CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)
2009. gada 29. septembrī
Apvienotās lietas F‑69/07 un F‑60/08
O
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Civildienests – Līgumdarbinieki – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. pants – Nodarbinātības stabilitāte – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pants – Medicīniska atruna – EKL 39. pants – Darba ņēmēju brīva pārvietošanās
Priekšmets Prasības, kas celtas saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kurām O lūdz atcelt – lietā F‑69/07 – Komisijas lēmumus, ar kuriem noteikti prasītājas – līgumdarbinieces nodarbinātības noteikumi, tiktāl, ciktāl tajos noteikts piemērot medicīnisko atrunu, kas paredzēta Eiropas Kopienu Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. panta pirmajā daļā, un tiktāl, ciktāl ar tiem prasītājas līguma termiņš ir ierobežots laikā līdz 2009. gada 15. septembrim, un – lietā F‑60/08 – Komisijas 2007. gada 7. septembra lēmumu piemērot prasītājai medicīnisko atrunu, kas paredzēta iepriekš minētajā 100. pantā
Nolēmums Atcelt Komisijas 2006. gada 14. septembra lēmumu tiktāl, ciktāl tajā prasītājai ir noteikta medicīniskā atruna. Prasību lietā F‑69/07 O/Komisija pārējā daļā noraidīt kā nepamatotu. Prasību lietā F‑60/08 O/Komisija noraidīt kā nepieņemamu. Lietā F‑69/07 Komisija sedz savus un atlīdzina pusi no prasītājas tiesāšanās izdevumiem. Prasītāja sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem lietā F‑69/07, kā arī sedz savus un atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus lietā F‑60/08. Eiropas Savienības Padome – persona, kas iestājusies lietā Komisijas prasījumu atbalstam, – sedz savus tiesāšanās izdevumus abās lietās pati.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Prasības celšana tiesā – Iepriekšēja administratīva sūdzība – Priekšlaicīgi iesniegta sūdzība – Sūdzība, kas iesniegta pirms Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantā paredzētās procedūras beigām – Izslēgšana
(Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkts; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pants)
2. Ierēdņi – Prasība – Iepriekšēja administratīva sūdzība – Tiesas vērtējumam pakļauta kvalifikācija
(Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkts)
3. Prasība atcelt tiesību aktu – Prasība, kas vērsta pret lēmumu, ar ko tikai apstiprināts kāds iepriekšējs lēmums – Lūgumi, kas vienā prasībā vienlaicīgi iesniegti pret apstiprinātu lēmumu un apstiprinošu lēmumu – Pieņemamība noteiktos apstākļos
(EKL 230. panta ceturtā daļa)
4. Sociālā politika – UNICE, CEEP un EAK noslēgtais Pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku – Direktīva 1999/70 – Nodarbinātības stabilitāte
(Padomes Direktīvas 1999/70 pielikums)
5. Sociālā politika – UNICE, CEEP un EAK noslēgtais Pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku – Direktīva 1999/70 – Pasākumi, lai novērstu secīgu, uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu – Šādu līgumu pagarināšanu pamatojoši objektīvi iemesli
(Eiropas Kopienu Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 3.b un 88. pants; Padomes Direktīvas 1999/70 pielikuma 5. klauzulas 1. punkts)
6. Ierēdņi – Nelabvēlīgs lēmums – Pienākums norādīt pamatojumu – Piemērojamība
(Civildienesta noteikumu 25. panta otrā daļa)
7. Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Invaliditātes pensija – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantā paredzētais izvēles izslēgšanas laikposms
(EKL 39. pants; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pants)
8. Prasība atcelt tiesību aktu – Pamati – Pēc tiesas iniciatīvas izvirzīts pamats
(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pants)
1. Sūdzību Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē un sekojošo Civildienesta tiesā iesniegto prasību nevar uzskatīt par priekšlaicīgu tādēļ, ka šī sūdzība tikusi iesniegta pirms Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantā paredzētās procedūras beigām. Tāpat kā visas medicīniskās komisijas, Civildienesta noteikumu 9. panta 1. punkta b) daļā paredzētā Invaliditātes komisija ir kompetenta sniegt atzinumu tikai par faktiem, kas attiecas uz medicīniska rakstura vērtējumu, izslēdzot jebkādu juridiska rakstura novērtējumu. Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. panta otrajā daļā paredzētās pārsūdzības Invaliditātes komisija mērķis tātad var būt tikai medicīniska rakstura strīds, un darbiniekam nevar likt ievērot šo procedūru, ja viņa kritika neattiecas uz minētajiem jautājumiem.
