ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠarpstoneS [ELEANOR SHARPSTON] VIEDOKLIS,
sniegts 2008. gada 1. jūlijā 1(1)
Lieta C‑195/08 PPU
Rinau
(Lietuvos Aukščiausiasis teismas (Lietuva) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedība – “Briseles IIa” regula – Pieteikums par sprieduma par bērna atpakaļatdošanu neatzīšanu – Pieteikuma izskatīšanas nosacījumi
1. Vācijā 2005. gadā dzimušais bērns, kuram tēvs ir Vācijas pilsonis un māte ir Lietuvas pilsone – viņa vecāki tolaik bija precējušies, bet pašlaik ir šķirti –, šobrīd atrodas kopā ar māti Lietuvā pretēji tēva gribai. Laulības šķiršanas procesa ietvaros Vācijas tiesas piešķīra tēvam aizbildnības tiesības attiecībā uz bērnu un pieņēma lēmumu par bērna atpakaļatdošanu tēvam. Lietuvos Aukščiausiasis teismas (Lietuvas Augstākā tiesa) uzdeva mums sešus jautājumus par pieteikuma, ko iesniegusi māte, lai iegūtu lēmumu par šo sprieduma, ar kuru pasludina laulības šķiršanu, elementu neatzīšanu, izskatīšanas nosacījumiem.
2. Šādu situāciju Kopienas līmenī reglamentē “Briseles IIa” regula (2), to aplūkojot kopā ar 1980. gada Hāgas konvenciju (3). Es šeit sīki necitēšu šo aktu atbilstošus noteikumus, bet uz tiem norādīšu savā analīzē.
3. Strīda faktiskā un juridiskā konteksta pamatelementus var izklāstīt kopsavilkuma tabulā. Tabulā, ko es sniegšu turpmāk:
– teksts treknrakstā attiecas, pirmkārt, uz laulības šķiršanas procesu Vācijā, beidzoties ar spriedumu, ar kuru pasludina laulības šķiršanu, piešķir tēvam galīgās aizbildnības tiesības attiecībā uz bērnu un pieņem lēmumu par bērna atpakaļatdošanu tēvam, un, otrkārt, uz procesu, kuru ierosināja māte Lietuvā, lai iegūtu minētā sprieduma divu pēdējo elementu neatzīšanu, un ar kuru ir saistīts mums iesniegtais lēmums par prejudiciālo jautājumu uzdošanu;
– teksts slīprakstā attiecas uz citu procesu, ko ierosinājis tēvs Lietuvā, lūdzot šīs valsts tiesas pieņemt lēmumu par bērna atpakaļatdošanu uz Vāciju; pēc dažādiem pasludinātā sprieduma apstrīdēšanas un izpildes apturēšanas posmiem šis process turpinās Lietuvā paralēli procesam, kura ietvaros ir pieņemts lēmums par prejudiciālo jautājumu uzdošanu.
Datums | Vācija | Lietuva |
11.01.2005. | Bērna piedzimšana. | |
03.2005. | Vecāki sāka dzīvot šķirti, aizbildnības tiesības paliek kopīgas, bērns dzīvo pie mātes, bet uztur biežus kontaktus ar tēvu. Ierosināts laulības šķiršanas process. | |
21.07.2006. | Ar tēva piekrišanu māte uz divām nedēļām izbrauc atvaļinājumā uz Lietuvu kopā ar bērnu. | |
06.08.2006. | | Māte paliek Lietuvā kopā ar bērnu. |
14.08.2006 | Amtsgericht Oranienburg (Oranīnburgas Pirmās instances tiesa) (Vācija) atceļ kopīgās aizbildnības tiesības un provizoriski piešķir aizbildnības tiesības tēvam. | |
?.2006. | Māte iesniedz apelācijas sūdzību par Amtsgericht Oranienburg spriedumu. | |
11.10.2006. | Branderburgisches Oberlandesgericht (Brandenburgas federālās zemes Augstākā tiesa) (Vācija) noraida mātes apelācijas sūdzību un apstiprina tēva provizoriskas aizbildnības tiesības. |
|
30.10.2006. | | Tēvs lūdz Klaipėdos apygardos teismas (Klaipēdas Apgabaltiesa) (Lietuva) (4) izdot rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu uz Vāciju. |
22.12.2006. | | Klaipėdos apygardos teismas noraida tēva iesniegto pieteikumu. |
15.03.2007. | | Lietuvos apeliacinis teismas (Lietuvas Apelāciju tiesa) atceļ Klaipėdos apygardos teismas rīkojumu un izdod rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu līdz 2007. gada 15. aprīlim. |
04.06.2007. | | Māte lūdz atjaunot procesu, kurā bija izdots 2007. gada 15. marta rīkojums, pamatojoties uz jaunatklātiem apstākļiem un bērna interesēm atbilstoši Konvencijas 13. pantam. |
13.06.2007. | | Lietuvas Republikas ģenerālprokurors lūdz atjaunot šo pašu procesu, norādot, ka Lietuvos apeliacinis teismas esot nepareizi piemērojusi Konvenciju. |
19.06.2007. | | Klaipėdos apygardos teismas noraida abus pieteikumus par procesa atjaunošanu un konstatē Amtsgericht Oranienburg jurisdikciju. |
20.06.2007. | Amtsgericht Oranienburg pasludina laulības šķiršanu, piešķir aizbildnības tiesības tēvam, izdod rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu un izsniedz apliecību atbilstoši Regulas 42. pantam. | |
06.08.2007. | Māte iesniedz apelācijas sūdzību par aizbildnības tiesību piešķiršanu un par rīkojumu attiecībā uz atpakaļatdošanu. | |
27.08.2007. | | Pēc mātes un ģenerālprokurora apelācijas sūdzībām Lietuvos apeliacinis teismas apstiprina atjaunošanas pieteikumu noraidīšanu. |
?.2007. | | Māte iesniedz pieteikumu par Amtsgericht Oranienburg 2007. gada 20. jūnija sprieduma neatzīšanu tiktāl, ciktāl ar to aizbildnības tiesības ir piešķirtas tēvam un ciktāl ir uzlikts pienākums bērnu atdot atpakaļ. |
14.09.2007. | | Lietuvos apeliacinis teismas noraida pieteikumu par neatzīšanu. |
11.10.2007. | | Māte iesniedz kasācijas sūdzību par Lietuvos apeliacinis teismas 2007. gada 14. septembra nolēmumu. |
07.01.2008. | | Pēc mātes un ģenerālprokurora apelācijas sūdzībām Lietuvos Aukščiausiasis teismas atceļ 2007. gada 19. jūnija un 27. augusta lēmumus sakarā ar Civilprocesa kodeksa neievērošanu un nodod pieteikumus par procesa atjaunošanu atpakaļ izskatīšanai Klaipėdos apygardos teismas. |
20.02.2008. | Branderburgisches Oberlandesgericht noraida mātes apelācijas sūdzību par 2007. gada 20. jūnija spriedumu. | |
15.03.2008. | | Lietuvos Aukščiausiasis teismas aptur Lietuvos apeliacinis teismas 2007. gada 15. marta sprieduma izpildi. |
21.03.2008. | | Klaipėdos apygardos teismas atkārtoti noraida mātes un ģenerālprokurora pieteikumus par procesa atjaunošanu. |
30.04.2008. | | Lietuvos apeliacinis teismas apstiprina pieteikumu par procesa atjaunošanu noraidīšanu. Lietuvos Aukščiausiasis teismas nolemj uzdot sešus prejudiciālus jautājumus saistībā ar kasācijas procesu par 2007. gada 14. septembra lēmumu. |
14.05.2008. | | Prejudiciālie jautājumi tiek iesniegti Tiesā. |
21.05.2008. | | Lietuvos Aukščiausiasis teismas lūdz piemērot lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu steidzamības tiesvedību. |
26.05.2008. | | Lietuvos Aukščiausiasis teismas atzīst mātes kasācijas sūdzību par 2008. gada 21. marta un 30. aprīļa lēmumiem par pieņemamu un aptur Lietuvos apeliacinis teismas 2007. gada 15. marta sprieduma izpildi. |
4. Tiesvedībā, saistībā ar kuru izteikts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, Lietuvos Aukščiausiasis teismas ir jānolemj, vai būtu jāatceļ Lietuvos apeliacinis teismas 2007. gada 14. septembra rīkojums, ar kuru noraidīts mātes pieteikums par sprieduma par laulības šķiršanu neatzīšanu tiktāl, ciktāl ar to bērna aizbildnības tiesības ir piešķirtas tēvam un ciktāl ir uzlikts pienākums bērnu atdot atpakaļ uz Vāciju.
5. Saistībā ar bērna atpakaļatdošanu Lietuvos apeliacinis teismas ir konstatējusi, ka saskaņā ar Regulas 11. panta 8. punktu neatkarīgi no sprieduma (5) par neatdošanu atpakaļ, kas pieņemts, ievērojot Hāgas konvencijas 13. pantu, visi turpmākie spriedumi, ar ko pieprasa bērna atpakaļatdošanu un ko pasludina tiesa, kurai ir piekritība, jāizpilda saskaņā ar III nodaļas 4. iedaļu. Saskaņā ar šajā pašā iedaļā esošā 42. panta 1. punktu šāds turpmāks lēmums tiek atzīts un ir izpildāms citā dalībvalstī bez nepieciešamības pēc izpildāmības pasludināšanas un bez iespējas iebilst pret sprieduma atzīšanu, ja spriedums ir izpildāms un apstiprināts izcelsmes dalībvalstī. Amtsgericht Oranienburg izsniedza attiecīgo apliecību, kurā ir norādīts, ka visi nepieciešamie nosacījumi šādas apliecības izsniegšanai ir izpildīti. Tā kā šis spriedums būtu bijis jāizpilda tieši, nepiemērojot īpašu exequatur procedūru, pieteikums par tā neatzīšanu nebija pieņemams.
6. Lietuvos apeliacinis teismas tāpat ir atgādinājusi, ka tā 2007. gada 15. martā bija izdevusi rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu, pamatojoties uz Regulu un Konvenciju. Tātad Amtsgericht Oranienburg 2007. gada 20. jūnija spriedums būtu bijis jāizpilda tieši saskaņā ar Regulas III nodaļas 4. iedaļu, nepiemērojot īpašu exequatur procedūru. Lietuvos apeliacinis teismas noraidīja argumentu, saskaņā ar kuru no Regulas 11. panta 8. punkta izriet, ka, nepastāvot tiesas nolēmuma atzīšanas procedūrai, bērna atpakaļatdošana ir piemērojama tikai tad, ja tiesas nolēmums par bērna neatdošanu atpakaļ ir pieņemts saskaņā ar Konvencijas 13. pantu. Lietuvos apeliacinis teismas uzskatīja, ka formulējums “neatkarīgi no sprieduma par neatdošanu atpakaļ” liecina par to, ka šādā lēmuma gadījumā atpakaļatdošana ir iespējama saskaņā ar Regulu, nepiemērojot tiesas nolēmuma atzīšanas procedūru. Ja saskaņā ar Konvenciju jau ticis pieņemts lēmums par atpakaļatdošanu, tas ir jāizpilda vienlaikus ar līdzīgu lēmumu, kas pieņemts atbilstoši Regulai, nepiemērojot iepriekšēju atzīšanas procedūru (Regulas 42. panta 1. punkts).
