TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2019. gada 12. decembris (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Regula (ES) 2016/399 – Savienības Kodekss par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) – 6. pants – Trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas nosacījumi – Jēdziens “Sabiedriskās kārtības apdraudējums” – Atgriešanas lēmums attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš uzturas nelikumīgi
Lietā C‑380/18
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, kuru Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2018. gada 6. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2018. gada 11. jūnijā, tiesvedībā
Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid
pret
E.P.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], Tiesas priekšsēdētāja vietniece R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], tiesneši M. Safjans [M. Safjan], L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] (referents) un K. Toadere [C. Toader],
ģenerāladvokāts: Dž. Pitrucella [G. Pitruzzella],
sekretāre: S. Stremholma [C. Strömholm], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2019. gada 2. maija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– E.P. vārdā – Š. Petković, advocaat,
– Nīderlandes valdības vārdā – J. M. Hoogveld, kā arī M. A. M. de Ree, L. Noort un K. Bulterman, pārstāvji,
– Beļģijas valdības vārdā – C. Van Lul un C. Pochet, kā arī P. Cottin, pārstāvji, kuriem palīdz C. Decordier, avocate, un T. Bricout, advocaat,
– Vācijas valdības vārdā – sākotnēji T. Henze un R. Kanitz, vēlāk R. Kanitz, pārstāvji,
– Šveices valdības vārdā – S. Lauper, pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – G. Wils un J. Tomkin, kā arī C. Cattabriga, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2019. gada 11. jūlija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/399 (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV 2016, L 77, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Šengenas Robežu kodekss”), 6. panta 1. punkta e) apakšpunktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (tieslietu un drošības valsts sekretārs, Nīderlande; turpmāk tekstā – “valsts sekretārs”) un E.P. par lēmuma, ar ko E.P. ir uzdots izceļot no Savienības teritorijas, tiesiskumu.
Atbilstošās tiesību normas
Konvencija, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu
3 Konvencijas (1985. gada 14. jūnijs), ar ko īsteno Šengenas nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām un kas parakstīta Šengenā 1990. gada 19. jūnijā (OV 2000, L 239, 19. lpp.; turpmāk tekstā – “Konvencija, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu”), 5. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ārvalstniekam var atļaut ieceļot Līgumslēdzēju Pušu teritorijā uz laiku, kas nav ilgāks par trim mēnešiem, ja viņš atbilst šādām prasībām:
a) viņam ir Izpildu komitejas noteikts derīgs dokuments vai dokumenti, kas ļauj šķērsot robežu;
[..]
c) vajadzības gadījumā viņš var uzrādīt dokumentus, kas pamato paredzētās uzturēšanās mērķi un apstākļus, un viņa rīcībā ir pietiekami iztikas līdzekļi [..] vai arī viņš spēj likumīgi iegūt šādus līdzekļus;
d) par viņu nav ziņots nolūkā liegt ieceļošanu;
e) viņš netiek uzskatīts par tādu, kas var apdraudēt kādas Līgumslēdzējas Puses sabiedrisko kārtību, valsts drošību vai starptautiskās attiecības.”
4 Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 610/2013 (2013. gada 26. jūnijs) (OV 2013, L 182, 1. lpp.), 20. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Ārvalstnieki, kam nav vajadzīga vīza, var brīvi pārvietoties Līgumslēdzēju Pušu teritorijās ilgākais 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, ja vien viņi atbilst 5. panta 1. punkta a), c), d) un e) apakšpunktā minētajām ieceļošanas prasībām.”
Direktīva 2004/38/EK
5 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV 2004, L 158, 77. lpp., un labojumi OV 2004, L 229, 35. lpp., un OV 2005, L 197, 34. lpp.), 27. panta 2. punktā ir noteikts:
“Pasākumi, ko veic sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ, atbilst proporcionalitātes [samērīguma] principam un pamatojas tikai uz attiecīgā indivīda personisko darbību [individuālo rīcību]. Iepriekšējas kriminālas sodāmības pašas par sevi nav pamatojums šādu pasākumu veikšanai.
Attiecīgā indivīda personiskajai darbībai jārada faktiski [reāli], attiecīgajā brīdī esoši [pašreizēji] un pietiekami nopietni draudi, kas skar vienu no sabiedrības pamatinteresēm. Nav pieņemami apsvērumi, kas atdalīti no konkrētā gadījuma iezīmēm vai pamatojas uz vispārējas profilakses [vispārējiem preventīviem] apsvērumiem.”
