CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)

2011. gada 28. septembrī

Lieta F‑23/10

Finola Allen

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Sociālais nodrošinājums – Smaga slimība – Civildienesta noteikumu 72. pants – Apdrošināšanas pret slimības gadījumiem pagarināšana kopīgajā veselības apdrošināšanas shēmā – Kritērijs par apdrošināšanas saskaņā ar citu shēmu neesamību

Priekšmets      Prasība, kura celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kas ir piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu, un ar kuru F. Allen lūdz atcelt Komisijas lēmumus, ar kuriem atteikts atzīt smagas slimības pastāvēšanu un atteikts pagarināt apdrošināšanu pret slimības gadījumiem saskaņā ar Eiropas Savienības iestāžu kopīgo veselības apdrošināšanas shēmu

Nolēmums      2009. gada 30. jūnija, 2009. gada 17. jūlija un 2010. gada 7. janvāra lēmumus, ar kuriem Komisija ir atteikusies atzīt smagas slimības pastāvēšanu un atteikusies pagarināt prasītājas apdrošināšanu pret slimības gadījumiem, atcelt. Pārējos prasībā izvirzītos prasījumus noraidīt. Komisijas atlīdzina visus tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Prasība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Pieteikuma par smagas slimības atzīšanu noraidīšana – Atteikums pagarināt apdrošināšanu pret slimības gadījumiem saskaņā ar kopīgo veselības apdrošināšanas shēmu – Iekļaušana

(Civildienesta noteikumu 72. panta 1. punkts)

2.      Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Veselības apdrošināšana – Slimības, kas ir atzītas par “līdzvērtīgi smagām” salīdzinājumā ar slimībām, kuras tieši norādītas Civildienesta noteikumu 72. pantā

(Civildienesta noteikumu 72. pants)

3.      Savienības tiesību akti – Interpretācija – Teksti dažādās valodās – Vienveidīga interpretācija – Dažādu valodu versiju ņemšana vērā

(Civildienesta noteikumu 72. pants)

4.      Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Veselības apdrošināšana – Smaga slimība – Noteikšana – Kritēriji

(Civildienesta noteikumu 72. pants)

5.      Ierēdņi – Prasība – Iepriekšēja administratīva sūdzība – Noraidošs lēmums – Apstrīdētā akta pamatojuma aizstāšana

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

6.      Eiropas Savienības pilsonība – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Direktīva 2004/38 – Uzturēšanās tiesības saskaņā ar Savienības tiesībām

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 7. pants)

1.      Smagas slimības pastāvēšanas atzīšana ļauj ieinteresētajai personai saskaņā ar Komisijas pieņemto Vispārējo īstenošanas noteikumu medicīnisko izdevumu atmaksai III sadaļas 5. nodaļas 2. punktu pilnā apmērā saņemt ar attiecīgo slimību saistīto medicīnisko izdevumu kompensāciju. Šāda atzīšana tiek saņemta pēc pieteikuma iesniegšanas šajā sakarā, kā tas ir paredzēts minēto noteikumu III sadaļas 5. nodaļas 3. punktā, ja attiecīgā slimība tiek uzskatīta par atbilstošu “smagu slimību” definīcijai, kas ir sniegta vispārējo īstenošanas noteikumu III sadaļas 5. nodaļas 1. punktā.

Turklāt smagas slimības atzīšanas gadījumā ierēdņa šķirtais laulātais saistībā ar šīs slimības ārstēšanas izmaksām var panākt, ka tiek pagarināta apdrošināšana saskaņā ar Savienības iestāžu kopīgo veselības apdrošināšanas shēmu uz laiku, kas pārsniedz vienu gadu no oficiālā šķiršanās datuma, ja šķirtais laulātais atbilst noteiktam skaitam kumulatīvu nosacījumu, kas ir paredzēti Vispārējo īstenošanas noteikumu I sadaļas 3. nodaļas 2. punktā.