7. Saistībā ar bērna aizbildnību Lietuvos apeliacinis teismas ir nospriedusi, ka, nepastāvot lūgumam atzīt šo sprieduma daļu, pieteikumu par neatzīšanu nevar izskatīt.
8. Apelācijas sūdzības izskatīšanas gaitā Lietuvos Aukščiausiasis teismas ir radušies daži interpretācijas jautājumi.
9. Vispirms Regulas 21. panta 3. punktā ir paredzēts, ka jebkura ieinteresētā puse var pieprasīt lēmumu par atzīšanu vai neatzīšanu. Regulas 31. panta 1. punktā ir noteikts, ka šajā tiesvedības posmā personai, pret kuru lūgta izpilde, nav tiesību iesniegt apsvērumus. Izskatāmajā lietā persona, pret kuru ir izpildāms spriedums, ir persona, kas iesniegusi pieteikumu par neatzīšanu; savukārt otrā puse nav iesniegusi pieteikumu par atzīšanu. Līdz ar to jautājums ir, vai persona, pret kuru ir jāizpilda nolēmums, var lūgt tā neatzīšanu, un – ja atbilde ir apstiprinoša – kā šajā gadījumā ir jāinterpretē 31. panta 1. punkts?
10. Turpinājumā – Regulas 40. panta 2. punktā ir paredzēts, ka 4. iedaļas noteikumi neliedz personai, kurai ir vecāku atbildība, prasīt sprieduma atzīšanu un izpildi. Aplūkojamajā lietā māte ir iesniegusi Lietuvos apeliacinis teismas pieteikumu par neatzīšanu. Jautājums ir, vai šāds pieteikums ir pieļaujams un – ja atbilde ir apstiprinoša – vai valsts tiesai, pamatojoties uz Regulas 23. pantu, ir jāpārbauda sprieduma neatzīšanas pamatojumi? Ko nozīmē Regulas 21. panta 3. punktā minētais nosacījums, saskaņā ar kuru iespēja pieprasīt lēmumu par atzīšanu vai neatzīšanu neskar 4. iedaļu, kas reglamentē noteiktu tiesas nolēmumu izpildi par bērna atpakaļatdošanu?
11. Lai gan Regulā nav tieši noteikts, kurai tiesai ir kompetence izskatīt jautājumu par bērna atpakaļatdošanu, tomēr Regulas 11. panta 6. punktā ir norādīts, ka, ja tiesa izdod rīkojumu par bērna neatdošanu atpakaļ saskaņā ar Konvencijas 13. pantu, šai tiesai jānosūta dalībvalsts, kurā bija bērna parastā dzīvesvieta pirms nelikumīgās aizturēšanas, piekritības [kompetentajai] tiesai minētās rīkojuma kopijas. No tā izriet aplūkojamajā lietā, ka Vācijas tiesai ir tiesības lemt par bērna atpakaļatdošanu tikai tad, ja Lietuvas tiesa pieņem lēmumu par bērna neatdošanu atpakaļ. Ja Vācijas tiesa pieņem lēmumu par bērna atpakaļatdošanu un izsniedz apliecību, šis nolēmums līdz ar to ir tieši atzīstams un izpildāms Lietuvā, nepiemērojot īpašu exequatur procedūru (Regulas 11. panta 8. punkts un 42. pants). Ņemot vērā, ka Lietuvos apeliacinis teismas jau pieņēmusi nolēmumu par bērna atpakaļatdošanu, vai Vācijas Federatīvās Republikas tiesas kompetencē bija izskatīt šo jautājumu saskaņā ar 11. pantu un izsniegt apliecību saskaņā ar 42. pantu? Vai sprieduma taisīšana par bērna atpakaļatdošanu un apliecības izsniegšana atbilst Regulas mērķiem un tajā paredzētajām procedūrām?
12. Visbeidzot, saskaņā ar Regulas 24. pantu Lietuvas tiesa nedrīkst nedz pārbaudīt Vācijas tiesas kompetenci, nedz pārbaudīt, vai šī kompetence atbilst sabiedriskajai kārtībai. Tomēr tiesai, kurai iesniegts pieteikums par neatzīšanu, pēc tam, kad tā pārbaudījusi Regulas 23. pantā noteiktos pamatojumus neatzīšanai, ir jāpieņem lēmums. Ja tā nekonstatē pamatojumus neatzīšanai, tai ir jāatzīst Vācijas tiesas spriedums. Šajā gadījumā divi spriedumi par bērna atpakaļatdošanu kļūst izpildāmi Lietuvā – Vācijas tiesas spriedums un Lietuvos apeliacinis teismas spriedums. Vai šajos apstākļos tiesai, kurai iesniegts pieteikums par neatzīšanu, ir jāatzīst spriedums par atpakaļatdošanu, pat ja izcelsmes dalībvalsts tiesa nav ievērojusi Regulā paredzēto procedūru?
13. Tādējādi Lietuvos Aukščiausiasis teismas uzdod mums šādus jautājumus:
“1) Vai ieinteresētā puse Regulas Nr. 2201/2003 21. panta izpratnē var lūgt tiesas sprieduma neatzīšanu, ja pieteikums par sprieduma atzīšanu nav bijis iesniegts?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, kādā veidā valsts tiesai, izskatot pieteikumu par sprieduma neatzīšanu, ko iesniegusi persona, pret kuru minētais spriedums ir izpildāms, ir jāpiemēro Regulas Nr. 2201/2003 31. panta 1. punkts, kurā ir noteikts, ka “[..] šajā tiesvedības posmā personai, pret kuru lūgta izpilde, un bērnam nav tiesību ne uz kādiem iesniegumiem [iesniegt apsvērumus] attiecībā uz pieteikumu”?
3) Vai valsts tiesai, kurai persona, kam ir vecāku atbildība, iesniegusi pieteikumu, lūdzot neatzīt izcelsmes dalībvalsts tiesas spriedumu par pie viņas dzīvojošā bērna atpakaļatdošanu uz izcelsmes dalībvalsti, par ko izsniegta apliecība atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 42. pantam, ir jāizskata šis pieteikums, pamatojoties uz Regulas Nr. 2201/2003 III nodaļas 1. un 2. iedaļas noteikumiem, kā paredzēts šīs regulas 40. panta 2. punktā?
4) Ko nozīmē Regulas Nr. 2201/2003 21. panta 3. punktā definētais nosacījums “neskarot 4. iedaļu”?
5) Vai tas, ka izcelsmes dalībvalsts tiesa pieņem lēmumu par bērna atpakaļatdošanu un izsniedz Regulas Nr. 2201/2003 42. pantā paredzēto apliecību pēc tam, kad dalībvalsts, kurā bērns ir nelikumīgi aizturēts, tiesa pieņēmusi lēmumu par bērna atdošanu atpakaļ izcelsmes valstī, atbilst Regulas Nr. 2201/2003 mērķiem un tajā paredzētajām procedūrām?
6) Vai Regulas Nr. 2201/2003 24. pantā paredzētais aizliegums pārbaudīt izcelsmes tiesas kompetenci nozīmē, ka valsts tiesai, kurai iesniegts pieteikums par ārvalsts tiesas sprieduma atzīšanu vai neatzīšanu un kura nevar pārbaudīt izcelsmes dalībvalsts tiesas kompetenci un nav konstatējusi citus Regulas Nr. 2201/2003 23. pantā noteiktos pamatojumus spriedumu neatzīšanai, ir jāatzīst izcelsmes dalībvalsts tiesas spriedums par bērna atpakaļatdošanu pat gadījumā, ja izcelsmes dalībvalsts tiesa nav ievērojusi procedūru, kas paredzēta Regulā, lai izlemtu jautājumus par bērna atpakaļatdošanu?”
14. Tā kā Tiesa bija nolēmusi piemērot šai lietai tās Reglamentā 104.b pantā reglamentēto steidzamības tiesvedību, rakstveida apsvērumus ir iesnieguši māte, tēvs, Lietuvas valdība un Eiropas Kopienu Komisija, kas ir vienīgie lietas dalībnieki, kuri var iestāties lietā šajā posmā. Tie paši lietas dalībnieki, kā arī Vācijas, Francijas, Latvijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības ir piedalījušies 2008. gada 26. un 27. jūnija tiesas sēdē.
Vērtējums
Konvencijas un Regulas mērķi un principi
15. Peresa‑Veras [Pérez‑Vera] ziņojumā par Konvenciju tās mērķi, kas norādīti Konvencijas 1. pantā, ir apkopoti šādi: “ņemot vērā, ka apskatītajām situācijām raksturīgais faktors ir apstāklis, ka nolaupītājs apgalvo, ka viņa rīcību ir legalizējušas patvēruma valsts kompetentās iestādes, efektīvs līdzeklis atturēt viņu no šīs rīcības ir panākt, ka viņa rīcībai tiek atņemta jebkāda praktiskā un juridiskā jēga. Lai to panāktu, Konvencija par vienu no tās mērķiem izvirza statu quo atjaunošanu, izmantojot “jebkurā līgumslēdzējā valstī nelikumīgi aizvestā vai aizturētā bērna tūlītēju atpakaļatdošanu”” (6).
16. No Regulas preambulas un it īpaši no tās septiņpadsmitā, divdesmit pirmā, divdesmit trešā un divdesmit ceturtā apsvēruma, kā arī no 11. panta noteikumiem skaidri izriet, ka Regulai ir tāds pats mērķis principā – izņemot īpašos apstākļos – nodrošināt ātru un automātisku bērna atpakaļatdošanu uz dalībvalsti, no kuras viņš ir aizvests vai kurā bija viņa parastā dzīvesvieta pirms aizvešanas (7).
17. Turklāt cita starpā no Regulas preambulas divpadsmitā un septiņpadsmitā apsvēruma, kā arī no 8., 10. un 11. panta noteikumiem izriet, ka Regulas mērķis ir arī piešķirt šīs pašas dalībvalsts tiesām kompetenci pēc būtības izlemt jautājumus par aizbildnību un saskarsmi un uzturēt šo kompetenci, tajā pat laikā apstiprinot dalībvalsts, uz kuru bērns ticis aizvests, tiesu lomu attiecībā uz viņa atpakaļatdošanu.
