CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS (otrā palāta)

2008. gada 5. jūnijā

Lieta F‑123/06

Marianne Timmer

pret

Eiropas Kopienu Revīzijas palātu

Civildienests – Ierēdņi – Novērtēšana – Sūdzības iesniegšanas termiņš – Jauns fakts – Nepieņemamība

Priekšmets: Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru M. Timmere [M. Timmer] lūdz, pirmkārt, atcelt tās novērtējuma ziņojumus, kurus sagatavojis X, Revīzijas palātas Tulkošanas dienesta Holandiešu valodas nodaļas vadītājs, par laika posmu no 1984. līdz 1997. gadam, un ar tiem saistītos un/vai turpmākos lēmumus, ieskaitot lēmumu par X iecelšanu amatā, un, otrkārt, piespriest Revīzijas palātai atlīdzināt mantisko un morālo kaitējumu, kas viņai esot nodarīts ar šiem lēmumiem.

Nolēmums: Prasību noraidīt kā nepieņemamu. Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Prasība – Iepriekšēja administratīva sūdzība – Termiņi

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

2.      Ierēdņi – Prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību, kas saistīta ar prasību atcelt tiesību aktu – Prasības atcelt tiesību aktu nepieņemamība, kas padara nepieņemamu prasību par zaudējumu atlīdzību

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

3.      Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības

1.      Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētie termiņi lūguma, sūdzības un prasības iesniegšanai ir absolūti, un to noteikšana nav lietas dalībnieku vai tiesas ziņā, jo tie ir ieviesti, lai nodrošinātu tiesisko situāciju skaidrību un noteiktību. Iespējamie izņēmumi vai atkāpes no šiem termiņiem ir interpretējami šauri. Tikai tas, ka pastāv jauni un būtiski fakti, var pamatot, ka tiek iesniegts lūgums pārskatīt lēmumu, kas nav ticis apstrīdēts termiņā. Turklāt pat to, ka prasītājs vēlāk atklāj apstākli, kas pastāvējis iepriekš, parasti, lai neapdraudētu tiesiskās drošības principu, nevar pielīdzināt jaunam faktam, kas varētu pamatot atkārtotu termiņu noteikšanu prasības iesniegšanai.

(skat. 34.–36. punktu)

Atsauces:

Tiesa: 1985. gada 15. maijs, 127/84 Esly/Komisija, Recueil, 1437. lpp., 10. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1995. gada 21. februāris, T‑506/93 Moat/Komisija, Recueil FP, I‑A‑43. un II‑147. lpp., 28. punkts; 1997. gada 11. jūlijs, T‑16/97 Chauvin/Komisija, Recueil FP, I‑A‑237. un II‑681. lpp., 32. un 37. punkts; 1998. gada 28. maijs, T‑78/96 un T‑170/96 W/Komisija, Recueil FP, I‑A‑239. un II‑745. lpp., 68. punkts.

2.      Ja prasījumiem par zaudējumu atlīdzību ir cieša saikne ar prasījumiem atcelt tiesību aktu, kas paši ir atzīti par nepieņemamiem, prasījumi par zaudējumu atlīdzību arī ir nepieņemami.

(skat. 49. punktu)

Atsauces:

Tiesa: 1981. gada 16. jūlijs, 33/80 Albini/Padome un Komisija, Recueil, 2141. lpp., 18. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1993. gada 24. marts, T‑72/92 Benzler/Komisija, Recueil, II‑347. lpp., 21. un 22. punkts; 2005. gada 14. februāris, T‑406/03 Ravailhe/Reģionu komiteja, Krājums‑CDL, I‑A‑19. un II‑79. lpp., 62. punkts.

3.      Lai prasība par zaudējumu atlīdzību būtu pieņemama, prasības pieteikumā ir jābūt norādītiem apstākļiem, kas ļauj noteikt prettiesiskumu, kurā prasītājs vaino iestādi, iemesliem, kuru dēļ tas uzskata, ka pastāv cēloņsakarība starp rīcību un kaitējumu, kas viņam esot nodarīts, kā arī šī kaitējuma raksturam un apmēram. Savukārt lūgumam, kura mērķis ir panākt, lai tiktu izmaksāta jebkāda atlīdzība, trūkst vajadzīgās precizitātes, un līdz ar to tas ir jāuzskata par nepieņemamu.

(skat. 51. punktu)

Atsauces:

Tiesa: 1971. gada 2. decembris, 5/71 Zuckerfabrik Schöppenstedt/Padome, Recueil, 975. lpp., 9. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1998. gada 29. janvāris, T‑157/96 Affatato/Komisija, Recueil FP, I‑A‑41. un II‑97. lpp., 45. punkts.