(skat. 37., 38. un 43. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1987. gada 21. janvāris, 76/84 Rienzi/Komisija, Recueil, 315. lpp., 9.–12. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1997. gada 9. jūlijs, T‑4/96 S/Tiesa, Recueil, II‑1125. lpp., 41. un 59. punkts.
2. Par nelabvēlīgu aktu var iesniegt tikai vienu sūdzību, kuru iesniedz attiecīgais ierēdnis. Ja divām sūdzībām ir vienāds priekšmets, tikai viena no tām, proti, tā, kura tika iesniegta pirmā, ir uzskatāma par sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. pantu, turpretim otra, kas iesniegta pēc tam, ir jāuzskata par tādu, kura tikai atkārto iepriekš minēto sūdzību, un tās sekas nevar būt procedūras pagarināšana. Lēmums par šīs sūdzības noraidīšanu ir tikai apstiprinošs un tātad nav pārsūdzams.
(skat. 45. un 48. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 1991. gada 7. jūnijs, T‑14/91 Weyrich/Komisija, Recueil, II‑235. lpp., 41. punkts; 1992. gada 25. februāris, T‑67/91 Torre/Komisija, Recueil, II‑261. lpp., 2. punkts; 2007. gada 11. decembris, T‑66/05 Sack/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑0000. un II‑A‑2‑0000. lpp., 37. un 41. punkts.
3. Judikatūra, saskaņā ar kuru prasība atcelt tiesību aktu, kas vērsta pret apstiprinošu lēmumu, ir pieņemama tikai tādā gadījumā, ja apstiprinošais lēmums ir kļuvis par galīgu lēmumu attiecībā pret konkrēto personu tā iemesla dēļ, ka paredzētajā termiņā nav iesniegta attiecīga prasība, turpretim pretējā gadījumā prasītājam ir tiesības apstrīdēt vai nu apstiprināto lēmumu, vai apstiprinošo lēmumu, vai arī abus šos iepriekš minētos lēmumus, nav piemērojama gadījumos, kuros apstiprinātais lēmums un apstiprinošais lēmums tiek apstrīdēti ar divām atsevišķām prasībām un prasītājs var aizstāvēt savu viedokli un pamatot savus argumentus pirmās prasības ietvaros.
(skat. 50. punktu)
Atsauce
Pirmās instances tiesa: 2001. gada 25. oktobris, T‑354/00 Métropole télévision‑M6/Komisija, Recueil, II‑3177. lpp., 35. punkts.
4. Kaut arī saskaņā ar pamatnolīguma par darbu uz nenoteiktu laiku – kas minēts Direktīvas 1999/70 par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku pielikumā – vispārējo apsvērumu 10. punktu tajā ir noteikti “vispārējie principi, obligātas prasības un noteikumi”, tomēr no Direktīvas 1999/70 14. apsvēruma, tāpat kā no pamatnolīguma preambulas trešās daļas, tā vispārējo secinājumu 9. punkta un tā 1. un 4. klauzulas, izriet, ka principi, par kuriem šajā gadījumā ir runa, ir nediskriminācijas princips un princips, kas aizliedz ļaunprātīgi izmantot tiesības. Kas attiecas uz pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktu, tajā ir formulētas obligātās prasības nolūkā ierobežot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības un šādi novērst ļaunprātīgu minēto līgumu izmantošanu, kā arī novērst darba ņēmēju situācijas nedrošību. Šādas minimālās obligātās aizsardzības normas veido īpaši nozīmīgus Kopienu sociālo tiesību noteikumus, tajā pat laikā nepadarot nodarbinātības stabilitāti par vispārēju tiesību principu, kas uzskatāms par mērauklu, izvērtējot iestādes akta tiesiskumu. Būtībā, pat ja nodarbinātības stabilitāte tiek uzskatīta par būtisku darba ņēmēju aizsardzības apstākli, no pamatnolīguma neizriet, ka tā ir uzskatāma par saistošu tiesību noteikumu. Turklāt pamatnolīgumā nav noteikts vispārējs dalībvalstu pienākums paredzēt, ka – pēc zināma skaita uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu pagarinājumu vai pēc zināma darba laika nostrādāšanas – minētie darba līgumi tiek pārveidoti par uz nenoteiktu laiku noslēgtiem līgumiem. Kaut arī nodarbinātības stabilitāti nevar uzskatīt par vispārējo tiesību principu, tā tomēr ietver pamatnolīguma parakstītāju pušu iecerēto mērķi, kas atspoguļots minētā pamatnolīguma 1. klauzulas b) punktā, kurā noteikts, ka tā mērķis ir “radīt kārtību, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, piemērojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības”.