18. Visas Regulas pamatā ir dalībvalstu tiesu un iestāžu sadarbības un savstarpējas uzticēšanās princips, kas būtībā nozīmē bērna parastās dzīvesvietas dalībvalsts (8) tiesu nolēmumu automātisku atzīšanu un izpildi (skat. it īpaši preambulas astoņpadsmito, divdesmit pirmo, divdesmit trešo un divdesmit piekto apsvērumu, kā arī 21., 24., 26. un 42. pantu).
19. Šā principa pamatsvarīgums tika izcelts tiesas sēdē, kad māti pārstāvošais advokāts norādīja, ka Lietuvas tiesas varējušas uzskatīt, ka nav garantiju Vācijas tiesu objektivitātei tiesvedībā starp tēvu, kas ir vācietis, un māti, kas ir lietuviete. Ir acīmredzams, ka pieļaut atzīšanas atteikumu, pamatojoties uz šādām šaubām (neatkarīgi no tā, vai tās ir faktiski bijušas Lietuvas tiesām), nozīmētu visas ar Regulu paredzētās sistēmas iznīcināšanu. Tas būtu arī pilnībā nesaderīgi ar mērķi izveidot telpu, kurā valda brīvība, drošība un tiesiskums, kuru dalībvalstis izvirzījušas Līgumos.
20. Visbeidzot, nav šaubu, ka vissvarīgākais princips gan Konvencijas, gan Regulas pamatā ir bērna interešu ievērošanas princips (skat. it īpaši Konvencijas preambulu un Regulas preambulas divpadsmito un trīspadsmito apsvērumu, kā arī 12., 15. un 23. pantu; skat. arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par bērna tiesībām (9) 3. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (10) 24. panta 2. punktu).
21. Šis princips tika spēcīgi uzsvērts arī tiesas sēdē, un es varu tikai pievienoties apgalvojumam, ka bērna interesēm ir tiešām jābūt priekšrokai visos apstākļos.
22. Tomēr es gribētu niansēt šo apgalvojumu attiecībā uz bērna atpakaļatdošanu uz viņa parastās dzīvesvietas dalībvalsti. Ir skaidrs, ka Konvencijas un Regulas pamatā ir princips, ka gadījumā, kad bērns nelikumīgi ticis aizvests vai nav ticis atdots atpakaļ, viņa intereses vienmēr prasa šo atpakaļatdošanu, izņemot vien noteiktus precīzus apstākļus, kas izklāstīti Konvencijas 13. un 20. pantā (tos aplūkojot – ciktāl tas attiecas uz 13. panta b) punktu – kopā ar Regulas 11. panta 4. punktu). Tas man šķiet pilnībā konsekventi un pat nepieciešami. Bērnam nevar būt nekādu interešu tikt pārvestam no vienas dalībvalsts uz otru ar vienu no vecākiem, kas meklē tiesu, kura, pēc viņa domām, visticamāk apmierinātu viņa prasības. Es piebilstu, ka bērna atpakaļatdošana uz viņa parastās dzīvesvietas dalībvalsti ne vienmēr nozīmē viņa atgriešanos pie tā no vecākiem, kas pamests, un bērna nošķiršanos no tā no vecākiem, kas viņu nolaupījis. Šie ir atšķirīgi jautājumi, kas jāizlemj kompetentajai tiesai, ņemot vērā visus situācijas emocionālus, psiholoģiskus un materiālus aspektus un savā lēmumā ņemot vērā galvenokārt bērna intereses.
23. Tātad, manuprāt, Regulas noteikumi ir jāinterpretē atbilstoši šiem mērķiem un principiem.
24. Tomēr ir jākonstatē, ka aplūkojamajā gadījumā pamatmērķis novērst tā no vecākiem, kas nolaupījis bērnu, rīcības jebkādas praktiskas un juridiskas sekas, nodrošinot bērna tūlītēju un efektīvu atpakaļatdošanu, nemaz nav sasniegts.
25. Lai gan nav iespējams, pamatojoties uz Tiesas rīcībā esošo informāciju, precīzi un droši identificēt visus faktorus, kas ietekmēja šo situāciju, katrā ziņā šķiet, ka Konvencijā un Regulā paredzētā sadarbība starp tiesām un centrālajām iestādēm nedarbojās ideāli. Turklāt šķiet skaidrs, ka – skatoties pagātnē – Konvencijā un Regulā paredzētais rezultāts netiktu traucēts tādā pašā veidā, ja tēvs būtu vērsies tieši Amtsgericht Oranienburg, tiklīdz Klaipėdos apygardos teismas bija pieņēmusi savu nolēmumu par neatdošanu atpakaļ (11).
26. Katrā ziņā man šķiet lietderīgi – pirms mēģināt atbildēt uz Lietuvos Aukščiausiasis teismas uzdotajiem jautājumiem – aplūkot procesa norisi, ņemot vērā atbilstošus Konvencijas un Regulas noteikumus.
Procesa norise, kas aplūkota, ņemot vērā atbilstošos noteikumus
27. Vispirms nav apstrīdēts un nav apstrīdams tas, ka Vācijas tiesu kompetencē bija izskatīt prasību par laulības šķiršanu saskaņā ar Regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu, jo visi tajā paredzētie nosacījumi attiecībā uz dzīvesvietu bija izpildīti prasības celšanas brīdī.
28. Turklāt šķiet skaidrs, ka runa noteikti ir par bērna “nelikumīgu aizturēšanu” Konvencijas (3. pants) un Regulas (2. panta 11) punkts) izpratnē. Tajā brīdī, kad māte paziņoja par savu nodomu neatgriezties ar bērnu Vācijā, aizbildnība bija īstenojama kopīgi un faktiski abiem vecākiem saskaņā ar Vācijas tiesībām un tēvs bija piekritis tikai aizvešanai uz Lietuvu uz divām nedēļām.
29. Līdz ar to, tā kā nosacījumi, kas paredzēti Regulas 10. pantā kompetences pārejai, nebija izpildīti, 8. pantā noteiktā kompetence lemt par jebkādiem jautājumiem saistībā ar vecāku atbildību palikusi tās dalībvalsts tiesām, kurā bija bērna parastā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizturēšanas, proti, Vācijas tiesām. Pēc neapstrīdamas loģikas – ko nepieciešamības gadījumā apstiprina Regulas 12. panta 1. punkts – runa precīzāk ir par tiesu, kas izskata prasību par laulības šķiršanu, proti, Amtsgericht Oranienburg.
30. Bērnam būtu bijis jāatgriežas Vācijā 2006. gada 6. augustā. Tā kā māte bija paziņojusi par savu nodomu palikt ar bērnu Lietuvā, tēvs vispirms vērsās tiesā, kurai ir kompetence vecāku atbildības jomā (Amtsgericht Oranienburg), kas 2006. gada 14. augustā provizoriski viņam piešķīra ekskluzīvās aizbildnības tiesības. Pēc mātes iesniegtās apelācijas sūdzības izskatīšanas Branderburgisches Oberlandesgericht tā paša gada 11. oktobrī apstiprināja minēto piešķiršanu.
31. Šajā posmā var atzīmēt, ka saskaņā ar Regulas 21. panta 1. punktu šai provizoriskajai aizbildnības tiesību piešķiršanai ir jābūt atzīstamai Lietuvā “bez kādas īpašas procedūras” – tomēr saskaņā ar tā paša panta 3. punktu tēvam bija iespēja lūgt atzīšanu un mātei bija iespēja prasīt pieņemt lēmumu par neatzīšanu, “ievērojot [..] 2. iedaļā paredzētās procedūras”. Neviena no šīm darbībām nav tikusi veikta.
32. Vēlāk, 2006. gada 30. oktobrī, pamatojoties galvenokārt uz Konvencijas 12. pantu, tēvs lūdza kompetento Lietuvas tiesu (šajā gadījumā – Klaipėdos apygardos teismas) izdot rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu. Šeit ir jānorāda, ka, lai gan viņš to izdarīja tikai pēc tam, kad viņam bija piešķirtas un apstiprinātas ekskluzīvās aizbildnības tiesības, viņam nebija šķēršļu to izdarīt, tiklīdz ticis skaidrs, ka bērnu neatdod atpakaļ.
33. Saņemot pieteikumu, Lietuvas tiesai principā bija jāizdod rīkojums par bērna atpakaļatdošanu, jo Konvencijas 12. pantā paredzētais termiņš vēl nebija beidzies. Tāpat tai bija jāpieņem savs nolēmums sešu nedēļu laikā pēc pieteikuma saņemšanas (Regulas 11. panta 3. punkts). Vienīgie pamatojumi, kuru dēļ tā varēja atteikt atpakaļatdošanu, ir uzskaitīti Konvencijas 13. pantā, ņemot vērā papildinājumu ar Regulas 11. panta 4. un 5. punktu un Konvencijas 20. pantu.
34. Šajā lietā Lietuvas tiesa pieņēma savu nolēmumu atteikt atpakaļatdošanu 2006. gada 22. decembrī – vairāk nekā septiņas nedēļas pēc pieteikuma saņemšanas (12).
35. Šajā posmā minētajai tiesai saskaņā ar Regulas 11. panta 6. punktu būtu bijis nekavējoties jānosūta tās nolēmuma un saistīto dokumentu kopijas kompetentajai Vācijas tiesai vai centrālajai iestādei tādējādi, lai Vācijas tiesa to saņemtu viena mēneša laikā. Atbilstoši tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem faktiski Vācijas centrālajai iestādei šo nolēmumu paziņoja vispirms tēva advokāts un vēlāk Lietuvas centrālā iestāde pārsūtīja tulkojumu.
36. Turpinājumā Amtsgericht Oranienburg, pamatojoties uz tēva pieteikumu, varētu izdot rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu saskaņā ar Regulas 11. panta 8. punktu. Šai tiesai tātad būtu gala vārds. Ja pēc jautājuma par aizbildnību izskatīšanas saskaņā ar 11. panta 7. punktu tā būtu izdevusi rīkojumu par atpakaļatdošanu un izsniegusi apliecību par savu lēmumu atbilstoši Regulas 42. pantam, šis lēmums kļūtu izpildāms Lietuvā ar 42.–45. pantā paredzētajiem nosacījumiem.
37. Tomēr tā vietā, lai izmantotu šo iespēju, tēvs iesniedza apelācijas sūdzību par nolēmumu par neatdošanu atpakaļ Lietuvos apeliacinis teismas, kas 2007. gada 15. martā atcēla nolēmumu un izdeva rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu viena mēneša laikā (13).
