā, kurš jāveic izpildes tiesu iestādei.
5) Apcietinājuma iestādes, attiecībā uz kurām ir jālūdz papildu informācija, ir iestādes, kurās ir paredzēts ievietot attiecīgo personu, lai tā izciestu tai piespriesto sodu.
6) Ja izsniegšanas tiesu iestāde nesniedz izpildes tiesu iestādei informāciju, kuru šī iepriekš minētā iestāde pieprasījusi atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584/TI 15. panta 2. punktam, izpildes tiesu iestāde var informēt izsniegšanas tiesu iestādi, ka šādos apstākļos tā neturpinās nodošanas procedūru.