Regula (EK) Nr. 1987/2006
6 Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1987/2006 (2006. gada 20. decembris) par otrās paaudzes Šengenas Informācijas sistēmas (SIS II) izveidi, darbību un izmantošanu (OV 2006, L 381, 4. lpp.) 24. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Datus par trešo valstu valstspiederīgajiem, par kuriem izdots brīdinājums, lai atteiktu ieceļošanu vai uzturēšanos, ievada, pamatojoties uz attiecīgās valsts brīdinājumu, kas izriet no kompetento administratīvo iestāžu vai tiesu lēmuma, kurš pieņemts saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktos paredzētajiem procedūras noteikumiem. Šo lēmumu var pieņemt, tikai pamatojoties uz īpašu novērtējumu. Pārsūdzības attiecībā uz šiem lēmumiem iesniedz saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.
2. Brīdinājumu izdod, ja 1. punktā minētā lēmuma pamatā ir draudi sabiedriskajai kārtībai vai sabiedrības drošībai, vai valsts drošībai, kurus var radīt attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā atrašanās dalībvalsts teritorijā. Šāda situācija pastāv jo īpaši attiecībā uz:
a) trešās valsts valstspiederīgo, kurš kādā dalībvalstī notiesāts par noziedzīgu nodarījumu, par ko paredzētais sods ir saistīts ar brīvības atņemšanu uz vismaz vienu gadu;
b) trešās valsts valstspiederīgo, par kuru ir pamatots iemesls uzskatīt, ka viņš ir izdarījis smagu noziedzīgu nodarījumu, vai par kuru ir skaidras norādes par viņa nodomu izdarīt šādu noziedzīgu nodarījumu kādas dalībvalsts teritorijā.”
Direktīva 2008/115/EK
7 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.), 3. pants ir formulēts šādi:
“Šajā direktīvā piemēro turpmāk minētās definīcijas:
[..]
2) “nelikumīga uzturēšanās” ir tāda trešās valsts valstspiederīgā atrašanās dalībvalsts teritorijā, kurš neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem, kas noteikti [Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 562/2006 (2006. gada 15. marts), ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV 2006, L 105, 1. lpp.),] 5. pantā, vai arī citiem ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem šajā dalībvalstī;
[..].”
8 Šīs direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Neskarot šā panta 2. līdz 5. punktā minētos izņēmumus, dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā.”
Vīzu kodekss
9 Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 810/2009 (2009. gada 13. jūlijs), ar ko izveido Kopienas Vīzu kodeksu (Vīzu kodekss) (OV 2009, L 243, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Vīzu kodekss”), 21. panta 1. punktā ir noteikts:
“Izskatot vienotas vīzas pieteikumu, pārliecinās par to, vai pieteikuma iesniedzējs atbilst [Regulas Nr. 562/2006] 5. panta 1. punkta a), c), d) un e) apakšpunktā ietvertajiem ieceļošanas nosacījumiem, un īpašu uzmanību pievērš novērtējumam, vai pieteikuma iesniedzējs rada nelikumīgas imigrācijas risku vai apdraud dalībvalstu drošību, un vai pieteikuma iesniedzējs ir plānojis atstāt dalībvalstu teritoriju, pirms būs beidzies pieteiktās vīzas derīguma termiņš.”
Šengenas Robežu kodekss
10 Šengenas Robežu kodeksa 6. un 27. apsvērums ir formulēti šādi:
“(6) Robežkontrole notiek ne tikai to dalībvalstu interesēs, pie kuru ārējām robežām tās veic, bet arī visu to dalībvalstu interesēs, kuras ir atcēlušas iekšējo robežkontroli. Robežkontrolei būtu jāpalīdz apkarot nelikumīgu imigrāciju un cilvēku tirdzniecību un novērst draudus dalībvalstu iekšējai drošībai, valsts politikai, sabiedrības veselības aizsardzībai un starptautiskām attiecībām.
[..]