38. Šķiet, ka šim pēdējam rīkojumam bija jābūt izpildītam noteiktajā termiņā, jo no Lietuvos Aukščiausiasis teismas 2008. gada 7. janvāra sprieduma izriet, ka Lietuvas likuma, ar ko īsteno Regulu, 2. panta 6. punktā ir tieši aizliegta kasācija. Turklāt minētā rīkojuma tūlītējā izpilde atbilstu Konvencijas un Regulas pamatmērķiem.
39. Tomēr, sekojot mātes iesniegtajam pieteikumam par procesa atjaunošanu un ar to saistītajiem procesa pagriezieniem, tas nav noticis, un tas tā paliek arī šobrīd. Savukārt Lietuvos apeliacinis teismas nolēmuma izpilde tika vairākkārt apturēta, tostarp ar Lietuvos Aukščiausiasis teismas, kaut gan šī pati tiesa (14) bija nospriedusi savā spriedumā, ar ko atļauta procesa atjaunošana, ka šāda apturēšana nav iespējama.
40. Pat ja dalībvalsts tiesas nolēmuma izpilde šīs pašas valsts teritorijā ir iekšējo tiesību jautājums, šajā posmā var tikai secināt, ka situācija, kas radusies šo secīgo procesa apturēšanas gadījumu dēļ – apstāklis, ka gandrīz divus gadus pēc neatdošanas atpakaļ un vairāk nekā 15 mēnešus pēc nolēmuma, ar kuru piespriests viņu atdot atpakaļ, pieņemšanas bērns joprojām nav atdots atpakaļ uz Vāciju –, ir pilnīgi nesaderīga ar Konvencijas un Regulas pamatmērķiem.
41. Tagad es vēršos pie Amtsgericht Oranienburg 2007. gada 20. jūnija sprieduma, ar kuru pasludināta laulības šķiršana, aizbildnības tiesības galīgi piešķirtas vienīgi tēvam un piespriests (vēlreiz) atdot bērnu atpakaļ (šo spriedumu 2008. gada 17. februārī apstiprināja Branderburgisches Oberlandesgericht). Par šo spriedumu tika izsniegta apliecība atbilstoši Regulas 42. pantam, kas parasti nozīmē, ka atpakaļatdošanu “atzīst un realizē” Lietuvā “bez nepieciešamības pēc izpildes [izpildāmības] pasludināšanas un bez iespējas pretoties sprieduma atzīšanai [iebilst pret sprieduma atzīšanu]”.
42. Es konstatēju, ka apliecībai, kas pievienota minētajam spriedumam, tika izmantota atbilstošā veidlapa un tajā tika ietverta visa nepieciešamā informācija un apstiprinājumi un ka pašā lēmumā atbilstoši Regulas 42. panta 2. punktam ir norādīts, ka a) bērna uzklausīšana netika uzskatīta par lietderīgu, ņemot vērā viņas vecumu, b) pusēm tika sniegta iespēja tikt uzklausītām (māte nav ieradusies personīgi, bet bija pārstāvēta (15)) un c) ka pamatojums neatdošanai atpakaļ, kas norādīts Klaipėdos apygardos teismas rīkojumā par neatdošanu atpakaļ (2006. gada 22. decembra rīkojums, kas tagad ir atcelts, tomēr ievērojot procesa atjaunošanas iespēju), tika izskatīts un noraidīts. Tātad, pat ja Regulas 11. panta 6. punktā paredzētā pārsūtīšanas procedūra nebija formāli ievērota visās detaļās, šīs procedūras mērķis bija pilnībā sasniegts, un no Amtsgericht Oranienburg 2007. gada 20. jūnija sprieduma un no Branderburgisches Oberlandesgericht 2008. gada 20. februāra sprieduma, ar ko noraida mātes apelācijas sūdzību, skaidri izriet, ka šīs divas tiesas pieņēma lēmumus pilnībā apzinoties šos lietas apstākļus.
43. Šā sprieduma un tam pievienotās apliecības statuss no regulas noteikumu viedokļa ir izraisījis iesniedzējtiesai neskaidrības, kas atspoguļotas piektajā jautājumā. Manuprāt, šis jautājums būtu jāizskata pirmais, jo tas man šķiet centrālākais un tā atrisināšana varētu norādīt uz atbildēm uz vairākiem citiem jautājumiem.
Piektais jautājums
44. Ar šo jautājumu Lietuvos Aukščiausiasis teismas būtībā vēlas uzzināt, vai tādos procesa apstākļos kā pamata lietā saskaņā ar Regulas noteikumiem Vācijas tiesa ir tiesīga izdot rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu un izsniegt Regulas 42. pantā paredzēto apliecību.
45. Vispirms, manuprāt, ir jānošķir divi aspekti: rīkojums par atpakaļatdošanu un rīkojuma apliecināšana.
Rīkojums par atpakaļatdošanu
46. Saistībā ar parastās dzīvesvietas dalībvalsts tiesas kompetenci izdot rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu ir jānošķir divi iespējamie kompetences pamatojumi: Regulas 8. pants (to aplūkojot kopā ar 10. pantu un, nepieciešamības gadījumā, ar 12. panta 1. punktu) un Regulas 11. pants, it īpaši tā 8. punkts (to aplūkojot kopā ar Konvencijas noteikumiem).
47. Tiesas sēdē izrādījās, ka dalībvalstu un Komisijas vidū pastāv ļoti atšķirīgi, pat diametrāli pretēji uzskati par šo normu nozīmi. Pirmkārt, pastāv interpretācija, ka sākotnēji tikai tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas bērns, ir kompetence atbilstoši Konvencijai un Regulas 11. pantam izdot rīkojumu par viņa atpakaļatdošanu un ka parastās dzīvesvietas dalībvalsts tiesas var īstenot šo kompetenci tikai gadījumā un tikai no brīža, kad pastāv dalībvalsts, kurā atrodas bērns, kādas tiesas galīgs un izpildāms spriedums par neatdošanu atpakaļ. Otrkārt, pastāv viedoklis, ka arī parastās dzīvesvietas dalībvalsts tiesām jebkurā brīdī ir kompetence izdot rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu vai nu saskaņā ar Regulas 8. pantu (to aplūkojot kopā ar 10. pantu), vai arī atbilstoši Konvencijai un Regulas 11. pantam (16).
48. Ņemot vērā šīs atšķirības interpretācijā, manuprāt, ir svarīgi, lai Tiesa ļoti skaidri izteiktos par šo Regulas aspektu.
49. Es no paša sākuma nepieņemu viedokli, ka tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas bērns, esot ekskluzīvā kompetence līdz brīdim, kamēr tās nepieņem lēmumu par neatdošanu atpakaļ.
50. Patiešām Konvencijas 12. pantā ir paredzēts, ka tieši šīm tiesām tiek iesniegts lūgums izdot rīkojumu par atpakaļatdošanu, un tas šķiet loģiski – vērsties vispirms šajās tiesās, jo to lēmumu izpildei nekādā ziņā nav vajadzīga exequatur procedūra. Ir tiesa arī, ka Regulas 11. panta formulējums var likt domāt, ka ar to paredzēts vispirms lēmums dalībvalstī, kurā atrodas bērns.
51. Tomēr ir jāatgādina, ka Konvencijā nav ietverti noteikumi par kompetenci, un jāpiebilst, ka neviens Regulas noteikums tieši neparedz, ka kompetence izdot rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu ir tikai tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas bērns. Tātad šī kompetence nav apstrīdama, bet nekur nav prasīts, lai tā būtu ekskluzīva.
52. Turklāt vispārējā kompetence vecāku atbildības jomā nevar neietvert kompetenci izdot rīkojumu par nolaupītā bērna atpakaļatdošanu.
53. Saskaņā ar Regulas 2. panta 7. punktu ar vecāku atbildību cita starpā saprot uzraudzības [aizbildnības] tiesības un saskaņā ar šā paša panta 9. punktu uzraudzības [aizbildnības] tiesības it īpaši ietver tiesības noteikt bērna dzīvesvietu. II nodaļas 2. iedaļas virsraksts ir “Vecāku atbildība”, un tajā citā starpā ir iekļauts 11. pants ar virsrakstu “Bērna atpakaļatdošana”. Turklāt no fakta, ka 10. panta b) punkta iv) daļā runa ir par “spriedumu par uzraudzību [aizbildnību], kas neparedz bērna atpakaļatdošanu, [ko] izdevušas tās dalībvalsts tiesas, kurā bija bērna pastāvīgā [parastā] dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas” (17), ir jāsecina, ka šīs pašas tiesas var arī taisīt spriedumu par aizbildnību, kas paredz atpakaļatdošanu. Visbeidzot, ja tiesai saskaņā ar Regulas 8. pantu vai 12. pantu ir kompetence jebkurā jautājumā, kas attiecas uz vecāku atbildību un tātad uz aizbildnību (kas attiecīgos gadījumos ir saistīts ar laulības šķiršanu), nevar iedomāties, kas šī kompetence neietvertu pilnvaras nodrošināt faktisku bērna atrašanos pie personas, kurai piešķirtas aizbildnības tiesības. Savukārt šīm pilnvarām ir jāietver tiesības noteikt jebkādu pagaidu pasākumu, kas izrādās vajadzīgs procesa gaitā. Aizliegums tiesai, kurai ir kompetence vecāku atbildības jautājumos, izdot rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu liegtu jebkādu faktisku kompetenci lemt par provizorisku vai galīgo aizbildnību.
54. Līdz ar to es secinu, ka no paša sākuma bērna nolaupīšanas gadījumā var lūgt pieņemt nolēmumu par bērna atpakaļatdošanu vai nu dalībvalsts, kurā viņš atrodas, kompetento tiesu, vai arī viņa parastās dzīvesvietas dalībvalsts kompetento tiesu, vai pat kompetento tiesu, kurai jālemj par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, ja tā atrodas trešā dalībvalstī (18).