Tā kā lēmums, ar kuru ir atteikts atzīt smagas slimības pastāvēšanu, ir pieņemts specifiskas procedūras beigās un izraisa noteiktas sekas attiecībā uz ieinteresētās personas situāciju, tas pats par sevi ir nelabvēlīgs tiesību akts attiecībā pret personu, kas ir iesniegusi pieteikumu šajā sakarā. Tajā pašā laikā, ja persona, kas šajā sakarā ir iesniegusi pieteikumu, ir ierēdņa šķirtais laulātais, tad šāds lēmums var būt par pamatu atsevišķam lēmumam atteikt pagarināt tā apdrošināšanu pret slimības gadījumiem saskaņā ar Savienības iestāžu kopīgo veselības apdrošināšanas shēmu.

(skat. 38.–40. punktu)

2.      Saistībā ar smagas slimības atzīšanu kritēriji, kas ir minēti Komisijas pieņemto Vispārējo īstenošanas noteikumu medicīnisko izdevumu atmaksai III sadaļas 5. nodaļas 1. punktā, nešķiet acīmredzami neatbilstoši vai kļūdaini saistībā ar izvirzīto mērķi, proti, identificēt slimības, kas ir līdzvērtīgi smagas tām, kuras ir tieši minētas Civildienesta noteikumu 72. pantā.

Vispirms – Civildienesta noteikumu 72. pantā tieši minētajām četrām slimībām noteiktos gadījumos var būt sevišķi smagas fiziskas vai psihiskas sekas, tām piemīt ilgstošs vai hronisks raksturs un to ārstēšana ir sarežģīta, līdz ar to ir nepieciešama iepriekšēja skaidri noteikta diagnoze, kas nozīmē, ka ir jāveic noteikta veida analīzes vai izmeklēšana. Turklāt šīs slimības attiecīgajai personai var radīt smagas invaliditātes risku.

Turklāt no Civildienesta noteikumu 72. panta 1. punkta paša formulējuma izriet, ka, pat ja gadījumi ietilpst vienā no četru slimību gadījumiem, kuri tieši ir minēti šajā pantā, vienīgi gadījumi, kas ir īpaši smagi, var tikt kvalificēti par smagu slimību un tādējādi ļauj attiecīgajai personai saņemt labvēlīgāku režīmu, kas attiecas uz šādas slimības atzīšanas gadījumu.

Minētie kritēriji nepārsniedz to, kas ir atbilstošs un nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā paredzēto leģitīmo mērķi, kurš ir vērsts uz to, lai dažādu priekšrocību, kuras ir saistītas ar smagas slimības atzīšanu, piešķiršana tiktu attiecināta tikai uz slimībām, kuras ir īpaši smagas. Līdz ar to vispārējo īstenošanas noteikumu III sadaļas 5. nodaļas 1. punktā nav pārkāpts samērīguma princips.

(skat. 49.–52. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2010. gada 23. novembris, F‑65/09 Marcuccio/Komisija, 51.–53. un 70. punkts, spriedums pārsūdzēts Vispārējā tiesā, lieta T‑85/11 P.

3.      Nepieciešamība vienveidīgi piemērot un līdz ar to arī vienādi interpretēt Savienības tiesību aktus nepieļauj ņemt vērā tikai vienu no teksta redakcijām atsevišķi, bet ar to tiek prasīts, lai [akts] tiktu interpretēts, pamatojoties gan uz tā autora faktisko nolūku, gan arī uz mērķi, ko tas vēlējies sasniegt, ņemot vērā esošās redakcijas citās Savienības valodās.

(skat. 57. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2009. gada 30. novembris, Zangerl‑Posselt/Komisija, spriedums pārsūdzēts Vispārējā tiesā, lieta T‑62/10 P.

4.      Saistībā ar medicīniska rakstura vērtējumiem, ko veic iestādes ārsts un ārsts konsultants, Savienības tiesas kontrole neattiecas uz medicīniska rakstura vērtējumiem kā tādiem, kuri ir jāuzskata par galīgiem, ja tie ir veikti tiesiskos apstākļos.

Smagas slimības kritēriji (paredzamā mūža ilguma samazināšanās, hroniska progresēšana, nepieciešamība veikt smagus diagnostiskus un/vai terapeitiskus pasākumus, smagas invaliditātes esamība vai parādīšanās risks) ietilpst medicīniska rakstura vērtējumu kategorijā, jo, lai spriestu par to, vai viens vai otrs kritērijs ir izpildīts, iestādes ārsts vai ārsts konsultants ne vien konstatē vienīgi faktus, bet patiešām tos izvērtē; šī vērtējuma veikšanai ir nepieciešama kompetence medicīnas jomā.