(27) Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru atkāpe no pamatprincipa par personu pārvietošanās brīvību ir jāinterpretē sašaurināti, un sabiedriskās kārtības jēdziens prasa, lai būtu faktisks [reāls], attiecīgajā brīdī esošs [pašreizējs] un pietiekami nopietns apdraudējums, kas ietekmē vienu no sabiedrības pamatinteresēm.”
11 Šī kodeksa 2. pantā ir paredzēts:
“Šajā regulā ir lietotas šādas definīcijas:
[..]
5) “personas, kas izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām” ir:
a) Savienības pilsoņi LESD 20. panta 1. punkta nozīmē un trešo valstu valstspiederīgie, kas ir Savienības pilsoņu ģimenes locekļi, kuri ir tiesīgi uz pārvietošanās brīvību un uz kuriem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva [2004/38];
b) trešo valstu valstspiederīgie un – neatkarīgi no valstspiederības – viņu ģimenes locekļi, kas saskaņā ar nolīgumiem starp Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un attiecīgajām trešām valstīm, no otras puses, ir tiesīgi izmantot tādas pašas tiesības uz pārvietošanās brīvību, kādas ir Savienības pilsoņiem;
[..].”
12 Minētā kodeksa 6. panta 1. punktā ir noteikts:
“Attiecībā uz plānotu uzturēšanos dalībvalstu teritorijā uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, katru reizi ņemot vērā pēdējās uzturēšanās 180 dienu laikposmu, uz trešo valstu valstspiederīgajiem attiecas šādi ieceļošanas noteikumi:
[..]
d) viņi nav personas, par ko SIS [Šengenas informācijas sistēmā] izdots brīdinājums, lai atteiktu ieceļošanu;
e) viņus neuzskata par apdraudējumu kādas dalībvalsts politikai, iekšējai drošībai, sabiedrības veselībai vai starptautiskām attiecībām, un, jo īpaši, valstu datubāzēs par viņiem nav izdots brīdinājums, lai minēto iemeslu dēļ atteiktu ieceļošanas atļauju.”
13 Šīs pašas regulas 8. panta 2. punkta trešajā daļā ir paredzēts:
“Veicot minimālās pārbaudes personām, kas izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām, robežsargi tomēr var izlases kārtībā pārbaudīt informāciju valstu un Eiropas datubāzēs, lai pārliecinātos, ka attiecīgās personas nerada reālus, konkrētus [pašreizējus] un pietiekami nopietnus draudus dalībvalstu iekšējai drošībai, sabiedriskai kārtībai, starptautiskām attiecībām vai neapdraud cilvēku veselību.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
14 E.P., trešās valsts valstspiederīgajam, kam nav nepieciešama vīza, īslaicīgi uzturoties Nīderlandē, viņš tika turēts aizdomās par Nīderlandes krimināltiesību pārkāpumu saistībā ar narkotiskām vielām.
15 Ar 2016. gada 19. maija lēmumu valsts sekretārs uzdeva E.P. izceļot no Savienības teritorijas, jo viņš vairs neatbilda Šengenas Robežu kodeksa 6. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzētajam nosacījumam tādēļ, ka viņš tika uzskatīts par sabiedriskās kārtības apdraudējumu.
16 E.P. šo lēmumu pārsūdzēja rechtbank Den Haag, zittingsplaats Amsterdam (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Amsterdamā, Nīderlande).
17 Ar 2016. gada 13. septembra spriedumu šī tiesa apmierināja prasību un valsts sekretāra lēmumu atcēla.
18 Valsts sekretārs šo spriedumu pārsūdzēja.
19 Ņemot vērā it īpaši pret E.P. pieņemtā nelabvēlīgā lēmuma raksturu, sarežģīto vērtējumu, kas valsts sekretāram bija jāveic, lai pieņemtu šo lēmumu, un apstākli, ka šā lēmuma pieņemšanas dienā E.P. atradās dalībvalsts teritorijā, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai konstatējums par sabiedriskās kārtības apdraudējumu Šengenas Robežu kodeksa 6. panta 1. punkta e) apakšpunkta izpratnē nozīmē, ka ir jākonstatē, ka E.P. individuālā rīcība rada reālu, pašreizēju un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedrības pamatinteresēm.