55. Tomēr izdotā rīkojuma sekas var atšķirties atkarībā no izvēlētās tiesas.
56. Ja rīkojums paredz bērna atpakaļatdošanu, tas, jādomā, ir izpildāms dalībvalstī, kurā atrodas bērns, ja rīkojumu izdevusi šīs valsts tiesa. Ja rīkojumu izdevusi citas dalībvalsts tiesa, tas tiks atzīts dalībvalstī, kurā atrodas bērns, saskaņā ar Regulas 21. panta 1. punktu bez jebkādas procedūras (tomēr ievērojot iespēju pieprasīt lēmumu par neatzīšanu saskaņā ar 21. panta 3. punktu atbilstoši vienam no iemesliem, kas ierobežojoši izklāstīti 23. pantā), bet tā izpildei ir nepieciešama izpildāmības pasludināšana, ko lūdz atbilstoši Regulas III nodaļas 2. iedaļā (proti, 28.–36. pantā) paredzētajām procedūrām. Tas tā ir tāpēc, ka vienīgie nolēmumi, kas ir izpildāmi citā dalībvalstī bez šādas pasludināšanas, ir nolēmumi, kas pieņemti saskaņā ar Regulas 11. panta 8. punktu (t.i., pēc pirmā lēmuma par neatdošanu atpakaļ, kas pieņemts atbilstoši Konvencijas 13. pantam) un apliecināti saskaņā ar Regulas 42. panta 2. punktu.
57. Ja rīkojums neparedz bērna atpakaļatdošanu un ja to ir pieņēmusi citas dalībvalsts, nevis tās, kurā atrodas bērns, tiesa, acīmredzami neviens nemēģinās panākt tā atzīšanu vai izpildi kādā valstī, bet, protams, tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret lēmumu atbilstoši valsts tiesībām paliek pieejami.
58. Ja, savukārt, rīkojumu par bērna neatdošanu atpakaļ pieņem dalībvalsts, kurā atrodas bērns, kompetentā tiesa, tiek palaists Regulas 11. panta 6.–8. punktā paredzētais “mehānisms” – nolēmuma paziņošana parastās dzīvesvietas dalībvalsts kompetentajai tiesai, šīs tiesas veiktā lietas dalībnieku aicināšana un jautājuma par aizbildnību izskatīšana un, visbeidzot, šīs tiesas iespēja pieņemt nolēmumu par bērna atpakaļatdošanu – lēmumu, kas jebkurā citā dalībvalstī būs automātiski izpildāms un pret kuru nevarēs iebilst, ja tas ir apliecināts saskaņā ar 42. panta 2. punktu.
59. Tātad bērna parastās dzīvesvietas dalībvalsts kompetentā tiesa, ievērojot kompetenci, kas tai jau ir saskaņā ar Regulas 8., 10. un, iespējams, 12. pantu, var izdot rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu atbilstoši 11. panta 8. punktam, ja ticis pieņemts lēmums par neatdošanu atpakaļ saskaņā ar Konvencijas 13. pantu. Šajā gadījumā tās nolēmumam nav vajadzīga izpildāmības pasludināšana saskaņā ar III nodaļas 2. iedaļā precizēto procedūru.
60. Tomēr iesniedzējtiesas uzdotais jautājums nozīmē, ka iepriekš pastāv nevis spriedums par neatdošanu atpakaļ saskaņā ar Konvencijas 13. pantu, bet rīkojums par atpakaļatdošanu, ko atbilstoši Konvencijas 12. pantam pieņēmusi tās dalībvalsts kompetentā tiesa, kurā atrodas bērns. Vai arī šādā gadījumā parastās dzīvesvietas dalībvalsts kompetentā tiesa var izdot rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu?
61. Ir skaidrs, ka šāds jautājums var rasties tikai izņēmuma apstākļos, tādos kā aplūkojamajā lietā. Ir acīmredzams, ka jebkurā parasti iedomājamajā gadījumā bērns tiks atdots uz viņa parastās dzīvesvietas dalībvalsti pēc pirmā rīkojuma par atpakaļatdošanu, it īpaši tāpēc, ka ļoti ierobežots termiņš lēmuma pieņemšanai nav labvēlīgs apelācijas sūdzības iesniegšanai (19). Līdz ar to ir pilnīgi saprotams – kā uz to norādījusi Nīderlandes valdība tiesas sēdē –, ka likumdevējs nav tieši paredzējis Regulā mazticamu situāciju, ar kuru mēs esam sastapušies.
62. Es tomēr centīšos atrast šīs situācijas risinājumu Regulas noteikumos, tos interpretējot atbilstoši pamatmērķiem.
63. Pirmkārt, var paskatīties Regulas 19. pantu, kas attiecas uz lis pendens. Saskaņā ar tā 2. un 3. punktu, ja prasības, kas attiecas uz vecāku atbildību par vienu un to pašu priekšmetu un kas balstītas uz to pašu pamatu, ir iesniegtas dažādu dalībvalstu tiesās, tiesai, kurā prasība iesniegta kā otrajā, pēc savas iniciatīvas ir jāaptur tiesvedība, līdz tiek noteikta tās tiesas jurisdikcija, kurā pirmajā iesniegta prasība. Ja tiek noteikta tās tiesas jurisdikcija, kurā pirmajā iesniegta prasība, tiesai, kurā prasība iesniegta kā otrajā, jāatsakās no jurisdikcijas par labu pirmajai. No tā es secinu, ka parasti, kamēr process, kas ierosināts, lai iegūtu rīkojumu par atpakaļatdošanu, noris dalībvalstī, kurā atrodas bērns, parastās dzīvesvietas dalībvalsts tiesai nav jāizskata tas pats jautājums. Tiktāl, ciktāl tiek piemērots 11. panta 3. punktā paredzētais sešu nedēļu termiņš, šāds rezultāts nekādā veidā nekavē atpakaļatdošanas procesu, savukārt divu procesu ar vienu un to pašu priekšmetu vienlaikus norise var radīt sarežģījumus.
64. Tomēr, tiklīdz dalībvalsts, kurā pašlaik atrodas bērns, tiesa ir pieņēmusi savu nolēmumu, vairs nepastāv lis pendens un tātad vairs nav šķēršļu parastās dzīvesvietas dalībvalsts tiesas kompetences īstenošanai. Šāda kompetence ir tieši apstiprināta ar Regulas 11. panta 8. punktu pirmā nolēmuma par neatdošanu atpakaļ gadījumā, un nav nekāda iemesla izslēgt šo kompetenci (kas izriet no 8. un 10. panta) gadījumā, ja ar pirmo nolēmumu ir nospriests atdot bērnu atpakaļ. Šajā gadījumā vienīgā atšķirība ir tā, ka netiek piemēroti 11. panta 8. punkta īpašie noteikumi un praktiski otrais rīkojums par atpakaļatdošanu parasti ir lieks.
65. Es piebilstu, ka – bez nepieciešamības obligāti pieņemt Komisijas ideju, saskaņā ar kuru gadījumā, ja dalībvalsts, kurā atrodas bērns, tiesa nav pieņēmusi lēmumu noteiktajā termiņā, de facto pastāv lēmums par neatdošanu atpakaļ, kas var pavērt ceļu 11. panta 8. punkta piemērošanai –, manuprāt, 19. pantā ietvertā norma par lis pendens ir jāaplūko, ievērojot 11. panta 3. punktā noteikto sešu nedēļu termiņu, un jebkāds šā termiņa nokavējums arī var novērst šķērsli parastās dzīvesvietas dalībvalsts tiesas kompetences īstenošanai atbilstoši 8. un 10. pantam.
66. Līdz ar to, apkopojot manu vērtējumu attiecībā uz šo piektā jautājuma daļu, – tas, ka nolēmumu par bērna atpakaļatdošanu parastās dzīvesvietas dalībvalsts tiesa pieņem pēc tam, kad nolēmumu par atpakaļatdošanu pieņēma dalībvalsts, kurā atrodas bērns, tiesa, nemaz nav nesaderīgs ar Regulas mērķiem un tajā noteiktajām procedūrām.
Sprieduma apliecināšana
67. Iesniedzējtiesa arī jautā, vai – tiklīdz ir pieņemts šis nolēmums – Regulas 42. pantā paredzētās apliecības izsniegšana atbilst tiem pašiem mērķiem un procedūrām.
68. Atbilde uz šo jautājuma daļu ir vienkāršāka, vismaz abstrakti. Attiecīgā apliecība var tikt izsniegta tikai tad, ja spriedums ticis taisīts Regulas 11. panta 8. punktā paredzētajos apstākļos (42. pantā ir norāde uz 40. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kurā savukārt ir norāde uz 11. panta 8. punktu). Lēmuma par atpakaļatdošanu pieņemšana šādos apstākļos nozīmē, ka iepriekš ir jābūt pieņemtam nolēmumam par neatdošanu atpakaļ saskaņā ar Konvencijas 13. pantu. Ir tiesa, ka formulējums “neatkarīgi no sprieduma par neatdošanu atpakaļ, kas pieņemts, ievērojot 1980. gada Hāgas Konvencijas 13. pantu” (mans izcēlums), to aplūkojot izolēti, varētu tikt interpretēts nozīmē “neatkarīgi no tā, vai šāds lēmums ir pieņemts vai nē” (20). Tomēr 11. panta 6.–8. punkta sistēmiskā analīze nepieļauj šādu interpretāciju. Turklāt 42. pantā paredzētā apliecība var tikt izsniegta tostarp tikai tad, ja tiesa, pasludinot savu spriedumu, ir ņēmusi vērā iemeslus un pierādījumus, kādi ir pamats rīkojumam, kas izdots atbilstoši Konvencijas 13. pantam (42. panta 2. punkta c) apakšpunkts).
69. No tā es secinu, ka principā tas, ka bērna parastās dzīvesvietas dalībvalsts tiesa izsniedz Regulas 42. pantā paredzēto apliecību attiecībā uz nolēmumu par atpakaļatdošanu, ko tā pieņēma pēc tam, kad dalībvalsts, kurā atrodas bērns, tiesa arī bija pieņēmusi nolēmumu par atpakaļatdošanu, neatbilst Regulā noteiktajām procedūrām.
Kompetence izsniegt 42. pantā paredzēto apliecību aplūkojamajā lietā
70. Tomēr piektā prejudiciālā jautājuma formulējumā trūkst norādes uz vienu aplūkojamās lietas elementu, ko nevar neņemt vērā, ja būtu jādod lietderīga atbilde iesniedzējtiesai.
71. Ir tiesa, ka pirms Amtsgericht Oranienburg 2007. gada 20. jūnija nolēmuma, kas apstrīdēts attiecīgajā procesā, tika pieņemts Lietuvos apeliacinis teismas 2007. gada 15. marta nolēmums, ar kuru arī piespriests atdot bērnu atpakaļ, tomēr pirms tās tika pieņemts arī Klaipėdos apygardos teismas 2006. gada 22. decembra nolēmums, kas bija tieši “spriedums par neatdošanu atpakaļ, kas pieņemts, ievērojot Konvencijas 13. pantu”, Regulas 11. panta 8. punkta izpratnē.
72. Vai šis apstāklis var ietekmēt apliecības, ko Amtsgericht Oranienburg izsniegusi attiecībā uz savu nolēmumu, atbilstību Regulai? Citiem vārdiem sakot, vai Amtsgericht Oranienburg bija tiesības uzskatīt, ka 11. panta 6.–8. punkta piemērošanas nosacījumi bija izpildīti?