Tomēr, lai gan tiesas pārbaude neattiecas uz medicīniska rakstura vērtējumiem kā tādiem saistībā ar slimības smagumu, tai ir jānodrošina – vēl jo vairāk, ja procedūra nenodrošina tādu pašu garantiju līmeni līdzsvara starp pusēm ziņā, kā tas ir paredzēts procedūrās, kas noteiktas Civildienesta noteikumu 73. un 78. pantā –, ka iestādes ārsts vai ārsts konsultants ir konkrēti un detalizēti izvērtējis tam vērtēšanai nodoto situāciju. Turklāt administrācijai ir jāpierāda, ka viņš ir veicis šādu vērtējumu.

Saistībā ar Komisijas pieņemto Vispārējo īstenošanas noteikumu medicīnisko izdevumu atmaksai III sadaļas 5. nodaļas 1. punktu šīs tiesību normas autoru nolūks, kā to apliecina frāzes “dažādā mērā saistot četrus kritērijus” izmantošana, ir paredzēt savstarpēji atkarīgas norādes, kas vienas saistībā ar citām iestādes ārstam vai ārstam konsultantam ir jāņem vērā ar mērķi vispārīgi izvērtēt attiecīgās slimības smagās sekas un tādējādi sniegt praktizējošajiem ārstiem lielu brīvību medicīniski izvērtēt individuālas situācijas, kuras tiem ir jāizskata.

Iestādes ārsts vai ārsts konsultants tādēļ nevar izvērtēt pieteikumu par smagas slimības atzīšanu, izolēti izvērtējot vienīgi atsevišķus nosacījumus, kas ir paredzēti Vispārējo īstenošanas noteikumu III sadaļas 5. nodaļas 1. punktā, vai pat attiecinot savus vērtējumus vienīgi uz nosacījumiem, kas tam nešķiet izpildīti. Tādējādi, ja viens no kritērijiem var nešķist izpildīts, apskatot to izolēti, tā izvērtēšana no pārējo kritēriju skatupunkta var izraisīt, ka tiek izdarīts pretējs secinājums, proti, ka minētais kritērijs ir izpildīts, un tas liedz iestādes ārstam vai ārstam konsultantam izvērtēt tikai vienu kritēriju.

Līdz ar to Savienības tiesai ierobežotās pārbaudes ietvaros, kuru tā īsteno saistībā ar medicīnas iestāžu izdotajiem atzinumiem, kuri sniegti procedūrās par smagas slimības pastāvēšanas atzīšanu, ir jānodrošina, ka šie atzinumi ir pieņemti, pamatojoties uz ieinteresētās personas veselības stāvokļa konkrētu un detalizētu izvērtējumu, kurā kopumā, kā tas ir pieprasīts Vispārējo īstenošanas noteikumu III sadaļas 5. nodaļas 1. punktā, ir ņemti vērā četri savstarpēji atkarīgi kritēriji, kas ir minēti šajā punktā.

(skat. 73. un 75.–80. punktu)

Atsauce

Vispārējā tiesa: 2009. gada 9. decembris, T‑377/08 P Komisija/Birkhoff, 67. un 68. punkts.

5.      Kaut arī Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētajā tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā administrācija – gadījumā, ja tā ir skaidri noraidījusi sūdzību, – var grozīt pamatojumu, balstoties uz kuru tā ir pieņēmusi apstrīdēto tiesību aktu, šāda grozīšana nevar notikt pēc tam, kad Civildienesta tiesā ir celta prasība par apstrīdēto tiesību aktu. Turklāt administrācija tiesvedības laikā nevar sākotnējo kļūdaino pamatojumu aizstāt ar pilnīgi jaunu pamatojumu.

(skat. 98. punktu)

Atsauce

Vispārējā tiesa: 2010. gada 12. maijs, T‑560/08 P Komisija/Meierhofer, 59. punkts.

6.      Direktīvas 2004/38 par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā 7. pantā ir paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem jebkuram Savienības pilsonim saskaņā ar Savienības tiesību aktiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk par trīs mēnešiem, taču tajā nav liegts, ka dalībvalsts var izdot uzturēšanās atļauju Savienības pilsonim saskaņā ar labvēlīgākiem nosacījumiem.

(skat. 106. punktu)