20 Tā uzskata, ka Tiesas judikatūrā, kas izriet no 2013. gada 19. decembra sprieduma Koushkaki (C‑84/12, EU:C:2013:862), 2015. gada 11. jūnija sprieduma Zh. un O. (C‑554/13, EU:C:2015:377), 2015. gada 24. jūnija sprieduma T. (C‑373/13, EU:C:2015:413), 2016. gada 15. februāra sprieduma N. (C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84), kā arī 2017. gada 4. aprīļa sprieduma Fahimian (C‑544/15, EU:C:2017:255), nav iespējams rast viennozīmīgu atbildi uz šo jautājumu.
21 Šādos apstākļos Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Šengenas Robežu kodeksa] 6. panta 1. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka lēmums, ar kuru tiek konstatēts, ka likumīgā uzturēšanās, kas nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, ir beigusies tāpēc, ka ārvalstnieks apdraud sabiedrisko kārtību, ir jāpamato ar to, ka attiecīgā ārvalstnieka individuālā rīcība ir uzskatāma par reālu, pašreizēju un pietiekami nopietnu apdraudējumu kādai no sabiedrības pamatinteresēm?
2) Gadījumā, ja uz pirmo jautājumu ir jāatbild noliedzoši, kādas prasības saskaņā ar [Šengenas Robežu kodeksa] 6. panta 1. punkta e) apakšpunktu attiecas uz tāda lēmuma pamatojumu, ar kuru ir atzīts, ka ārvalstnieks ir uzskatāms par apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai?
Vai [Šengenas Robežu kodeksa] 6. panta 1. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir valsts prakse, saskaņā ar kuru ārvalstnieks apdraud sabiedrisko kārtību tikai tāpēc, ka ir skaidrs, ka viņš tiek turēts aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
22 Ar jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Šengenas Robežu kodeksa 6. panta 1. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauta tāda valsts prakse, saskaņā ar kuru attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kam nav nepieciešama vīza un kas dalībvalstu teritorijā uzturas īslaicīgi, kompetentās iestādes var pieņemt atgriešanas lēmumu, pamatodamās uz to, ka viņš tiek uzskatīts par sabiedriskās kārtības apdraudējumu tādēļ, ka tiek turēts aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.
23 No Šengenas Robežu kodeksa 6. panta 1. punkta e) apakšpunkta izriet, ka viens no nosacījumiem, lai īslaicīgi ieceļotu dalībvalstu teritorijā, ir aizliegums tikt uzskatītam par apdraudējumu kādas dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, iekšējai drošībai, cilvēku veselībai vai starptautiskajām attiecībām.
24 Lai arī šajā tiesību normā šī prasība ir raksturota kā nosacījums ieceļošanai dalībvalstu teritorijā, ir jākonstatē, ka pēc ieceļošanas šajā teritorijā uzturēšanās likumība tajā arī ir atkarīga no minētās prasības ievērošanas.
25 Pirmkārt, Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu, 20. panta 1. punktā ir paredzēts, ka trešās valsts valstspiederīgie, kam nav nepieciešama vīza, var brīvi pārvietoties dalībvalsts teritorijā šajā noteikumā precizētajā laikposmā, ja vien šie trešo valstu valstspiederīgie atbilst šīs konvencijas 5. panta 1. punkta a) un c)–e) apakšpunktā minētajām ieceļošanas prasībām.
26 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ar Šengenas Robežu kodeksa 6. panta 1. punktu ir aizstāts Regulas Nr. 562/2006 5. panta 1. punkts, ar kuru savukārt ir aizstāts Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu, 5. panta 1. punkts. Tādējādi šīs konvencijas 20. panta 1. punkts ir jāsaprot tādējādi, ka šobrīd tas veido atsauci uz Šengenas Robežu kodeksa 6. panta 1. punktu.
27 Otrkārt, no Direktīvas 2008/115 3. panta 2. punkta izriet, ka trešās valsts valstspiederīgais, kas atrodas dalībvalsts teritorijā, neizpildīdams Regulas Nr. 562/2006 5. pantā, kas tagad ir aizstāts ar Šengenas Robežu kodeksa 6. pantu, noteiktos ieceļošanas nosacījumus vai citus ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumus, šī iemesla dēļ šajā teritorijā uzturas nelikumīgi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. jūnijs, Affum, C‑47/15, EU:C:2016:408, 59. punkts).