73. Tiesas sēdē atklājās, ka vairākums dalībvalstu, kuras iesniegušas apsvērumus, uzskatīja, ka atbildei ir jābūt noraidošai – tikai galīgais un izpildāmais spriedums par neatdošanu atpakaļ, kas uzskatāms par res judicata, varot pavērt ceļu šo noteikumu piemērošanai. Konkrētajā lietā par Klaipėdos apygardos teismas 2006. gada 22. decembra nolēmumu ne tikai tika iesniegta apelācijas sūdzība, bet tas arī tika atcelts pirms Amtsgericht Oranienburg 2007. gada 20. jūnija lēmuma pieņemšanas. Turklāt, kā mums tiek apgalvots, 2006. gada 22. decembra nolēmums nevienā brīdī nebija izpildāms.
74. Es nepiekrītu šim vērtējumam.
75. 11. pantā ir izmantoti vārdi “tiesa izdod savu spriedumu” (3. punkta otrais teikums), “ja tiesa izdod rīkojumu par neatdošanu atpakaļ” (6. punkts) un “neatkarīgi no sprieduma par neatdošanu atpakaļ, kas pieņemts, ievērojot [1980. gada Hāgas] Konvencijas 13. pantu” (8. punkts) (21). Citos noteikumos, kad Regulā ir paredzēts precizēt sprieduma izpildāmību, tas tiek darīts tieši (skat. cita starpā 28., 36. un 44. pantu). Tomēr nekas 11. panta tekstā neliecina par to, ka spriedumam par neatdošanu atpakaļ ir jābūt izpildāmam vai pat ir jābūt joprojām spēkā brīdī, kad parastās dzīvesvietas dalībvalsts tiesa pieņem lēmumu 11. panta 8. punkta kontekstā (22).
76. Gluži otrādi, šķiet, ka šajā tekstā nav izteikta nekāda ieinteresētība par šā sprieduma turpmāko iznākumu. Tajā nav paredzēta – tieši vai netieši – apelācijas procedūra dalībvalstī, kurā atrodas bērns. Ar 6. punktu tiesai, kas taisījusi spriedumu, ir uzlikts pienākums nekavējoties nosūtīt spriedumu un visus citus saistītos dokumentus bērna parastās dzīvesvietas dalībvalsts iestādēm tādējādi, lai šīs dalībvalsts kompetentā tiesa saņemtu šos dokumentus imperatīvajā termiņā – viena mēneša laikā pēc dienas, kad izdots rīkojums par neatdošanu atpakaļ. Saskaņā ar 7. punktu ar šo paziņošanu tiek uzsākts jauns trīs mēnešu termiņš, kurā pusēm būtu jāiesniedz savi apsvērumi, lai parastās dzīvesvietas dalībvalsts tiesa varētu izskatīt jautājumu par aizbildnību, kas tai ļautu izdot rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu 8. punktā paredzētajā veidā ar visu izpildāmības efektu, kas izriet no 42. panta, ja ir izsniegta apliecība.
77. Viss šo pienākumu un formalitāšu klāsts veido vienu veselumu un tiek palaists automātiski, tiklīdz ir pieņemts nolēmums par neatdošanu atpakaļ. Vienīgais paredzētais apstāklis, kas varētu pārtraukt šo procesu, rodas tad, ja parastās dzīvesvietas dalībvalsts tiesa nesaņem pušu apsvērumus (7. punkta otrā daļa), kas būtībā nozīmētu tā no vecākiem, kas pamests, atteikšanos no prasības.
78. Ja dalībvalsts, kurā atrodas bērns, tiesas pieņemto nolēmumu par neatdošanu atpakaļ vēlāk atceļ augstāka tiesa, tas neko nemaina pamatelementos, proti, to, ka a) šāds nolēmums ir ticis pieņemts; b) bērns joprojām nav atdots; c) laiks paiet un d) joprojām tikai parastās dzīvesvietas dalībvalsts tiesai ir kompetence lemt par bērna aizbildnību, kas obligāti nozīmē pilnvaras nodrošināt viņa faktisku atrašanos pie personas, kurai ir uzticēta aizbildnība, tostarp nosakot pagaidu pasākumus.
79. Regulas mērķiem un sistēmai saistībā ar bērna nolaupīšanas gadījumiem pilnībā atbilst tāda 11. panta 6.–8. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru minētie noteikumi ir piemērojami, neraugoties uz jebkādu apstrīdēšanu, kas var tikt ierosināta pret sākotnējo nolēmumu par neatdošanu atpakaļ dalībvalstī, kurā šis nolēmums tika pieņemts. To mērķis ir pārnest gala atbildību par lēmumu par bērna atpakaļatdošanu uz tiesu, kuras kompetencē ir lemt – vai nu provizoriski, vai arī galīgi – par aizbildnību (kas obligāti nozīmē pilnvaras nodrošināt bērna faktisku atrašanos pie personas, kurai ir uzticēta aizbildnība), cik drīz vien iespējams, lai galīgais lēmums par atpakaļatdošanu tiktu pieņemts pēc iespējas ātrāk.
80. Šī interpretācija tāpat neaizskar pušu procesuālās tiesības vai intereses. Tam no vecākiem, kas nolaupījis bērnu, nav nekādas intereses apstrīdēt nolēmumu par neatdošanu atpakaļ dalībvalstī, kurā atrodas bērns, un tam no vecākiem, kas pamests, parasti ir izdevīgāk iesniegt savus argumentus bērna parastās dzīvesvietas dalībvalsts tiesai.
81. Savukārt pretējā interpretācija noteikti izraisītu papildu nokavējumus bērna atpakaļatdošanas procesā, kura ātrums ir viena no primārajām prasībām gan Konvencijā, gan Regulā. Ārkārtējos gadījumos, tādos kā šajā lietā, tā varētu pieļaut acīmredzot bezgala novilcināšanos, kas neatgriezeniski kavētu šo divu tiesību instrumentu pareizu piemērošanu.
82. Manuprāt, teksts neliek mums izprast Regulu šajā nozīmē, un šāda interpretācija būtu pretrunā vienam no tās pamatmērķiem.
83. Tādējādi konkrētajā lietā tas, ka Klaipėdos apygardos teismas 2006. gada 22. decembra nolēmums vēlāk tika atcelts ar Lietuvos apeliacinis teismas 2007. gada 15. marta lēmumu, nemaz neliedza Amtsgericht Oranienburg 2007. gada 20. jūnijā pieņemt lēmumu par bērna atpakaļatdošanu, kā paredzēts Regulas 11. panta 8. punktā.
84. No tā izriet, ka minētās tiesas kompetencē bija izsniegt 42. pantā paredzēto apliecību, kas nozīmē, ka tās pienācīgi apliecinātais nolēmums bija izpildāms Lietuvā “bez nepieciešamības pēc izpildes pasludināšanas un bez iespējas pretoties [iebilst pret] sprieduma atzīšanai[u]”.
85. Lai atbildētu uz bažām, ko izteikusi māte un atkārtojusi iesniedzējtiesa, attiecībā uz saistību starp Lietuvos apeliacinis teismas 2007. gada 15. marta nolēmumu un Amtsgericht Oranienburg 2007. gada 20. jūnija nolēmumu, kas abi paredz bērna atpakaļatdošanu, es vispirms teiktu, ka diviem lēmumiem ar vienu un to pašu saturu parasti nav jātraucē vienam otram. Ja tomēr šī situācija rada problēmu attiecībā uz dalībvalsts, kurā atrodas bērns, procesuālajām tiesībām, vajadzētu pieņemt atbilstošus noteikumus vai tos interpretēt un piemērot saskaņā ar Regulas mērķi. Ja šajos divos lēmumos ir paredzēta atšķirīga atpakaļatdošanas kārtība, priekšroka ir dodama parastās dzīvesvietas dalībvalsts tiesas lēmumam, jo tieši šīs tiesas kompetencē ir lemt par visiem jautājumiem saistībā ar vecāku atbildību. Turklāt nedz Konvencijā, nedz Regulā nav paredzēts, ka dalībvalsts, kurā atrodas bērns, tiesa papildina savu lēmumu ar nosacījumiem. Tās loma ir tikai nodrošināt (ja Konvencijas 13. un 20. pantā paredzētie atteikuma pamatojumi ir noraidīti) bērna atpakaļatdošanu uz viņa parastās dzīvesvietas dalībvalsti, kuras kompetentās iestādes un tiesas veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu bērna labklājību un viņa interešu ievērošanu.
Dalībvalsts, kurā atrodas bērns, tiesas iespēja pārbaudīt saskaņā ar 42. pantu izsniegtās apliecības spēkā esamību
86. Atliek pēdējais šā jautājuma aspekts, kas tika apspriests rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē, bet kam – gadījumā, ja Tiesa piekritīs manam vērtējumam – nebūs nekādu seku konkrētajā lietā: ja parastās dzīvesvietas dalībvalsts tiesa izdod rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu un apliecina savu nolēmumu saskaņā ar Regulas 42. panta 2. punktu, lai gan tai nav kompetences to darīt, jo nav izpildīts nosacījums par tāda nolēmuma par neatdošanu atpakaļ esamību, ko iepriekš pieņēmusi dalībvalsts, kurā atrodas bērns, tiesa, – vai šī pēdējā tiesa var pārbaudīt šo kompetenci un attiecīgā gadījumā neatzīt apliecības spēkā esamību?
87. Manuprāt, atbildei ir jābūt noraidošai.
88. Vispirms ir skaidrs, ka Regulā nav paredzēta šāda veida pārbaude. Gluži otrādi, apstāklis, ka gadījumā, ja tiek izsniegta apliecība atbilstoši 42. panta 2. punktam, spriedumu “atzīst un realizē citā dalībvalstī bez nepieciešamības pēc izpildes pasludināšanas un bez iespējas iebilst pret sprieduma atzīšanu”, skaidri izslēdz šādu pārbaudi.
89. Šāda izslēgšana atbilst mērķim nodrošināt, ka nolēmums, kas pieņemts 11. panta 8. punkta apstākļos, ir galīgs (es atgādināšu, ka tad, kad pieņem šo nolēmumu, parastais 11. panta 3. punktā paredzētais sešu nedēļu termiņš noteikti ir sen jau beidzies), kā arī dalībvalstu tiesu savstarpējas uzticēšanās un atzīšanas principam.
90. Šis rezultāts neaizskar arī tā no vecākiem, kas nolaupījis bērnu, tiesības.