(skat. 74.–76. punktu)
Atsauces
Tiesa: 2005. gada 22. novembris, C‑144/04 Mangold, Krājums, I‑9981. lpp., 64. punkts; 2006. gada 4. jūlijs, C‑212/04 Adeneler u.c., Krājums, I‑6057. lpp., 63. un 91. punkts; 2006. gada 7. septembris, C‑53/04 Marrosu un Sardino, Krājums, I‑7213. lpp., 47. punkts; 2007. gada 13. septembris, C‑307/05 Del Cerro Alonso, Krājums, I‑7109. lpp., 27. punkts; 2008. gada 15. aprīlis, C‑268/06 Impact, Krājums, I‑2483. lpp., 87. punkts; 2009. gada 23. aprīlis, no C‑378/07 līdz C‑380/07 Angelidaki u.c., Krājums, I‑3071. lpp., 73. 105. un 183. punkts; 2009. gada 24. aprīlis, C‑519/08 Koukou, Krājums, I‑0000. lpp., 53. un 85. punkts.
Civildienesta tiesa: 2009. gada 30. aprīlis, F‑65/07 Aayhan u.c./Parlaments, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp., 114. un 115. punkts.
5. Ņemot vērā īpašības, kas piemīt Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 3.b pantā paredzētajām darbībām, iepriekš minētais Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. pants neietekmē pamatnolīguma par darbu uz nenoteiktu laiku, kas minēts Direktīvas 1999/70 par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku pielikumā, mērķus un tā 5. klauzulā paredzētās obligātās prasības. Būtībā pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā dalībvalstīm ir tikai paredzēts pienākums ieviest savā tiesību sistēmā vienu vai vairākus no a) līdz c) apakšpunktā minētajiem pasākumiem, kuru starpā ir a) apakšpunkts, kurā noteikti “objektīv[i] iemesl[i], kas attaisno šādu līgumu vai darba attiecību atjaunošanu”. Katram līgumdarbinieka palīguzdevumiem amatam saskaņā ar iepriekš minēto 3.b pantu ir jāatbilst pārejošām vai neregulārām vajadzībām. Turklāt administrācijā ar tik lielu personāla skaitu kā Komisija neizbēgama ir situācija, ka šādas vajadzības atkārtojas iemesla, ko izraisa ierēdņu nepieejamība, papildu darba apjoma saistībā ar apstākļiem un katra ģenerāldirektorāta nepieciešamības atsevišķos gadījumos piesaistīt personas ar īpašu kvalifikāciju vai prasmēm dēļ, un šie apstākļi kopā ir uzskatāmi par objektīvu iemeslu, kas attaisno gan līgumdarbinieku līgumus, kas noslēgti uz noteiktu laiku, gan šo darbinieku atjaunošanu darbā, ja rodas šādas vajadzības.
(skat. 77. punktu)
Atsauce
Civildienesta tiesa: 2009. gada 4. jūnijs, F‑134/07 un F‑8/08 Adjemian u.c./Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp., 119.–136. punkts.
6. Pamatojumam, lai arī tam nav jābūt izsmeļošam, ir jāļauj Kopienu tiesai veikt apstrīdētā lēmuma tiesiskuma pārbaudi un jāsniedz attiecīgajai personai pietiekama norāde par to, vai lēmums ir pienācīgi pamatots vai arī tajā ir tādi trūkumi, kas ļauj apstrīdēt tā tiesiskumu. Tāpat arī iestādēm nav pienākuma izteikties par katru faktu vai tiesību jautājumu, uz kuriem izdarīta atsauce administratīvajā procesā, it īpaši, ja šī atsauce ir virspusēja.
(skat. 90. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 2002. gada 23. aprīlis, T‑372/00 Campolargo/Komisija, Recueil FP, I‑A‑49. un II‑223. lpp., 49. punkts; 2006. gada 17. oktobris, T‑406/04 Bonnet/Tiesa, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑213. un II‑A‑2‑1097. lpp., 67. punkts.
7. Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantā ir paredzēts, ka institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, ir iespēja piemērot medicīnisko atrunu, kad darbinieks kļūst par Kopienu sociālās nodrošinājuma sistēmas dalībnieku, gadījumā, ja slimība vai invaliditāte, kas skar minēto darbinieku, ir atklāta ārsta pārbaudē, kas veikta pirms pieņemšanas darbā. Laikposms, kurā nepienākas pabalsti attiecībā uz invaliditāti vai nāvi saistībā ar šo slimību vai invaliditāti, ir pieci gadi.