28 Šādos apstākļos, ņemot vērā, ka šīs direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis principā pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, ir jāuzskata, ka dalībvalsts var pieņemt šādu lēmumu attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo – kam nav nepieciešama vīza un kurš dalībvalstu teritorijā uzturas īslaicīgi – gadījumā, ja šāda persona ir uzskatāma par sabiedriskās kārtības apdraudējumu Šengenas Robežu kodeksa 6. panta 1. punkta e) apakšpunkta izpratnē.
29 Šajā ziņā, lai noteiktu šajā pēdējā minētajā tiesību normā ietvertā jēdziena “sabiedriskās kārtības apdraudējums” tvērumu, ir jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai Savienības pilsonis, kas ir izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties, un atsevišķi viņa ģimenes locekļi var tikt uzskatīti par sabiedriskās kārtības apdraudējumu vienīgi gadījumā, ja viņu individuālā rīcība rada reālu, pašreizēju un pietiekami nopietnu attiecīgās dalībvalsts sabiedrības pamatinterešu apdraudējumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 29. aprīlis, Orfanopoulos un Oliveri, C‑482/01 un C‑493/01, EU:C:2004:262, 66. un 67. punkts, kā arī 2008. gada 10. jūlijs, Jipa, C‑33/07, EU:C:2008:396, 23. un 24. punkts).
30 Jēdziens “sabiedriskās kārtības apdraudējums” papildus tiek tieši tāpat interpretēts saistībā ar vairākām direktīvām, kuras reglamentē tādu trešo valstu valstspiederīgo situāciju, kuri nav Savienības pilsoņa ģimenes locekļi (skat. spriedumus, 2015. gada 11. jūnijs, Zh. un O., C‑554/13, EU:C:2015:377, 60. punkts; 2015. gada 24. jūnijs, T., C‑373/13, EU:C:2015:413, 79. punkts, un 2016. gada 15. februāris, N., C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 67. punkts).
31 Tomēr nebūt nevar uzskatīt, ka ikreiz, kad Savienības likumdevējs atsaucas uz jēdzienu “sabiedriskās kārtības apdraudējums”, šis jēdziens būtu obligāti saprotams kā vienīgi individuāla rīcība, kas rada reālu, pašreizēju un pietiekami nopietnu attiecīgās dalībvalsts sabiedrības pamatinterešu apdraudējumu.
32 Attiecībā uz radniecīgo jēdzienu “valsts drošības apdraudējums” Tiesa ir nospriedusi, ka Padomes Direktīvas 2004/114/EK (2004. gada 13. decembris) par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu pilsoņu uzņemšanu studiju, skolēnu apmaiņas, prakses vai stažēšanās, nesaņemot atalgojumu, vai brīvprātīga darba nolūkā (OV 2004, L 375, 12. lpp.) kontekstā šis jēdziens ir jāinterpretē plašāk, nekā tas izriet no judikatūras attiecībā uz personām, kurām ir tiesības uz brīvu pārvietošanos, un ka minētais jēdziens tostarp var aptvert potenciālus draudus valsts drošībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 4. aprīlis, Fahimian, C‑544/15, EU:C:2017:255, 40. punkts).
33 Līdz ar to, lai precizētu jēdziena “sabiedriskās kārtības apdraudējums” tvērumu Šengenas Robežu kodeksa 6. panta 1. punkta e) apakšpunkta izpratnē, ir jāņem vērā šo noteikumu formulējums, to konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā tie ietilpst, mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 24. jūnijs, T., C‑373/13, EU:C:2015:413, 58. punkts, un 2017. gada 4. aprīlis, Fahimian, C‑544/15, EU:C:2017:255, 30. punkts).
34 Pirmkārt, attiecībā uz šī kodeksa 6. panta 1. punkta e) apakšpunkta formulējumu ir jānorāda, ka – atšķirībā no Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punkta – no tā tieši neizriet prasība, ka persona var tikt uzskatīta par sabiedriskās kārtības apdraudējumu tikai gadījumā, ja attiecīgās personas rīcība rada reālu, pašreizēju un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedrības pamatinteresēm.
35 Otrkārt, šo vērtējumu apstiprina konteksts, kurā ir ietverts Šengenas Robežu kodeksa 6. panta 1. punkta e) apakšpunkts.