91. Pirmkārt, ar 42. pantu ir ieviesta virkne procesuālo garantiju, pirms kuru piemērošanas izcelsmes dalībvalsts tiesa nevar izsniegt šādu apliecību.
92. Otrkārt, lai gan 43. pants izslēdz jebkādu pārsūdzību par apliecības kā tādas izsniegšanu, tas no vecākiem, kas nolaupījis bērnu, joprojām var celt prasību (atbilstoši izcelsmes dalībvalsts procesuāliem noteikumiem) par pašu apliecināto nolēmumu. Ja apelācijas tiesa apmierina viņa prasību – pamatojoties, piemēram, uz to, ka nav bijuši ņemti vērā 11. panta 6. un 7. punktā paredzētie elementi –, tā atceļ nolēmumu un līdz ar to arī apliecības iedarbību.
93. Turklāt pašā Regulā ir noteikts, ka “apliecība ir spēkā tikai sprieduma izpildes [izpildāmības] robežās” (44. pants). Vēl jo vairāk, 47. pantā ir precizēts, ka “spriedumu, kas ir apstiprināts [apliecināts] saskaņā ar [..] 42. panta 1. punktu, nevar izpildīt, ja tas ir pretrunā ar sekojošu izpildāmu spriedumu”. Lēmums par apelācijas sūdzību, ar ko atceļ pirmo nolēmumu, atbilst šim nosacījumam un līdz ar to liedz izpildīt apliecināto nolēmumu.
94. Tātad pusei, kas vēlas apstrīdēt apliecību, nav liegti tiesiskās aizsardzības līdzekļi; piemērots līdzeklis ir pieprasīt nolēmuma, attiecībā uz kuru izsniegta apliecība, atcelšanu.
95. Manuprāt, ar šo iespēju noteikti pietiek, lai aizsargātu to no vecākiem, kas nolaupījis bērnu, pret jebkādu nepareizu lēmumu, ko varētu pieņemt bērna parastās dzīvesvietas dalībvalsts tiesa.
96. Es piebilstu, ka, lai gan attiecīgajā gadījumā, kas mūs interesē, Regulā ir prasīts izpildes dalībvalsts tiesai izrādīt minēto savstarpējo uzticēšanos, no kura ir atkarīga telpas, kurā valda brīvība, drošība un tiesiskums, izveide, tomēr prasītā uzticēšanās nevar būt akla. Gluži pretēji, ieviestā sistēma tai prasa tikai atzīt un respektēt citas dalībvalsts tiesas, par kuras lēmumu var iesniegt apelācijas sūdzību persona, pret kuru ir lūgta izpilde, godīgumu, objektivitāti un neatkarību – tāpat kā attiecībā pret savas valsts tiesām. Galu galā ar šo nav prasīts daudz.
Sestais jautājums
97. Tā kā no mana vērtējuma attiecībā uz piekto jautājumu tika secināts, ka 2007. gada 20. jūnija nolēmums bija pieņemts, ievērojot Regulā paredzēto procedūru, sestajam prejudiciālajam jautājumam, kas balstīts uz šīs procedūras neievērošanas hipotēzi, vairs nav priekšmeta konkrētajā lietā.
98. Tomēr var atzīmēt, ka no Regulas 21. panta un 31. panta 2. punkta, tos aplūkojot kopā, skaidri izriet, ka vispārīgā kārtā lēmums vecāku atbildības jomā ir jāatzīst un jāizpilda citā dalībvalstī, ja vien nepastāv kāds 23. pantā paredzēts neatzīšanas pamats, un ka izcelsmes tiesas kompetences pārbaude ir tieši izslēgta ar 24. pantu.
99. Tāpat no mana vērtējuma šā viedokļa 86.–96. punktā izriet, ka arī Regulas 11. pantā paredzētās procedūras ievērošanas pārbaude ir izslēgta.
Ceturtais jautājums
100. Pirmie četri jautājumi attiecas uz mātes pieteikumu, ar kuru viņa lūdz pieņemt lēmumu par strīdīgā Amtsgericht Oranienburg 2007. gada 20. jūnija sprieduma neatzīšanu daļā, kas attiecas uz aizbildnību un bērna atpakaļatdošanu. Man šķiet lietderīgi sākt vērtējumu ar ceturto jautājumu.
101. Iesniedzējtiesa vaicā par to, ko nozīmē nosacījums “neskarot [..] 4. iedaļu” Regulas 21. panta 3. punktā.
102. Regulas 21. panta 3. punkta pirmajā daļā ir noteikts:
“Neskarot šīs nodaļas 4. iedaļu, jebkura ieinteresētā puse, ievērojot šīs nodaļas 2. iedaļā paredzētās procedūras, var pieprasīt lēmumu par to, lai spriedums tiktu vai netiktu atzīts.”
103. Tātad tajā ir paredzēts vispārējs noteikums (jo 21. pants attiecas uz visiem spriedumiem laulības lietās un lietās par vecāku atbildību), kas ļauj jebkurai ieinteresētai pusei lūgt atzīt vai neatzīt spriedumu, uz kuru attiecas Regula, ievērojot, ja nepieciešams, III nodaļas 4. iedaļas noteikumus.
104. Minētā iedaļa ir saistīta ar noteiktiem spriedumiem, kas attiecas uz saskarsmes tiesībām vai ar kuriem piespriež atdot bērnu atpakaļ. Pēdējo minēto spriedumu sakarā tā ir piemērojama bērna atpakaļatdošanai, kas noteikta spriedumā, kurš taisīts atbilstoši 11. panta 8. punktam (40. panta 1. punkta b) apakšpunkts). Aplūkojamajā lietā runa ir par šā pēdējā veida spriedumu.
105. Līdz ar to jebkura ieinteresētā puse var lūgt neatzīt spriedumu, ar kuru piespriež bērna atpakaļatdošanu un kas taisīts 11. panta 8. punkta apstākļos, ja vien tas nav pretrunā kādam III nodaļas 4. iedaļas noteikumam, kam kā lex specialis šajā gadījumā ir dodama priekšroka pār vispārējo noteikumu.
106. Minētās iedaļas 42. panta 1. punktā cita starpā ir paredzēts:
“Bērna atpakaļatdošanu, kas minēta 40. panta 1. punkta b) apakšpunktā un ko paredz ar izpildāmo spriedumu, kurš taisīts kādā dalībvalstī, atzīst un realizē citā dalībvalstī [..] bez iespējas pretoties sprieduma atzīšanai [iebilst pret sprieduma atzīšanu], ja spriedums ir apstiprināts izcelsmes dalībvalstī saskaņā ar 2. punktu.”
107. Tātad tādā gadījumā kā aplūkojamajā lietā, kad šāda apliecība ir izsniegta, Regulas 21. panta 3. punktā paredzētā nosacījuma “neskarot [..] 4. iedaļu” konkrētā nozīme ir tāda, ka nav iespējams ne iebilst pret apliecinātā sprieduma atzīšanu, ne – vēl jo mazāk – iesniegt patstāvīgo pieteikumu, lai panāktu neatzīšanas pasludināšanu.
Trešais jautājums
108. Mans secinājums par ceturto jautājumu, kas nozīmē, ka nevar iesniegt nekādu pieteikumu par neatzīšanu attiecībā uz rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu, kas pieņemts Regulas 11. panta 8. punkta apstākļos un apliecināts atbilstoši 42. panta 2. punktam, padara trešo jautājumu, kas balstīts uz šāda pieteikuma iespējamību, bezjēdzīgu.
109. Šādā gadījumā nekāda dalībvalsts, kurā atrodas bērns, tiesas kontrole attiecībā uz spriedumu vai apliecību nav atļauta – ne pēc savas ierosmes, ne pēc personas, pret kuru ir lūgta izpilde, pieteikuma.
Pirmais un otrais jautājums
110. Tas pats attiecas uz pirmo un otro jautājumu tiktāl, ciktāl tie attiecas uz lūgumu neatzīt sprieduma daļu, ar kuru piespriež bērna atpakaļatdošanu.
111. Tomēr atšķirībā no pārējiem jautājumiem šo pirmo divu jautājumu apjoms nav tieši ierobežots ar spriedumu, ar ko piespriež bērna atpakaļatdošanu. Tiktāl, ciktāl māte vēlas panākt lēmumu par neatzīšanu arī attiecībā uz sprieduma daļu, ar kuru bērna aizbildnības tiesības ir piešķirtas tēvam, šiem jautājumiem joprojām var būt nozīme. Atšķirībā no sprieduma, ar kuru piespriež atpakaļatdošanu, šis aspekts nav reglamentēts ar Regulas III nodaļas 4. iedaļu, kas izslēdz jebkādus iebildumus pret rīkojuma par atpakaļatdošanu, kas pienācīgi apliecināts atbilstoši 42. panta 2. punktam, atzīšanu.
112. Iesniedzējtiesa jautā, vai ieinteresētā puse Regulas 21. panta izpratnē var lūgt tiesas sprieduma neatzīšanu, ja pieteikums par atzīšanu nav bijis iesniegts, un, ja atbilde ir apstiprinoša, kādā veidā tiesai, izskatot šādu pieteikumu, ko iesniegusi persona, pret kuru minētais spriedums ir izpildāms, ir jāpiemēro 31. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru šajā tiesvedības posmā šī persona nevar iesniegt apsvērumus.
113. Regulas 21. pants ir iekļauts III nodaļas 1. iedaļā, kuras virsraksts ir “Atzīšana”. Tā 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstī pasludināts spriedums “pārējās dalībvalstīs atzīstams bez kādas īpašas procedūras”. Tomēr saskaņā ar tā 3. punktu (neskarot 4. iedaļu – kurai, kā esmu jau norādījusi, nav nozīmes saistībā ar spriedumiem, ar ko piešķir bērna aizbildnības tiesības) “jebkura ieinteresētā puse, ievērojot šīs nodaļas 2. iedaļā paredzētās procedūras, var pieprasīt lēmumu par to, lai spriedums tiktu vai netiktu atzīts.” Septiņi neatzīšanas pamati attiecībā uz spriedumiem vecāku atbildības lietās ir norādīti 23. pantā.
