CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)
2011. gada 15. februārī
Lieta F‑81/09
Luigi Marcuccio
pret
Eiropas Komisiju
Civildienests – Ierēdņi – Invaliditātes pabalsts – Kļūda aprēķinā – Kavēto maksājumu samaksa – Maksājamie nokavējuma procenti – Piemērojamā likme – Ikgadējā kapitalizācija – Mantiskais un morālais kaitējums
Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru L. Marcuccio būtībā lūdz, pirmkārt, atcelt Komisijas lēmumu, ar kuru ir daļēji noraidīts viņa lūgums samaksāt nokavējuma procentus par nokavēto invaliditātes pabalstu, ko minētā iestāde viņam izmaksāja, un, otrkārt, piespriest Komisijai viņam samaksāt summu, ko veido starpība starp nokavējuma procentiem, kuri aprēķināti atbilstoši kritērijiem, kas, viņaprāt, ir jāpiemēro, un faktiski izmaksāto summu, kam pieskaitīta kavējuma nauda
Nolēmums Prasību noraidīt. Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina vienu ceturtdaļu no prasītāja tiesāšanās izdevumiem. Prasītājs sedz trīs ceturtdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem pats.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Nelabvēlīgs lēmums – Pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms – Nepietiekams pamatojums – Trūkumu novēršana tiesvedības laikā – Nosacījumi
(EKL 253. pants; Civildienesta noteikumu 25. panta otrā daļa)
2. Iestāžu akti – Regulas – Piemērošana pēc analoģijas – Nosacījumi
3. Iebilde par prettiesiskumu – Piemērojamība – Tiesību akti, uz kuru prettiesiskumu var atsaukties – Vispārējs tiesību akts, ar kuru ir pamatots apstrīdētais lēmums
(EKL 241. pants)
4. Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības
(Tiesas Statūtu 21. panta pirmā daļa; Civildienesta tiesas Reglamenta 35. panta 1. punkta d) un e) apakšpunkts)
1. Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu, kas ir vienkārši pārņemts EKL 253. pantā paredzētais vispārējais pienākums, mērķis ir, pirmkārt, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai tā novērtētu tai nelabvēlīgā akta pamatotību, un iespēju celt prasību Civildienesta tiesā, un, otrkārt, ļaut šai tiesai īstenot savu kontroli pār akta likumību. No tā izriet, ka šādi noteikts pienākums norādīt pamatojumu veido Savienības tiesību pamatprincipu, no kura var atkāpties tikai primāru apsvērumu dēļ.
Pirmkārt, nepietiekamu pamatojumu – bet ne pilnīgu tā neesamību – ir iespējams novērst pat tiesvedības laikā, ja pirms prasības celšanas ieinteresētās personas rīcībā jau bija pamatojuma sākotnējie elementi, un, otrkārt, uzskatīt lēmumu par pietiekami pamatotu, ja tas ir pieņemts attiecīgajam ierēdnim zināmos apstākļos, kas ļauj viņam saprast attiecībā uz viņu pieņemtā akta piemērojamību.
(skat. 39. un 40. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 2005. gada 15. septembris, T‑132/03 Casini/Komisija, 30. punkts un tajā minētā judikatūra.
Vispārējā tiesa: 2010. gada 2. marts, T‑248/08 P Doktor/Padome, 93. punkts un tajā minētā judikatūra.
2. Regulas piemērošanas jomu parasti nosaka tās noteikumos, un principā to nevar attiecināt uz situācijām, kas nav tās, kuras tajā ir paredzēts reglamentēt. Tomēr citādi var būt atsevišķos izņēmuma gadījumos. Tādējādi uzņēmumiem ir pamats atsaukties uz regulas, kas parasti tiem nav piemērojama, piemērošanu pēc analoģijas, ja tie pamato, pirmkārt, ka tiesiskais režīms, kas uz tiem attiecas, ir ļoti līdzīgs tam, kuru tie lūdz piemērot pēc analoģijas, un, otrkārt, ka tiesiskajā režīmā, kas uz tiem attiecas, ir trūkums, kas nav saderīgs ar Savienības tiesību vispārējo principu un ko var novērst, pēc analoģijas piemērojot regulu, kas parasti tiem nav piemērojama.
Tādējādi tiesiskā regulējuma piemērošana pēc analoģijas ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi, proti, pirmkārt, vai pastāv cieša salīdzināmības saikne starp parasti piemērojamo tiesisko režīmu un tiesisko regulējumu, kuru ir paredzēts piemērot pēc analoģijas, un, otrkārt, vai minētajā tiesiskajā režīmā pastāv nepilnība, kas nav saderīga ar Savienības tiesību vispārējo principu un ko varētu kompensēt tiesiskais regulējums, kuru ir paredzēts piemērot pēc analoģijas.
(skat. 55. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1975. gada 20. februāris, 64/74 Reich; 1978. gada 11. jūlijs, 6/78 Union française de Céréales; 1985. gada 12. decembris, 165/84 Krohn, 13. un 14. punkts.
3. EKL 241. pants ir tāda vispārējā principa izpausme, kas ikvienam lietas dalībniekam nolūkā panākt, ka tiek atcelts lēmums, kas to skar tieši un individuāli, nodrošina tiesības apstrīdēt to agrāko iestāžu tiesību aktu spēkā esamību, kas veido apstrīdētā lēmuma juridisko pamatu, ja šim lietas dalībniekam nebija tiesību saskaņā ar EKL 230. pantu celt tiešu prasību par šiem tiesību aktiem, kuru sekas to tādējādi skar, nepastāvot iespējai lūgt to atcelšanu.
Tādējādi EKL 241. panta mērķis ir aizsargāt indivīdu pret prettiesiska normatīvā tiesību akta piemērošanu, ņemot vērā, ka sprieduma, ar ko ir konstatēta šāda akta nepiemērojamība, sekas attiecas tikai uz strīda pusēm un ka šajā spriedumā nav apšaubīts pats akts, kas ir kļuvis nepārsūdzams.
(skat. 60. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1979. gada 6. marts, 92/78 Simmenthal/Komisija, 39. punkts; 1984. gada 19. janvāris, 262/80 Andersen u.c./Parlaments, 6. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1996. gada 12. decembris, T‑177/94 un T‑377/94 Altmann u.c./Komisija, 119. punkts; 2007. gada 20. novembris, T‑308/04 Ianniello/Komisija, 32. punkts un tajā minētā judikatūra.
4. Saskaņā ar Civildienesta tiesas Reglamenta 35. panta 1. punkta d) un e) apakšpunkta noteikumiem Tiesas Statūtu 21. pantā paredzētajā prasības pieteikumā ir jānorāda it īpaši strīda priekšmets un jāietver izvirzītie faktiskie un tiesību pamati un argumenti.
Šiem elementiem ir jābūt pietiekami skaidriem un precīziem, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Civildienesta tiesa varētu izskatīt prasību attiecīgā gadījumā bez papildu informācijas.
(skat. 61. un 62. punktu)
Atsauces
Civildienesta tiesa: 2006. gada 30. jūnijs, F‑87/05 Ott u.c./Komisija, 38. punkts; 2008. gada 14. maijs, F‑95/06 Taruffi/Komisija, 121.–125. punkts; 2009. gada 30. novembris, F‑16/09 de BrittoPatrício‑Dias/Komisija, 42. punkts.