36 Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka šai tiesību normai ir arī cieša saikne ar Vīzu kodeksu, jo tajā paredzētā ieceļošanas nosacījuma ievērošana saskaņā ar Vīzu kodeksa 21. panta 1. punktu ir jāpārbauda pirms vienotas vīzas izsniegšanas.
37 Tādējādi plašā novērtējuma brīvība, ko Tiesa ir piedēvējusi kompetentajām dalībvalstu iestādēm situācijās, kad tās pārbauda, vai ir ievēroti vienotas vīzas izsniegšanas nosacījumi, šīm iestādēm – ņemot vērā šādas pārbaudes sarežģītību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Koushkaki, C‑84/12, EU:C:2013:862, 56.–60. punkts) –, loģiski, ir jāatzīst arī tad, kad tās nosaka, vai trešās valsts valstspiederīgais nav uzskatāms par sabiedriskās kārtības apdraudējumu Šengenas Robežu kodeksa 6. panta 1. punkta e) apakšpunkta izpratnē.
38 Turklāt, lai arī ir taisnība, ka šī kodeksa 27. apsvērumā un 8. panta 2. punkta trešajā daļā ir tieši minēta situācija, kad persona ir uzskatāma par “reālu, pašreizēju un pietiekami nopietnu apdraudējumu” sabiedriskajai kārtībai, šīs atsauces attiecas tikai uz tām personām, kurām saskaņā ar Savienības tiesībām ir tiesības uz brīvu pārvietošanos minētā kodeksa 2. panta 5. punkta izpratnē.
39 Šādos apstākļos, ja Savienības likumdevējs būtu vēlējies šādas situācijas pastāvēšanu izvirzīt kā priekšnoteikumu Šengenas Robežu kodeksa 6. panta 1. punkta e) apakšpunkta piemērošanai, būtu loģiski, ja likumdevējs šo noteikumu būtu formulējis tieši tāpat kā šī kodeksa 8. panta 2. punkta trešo daļu.
40 Visbeidzot, Šengenas Robežu kodeksa 6. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir paredzēts, ka prasība, lai [par attiecīgo personu] SIS nebūtu izdots brīdinājums par ieceļošanas atteikšanu, arī ir viens no nosacījumiem īstermiņa ieceļošanai dalībvalstu teritorijā.
41 No Regulas Nr. 1987/2006 24. panta 2. punkta izriet, ka attiecībā uz tādu trešās valsts valstspiederīgo, kurš ir ticis notiesāts par noziedzīgu nodarījumu, par ko paredzētais sods ir saistīts ar brīvības atņemšanu uz vismaz vienu gadu, vai par kuru ir pamatots iemesls uzskatīt, ka viņš ir izdarījis smagu noziedzīgu nodarījumu, var tikt izdots SIS brīdinājums, lai atteiktu ieceļošanu, pamatojoties uz to, ka šī persona ir uzskatāma par sabiedriskās kārtības apdraudējumu.
42 No tā tādējādi izriet, ka jēdziens “sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apdraudējums” šīs tiesību normas izpratnē būtiski atšķiras no šā sprieduma 27. punktā minētā jēdziena (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2006. gada 31. janvāris, Komisija/Spānija, C‑503/03, EU:C:2006:74, 48. punkts).
43 Šajā kontekstā uzskatot, ka jēdziens “sabiedriskās kārtības apdraudējums” Šengenas Robežu kodeksa 6. panta 1. punkta e) apakšpunkta izpratnē ir šaurāks nekā jēdziens, no kura ir atkarīga šī kodeksa 6. panta 1. punkta d) apakšpunkta piemērošana, minētajā kodeksā tiktu radītas pretrunas.
44 Treškārt, attiecībā uz Šengenas Robežu kodeksa mērķiem no šī kodeksa 6. apsvēruma izriet, ka robežkontrolei būtu jāpalīdz novērst “jebkādus draudus” sabiedriskajai kārtībai.
45 Tādējādi šķiet, ka, pirmkārt, sabiedriskās kārtības saglabāšana pati par sevi ir viens no minētā kodeksa mērķiem un ka, otrkārt, Savienības likumdevējs ir vēlējies cīnīties pret visiem sabiedriskās kārtības apdraudējumiem.