114. III nodaļas 2. iedaļas virsraksts ir “Pieteikums par izpildes [izpildāmības] pasludināšanu”. Tas 28. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “spriedums, kas nosaka vecāku atbildības īstenošanu attiecībā uz bērnu, kas taisīts kādā dalībvalstī un ir izpildāms šajā dalībvalstī, un ir ticis nosūtīts, ir jāizpilda citā dalībvalstī, ja pēc kādas ieinteresētās puses pieteikuma tas izsludināts par tur izpildāmu”. 31. panta 1. punktā ir noteikts, ka tiesa, kurā iesniegts pieteikums, sagatavo lēmumu nekavējoties un ka “šajā tiesvedības posmā personai, pret kuru lūgta izpilde [..] nav tiesību ne uz kādiem iesniegumiem [iesniegt apsvērumus] attiecībā uz pieteikumu”. 2. punktā ir precizēts, ka “pieteikumu var noraidīt tikai dēļ kāda no 22., 23. un 24. pantā noteiktajiem iemesliem” – kas visi ir neatzīšanas pamati. 33. pantā ir noteikts, ka jebkura puse var mēneša laikā (5. punkts) pārsūdzēt lēmumu par izpildes [izpildāmības] pasludināšanas pieteikumu (1. punkts) un ka pārsūdzību izskata saskaņā ar procedūras noteikumiem strīdu gadījumos [saskaņā ar procedūru, kas balstīta uz sacīkstes principu] (3. punkts).
115. Es saprotu Lietuvos Aukščiausiasis teismas sajukuma iemeslus. No 21. panta 3. punkta teksta šķiet, ka persona, pret kuru spriedums var tikt izpildīts (kas acīmredzams ir “attiecīgā persona”), var lūgt šā sprieduma neatzīšanu, bet 31. panta 1. punkts, šķiet, liedz šai personai (23) iespēju iesniegt savus apsvērumus šajā tiesvedības posmā.
116. Lai atrisinātu šo dilemmu, manuprāt, ir jāņem vērā atšķirība starp sprieduma “atzīšanu” un “izpildāmības pasludināšanu”. Noteiktās situācijās šie divi jēdzieni vienmēr iet kopā. Tas tā ir cita starpā saistībā ar nolēmumu, kas paredz bērna atpakaļatdošanu, kuram spēkā esamības atzīšanā bez izpildāmības piešķiršanas nav jēgas. Savukārt nav nekādas vajadzības piešķirt “izpildāmību” nolēmumam par laulības šķiršanu, lai ļautu vienam vai otram no bijušajiem laulātiem precēties atkārtoti, un pietiek ar vienkāršu nolēmuma spēkā esamības atzīšanu. Saistībā ar nolēmumu par vecāku atbildības īstenošanu tas ir atkarīgs no apstākļiem. Gadījumā, ja tas no vecākiem, kuram nav uzticēta šīs atbildības īstenošana, nepiekrīt, ir nepieciešama izpildāmības pasludināšana. Gadījumā, ja vecāki ir vienojušies savā starpā, pietiek ar vienkāršu atzīšanu.
117. Regulas III nodaļas 1. iedaļa attiecas uz atzīšanu. Tās 21. panta 1. punktā ir paredzēts šīs atzīšanas automātiskums attiecībā uz visiem nolēmumiem, ka ietilpst Regulas piemērošanas jomā. Ir skaidrs, ka Kopienu likumdevējs vēlējās, lai visiem šiem spriedumiem tiktu sistemātiski piemērota automātiska atzīšana, kas balstīta uz savstarpējas uzticēšanās principu (skat. Regulas preambulas divdesmit pirmo un divdesmit trešo apsvērumu). Tomēr tā paša panta 3. punktā ir pieļauts lūgums pieņemt lēmumu par atzīšanu vai neatzīšanu, “ievērojot [..] 2. iedaļā paredzētās procedūras”. Tā kā 2. iedaļa attiecas uz pieteikumiem par izpildāmības pasludināšanu, es no tā secinu, ka runa ir par situācijām, kad ir nepieciešama gan atzīšana, gan izpilde. Tas tā ir šajā lietā attiecībā uz bērna aizbildnības tiesību piešķiršanu tēvam, jo māte pret to iebilst.
118. Turklāt no Regulas 31. panta skaidri izriet, ka izpildāmības pasludināšanas procedūrai (kas aptver tātad pieteikumus par atzīšanu un neatzīšanu) ir jābūt ātrai un vienkāršotai. Tas šķiet pilnībā atbilstošs atzīšanas automātiskuma principam, kas balstīts uz savstarpējas uzticēšanās principu.
119. Tādējādi jebkuram pieteikumam par sprieduma, ar kuru piešķir bērna aizbildnības tiesības, atzīšanu vai neatzīšanu ir jāatbilst 2. iedaļā paredzētajām procedūrām. Problēma, kas, šķiet, rodas tādās situācijās kā pamata lietā, ir acīmredzama nevienlīdzība attiecībā uz pušu rīcībā esošajiem līdzekļiem, ievērojot 31. panta 1. punkta tekstu. Ja tas no vecākiem, kam piešķirtas bērna aizbildnības tiesības, vēlas panākt sprieduma atzīšanu un izpildi, viņam ir iespēja iesniegt apsvērumus, ko viņš uzskata par vajadzīgiem, lai gan otrajam no vecākiem šī iespēja ir liegta. Savukārt, ja otrais no vecākiem lūdz pieņemt lēmumu par neatzīšanu, situācija netiek apgriezta, vismaz atbilstoši gramatiskai normas interpretācijai.
120. Tiesai iesniegtajos apsvērumos tika izteikts priekšlikums interpretēt 31. panta 1. punktu, kas, šķiet, ir paredzēts īpaši pieteikumiem par atzīšanas pasludināšanu vai izpildāmību, tādējādi, ka tas ir piemērojams mutatis mutandis pieteikumiem par neatzīšanu (t.i., interpretējot vārdkopu “persona, pret kuru ir lūgta izpilde” kā “persona, kas iebilst pret pieteikumu”) vai ka tas nav piemērojams šādiem pieteikumiem.
121. Es uzskatu, ka nav nekādu pārāko iemeslu izvairīties no burtiskas interpretācijas un piemērošanas. Pušu rīcībā esošo līdzekļu nevienlīdzība nav noliedzama, bet tā atbilst prioritātei, kas piešķirta savstarpējas uzticēšanās un atzīšanas aspektiem, tā ir mazāka nekā to varētu pieņemt un tā neliedz nelabvēlīgi ietekmētai pusei iespēju izteikt savus argumentus.
122. No vienas puses, gadījumā, kad pieteikumu par atzīšanu un izpildāmību iesniedz tas no vecākiem, kuram piešķirtas aizbildnības tiesības, ir acīmredzams, ka attiecīgajai tiesai tik un tā ir jāpārbauda, vai nepastāv 31. panta 2. punktā minētie neatzīšanas pamati. Tie ir vienīgie pamati, ko otrais no vecākiem var izvirzīt. Tātad viņam ir liegta tikai iespēja izvērst savu argumentāciju attiecībā uz atteikuma pamatojumiem.
123. No otras puses, gadījumā, kad šis pēdējais no vecākiem lūdz sprieduma neatzīšanu, lūgumu var iesniegt tikai ar dokumentu, kurā izklāstīti izvirzītie neatzīšanas pamati. Pat ja šis no vecākiem nevar izvērst papildu argumentus šajā tiesvedības posmā, lai gan tas no vecākiem, kuram piešķirtas aizbildnības tiesības, var iesniegt apsvērumus, ko tas uzskata par piemērotiem, attiecīgā tiesa katrā ziņā ņems vērā pirmā minētā no vecākiem viedokli. Faktiski runa ir par procesu, kas ietver tikai vienreizēju argumentu apmaiņu starp lietas dalībniekiem, kas nav nekas pārsteidzošs attiecībā uz ātru un vienkāršotu procedūru.
124. Abos gadījumos katrs no šiem diviem lietas dalībniekiem var iesniegt pārsūdzību saskaņā ar procedūru, kas balstīta uz sacīkstes principu, atbilstoši Regulas 33. pantam.
125. Tādējādi ieviestā sistēma nodrošina pieņemamo līdzsvaru starp mērķi nodrošināt spriedumu atzīšanu un izpildi saskaņā ar savstarpējas uzticēšanās principu ātrā un vienkāršotā procesā un tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kuras gala rezultātā nevienam lietas dalībniekam netiek liegtas.
Secinājumi
126. Visu iepriekš minēto iemeslu dēļ es iesaku Tiesai atbildēt uz Lietuvos Aukščiausiasis teismas uzdotajiem jautājumiem šādi:
Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka:
– tas, ka nolēmumu par bērna atpakaļatdošanu parastās dzīvesvietas dalībvalsts tiesa pieņem pēc tam, kad nolēmumu par atpakaļatdošanu pieņēma dalībvalsts, kurā atrodas bērns, tiesa, nemaz nav nesaderīgs ar Regulas mērķiem un tajā noteiktajām procedūrām;
– principā tas, ka bērna parastās dzīvesvietas dalībvalsts tiesa izsniedz Regulas Nr. 2201/2003 42. pantā paredzēto apliecību attiecībā uz nolēmumu par atpakaļatdošanu, ko tā pieņēma pēc tam, kad dalībvalsts, kurā atrodas bērns, tiesa arī bija pieņēmusi nolēmumu par atpakaļatdošanu, neatbilst Regulā noteiktajām procedūrām;
– ar to, ka dalībvalsts, kurā atrodas bērns, tiesa ir pieņēmusi nolēmumu par neatdošanu atpakaļ, pietiek, lai palaistu Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 6.–8. punktā paredzētās procedūras, neatkarīgi no šā nolēmuma turpmākā iznākuma un tostarp pat tad, ja vēlāk par to tiek iesniegta apelācijas sūdzība vai tas tiek atcelts;
– ja dalībvalsts tiesa pieņem nolēmumu par bērna atpakaļatdošanu un apliecina savu nolēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punktu, minētās tiesas kompetenci to pieņemt var apstrīdēt tikai ar apelāciju sūdzību par minēto nolēmumu, kas iesniedzama šī pašas dalībvalsts kompetentajai augstākajai tiesai, un tas izslēdz iespēju dalībvalsts, kurā prasīta atzīšana, tiesai veikt jebkādu attiecīgu pārbaudi;
– kad šāda apliecība ir izsniegta, nav iespējams ne iebilst pret apliecinātā sprieduma atzīšanu, ne – vēl jo mazāk – iesniegt patstāvīgo pieteikumu, lai panāktu neatzīšanas pasludināšanu;
– attiecībā uz citiem tiesu nolēmumiem, pret kuru atzīšanu nav aizliegts iebilst saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 42. pantu, ieinteresētā puse minētās regulas 21. panta izpratnē var lūgt neatzīšanu arī tad, ja pieteikums par sprieduma atzīšanu iepriekš nav bijis iesniegts;
– šādā gadījumā Regulas Nr. 2201/2003 31. panta 1. punkta noteikumi ļauj šai pusei izklāstīt savā pieteikumā izvirzītos neatzīšanas pamatus, bet neļauj atbildēt uz otrās puses argumentiem šajā tiesvedības posmā.