Šī tiesību norma var radīt atturošu iedarbību attiecībā pret personu, kura – atstājusi savu izcelsmes valsti, kurā tā bija nodarbināta daļu no savas profesionālās karjeras, lai strādātu Kopienu iestādē, – tādēļ, ka Civildienesta noteikumu reformas rezultātā ir notikusi obligāta palīgdarbinieka līguma maiņa uz līgumdarbinieka līgumu, kā arī tam sekojošās sociālā nodrošinājuma sistēmas maiņas rezultātā ir nonākusi situācijā, kurā viņai vai nu jāzaudē tiesības uz invaliditātes pabalstiem, kurus viņai garantēja iepriekš piemērojamie uzņēmējas dalībvalsts tiesību akti, tajā pat laikā neiegūstot tiesības uz Kopienas pabalstiem saistībā ar invaliditāti un nāvi, ko var izraisīt slimība, kas atklāta pirms pieņemšanas darbā veiktajā medicīniskajā pārbaudē, kas ir pabalsti, kurus viņai būtu tiesības saņemt, ja tiktu ņemti vērā viņas iepriekšējie apdrošināšanas laikposmi, kas pabeigti saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem pie šī paša darba devēja, vai nu pēc sava palīgdarbinieces līguma termiņa beigām jāatsakās no darba attiecīgajā Kopienu iestādē, kas ir darbs, kura dēļ viņa bija atstājusi savu izcelsmes valsti.
Šādā gadījumā Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. panta piemērošana ierobežo EKL 39. pantā paredzēto tiesību izmantošanu, jo nav pierādīts, ka šāds ierobežojums bija nepieciešams, lai sasniegtu kādu no vispārējo interešu mērķiem, ka tas bija piemērots šī mērķa sasniegšanai, ne arī, ka tas nepārsniedza šī mērķa sasniegšanai nepieciešamo.
No iepriekš minētā izriet, ka institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus – sastopoties ar tādas personas situāciju, kura atrodas šādos apstākļos, – bija pienākums neizmantot tai Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantā paredzēto iespēju, lai minētajai personai netiktu liegtas sociālā nodrošinājuma priekšrocības, kuras viņai būtu tiesības saņemt, ja viņa būtu bijusi apdrošināta saskaņā ar savas izcelsmes valsts vai uzņēmējas valsts tiesību aktiem.
(skat. 112., 131., 136. un 138.–140. punktu)
Atsauce
Tiesa: 2008. gada 1. aprīlis, C‑212/06 Gouvernement de la Communauté française un Gouvernement wallon, Krājums, I‑1683. lpp., 36.–42., 48., 52. un 55. punkts.
8. Tiesas tiesības pēc savas iniciatīvas izvirzīt kādu pamatu ir ierobežotas ar pienākumu pieturēties pie strīda priekšmeta un pamatot savu lēmumu ar faktiem, kas tai iesniegti. Šo ierobežojumu pamato princips, saskaņā ar kuru iniciatīva tiesvedībā ir lietas dalībniekiem, kā rezultātā tiesa pēc savas iniciatīvas var rīkoties tikai ārkārtas gadījumos – sabiedriskajās interesēs.
Precizējot juridisko ietvaru, kurā jāinterpretē atsavināto tiesību norma, Kopienu tiesa nelemj par šīs normas tiesiskumu, ņemot vērā augstākās tiesību normas, starp kurām ir arī Līguma normas, bet cenšas atrast tādu strīdīgās normas interpretāciju, saskaņā ar kuru šīs normas piemērošana būtu, cik vien iespējams, atbilstoša primārajām tiesībām un, cik vien iespējams, saderīga ar juridisko ietvaru, kurā šī norma parādās.
No tā izriet, ka Civildienesta Tiesa, interpretējot Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantu, it īpaši ņemot vērā prasības, kas izriet no EKL 39. pantā paredzētās darba ņēmēju pārvietošanās brīvības, nav pārkāpusi strīda robežas, kādas noteikusi prasītāja, un nav balstījusies uz citiem faktiem un apstākļiem kā vien tiem, ar kuriem prasītāja ir pamatojusi savu prasību.
(skat. 143. un 144. punktu)
Atsauce
Tiesa: 2007. gada 7. jūnijs, no C‑222/05 līdz C‑225/05 van der Weerd u.c., Krājums, I‑4233. lpp., 34.–36. punkts.