46 Ņemot vērā visus šos apsvērumus, Šengenas Robežu kodeksa 6. panta 1. punkta e) apakšpunkts nevar tikt interpretēts tādējādi, ka ar to principā tiek aizliegta tāda valsts prakse, saskaņā ar kuru attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kam nav nepieciešama vīza un kurš dalībvalstu teritorijā uzturas īslaicīgi, atgriešanas lēmums tiek pieņemts tādēļ, ka šī persona tiek turēta aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, bet nav konstatēts, ka šīs personas rīcība ir uzskatāma par reālu, pašreizēju un pietiekami nopietnu apdraudējumu attiecīgās dalībvalsts sabiedrības pamatinteresēm.
47 Tomēr šādai valsts praksei ir jāatbilst samērīguma principam, kas ir Savienības tiesību vispārējs princips, un tādējādi ar šo praksi it īpaši nedrīkst tikt pārsniegts tas, kas ir nepieciešams, lai aizsargātu sabiedrisko kārtību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 2. maijs, Lavorgna, C‑309/18, EU:C:2019:350, 24. punkts; 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger, C‑414/16, EU:C:2018:257, 68. punkts, kā arī 2015. gada 9. jūlijs, K un A, C‑153/14, EU:C:2015:453, 51. punkts).
48 No tā izriet, pirmkārt, ka, lai pamatotu, ka trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās dalībvalstu teritorijā ir nekavējoties jāizbeidz, pārkāpumam, par kura izdarīšanu attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais tiek turēts aizdomās, ir jābūt pietiekamam smagam attiecībā uz tā veidu un paredzēto sodu.
49 Otrkārt, pirms [persona] ir tikusi notiesāta, kompetentās iestādes var pamatoties uz sabiedriskās kārtības apdraudējumu tikai tad, ja pastāv saskanīgi, objektīvi un konkrēti pierādījumi, kas ļauj minēto valstspiederīgo turēt aizdomās par šāda pārkāpuma izdarīšanu.
50 Iesniedzējtiesai ir jānovērtē, vai pamatlietā aplūkotā procedūra atbilst šīm prasībām.
51 No visa iepriekš minētā izriet, ka uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild šādi: Šengenas Robežu kodeksa 6. panta 1. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek aizliegta tāda valsts prakse, saskaņā ar kuru – attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kam nav nepieciešama vīza un kurš dalībvalstu teritorijā uzturas īslaicīgi, – kompetentās iestādes var pieņemt atgriešanas lēmumu, pamatojoties uz to, ka viņš tiek uzskatīts par sabiedriskās kārtības apdraudējumu tādēļ, ka tiek turēts aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ja vien šāda prakse tiek piemērota vienīgi gadījumos, kad, pirmkārt, ņemot vērā šī pārkāpuma veidu un paredzēto sodu, tas ir uzskatāms par pietiekami smagu, lai pamatotu, ka valstspiederīgā uzturēšanās dalībvalstu teritorijā ir nekavējoties jāizbeidz, un, otrkārt, šo iestāžu rīcībā ir saskanīgi, objektīvi un konkrēti pierādījumi, kas ļauj minēto valstspiederīgo turēt aizdomās par šāda pārkāpuma izdarīšanu; tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
Par tiesāšanās izdevumiem
52 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/399 (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss), 6. panta 1. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek aizliegta tāda valsts prakse, saskaņā ar kuru – attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kam nav nepieciešama vīza un kurš dalībvalstu teritorijā uzturas īslaicīgi, – kompetentās iestādes var pieņemt atgriešanas lēmumu, pamatojoties uz to, ka viņš tiek uzskatīts par sabiedriskās kārtības apdraudējumu tādēļ, ka tiek turēts aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ja vien šāda prakse tiek piemērota vienīgi gadījumos, kad, pirmkārt, ņemot vērā šī pārkāpuma veidu un paredzēto sodu, tas ir uzskatāms par pietiekami smagu, lai pamatotu, ka valstspiederīgā uzturēšanās dalībvalstu teritorijā ir nekavējoties jāizbeidz, un, otrkārt, šo iestāžu rīcībā ir saskanīgi, objektīvi un konkrēti pierādījumi, kas ļauj minēto valstspiederīgo turēt aizdomās par šāda pārkāpuma izdarīšanu; tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
[Paraksti]